TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA VIETNIEKA RĪKOJUMS

2015. gada 6. oktobrī ( * )

“Apelācija — Iestāšanās lietā — Interese par lietas risinājumu”

Lieta C‑410/15 P(I)

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. pantam, ko 2015. gada 27. jūlijā iesniedza

Comité d’entreprise de la Société nationale maritime Corse Méditerranée (SNCM) , Marseļa (Francija), ko pārstāv C. Bonnefoi, avocate,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pārējie lietas dalībnieki –

Société nationale maritime Corse Méditerranée (SNCM) , Marseļa,

prasītāja pirmajā instancē,

Eiropas Komisija, ko pārstāv V. Di Bucci un B. Stromsky, pārstāvji,

atbildētāja pirmajā instancē.

TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA VIETNIEKS,

uzklausījis pirmo ģenerāladvokātu M. Vatelē [M. Wathelet],

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

Savā apelācijas sūdzībā Société nationale maritime Corse Méditerranée (SNCM) Uzņēmuma padome (turpmāk tekstā – “Uzņēmuma padome”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 7. jūlija rīkojumu SNCM/Komisija (T‑1/15, EU:T:2015:488; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”), ar kuru tika noraidīts tās pieteikums par iestāšanos lietā T‑1/15 to prasītājas pirmajā instancē izvirzīto prasījumu atbalstam, kuros ir lūgts atcelt Komisijas 2013. gada 20. novembra Lēmumu 2014/882/ES par valsts atbalstu SA 16237 (C 58/2002) (ex N 118/2002), ko Francija īstenojusi sabiedrības SNCM labā (OV 2014, L 357, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2	Turklāt Uzņēmuma padome lūdz Tiesu apmierināt tās pieteikumu par iestāšanos lietā.

3	2015. gada 7. septembrī Eiropas Komisija iesniedza savus apsvērumus par apelācijas sūdzību.

Par apelācijas sūdzību

4	Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otrajai daļai ikviena persona var iestāties lietās, ko izskata Eiropas Savienības tiesas, ja tā var pamatot savu interesi par lietas, kas tiek izskatīta kādā no tām, risinājumu.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “interese par lietas risinājumu” minētā 40. panta otrās daļas izpratnē ir jādefinē attiecībā uz pašu lietas priekšmetu un ir jāsaprot kā tieša un pastāvoša interese par pašiem prasījumiem, nevis kā interese attiecībā uz izvirzītajiem pamatiem vai argumentiem. Proti, jēdziens “lietas risinājums” attiecas uz prasīto galīgo lēmumu, kurš ietverts pasludināmā sprieduma rezolutīvajā daļā (skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2013:83, 7. punkts un tajā minētā judikatūra).

Šajā ziņā it īpaši ir jāpārliecinās, vai pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzēju apstrīdētais akts skar tieši un tā interese par lietas risinājumu ir droša (skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:135, 7. punkts un tajā minētā judikatūra). Principā interese par lietas risinājumu ir uzskatāma par pietiekami tiešu tikai tiktāl, ciktāl šis risinājums var mainīt pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzēja tiesisko stāvokli (šajā ziņā skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumus National Power un PowerGen/Komisija, C‑151/97 P(I) un C‑157/97 P(I), EU:C:1997:307, 61. punkts; Schenker/Air France un Komisija, C‑589/11 P(I), EU:C:2012:332, 14. un 15. punkts, kā arī Mory u.c./Komisija,C‑33/14 P, EU:C:2015:135, 4. un 11. punkts).

Savā apelācijas sūdzībā Uzņēmuma padome pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir kļūdaini interpretējusi Tiesas statūtu 40. panta otro daļu. Šajā apelācijas sūdzībā ir izvirzīti četri pamati, kuri attiecīgi ir saistīti ar:

—

kļūdu tiesību piemērošanā, kuru ir pieļāvusi Vispārējā tiesa, pārsūdzētā rīkojuma 13. punktā nospriežot, ka SNCM darba ņēmēju kolektīvās intereses, kuras pārstāv Uzņēmuma padome, nav tādas, kas pašas par sevi var pamatot tās tiešu un pastāvošu interesi par lietas, kas tiek izskatīta šajā tiesā, risinājumu Tiesas statūtu 40. panta otrās daļas izpratnē;

