Prasība, kas celta 2015. gada 6. augustā – Eiropas Komisija/Itālijas Republika

(Lieta C-433/15)

(2015/C 354/25)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji – P. Rossi, D. Nardi, J. Guillem Carrau)

Atbildētāja: Itālijas Republika

Prasītājas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumam Komisija norāda, ka saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegtajiem datiem vai katrā ziņā saskaņā ar datiem, kas ir iegūti pirmstiesas procedūrā, atgūstamā papildmaksājuma apmērs ir 1  343 miljoni euro. Faktiski atgūtā papildmaksājuma kopējais apmērs ir aptuveni 282 miljoni euro no kopējās summas aptuveni 2  305 miljoni euro, kas bija jāiekasē laikā no pirmā tirdzniecības gada, kurā Itālijā tika formāli ieviesta papildmaksājuma sistēma (1995./1996. tirdzniecības gads), līdz pēdējam tirdzniecības gadam, kurā tika reģistrēts ražošanas pārpalikums (2008./2009. tirdzniecības gads). Pēc maksājumu plānos ietverto summu (469 miljoni euro) un par neatgūstamām atzīto summu (211 miljoni euro) atskaitīšanas attiecība starp faktiski iekasēto maksājumu un joprojām iekasējamo maksājumu, atskaitot summas, kas ir maksājumu plānu priekšmets un par neatgūstamām atzītās summas, ir 21 %. Būtībā faktiski atgūtās summas veido mazāk nekā ceturto daļu no summām, kas argumentētajā atzinumā norādītajā datumā joprojām ir jāatgūst.

Komisija apgalvo, ka faktiski atgūto summu procentuālais īpatsvars attiecībā pret summām, kas ir jāmaksā par katru attiecīgo tirdzniecības gadu, atskaitot summas, kas ir maksājumu plānu priekšmets un par neatgūstamām atzītās summas, liecina par papildmaksājuma piemērošanas sistēmas neefektivitāti, ciktāl tā attiecīgajos laikposmos parasti bija zem 21 %, neraugoties uz to, ka argumentētajā atzinumā norādītajā termiņā bija pagājuši vairāk nekā pieci gadi kopš pēdējā tirdzniecības gada beigām, kurā Itālijā bija reģistrēts ražošanas pārpalikums.

Attiecībā uz Itālijas izvirzīto pamatojumu, saskaņā ar kuru maksājuma veidā maksājamo summu faktisko atgūšanu bija traucējušas vairākas vēl joprojām notiekošas tiesvedības, kuras parādnieki bija ierosinājuši attiecībā uz samaksas pieprasījumiem, Komisija ir iesniegusi datus par faktiski atgūtajām summām attiecībā pret vēl atgūstamajām summām, saistībā ar kurām attiecīgie maksājumi nav tikuši apstrīdēti, par katru attiecīgo tirdzniecības gadu. Šie dati liecina, ka no kopējā maksājamā apjoma aptuveni 1  068 miljonu euro apmērā ir tikuši atgūti tikai 241 miljoni euro, kas atbilst 23 % no summas, kas var tikt pieprasīta, saistībā ar ko nepastāv nekāds pamatojums.

Tā kā papildmaksājuma mērķis ir novērst tādu piena ražošanu, kas pārsniegtu valsts references daudzumu, ilgstošā nespēja iekasēt tik lielas summas 20 gadus pēc ražošanas kvotu sistēmas ieviešanas Itālijā un sešus gadus pēc pēdējā Itālijā reģistrētā valsts references daudzuma pārsnieguma, ir radījusi papildmaksājuma sistēmas lietderīgās iedarbības zudumu, ko tai bija piešķīris likumdevējs, par ko liecina arī tas, ka valsts references daudzums tika atkārtoti pārsniegts visos tirdzniecības gados laikā no 1995./1996. līdz 2008./2009. gadam.

Komisija apgalvo, ka nespējas atgūt tik lielas summas saistībā ar papildmaksājumu pamatā ir konkrētas Itālijas Republikas pieļautas nolaidīgas darbības, kas izskaidro papildmaksājuma piemērošanas shēmas neefektivitāti Itālijā attiecīgajā laikposmā.

Pirmkārt, leģislatīvā neskaidrība, kas bija raksturīga Itālijas ieviešanas noteikumiem, izraisīja kavēšanos maksājumu sistēmas efektīvā ieviešanā Itālijā un pārmērīgi lielu skaitu tiesas procesu, kuru rezultātā maksājumu apturēšanas dēļ, ko valsts tiesas bija uzdevušas veikt kā aizsargpasākumu, tika traucēta maksājuma iekasēšana.

Otrkārt, Itālija nav efektīvi izmantojusi visus administratīvos mehānismus, kas bija pieejami maksājuma veidā maksājamo summu efektīvai piedziņai, kā, piemēram, ieskaitu. Iespēja veikt iekasējamo maksājumu un atbalsta, kas piešķirams atbilstoši kopējai lauksaimniecības politikai, ieskaitu tika ieviesta neefektīvi un novēloti un vēl joprojām spēkā ir Itālijas tiesību akti, kuri kavē šīs shēmas ieviešanu.

Treškārt, pēc Likuma 33/2009 stāšanās spēkā piedziņas procedūras lielākajā to daļā nebija iespējams veikt, jo nepastāv ieviešanas noteikumi vai vienošanās starp iestādēm un iesaistītajām struktūrām, kas ir nepieciešami šo procedūru īstenošanai.

Ceturtkārt, Komisijai ir acīmredzams, ka, ņemot vērā metodoloģiskās kļūdas, kuras bija pieļāvušas par piedziņu atbildīgās iestādes, summas, kas ir atgūstamas, kļūdaini ir tikušas atzītas par neatgūstamām, tādējādi radot papildu trūkumus saistībā ar papildmaksājuma iekasēšanas efektivitāti.

(1)  Padomes 1992. gada 28. decembra Regula (EEK) Nr. 3950/92, ar ko ievieš papildmaksājumus piena un piena produktu nozarē (OV L 405, 1. lpp.).

(2)  Padomes 2003. gada 29. septembra Regula (EK) Nr. 1788/2003, ar ko nosaka maksājumu piena un piena produktu nozarē (OV L 270, 123. lpp.).

(3)  Padomes 2007. gada 22. oktobra Regula (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (“Vienotā TKO regula”) (OV L 299, 1. lpp.).

(4)  Komisijas 1993. gada 9. marta Regula (EEK) Nr. 536/93, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus papildmaksājuma piemērošanai par pienu un piena produktiem (OV L 57, 12. lpp.).

(5)  Komisijas 2001. gada 9. jūlija Regula (EK) Nr. 1392/2001, ar ko nosaka sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 3950/92, ar kuru ievieš papildmaksājumus pienam un piena produktiem (OV L 187, 19. lpp.).

(6)  Komisijas 2004. gada 30. marta Regula (EK) Nr. 595/2004, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērojama Padomes Regula (EK) Nr. 1788/2003, ar ko nosaka maksājumu piena un piena produktu nozarē (OV L 94, 22. lpp.).