I. Apstrīdētais lēmums: konteksts, ģenēze un saturs

A. Apstrīdētā lēmuma konteksts

B. Apstrīdētā lēmuma ģenēze

C. Apstrīdētā lēmuma saturs

II. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

III. Par prasībām

A. Pamatu novērtējums

B. Ievada apsvērums

C. Par pamatiem, kas attiecas uz to, ka LESD 78. panta 3. punkts nav piemērots apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats

1. Par Slovākijas Republikas otro pamatu un Ungārijas pirmo pamatu, kuri attiecas uz apstrīdētā lēmuma leģislatīvo raksturu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

2. Par Slovākijas Republikas piektā pamata pirmo daļu un Ungārijas otro pamatu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma pagaidu rakstura neesamību un šā lēmuma pārmērīgi ilgu piemērošanu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

3. Par Slovākijas Republikas piektā pamata otro daļu, kas attiecas uz to, ka apstrīdētais lēmums neatbilst LESD 78. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumiem

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

D. Par pamatiem, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūras likumību un būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu

1. Par Slovākijas Republikas izvirzīto pirmo pamatu un Ungārijas izvirzīto septīto pamatu, kuri attiecas uz LESD 68. panta pārkāpumu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

2. Par Slovākijas Republikas trešā pamata trešo daļu un ceturtā pamata pirmo daļu, kā arī Ungārijas piekto pamatu, kuri attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, kas ir izdarīts, jo Padome nav ievērojusi LESD 78. panta 3. punktā paredzēto pienākumu apspriesties ar Parlamentu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

3. Par Slovākijas Republikas ceturtā pamata otro daļu un Ungārijas trešo pamatu, kuri attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, kas ir izdarīts, jo Padome pretēji LESD 293. panta 1. punktam nav lēmusi vienprātīgi

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

4. Par Slovākijas Republikas trešā pamata pirmo un otro daļu un Ungārijas ceturto pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, jo nav ievērotas valstu parlamentu tiesības sniegt atzinumu atbilstoši 1. un 2. protokolam un Padome nav ievērojusi prasību par tajā notiekošo debašu un balsojuma publiskumu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

5. Par Ungārijas sesto pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, kas ir izdarīts, jo, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Padome nav ievērojusi Savienības tiesību noteikumus par valodu lietojumu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

E. Par pamatiem pēc būtības

1. Par Slovākijas Republikas sesto pamatu, kā arī par Ungārijas devīto un desmito pamatu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu

a) Ievada apsvērumi

b) Par Slovākijas Republikas sesto pamatu, kurš attiecas uz apstrīdētā lēmuma nepiemērotību izvirzītā mērķa sasniegšanai

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

c) Par Slovākijas Republikas sesto pamatu, ar ko tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums nav vajadzīgs tajā izvirzītā mērķa sasniegšanai

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

d) Par Ungārijas devīto pamatu, ar ko tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums nav vajadzīgs tajā izvirzītā mērķa sasniegšanai

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

e) Par Ungārijas desmito pamatu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu saistībā ar īpašajām sekām, kuras apstrīdētais lēmums ir atstājis uz Ungāriju

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

2. Par Ungārijas astoto pamatu, kas attiecas uz tiesiskās noteiktības principa un normatīvās skaidrības principa, kā arī Ženēvas konvencijas pārkāpumu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

IV. Par tiesāšanās izdevumiem

1

Ar savām prasībām Slovākijas Republika un Ungārija lūdz atcelt Padomes 2015. gada 22. septembra Lēmumu (ES) 2015/1601, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (OV 2015, L 248, 80. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Konteksts, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, tā 3.–7. un 10.–16. apsvērumā ir aprakstīts šādi:

[..]

3

Komisija 2015. gada 9. septembrī, pamatojoties uz LESD 78. panta 3. punktu, iesniedza priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas, Grieķijas un Ungārijas labā (COM(2015) 451, turpmāk tekstā – “sākotnējais Komisijas priekšlikums”).

4

Tajā pašā dienā Komisija, pamatojoties uz LESD 78. panta 2. punkta e) apakšpunktu, iesniedza arī priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko izveido krīzes pārcelšanas mehānismu un groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (COM(2015) 450).

5

Sākotnējā Komisijas priekšlikumā bija paredzēts pārcelt 120000 starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju no Itālijas (15600 personas), Grieķijas (50400 personas) un Ungārijas (54000 personas) uz citām dalībvalstīm. Šā priekšlikuma pielikumā bija iekļautas trīs tabulas, kurā šie pieteikumu iesniedzēji no katras no šīm trim dalībvalstīm bija sadalīti starp citām dalībvalstīm, izņemot Apvienoto Karalisti, Īriju un Dāniju, paredzot katrai uzņemošajai dalībvalstij noteiktu iedalījumu.

6

Komisija 2015. gada 13. septembrī pārsūtīja šo priekšlikumu valstu parlamentiem.

7

Ar 2015. gada 14. septembra vēstuli Padome pārsūtīja minēto priekšlikumu Parlamentam apspriešanai. Šajā vēstulē Padome lūdza Parlamentu sniegt savu atzinumu pēc iespējas drīzāk, ņemot vērā Vidusjūrā un Rietumbalkānu maršrutā pastāvošo ārkārtas situāciju, un apņēmās neformāli informēt Parlamentu par lietas virzību Padomē.

8

2015. gada 17. septembrī Parlaments pieņēma normatīvo rezolūciju, ar kuru šis pats priekšlikums tika apstiprināts, ņemot vērā it īpaši “ārkārtas situācijas steidzamību un vajadzību risināt situāciju bez turpmākas kavēšanās”, vienlaikus prasot Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt sākotnējo Komisijas priekšlikumu.

9

Dažādajās sanāksmēs, kuras Padomē notika laikposmā no 2015. gada 17. septembra līdz 22. septembrim, sākotnējais Komisija priekšlikums noteiktos punktos tika grozīts.

10

It īpaši šajās sanāksmēs Ungārija darīja zināmu, ka tā noraida ideju to kvalificēt par “dalībvalsti, kura savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmā saskaras ar migrāciju”, un ka tā nevēlas būt starp dalībvalstīm, kas tāpat kā Itālija un Grieķija gūst labumu no pārcelšanas. Tādējādi galīgajā priekšlikuma redakcijā, tai skaitā priekšlikuma nosaukumā, tika svītrota jebkāda norāde uz Ungāriju kā labumguvēju dalībvalsti. Tāpat tika svītrots sākotnējā Komisijas priekšlikuma III pielikums par 54000 starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju sadalījumu, attiecībā uz kuriem sākotnēji tika paredzēts, ka tie tiks pārcelti no Ungārijas. Tā vietā Ungārija tika iekļauta I un II pielikuma tekstā kā dalībvalsts, uz kuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēji tiek pārcelti attiecīgi no Itālijas un Grieķijas, un līdz ar to šajos pielikumos tai tika piešķirti iedalījumi.

11

2015. gada 22. septembrī Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pieņēma šādi grozīto sākotnējo Komisijas priekšlikumu. Čehijas Republika, Ungārija, Rumānija un Slovākijas Republika balsoja pret šā priekšlikuma pieņemšanu. Somijas Republika atturējās.

12

Apstrīdētā lēmuma 2., 22., 23., 26., 30., 32., 35. un 44. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

13

Apstrīdētā lēmuma 1. pantā “Priekšmets” ir paredzēts:

“1.   Ar šo lēmumu Itālijas un Grieķijas labā tiek noteikti pagaidu pasākumi starptautiskās aizsardzības jomā, lai palīdzētu šīm valstīm labāk pārvarēt ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums šajās dalībvalstīs.

2.   Komisija pastāvīgi uzrauga situāciju saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo masveida pieplūdumu dalībvalstīs.

Vajadzības gadījumā Komisija iesniegs priekšlikumus grozīt šo lēmumu, lai ņemtu vērā situācijas attīstību uz vietas un tās ietekmi uz pārcelšanas mehānismu, kā arī pieaugošo spiedienu uz dalībvalstīm, jo īpaši dalībvalstīm, kuras savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmās saskaras ar migrāciju.”

14

Šī lēmuma 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā lēmumā piemēro šādas definīcijas:

[..]

15

Minētā lēmuma 3. pantā “Darbības joma” ir paredzēts:

“1.   Pārcelšana, ievērojot šo lēmumu, notiek vienīgi attiecībā uz tādu pieteikuma iesniedzēju, kurš starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzis Itālijā vai Grieķijā un attiecībā uz kuru minētās valstis citādi būtu bijušas atbildīgas, ievērojot [Dublinas III regulas] III nodaļā noteiktos kritērijus atbildīgās dalībvalsts noteikšanai.

2.   Pārcelšanu, ievērojot šo lēmumu, piemēro vienīgi pieteikuma iesniedzējam, kam ir tāda valstspiederība, attiecībā uz kuru saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem, ik ceturksni atjauninātajiem visas Savienības vidējiem Eurostat datiem [..] starptautiskās aizsardzības piešķiršanas lēmumu procentuālā attiecība [..] ir 75 % vai vairāk. [..]”

16

Šā paša lēmuma 4. panta “120000 pieteikuma iesniedzēju pārcelšana uz dalībvalstīm” 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.   120000 pieteikuma iesniedzējus pārceļ uz citām dalībvalstīm šādi.

2.   No 2016. gada 26. septembra 1. punkta c) apakšpunktā minētos 54000 pieteikuma iesniedzējus pārceļ no Itālijas un Grieķijas tādā proporcijā, kāda izriet no 1. punkta a) un b) apakšpunkta, uz citu dalībvalstu teritoriju proporcionāli I un II pielikumā izklāstītajiem skaitļiem. Komisija iesniedz Padomei priekšlikumu par skaitļiem, kas attiecīgi jāiedala katrai dalībvalstij.

3.   Ja līdz 2016. gada 26. septembrim Komisija uzskata, ka pārcelšanas mehānisma pielāgošanu attaisno situācijas attīstība uz vietas vai ka dalībvalsts saskaras ar ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums, kuru izraisa krasas migrācijas plūsmu svārstības un, ņemot vērā iespējamās labumguvējas dalībvalsts viedokļus, tā attiecīgā gadījumā var iesniegt priekšlikumus Padomei, kā minēts 1. panta 2. punktā.

Tāpat dalībvalsts var, norādot pienācīgi pamatotus iemeslus, paziņot Padomei un Komisijai, ka tā saskaras ar līdzīgu ārkārtas situāciju. Komisija izvērtē iesniegtos iemeslus un attiecīgā gadījumā iesniedz Padomei priekšlikumus, kā minēts 1. panta 2. punktā.”

17

Ar Padomes 2016. gada 29. septembra Lēmuma (ES) 2016/1754 (OV 2016, L 268, 82. lpp.) 1. pantu apstrīdētā lēmuma 4. pants tika papildināts ar šādu punktu:

“3.a   Saistībā ar 1. punkta c) apakšpunktā minēto pieteikuma iesniedzēju pārcelšanu dalībvalstis var izvēlēties pildīt savas saistības, uzņemot savā teritorijā Sīrijas valstspiederīgos, kuri atrodas Turcijā, saskaņā ar valstu vai daudzpusējām likumīgas uzņemšanas shēmām personām, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiskā aizsardzība, bet izņemot pārmitināšanas shēmu, kas bija dalībvalstu valdību pārstāvju 2015. gada 20. jūlija Padomes sanāksmē izdarīto secinājumu priekšmets. Šādā veidā dalībvalsts uzņemto personu skaits atbilstoši samazina attiecīgās dalībvalsts pienākumu.

[..]”

18

No Lēmuma Nr. 2016/1754 2. panta izriet, ka tas stājās spēkā 2016. gada 2. oktobrī un ir piemērojams līdz 2017. gada 26. septembrim visām personām, ko apstrīdētā lēmuma 4. panta 3.a punkta nolūkā dalībvalstis ir uzņēmušas no Turcijas teritorijas, sākot no 2016. gada 1. maija.

19

Apstrīdētā lēmuma 4. panta 4. punktā ir paredzēta iespēja Īrijai un Apvienotajai Karalistei brīvprātīgi piedalīties apstrīdētā lēmuma īstenošanā. Tā kā Komisija Īrijas līdzdalību vēlāk apstiprināja, Padome noteica pieteikuma iesniedzēju skaitu, kas ir jāpārceļ uz šo dalībvalsti, un rezultātā pielāgoja citu dalībvalstu iedalījumus.

20

Šā lēmuma 4. panta 5. punktā ir paredzēts, ka izņēmuma apstākļos dalībvalsts var ar šajā normā paredzētajiem nosacījumiem vēlākais līdz 2015. gada 26. decembrim lūgt pagaidu kārtā apturēt pieteikuma iesniedzēju pārcelšanas procesu attiecībā uz līdz pat 30 % no tai noteiktā pieteikuma iesniedzēju iedalījuma.

21

Šis noteikums ir ticis piemērots pēc Austrijas Republikas lūguma, un saistībā ar to ir pieņemts Padomes 2016. gada 10. marta Īstenošanas lēmums (ES) 2016/408 par to, lai pagaidu kārtā apturētu 30 % to pieteikuma iesniedzēju pārcelšanu, kuri Austrijai iedalīti saskaņā ar [apstrīdēto lēmumu] (OV 2016, L 74, 36. lpp.). Lēmuma 2016/408 1. pantā ir paredzēts, ka 1065 pieteikuma iesniedzēju pārcelšana uz šo dalībvalsti, kuri minētajai dalībvalstij iedalīti saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, ir apturēta līdz 2017. gada 11. martam.

22

Apstrīdētā lēmuma 5. pantā “Pārcelšanas procedūra” ir noteikts:

“[..]

2.   Dalībvalstis regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem norāda, cik pieteikuma iesniedzējus var ātri pārcelt uz to teritoriju, un citu svarīgu informāciju.

3.   Ņemot par pamatu šo informāciju, Itālija un Grieķija ar EASO un, attiecīgā gadījumā, ar 8. punktā minēto dalībvalstu sadarbības koordinatoru atbalstu identificē konkrētus pieteikuma iesniedzējus, kurus varētu pārcelt uz citām dalībvalstīm, un cik vien drīz iespējams iesniedz minēto dalībvalstu kontaktpunktiem visu būtisko informāciju. Minētajā nolūkā priekšroku dod mazāk aizsargātiem pieteikuma iesniedzējiem [Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvas 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.),] 21. un 22. panta nozīmē.

4.   Pēc tam, kad pārcelšanas mērķa dalībvalsts ir sniegusi apstiprinājumu, Itālija un Grieķija cik drīz vien iespējams, apspriežoties ar EASO, pieņem lēmumu par katra identificētā pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu uz konkrētu pārcelšanas mērķa dalībvalsti un paziņo to pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar 6. panta 4. punktu. Lēmumu neapstiprināt pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu pārcelšanas mērķa dalībvalsts var pieņemt vienīgi tad, ja ir pamatots iemesls, kā minēts 7. punktā.

[..]

6.   Pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšana uz pārcelšanas mērķa dalībvalsts teritoriju notiek iespējami drīz pēc datuma, kurā attiecīgajai personai ir paziņots šā lēmuma 6. panta 4. punktā minētais pārsūtīšanas lēmums. Itālija un Grieķija nosūta pārcelšanas mērķa dalībvalstij pārsūtīšanas datumu un laiku, kā arī visu citu atbilstīgo informāciju.

7.   Dalībvalstis saglabā tiesības atteikties pārcelt pieteikuma iesniedzēju vienīgi tad, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka viņš rada draudus to valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai [..]

[..].”

23

Apstrīdētā lēmuma 6. pantā “Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, uz kuriem attiecas šis lēmums, tiesības un pienākumi” ir noteikts:

“1.   Īstenojot šo lēmumu, dalībvalstis pirmām kārtām ņem vērā bērna intereses.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka ģimenes locekļus, kuri ietilpst šā lēmuma darbības jomā, pārceļ uz tās pašas dalībvalsts teritoriju.

3.   Pirms lēmuma pieņemšanas par pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu Itālija un Grieķija informē pieteikuma iesniedzēju par šajā lēmumā izklāstīto pārcelšanas procedūru valodā, kuru viņš saprot vai par kuru ir pamats domāt, ka viņš to saprot.

4.   Kad lēmums par pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu ir pieņemts, pirms faktiskās pārcelšanas Itālija un Grieķija rakstiski paziņo attiecīgajai personai lēmumu par tās pārcelšanu. Minētajā lēmumā norāda pārcelšanas mērķa dalībvalsti.

5.   Pieteikuma iesniedzējam vai starptautiskās aizsardzības saņēmējam, kas ieceļo citas dalībvalsts teritorijā, kura nav pārcelšanas mērķa dalībvalsts, un neatbilst uzturēšanās nosacījumiem minētajā citā dalībvalstī, tiek pieprasīts nekavējoties atgriezties. Pārcelšanas mērķa dalībvalsts šādu personu nekavējoties uzņem atpakaļ.”

24

Apstrīdētā lēmuma 7. pantā ir ietverti noteikumi par operatīvo atbalstu Grieķijas Republikai un Itālijas Republikai.

25

Šā lēmuma 8. pantā ir paredzēti papildu pasākumi, kas ir jāveic šīm abām dalībvalstīm.

26

Minētā lēmuma 9. pantā Padome, pamatojoties uz LESD 78. panta 3. punktu, ja ir izpildīti šajā normā paredzētie nosacījumi, ir pilnvarota veikt pagaidu pasākumus, un tajā ir norādīts, ka tie vajadzības gadījumā var ietvert to, ka tiek apturēta dalībvalsts, kura saskaras ar pēkšņu trešo valstu valstspiederīgo pieplūdumu, dalība apstrīdētajā lēmumā paredzētajā pārcelšanā.

27

Šī norma tika piemērota pēc Zviedrijas Karalistes lūguma, un saistībā ar to tika pieņemts Padomes 2016. gada 9. jūnija Lēmums (ES) 2016/946, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Zviedrijas labā saskaņā ar Lēmuma (ES) 2015/1523 9. pantu un Lēmuma 2015/1601 9. pantu (OV 2016, L 157, 23. lpp.). Lēmuma 2016/946 2. pantā ir noteikts, ka pienākumi, kas attiecas uz šo dalībvalsti kā pārcelšanas mērķa dalībvalsti, atbilstoši Lēmumam 2015/1523 un apstrīdētajam lēmumam tiek apturēti līdz 2017. gada 16. jūnijam.

28

Apstrīdētā lēmuma 10. pantā ir paredzēts finanšu atbalsts par katru personu, kas tiek pārcelta, pamatojoties uz šo lēmumu, un tas tiek piešķirts gan pārcelšanas mērķa dalībvalstij, gan Grieķijas Republikai vai Itālijas Republikai.

29

Apstrīdētā lēmuma 11. pantā ir paredzēts, ka ar Komisijas palīdzību šīs divas dalībvalstis var noslēgt divpusējas vienošanās ar valstīm, kuras tiek sauktas par “asociētajām” valstīm, proti, Islandes Republiku, Lihtenšteinas Firstisti, Norvēģijas Karalisti un Šveices Konfederāciju, un ka gadījumā, ja šādas vienošanās tiek noslēgtas, Padome pēc Komisijas priekšlikuma attiecīgi pielāgo iedalījumus, kas ir noteikti citām dalībvalstīm, tos proporcionāli samazinot. Šādas vienošanās pēc tam tika noslēgtas, un asociētās valstis līdz ar to piedalās apstrīdētajā lēmumā paredzētajā pārcelšanā.

30

Apstrīdētā lēmuma 12. pantā tostarp ir paredzēts, ka Komisija ik pēc sešiem mēnešiem ziņo Padomei par šā lēmuma īstenošanu. Komisija pēc tam apņēmās sniegt ikmēneša ziņojumus par dažādo Savienības līmenī veikto starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju pārcelšanas un pārmitināšanas pasākumu īstenošanu, kuru skaitā ir apstrīdētais lēmums.

31

Visbeidzot, atbilstoši apstrīdētā lēmuma 13. panta 1. un 2. punktam tas stājās spēkā 2015. gada 25. septembrī un ir piemērojams līdz 2017. gada 26. septembrim. Šā lēmuma 13. panta 3. punktā ir noteikts, ka tas ir piemērojams personām, kuras ieceļo Itālijas un Grieķijas teritorijā laikposmā no 2015. gada 25. septembra līdz 2017. gada 26. septembrim, kā arī pieteikumu iesniedzējiem, kas ir ieceļojuši minēto dalībvalstu teritorijā no 2015. gada 24. marta.

32

Lietā C‑643/15 Slovākijas Republika lūdz Tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

33

Lietā C‑647/15 Ungārija lūdz Tiesu:

34

Lietās C‑643/15 un C‑647/15 Padome lūdz Tiesu noraidīt prasības kā nepamatotas un piespriest attiecīgi Slovākijas Republikai un Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

35

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2016. gada 29. aprīļa lēmumu Beļģijas Karalistei, Vācijas Federatīvajai Republikai, Grieķijas Republikai, Francijas Republikai, Itālijas Republikai, Luksemburgas Lielhercogistei, Zviedrijas Karalistei un Komisijai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam lietās C‑643/15 un C‑647/15.