—

kļūdu tiesību piemērošanā, kuru ir pieļāvusi Vispārējā tiesa, pārsūdzētā rīkojuma 14. punktā nospriežot, ka ar to, ka Uzņēmuma padome, iespējams, varētu tikt uzskatīta par ieinteresēto pusi LESD 108. panta 2. punkta izpratnē, nepietiekot, lai tā pamatotu tiešu un pastāvošu interesi par lietas, kas tiek izskatīta Vispārējā tiesā, risinājumu minētā 40. panta otrās daļas izpratnē;

—

kļūdām vērtējumā, kuras ir pieļāvusi Vispārējā tiesa, jo pārsūdzētā rīkojuma 15. punktā tā ir nospriedusi, pirmkārt, ka Uzņēmuma padome nav izvirzījusi nevienu konkrētu faktu, kas varētu pierādīt, ka lietai, kas tiek izskatīta Vispārējā tiesā, būtu īpaša nozīme attiecībā uz spēkā esošajām likumdošanas iniciatīvām, vai arī to, ka tajā būtu risināmi principiāli jautājumi, kas it īpaši var skart tās intereses, un, otrkārt, ka Uzņēmumu padome nav pierādījusi, ka valsts līmenī notiekošais sanācijas process tiktu apturēts apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā, un

—

kļūdu vērtējumā, kuru ir pieļāvusi Vispārējā tiesa, pārsūdzētā rīkojuma 16.–18. punktā uzskatot, ka Uzņēmuma padomes interese par tajā izskatāmās lietas risinājumu neatšķiras no SNCM intereses, lai gan tai ir atsevišķs civiltiesību subjekta un juridiskas personas statuss, taču saistīts ar šo uzņēmumu, tās rīcībā ir savs nozīmīgs īpašums un budžets un tai ir spēkā esošas saistības un līgumi, kurus tieši ir ietekmējis sanācijas process, kā ietvaros atbilstoši Francijas tiesībām tai ir bijušas tiesības tikt uzklausītai.

8	Vispirms ir jāizvērtē apelācijas sūdzības otrais pamats.

Šajā pamatā Uzņēmuma padome norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā rīkojuma 14. punktā būtībā nospriežot, ka ar to, ka Uzņēmuma padome, iespējams, varētu tikt uzskatīta par ieinteresēto pusi LESD 108. panta 2. punkta izpratnē, nepietiek, lai tā pamatotu tiešu un pastāvošu interesi par lietas, kas tiek izskatīta Vispārējā tiesā, risinājumu Tiesas statūtu 40. panta otrās daļas izpratnē. Turklāt Uzņēmuma padomei esot bijusi liegta iespēja piedalīties administratīvajā procesā, jo pēc tam, kad ar spriedumu Corsica Ferries France/Komisija (T‑565/08, EU:T:2012:415) Vispārējā tiesa bija atcēlusi Komisijas 2008. gada 8. jūlija Lēmumu 2009/611/EK par pasākumiem C 58/02 (ex N 118/02), ko Francija veikusi par labu [SNCM] (OV 2009, L 225, 180. lpp.), Komisija pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nav atkārtoti uzsākusi LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru.

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka ieinteresētajai pusei LESD 108. panta 2. punkta izpratnē ir tiesības lūgt atcelt Komisijas pieņemtu lēmumu par valsts atbalstu, ja šīs puses mērķis, ceļot prasību atcelt šo lēmumu, ir aizsargāt procesuālās tiesības, kas tai izriet no šīs tiesību normas (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Ieinteresētā puse LESD 108. panta 2. punkta izpratnē, kuras mērķis ir iestāties lietā saistībā ar šādu prasību atcelt tiesību aktu prasītāja prasījumu atbalstam, pierāda interesi par attiecīgās lietas risinājumu Tiesas statūtu 40. panta otrās daļas izpratnē. Proti, prasītais galīgais lēmums, kas būs ietverts pasludināmā sprieduma rezolutīvajā daļā, var mainīt šāda pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzēja tiesisko stāvokli, jo, pirmkārt, tas uzliktu pienākumu Komisijai uzsākt vai attiecīgā gadījumā atkārtoti uzsākt formālās izmeklēšanas procedūru atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam un, otrkārt, tas piešķirtu tiesības pašam pieteikuma iesniedzējam kā ieinteresētajai pusei piedalīties minētajā formālajā izmeklēšanas procedūrā.

