Lieta C‑584/15

Glencore Céréales France

pret

Établissement national des produits de l’agriculture et de la mer (FranceAgriMer).

(Tribunal administratif de Melun lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 – Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība – 3. pants – Regula (EK) Nr. 3665/87 – 11. pants – Nepamatoti saņemtas eksporta kompensācijas atgūšana – Regula (EK) Nr. 3002/92 – 5.a pants – Nelikumīgi piešķirta garantija – Maksājamie procenti – Noilguma termiņš – Termiņa sākums – Termiņa pārtraukšana – Maksimālais ierobežojums – Ilgāks termiņš – Piemērojamība

Kopsavilkums – Tiesas (ceturtā palāta) 2017. gada 2. marta spriedums

  1. Eiropas Savienības pašu resursi–Regula par Savienības finanšu interešu aizsardzību–Lietas par pārkāpumiem–Noilguma termiņš–Procentu saistībā ar nepamatoti saņemtām naudas summām piemērojamība prasījumu piedziņai

    (Padomes Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkts un 4. panta 1. un 2. punkts; Komisijas Regulas Nr. 3665/87, kas grozīta ar Regulu Nr. 495/97, 11. panta 3. punkts un Komisijas Regulas Nr. 3002/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 770/96, 5.a pants)

  2. Eiropas Savienības pašu resursi–Regula par Savienības finanšu interešu aizsardzību–Nepārtraukts vai atkārtots pārkāpums–Jēdziens–Fakts, ka tirgus dalībnieks ir prasījumu par procentiem saistībā ar nepamatoti saņemtām naudas summām parādnieks–Izslēgšana

    (Padomes Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkts; Komisijas Regulas Nr. 3665/87, kas grozīta ar Regulu Nr. 495/97, 11. panta 3. punkts un Komisijas Regulas Nr. 3002/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 770/96, 5.a pants)

  3. Eiropas Savienības pašu resursi–Regula par Savienības finanšu interešu aizsardzību–Lietas par pārkāpumiem–Noilguma termiņš–Procentu saistībā ar nelikumīgi saņemtām naudas summām piemērojamība prasījumu piedziņai–Termiņa sākums–Pārkāpuma izdarīšanas datums

    (Padomes Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkts un 3. panta 1. punkta pirmā daļa)

  4. Eiropas Savienības pašu resursi–Regula par Savienības finanšu interešu aizsardzību–Lietas par pārkāpumiem–Noilguma termiņš–Maksimālais ierobežojums–Procentu saistībā ar nelikumīgi saņemtām naudas summām piemērojamība prasījumu piedziņai–Kompetentās iestādes lēmuma par šo prasījumu atgūšanu noteiktajā termiņā neesamība, neraugoties uz tās prasību šajā termiņā atlīdzināt nepamatoti saņemtās summas–Prasības celšanas termiņa izbeigšanās

    (Padomes Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturtā daļa un 6. panta 1. punkts)

  5. Eiropas Savienības pašu resursi–Regula par Savienības finanšu interešu aizsardzību–Lietas par pārkāpumiem–Noilguma termiņš–Ilgāku valsts tiesībās noteiktu noilguma termiņu piemērojamība–Nosacījums–Tiesiskās noteiktības un samērīguma principu ievērošana–Piecu gadu termiņš–Pieņemamība

    (Padomes Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. un 3. punkts)

  1.  Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais noilguma termiņš ir piemērojams pamatlietā aplūkoto procentu prasījumu atmaksāšanai, kas ir jāmaksā, pamatojoties uz Komisijas 1987. gada 27. novembra Regulas (EEK) Nr. 3665/87, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem, kas grozīta ar Komisijas 1997. gada 18. marta Regulu (EK) Nr. 495/97, 11. panta 3. punktu un Komisijas 1992. gada 16. oktobra Regulas (EEK) Nr. 3002/92, kas nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus intervences produktu izmantošanas un/vai galamērķa pārbaudei, kas grozīta ar Komisijas 1996. gada 26. aprīļa Regulu (EK) Nr. 770/96, 5.a punktu.