36

Ar šo pašu lēmumu Polijas Republikai tika atļauts iestāties lietā C‑643/15 Slovākijas Republikas prasījumu atbalstam un lietā C‑647/15 Ungārijas prasījumu atbalstam.

37

Pēc lietas dalībnieku un ģenerāladvokāta uzklausīšanas šajā jautājumā šīs lietas tika apvienotas sprieduma taisīšanai atbilstoši Tiesas Reglamenta 54. pantam.

38

Savas prasības pamatojumam lietā C‑643/15 Slovākijas Republika izvirza sešus pamatus: ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LESD 68. pants, LES 13. panta 2. punkts, kā arī institucionālā līdzsvara princips; ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LES 10. panta 1. un 2. punkts, LES 13. panta 2. punkts, LESD 78. panta 3. punkts, LES un LESD pievienotā 1. protokola par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā (turpmāk tekstā – “1. protokols”) 3. un 4. pants un LES un LESD pievienotā 2. protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu (turpmāk tekstā – “2. protokols”) 6. un 7. pants, kā arī tiesiskās noteiktības, pārstāvības demokrātijas un institucionālā līdzsvara principi; ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpti būtiski procedūras noteikumi attiecībā uz likumdošanas procedūru, kā arī LES 10. panta 1. un 2. punkts, LES 13. panta 2. punkts un pārstāvības demokrātijas, institucionālā līdzsvara un labas pārvaldības principi (pakārtoti); ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpti būtiski procedūras noteikumi, kā arī LES 10. panta 1. un 2. punkts, LES 13. panta 2. punkts, kā arī pārstāvības demokrātijas, institucionālā līdzsvara un labas pārvaldības principi (daļēji pakārtoti); ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpti LESD 78. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi (pakārtoti), un ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts samērīguma princips.

39

Savas prasības pamatojumam lietā C‑647/15 Ungārija izvirza desmit pamatus.

40

Pirmais un otrais pamats attiecas uz LESD 78. panta 3. punkta pārkāpumu, jo šī tiesību norma nesniedzot Padomei pienācīgu juridisku pamatu, lai noteiktu pasākumus, kuri šajā gadījumā saistošā veidā atkāpjoties no leģislatīvā akta normām, kuri esot piemērojami 24 mēnešu laikposmā vai noteiktos gadījumos 36 mēnešu laikposmā un kuru sekas turpinās pēc šā laikposma, kas esot pretrunā “pagaidu pasākumu” jēdzienam.

41

Trešais un sestais pamats attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, kas esot izdarīts, jo, pirmkārt, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Padome esot pārkāpusi LESD 293. panta 1. punkta noteikumus, tādēļ ka tā ir atkāpusies no sākotnējā Komisijas priekšlikuma bez vienprātīga balsojuma (trešais pamats); otrkārt, apstrīdētajā lēmumā esot iekļauta atkāpe no leģislatīvā akta normām un tas pats saturiski esot leģislatīvs akts, un tādējādi, pat ja būtu jālemj, ka to drīkstēja pieņemt uz LESD 78. panta 3. punkta pamata, tomēr tā pieņemšanas procesā bija jāievēro 1. protokolā un 2. protokolā paredzētās valstu parlamentu tiesības sniegt atzinumu par leģislatīviem aktiem (ceturtais pamats); treškārt, pēc apspriešanās ar Parlamentu Padome esot būtiski grozījusi projekta tekstu, no jauna neapspriežoties ar Parlamentu par šo jautājumu (piektais pamats), un, ceturtkārt, Padomei pieņemot apstrīdēto lēmumu, lēmuma projekta valodu redakcijas neesot bijušas pieejamas Savienības oficiālajās valodās (sestais pamats).

42

Septītais pamats attiecas uz LESD 68. panta un Eiropadomes 2015. gada 25. un 26. jūnija sanāksmes secinājumu pārkāpumu.

43

Astotais pamats attiecas uz tiesiskās noteiktības principa un normatīvās skaidrības principa pārkāpumu, kas esot izdarīts, jo vairākos jautājumos apstrīdētā lēmuma īstenošanas nosacījumi neesot skaidri – vēl jo vairāk nav skaidrs tas, kāda ir šo normu saikne ar Dublinas III regulas normām.

44

Devītais pamats attiecas uz nepieciešamības un samērīguma principu pārkāpumu, jo, tā kā Ungārija nav labumguvēju dalībvalstu skaitā, neesot pamatoti, ka apstrīdētajā lēmumā ir paredzēta 120000 starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju pārvietošana.

45

Ar desmito pamatu, kas izvirzīts pakārtoti, tiek apgalvots, ka attiecībā uz Ungāriju ir pārkāpts samērīguma princips un LESD 78. panta 3. punkts, jo apstrīdētajā lēmumā tai ir noteikts obligāts iedalījums kā uzņemošajai dalībvalstij, kaut arī esot atzīts, ka liels nelikumīgo migrantu skaits ir ieradies šīs dalībvalsts teritorijā un tajā ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumus.

46

Tā kā tiesību akta juridiskais pamats nosaka tā pieņemšanai piemērojamo procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 10. septembris, Parlaments/Padome, C‑363/14, EU:C:2015:579, 17. punkts), pirmām kārtām, ir jāizvērtē pamati, kas attiecas uz to, ka LESD 78. panta 3. punkts nav piemērots apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats, otrām kārtām, ir jāizvērtē pamati, kas attiecas uz procedūras pārkāpumiem, kuri esot pieļauti šā lēmuma pieņemšanā un veido būtisku procedūras noteikumu pārkāpumus, un, trešām kārtām, ir jāizvērtē pamati pēc būtības.

47

Slovākijas Republika un Ungārija apgalvo, ka apstrīdētais lēmums, kaut arī tas ir pieņemts procedūrā, kas nav likumdošanas procedūra, un tādējādi formāli ir neleģislatīvs akts, tomēr ir jākvalificē kā leģislatīvs akts tā satura un seku dēļ, jo – kā to tieši apstiprinot minētā lēmuma 23. apsvērums – ar to, turklāt fundamentāli, tiek grozīti vairāki Savienības tiesību leģislatīvie akti.

48

Tas it īpaši attiecoties uz Dublinas III regulas 13. panta 1. punktu, pamatojoties uz kuru Grieķijas Republika vai Itālijas Republika atkarībā no gadījuma principā esot atbildīgas par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, no kura apstrīdētā lēmuma 3. panta 1. punkts atkāpjoties.

49

Lai gan apstrīdētajā lēmumā šie grozījumi ir kvalificēti kā vienkāršas “atkāpes”, nošķīrums starp atkāpi un grozījumu esot mākslīgs, jo abos gadījumos šo pasākumu sekas esot tādas, ka tiek izslēgta normatīva noteikuma piemērošana un tādējādi tiek ietekmēta tā efektivitāte.

50

Savukārt no LESD 78. panta 3. punktā paredzēto pasākumu pagaidu un ārkārtas rakstura izrietot, ka šis noteikums ir paredzēts, lai nodrošinātu juridisku pamatu atbalsta pasākumiem, kuri var papildināt uz LESD 78. panta 2. punkta pamata pieņemtos leģislatīvos aktus. Runa it īpaši esot par pasākumiem, kas paredzēti, lai pārvaldītu vai strauji atvieglotu krīzes situāciju, it īpaši piešķirtu finansiālu vai tehnisku palīdzību vai nodrošinātu kvalificētu personālu.

51

Tāpēc LESD 78. panta 3. punkts neesot juridisks pamats, lai pieņemtu leģislatīvus pasākumus, jo šajā normā neesot nevienas norādes, ka uz tās pamata veiktie pasākumi ir jāpieņem atbilstoši likumdošanas procedūrai.

52

Slovākijas Republika it īpaši apgalvo, ka tāds neleģislatīvs akts, kura pamatā ir LESD 78. panta 3. punkts, kā apstrīdētais lēmums nekādā gadījumā nevar atkāpties no leģislatīva akta. Atkāpes apmēram un tam, vai norma, no kuras tiek izdarīta atkāpe, ir būtiska vai nebūtiska, nav nozīmes. Jebkura ar neleģislatīvu aktu izdarīta atkāpe no leģislatīva akta – lai cik tā nebūtu niecīga – esot aizliegta, jo tā ir līdzvērtīga likumdošanas procedūras, šajā gadījumā LESD 78. panta 2. punktā paredzētās procedūras, apiešanai.

53

Ungārija apgalvo, ka jebkurā gadījumā apstrīdētajā lēmumā paredzētās atkāpes no leģislatīvajiem aktiem, pat ja tās ir ierobežotas laikā, ietekmē pastāvošo leģislatīvo aktu būtiskos noteikumus, kuri skar attiecīgo personu pamattiesības un pamatpienākumus.

54

Visbeidzot, Ungārija apgalvo, ka LESD 78. panta 3. punkts varētu tikt interpretēts tādējādi, ka šajā noteikumā paredzētā prasība par apspriešanos ar Parlamentu ir jāuzskata par Parlamenta “līdzdalību” LESD 289. panta 2. punkta izpratnē un tādējādi esot piemērojama īpašā likumdošanas procedūra. Šajā gadījumā LESD 78. panta 3. punkts faktiski varētu tikt uzskatīts par atbilstošu apstrīdētā lēmuma kā leģislatīvā akta juridisko pamatu.

55

Tomēr, ja šāda LESD 78. panta 3. punkta interpretācija būtu akceptējama, esot jāievēro leģislatīvā akta pieņemšanas procesuālās prasības, it īpaši Parlamenta un valstu parlamentu līdzdalība likumdošanas procesā, kas šajā gadījumā acīmredzami neesot noticis.

56

Padome apgalvo, ka no LESD 289. panta 3. punkta izriet, ka kritērijs, lai noteiktu, vai akts ir leģislatīvs vai nav, ir tikai procesuāls, proti, katrā gadījumā, kad Līgumā iekļautajā juridiskajā pamatā ir tieši paredzēts, ka akts tiek pieņemts “saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru” vai “saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru”, ir runa par leģislatīvu aktu. Tā nepiekrīt, ka ar apstrīdēto lēmumu ir grozīti vairāki Savienības tiesību leģislatīvie akti un ka tādējādi tas būtu jākvalificē kā leģislatīvs akts sava satura dēļ. Nevarot arī apgalvot, ka ar apstrīdēto lēmumu veiktās atkāpes ir uzskatāmas par LESD 78. panta 2. punktā paredzētās parastās likumdošanas procedūras apiešanu.

57

Pirmām kārtām, ir jāizvērtē, vai – kā to apgalvo Ungārija – LESD 78. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz šīs tiesību normas pamata pieņemtie akti ir jākvalificē kā “leģislatīvi akti”, jo minētajā normā paredzētā prasība par apspriešanos ar Parlamentu esot uzskatāma par šīs Savienības iestādes līdzdalību LESD 289. panta 2. punkta izpratnē un tādējādi šādu aktu pieņemšanā esot jāievēro īpašā likumdošanas procedūra, kas neesot darīts apstrīdētā lēmuma gadījumā.

58

Saskaņā ar LESD 289. panta 3. punktu tiesību akti, kas pieņemti saskaņā ar likumdošanas procedūru, ir leģislatīvi akti. Līdz ar to neleģislatīvi akti ir tie akti, kuri ir pieņemti tādā procedūrā, kas nav likumdošanas procedūra.

59

Nošķīrumam starp leģislatīviem un neleģislatīviem aktiem ir zināma nozīme, jo tikai leģislatīvo aktu pieņemšanā ir jāievēro noteikti pienākumi, kas attiecas it īpaši uz valstu parlamentu līdzdalību atbilstoši 1. protokola 3. un 4. pantam un 2. protokola 6. un 7. pantam, kā arī no LES 16. panta 8. punkta un LESD 15. panta 2. punkta izrietošā prasība, saskaņā ar kuru Padomes sēdes ir atklātas, kad tā izskata leģislatīvā akta projektu un balso par to.

60

Turklāt no LESD 289. panta 1. punkta un 294. panta 1. punkta noteikumu aplūkošanas kopsakarā izriet, ka parastā likumdošanas procedūra, kurai ir raksturīgs tas, ka Savienības tiesību aktu pieņem Parlaments un Padome kopīgi pēc Komisijas priekšlikuma, ir piemērojama tikai, ja Līgumu noteikumā, kas ir attiecīgā akta juridiskais pamats, “ir atsauce” uz šo likumdošanas procedūru.

61

Runājot par īpašo likumdošanas procedūru, kuru raksturo apstāklis, ka tajā ir paredzēta Savienības akta pieņemšana, ko veic vai nu Parlaments ar Padomes līdzdalību, vai Padome ar Parlamenta līdzdalību, LESD 289. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tā ir piemērojama “īpašos Līgumos noteiktos gadījumos”.

62

No tā izriet, ka tiesību akts var tikt kvalificēts kā Savienības leģislatīvais akts tikai tad, ja tas ir pieņemts uz tāda Līgumu noteikuma pamata, kurā ir tieša atsauce vai nu uz parasto likumdošanas procedūru, vai īpašo likumdošanas procedūru.

63

Šāda sistēmiska pieeja nodrošina nepieciešamo tiesisko noteiktību Savienības aktu pieņemšanas procedūrās, jo tā ļauj noteiktā veidā identificēt juridiskos pamatus, kuros Savienības iestādes ir pilnvarotas pieņemt leģislatīvos aktus, un nošķirt šos pamatus no tiem, kuri var kalpot tikai neleģislatīvo aktu pieņemšanai.

64

No tā izriet, ka – pretēji Ungārijas apgalvotajam – no prasības par apspriešanos ar Parlamentu, kura ir atrodama Līgumu noteikumos, kas ir attiecīgā akta juridiskais pamats, nevar secināt, ka šā akta pieņemšanai ir piemērojama īpašā likumdošanas procedūra.

65

Šajā gadījumā LESD 78. panta 3. punktā, lai gan tajā ir paredzēts, ka Padome pieņem tajā minētos pagaidu pasākumus pēc Komisijas priekšlikuma un iepriekš apspriežoties ar Parlamentu, nav nekādas tiešas atsauces nedz uz parasto likumdošanas procedūru nedz īpašo likumdošanas procedūru. Savukārt LESD 78. panta 2. punktā ir tieši noteikts, ka šā noteikuma a)–g) apakšpunktā uzskaitītie pasākumi tiek noteikti “saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru”.

66

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāuzskata, ka pasākumi, kuri var tikt noteikti, pamatojoties uz LESD 78. panta 3. punktu, ir jākvalificē kā “neleģislatīvi akti”, jo tie netiek pieņemti likumdošanas procedūras rezultātā.

67

Tāpēc Padome, pieņemot apstrīdēto lēmumu, ir pamatoti uzskatījusi, ka šis lēmums ir jāpieņem atbilstoši procedūrai, kas nav likumdošanas procedūra, un tādējādi ir neleģislatīvs Savienības akts.

68

Līdz ar to, otrām kārtām, rodas jautājums, vai – kā to apgalvo Slovākijas Republika un Ungārija – LESD 78. panta 3. punkts nevar būt juridiskais pamats apstrīdēta lēmuma pieņemšanai tā iemesla dēļ, ka šis lēmums ir neleģislatīvs akts, kas atkāpjas no vairākiem leģislatīviem aktiem, kaut arī atkāpe no viena leģislatīva akta varot tikt izdarīta tikai ar citu leģislatīvu aktu.

69

Šajā sakarībā apstrīdētā lēmuma 23. apsvērumā ir norādīts, ka šajā lēmumā paredzētā pārcelšana no Itālijas un Grieķijas ir “pagaidu atkāpe” no noteiktiem Savienības tiesību leģislatīvo aktu noteikumiem, kuru skaitā ir Dublinas III regulas 13. panta 1. punkts, saskaņā ar ko Grieķijas Republika vai Itālijas Republika principā esot bijušas atbildīgas par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, pamatojoties uz minētās regulas III nodaļā paredzētajiem kritērijiem, un Regulas Nr. 516/2014 7. panta 2. punkts, kurā ir prasīta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja piekrišana.

70

LESD 78. panta 3. punktā nav definēta to “pagaidu pasākumu” būtība, kuri var tikt noteikti, pamatojoties uz šo normu.

71

Līdz ar to – pretēji Slovākijas Republikas un Ungārijas apgalvotajam – minētā noteikuma formulējums pats par sevi nevar pamatot jēdziena “pagaidu pasākumi” ierobežotu interpretāciju, saskaņā ar kuru tas attiektos tikai uz papildinošiem pasākumiem, kas pamato uz LESD 78. panta 2. punkta pamata pieņemtu leģislatīvo aktu un kas it īpaši attiecas uz finansiālu, tehnisku vai operatīvu atbalstu dalībvalstīm, kuras atrodas ārkārtas situācijā, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums.

72

Šo konstatējumu apstiprina LESD 78. panta 2. un 3. punktā ietverto noteikumu vispārējā sistēma un mērķi.

73

Proti, runa ir par divām atšķirīgām Savienības primāro tiesību normām ar atšķirīgiem mērķiem un saviem piemērošanas nosacījumiem, kas nodrošina juridisku pamatu, lai, runājot par LESD 78. panta 3. punktu, noteiktu neleģislatīva rakstura pagaidu pasākumus, kuru mērķis ir ātri reaģēt uz noteiktu steidzamības situāciju, ar ko saskaras dalībvalstis, un, runājot par LESD 78. panta 2. punktu, lai pieņemtu leģislatīvus aktus, kuru mērķis ir uz nenoteiktu laiku un vispārēji risināt strukturālu problēmu, kas rodas Savienības kopējās patvēruma politikas jomā.

74

Tādējādi minētajiem noteikumiem ir papildinošs raksturs, kas ļauj Savienībai šīs kopējās politikas ietvaros noteikt daudzveidīgus pasākumus, lai sev piešķirtu instrumentus, kuri it īpaši ir nepieciešami efektīvai migrācijas krīzes situāciju risināšanai gan īstermiņā, gan ilgtermiņā.

75

Šajā ziņā tādai šaurai LESD 78. panta 3. punktā atrodamā jēdziena “pagaidu pasākumi” interpretācijai, saskaņā ar ko tas ļauj pieņemt tikai papildu pasākumus, kuri papildina uz LESD 78. panta 2. punkta pamata pieņemtus leģislatīvos aktus, nevis pasākumus, kuros ir atkāpe no šādiem aktiem, ne vien nav pamatojuma LESD 78. panta 3. punkta tekstā, bet tā arī būtiski samazina tā lietderīgo iedarbību, jo minētie akti attiecās vai var attiekties uz dažādajiem Eiropas kopējās patvēruma politikas aspektiem, kas ir minēti LESD 78. panta 2. punkta a)–g) apakšpunktā.

76

Tas it īpaši ir sakāms par jomu, kura minēta LESD 78. panta 2. punkta e) apakšpunktā, kas attiecas uz kritērijiem un mehānismiem par patvēruma vai alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanai, un uz kuru attiecas pilnīgs noteikumu kopums, un šo noteikumu skaitā, pirmkārt, ir Dublinas III regulā paredzētie noteikumi.

77

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, jēdziens “pagaidu pasākumi” LESD 78. panta 3. punkta izpratnē ir jāsaprot pietiekami plaši, lai ļautu Savienības iestādēm veikt visus pagaidu pasākumus, kuri nepieciešami, lai efektīvi un ātri reaģētu uz steidzamības situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums.

78

Lai gan, no šīs perspektīvas skatoties, ir jāatzīst, ka uz LESD 78. panta 3. punkta pamata noteiktie pagaidu pasākumi principā var arī ietvert atkāpi no leģislatīvo aktu noteikumiem, šādām atkāpēm tomēr ir jābūt ierobežotām attiecībā gan uz to materiālo piemērojamību, gan piemērojamību laikā, tādējādi, ka tās aprobežojas ar ātru un efektīvu reaģēšanu uz konkrētu krīzes situāciju, izmantojot pagaidu instrumentu, kas izslēdz to, ka šo pasākumu mērķis vai sekas var būt leģislatīvo aktu pastāvīga un vispārēja aizstāšana vai grozīšana, šādi apejot LESD 78. panta 2. punktā paredzēto parasto likumdošanas procedūru.

79

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā paredzētās atkāpes atbilst šai prasībai par materiālās piemērojamības un piemērojamības laikā ierobežošanu un ka nedz to mērķis, nedz sekas nav pastāvīgi aizstāt vai grozīt leģislatīvo aktu normas.