Šajā lietā no pārsūdzētā rīkojuma 13. punkta izriet, ka Uzņēmuma padome pārstāv visu SNCM darba ņēmēju kolektīvās intereses. Tā kā Komisija savā vērtējumā par valsts atbalsta jūras transporta nozarē saderību ietver lielu skaitu dažādu apsvērumu, kas it īpaši ir saistīti ar konkurences aizsardzību, Savienības jūrniecības politiku, Savienības jūras transporta veicināšanu vai arī nodarbinātības veicināšanu, nevar tikt izslēgts, ka Uzņēmuma padome varētu iesniegt Komisijai piezīmes par sociāla rakstura apsvērumiem, ko vajadzības gadījumā tā varētu ņemt vērā LESD 108. panta 2. punktā paredzētās formālās izmeklēšanas procedūras gaitā (šajā ziņā skat. spriedumu 3F/Komisija, C‑319/07 P, EU:C:2009:435, 64. un 70. punkts).

13	Šajos apstākļos Uzņēmuma padome ir jāuzskata par ieinteresēto pusi LESD 108. panta 2. punkta izpratnē.

14	Ir jāuzsver, ka savā prasības pieteikumā SNCM ir izvirzījusi pamatu saistībā ar procesuālo tiesību, kuras tai ir piešķirtas ar LESD 108. panta 2. punktu, pārkāpumu, jo Komisija neesot atkārtoti uzsākusi formālo izmeklēšanas procedūru pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija atcēlusi Lēmumu 2009/611.

Tādējādi šī rīkojuma 11. punktā minēto iemeslu dēļ ir jāuzskata, ka Uzņēmuma padome, proti, ieinteresētā puse LESD 108. panta 2. punkta izpratnē, kuras mērķis ir atbalstīt citas ieinteresētās puses prasījumus, kas pati ir atsaukusies uz savu procesuālo tiesību pārkāpumu, kuras šai pēdējai minētajai izriet no šīs tiesību normas, ir pierādījusi tiešu un pastāvošu interesi par lietas, kas tiek izskatīta Vispārējā tiesā, risinājumu Tiesas statūtu 40. panta otrās daļas izpratnē.

16	Tādējādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā rīkojuma 19. punktā nospriežot, ka ir jānoraida Uzņēmuma padomes pieteikums par iestāšanos lietā SNCM prasījumu atbalstam.

17	Līdz ar to, nepastāvot vajadzībai izvērtēt pārējos apelācijas sūdzības pamatus, apelācijas sūdzība ir jāapmierina un pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ.

18	Atbilstoši Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Tiesa Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā pati var taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

19	Šajā lietā Tiesas rīcībā ir vajadzīgā informācija, lai pieņemtu galīgo lēmumu par Uzņēmuma padomes pieteikumu par iestāšanos lietā.

20	Kā izriet no šī rīkojuma 12.–15. punkta, Uzņēmuma padome ir pierādījusi tiešu un pastāvošu interesi par lietas, kas tiek izskatīta Vispārējā tiesā, risinājumu Tiesas statūtu 40. panta otrās daļas izpratnē.

21	Līdz ar to tās pieteikums par iestāšanos lietā T‑1/15 sabiedrības SNCM prasījumu atbalstam ir jāapmierina.

Par tiesāšanās izdevumiem

Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Uzņēmuma padome tomēr nav prasījusi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu Tiesas priekšsēdētāja vietnieks izdod rīkojumu:

1)	atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 7. jūlija rīkojumu SNCM/Komisija (T‑1/15, EU:T:2015:488);

2)	atļaut Société nationale maritime Corse Méditerranée (SNCM) Uzņēmuma padomei iestāties lietā T‑1/15 prasītājas prasījumu atbalstam;

3)	katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

[Paraksti]

( * ) Tiesvedības valoda – franču.