27.4.2015

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/41

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2015. gada 9. janvāra rīkojumu lietā T-409/14 Marcuccio/Eiropas Savienība un Eiropas Savienības Tiesa 2015. gada 19. februārī iesniedza Eiropas Savienības Tiesa

(Lieta C-77/15 P)

(2015/C 138/55)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Savienības Tiesa (pārstāvis – A. V. Placco)

Otrs lietas dalībnieks: Luigi Marcuccio

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2015. gada 9. janvāra rīkojumu lietā T-409/14 Marcuccio/Eiropas Savienība un Eiropas Savienības Tiesa, ciktāl ar to ir noraidīta to prasījumu otrā, trešā un ceturtā daļa, ko Tiesa bija izvirzījusi savā prasībā Vispārējā tiesā saskaņā ar pēdējās minētās Reglamenta 114. pantu;

—

apmierināt iepriekš minētās prasījumu daļas un tādējādi

—	pamatā, taisot galīgo spriedumu šajā lietā, noraidīt L. Marcuccio iesniegto prasību par zaudējumu atlīdzību kā nepieņemamu, jo tā ir vērsta pret Tiesu (kā Savienības pārstāvi);

—

pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa uzskatīs, ka apstāklis, ka šī prasība ir vēsta pret Tiesu, nevis pret Komisiju (kā Savienības pārstāvi), neietekmē tās pieņemamību, bet ka Vispārējai tiesai, lemjot par Tiesas izvirzīto procesa jautājumu Vispārējā tiesā, esot bijis jādod rīkojums Tiesu aizstāt ar Komisiju kā atbildētāju, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par L. Marcuccio prasību atlīdzināt zaudējumus saskaņā ar Tiesas izlemtajiem tiesību jautājumiem;

—	piespriest L. Marcuccio atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas Tiesai radušies tiesvedībā pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Pirmajā pamatā, kas attiecas uz to noteikumu pārkāpumu, kuri ir saistīti ar Savienības pārstāvību tās tiesu iestādēs, Tiesa norāda, ka, tā kā nevienā konkrētā tiesību normā nav īpaši reglamentēta Savienības pārstāvība tās tiesu iestādēs saistībā ar prasībām, kas ir iesniegtas saskaņā ar LESD 268. pantu, lai tiktu atzīta Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, noteikumi par minēto pārstāvību ir jāizsecina no vispārējiem principiem, kuri reglamentē tiesas spriešanas funkciju veikšanu, konkrēti no pareizas tiesvedības principa un tiesas neatkarības un objektivitātes principiem.

Tiesa šo pirmo pamatu ir sadalījusi divās daļās, kas attiecas, pirmkārt, uz pareizas tiesvedības principa neievērošanu un, otrkārt, uz tiesas neatkarības un objektivitātes principu neievērošanu. Pirmajā pamatā Tiesa norāda, ka Vispārējās tiesas secinājums, saskaņā ar kuru Tiesai ir jāpārstāv Savienība saistībā ar iepriekš minēto prasību par zaudējumu atlīdzību, acīmredzami ir pamatots ar judikatūru, kas ir aizsākta ar spriedumu Werhahn Hansamühle u.c./Padome un Komisija (no 63/72 līdz 69/72, EU:C:1973:121; turpmāk tekstā – “spriedums Werhahn u.c.”). Minētajā judikatūrā rastais risinājums ir tāds, ka tad, ja Kopiena – tagad Savienība – ir aicināta atbildēt par kādas tās iestādes rīcību, to Savienības tiesā pārstāv iestāde (vai iestādes), kurai ir piedēvējams atbildību izraisošais fakts. Tiesa apgalvo, ka šāds risinājums neesot piemērojams šajā lietā, jo, ņemot vērā dažādus apstākļus, rezultāts faktiski, kā izrādās, ir pretrunā pareizas tiesvedības interesēm, kas, kā skaidri izriet no sprieduma Werhahn u.c., ir šāda risinājuma jēga. Šajā kontekstā Tiesa pakārtoti norāda arī uz to, ka nav ievērota LESD 317. panta pirmās daļas un Regulas Nr. 966/2012 (1) 53. panta 1. punkta piemērošanas joma, ciktāl saskaņā ar tiem Vispārējai tiesai esot bijis jāatzīst princips, ka tāda zaudējumu atlīdzība, kāda ir prasīta šajā lietā, ir jāsedz no tās Savienības budžeta sadaļas, kas attiecas uz Komisiju.

Pirmā pamata otrajā daļā Tiesa, pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 10. jūlija spriedumu Mihalkov pret Bulgāriju (prasība Nr. 67719/01), apgalvo, ka Vispārējā tiesa, atzīstot, ka Tiesai ir jāpārstāv Savienība saistībā ar L. Marcuccio prasību par zaudējumu atlīdzību, nav ievērojusi prasības par tiesas neatkarību un objektīvo objektivitāti. Faktiski, tā kā, pirmkārt, iespējamo atbildību izraisošais fakts ir noticis, iztiesāšanas sastāvam veicot tiesas spriešanas funkcijas, un tā kā, otrkārt, iztiesāšanas sastāvs, kam ir jāizskata lieta i) pieder tai pašai tiesu iestādei (Vispārējā tiesa), kurai pieder iztiesāšanas sastāvs, kam tiek piedēvēts atbildību izraisošais fakts, un ii) ir daļa no atbildētājas tajā pašā lietā (Tiesa), ar kuru ir profesionāli saistīti šī iztiesāšanas sastāva tiesneši, iepriekš minētās prasības esot apdraudētas, it īpaši gadījumā, kad, kā uzskatīja Vispārējā tiesa, tāda zaudējumu atlīdzība, kāda ir prasīta šajā lietā, ir jāsedz no budžeta sadaļas, kas attiecas uz Tiesu.

Otrajā pamatā Tiesa apgalvo, ka, tā kā pārsūdzētajā rīkojumā nav ietverts konkrēts tās argumentācijas atspēkojums, ko Tiesa bija paudusi Vispārējā tiesā un kas bija pamatota ar vairāku Tiesas spriedumu – tostarp spriedumu Groupe Gascogne/Komisija (C-58/12 P, EU:C:2013:770), Gascogne Sack/Komisija (C-40/12 P, EU:C:2013:768) un Kendrion/Komisija (C-50/12 P, EU:C:2013:771) – piemērošanas jomu, pārsūdzētajā rīkojumā ir pieļauts pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regula (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV L 298, 1. lpp.).