    Šajā gadījumā nav strīda par to, ka pamatlietā aplūkotie pieprasījumi par parādu iekasēšanu, kurus izsniedza kompetentā administratīvā iestāde, lai atgūtu atbalstu un summas, kuras Glencore tās pieļauto pārkāpumu dēļ ir saņēmusi nelikumīgi, ir pieņemti, pamatojoties uz Regulas Nr. 3665/87 11. panta 3. punktu (attiecībā uz nefasētiem iesala miežiem) un Regulas Nr. 3002/92 5.a pantu (attiecībā uz parastajiem kviešiem). Turklāt no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pieprasījums par parādu iekasēšanu attiecībā uz procentu par šo atbalstu un šīm summām atgūšanu arī tika pieņemts, pamatojoties uz šīm tiesību normām. Šajā ziņā ir jānorāda, ka minētajās tiesību normās ir skaidri paredzēts, ka attiecīgā tirgus dalībnieka nelikumīgi saņemta atbalsta un naudas summu atmaksai tiek piemēroti procenti, kas tiek aprēķināti, pamatojoties uz šo atbalstu un šīm summām, ņemot vērā laiku, kas ir pagājis starp to saņemšanas un atmaksas brīdi. Regulas Nr. 3002/92 5.a panta 1. punkta otrajā daļā šajā ziņā ir precizēts, ka šādi aprēķinātā summa, ko saņem kompetentā iestāde, ir atlīdzinājums par attiecīgajam tirgus dalībniekam nepamatoti piešķirtajām ekonomiskajām priekšrocībām. Tādējādi pamatlietā aplūkotos pieprasījumus par parādu iekasēšanu ir jākvalificē kā “administratīvus pasākumus” Regulas Nr. 2988/95 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē, ciktāl tie attiecas gan uz pamatsummu, gan uz procentiem, ņemot vērā, ka šie pieprasījumi kopumā attiecas uz attiecīgā tirgus dalībnieka nepamatoti saņemto priekšrocību atgūšanu. No tā izriet, ka šīs regulas 3. panta 1. punktā paredzētais noilguma termiņš ir piemērojams tādos apstākļos, kādi aplūkoti pamatlietā.

    (skat. 28.–31. un 33. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

  2.  Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka tirgus dalībnieks ir pamatlietā aplūkoto procenta maksājumu parādnieks, nav “nepārtraukts vai vairākkārtējs pārkāpums” šīs tiesību normas izpratnē. Jāuzskata, ka šie parādi izriet no tā paša pārkāpuma Regulas Nr. 2988/95 1. panta 1. punkta izpratnē, kas ir radījis nepamatoti saņemtā atbalsta un naudas summu, kas veido pamatparādu, atgūšanu.

    Jāatgādina, ka pārkāpuma izdarīšana Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē ir tad, kad ir izpildīti divi nosacījumi, proti, saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas ir uzskatāma par Savienības tiesību pārkāpumu, kā arī kaitējums vai iespējams kaitējums Savienības budžetam (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Firma Ernst Kollmer Fleischimport und -export, C‑59/14,EU:C:2015:660, 24. punkts). Attiecībā uz nosacījumu, ka ir jābūt Savienības tiesību pārkāpumam, no Regulas Nr. 3665/87 11. panta 3. punkta un Regulas Nr. 3002/92 5.a panta iziet, ka viens un tas pats Savienības tiesību normas pārkāpums rada gan pamatu naudas summu, kas šī pārkāpuma dēļ ir nepamatoti saņemtas, atgūšanai, gan procentu par šīm summām, kas visas kalpo attiecīgajam tirgus dalībniekam nepamatoti piešķirtās ekonomiskās priekšrocības atgūšanai, iekasēšanai. Attiecībā uz nosacījumu, ka ir jāpastāv kaitējumam vai iespējamam kaitējumam Savienības budžetam, jānorāda, kā to būtībā ir darījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 51. un 60. punktā, ka Regulas Nr. 3665/87 11. panta 3. punktā un Regulas Nr. 3002/92 5.a pantā paredzētie procenti ir kompensācijas procenti, kam ir jāatspoguļo “kaitējuma” aktualizētā vērtība Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē laikā no tā rašanās līdz brīdim, kad attiecīgais tirgus dalībnieks to faktiski ir atmaksājis.

    No tā izriet, ka, pretēji Francijas valdības norādītajam, attiecībā uz Regulu Nr. 3665/87 un Nr. 3002/92 noteikumu neievērošanu pārkāpums Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē rada pamatu tam, lai atgūtu attiecīgajam tirgus dalībniekam nepamatoti piešķirtās ekonomiskās priekšrocības, ko atbilstoši Regulas Nr. 3665/87 11. panta 3. punktam un Regulas Nr. 3002/92 5.a pantam rada šī tirgus dalībnieka nepamatoti saņemtais atbalsts un naudas summas, kurām tiek pieskaitīti šajos pantos paredzētie procenti.

    (skat. 38.–42. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

  3.  Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, attiecībā uz pamatlietā aplūkotajām darbībām, kas izraisīja administratīvo pasākumu procentu parādu atgūšanai veikšanu, šī 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais noilguma termiņš sākas dienā, kad tika izdarīts pārkāpums, kas izraisīja nepamatoti saņemtā atbalsta un naudas summu, uz kuru pamata tiek aprēķināti šie procenti, atgūšanu, proti, šo pārkāpumu izraisošā apstākļa dienā, proti, darbības vai bezdarbības, vai kaitējuma, kas radies pēdējais, dienā.