80

Proti, apstrīdētajā lēmumā paredzētās atkāpes no konkrētām leģislatīvo aktu normām ir piemērojamas tikai divus gadus ilgā laikposmā, ievērojot apstrīdētā lēmuma 4. panta 5. punktā paredzēto iespēju šo termiņu pagarināt, un to piemērošanas termiņš šajā gadījumā beigsies 2017. gada 26. septembrī. Turklāt tās attiecas uz ierobežotu skaitu – proti, 120000 – konkrētu trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir iesnieguši starptautiskās aizsardzības pieteikumu Grieķijā vai Itālijā, kuriem ir kāda no apstrīdētā lēmuma 3. panta 2. punktā minētajām valstspiederībām, kuri tiks pārcelti no kādas no šīm abām dalībvalstīm un kuri ir ieradušies vai ieradīsies minētajās dalībvalstīs laikposmā no 2015. gada 24. marta līdz 2017. gada 26. septembrim.

81

Šajos apstākļos nevar apgalvot, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu uz LESD 78. panta 3. punkta pamata, būtu apieta LESD 78. panta 2. punktā paredzētā parastā likumdošanas procedūra.

82

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, apstāklis, ka apstrīdētajā lēmumā, kura kvalifikācija par neleģislatīvu aktu nevar tikt apšaubīta, ir iekļautas atkāpes no konkrētām leģislatīvo aktu normām, nevar liegt to pieņemt uz LESD 78. panta 3. punkta pamata.

83

Šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida arī Slovākijas Republikas argumentācija, kas attiecas uz LES 10. panta 1. un 2. punkta, LESD 13. panta 2. punkta, kā arī tiesiskās noteiktības, pārstāvības demokrātijas un institucionālā līdzsvara principu pārkāpumiem.

84

Līdz ar to Slovākijas Republikas otrais pamats un Ungārijas pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

85

Slovākijas Republika un Ungārija apgalvo, ka LESD 78. panta 3. punkts nav piemērots juridisks pamats apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, jo tam, pretēji šajā noteikumā prasītajam, nav pagaidu rakstura.

86

Tā kā apstrīdētais lēmums, pamatojoties uz tā 13. panta 2. punktu, ir piemērojams līdz 2017. gada 26. septembrim, proti, divus gadus ilgā laikposmā, kuru, pamatojoties uz šā paša lēmuma 4. panta 5. un 6. punktu, var pagarināt par vienu gadu, to nevarot kvalificēt kā “pagaidu pasākumu” LESD 78. panta 3. punkta izpratnē.

87

Slovēnijas Republikas un Ungārijas ieskatā, tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka apstrīdētā lēmuma sekas laikā attiecībā uz konkrētajiem starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem būtiski pārsniedz šo divu vai trīs gadu laikposmu. Proti, ir visnotaļ iespējams, ka šā lēmuma rezultātā tiks radīta pastāvīga saikne starp starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem un pārcelšanas mērķa dalībvalstīm.

88

Padome norāda, ka atbilstoši apstrīdētā lēmuma 13. panta 2. punktam tas ir piemērojams 24 mēnešu periodā, proti, līdz 2017. gada 26. septembrim. Pagarināšana par līdz pat 12 mēnešiem apturēšanas mehānisma īpašajos ietvaros, kas ir paredzēts apstrīdētā lēmuma 4. panta 5. punktā, vairs neesot iespējama. To seku ilgums, ko apstrīdētais lēmums var radīt attiecībā uz pārceltajām personām, neesot būtisks apstāklis tā pagaidu rakstura noteikšanai. Šis raksturs esot jānosaka, ņemot vērā šajā lēmumā paredzētā pārcelšanas mehānisma piemērošanu laikā, proti, 24 mēnešu periodu.

89

LESD 78. panta 3. punktā ir atļauta tikai “pagaidu pasākumu” veikšana.

90

Akts var tikt kvalificēts kā “pagaidu” šā jēdziena parastajā izpratnē tikai tad, ja tā mērķis nav pastāvīgi reglamentēt kādu jautājumu un tas ir piemērojams tikai ierobežotu laikposmu.

91

Ņemot to vērā, pretēji EKL 64. panta 2. punktam, atbilstoši kuram uz šīs normas pamata noteiktu pasākumu piemērošanas termiņš nevarēja pārsniegt sešus mēnešus, LESD 78. panta 3. punktā, kurš aizstāja šo noteikumu, šāds ierobežojums laikā vairs nav paredzēts.

92

No tā izriet, ka LESD 78. panta 3. punktā, kaut arī tajā ir prasīts, lai tajā paredzētie pasākumi būtu pagaidu, Padomei ir atstāta rīcības brīvība katrā atsevišķā gadījumā noteikt to piemērošanas periodu atkarībā no lietas apstākļiem un it īpaši ņemot vērā steidzamības situācijas īpatnības, kas attaisno šos pasākumus.

93

No apstrīdētā lēmuma 13. panta izriet, ka tas ir piemērojams no 2015. gada 25. septembra līdz 2017. gada 26. septembrim, proti, 24 mēnešus ilgā laikposmā, personām, kuras šajā pašā laikposmā ieceļo Grieķijas un Itālijas teritorijā, kā arī starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem, kuri ir ieceļojuši minēto dalībvalstu teritorijā no 2015. gada 24. marta.

94

Runājot par apstrīdētā lēmuma 4. panta 5. punktu, tajā “izņēmuma apstākļos”, dalībvalstij līdz 2015. gada 26. decembrim veicot paziņošanu, ir paredzēta iespēja pagarināt šā lēmuma 13. panta 2. punktā noteikto 24 mēnešu laikposmu par līdz pat 12 mēnešiem attiecīgajai dalībvalstij uzliktā starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju pārcelšanas pienākuma pagaidu un daļējas apturēšanas mehānisma ietvaros. Tādējādi tas apstiprina minētajā lēmumā paredzēto dažādo pasākumu pagaidu raksturu. Ir jāpiebilst, ka šo mehānismu vairs nevar uzsākt pēc 2015. gada 26. decembra, jo apstrīdētā lēmuma darbība galīgi izbeigsies 2017. gada 26. septembrī.

95

Līdz ar to ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ir piemērojams ierobežotā laikposmā.

96

Papildus tam Padome nav acīmredzami pārsniegusi savu rīcības brīvību, nosakot apstrīdētajā lēmumā paredzēto pasākumu ilgumu, jo tā šā lēmuma 22. apsvērumā ir uzskatījusi, ka “24 mēneši ir samērīgs laikposms, lai nodrošinātu, ka šajā lēmumā paredzētajiem pasākumiem ir patiesa ietekme, atbalstot Itāliju un Grieķiju, tām risinot problēmas saistībā ar ievērojamām migrantu plūsmām to teritorijās”.

97

Šā 24 mēnešu piemērošanas laikposma izvēle šķiet pamatota, ņemot vērā faktu, ka apstrīdētajā lēmumā paredzētā ievērojama skaita personu pārcelšana ir operācija, kura ir vienlaikus iepriekš nepieredzēta un sarežģīta un kurai, pirms tā rada konkrētas sekas, ir nepieciešams noteikts sagatavošanas un īstenošanas laiks, it īpaši attiecībā uz koordināciju starp dažādu dalībvalstu iestādēm.

98

Tāpat ir jānoraida Slovākijas Republikas un Ungārijas arguments, ka apstrīdētajam lēmumam nav pagaidu rakstura, jo tam būs ilgtermiņa sekas tāpēc, ka daudzi starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēji pēc to pārcelšanas paliks pārcelšanas mērķa dalībvalsts teritorijā ilgi pēc apstrīdētā lēmuma 24 mēnešu piemērošanas laikposma beigām.

99

Proti, ja būtu jāņem vērā pārcelšanas pasākuma seku ilgums attiecībā uz pārceltajām personām, lai novērtētu to pagaidu raksturu LESD 78. panta 3. punkta izpratnē, uz šā noteikuma pamata nevarētu tikt veikts neviens tādu personu pārcelšanas pasākums, kurām nepārprotami ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība, jo šādas vairāk vai mazāk ilgtermiņa sekas ir nesaraujami saistītas ar šādu pārcelšanu.

100

Nevar atbalstīt arī Slovākijas Republikas un Ungārijas argumentu, atbilstoši kuram attiecīgā pasākuma piemērošanas ilgums, lai šo pasākumu varētu uzskatīt par pagaidu rakstura pasākumu LESD 78. panta 3. punkta izpratnē, nedrīkstot pārsniegt minimālo ilgumu, kas nepieciešams tāda leģislatīvā akta pieņemšanai, kurš tiek pieņemts uz LESD 78. panta 2. punkta pamata.

101

Proti, papildus faktam, ka šāda LESD 78. panta 2. un 3. punkta interpretācija nav balstīta ne uz vienu tekstuālu argumentu un tajā nav ņemta vērā attiecīgi šā panta 2. un 3. punktā paredzēto pasākumu papildinošā saikne, šķiet ļoti grūti, pat neiespējami, iepriekš noteikt nepieciešamo minimālo termiņu, kurā šādu leģislatīvo aktu var pieņemt uz LESD 78. panta 2. punkta pamata, tāpēc šāds kritērijs šķiet praktiski neizmantojams.

102

To turklāt apliecina arī fakts, ka šajā gadījumā priekšlikums regulai par pastāvīgu pārcelšanas mehānismu, lai arī tas tika iesniegts 2015. gada 9. septembrī, proti, tajā pašā dienā, kad tika iesniegts sākotnējais Komisijas priekšlikums, kas vēlāk kļuva par apstrīdēto lēmumu, šā sprieduma pasludināšanas dienā nav pieņemts.

103

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Slovākijas Republikas piektā pamata pirmā daļa un Ungārijas otrais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

104

Slovākijas Republika apgalvo, ka apstrīdētais lēmums trijos aspektos neatbilst LESD 78. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumam, atbilstoši kuram dalībvalstij, kas gūst labumu no pagaidu pasākumiem, ir jāsaskaras ar “ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu pilsoņu pieplūdums”.

105

Pirmām kārtām, Slovākijas Republika apgalvo, ka trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums Grieķijā un Itālijā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī vai tieši pirms tā pieņemšanas bija saprātīgi paredzams un nevar tikt kvalificēts kā “pēkšņs”.

106

Šajā sakarībā statistikas dati par 2013. un 2014. gadu, kā arī par 2015. gada pirmajiem mēnešiem rāda, ka to trešo valstu valstspiederīgo skaits, kas devās uz Grieķiju un Itāliju, bija pastāvīgi pieaudzis un ka 2013. gada beigās un 2014. gada sākumā šis pieaugums bija būtisks. Turklāt attiecībā uz Itāliju dati par 2015. gadu drīzāk norāda uz to, ka migrantu skaits no gada uz gadu samazinās.

107

Otrām kārtām, Slovākijas Republika apgalvo, ka, vismaz runājot par situāciju Grieķijā, nav cēloņsakarības starp ārkārtas situāciju un trešo valstu valstspiederīgo pieplūdumu šajā dalībvalstī, kaut arī šāda cēloņsakarība esot prasīta, LESD 78. panta 3. punktā minēto ārkārtas situāciju papildinot ar apzīmējumu “ko raksturo”. Proti, neesot strīda par to, ka Grieķijas Republikas patvēruma politikas organizācijā kopš ilga laika esot vērojami būtiski trūkumi, kam neesot tiešas cēloņsakarības ar migrācijas fenomenu, kurš raksturo laikposmu, kad apstrīdētais lēmums tika pieņemts.

108

Trešām kārtām, Slovākijas Republika apgalvo, ka, lai gan LESD 78. panta 3. punkta mērķis ir atrisināt esošas vai tūlītēji draudošas ārkārtas situācijas, apstrīdētais lēmums, vismaz daļēji, reglamentē hipotētiskas nākotnes situācijas.

109

Proti, divus vai trīs gadus ilgais apstrīdētā lēmuma piemērošanas laikposms esot pārāk garš, lai varētu apgalvot, ka ar veiktajiem pasākumiem visā šajā laikposmā tiks risināta esoša vai tūlītēji draudoša ārkārtas situācija, kura ir skārusi Grieķijas Republiku un Itālijas Republiku. Līdz ar to minētajā laikposmā ārkārtas situācija šajās dalībvalstīs varot izzust. Turklāt apstrīdētā lēmuma 4. panta 3. punktā paredzētais 54000 personu pārcelšanas mehānisms esot vērsts uz to, lai risinātu pilnīgi hipotētiskas situācijas citās dalībvalstīs.

110

Polijas Republika atbalsta šo uzskatu, argumentējot, ka LESD 78. panta 3. punkts attiecas uz krīzes situāciju, kura vienlaikus ir iepriekš pastāvoša un aktuāla un kuras dēļ ir jāpieņem tūlītēji korektīvi pasākumi, nevis – kā apstrīdētais lēmums – uz krīzes situācijām, kuras var rasties nākotnē, taču kuru rašanās, būtība un apmērs ir nenoteikts vai grūti paredzams.

111

Padome un to atbalstošās dalībvalstis apgalvo, ka iepriekš nepieredzēto ārkārtas situāciju, kura ir apstrīdētā lēmuma pamatā un par kuru liecina šā lēmuma 13. un 26. apsvērumā minētie statistikas dati, vienlaikus raksturoja un galvenokārt radīja pēkšņs un masīvs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums, it īpaši 2015. gada jūlijā un augustā.

112

Turklāt Padome apgalvo, ka fakts, ka apstrīdētais lēmums attiecas uz nākotnes notikumiem vai situācijām, nav nesaderīgs ar LESD 78. panta 3. punktu.

113

Pirmām kārtām, ir jāizvērtē Slovākijas Republikas izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums Grieķijas un Itālijas teritorijā 2015. gadā nevar tikt kvalificēts kā “pēkšņs” LESD 78. panta 3. punkta izpratnē, jo tas iekļāvās jau būtiskā pieplūdumā, kas tika konstatēts 2014. gadā, un tāpēc bija paredzams.

114

Šajā ziņā ir jāuzskata, ka par “pēkšņu” LESD 78. panta 3. punkta izpratnē var tikt kvalificēts trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums tādā apmērā, kas ir bijis neparedzams, kaut arī tas noticis vairākus gadus ilgstošas migrācijas krīzes kontekstā, jo tas padara neiespējamu Savienības kopējās patvēruma sistēmas normālu darbību.

115

Šajā lietā, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 3. punktā, apstrīdētais lēmums ir pieņemts šā lēmuma 3. apsvērumā minētās migrācijas krīzes kontekstā, kas skāra Savienību no 2014. gada un pēc tam 2015. gada laikā padziļinājās, it īpaši šā gada jūlijā un augustā, kā arī katastrofālās humanitārās situācijas kontekstā, ko izraisīja šī krīze dalībvalstīs, it īpaši tajās, kuras savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmās saskaras ar migrāciju, proti, Grieķijas Republikā un Itālijas Republikā, kur bija vērojams masīvs migrantu pieplūdums, no kuriem lielākā daļa bija no tādām trešajām valstīm kā Sīrija, Afganistāna, Irāka un Eritreja.

116

Atbilstoši aģentūras Frontex statistikas datiem, kas tika norādīti Luksemburgas Lielhercogistes iestāšanās raksta pielikumā, 2015. gadā visā Savienībā tika konstatēti 1,83 miljoni Savienības ārējās robežas nelikumīgas šķērsošanas gadījumu salīdzinājumā ar 283500 gadījumiem 2014. gadā. Ir jāpiebilst, ka atbilstoši Eurostat statistikas datiem 2015. gadā Savienībā starptautisko aizsardzību pieprasīja gandrīz 1,3 miljoni migrantu, salīdzinot ar 627000 migrantu iepriekšējā gadā.

117

No apstrīdētā lēmuma 13. apsvērumā minētajiem statistikas datiem, kuru avots ir Frontex aģentūra, izriet, ka Grieķijas Republika un Itālijas Republika 2015. gada pirmajos astoņos mēnešos, it īpaši šā gada jūlijā un augustā, ir saskārušās ar trešo valstu valstspiederīgo masīvu pieplūdumu savā teritorijā, it īpaši tādu valstspiederīgo, kuriem ir kāda no šā lēmuma 3. panta 2. punktā minētajām pilsonībām, līdz ar to migrācijas spiediens uz Itālijas un Grieķijas patvēruma sistēmām šajā laikposmā ir būtiski palielinājies.

118

Tādējādi atbilstoši šiem datiem, runājot par Itālijas Republiku, 2015. gada pirmajos astoņos mēnešos tika konstatēti 116000 šīs dalībvalsts ārējo robežu nelikumīgas šķērsošanas gadījumu. 2015. gada jūlijā un augustā Itālijā nelikumīgi ieradās 34691 migrants, proti, tas bija pieaugums par 20 % salīdzinājumā ar 2015. gada maiju un jūniju.

119

Apstrīdētā lēmuma 13. apsvērumā minētie statistikas dati par Grieķijas Republiku vēl skaidrāk liecina par migrantu pieplūduma būtisko palielināšanos. 2015. gada pirmajos astoņos mēnešos Grieķijas teritorijā ieradās vairāk nekā 211000 nelikumīgu migrantu. Tikai šā gada jūlijā un augustā vien aģentūra Frontex konstatēja 137000 robežas nelikumīgas šķērsošanas gadījumu – tas salīdzinājumā ar 2015. gada maiju un jūniju bija pieaugums par 250 %.

120

Turklāt no apstrīdētā lēmuma 14. apsvēruma izriet, ka saskaņā ar Eurostat un EASO datiem Itālijā laikposmā no 2015. gada janvāra līdz jūlijam starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedza 39183 personas salīdzinājumā ar 30755 personām tajā pašā laikposmā 2014. gadā (pieaugums par 27 %) un ka līdzīgs pieteikumu skaita pieaugums tika konstatēts Grieķijā – 7475 pieteikumu iesniedzēji (pieaugums par 30 %).

121

No apstrīdētā lēmuma 26. apsvēruma arī izriet, ka Padome ir precīzi noteikusi 120000 pārceļamo personu kopējo skaitu, pamatojoties uz trešo valstu valstspiederīgo kopējo skaitu, kuri ir nelikumīgi ieceļojuši Grieķijā vai Itālijā 2015. gada jūlijā un augustā un kuriem acīmredzami ir nepieciešama starptautiska aizsardzība.

122

No tā izriet, ka Padome – balstoties uz statistikas datiem, kurus Slovākijas Republika nav apstrīdējusi, – ir konstatējusi trešo valstu valstspiederīgo pieplūduma Grieķijā un Itālijā būtisku pieaugumu īsā laika sprīdī, it īpaši 2015. gada jūlijā un augustā.

123

Ir jāuzskata, ka šādos apstākļos Padome, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, šādu pieaugumu varēja kvalificēt kā “pēkšņu” LESD 78. panta 3. punkta izpratnē, pat ja tas bija jau masīva migrantu pieplūduma laikposma turpinājums.

124

Šajā sakarībā ir jāatgādina, ka Savienības iestādēm ir jādod plaša rīcības brīvība, kad tās veic pasākumus tādās jomās, kurās tām it īpaši ir jāizdara politiska rakstura izvēle un jāveic sarežģīts novērtējums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 4. maijs, Polija/Parlaments un Padome, C‑358/14, EU:C:2016:323, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

125

Runājot, otrām kārtām, par Slovākijas Republikas izvirzīto argumentu, kas attiecas uz vārdu “ko raksturo” striktu interpretāciju, ar kuriem ir kvalificēta LESD 78. panta 3. punktā paredzētā “ārkārtas situācija”, ir jānorāda, ka, lai gan LESD 78. panta 3. punkta valodu redakciju mazākajā daļā ir lietots nevis jēdziens “raksturo”, bet gan “izraisa”, šie abi jēdzieni šā noteikuma kontekstā un ņemot vērā tā mērķi, kas ir ļaut ātri veikt pagaidu pasākumus, lai efektīvi risinātu ārkārtas situāciju migrācijas jomā, ir jāsaprot tāpat kā prasība par pietiekami ciešas saiknes esamību starp attiecīgo ārkārtas situāciju un trešo valstu valstspiederīgo pēkšņo pieplūdumu.

126

No apstrīdētā lēmuma 12., 13. un 26. apsvēruma, kā arī tajā minētajiem statistikas datiem izriet, ka ir konstatēta pietiekami cieša saikne starp ārkārtas situāciju Grieķijā un Itālijā, proti, ievērojamo spiedienu uz šo dalībvalstu patvēruma sistēmām, un migrantu pieplūdumu 2015. gadā, it īpaši šā gada jūlijā un augustā.

127

Šo faktisko konstatējumu nevar likt apšaubīt citi faktori, kuri arī varēja ietekmēt šo ārkārtas situāciju un kuru skaitā ir šo sistēmu strukturālie trūkumi saistībā ar izmitināšanas un pieteikumu izskatīšanas spēju nepietiekamību.

128

Ir jāpiebilst, ka migrantu pieplūduma apmērs, ar kuru saskārās Grieķijas un Itālijas patvēruma sistēmas 2015. gadā, bija tāds, ka tas būtu traucējis jebkuras patvēruma sistēmas darbību, tai skaitā tādas sistēmas, kurā nav strukturālu nepilnību.

129

Trešām kārtām, ir jānoraida Slovākijas Republikas arguments, kuru atbalsta Polijas Republika un saskaņā ar kuru apstrīdēto lēmumu nedrīkstēja pieņemt, pamatojoties LESD 78. panta 3. punktu, jo tā mērķis bija nevis tādas esošas vai tūlītēji draudošas ārkārtas situācijas atrisināšana, kas skar Grieķijas Republiku un Itālijas Republiku, bet gan, vismaz daļēji, hipotētisku nākotnes situāciju risināšana, proti, tādu situāciju, attiecībā uz kurām šā lēmuma pieņemšanas laikā nebija iespējams ar pietiekamu ticamības pakāpi apgalvot, ka tās radīsies.

130

Proti, no apstrīdētā lēmuma 13. un 26. apsvēruma izriet, ka tas ir pieņemts ārkārtas situācijas dēļ, ar kuru Grieķijas Republika un Itālijas Republika saskārās 2015. gadā, konkrētāk – šā gada jūlijā un augustā, un kura tādējādi tiešām ir radusies pirms šā lēmuma pieņemšanas datuma, pat ja no tā 16. apsvēruma izriet, ka Padome ir ņēmusi vērā arī faktu, ka šī ārkārtas situācija, ļoti iespējams, turpināsies Itālijas un Grieķijas tiešā tuvumā pastāvošās nestabilitātes un konfliktu dēļ.

131

Turklāt, ņemot vērā faktu, ka migrācijas plūsmu raksturīga iezīme ir tā, ka tās var ātri attīstīties, it īpaši personām pārvietojoties uz citām dalībvalstīm, apstrīdētajā lēmumā, it īpaši tā 1. panta 2. punktā, 4. panta 2. un 3. punktā un tā 11. panta 2. punktā, ir paredzēti dažādi mehānismi, kuru mērķis ir tā regulējumu pielāgot iespējamām izmaiņām sākotnējā ārkārtas situācijā, tostarp, ja tā ir radusies citās dalībvalstīs.

132

LESD 78. panta 3. punktam nav pretrunā tas, ka šādi uz šā noteikuma pamata veikti pagaidu pasākumi tiek papildināti ar pielāgošanas mehānismiem.

133

Proti, minētajā noteikumā Padomei ir piešķirta plaša rīcības brīvība, izvēloties pasākumus, ko var veikt, lai ātri un efektīvi reaģētu uz konkrētu ārkārtas situāciju, kā arī iespējamu tās attīstību, kura varētu notikt.

134

Kā to norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 130. punktā, ārkārtas situācijas risināšana neizslēdz risinājumam piemītošu attīstības un pielāgošanās raksturu, ja vien tiek saglabāts tā pagaidu raksturs.

135

Tātad Slovākijas Republikas piektā pamata otrā daļa ir noraidāma.

136

Slovākijas Republika un Ungārija apgalvo, ka, tā kā apstrīdētais lēmums ir pieņemts ar kvalificētu balsu vairākumu, kaut arī no Eiropadomes 2015. gada 25. un 26. jūnija secinājumiem izriet, ka tas bija jāpieņem “konsensa ceļā” un “atspoguļojot dalībvalstu konkrētās situācijas”, Padome ir pārkāpusi LESD 68. pantu un būtiskus procedūras noteikumus.

137

Slovākijas Republika un Ungārija uzskata, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Padomei bija jāievēro nostādnes, kas izriet no minētajiem secinājumiem, it īpaši prasība, ka personas, kurām nepārprotami ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība, starp dalībvalstīm ir jāsadala, balstoties uz lēmumu, kas pieņemts vienprātīgi, vai arī izmantojot iedalījumus, kuriem dalībvalstis ir brīvprātīgi piekritušas.

138

Tas, ka Padomei jāievēro Eiropadomes secinājumi, esot bijis vēl jo būtiskāk tāpēc, ka Padomei esot bijis jāņem vērā fakts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju pārcelšana vairākās dalībvalstīs ir politiski sensitīvs jautājums, jo šāds pasākums būtiski ietekmējot pašreizējo sistēmu, kura izriet no Dublinas III regulas piemērošanas.

139

Ungārija it īpaši uzskata, ka – tā kā Eiropadomes 2015. gada 25. un 26. jūnija secinājumos Padomes lēmuma pieņemšana ir paredzēta tikai attiecībā uz 40000 starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju – Padome nevarēja izlemt pārcelt vēl 120000 pieteikumu iesniedzēju, šajā ziņā nesaņemot Eiropadomes principiālu piekrišanu. Tādējādi gan tas, ka Komisija ir iesniegusi priekšlikumu lēmumam, kurā paredzēta šāda papildu pārcelšana, gan tas, ka Padome šo priekšlikumu ir pieņēmusi, esot uzskatāms par LESD 68. panta un būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu.

140

Padome apgalvo, ka nav pretrunu starp apstrīdēto lēmumu un Eiropadomes 2015. gada 25. un 26. jūnija secinājumiem.

141

Turklāt šī iestāde apgalvo, ka secinājumi, ar kuriem Eiropadome pieņem nostādnes, kaut arī tās atbilstoši LESD 15. pantam attiecas uz Savienību un līdz ar to nav tīri politiska rakstura, attiecībā uz citām iestādēm nesniedz nedz juridisku pamatu, nedz noteikumus un principus, kurus ievērojot var veikt citu Savienības iestāžu aktu tiesiskuma pārbaudi tiesā.

142

Komisija apgalvo, ka, tā kā Eiropadomes secinājumiem nav nekāda saistoša rakstura, bet gan ir tikai ietekme politiskā ziņā, šādos secinājumos nevar juridiskā ziņā nedz paredzēt nosacījumus, nedz ierobežot Komisijas iniciatīvas tiesības ierosināt pasākumus uz LESD 78. panta 3. punkta pamata, nedz lēmumu pieņemšanas pilnvaras, kas Padomei pēc apspriešanās ar Parlamentu ir noteiktas šajā tiesību normā.

143

Eiropadomes 2015. gada 25. un 26. jūnija secinājumos ir noteikts, ka dalībvalstīm “konsensa ceļā” ir jālemj par sadali, “atspoguļojot dalībvalstu konkrētās situācijas”. Šajā sakarībā secinājumos ir tieši minēts, ka “divu gadu laikā no [..] Itālijas un Grieķijas uz citām dalībvalstīm pagaidu un izņēmuma kārtā [pārceļ] 40000 personu, kurām nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība”, kas notiks, “Padomei šajā sakarā ātri pieņem[ot] lēmumu”.

144

Šis 40000 personu pārcelšanas mehānisms ir noteikts Lēmumā 2015/1523, kas tika pieņemts 2015. gada 14. septembrī konsensa ceļā. Minētajā lēmumā šajā ziņā ir arī pilnībā īstenoti minētie secinājumi.

145

Runājot par Eiropadomes 2015. gada 25. un 26. jūnija secinājumu it kā pastāvošo tā saukto “politisko” ietekmi gan uz Komisijas likumdošanas iniciatīvas tiesībām, gan uz noteikumiem par balsošanu Padomē, kuri ir paredzēti LESD 78. panta 3. punktā, šāda ietekme – pieņemot, ka tā ir apliecināta un par to ir bijušas sarunas Eiropadomē – nevar būt iemesls tam, lai Tiesa atceltu apstrīdēto lēmumu.

146

Proti, pirmkārt, LES 17. panta 2. punktā un LESD 289. pantā Komisijai atzītās likumdošanas iniciatīvas tiesības, kas veido daļu no LES 13. panta 2. punktā atzītā pilnvaru piešķiršanas principa un, plašāk skatoties, institucionālā līdzsvara principa, kurš raksturīgs Savienības institucionālajai struktūrai, nozīmē, ka Komisijas ziņā ir lemt par leģislatīvā akta priekšlikuma iesniegšanu. Šajā kontekstā Komisijai, kura saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu sekmē vispārējās Savienības intereses un īsteno šajā ziņā nepieciešamo iniciatīvu, ir arī jānosaka šī priekšlikuma priekšmets, mērķis, kā arī saturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 14. aprīlis, Padome/Komisija, C‑409/13, EU:C:2015:217, 64. un 70. punkts).

147

Šie principi ir piemērojami arī Komisijas iniciatīvas pilnvarām, uz LESD 78. panta 3. punkta pamata pieņemot tādus neleģislatīvus aktus kā apstrīdētais lēmums. Šajā sakarībā, kā to ir arī norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 145. punktā, LESD 78. panta 3. punktā Komisijas iniciatīvas pilnvaras nav pakārtotas Eiropadomes iepriekš noteiktu pamatnostādņu pastāvēšanai LESD 68. panta izpratnē.

148

Otrkārt, LESD 78. panta 3. punktā Padomei ir ļauts veikt pasākumus ar kvalificētu balsu vairākumu, kā Padome to ir darījusi, pieņemot apstrīdēto lēmumu. Institucionālā līdzsvara princips aizliedz Eiropadomei grozīt šo noteikumu par balsošanu, savos secinājumos, kas ir pieņemti atbilstoši LESD 68. pantam, paredzot noteikumu, ka Padomei ir jābalso vienprātīgi.

149

Proti, kā Tiesa jau ir nospriedusi, ciktāl noteikumi par to, kā Savienības iestādes pieņem lēmumus, ir paredzēti Līgumos un nav ne dalībvalstu, ne arī pašu iestāžu ziņā, iestādei tikai Līgumos un tikai īpašos gadījumos var tikt piešķirtas tiesības grozīt tajos noteikto lēmumu pieņemšanas procedūru (spriedums, 2015. gada 10. septembris, Parlaments/Padome, C‑363/14, EU:C:2015:579, 43. punkts).

150

No tā izriet, ka Slovākijas Republikas pirmais pamats un Ungārijas septītais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

151

Slovākijas Republika un Ungārija apgalvo, ka, tā kā Padome ir veikusi būtiskus grozījumus sākotnējā Komisijas priekšlikumā un ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, vēlreiz neapspriežoties ar Parlamentu, tā ir pārkāpusi būtiskus procedūras noteikumus, kuri paredzēti LESD 78. panta 3. punktā, tāpēc apstrīdētais lēmums ir jāatceļ. Slovākijas Republika uzskata, ka, šādi rīkojoties, Padome ir arī pārkāpusi LES 10. panta 1. un 2. punktu un 13. panta 2. punktu, kā arī pārstāvības demokrātijas, institucionālā līdzsvara un labas pārvaldības principus.

152

Svarīgākie sākotnējā Komisijas priekšlikuma grozījumi attiecās uz faktu, ka apstrīdētājā lēmuma Ungārija nav to dalībvalstu skaitā, kuras tāpat kā Grieķijas Republika un Itālijas Republika gūst labumu no pārcelšanas, bet gan pārcelšanas mērķa dalībvalstu skaitā – tā rezultātā esot it īpaši svītrots Komisijas sākotnējā priekšlikuma III pielikums, kurš attiecās uz pārcelšanas iedalījumiem no Ungārijas, un šī dalībvalsts esot iekļauta apstrīdētā lēmuma I un II pielikumā.

153

Slovākijas Republika norāda uz citiem grozījumiem, kas atrodami apstrīdētajā lēmumā, salīdzinot ar sākotnējo Komisijas priekšlikumu, – to skaitā ir apstāklis, ka šajā lēmumā nav noteikts izsmeļošs to dalībvalstu saraksts, kuras var gūt labumu no pārcelšanas sistēmas, ko Padome izveido, bet tā 4. panta 3. punktā ir paredzēts, ka no tās labumu var gūt citas dalībvalstis, ja tās izpilda šajā normā paredzētos nosacījumus.

154

Prasītājas pārmet Padomei, ka tā nav vēlreiz apspriedusies ar Parlamentu pēc tam, kad bija veikusi šos grozījumus sākotnējā Komisijas priekšlikumā, kaut arī Parlaments 2015. gada 17. septembra rezolūcijā bija lūdzis Padomi vēlreiz apspriesties ar to, ja tā plāno būtiski grozīt sākotnējo Komisijas priekšlikumu.

155

Lai gan Savienības prezidentūra esot regulāri informējusi Parlamentu – konkrēti Parlamenta Pilsoņu brīvību un tiesību, tiesiskuma un iekšējo lietu komisiju – par lietas virzību Padomē, šī informācija nevarot aizstāt plenārsēdē pieņemtu oficiālu Parlamenta rezolūciju.

156

Ungārija šajā sakarībā atsaucas uz divām vēstulēm, kuras Parlamenta Juridiskās komisijas priekšsēdētājs ir nosūtījis Parlamenta priekšsēdētājam un kurās šī komisija esot nonākusi pie secinājuma, ka Padome ir būtiski grozījusi sākotnējo Komisijas priekšlikumu, izslēdzot Ungāriju no labumguvēju dalībvalstu skaita, tāpēc esot bijis vēlreiz jāapspriežas ar Parlamentu.

157

Padome būtībā apgalvo, ka, ņemot vērā it īpaši lietas steidzamību, tā ir veikusi pietiekamu apspriešanos ar Parlamentu, kas ļāva šai iestādei laikus iepazīties ar apstrīdētā lēmuma galīgo tekstu un izteikties par šo jautājumu. Katrā ziņā apstrīdētā lēmuma teksts, kas galarezultātā tika pieņemts, aplūkojot to kopumā, būtiski neatšķiroties no tā, par kuru apspriešanās ar Parlamentu ir notikusi 2015. gada 14. septembrī.

158

Iesākumā ir jānorāda uz Padomes apgalvojumu, ka Parlamenta Juridiskās komisijas vēstules, kuras Ungārija ir iesniegusi sava replikas raksta pielikumā un kuras ir minētas šā sprieduma 156. punktā, ir uzskatāmas par nepieņemamiem pierādījumiem, jo tās ir iegūtas nelikumīgā veidā. Tā lūdz Tiesai kā nodrošināšanas pasākumu tās izslēgt no šo lietu materiāliem. Tāpat kā Ungārija tā lūdz Tiesu veikt pierādījumu iegūšanas pasākumu, kura ietvaros Parlaments tiktu aicināts apstiprināt šo vēstuļu autentiskumu un attiecīgā gadījumā izskaidrot to juridisko statusu, kā arī informēt Tiesu par savu iespējamo piekrišanu tam, ka Ungārija tās izmanto kā pierādījumus.

159

Šajā sakarībā Tiesa uzskata, ka, būdama pienācīgi informēta par faktiskajiem apstākļiem saistībā ar jautājumu, vai Padome šajā lietā ir ievērojusi savu LESD 78. panta 3. punktā paredzēto pienākumu apspriesties ar Parlamentu, tā var atbildēt uz šo tiesību jautājumu, nepastāvot vajadzībai uzdot Parlamentam veikt lūgto pierādījumu iegūšanas pasākumu.

160

Runājot par lietas būtību, ir jāatgādina, ka atbilstoša apspriešanās ar Parlamentu Līgumā paredzētajos gadījumos ir būtiska formas prasība, kuras neievērošanas rezultātā attiecīgais akts ir spēkā neesošs. Parlamenta efektīva dalība lēmumu pieņemšanas procesā atbilstoši Līgumā paredzētajām procedūrām faktiski ir institucionālā līdzsvara būtisks elements, ko ir paredzēts panākt ar Līgumu. Šī kompetence ir demokrātijas pamatprincipa izpausme, atbilstoši kuram tauta ar pārstāvju sapulces starpniecību piedalās varas īstenošanā (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 1997. gada 11. novembris, Eurotunnel u.c., C‑408/95, EU:C:1997:532, 45. punkts, un 2017. gada 7. marts, RPO, C‑390/15, EU:C:2017:174, 24. un 25. punkts).

161

Atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai pienākums Līgumā noteiktajos gadījumos lēmumu pieņemšanas procedūrā apspriesties ar Parlamentu nozīmē, ka pastāv prasība ar to apspriesties atkārtoti ikreiz, kad noslēgumā pieņemtais teksts kopumā būtībā atšķiras no teksta, kas jau ticis apspriests ar Parlamentu, izņemot gadījumus, kad izmaiņas būtībā atbilst Parlamenta paša paustām vēlmēm (it īpaši skat. spriedumus, 1997. gada 11. novembris, Eurotunnel u.c., C‑408/95, EU:C:1997:532, 46. punkts, un 2017. gada 7. marts, RPO, C‑390/15, EU:C:2017:174, 26. punkts).

162

Būtiski grozījumi, kuru dēļ ir nepieciešams atkārtoti apspriesties ar Parlamentu, ir tādi grozījumi, kuri skar ieviestā regulējuma pašu būtību vai kuri ietekmē projekta sistēmu kopumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 1. jūnijs, Parlaments/Padome, C‑388/92, EU:C:1994:213, 13. un 18. punkts).

163

Šajā sakarībā, lai gan Padome sākotnējā Komisijas priekšlikumā ir veikusi dažādus grozījumus attiecībā uz Ungārijas statusa maiņu pēc tam, kad šī dalībvalsts ir atteikusies gūt labumu no šajā priekšlikumā paredzētā pārcelšanas mehānisma, tomēr, ņemot vērā it īpaši faktu, ka LESD 78. panta 3. punktā ir paredzēta pagaidu pasākumu veikšana vienas vai vairāku dalībvalstu labā, kuras saskaras ar ārkārtas situāciju šīs tiesību normas izpratnē, to dalībvalstu noteikšana, kuras gūst labumu no minētajiem pagaidu pasākumiem, ir uzskatāma par jebkura uz šīs pašas tiesību normas pamata pieņemta pasākuma būtisku elementu.

164

Tāpēc ir jāuzskata, ka apstrīdētā lēmuma teksts, kas galarezultātā tika pieņemts, aplūkojot to kopumā, pašā būtībā ir atkāpe no sākotnējā Komisijas priekšlikuma teksta.

165

Tomēr jānorāda, ka Padomes prezidentūra 2015. gada 16. septembrī Parlamenta ārkārtas plenārsēdē paziņoja:

“Ņemot vērā situācijas steidzamību, kā norādīts vēstulē par apspriešanos ar Parlamentu, es vēlētos izmantot iespēju jūs informēt par to, ka būs būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar sākotnējo [Komisijas] priekšlikumu.

Ungārija sevi neuzskata par “valsti, kura savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmā saskaras ar migrāciju,” un ir mūs informējusi par to, ka tā nevēlas gūt labumu no pārcelšanas.

Parlaments varēs ņemt vērā šo aspektu savā atzinumā. [Neoficiāls tulkojums]”

166

Līdz ar to 2015. gada 17. septembra normatīvajā rezolūcijā paužot atbalstu sākotnējam Komisijas priekšlikumam, Parlamentam noteikti bija jāņem vērā šīs būtiskās izmaiņas Ungārijas statusā, kuras Padomei bija jāveic.

167

Turklāt, kaut gan pēc tam, kad Parlaments bija pieņēmis minēto normatīvo rezolūciju, Padome sākotnējā Komisijas priekšlikumā veica citus grozījumus, šie grozījumi neskāra šā priekšlikuma pašu būtību.

168

Papildus tam Padomes prezidentūra neformālajā saziņā, par kuru tika paziņots apspriešanās vēstulē, pilnībā informēja Parlamentu par šiem grozījumiem.

169

Līdz ar to LESD 78. panta 3. punktā paredzētais pienākums apspriesties ar Parlamentu ir ievērots.

170

Ņemot vērā iepriekš minēto, Slovākijas Republikas trešā pamata trešā daļa un ceturtā pamata pirmā daļa, kā arī Ungārijas piektais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

171

Slovākijas Republika un Ungārija apgalvo, ka Padome, pieņemot apstrīdēto lēmumu, ir pārkāpusi būtisku procedūras noteikumu, kas paredzēts LESD 293. panta 1. punktā, jo tā ir grozījusi Komisijas priekšlikumu, neievērojot šajā normā prasīto vienprātību. Slovākijas Republika uzskata, ka, šādi rīkojoties, Padome ir pārkāpusi arī LES 13. panta 2. punktu, kā arī institucionālā līdzsvara un labas pārvaldības principus.

172

LESD 293. panta 1. punktā paredzētā vienprātības prasība esot piemērojama jebkuram Komisijas priekšlikuma grozījumam, tai skaitā arī nebūtisku grozījumu gadījumā un neatkarīgi no jautājuma, vai Komisija ir tieši vai netieši akceptējusi grozījumus, kas Padomē notiekošajās apspriedēs ir veikti tās priekšlikumā.

173

Prasītājas apgalvo, ka nekas nenorāda uz to, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procesā Komisija būtu atsaukusi savu priekšlikumu un iesniegusi jaunu priekšlikumu, kurš būtu identisks galarezultātā pieņemtajam tekstam. Gluži otrādi, no Padomes 2015. gada 22. septembra sanāksmes protokola izrietot, ka Komisija nav nedz iesniegusi jaunu priekšlikumu, nedz veikusi iepriekšēju paziņojumu attiecībā uz grozīto lēmuma projektu, ko galarezultātā pieņēma Padome.

174

Taču esot prasīts, ka Komisijai ir aktīvi un tieši jāpiekrīt attiecīgajiem grozījumiem, lai varētu uzskatīt, ka tā ir grozījusi savu priekšlikumu LESD 293. panta 2. punkta izpratnē. Šajā ziņā izskatāmā lieta atšķiroties no lietas, kurā tika taisīts 1994. gada 5. oktobra spriedums Vācija/Padome (C‑280/93, EU:C:1994:367).

175

Padome iebilst, ka 2015. gada 22. septembrī Padomes sanāksmē, kurā apstrīdētais lēmums tika pieņemts, Komisija, ko pārstāvēja tās pirmais priekšsēdētāja vietnieks un par migrācijas un patvēruma jomu atbildīgais komisārs, ir akceptējusi visus grozījumus, kurus Padome bija veikusi sākotnējā Komisijas priekšlikumā. Šī piekrišana, pat ja tā ir uzskatāma par netiešu, esot līdzvērtīga šīs iestādes veiktiem sava priekšlikuma grozījumiem.

176

Komisija arī apgalvo, ka tā ir grozījusi savu priekšlikumu atbilstoši grozījumiem, ko kompetentie komisāri ir pieņēmuši tās vārdā, lai veicinātu tā pieņemšanu.

177

LESD 293. pantā Komisijas iniciatīvas pilnvarām – šajā gadījumā LESD 78. panta 3. punktā paredzētajām pilnvarām procedūrā, kas nav likumdošanas procedūra, – ir piešķirta dubulta garantija. Pirmkārt, LESD 293. panta 1. punktā ir noteikts, ka, izņemot gadījumus, kas minēti LESD noteikumos, kuri ir paredzēti šajā tiesību normā un kuriem šajā lietā nav nozīmes, ja Padome saskaņā ar Līgumiem lemj pēc Komisijas priekšlikuma, tā var grozīt minēto priekšlikumu tikai ar vienprātīgu lēmumu. Otrkārt, saskaņā ar LESD 293. panta 2. punktu, ja Padome vēl nav lēmusi, Komisija var jebkurā laikā grozīt savu priekšlikumu, kamēr turpinās Savienības tiesību akta pieņemšanas procedūra (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 14. aprīlis, Padome/Komisija, C‑409/13, EU:C:2015:217, 71.–73. punkts).

178

No tā izriet, ka, ja atbilstoši LESD 293. panta 2. punktam Komisija Savienības akta pieņemšanas procesā groza savu priekšlikumu, LESD 293. panta 1. punktā paredzētā vienprātības prasība uz Padomi neattiecas.

179

Runājot par LESD 293. panta 2. punktu, Tiesa ir jau nospriedusi, ka grozītajiem priekšlikumiem, ko pieņem Komisija, nav obligāti jābūt rakstveidā, ja tie ir daļa no Savienības aktu pieņemšanas procesa, kuram ir raksturīga noteikta veida elastība, kas vajadzīga, lai panāktu iestāžu viedokļu konverģenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 5. oktobris, Vācija/Padome, C‑280/93, EU:C:1994:367, 36. punkts).

180

Taču šādiem elastības apsvērumiem a fortiori ir jāprevalē procedūrā, kurā tiek pieņemts akts uz LESD 78. panta 3. punkta pamata, jo šīs normas mērķis ir atļaut ātru pagaidu pasākumu pieņemšanu, lai īsos termiņos un efektīvi atrisinātu “ārkārtas situāciju” šīs tiesību normas izpratnē.

181

No tā izriet, ka īpašajā LESD 78. panta 3. punkta kontekstā var uzskatīt, ka Komisija ir īstenojusi savas LESD 293. panta 2. punktā minētās grozīšanas pilnvaras, jo no šīs iestādes līdzdalības attiecīgā akta pieņemšanas procesā skaidri izriet, ka grozīto priekšlikumu ir apstiprinājusi Komisija. Šāda interpretācija atbilst LESD 293. panta 2. punktam, kura mērķis ir aizsargāt Komisija iniciatīvas pilnvaras.

182

Šajā gadījumā Komisija uzskata, ka LESD 78. panta 3. punktā atzītās iniciatīvas pilnvaras nav pārkāptas.

183

Šajā sakarībā šī iestāde apgalvo, ka tā ir grozījusi savu sākotnējo priekšlikumu, jo ir apstiprinājusi šajā tekstā veiktos grozījumus dažādajās sanāksmēs, kas notikušas Padomē.

184

Šajā kontekstā tā norāda, ka minētajās sanāksmēs to ir pārstāvējuši divi tās locekļi, proti, tās pirmais priekšsēdētāja vietnieks un komisārs, kas tostarp ir atbildīgs par imigrāciju; komisāru kolēģija saskaņā ar tās reglamenta 13. pantu bija viņus atbilstoši pilnvarojusi, lai apstiprinātu tās sākotnējā priekšlikumā veiktos grozījumus, ievērojot prioritāro mērķi, ko komisāru kolēģija noteica tās 2015. gada 16. septembra sanāksmē, proti, to, lai Padome pieņem saistošu un nekavējoties piemērojamu lēmumu, kas attiecas uz 120000 personu, kurām nepārprotami ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārcelšanu.

185

Šajā sakarībā no Komisijas reglamenta 13. panta, kas ir interpretēts, ņemot vērā LESD 293. panta 2. punktu, kura mērķis ir aizsargāt Komisijas iniciatīvas pilnvaras, izriet, ka komisāru kolēģija var pilnvarot noteiktus savus locekļus procedūras gaitā veikt grozījumus Komisijas priekšlikumā tajās robežās, kuras tā ir iepriekš noteikusi.

186

Lai gan Slovākijas Republika un Ungārija noliedz, ka komisāru kolēģija saskaņā ar šīs iestādes reglamenta 13. pantu bija atbilstoši pilnvarojusi abus attiecīgos Komisijas locekļus apstiprināt tās priekšlikumā veiktos grozījumus, ir jākonstatē, ka šīs dalībvalstis nav sniegušas nekādus pierādījumus, kas ļautu apšaubīt Komisijas apgalvojumu un pierādījumu, kurus tā ir pievienojusi lietas materiāliem, patiesumu.

187

Ņemot vērā šos aspektus, ir jāuzskata, ka šajā gadījumā Komisija ir īstenojusi savas LESD 293. panta 2. punktā minētās grozīšanas pilnvaras, jo no šīs iestādes līdzdalības apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procesā skaidri izriet, ka grozīto priekšlikumu Komisija ir apstiprinājusi ar divu tās locekļu starpniecību, kurus komisāru kolēģija bija atbilstoši pilnvarojusi attiecīgo grozījumu pieņemšanai.

188

Līdz ar to LESD 293. panta 1. punktā paredzētā vienprātības prasība uz Padomi neattiecās.

189

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Slovākijas Republikas ceturtā pamata otrā daļa un Ungārijas trešais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

190

Slovākijas Republika, pakārtoti, un Ungārija apgalvo, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, nav ievērotas 1. un 2. protokolā paredzētās valsts parlamentu tiesības sniegt atzinumu par jebkuru leģislatīvā akta projektu.

191

Turklāt Slovākijas Republika pakārtoti apgalvo, ka, ja Tiesai būtu jālemj, ka apstrīdētais lēmums bija jāpieņem atbilstoši likumdošanas procedūrai, Padome ir pārkāpusi būtisku procedūras noteikumu, jo tā to ir pieņēmusi slēgtā sēdē, atbilstoši noteikumam, kas ir piemērojams, tai īstenojot neleģislatīvas darbības, kaut arī LES 16. panta 8. punktā un LESD 15. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Padomes sanāksmes, kurās tiek lemts un balsots par leģislatīvā akta projektu, ir atklātas.

192

Padome apgalvo, ka, tā kā apstrīdētais lēmums ir neleģislatīvs akts, uz šo lēmumu neattiecas nosacījumi, kas ir piemērojami leģislatīvā akta pieņemšanai.

193

Tā kā apstrīdētais lēmums – kā tas izriet no šā sprieduma 67. punkta – ir jākvalificē kā neleģislatīvs akts, no tā izriet, ka uz šā akta pieņemšanu procedūrā, kas nav likumdošanas procedūra, neattiecas nedz 1. protokolā un 2. protokolā paredzētās prasības par valstu parlamentu līdzdalību, nedz prasības par Padomē notiekošo apspriežu un balsojuma atklātumu, kas piemērojamas tikai leģislatīvo aktu projektu pieņemšanas procesā.

194

No tā izriet, ka Slovākijas Republikas trešā pamata pirmā un otrā daļa un Ungārijas ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

195

Ungārija apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauts būtisks procedūras pārkāpums, jo Padome nav ievērojusi Savienības tiesības attiecībā uz valodu lietojumu.

196

Konkrēti, Padome esot pārkāpusi sava reglamenta 14. panta 1. punktu, jo teksti, kuros ir iekļauti grozījumi, kas vēlāk tika veikti sākotnējā Komisijas priekšlikumā, tostarp Padomes pieņemtā apstrīdētā lēmuma galīgais teksts, dalībvalstīm esot nosūtīts tikai angļu valodā.

197

Savā replikas rakstā Slovākijas Republika izvirza līdzīgu pamatu, kuru tā kvalificē kā absolūtu pamatu un kurā tiek apgalvots, ka ir pārkāpti būtiski procedūras noteikumi, jo Padome, pieņemot apstrīdēto lēmumu, neesot ievērojusi regulējumu par valodu lietojumu, it īpaši sava reglamenta 14. panta 1. punktu.

198

Padome apgalvo, ka apspriedes Padomē ir notikušas, pilnībā ievērojot Savienības tiesības par valodu lietojumu un it īpaši grozījumiem piemērojamo vienkāršoto valodu režīmu atbilstoši tās reglamenta 14. panta 2. punktam.

199

Iesākumā – tā kā nav vajadzības lemt par to, vai Slovākijas Republikas izvirzītais pamats, kurā tiek apgalvots, ka ir pārkāptas Savienības tiesības attiecībā uz valodu lietojumu, ir pieņemams, – ir jānorāda, ka šis pamats pārklājas ar Ungārijas izvirzīto sesto pamatu, kurš ir jāizvērtē pēc būtības.

200

Minētajā Ungārijas izvirzītajā sestajā pamatā tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Padomes reglamenta 14. pants “Apspriedes un lēmumi, pamatojoties uz dokumentiem un projektiem, kas sagatavoti valodās, kuras paredzētas spēkā esošajos noteikumos par valodām”, un it īpaši šā reglamenta 14. panta 1. punkts, kurā ir noteikts, ka, izņemot gadījumus, kad Padome steidzamības dēļ vienprātīgi pieņem citādu lēmumu, šī iestāde apspriežas un pieņem lēmumus, pamatojoties tikai uz dokumentiem un projektiem, kas sagatavoti valodās, kuras paredzētas spēkā esošajos noteikumos par valodām. Atbilstoši minētā reglamenta 14. panta 2. punktam jebkurš Padomes loceklis var iebilst pret apspriešanu, ja jebkuru ierosināto grozījumu teksts nav sagatavots viņa norādītajās šī panta 1. punktā minētajās valodās.

201

Padome apgalvo, ka minētais pants ir jāinterpretē – un praksē šī iestāde to tā piemēro – tādējādi, ka, lai gan tā 1. punktā ir prasīts, ka projektiem, uz kuriem “pamatojas” Padomes apspriedes, šajā gadījumā sākotnējam Komisijas priekšlikumam, principā ir jābūt sagatavotiem visās Savienības oficiālajās valodās, šā paša panta 2. punktā ir paredzēts vienkāršots valodu režīms attiecībā uz grozījumiem, kuriem nav obligāti jābūt pieejamiem visās Savienības oficiālajās valodās. Tikai tad, ja kāda dalībvalsts iebilst, tās norādītās valodu redakcijas arī esot jāiesniedz Padomē, pirms tā var turpināt apspriešanos.

202

Padomes komentārā par tās reglamentu ir arī norādīts, ka šā reglamenta 14. panta 2. punktā it īpaši katram Padomes loceklim ir ļauts iebilst pret apspriešanu, ja iespējamo grozījumu teksts nav sagatavots visās Savienības oficiālajās valodās.

203

Lai gan – kā Tiesa to jau ir norādījusi – Savienība ir apņēmusies saglabāt daudzvalodību, kuras nozīmība ir atgādināta LES 3. panta 3. punkta ceturtajā daļā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 5. maijs, Spānija/Komisija, C‑147/13, EU:C:2015:299, 42. punkts), ir jāatbalsta tas, kā Padome interpretē savu reglamentu. Proti, šī interpretācija rada līdzsvarotu un elastīgu rezultātu, kas veicina Padomes darba efektivitāti un raitumu, un tam ir būtiska nozīme īpašajā steidzamības kontekstā, kura raksturīga uz LESD 78. panta 3. punkta pamata veikto pagaidu pasākumu pieņemšanas procedūrai.

204

Nav strīda par to, ka šajā gadījumā sākotnējais Komisijas priekšlikums visām dalībvalstīm tika darīts pieejams visās Savienības oficiālajās valodās. Turklāt Ungārija arī neapstrīdēja faktu, ka neviena dalībvalsts nav iebildusi pret apspriešanos, pamatojoties uz angļu valodā sagatavotiem tekstiem ar grozījumiem, par kuriem panākta vienošanās, un ka turklāt visus grozījumus Padomes priekšsēdētājs nolasīja un tie vienlaicīgi tika mutiski iztulkoti visās Savienības oficiālajās valodās.

205

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Slovākijas Republikas izvirzītais pamats, kā arī Ungārijas sestais pamats, kuri attiecas uz Savienības valodu lietojuma pārkāpumu, ir jānoraida kā nepamatoti.

206

Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atbilstoši samērīguma principam Savienības iestāžu aktiem ir jābūt piemērotiem ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai un tie nedrīkst pārsniegt šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo, ņemot vērā, ka gadījumā, ja ir iespēja izvēlēties no vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas attiecībā pret sasniedzamajiem mērķiem (it īpaši skat. spriedumu, 2016. gada 4. maijs, Polija/Parlaments un Padome, C‑358/14, EU:C:2016:323, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

207

Runājot par šā principa ievērošanas pārbaudi tiesā, ir arī jāatgādina – kā tas jau ir norādīts šā sprieduma 124. punktā –, ka Savienības iestādēm ir jādod plaša rīcības brīvība, kad tās veic pasākumus tādās jomās, kurās tām it īpaši ir jāizdara politiska rakstura izvēle un jāveic sarežģīts novērtējums. Līdz ar to tikai šajā jomā noteiktā pasākuma acīmredzami nepiemērotais raksturs attiecībā uz šo iestāžu noteikto mērķi var ietekmēt šāda pasākuma likumību (šajā nozīmē it īpaši skat. spriedumu, 2016. gada 4. maijs, Polija/Parlaments un Padome, C‑358/14, EU:C:2016:323, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

208

Principi, kas ir atzīti šajā Tiesas judikatūrā, ir pilnībā piemērojami arī pasākumiem, kuri veikti Savienības kopējā politikā patvēruma jomā, un it īpaši tādiem uz LESD 78. panta 3. punkta pamata veiktiem pagaidu pasākumiem kā apstrīdētajā lēmumā paredzētie, kas ir saistīti ar tīri politiska rakstura izvēli un sarežģītiem novērtējumiem, kuri turklāt ir jāveic īsos termiņos, lai ātri un konkrēti atrisinātu “ārkārtas situāciju” šīs tiesību normas izpratnē.

209

Slovākijas Republika, ko atbalsta Polijas Republika, apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav piemērots, lai sasniegtu tajā izvirzīto mērķi, un ka šis lēmums tādējādi ir pretrunā samērīguma principam, kas ir aizsargāts LES 5. panta 4. punktā, kā arī 2. protokola 1. un 5. pantā.

210

Apstrīdētais lēmums neesot piemērots, lai īstenotu šo mērķi, jo tajā paredzētais pārcelšanas mehānisms nav tāds, kas var labot Grieķijas un Itālijas patvēruma sistēmu strukturālos trūkumus. Vispirms esot jāatrisina šie ar nepietiekamām uzņemšanas un starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas spējām saistītie trūkumi, pirms šo pārcelšanu var efektīvi īstenot. Turklāt nelielais līdz šim veiktās pārcelšanas gadījumu skaits pierādot, ka apstrīdētajā lēmumā paredzētais pārcelšanas mehānisms kopš tā pieņemšanas ir bijis nepiemērots, lai sasniegtu iecerēto mērķi.

211

Padome un to atbalstošās dalībvalstis apgalvo, ka, lai gan Grieķijas un Itālijas patvēruma sistēmās pastāv strukturāli trūkumi, apstrīdētajā lēmumā paredzētais pārcelšanas mehānisms ir piemērots, lai sasniegtu tā mērķi, jo ar to tiek samazināts nepanesamais spiediens uz Grieķijas Republikas un Itālijas Republikas patvēruma sistēmām, ko izraisīja iepriekš nepieredzēts migrantu pieplūdums to teritorijās 2015. gadā, turklāt šis spiediens būtu nepanesams jebkurai dalībvalstij, tostarp tām, kuru patvēruma sistēmās nav strukturālu nepilnību. Papildus tam šis pārcelšanas mehānisms esot daļa no plaša finansiālu un operatīvu pasākumu spektra, kuru mērķis ir atbalstīt Grieķijas Republikas un Itālijas Republikas patvēruma sistēmas. Turklāt apstrīdētajā lēmumā šīm abām dalībvalstīm ir uzlikti pienākumi, kuru mērķis ir uzlabot to attiecīgo patvēruma sistēmu efektivitāti.

212

Apstrīdētajā lēmumā paredzētā pārcelšanas mehānisma mērķis, ņemot vērā kuru ir jāizvērtē šī mehānisma samērīgums, atbilstoši šā lēmuma 1. panta 1. punktam, kas aplūkots kopsakarā ar tā 26. apsvērumu, ir palīdzēt Grieķijas Republikai un Itālijas Republikai risināt ārkārtas situāciju, ko raksturo trešo valstu valstspiederīgo, kuriem nepārprotami ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība, pēkšņs pieplūdums to attiecīgajās teritorijās, mazinot būtisko spiedienu, kas tiek izdarīts uz šo abu dalībvalstu patvēruma sistēmām.

213

Proti, nevar uzskatīt, ka apstrīdētajā lēmumā paredzētais mehānisms būtiska skaita pieteikumu iesniedzēju, kuriem nepārprotami ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība, pārcelšanai ir pasākums, kas ir acīmredzami nepiemērots, lai palīdzētu sasniegt šo mērķi.

214

Tāpat šķiet grūti apstrīdams, ka jebkuru patvēruma sistēmu, pat sistēmu, kurā nav strukturālu nepilnību attiecībā uz uzņemšanas un starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas spējām, būtiski traucē tāds iepriekš nepieredzēts migrantu pieplūdums, kas Grieķijā un Itālijā bija vērojams 2015. gadā.

215

Turklāt apstrīdētajā lēmumā paredzētais pārcelšanas mehānisms ir daļa no tādu pasākumu kopuma, kuru mērķis ir mazināt slogu, kas gulstas uz šīm abām dalībvalstīm, un noteikts skaits no šiem pasākumiem ir paredzēti tieši tam, lai uzlabotu to attiecīgo patvēruma sistēmu darbību, tāpēc šā mehānisma piemērotība tā mērķu sasniegšanai nevar tikt novērtēta atsevišķi, bet ir jāaplūko visu to pasākumu kopuma kontekstā, kura daļa tas ir.

216

Apstrīdētā lēmuma 8. pantā ir paredzēti Grieķijas Republikai un Itālijas Republikai veicami papildu pasākumi, it īpaši patvēruma sistēmu spēju, kvalitātes un efektivitātes nostiprināšanas jomā, kuri papildina Lēmuma 2015/1523 8. pantā jau noteiktos pasākumus un kuru mērķis atbilstoši apstrīdētā lēmuma 18. apsvērumam ir noteikt šīm dalībvalstīm pienākumu “izstrādāt strukturālus risinājumus, ar ko risina ārkārtas spiedienus uz to patvēruma un migrācijas sistēmām, izveidojot noturīgu un stratēģisku sistēmu, lai reaģētu uz krīzes situāciju un pastiprinātu notiekošo reformu procesu šajās jomās”.

217

Turklāt apstrīdētā lēmuma 7. pantā ir paredzēts minētajām dalībvalstīm sniegt operatīvu atbalstu, un tā 10. pantā ir paredzēts finansiāls atbalsts par katru pārcelto personu.

218

Apstrīdētajā lēmumā paredzētais pārcelšanas mehānisms papildina pārējos pasākumus, kas ir noteikti ar mērķi atvieglot Itālijas un Grieķijas patvēruma sistēmas, kuru darbību ir būtiski traucējuši masīvie secīgie pieplūdumi, kas konstatēti, sākot no 2014. gada. Tas pats attiecas uz Eiropas programmu 22504 personu, kurām ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība, pārmitināšanai, par kuru dalībvalstis un no Dublinas III regulas piemērošanas izrietošajā sistēmā iesaistītās valstis vienojās 2015. gada 20. jūlijā, uz Lēmumu 2015/1523 par 40000 personu, kam nepārprotami ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība, pārcelšanu vai arī uz “karsto punktu” izveidi Itālijā un Grieķijā, kuru ietvaros visas patvēruma jomā kompetentās Savienības aģentūras un dalībvalstu eksperti konkrēti strādā kopā ar valstu un vietējām iestādēm, lai palīdzētu attiecīgajām dalībvalstīm izpildīt savus pienākumus, kas paredzēti Savienības tiesībās attiecībā uz šādām personām saistībā ar kontroli, identifikāciju, liecību fiksēšanu un digitālo pirkstu nospiedumu ņemšanu.

219

Papildus tam – kā tas ir atgādināts apstrīdētā lēmuma 15. apsvērumā – Grieķijas Republika un Itālijas Republika patvēruma un migrācijas politikas ietvaros ir varējušas no Savienības saņemt būtisku operatīvu atbalstu un finanšu palīdzību.

220

Visbeidzot, no nelielā personu skaita, kas līdz šim pārceltas, piemērojot apstrīdēto lēmumu, a posteriori nevar secināt, ka šīs lēmums jau no sākuma bija nepiemērots, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, kā to apgalvo Slovākijas Republika tāpat kā Ungārija sava devītā pamata ietvaros.

221

Proti, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības akta spēkā esamība nevar būt atkarīga no retrospektīviem novērtējumiem par tā iedarbīguma pakāpi. Ja Savienības likumdevējam ir jānovērtē pieņemamā tiesiskā regulējuma nākotnes sekas un šīs sekas nav iespējams precīzi paredzēt, tā novērtējumu var kritizēt vienīgi tad, ja tas šķiet acīmredzami nepareizs, ņemot vērā informāciju, kas bija tā rīcībā attiecīgā tiesiskā regulējuma pieņemšanas brīdī (it īpaši skat. spriedumus, 2001. gada 12. jūlijs, Jippes u.c., C‑189/01, EU:C:2001:420, 84. punkts, un 2016. gada 9. jūnijs, Pesce u.c., C‑78/16 un C‑79/16, EU:C:2016:428, 50. punkts).

222

Šajā gadījumā – kā tas izriet it īpaši no apstrīdētā lēmuma 13., 14. un 26. apsvēruma – pieņemot mehānismu būtiska skaita starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju pārcelšanai, Padome, pamatojoties uz attiecīgajā laikposmā pieejamo statistikas datu detalizētu pārbaudi, ir veikusi prognozes analīzi par šā pasākuma ietekmi uz attiecīgo ārkārtas situāciju. Ņemot vērā šos datus, šī analīze nešķiet acīmredzami nepareiza.

223

Turklāt šķiet, ka nelielais uz apstrīdētā lēmuma pamata līdz šim veikto pārcelšanas gadījumu skaits var tikt izskaidrots ar tādu apstākļu kopumu, kurus Padome šā lēmuma pieņemšanas brīdī nevarēja paredzēt, tostarp ar atsevišķu dalībvalstu nesadarbošanos.

224

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Slovākijas Republikas sestais pamats, ciktāl tas attiecas uz apstrīdētā lēmuma nepiemērotību tajā izvirzītā mērķa sasniegšanai, ir jānoraida kā nepamatots.

225

Slovākijas Republika, ko atbalsta Polijas Republika, vispirms apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma mērķi tikpat efektīvi varēja sasniegt, izmantojot citus pasākumus, kurus esot varēts veikt, izmantojot jau pastāvošos instrumentus, un kuri esot mazāk apgrūtinoši attiecībā uz dalībvalstīm un mazāk iejaucoties katras no tām “suverēnajās” tiesībās brīvi lemt par trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanu to teritorijā un 2. protokola 5. pantā noteiktajās dalībvalstu tiesībās uz to, lai finansiālais un administratīvais slogs būtu iespējami vismazākais.

226

Proti, pirmām kārtām, esot bijis iespējams piemērot mehānismu, kas paredzēts Padomes 2001. gada 20. jūlija Direktīvā 2001/55/EK par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (OV 2001, L 212, 12. lpp.).

227

Direktīvas 2001/55 mērķis būtībā esot risināt tādas pašas masīva migrantu pieplūduma situācijas, kādas ir risinātas apstrīdētajā lēmumā, paredzot personu, kurām ir piešķirta pagaidu aizsardzība, pārcelšanas procedūru. Tomēr šī direktīva mazāk ietekmējot katras dalībvalsts suverēnās tiesības brīvi lemt par trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanu savā teritorijā, it īpaši tāpēc, ka tā ļaujot dalībvalstīm pašām izlemt par to personu skaitu, kuras ir pārceļamas uz to teritoriju, ņemot vērā to uzņemšanas spējas. Turklāt pagaidu aizsardzības statuss paredzot mazāk tiesību nekā starptautiskās aizsardzības statuss, kura piešķiršana ir paredzēta apstrīdētajā lēmumā, it īpaši attiecībā uz šādas aizsardzības ilgumu, un tādējādi tas rada krietni mazāku slogu pārcelšanas mērķa dalībvalstij.

228

Otrām kārtām, Slovākijas Republika apgalvo, ka Grieķijas Republika un Itālijas Republika būtu varējušas iedarbināt tā saukto “Savienības civilās aizsardzības” mehānismu, kas paredzēts Padomes 2004. gada 26. oktobra Regulas (EK) Nr. 2007/2004, ar ko izveido Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (OV 2004, L 349, 1. lpp.), 8.a pantā. Šis mehānisms esot varējis tām nodrošināt nepieciešamo materiālo palīdzību.

229

Trešām kārtām, Grieķijas Republika un Itālijas Republika esot arī varējušas pieprasīt palīdzību Frontex aģentūrai “ātrās reaģēšanas operāciju” veidā. Tāpat atbilstoši Regulas Nr. 2007/2004 2. panta 1. punkta f) apakšpunktam un 9. panta 1. un 1.b punktam šīs abas dalībvalstis esot varējušas lūgt Frontex aģentūrai, lai tā sniedz nepieciešamo palīdzību atgriešanas pasākumu organizēšanā.

230

Šāda Frontex aģentūras palīdzība varot tieši atvieglot abu attiecīgo dalībvalstu patvēruma un migrācijas sistēmas, jo tā būtu ļāvusi tām koncentrēt savus līdzekļus uz migrantiem, kuri lūdz piešķirt starptautisko aizsardzību.

231

Turpinot, neesot bijis nepieciešams noteikt citus pasākumus uz LESD 78. panta 3. punkta pamata, jo Lēmumā 2015/1523 dalībvalstīm tiek atstāta izvēle solidaritātes garā lemt par to, ciktāl tās vēlas piedalīties kopējā rīcībā. Šis lēmums tādējādi mazāk ietekmējot to suverenitāti. Tā kā apstrīdētais lēmums ir pieņemts tikai astoņas dienas pēc Lēmuma 2015/1523, kurā ir paredzēta 40000 personu pārcelšana, tik īsā laikā neesot bijis iespējams secināt, ka Lēmums 2015/1523 ir nepiemērots, lai risinātu attiecīgajā laikposmā pastāvošo situāciju. Proti, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī nekas neesot ļāvis Padomei uzskatīt, ka Lēmumā 2015/1523 paredzētie uzņemšanas pasākumi ātri būtu kļuvuši nepietiekami un ka būtu nepieciešami papildu pasākumi.

232

Turklāt LESD 78. panta 3. punkts būtu arī ļāvis pieņemt dalībvalstis mazāk ierobežojošus pasākumus, kuri tomēr būtu piemēroti izvirzītā mērķa sasniegšanai, piemēram, sniegt atbalstu saistībā ar atgriešanu un reģistrāciju vai finansiālu, materiālu un tehnisku palīdzību, un palīdzību personāla veidā Grieķijas un Itālijas patvēruma sistēmām. Dalībvalstis varot arī brīvprātīgi veikt divpusējas iniciatīvas, lai sniegtu šādu palīdzību, un šādas iniciatīvas turklāt esot īstenotas.

233

Visbeidzot, apstrīdētajā lēmumā paredzētā pieteikumu iesniedzēju pārcelšana nenovēršami radīs finansiālu un administratīvu slogu dalībvalstīm. Taču šāda sloga uzlikšana dalībvalstīm neesot nepieciešama, jo ir iespējami citi mazāk ierobežojoši pasākumi. Līdz ar to šis lēmums esot uzskatāms par lieku un priekšlaicīgu pasākumu, kas ir pretrunā samērīguma principam un 2. protokola 5. pantam.

234

Padome apgalvo, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, tā atbilstoši samērīguma principam pārliecinājās, ka nepastāv alternatīvi pasākumi, kas ļautu tikpat efektīvi sasniegt šajā lēmumā paredzēto mērķi, vienlaikus vismazākajā iespējamajā veidā apdraudot dalībvalstu suverenitāti vai to finansiālās intereses. Slovākijas Republikas uzskaitītie alternatīvie pasākumi tomēr tādi neesot.

235

Pirms tiek izvērtēti dažādie argumenti, ko Slovākijas Republika ir izvirzījusi, lai pierādītu, ka apstrīdētais lēmums nav nepieciešams, jo Padome šā lēmuma mērķi būtu varējusi sasniegt, veicot pasākumus, kuri mazākā mērā ierobežo un ietekmē dalībvalstu tiesības atbilstoši Savienības pieņemtajiem noteikumiem kopējās patvēruma politikas jomā lemt par trešo valstu valstspiederīgo piekļuvi to teritorijai, ir jāatgādina īpaši sarežģītais konteksts, kurā apstrīdētais lēmums tika pieņemts, proti, šajā laikā Grieķijā un Itālijā pastāvošā nopietnā ārkārtas situācija, ko raksturoja masīvs un pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums 2015. gada jūlijā un augustā.

236

Šajā īpašajā kontekstā, ņemot vērā šā sprieduma 206.–208. punktā jau atgādinātos principus, ir jāatzīst, ka lēmumu uz LESD 78. panta 3. punkta pamata izveidot saistošu mehānismu 120000 personu pārcelšanai, kaut arī tam ir jābūt pamatotam ar objektīviem kritērijiem, Tiesa varētu atcelt tikai tad, ja tiktu konstatēts, ka, pieņemdama apstrīdēto lēmumu, Padome, ņemot vērā šajā brīdī pieejamo informāciju un datus, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā tādējādi, ka tajos pašos termiņos būtu bijis iespējams pieņemt citu mazāk ierobežojošu pasākumu, kas ir vienlīdz efektīvs.

237

Taču šajā sakarībā ir jānorāda, pirmām kārtām, ka, lai gan ir taisnība, ka Lēmums 2015/1523 ir pieņemts 2015. gada 14. septembrī, proti, astoņas dienas pirms apstrīdētā lēmuma, starp abiem aktiem pastāv saikne.

238

Proti, Lēmuma 2015/1523 mērķis bija īstenot Eiropadomes 2015. gada 25. un 26. jūnija secinājumus, kā arī dalībvalstu vienošanos, kura tika pausta 2015. gada 20. jūlija rezolūcijas formā. Kā izriet no Lēmuma 2015/1523 10. un 11. apsvērumā minētajiem statistikas datiem, tā mērķis bija atrisināt ārkārtas situāciju, kura bija izveidojusies 2015. gada pirmajos sešos mēnešos.

239

Turklāt no šā paša lēmuma 21. apsvēruma izriet, ka kopējais 40000 pieteikumu iesniedzēju skaits tika noteikts, pamatojoties, pirmkārt, uz trešo valstu valstspiederīgo kopējo skaitu, kas 2014. gadā nelikumīgi ieradās Grieķijā un Itālijā, un, otrkārt, uz to personu skaitu, kurām nepārprotami ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība, kas veido aptuveni 40 % no trešo valstu valstspiederīgo kopējā skaita. Tieši pamatojoties uz šiem statistikas datiem par 2014. gadu, tika nolemts, ka 60 % no šiem 40000 personu ir jāpārceļ no Itālijas un 40 % – no Grieķijas.

240

Savukārt no apsvērumiem un statistikas datiem, uz kuriem Padome ir pamatojusies, kad tā pieņēma apstrīdēto lēmumu, un kuri it īpaši izriet no tā 12., 13. un 26. apsvēruma, izriet ka šī iestāde uzskatīja, ka ir jāizveido Lēmumā 2015/1523 paredzēto mehānismu papildinošs mehānisms 120000 personu pārcelšanai, lai mazinātu spiedienu, ar ko saskaras Itālijas Republika un it īpaši Grieķijas Republika saistībā ar jauno ārkārtas situāciju, kura ir radusies masīvā nelikumīgu migrantu pieplūduma dēļ šajās dalībvalstīs 2015. gada pirmajos astoņos mēnešos, it īpaši attiecīgā gada jūlijā un augustā.

241

Šo jauno pieplūdumu, kura apmērs bija iepriekš nepieredzēts, raksturoja arī tas, ka – atbilstoši apstrīdētā lēmuma 12. apsvērumam – tā iemesls bija migrācijas plūsmu pārvietošanās no Vidusjūras reģiona centrālās daļas uz Vidusjūras reģiona austrumu daļu un Rietumbalkānu maršrutu. Šī daļējā Itālijas krīzes pārvietošanās uz Grieķiju arī izskaidro, kāpēc attiecībā uz kopumā 120000 starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju tika nolemts, ka 13 % no tiem tiks pārcelti no Itālijas un 42 % – no Grieķijas.

242

Šajos apstākļos nevar uzskatīt, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo tā, ņemot vērā jaunākus tās rīcībā esošus datus, ir uzskatījusi, ka 2015. gada 22. septembrī pastāvošā ārkārtas situācija attaisno 120000 personu pārcelšanu un ka Lēmumā 2015/1523 jau paredzētā 40000 personu pārcelšana nebūtu pietiekama.

243

Otrām kārtām, runājot par apstrīdētā lēmuma ietekmi uz tiesisko regulējumu, kas reglamentē trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanu, ir jānorāda, ka šajā lēmumā paredzētais pārcelšanas mehānisms, kaut gan tam ir saistošs raksturs, ir piemērojams tikai divu gadu ilgā laikposmā un attiecas uz ierobežotu skaitu migrantu, kuriem nepārprotami ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība.

244

Apstrīdētā lēmuma saistošo raksturu ierobežo arī apstāklis, ka šajā lēmumā kā pārcelšanas nosacījums ir noteikts, ka dalībvalstis regulāros intervālos un vismaz reizi trīs mēnešos norāda pieteikumu iesniedzēju skaitu, kurus tās var ātri pārcelt uz savu teritoriju (apstrīdētā lēmuma 5. panta 2. punkts), un ka tās piekrīt attiecīgās personas pārcelšanai (šā lēmuma 5. panta 4. punkts), tomēr ievērojot, ka atbilstoši minētā lēmuma 5. panta 7. punktam dalībvalsts var atteikties pārcelt pieteikuma iesniedzēju vienīgi tad, ja ir pamatots iemesls, kas saistīts ar sabiedrisko kārtību un valsts drošību.

245

Trešām kārtām, runājot par Slovākijas Republikas argumentāciju, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums esot uzskatāms par nesamērīgu pasākumu, jo tajā nevajadzīgi tiekot noteikts saistošs mehānisms, kas ietver skaitliski noteiktu un obligātu pārcelto personu sadali starp dalībvalstīm iedalījumu formā, nešķiet, ka Padome, izvēloties noteikt šādu saistošu pārcelšanas mehānismu, būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

246

Proti, Padome, tai šajā ziņā piešķirtās rīcības brīvības ietvaros varēja pamatoti uzskatīt, ka pārcelto personu sadales saistošais raksturs ir nepieciešams, ņemot vērā īpašo ārkārtas situāciju, kurā apstrīdētais lēmums bija jāpieņem.

247

Turklāt Padome norādīja – un tas nav ticis apstrīdēts – ka tai bija jāsecina, ka 40000 personu, uz kurām attiecās Lēmums 2015/1523, pārdale starp dalībvalstīm konsensa ceļā, pat pēc ilgām sarunām bija neveiksmīga, tādējādi galu galā šis lēmums tika pieņemts, tam nepievienojot tabulu, kurā būtu norādītas pārcelšanas mērķa dalībvalstu saistības.

248

Tāpat nav strīda par to, ka Padomē notikušajās sarunās par apstrīdēto lēmumu ātri noskaidrojās, ka lēmums konsensa ceļā, it īpaši attiecībā uz pārcelto personu sadali, īsā termiņā būs neiespējams.

249

Taču Padomei, ņemot vērā ārkārtas situāciju, kura pastāvēja Grieķijas Republikā un Itālijas Republikā pēc iepriekš nepieredzētā migrantu pieplūduma 2015. gada jūlijā un augustā, bija jāveic pasākumi, kas varēja tikt ātri īstenoti un radīt konkrētas sekas, lai palīdzētu šīm dalībvalstīm tikt galā ar būtiskajām migrācijas plūsmām to teritorijā.

250

Turklāt, ņemot vērā tostarp apstrīdētā lēmuma 12.–16. apsvērumā minētos apsvērumus un statistikas datus, nevar pamatoti apgalvot, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka šajā situācijā bija nepieciešams noteikt saistoša rakstura pagaidu pārcelšanas pasākumu.

251

Līdz ar to, pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma 15. apsvēruma izriet, ka Padome konstatēja, ka migrācijas un patvēruma politikas ietvaros ir veikti vairāki pasākumi, lai atbalstītu Grieķijas Republiku un Itālijas Republiku, kā arī, otrkārt, no šā lēmuma 16. apsvēruma izriet, ka, tā kā ievērojamais un pieaugošais spiediens uz Grieķijas un Itālijas patvēruma sistēmām varētu turpināties, Padome uzskatīja, ka bija nepieciešams izrādīt solidaritāti ar šīm abām dalībvalstīm un līdz tam brīdim veiktos pasākumus papildināt ar minētajā lēmumā paredzētajiem pagaidu pasākumiem.

252

Šajā sakarībā, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Padomei – kā tas izriet arī no šā lēmuma 2. apsvēruma – bija jāīsteno solidaritātes un taisnīga atbildības sadalījuma starp dalībvalstīm princips, tostarp finansiālo seku ziņā, kas, īstenojot Savienības kopējo patvēruma politiku, ir piemērojams, pamatojoties uz LESD 80. pantu.

253

Tādējādi šajā gadījumā Padomei nevar pārmest, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka tai, ņemot vērā situācijas īpašo ārkārtējo raksturu, pamatojoties uz LESD 78. panta 3. punktu, lasītu kopā ar LESD 80. pantu un tajā noteikto dalībvalstu savstarpējās solidaritātes principu, ir jāveic pagaidu pasākumi, ko veido tāda saistoša pārcelšanas mehānisma noteikšana kā apstrīdētajā lēmumā paredzētais.

254

Ceturtām kārtām, pretēji Slovākijas Republikas un Ungārijas apgalvotajam, saistošā pārcelšanas mehānisma izvēli nevar kritizēt tā iemesla dēļ, ka LESD 78. panta 3. punktā esot atļauta tikai ātri īstenojamu pagaidu pasākumu pieņemšana, savukārt šādam pārcelšanas mehānismam esot nepieciešams noteikts sagatavošanās un īstenošanas laiks, pirms var sasniegt pastāvīgu pārcelšanas tempu.

255

Proti, tā ka šajā normā ir paredzēts ieviest lietderīgus pasākumus un nav noteikts nekāds termiņš pagaidu pasākumu īstenošanas uzsākšanai, ir jāuzskata, ka Padome nav pārsniegusi savu plašo rīcības brīvību, izdarot secinājumu, ka 2015. gada jūlijā un augustā pastāvošā situācija attaisno saistoša pārcelšanas mehānisma noteikšanu tās risināšanai un ka tas ir jāievieš pēc iespējas ātrāk, lai iespējama sagatavošanās un īstenošanas perioda noslēgumā pēc iespējas ātrāk panāktu konkrētus rezultātus.

256

Runājot it īpaši par Direktīvu 2001/55, Padome arī apgalvoja – un tas netika apstrīdēts –, ka šajā direktīvā paredzētā pagaidu aizsardzības sistēma nesniedz efektīvu risinājumu problēmai, kas radusies šajā gadījumā, proti, pilnīgai Grieķijas un Itālijas uzņemšanas infrastruktūras noslogotībai un nepieciešamībai pēc iespējas ātrāk šīs dalībvalstis atslogot no ievērojama migrantu skaita, kas jau ir ieradušies to teritorijā, jo šajā pagaidu aizsardzības sistēmā ir paredzēts, ka tai atbilstīgajām personām ir tiesības uz aizsardzību tikai tajā dalībvalstī, kurā tās atrodas.

257

Piektām kārtām, apstrīdētajā lēmumā izdarītā izvēle piešķirt starptautisko aizsardzību, nevis statusu, kas piešķir ierobežotākas tiesības, piemēram, Direktīvā 2001/55 paredzēto pagaidu aizsardzību, ir galvenokārt politiska rakstura izvēle, kuras lietderīgumu Tiesa nevar pārbaudīt.

258

Sestām kārtām, attiecībā uz pārējiem pasākumiem, ko min Slovākijas Republika un kas esot mazāk ierobežojoši nekā apstrīdētais lēmums, vispirms ir jānorāda, ka pasākumi, kuri paredz ārējo robežu nostiprināšanu, vai arī pasākumi, kuri paredz piešķirt finansiālu vai operatīvu palīdzību Grieķijas un Itālijas patvēruma sistēmām, atšķirībā no apstrīdētajā lēmumā paredzētā pārcelšanas mehānisma nav pietiekama atbilde uz nepieciešamību samazināt spiedienu, ko uz šīm sistēmām rada jau notikušais migrantu pieplūdums.

259

Proti, ir runa par papildu pasākumiem, kuri var palīdzēt labāk tikt galā ar jaunu migrantu pieplūdumu, bet tie kā tādi nevar atrisināt jau esošo problēmu – Grieķijas un Itālijas patvēruma sistēmas noslogotību, ko ir izraisījušas personas, kuras jau atrodas šo dalībvalstu teritorijā.

260

Visbeidzot, septītām kārtām, runājot par argumentu, ka apstrīdētajā lēmumā paredzētā pārcelšanas mehānisma ieviešana radot nesamērīgu slogu dalībvalstīm, Slovākijas Republika nenorāda nevienu konkrētu aspektu, kas pierādītu, ka tās ierosinātie alternatīvie pasākumi, piemēram, Grieķijas Republikai un Itālijas Republikai piešķirto līdzekļu, it īpaši tehnisku un finansiālu līdzekļu, palielināšana, radītu acīmredzami mazākas izmaksas nekā pagaidu pārcelšanas mehānisms.

261

No tā izriet, ka Slovākijas Republikas izvirzītie argumenti, kuri ir vērsti pret apstrīdētā lēmuma vajadzīgumu, ir jāuzskata par nepamatotiem. Līdz ar to Slovākijas Republikas sestais pamats ir jānoraida kopumā.

262

Ungārija, ko atbalsta Polijas Republika, apgalvo, ka, tā kā pretēji sākotnējā Komisijas priekšlikumā paredzētajam, apstrīdētā lēmuma galīgajā tekstā Ungārija vairs nav iekļauta labumguvēju dalībvalstu skaitā, nav pamatoti, ka apstrīdētajā lēmumā ir paredzēta 120000 pieteikumu iesniedzēju pārcelšana, un tāpēc minētais lēmums ir pretrunā samērīguma principam.

263

Proti, apstrīdētajā lēmumā paredzētā kopā 120000 personu pārcelšana, pārsniedzot to, kas ir vajadzīgs šā lēmuma mērķa sasniegšanai, jo šajā skaitā ir iekļauti 54000 personu, kuras atbilstoši sākotnējam Komisijas priekšlikumam bija jāpārceļ no Ungārijas. Neesot pamatoti, ka pārceļamo pieteikumu iesniedzēju kopējais skaits netika pārskatīts un samazināts, jo šis kopējais skaits sākotnēji tika noteikts, pamatojoties uz trim, nevis divām labumguvējām dalībvalstīm.

264

Turklāt to 54000 pieteikumu iesniedzēju sadale, attiecībā uz kuriem sākotnēji bija paredzēts, ka tie tiks pārcelti no Ungārijas, esot kļuvusi hipotētiska un nenoteikta, jo apstrīdētajā lēmumā esot paredzēts, ka par šo sadali tikšot pieņemts galīgs lēmums atkarībā no turpmākām norisēm.

265

Ungārija apgalvo, ka, lai gan LESD 78. panta 3. punkta mērķis ir ātri reaģēt uz situāciju, kas ir nevis hipotētiska, bet gan pastāvoša, pieņemot apstrīdēto lēmumu, nav ticis skaidri pierādīts, ka šo 54000 pieteikumu iesniedzēju pārcelšana bija nepieciešama, un – pat ja tas tā būtu– no kurām labumguvējām dalībvalstīm tā ir jāveic.

266

Padome noraida Ungārijas argumentus un tostarp apgalvo, ka, pamatojoties uz visiem apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī pieejamajiem statistikas datiem, tā varēja pamatoti uzskatīt, ka – pat pēc Ungārijas atteikšanās no labumguvējas dalībvalsts statusa – bija jāsaglabā kopējais 120000 pārceļamo personu skaits.

267

Vispirms, no apstrīdētā lēmuma 26. apsvēruma izriet, ka Padome uzskata, ka ir jāpārceļ “ievērojams skaits pieteikumu iesniedzēju, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība” un ka 120000 pieteikumu iesniedzēju skaits ir noteikts, “ņemot par pamatu trešo valstu valstspiederīgo kopējo skaitu, kuri 2015. gadā nelikumīgi ieceļojuši Itālijā un Grieķijā, un to personu skaitu, kurām nepārprotami vajadzīga starptautiskā aizsardzība”.

268

Apstrīdētā lēmuma 13. apsvērumā Padome it īpaši norādīja statistikas datus par nelikumīgas ieceļošanas gadījumu skaitu Grieķijā un Itālijā 2015. gadā un, konkrētāk, attiecīgā gada jūlijā un augustā, ko tā tādējādi ir ņēmusi vērā, lai noteiktu šo 120000 pieteikumu iesniedzēju skaitu.

269

No šīm norādēm izriet, ka Padome ir izvēlējusies pat pēc Ungārijas atteikšanās no labumguvējas dalībvalsts statusa saglabāt kopējo 120000 pārceļamo personu skaitu, ņemot vērā tās situācijas smagumu, kas Grieķijā un Itālijā pastāvēja 2015. gadā un it īpaši šā gada jūlijā un augustā.

270

No apstrīdētā lēmuma 26. apsvēruma var arī secināt, ka Padome ir saglabājusi šo kopējo 120000 personu skaitu, jo tā uzskatīja, ka tikai “ievērojama” skaita pieteikumu iesniedzēju, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība, pārcelšana varēja konkrēti samazināt spiedienu, kas tajā laikā tika izdarīts uz Grieķijas un Itālijas patvēruma sistēmām.

271

Nepieciešamība saglabāt 54000 pieteikumu iesniedzēju skaitu, ko sākotnēji bija paredzēts pārcelt no Ungārijas, var arī pamatoties uz apstrīdētā lēmuma 16. apsvērumu. No tā faktiski izriet, ka Grieķijas un Itālijas tiešā tuvumā pastāvošās nestabilitātes un konfliktu dēļ bija ļoti iespējams, ka pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas turpināsies ievērojams un pieaugošs spiediens uz Grieķijas un Itālijas patvēruma sistēmām.

272

Tā kā Ungārija nav, pamatojoties uz precīzu informāciju, pierādījusi, ka statistikas dati, kurus Padome ir ņēmusi vērā, lai noteiktu kopējo 120000 pārceļamo personu skaitu, nav attiecināmi, ir jākonstatē, ka, saglabājot šo skaitli uz minēto apsvērumu un datu pamata pat pēc tam, kad Ungārija atteicās no pārcelšanas labumguvējas valsts statusa, Padome nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

273

Turpinājumā, Ungārija apgalvo, ka noteikumi, kas attiecas 54000 pieteikumu iesniedzējiem, kurus sākotnēji bija paredzēts pārcelt no Ungārijas, ir hipotētisks un nenoteikts regulējums, jo apstrīdētajā lēmumā ir paredzēts, ka šajā ziņā uz pārcelšanu attieksies galīgais lēmums, kas tiks pieņemts, ņemot vērā turpmākās norises.

274

Tomēr no apstrīdētā lēmuma 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 2. un 3. punkta izriet, ka uz minēto 54000 pieteikumu iesniedzēju pārcelšanu attiecas regulējums, kas sastāv no šā lēmuma 4. panta 2. punktā paredzēta pamatnoteikuma, saskaņā ar kuru no 2016. gada 26. septembra šie pieteikumu iesniedzēji tiek pārcelti no Grieķijas un Itālijas uz citu dalībvalstu teritoriju tādā proporcijā, kāda izriet no minētā lēmuma 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētā pieteikumu iesniedzēju skaita.

275

Šis pamatnoteikums ir standartnoteikums, jo tam ir pievienots apstrīdētā lēmuma 4. panta 3. punktā paredzētais elastīgais noteikums, kurš ļauj grozīt vai pielāgot minēto pamatnoteikumu, ja to attaisno situācijas attīstība uz vietas vai ja dalībvalsts saskaras ar ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums, kuru izraisa krasas migrācijas plūsmu svārstības.

276

Šāds noteikums ļauj vajadzības gadījumā reaģēt uz turpmāku attīstību un tādējādi ļauj pārcelšanu labāk pielāgot vissteidzamākajām vajadzībām.

277

Proti, tādam ievērojama pieteikumu iesniedzēju skaita pārcelšanas mehānismam, kurš tiek īstenots divos posmos divu gadu periodā, kāds ir ar apstrīdēto lēmumu izveidotais, ir nepieciešams, lai šo mehānismu noteiktos apstākļos varētu pielāgot tā piemērošanas laikā.

278

Tāpēc Ungārijas devītais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

279

Ungārija pakārtoti apgalvo, ka, ja Tiesai nebūtu jāapmierina neviens no tās pamatiem par tiesību akta atcelšanu, apstrīdētais lēmums jebkurā gadījumā būtu prettiesisks, jo tas esot pretrunā LESD 78. panta 3. punktam un samērīguma principam attiecībā uz Ungāriju.

280

Ungārija pārmet Padomei, ka tā to ir iekļāvusi pārcelšanas mērķa dalībvalstu skaitā pēc tam, kad tā atteicās no labumguvējas dalībvalsts statusa, kas bija paredzēts sākotnējā Komisijas priekšlikumā. Taču neesot apstrīdams, ka šo dalībvalsti skāra īpaši spēcīgs migrācijas spiediens gan laikposmā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, gan šā lēmuma pieņemšanas laikā. Šajos apstākļos ar apstrīdēto lēmumu Ungārijai ir uzlikts nesamērīgs slogs, tai nosakot obligātus pārcelšanas iedalījumus tāpat kā citām dalībvalstīm.

281

Šādu iedalījumu noteikšana Ungārijai, kaut arī tai pašai bija nepieciešama palīdzība, lai pārvaldītu migrantu plūsmu, esot pretrunā LESD 78. panta 3. punktam, jo šajā noteikumā ir paredzēta pagaidu pasākumu pieņemšana par labu dalībvalstīm, kuras saskaras ar trešo valstu valstspiederīgo pēkšņu pieplūdumu, un tādējādi tam ir pretrunā papildu sloga uzlikšana dalībvalstij, kas atrodas ārkārtas situācijā, kuru raksturo šāds pieplūdums.

282

Padome apgalvo, ka šis pamats nav pieņemams, jo tas ir vērsts uz daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ciktāl tas skar Ungāriju, kaut arī šis lēmums esot nedalāms kopums. Būtībā Padome it īpaši apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī Ungārija vairs neatradās “ārkārtas situācijā” LESD 78. panta 3. punkta izpratnē, kas attaisnotu to, ka tā ir labumguvēju dalībvalstu skaitā atbilstoši apstrīdētajam lēmumam. Turklāt apstrīdētajā lēmumā paredzētais pārcelšanas mehānisms esot papildināts ar pielāgošanas mehānismiem, kas ļauj dalībvalstij lūgt, lai tās pārcelšanas pienākumi tiek apturēti migrācijas plūsmu krasu svārstību gadījumā.

283

Iesākumā ir jānorāda, ka pareizas tiesvedības nolūkos šīs lietas apstākļos ir pamatoti pēc būtības izskatīt Ungārijas pakārtoti izvirzīto desmito pamatu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu to seku dēļ, kuras apstrīdētais lēmums rada attiecībā uz šo dalībvalsti, nelemjot par Padomes izvirzīto iebildi par nepieņemamību, jo šis pamats katrā ziņā ir jānoraida pēc būtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 24. jūnijs, Fresh Del Monte Produce/Komisija un Komisija/Fresh Del Monte Produce, C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2015:416, 193. punkts un tajā minētā judikatūra).

284

Lai pēc būtības izskatītu šo Ungārijas izvirzīto desmito pamatu, ir nepieciešams atgādināt par apstrīdētā lēmuma ģenēzi.

285

Savā 2015. gada 9. septembra priekšlikumā Komisija esot noteikusi Ungārijai pārcelšanas labumguvējas dalībvalsts statusu, jo dati par 2015. gada astoņiem pirmajiem mēnešiem, it īpaši par šā gadu jūliju un augustu, liecināja par migrantu masīvu ieceļošanu, izmantojot tā saukto “Rietumbalkānu” maršrutu, galvenokārt no Grieķijas, kas tādējādi radīja ievērojamu spiedienu uz Ungārijas patvēruma sistēmu, kurš bija salīdzināms ar spiedienu, kas pastāvēja uz Grieķijas un Itālijas sistēmām.

286

Tomēr pēc tam, kad Ungārija uz savas robežas ar Serbiju bija uzcēlusi žogu un Ungārijā esošie migranti bija tālāk aizceļojuši rietumu virzienā, galvenokārt uz Vāciju, šis spiediens uz to ap 2015. gada septembra vidu būtiski samazinājās, jo ievērojami samazinājās Ungārijas teritorijā esošo nelikumīgo migrantu skaits.

287

Tieši šo notikumu kontekstā, kas norisinājās 2015. gada septembrī, Ungārija oficiāli lūdza Padomi to vairs neiekļaut to dalībvalstu skaitā, kuras gūst labumu no pārcelšanas.

288

Padome ņēma vērā šo lūgumu un Parlamenta 2015. gada 16. septembra plenārsēdē sniedza šā sprieduma 165. punktā minēto deklarāciju.

289

Taču, Ungārijas ieskatā, saistošu iedalījumu noteikšana attiecībā uz to esot uzskatāma par nesamērīgu slogu, ņemot vērā faktu, ka tā pat pēc 2015. gada septembra vidus atradās ārkārtas situācijā, jo migrācijas spiediens uz tās robežām nebija samazinājies, bet gan bija vien pārvirzījies uz tās robežu ar Horvātiju, kurā ik dienu notika ievērojams skaits nelikumīgu robežas šķērsošanas gadījumu. Līdz ar to, tā kā Ungārija tādējādi pat apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā vēl joprojām esot saskārusies ar ārkārtas situāciju, lēmums to iekļaut pārcelšanas mērķa dalībvalstu skaitā un attiecībā uz to šajā ziņā noteikt papildu slogu pārcelšanas iedalījumu formā esot pieņemts, pārkāpjot LESD 78. panta 3. punkta mērķi, kas ir palīdzēt dalībvalstīm, kuras atrodas šādā situācijā.

290

Šajā ziņā nevar apšaubīt, ka apstrīdētajam lēmumam, ciktāl tajā ir it īpaši paredzēta no Grieķijas un Itālijas pārceļamo migrantu obligāta sadale starp visām dalībvalstīm, pirmkārt, ir ietekme uz visām pārcelšanas mērķa dalībvalstīm un, otrkārt, ir nepieciešams nodrošināt līdzsvaru starp dažādajām pastāvošajām interesēm, ievērojot ar šo lēmumu sasniedzamos mērķus. Līdz ar to tiekšanās uz šādu līdzsvaru, ņemot vērā nevis vienas dalībvalsts īpašo situāciju, bet gan dalībvalstu situāciju kopā, nevar tikt uzskatīta par pretēju samērīguma principam (pēc analoģijas skat. spriedumu, Igaunija/Parlaments un Padome, C‑508/13, EU:C:2015:403, 39. punkts).

291

Ja viena vai vairākas dalībvalstis atrodas ārkārtas situācijā LESD 78. panta 3. punkta izpratnē, slogs, ko rada uz šā noteikuma pamata pieņemtie pagaidu pasākumi par labu šai vai šīm dalībvalstīm, principā ir jāpārdala starp visām pārējām dalībvalstīm atbilstoši solidaritātes un taisnīga atbildības sadalījuma starp dalībvalstīm principam, jo atbilstoši LESD 80. pantam šis princips attiecas uz Savienības politiku patvēruma jomā.

292

Līdz ar to Komisija un Padome, pieņemot apstrīdēto lēmumu, šajā lietā pamatoti uzskatīja, ka pārcelto pieteikumu iesniedzēju sadale starp visām dalībvalstīm atbilstoši LESD 80. pantā noteiktajam principam ir fundamentāls apstrīdētā lēmuma elements. Tas izriet no vairākām atsaucēm uz minēto principu apstrīdētajā lēmumā, it īpaši tā 2., 16., 26. un 30. apsvērumā.

293

Taču, ņemot vērā Ungārijas atteikšanos gūt labumu no pārcelšanas mehānisma, kā to ierosināja Komisija, Padomi attiecībā uz samērīguma principu nevar kritizēt par to, ka tā no LESD 80. pantā paredzētā solidaritātes un taisnīga atbildības sadalījuma principa ir secinājusi, ka Ungārijai ir jānosaka pārcelšanas iedalījumi tāpat kā citām dalībvalstīm, kuras negūst labumu no šā pārcelšanas mehānisma.

294

Tāpat ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 4. panta 5. punktā un 9. pantā ir paredzēta iespēja dalībvalstij noteiktos apstākļos lūgt apturēt tai kā pārcelšanas mērķa dalībvalstij ar šo lēmumu uzliktos pienākumus.

295

Tādējādi ar Lēmumu 2016/408, kas pieņemts, pamatojoties uz apstrīdētā lēmuma 4. panta 5. punktu, Padome – it īpaši atzīstot, ka Austrijas Republika saskārās ar izņēmuma apstākļiem un ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums tās teritorijā, un ka šī dalībvalsts pēc Zviedrijas Karalistes bija otrajā vietā Savienībā pēc starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju skaita uz iedzīvotāju, – nolēma, ka Austrijas Republikai uzliktie pienākumi saistībā ar tai noteikto pārcelšanas iedalījumu ir jāaptur uz vienu gadu 30 % apmērā no šā iedalījuma.

296

Tāpat ar Lēmumu 2016/946 Padome – it īpaši uzskatot, ka Zviedrijas Karaliste krasu migrācijas plūsmu svārstību rezultātā ir saskārusies ar ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums tās teritorijā, un ka šajā dalībvalstī bija būtiski vislielākais starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju skaits uz vienu iedzīvotāju visā Savienībā, – nolēma, ka šai dalībvalstij kā pārcelšanas mērķa dalībvalstij ar apstrīdēto lēmumu uzliktie pienākumi ir jāaptur uz vienu gadu.

297

It īpaši no apstrīdētā lēmuma 4. panta 3. punktā paredzētā pielāgošanas mehānisma izriet, ka dalībvalsts, kura uzskata, ka tā atrodas ārkārtas situācijā, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums, kuru izraisa krasas migrācijas plūsmu svārstības, var – norādot pienācīgi pamatotus iemeslus – paziņot Komisijai un Padomei par šo ārkārtas situāciju, kas var izraisīt minētā lēmuma grozīšanu tādā ziņā, ka šī dalībvalsts var no 2016. gada 26. septembra gūt labumu no 54000 pieteikumu iesniedzēju pārcelšanas, kas ir paredzēta šā paša lēmuma 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā.

298

Taču šo dažādo pielāgošanas mehānismu pastāvēšana liecina, ka apstrīdētajā lēmumā paredzētais pārcelšanas mehānisms, aplūkots kopumā, ļauj samērīgi ņemt vērā katras dalībvalsts īpašo situāciju šajā ziņā.

299

Apstrīdētajā lēmumā paredzētā pārcelšanas mehānisma samērīgums izriet arī no sadalījuma atslēgas, pamatojoties uz kuru ir noteikti attiecīgi apstrīdētā lēmuma I un II pielikumā paredzētie pārcelšanas iedalījumi no Grieķijas un Itālijas.

300

Proti, lai gan apstrīdētā lēmuma galīgajā tekstā tā 26. apsvērumā ir tikai norādīts, ka šajā lēmumā paredzētais pārcelšanas mehānisms “nodrošina taisnīgu sloga sadali starp Itāliju un Grieķiju, no vienas puses, un citām dalībvalstīm, no otras puses, ņemot vērā pieejamos kopējos skaitļus par 2015. gadu attiecībā uz robežu nelikumīgu šķērsošanu”, nav strīda par to, ka apstrīdētajā lēmumā paredzētie iedalījumi ir noteikti, pamatojoties uz sadalījuma atslēgu, kuras aprēķināšanas kārtība sākotnējā Komisijas priekšlikuma 25. apsvērumā ir norādīta šādi:

“[..] Ierosinātajai sadalījuma atslēgai būtu jābalstās uz a) iedzīvotāju skaitu (40 % svērums), b) kopējo IKP (40 % svērums), c) patvēruma pieteikumu vidējo skaitu uz 1 miljonu iedzīvotāju no 2010. līdz 2014. gadam (10 % svērums, ar 30 % slieksni iedzīvotāju skaita un IKP ietekmei uz sadalījuma atslēgu, lai izvairītos no nesamērīgas ietekmes) un d) bezdarba līmeni (10 % svērums; ar 30 % slieksni iedzīvotāju skaita un IKP ietekmei uz sadalījuma atslēgu, lai izvairītos no nesamērīgas ietekmes). [..]”

301

No tā izriet, ka šīs atslēgas mērķis ir nodrošināt tādu pārcelto personu sadalījumu starp attiecīgajām dalībvalstīm, kurš ir tostarp proporcionāls katras šīs valsts ekonomiskajam spēkam un migrācijas spiedienam, kas tiek izdarīts uz tās patvēruma sistēmu.

302

Šajā sakarībā Polijas Republika, pamatojoties uz Ungārijas desmito pamatu, kas attiecas uz nesamērīgajām sekām, kuras attiecībā uz šo dalībvalsti rada saistošu iedalījumu noteikšana, izvirza vispārīgāku argumentāciju, kas ir vērsta uz to, lai kritizētu šo iedalījumu it kā nesamērīgās sekas uz vairākām uzņemošajām dalībvalstīm, kurām, lai tās izpildītu savus pārcelšanas pienākumus, ir jāpieliek būtiskākas pūles un jāuzņemas būtiskāks slogs nekā citām uzņemošajām dalībvalstīm. Tas attiecoties uz dalībvalstīm, kuras ir “etniski gandrīz homogēnas kā Polija” un kuru iedzīvotāji kulturālā un lingvistiskā ziņā atšķiroties no migrantiem, kas ir jāpārceļ uz to teritoriju.

303

Šī argumentācija, papildus tam, ka tā ir nepieņemama, jo ir izvirzīta iestāšanās rakstā un ir ārpus Ungārijas izvirzītās argumentācijas robežām, kura attiecas tikai uz tās situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 7. oktobris, Vācija/Padome, C‑399/12, EU:C:2014:2258, 27. punkts), ir jānoraida.

304

Proti, ja pārcelšanai būtu jābūt strikti piesaistītai nosacījumiem par kulturālu vai lingvistisku saišu pastāvēšanu starp katru starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju un pārcelšanas mērķa dalībvalsti, tas nozīmētu, ka šo pieteikumu iesniedzēju sadale starp visām dalībvalstīm, ievērojot no LESD 80. panta izrietošo solidaritātes principu, un tādējādi – saistoša pārcelšanas mehānisma noteikšana – būtu neiespējama.

305

Ir jāpiebilst, ka apsvērumus, kuri ir saistīti ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju etnisko izcelsmi, nevar ņemt vērā, jo tie acīmredzami ir pretrunā Savienības tiesībām, it īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. pantam.

306

Visbeidzot, ir jānoraida Polijas Republikas arguments, ka apstrīdētais lēmums esot pretrunā samērīguma principam, jo tas neļaujot dalībvalstīm efektīvi īstenot savus pienākumus, kuri tām attiecībā uz sabiedriskās kārtības un iekšējās drošības nodrošināšanu ir uzlikti LESD 72. pantā, kas esot vēl būtiskāk, jo šis lēmums izraisot būtisku tā saukto “turpmāko” pārvietošanos, ko rada pieteikumu iesniedzēju izceļošana no viņus uzņemošās dalībvalsts, pirms tā ir varējusi pieņemt galīgo lēmumu par viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumiem.

307

Šajā sakarībā ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 32. apsvērumā ir it īpaši norādīts, ka visā pārcelšanas procedūras laikā līdz pat pieteikuma iesniedzēja faktiskai pārsūtīšanai būtu jāņem vērā valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumi un ka šajā kontekstā ir pilnībā jāievēro pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, tostarp attiecīgie noteikumi par datu aizsardzību.

308

No šīs perspektīvas raugoties, apstrīdētā lēmuma 5. panta “Pārcelšanas procedūra” 7. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis saglabā tiesības atteikties pārcelt pieteikuma iesniedzēju vienīgi tad, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka viņš rada draudus valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai to teritorijā.

309

Ja – kā to norāda Polijas Republika – apstrīdētā lēmuma 5. panta 7. punktā paredzētais mehānisms būtu neefektīvs, tāpēc ka tas liktu dalībvalstīm kontrolēt daudzas personas īsā laikposmā, šādas praktiska rakstura grūtības nešķiet cieši saistītas ar minēto mehānismu un jebkurā gadījumā ir jārisina pārcelšanas labumguvēju dalībvalstu iestāžu un pārcelšanas mērķa dalībvalstu iestāžu savstarpējās sadarbības un uzticēšanās garā, kam ir jāprevalē, īstenojot šā lēmuma 5. pantā paredzēto pārcelšanas procedūru.

310

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Ungārijas desmitais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

311

Ungārija, ko atbalsta Polijas Republika, pirmām kārtām, apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpts tiesiskās noteiktības un normatīvās skaidrības princips, jo vairākos punktos tajā nav skaidri norādīts nedz veids, kādā šā lēmuma noteikumi ir jāpiemēro, nedz kāda ir to saikne ar Dublinas III regulas normām.

312

Tādējādi, lai gan apstrīdētā lēmuma 35. apsvērumā ir aplūkots jautājums par juridiskajām un procesuālajām garantijām attiecībā uz pārcelšanas lēmumiem, neviens no tā normatīvajiem noteikumiem šo jautājumu nereglamentējot vai neatsaucoties uz attiecīgajām Dublinas III regulas normām. Tas radot problēmu konkrēti no pieteikumu iesniedzēju tiesību celt prasību perspektīvas, it īpaši to, kuri nevēlas tikt izvēlēti pārcelšanai.

313

Apstrīdētajā lēmumā neesot arī skaidri norādīti izvēlēs kritēriji pieteikumu iesniedzēju pārcelšanai. Veidam, kādā labumguvējām dalībvalstīm ir uzdots lemt par pieteikumu iesniedzēju pārsūtīšanu uz citu pārcelšanas mērķa dalībvalsti, sekas esot tādas, ka šiem pieteikumu iesniedzējiem esot ārkārtīgi grūti a priori zināt, vai tie būs pārcelto personu skaitā un – ja atbilde ir apstiprinoša – uz kuru dalībvalsti tie tiks pārcelti.

314

Turklāt apstrīdētajā lēmumā neesot pienācīgā veidā definēts pieteikumu iesniedzēju statuss pārcelšanas dalībvalstī un tajā nav nodrošināts, ka šie pieteikumu iesniedzēji faktiski paliek pārcelšanas mērķa dalībvalstī to laiku, kurā tiek lemts par viņu pieteikumiem. Runājot par tā saukto “turpmāko” pārvietošanos, apstrīdētā lēmuma 6. panta 5. punkts pats par sevi neļauj nodrošināt to, ka apstrīdētais lēmums sasniedz savu mērķi, proti, pieteikumu iesniedzēju sadali starp dalībvalstīm, ja netiek garantēts, ka pieteikumu iesniedzēji faktiski paliek pārcelšanas mērķa dalībvalstīs.

315

Otrām kārtām, fakts, ka pieteikumu iesniedzēji attiecīgā gadījumā var tikt pārcelti uz dalībvalsti, ar kuru tiem nav nekādas īpašas saiknes, radot jautājumu par to, vai apstrīdētais lēmums šajā ziņā ir saderīgs ar 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā parakstīto Konvenciju par bēgļa statusu (United Nations Treaty Series, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)), kas papildināta ar 1967. gada 31. janvārī parakstīto Protokolu par bēgļa statusu (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”).

316

Proti, Ungārija apgalvo, ka atbilstoši Rokasgrāmatas par procedūrām un kritērijiem bēgļa statusa noteikšanai saskaņā ar 1951. gada konvenciju un 1967. gada Protokolu par bēgļa statusu (Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs, 1992. gada maijs) 192. punktā sniegtajai interpretācijai pieteikuma iesniedzējam ir jāatļauj palikt tajā dalībvalstī, kurā viņš ir iesniedzis savu pieteikumu, līdz šīs valsts iestādes ir pieņēmušas lēmumu par šo pieteikumu.

317

Šīs tiesības palikt minētajā dalībvalstī esot arī atzītas Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvas 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180. 60. lpp.) 9. pantā.

318

Apstrīdētais lēmums atņemot starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem minētās tiesības un atļaujot to pārcelšanu bez viņu piekrišanas uz citu dalībvalsti, ar ko viņiem nav nekādas būtiskas saiknes.

319

Polijas Republika apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpti cilvēktiesību aizsardzības standarti galvenokārt tāpēc, ka ar to ir aizstāta Dublinas III regulā paredzētā sistēma, vienlaikus neparedzot nevienu skaidru kritēriju, kas nosaka dalībvalsti, uz kuru pieteikuma iesniedzējs tiks pārcelts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai.

320

Personas, kas lūdz starptautisko aizsardzību, uz apstrīdētā lēmuma pamata var tikt pārceltas uz attālinātiem Savienības reģioniem, ar kuriem viņām nav sociālas vai kulturālas saiknes, kas padarot neiespējamu viņu integrāciju uzņemošās dalībvalsts sabiedrībā.

321

Padome, pirmām kārtām, apstrīd faktu, ka apstrīdētajā lēmumā neesot ievēroti tiesiskās noteiktības un normatīvās skaidrības principi. Esot runa par ārkārtas pasākumu, kas, pirmkārt, iekļaujas acquis par Eiropas kopējo patvēruma sistēmu, kurš principā paliek pilnībā piemērojams, un, otrkārt, tiesiskajā kārtībā, kas ir radīta ar Līgumu sistēmu, kā arī ar Hartu.

322

Otrām kārtām, runājot par to, ka esot pārkāptas Ženēvas konvencijā garantētās tiesības palikt attiecīgajā teritorijā, Padome apgalvo, ka nedz šī konvencija, nedz Savienības tiesības negarantē patvēruma meklētājam tiesības brīvi izvēlēties savu uzņemšanas valsti.

323

Runājot, pirmām kārtām, par iebildumu, kas attiecas uz tiesiskās noteiktības principa un normatīvās skaidrības principa pārkāpumiem, ir jāatgādina, ka apstrīdētais lēmums sastāv no pagaidu pasākumu kopuma, kas ietver pagaidu pārcelšanas mehānismu, kurš no acquis par kopējo sistēmu patvēruma jomā atšķiras tikai noteiktos precīzos un skaidri uzskaitītos punktos. Šis mehānisms pilnībā iekļaujas šajā acquis tādējādi, ka minētais acquis vispārīgi paliek piemērojams.

324

Šajā ziņā Padome ir ievērojusi tiesiskās noteiktības un normatīvās skaidrības principus, it īpaši apstrīdētā lēmuma 23., 24., 35., 36. un 40. apsvērumā norādot saikni starp šā akta noteikumiem un to leģislatīvo aktu noteikumiem, kuri ir pieņemti Savienības kopējās patvēruma politikas ietvaros.

325

Turklāt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ir jānodrošina valsts līmenī atbilstoši Hartas 47. pantam pret jebkādu lēmumu, kas valsts iestādei ir jāpieņem apstrīdētā lēmuma 5. pantā paredzētās pārcelšanas procedūras ietvaros.

326

Ungārija apstrīdēto lēmumu kritizē arī tajā ziņā, ka tajā nav iekļauti efektīvi noteikumi, kas nodrošina, ka pieteikuma iesniedzēji paliek pārcelšanas mērķa dalībvalstī laikā, kurā tiek lemts par viņu pieteikumu, vai, citiem vārdiem, kas nodrošina, ka tiek novērsta “turpmāka” pārvietošanās.

327

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 38.–41. apsvērumā pietiekami detalizēti un precīzi ir norādīti pasākumi, kurus dalībvalstis var veikt, lai izvairītos no šāda veida pārvietošanās, pamatojoties uz vairākiem Savienības leģislatīvajiem aktiem, kas ir daļa no acquis attiecībā uz kopējo politiku patvēruma jomā.

328

Turklāt apstrīdētā lēmuma 6. panta 5. punktā skaidri un precīzi ir paredzēts, ka pieteikuma iesniedzējam vai starptautiskās aizsardzības saņēmējam, kas ieceļo citas dalībvalsts teritorijā, kura nav pārcelšanas mērķa dalībvalsts, un neatbilst uzturēšanās nosacījumiem minētajā citā dalībvalstī, tiek pieprasīts nekavējoties atgriezties pārcelšanas mērķa dalībvalstī.

329

Runājot par Ungārijas pārmetumu, ka apstrīdētajā lēmumā neesot iekļauti kritēriji, lai noteiktu pārcelšanas dalībvalsti, ir jāatgādina, kā tas izriet no šā lēmuma 2. apsvēruma un kā ir norādīts it īpaši šā sprieduma 253. un 291.–293. punktā, ka minētajā lēmumā ir ņemts vērā LESD 80. pants, kurš ir jāievēro, īstenojot Savienības politiku patvēruma jomā, it īpaši nosakot pagaidu pasākumus uz LESD 78. panta 3. punkta pamata, un no kura izriet, ka pārcelšanas mērķa dalībvalsts noteikšanai ir jābalstās uz kritērijiem, kas ir saistīti ar solidaritāti un taisnīgu atbildības sadalījumu starp dalībvalstīm.

330

Ir jāpiebilst, pirmkārt, ka apstrīdētā lēmuma 6. panta 1. un 2. punktā ir paredzēti noteikti specifiski kritēriji pārcelšanas mērķa dalībvalsts noteikšanai, kuri ir saistīti ar bērna interesēm un ar ģimenes saitēm un kuri turklāt ir analoģiski tiem, kas ir paredzēti Dublinas III regulā.

331

Otrām kārtām, apstrīdētā lēmuma 34. apsvērumā ir uzskaitīta virkne elementu, kas it īpaši ir vērsti uz to, lai pieteikumu iesniedzēji tiktu pārcelti uz to dalībvalsti, ar kuru tiem ir ģimenes, kultūras vai sociālas saiknes, un kas ir it īpaši jāņem vērā, nosakot pārcelšanas mērķa dalībvalsti, lai veicinātu pieteikumu iesniedzēju integrāciju tajā.

332

Tāpēc apstrīdēto lēmumu nevar raksturot tādējādi, ka tajā ir paredzēta patvaļīga sistēma, ar kuru tiktu aizstāta Dublinas III regulā paredzētā objektīvā sistēma.

333

Gluži pretēji, šīs abas sistēmas galarezultātā būtiski neatšķiras viena no otras, jo ar apstrīdēto lēmumu izveidotā sistēma, tāpat kā ar Dublinas III regulu izveidotā sistēma, ir balstīta uz objektīviem kritērijiem, nevis uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja izteiktām vēlmēm.

334

It īpaši Dublinas III regulas 13. panta 1. punktā paredzētais noteikums par pirmās ieceļošanas dalībvalsts atbildību, pamatojoties uz kuru tiek noteikta atbildīgā dalībvalsts, kas ir vienīgais šajā regulā paredzētais noteikums, no kura ir izdarīta atkāpe apstrīdētajā lēmumā, nav saistīts ar pieteikuma iesniedzēja vēlmēm attiecībā uz noteiktu uzņemošo dalībvalsti un tā mērķis nav konkrēti nodrošināt, ka pastāv lingvistiska, kulturāla vai sociāla saikne starp šo pieteikuma iesniedzēju un atbildīgo dalībvalsti.

335

Turklāt, lai gan pārcelšanas procedūras ietvaros nav paredzēta pieteikuma iesniedzēja piekrišana viņa pārcelšanai, tomēr apstrīdētā lēmuma 6. panta 3. punktā ir paredzēts, ka pirms lēmuma pieņemšanas par pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu viņš tiek informēts par to, ka viņam tiks piemērota pārcelšanas procedūra, un šā lēmuma 6. panta 4. punktā attiecīgās labumguvējas dalībvalsts iestādēm ir uzlikts pienākums pirms faktiskās pārcelšanas paziņot pieteikuma iesniedzējam lēmumu par pārcelšanu, un šajā lēmumā ir jānorāda pārcelšanas mērķa dalībvalsts.

336

Papildus tam, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 35. apsvēruma, tas, ka pieteikuma iesniedzējam nav iespējas izvēlēties dalībvalsti, kura būs atbildīga par viņa pieteikuma izskatīšanu, attaisno to, ka pieteikuma iesniedzējam ir jādod tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību saistībā ar pārcelšanas lēmumu viņa pamattiesību nodrošināšanas nolūkā.

337

Visbeidzot, kaut arī labumguvēju dalībvalstu iestādēm ir atstāta noteikta rīcības brīvība, kad tās, pamatojoties uz apstrīdētā lēmuma 5. panta 3. punktu, nosaka atsevišķus pieteikumu iesniedzējus, kurus var pārcelt uz noteiktu pārcelšanas mērķa dalībvalsti, šāda brīvība ir pamatota, ņemot vērā šā lēmuma mērķi, kas ir mazināt spiedienu uz Grieķijas un Itālijas patvēruma sistēmām, kuru rada ievērojams skaits pieteikumu iesniedzēju, viņus īsos termiņos un efektīvi pārceļot uz citām dalībvalstīm, atbilstoši Savienības tiesībām un it īpaši Hartā garantētajām pamattiesībām.

338

Otrām kārtām, pretēji Ungārijas apgalvotajam nevar pamatoti uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums, ciktāl tajā ir paredzēta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšana, pirms ir pieņemts lēmums par viņa pieteikumu, būtu pretrunā Ženēvas konvencijai tā iemesla dēļ, ka šī konvencija iekļaujot tiesības palikt pieteikuma iesniegšanas valstī, kamēr tas tiek izskatīts.

339

Šajā sakarībā Padome apstrīdētā lēmuma 35. apsvērumā pamatoti ir atgādinājusi, ka Savienības tiesības neļauj pieteikumu iesniedzējiem izvēlēties dalībvalsti, kura ir atbildīga par viņu pieteikumu izskatīšanu. Proti, Dublinas III regulā paredzētie kritēriji par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanai nav saistīti ar pieteikuma iesniedzēja vēlmēm attiecībā uz noteiktu uzņemošo dalībvalsti.

340

Turpinājumā, runājot par Rokasgrāmatas par procedūrām un kritērijiem bēgļa statusa noteikšanai saskaņā ar 1951. gada konvenciju un 1967. gada Protokolu par bēgļa statusu fragmentu, ko min Ungārija, no tā nevar secināt, ka Ženēvas konvencijā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam tiktu atzītas tiesības palikt tajā valstī, kurā tas ir iesniedzis aizsardzības pieteikumu, kamēr tas tiek izskatīts.

341

Proti, šis fragments ir jāsaprot kā neizraidīšanas principa īpaša izpausme, kas aizliedz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju izraidīt uz trešo valsti, kamēr nav pieņemts lēmums par viņa pieteikumu.

342

Taču pārcelšanas operācijas ietvaros veikta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšana no vienas dalībvalsts uz citu nolūkā nodrošināt viņa pieteikuma izskatīšanu sapratīgos termiņos nevar tikt uzskatīta par izraidīšanu uz trešo valsti.

343

Gluži pretēji, runa ir par Savienības līmenī veiktu krīzes pārvaldības pasākumu, kura mērķis ir nodrošināt Hartas 18. pantā atzīto pamattiesību uz patvērumu efektīvu īstenošanu, ievērojot Ženēvas konvenciju.

344

No tā izriet, ka Ungārijas astotais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

345

Tā kā neviens no Slovākijas Republikas un Ungārijas izvirzītajiem pamatiem nevar tikt apmierināts, prasība ir jānoraida.

346

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Padome ir lūgusi piespriest Slovākijas Republikai un Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un šīm dalībvalstīm attiecībā uz to prasījumiem spriedums ir nelabvēlīgs, tām ir jāpiespriež segt savus un atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus.

347

Atbilstoši šī reglamenta 140. panta 1. punktam Beļģijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Grieķijas Republika, Francijas Republika, Itālijas Republika, Luksemburgas Lielhercogiste, Polijas Republika, Zviedrijas Karaliste, kā arī Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: