14.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 414/13

—

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2015. gada 21. aprīļa spriedumu lietā T-359/12, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai paziņots 2015. gada 29. aprīlī;

—

piespriest ITSB atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējai šajās tiesvedībās radušos tiesāšanās izdevumus;

—

piespriest Nanu–Nana atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējai šajās tiesvedībās radušos tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar šo apelācijas sūdzību Louis Vuitton Malletier (turpmāk tekstā – “Louis Vuitton” vai “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) lūdz Tiesu atcelt Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2015. gada 21. aprīļa spriedumu lietā T-359/12 (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja Louis Vuitton prasību atcelt ITSB Apelācijas pirmās padomes 2012. gada 4. maija lēmumu lietā R 1855/2011–1, ar kuru Kopienas grafiskas preču zīmes reģistrācija Nr. 370445 atzīta par pilnībā spēkā neesošu atšķirtspējas neesamības dēļ.

2.

Šīs apelācijas sūdzības mērķis ir norādīt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, secinot, ka Regulas par Kopienas preču zīmi (1) 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir piemērojams attiecībā uz apstrīdēto preču zīmi, kā arī to, ka Regulas par Kopienas preču zīmi 7. panta 3. punkts un 52. panta 2. punkts šajā lietā nav piemērojams.

3.

Pirmkārt, apstiprinot Apelācijas padomes lēmumu, ar kuru apstrīdētā preču zīme atzīta par spēkā neesošu raksturīgās atšķirtspējas neesamības dēļ, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi noteikumus attiecībā uz pierādīšanas pienākumu spēkā neesamības atzīšanas procesā.

4.

It īpaši apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, lai nodrošinātu atbilstību Kopienas preču zīmēm piemītošās spēkā esamības prezumpcijas principam un pierādīšanas pienākuma sadalījumam spēkā neesamības atzīšanas procesā, Vispārējai tiesai bija jāatceļ apstrīdētais lēmums, pamatojoties uz to, ka Nanu–Nana nav izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu, jo tā nav spējusi pierādīt, kādas tiesību normas un paražas attiecīgajā sektorā pastāvēja apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienā un ka tādējādi apstrīdētā preču zīme būtiski neatšķīrās no tām.

5.

Otrkārt, prasot, lai tiktu iesniegti pierādījumi par izmantošanas rezultātā iegūtu atšķirtspēju attiecībā uz katru Eiropas Savienības dalībvalsti, Vispārējā tiesa esot acīmredzami pārkāpusi EST judikatūru lietā Lindt, saskaņā ar kuru “pat ja ir taisnība, ka [..] preču zīme izmantošanas rezultātā ir ieguvusi atšķirtspēju, ir jāpierāda saistībā ar Eiropas Savienības daļu, kurā šai preču zīmei šādas atšķirtspējas ab initio nav bijis, – būtu pārmērīgi pieprasīt, lai šādas atšķirtspējas iegūšanas pierādījumi tiktu sniegti par katru dalībvalsti atsevišķi” (skat. spriedumu, 2012. gada 24. maijs, Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB, C-98/11 P, EU:C:2012:307, 62. punkts).

6.

It īpaši apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka, ja Vispārējā tiesa būtu pareizi piemērojusi EST judikatūru lietā Lindt, tā būtu izdarījusi secinājumu, ka apstrīdētā preču zīme ir izmantošanas rezultātā ieguvusi atšķirtspēju un secīgi šajā ziņā būtu atcēlusi ITSB Apelācijas padomes lēmumu.

7.

Iepriekš norādīto apsvērumu gaismā apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un piespriest ITSB un Nanu–Nana atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējai šajā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.