    Katrā ziņā iesniedzējtiesai, kas pilnībā pārzina pamatlietas faktus, jānosaka, vai šajā gadījumā attiecīgās priekšrocības galīgi tika piešķirtas pirms darbības vai bezdarbības, kas rada Savienības tiesību pārkāpumu. Ja tas tā ir, darbību parādu, kurus rada aplūkotie procenti, noilguma termiņš sākas no šīs darbības vai bezdarbības brīža. Ja turpretī šķiet, ka šīs priekšrocības tika piešķirtas pēc minētās darbības vai minētās bezdarbības, dies a quo atbilst minētās priekšrocības piešķiršanas brīdim un, attiecīgi, dienā, kas atbilst minēto procentu aprēķināšanas sākumam.

    (skat. 50. un 51. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

  4.  Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturtā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz pamatlietā aplūkotajām darbībām, kas izraisīja administratīvo pasākumu veikšanu procentu parādu atgūšanai, noilgums iestājas tad, kad ir beidzies šī 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzētais termiņš, ja šajā termiņā kompetentā iestāde, kura gan ir pieprasījusi atmaksāt attiecīgā tirgus dalībnieka nepamatoti saņemto atbalstu vai summas, tomēr nav pieņēmusi nevienu lēmumu attiecībā uz šiem procentiem.

    Tādējādi, izņemot administratīvā procesa apturēšanas gadījumu atbilstoši Regulas Nr. 2988/95 6. panta 1. punktam, kompetentās iestādes lēmumi, kuri attiecas uz izmeklēšanu vai iztiesāšanu un kuri darīti zināmi konkrētajai personai saskaņā ar šīs regulas 3. panta 1. punkta trešo daļu, nepārtrauc šīs pašas regulas 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzēto termiņu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, Pfeifer & Langen, C‑52/14, EU:C:2015:381, 72. punkts). No tā izriet, ka attiecībā uz pamatlietā aplūkotajiem pārkāpumiem kompetentajai iestādei administratīvie pasākumi nepamatoti piešķirtu ekonomisko priekšrocību atgūšanai katrā ziņā ir jāveic Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzētajā termiņā. Tādējādi tādā situācijā, kas aplūkota pamatlietā, kad kompetentā iestāde sākotnēji ir lūgusi atmaksāt pamatparādu un pēc tam ir lūgusi atmaksāt procentus, pat ja tiktu uzskatīts, ka attiecībā uz šiem procentiem ir pieņemti lēmumi par noilguma pārtraukšanu, šai iestādei lēmums par minēto procentu atmaksāšanu bija jāpieņem Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzētajā termiņā.

    (skat. 56., 57., 59. un 61. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)

  5.  Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesībās paredzētais noilguma termiņš, kas ir ilgāks par šīs regulas 3. panta 1. punktā paredzēto termiņu, situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, var tikt piemērots attiecībā uz tādu prasījumu atgūšanu, kas radušies pirms šī termiņa spēkā stāšanās un vēl nav atmaksāti, piemērojot šo pēdējo tiesību normu.

    Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 64. punkta, dalībvalstis saglabā plašāku rīcības brīvību attiecībā uz ilgāku noilguma termiņu noteikšanu, šīm valstīm tomēr ir jāievēro Savienības tiesību vispārējie principi, it īpaši tiesiskās noteiktības un samērīguma principi. Attiecībā uz tiesiskās noteiktības principu, kā izriet no Tiesas judikatūras krimināllietās, principā dalībvalstis var pagarināt noilguma termiņus, ja attiecībā uz apsūdzētajiem nodarījumiem nekad nav iestājies noilgums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c.,C‑105/14, EU:C:2015:555, 57. punkts). Attiecībā uz samērīguma principu ir jānorāda, ka attiecībā uz valsts tiesību normā noteikta noilguma termiņa, kas ir garāks par Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punktā noteikto, piemērošanu, lai iztiesātu pārkāpumus šīs regulas izpratnē, tas nedrīkst acīmredzami pārsniegt vajadzīgo Savienības finanšu resursu aizsardzības mērķa sasniegšanai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 17. septembris, Cruz & Companhia, C‑341/13, EU:C:2014:2230, 59. punkts un tajā minētā judikatūra). Attiecībā uz Civilkodeksa 2224. pantā, redakcijā, kas izriet no Likuma Nr. 2008–561, paredzēto piecu gadu noilguma termiņu ir jānorāda, ka tas tikai par vienu gadu pārsniedz Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktā paredzēto termiņu. Tādējādi šis termiņš nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai ļautu valsts iestādēm iztiesāt pārkāpumus, ar kuriem ir radīti zaudējumi Savienības budžetam, un tiek ievērota samērīguma prasība.

    (skat. 72.–74. punktu, 76. punktu un rezolutīvās daļas 5) punktu)