—

UAB “Agrodetalė” vārdā – O. Žilėnas un R. Černiauskas, advokatai,

—

Lietuvas valdības vārdā – M. Šavelskis, K. Dieninis un D. Kriaučiūnas, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – V. Ester Casas un A. Gavela Llopis, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – sākotnēji R. Dobilaitė un D. Kukovec, pārstāvji, vēlāk – A. Steiblytė un A. C. Becker, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvu 2003/37/EK, kas attiecas uz tipa apstiprinājumu lauksaimniecības vai mežsaimniecības traktoriem, to piekabēm un maināmām velkamām mašīnām kopā ar to sistēmām, detaļām un atsevišķām tehniskām vienībām un ar ko atceļ Direktīvu 74/150/EEK (OV 2003, L 171, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2014. gada 18. marta Direktīvu 2014/44/ES (OV 2014, L 82, 20. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2003/37”).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp UAB “Agrodetalė” un Vilniaus miesto savivaldybės administracija (Viļņas pilsētas pašvaldības izpilddirekcija, Lietuva, turpmāk tekstā – “Viļņas pašvaldība”) saistībā ar šīs pēdējās minētās iestādes atteikumu pēc Agrodetalė lūguma reģistrēt traktoru, pašgājēju un lauksaimniecības mašīnu un to piekabju valsts reģistrā no Baltkrievijas ievestus lietotus traktorus.

3

Direktīvas 2003/37 preambulas 4. apsvērumā bija noteikts:

“Šī direktīva balstās uz pilnīgas saskaņošanas principu, un laika posmam, pirms EK tipa apstiprinājums kļūst obligāts, jābūt pietiekoši ilgam, lai šo transportlīdzekļu ražotājiem ļautu pielāgoties jaunajām saskaņotajām procedūrām.”

4

Saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punktu:

“Šī direktīva attiecas uz transportlīdzekļu tipa apstiprinājumu neatkarīgi no tā, vai tie būvēti vienā vai vairākos posmos. Tā attiecas uz transportlīdzekļiem, kas definēti 2. panta d) punktā un kam maksimālais projektētais ātrums nav mazāks par 6 km/h.

Šī direktīva attiecas arī uz tādu sistēmu, detaļu un atsevišķu tehnisku vienību EK tipa apstiprinājumu, kuras paredzēts izmantot šādos transportlīdzekļos.”

5

Minētās direktīvas 2. pantā bija paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..]

6

Saskaņā ar Direktīvas 2003/37 3. pantu:

“1.   Ražotājs dalībvalsts apstiprinātājā iestādē iesniedz pieteikumu transportlīdzekļa EK tipa apstiprinājumam. Tam pievienota informācijas mape ar informāciju, kas nepieciešama saskaņā ar I pielikumu.

[..]

4.   Pieteikumus attiecībā uz transportlīdzekļa, sistēmas, detaļas vai atsevišķas tehniskas vienības tipu drīkst iesniegt tikai vienā dalībvalstī. Katram apstiprināmajam tipam iesniedz atsevišķu pieteikumu.”

7

Šīs direktīvas 4. panta 1.–3. punktā bija noteikts:

“1.   Katra dalībvalsts piešķir:

[..]

2.   Ja dalībvalsts konstatē, ka transportlīdzeklis, sistēma, detaļa vai atsevišķa tehniska vienība, kas atbilst 1. punkta noteikumiem, tomēr nopietni apdraud ceļu satiksmes drošību, vidi vai darba drošību, tā drīkst atteikties piešķirt EK tipa apstiprinājumu. Tā nekavējoties par to informē pārējās dalībvalstis un Komisiju, pamatojot lēmumu.

3.   Par katru transportlīdzekļu tipu, kam tās ir piešķīrušas, atteikušas vai anulējušas EK tipa apstiprinājumu, dalībvalsts apstiprinātāja iestāde viena mēneša laikā nosūta citu valstu tipa apstiprinātājām iestādēm EK tipa apstiprināšanas sertifikāta kopiju kopā ar pielikumiem, kas norādīti II pielikuma C nodaļā.”

8

Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Ražotājs kā transportlīdzekļa EK tipa apstiprinājuma sertifikāta turētājs izdod atbilstības sertifikātu.

Šis sertifikāts, kura paraugi iekļauti III pielikumā, ir klāt katram pabeigtam vai nepabeigtam transportlīdzeklim, kas ražots atbilstoši apstiprinātajam transportlīdzekļa tipam.”

9

Saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 1. punkta pirmo daļu:

“Katra dalībvalsts reģistrē jaunus tipa apstiprinājumu saņēmušus transportlīdzekļus, atļauj tos pārdot vai nodot ekspluatācijā, pamatojoties uz to uzbūvi un darbību, tikai tad, ja tiem ir klāt spēkā esošs atbilstības sertifikāts.”

10

Direktīvas 2003/37 10. panta 1. punktā bija noteikts:

“Attiecībā uz sērijas beigu transportlīdzekļiem dalībvalstis ierobežotā laika posmā, kas noteikts trešajā daļā, pēc ražotāja lūguma drīkst reģistrēt un atļaut pārdot vai nodot ekspluatācijā jaunus transportlīdzekļus, kas atbilst transportlīdzekļa tipam, kura apstiprinājums vairs nav spēkā, ievērojot daudzuma ierobežojumus, kas noteikti V pielikuma B nodaļā.”

11

Saskaņā ar šīs direktīvas 15. panta 1. punktu:

“Ja dalībvalsts konstatē, ka konkrēta tipa transportlīdzekļi, sistēmas, detaļas vai atsevišķas tehniskas vienības nopietni apdraud satiksmes drošību vai darba drošību, lai gan tiem ir klāt spēkā esošs atbilstības sertifikāts vai ir atbilstīgs marķējums, tā drīkst ilgākais uz sešiem mēnešiem atteikties šādus transportlīdzekļus reģistrēt vai aizliegt šādus transportlīdzekļus, sistēmas, detaļas vai atsevišķas tehniskas vienības pārdot vai nodot ekspluatācijā savā teritorijā.”

12

Direktīvas 2003/37 23. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Attiecībā uz T1, T2 un T3 kategorijas transportlīdzekļiem šo direktīvu dalībvalstis piemēro:

13

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 5. februāra Regulas (ES) Nr. 167/2013 par lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzekļu apstiprināšanu un tirgus uzraudzību (OV 2013, L 60, 1. lpp.) 76. pantu Direktīva 2003/37 tika atcelta, sākot no 2016. gada 1. janvāra.

14

Ar 2014. gada 1. jūlijažemės ūkio ministro įsakymas Nr. 3D‑396 (lauksaimniecības ministra Rīkojums Nr. 3D 396) 1. punktu 2006. gada 2. oktobražemės ūkio ministro įsakymo Nr. 3D‑384 “Dėl Traktorių, savaeigių ir žemės ūkio mašinų ir jų priekabų registravimo taisyklių patvirtinimo” (lauksaimniecības ministra Rīkojums Nr. 3D‑384 “Par traktoru, pašgājēju un lauksaimniecības mašīnu un to piekabju reģistrācijas kārtības apstiprinājumu”) tika iekļauts 19.1 punkts šādā redakcijā:

“Lietoti lauksaimniecības riteņtraktori, kas izgatavoti ārpus Savienības valstīm pēc 2009. gada 1. jūlija un kas nav reģistrēti Savienības valstīs, atbilstoši šiem noteikumiem tiek reģistrēti gadījumā, ja tie ir izgatavoti atbilstoši prasībām, kas paredzētas [Direktīvā 2003/37].”

15

2014. gada 1. jūlijā un 8. oktobrī sabiedrība Agrodetalė iesniedza Viļņas pašvaldībā reģistrācijas pieteikumus Baltkrievijā pēc 2009. gada 1. jūlija ražotu lietotu traktoru reģistrēšanai traktoru, pašgājēju un lauksaimniecības mašīnu un to piekabju valsts reģistrā.

16

Ar 2014. gada 4. jūlija un 13. oktobra lēmumiem Viļņas pašvaldība atteicās apmierināt Agrodetalė pieteikumus, pamatojoties uz to, ka šī sabiedrība nav iesniegusi dokumentus, kas apliecinātu, ka minētie traktori atbilst rīkojuma “Par traktoru, pašgājēju un lauksaimniecības mašīnu un to piekabju reģistrācijas kārtības apstiprinājumu” 19.1 punkta, kas ir ieviests ar Rīkojuma Nr. 3D‑396 1. punktu, prasībām.

17

Ar 2015. gada 17. februāra lēmumu Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa, Lietuva), kurā Agrodetalė vērsās ar prasību atcelt šos lēmumus, nolēma apturēt tiesvedību un vērsties Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) ar lūgumu izvērtēt minētā rīkojuma “Par traktoru, pašgājēju un lauksaimniecības mašīnu un to piekabju reģistrācijas kārtības apstiprinājumu” 19.1 punkta atbilstību vairākām augstāka juridiskā spēka valsts tiesību normām.

18

Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa) ieskatā Direktīvā 2003/37 paredzētās tehniskās prasības ir piemērojamas vienīgi jaunu transportlīdzekļu reģistrācijai pirms to nodošanas ekspluatācijā.

19

Savukārt Žemės ūkio ministerija (Zemkopības ministrija, Lietuva) uzskata, ka Direktīvas 2003/37 prasības ir piemērojamas visiem traktoriem, kas ražoti pēc 2009. gada 1. jūlija, tostarp lietotajiem traktoriem, neatkarīgi no to ražošanas vietas.

20

Iesniedzējtiesai ir šaubas par šo Direktīvas 2003/37 noteikumu interpretāciju. Turklāt tā uzskata, ka no šīs direktīvas 23. panta 1. punkta b) apakšpunkta skaidri neizriet, vai tās noteikumi, sākot no 2009. gada 1. jūlija, ir piemērojami visiem T1, T2 un T3 kategorijas transportlīdzekļiem vai arī tie ir piemērojami tikai pēc šī datuma izgatavotajiem transportlīdzekļiem.

21

Uzskatot, ka tajā izskatāmā lieta skar Savienības tiesību interpretācijas un piemērošanas jautājumus, Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2003/37 ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai no trešās valsts ievestus lietotus traktorus vai tādus traktorus, kas nav jauni, varētu laist tirgū un reģistrēt dalībvalstī, tiem ir jāatbilst šajā direktīvā paredzētajām tehniskajām prasībām.

23

Vispirms ir jānorāda, ka Direktīvā 2003/37 ir paredzēta vienveidīga tās piemērošanas jomā ietilpstošo transportlīdzekļu apstiprināšanas procedūra un šī direktīva, kā tas izriet no tās preambulas 4. apsvēruma, ir balstīta uz pilnīgas saskaņošanas principu.

24

Saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu dalībvalstīm ir jāpiešķir EK tipa apstiprinājums transportlīdzekļu tipiem, kas atbilstoši savai kategorijai atbilst tehniskajām prasībām visās atsevišķajās direktīvās, kuras norādītas šīs direktīvas II pielikuma B nodaļā.

25

Ar šo vienveidīgo apstiprināšanas procedūru dalībvalstis apliecina, ka transportlīdzekļa tips atbilst minētajām tehniskajām prasībām, kuru mērķis, kā tas izriet no Direktīvas 2003/37 4. panta 2. punkta un 15. panta 1. punkta, būtībā ir nodrošināt satiksmes drošību, vides kvalitāti un darba drošību.

26

Turklāt saskaņā ar pilnīgas saskaņošanas principu, uz kuru ir balstīta Direktīva 2003/37, tās 7. panta 1. punktā, lasot to kopā ar 6. panta 1. punktu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums reģistrēt jaunus tipa apstiprinājumu saņēmušus transportlīdzekļus, t.i., transportlīdzekļus, kas ir izgatavoti atbilstoši apstiprinātajam transportlīdzekļa tipam, un atļaut tos pārdot vai nodot ekspluatācijā, ja tiem ir spēkā esošs atbilstības sertifikāts, ko izdevis transportlīdzekļa ražotājs. Līdz ar to no šiem noteikumiem, lasot tos Direktīvas 2003/37 3. panta 4. punkta un 4. panta 3. punkta gaismā, izriet, ka jauni transportlīdzekļi, kuriem dalībvalstī ir izdots šāds EK tipa apstiprinājums, var tikt tirgoti un reģistrēti citās dalībvalstīs, neveicot nekādas citas pārbaudes formalitātes saistībā ar tehniskajām prasībām.

27

EK tipa apstiprinājuma procedūra, ko ir paredzējis Savienības likumdevējs, tādējādi ir balstīta uz savstarpējās atzīšanas principu attiecībā uz pārbaudēm par atbilstību Direktīvā 2003/37, kā arī tās II pielikuma B nodaļā minētajās atsevišķajās direktīvās paredzētajām prasībām, kuras veic dažādu dalībvalstu apstiprinātājas iestādes (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 18. novembris, Lahousse un Lavichy, C‑142/09, EU:C:2010:694, 27. punkts). Tās mērķis ir nodrošināt un veicināt iekšējā tirgus darbību, vienlaicīgi nodrošinot satiksmes drošību, vides kvalitāti un darba drošību.

28

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka transportlīdzekļu ražošanas valstij, piemērojot EK tipa apstiprinājuma procedūru, nav nekādas nozīmes. Kā savu secinājumu 51.–53. punktā norādījis ģenerāladvokāts, Direktīvas 2003/37 7. panta 1. punktā paredzētais dalībvalstu pienākums reģistrēt jaunus tipa apstiprinājumu saņēmušus transportlīdzekļus tikai tad, ja tiem ir spēkā esošs atbilstības sertifikāts, ir piemērojams gan Savienības teritorijā ražotiem transportlīdzekļiem, gan trešajā valstī ražotiem transportlīdzekļiem, kas vēlāk ievesti Savienībā.

29

Otrkārt, ir jākonstatē, ka, nenoliedzami, no Direktīvas 2003/37 7. panta 1. punkta un 10. panta 1. punkta izriet, ka tajos ietvertās prasības saistībā ar transportlīdzekļu reģistrāciju un nodošanu ekspluatācijā tieši ir attiecināmas tikai uz “jauniem transportlīdzekļiem”. Turklāt šīs direktīvas 23. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka saistībā ar T1, T2 un T3 kategorijas transportlīdzekļiem dalībvalstis piemēro šo direktīvu visiem “jauniem transportlīdzekļiem”, kas nodoti ekspluatācijā, no 2009. gada 1. jūlija.

30

Ņemot vērā tās iezīmes, ar direktīvu izveidotā sistēma saistībā ar Savienības teritorijā ražotiem transportlīdzekļiem būtībā ir piemērojama jauniem transportlīdzekļiem. Visi transportlīdzekļi, kas, būdami jauni, ietilpst Direktīvas 2003/37 piemērošanas jomā un ir nodoti ekspluatācijā Savienībā, tādējādi ir saņēmuši EK tipa apstiprinājumu.

31

Tomēr, tāpat kā savu secinājumu 66. punktā ir minējis ģenerāladvokāts, ir jānorāda, ka ar Direktīvu 2003/37 ieviestās sistēmas mērķis ir nodrošināt, ka visi transportlīdzekļi, gan jauni, gan lietoti, kas ietilpst noteiktās kategorijās un kas pirmo reizi ir laisti Savienības tirgū no 2009. gada 1. jūlija saistībā ar T1, T2 un T3 kategorijas transportlīdzekļiem, atbilst šajā direktīvā paredzētajām tehniskajām prasībām.

32

Šo interpretāciju apstiprina Regula Nr. 167/2013, kurā, atšķirībā no Direktīvas 2003/37, tās 3. panta 37. punktā ir precizēts, ka “jauns transportlīdzeklis” ir “transportlīdzeklis, kas iepriekš nav bijis reģistrēts vai nodots ekspluatācijā”. Gan no Direktīvas 2003/37 2. panta q) punkta, gan no Regulas Nr. 167/2013 3. panta 40. punkta izriet, ka “nodošana ekspluatācijā” ir definējama kā transportlīdzekļa pirmā lietošana Savienībā.

33

Minēto interpretāciju turklāt apstiprina nostāja, ko Komisija ir paudusi tās “[Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija] Direktīvas 2006/42/EK [par mašīnām, un ar kuru groza Direktīvu 95/16/EK (OV 2006, L 157, 24. lpp.)] piemērošanas rokasgrāmatas” 72. punktā, kurā tā ir norādījusi, ka “kopumā direktīva par mašīnām neattiecas uz lietotu mašīnu vai mašīnu, kas nav jaunas, laišanu tirgū”, vienlaicīgi atzīstot, ka pastāv “viens šā vispārējā noteikuma izņēmums”. Komisijas ieskatā “direktīvu par mašīnām attiecina uz lietotām mašīnām vai mašīnām, kas nav jaunas un kas pirmo reizi tika padarītas pieejamas izplatīšanai vai lietošanai ārpus [Savienības] teritorijas, bet pēc tam pirmo reizi tika laistas tirgū vai nodotas ekspluatācijā [Savienībā]”.

34

Tāpat, kā savu secinājumu 68. un 69. punktā būtībā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, citādāka interpretācija, kuras rezultātā katrai dalībvalstij būtu atļauts pašai noteikt tehniskās prasības, kas piemērojamas no trešās valsts ievestu lietotu transportlīdzekļu nodošanai ekspluatācijā un reģistrācijai, nonāktu pretrunā mērķim nodrošināt un veicināt iekšējā tirgus darbību, tiekšanās uz kuru secīgi ir notikusi ar Direktīvu 74/150, pēc tam ar Direktīvu 2003/37 un pašlaik ar Regulu Nr. 167/2013, jo šāda dalībvalstīm piešķirta prerogatīva varētu kavēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

35

Turklāt tāda Direktīvas 2003/37 noteikumu interpretācija, kas atšķirtos no šī sprieduma 31. punktā ietvertās interpretācijas, varētu apdraudēt šīs direktīvas mērķus nodrošināt satiksmes drošību, vides kvalitāti un darba drošību.

36

Šādos apstākļos no trešās valsts ievests lietots transportlīdzeklis, attiecībā uz kuru nav saņemts EK tipa apstiprinājums un kuru Savienībā ir paredzēts izmantot pirmo reizi, ir jāuzskata par “jaunu transportlīdzekli” Direktīvas 2003/37 izpratnē.

37

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2003/37 ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai no trešās valsts ievestus lietotus traktorus vai tādus traktorus, kas nav jauni, varētu pirmo reizi laist tirgū un reģistrēt, tiem ir jāatbilst šajā direktīvā paredzētajām tehniskajām prasībām.

38

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2003/37 23. panta 1. punkta b) apakšpunkts var tikt interpretēts tādējādi, ka tā noteikumi ir piemērojami pēc 2009. gada 1. jūlija ražotiem T1, T2 un T3 kategorijas transportlīdzekļiem.

39

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi un, it īpaši, šī sprieduma 29. punktu, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/37 23. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tā noteikumi ir piemērojami Savienībā no trešās valsts ievestiem lietotiem T1, T2 un T3 kategorijas transportlīdzekļiem, ja tie Savienībā pirmo reizi ir nodoti ekspluatācijā, sākot no 2009. gada 1. jūlija.

40

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: