—

S. Ucar vārdā – P. Meyer, C. Rosenkranz un M. Wilken, Rechtsanwälte,

—

Land Berlin vārdā – M. Wehner, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un T. Maxian Rusche, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 7. panta pirmo daļu 1980. gada 19. septembra Lēmumā Nr. 1/80 par asociācijas izveidi (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 1/80”), kas ir pievienots Līgumam, ar kuru tiek izveidota asociācija starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, kuru 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kurš Kopienas vārdā ir noslēgts un apstiprināts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (OV 1964, 217, 3685. lpp.; turpmāk tekstā – “Asociācijas līgums”).

2

Šie lūgumi tika iesniegti tiesvedībās starp Sidika Ucar (lieta C‑508/15) un Recep Kilic (lieta C‑509/15) un Land Berlin (Berlīnes federālā zeme, Vācija) par to, ka Landesamt für Bürger‑ und Ordnungsangelegenheiten (Berlīnes federālās zemes Iedzīvotāju un ārzemnieku lietu pārvalde, Vācija) Ausländerbehörde Berlin (Berlīnes Ārzemnieku dienests, turpmāk tekstā – “Ārzemnieku dienests”) ir noraidījis viņu attiecīgos pieteikumus par uzturēšanās atļauju Vācijā pagarināšanu, un attiecībā uz R. Kilic par Ārzemnieku dienesta lēmumu, ar kuru turklāt ir izdots rīkojums par viņa izraidīšanu no šīs dalībvalsts teritorijas.

3

No Asociācijas līguma 2. panta 1. punkta izriet, ka tā mērķis ir veicināt līgumslēdzēju pušu savstarpējo tirdzniecības un ekonomisko attiecību nostiprināšanu un līdzsvaru, pilnībā ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt Turcijas ekonomikas paātrinātu attīstību un paaugstināt Turcijas tautas nodarbinātības līmeni un dzīves apstākļus.

4

Šim nolūkam Asociācijas līgums paredz sagatavošanās posmu, lai Turcijas Republika ar Kopienas palīdzību varētu nostiprināt ekonomiku (3. pants), pārejas posmu, kura laikā ir paredzēts pakāpeniski panākt muitas savienības izveidošanu un ekonomikas politiku tuvināšanu (4. pants), un noslēguma posmu, kas balstās uz muitas savienību un ietver līgumslēdzēju pušu ekonomikas politiku pastiprinātu koordinēšanu (5. pants).

5

Saskaņā ar Asociācijas līguma 12. pantu, kas ietverts tā II sadaļā “Pārejas posma īstenošana”:

“Līgumslēdzējas puses vienojas iedvesmoties no [LESD 45., 46. un 47. panta], lai pakāpeniski savā starpā ieviestu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.”

6

Papildprotokola, kurš tika parakstīts Briselē 1970. gada 23. novembrī un kurš Kopienas vārdā tika noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72 (OV 1972, L 293, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Papildprotokols”), 1. pantā ir noteikti nosacījumi, noteikumi un grafiks, saskaņā ar ko īstenojams pārejas periods, kas paredzēts Asociācijas līguma 4. pantā.

7

Saskaņā ar Papildprotokola 62. pantu tas ir neatņemama šī līguma sastāvdaļa.

8

Papildprotokols ietver II sadaļu ar nosaukumu “Personu un pakalpojumu kustība”, kuras I nodaļa ir veltīta darba ņēmējiem.

9

Papildprotokola 36. pantā, kas ietverts šajā I nodaļā, ir paredzēts, ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās starp Kopienas dalībvalstīm un Turciju tiks īstenota pakāpeniski saskaņā ar Asociācijas līguma 12. pantā noteiktajiem principiem, sākot no otrā līdz divdesmit otrā gada beigām no minētā līguma stāšanās spēkā, Asociācijas padomei nosakot šim nolūkam vajadzīgos īpašos noteikumus.

10

1980. gada 19. septembrī Asociācijas padome pieņēma Lēmumu Nr. 1/80. Šī lēmuma 6., 7. un 14. pants ir ietverti tā II nodaļas “Sociālie noteikumi” I iedaļā, kas attiecas uz jautājumiem saistībā ar darba ņēmēju nodarbinātību un brīvu pārvietošanos.

11

Šī lēmuma 6. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Ievērojot 7. panta noteikumus par ģimenes locekļu brīvu pieeju darba tirgum, darba ņēmējam – Turcijas pilsonim, kurš ir likumīgi nodarbināts dalībvalsts darba tirgū:

12

Šī paša lēmuma 7. panta pirmajā daļā noteikts:

“Dalībvalstī likumīgi nodarbināta darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, ģimenes locekļiem, kuri saņēmuši atļauju viņam pievienoties:

13

Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šīs iedaļas noteikumi ir piemērojami, ievērojot ierobežojumus, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem.”

14

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑509/15 izriet, ka uzturēšanās atļaujas Vācijas teritorijā izsniegšanu 1997. gada maijā un šīs atļaujas pagarināšanu 1999. gada aprīlī reglamentēja, pirmkārt, 1990. gada 9. jūlijaGesetz über die Einreise und den Aufenthalt von Ausländern im Bundesgebiet (Likums par ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, BGB1. 1990 I, 1354. lpp.; turpmāk tekstā – “AuslG”), tā 1997. gada 29. oktobra redakcijā (BGBl. 1997 I, 2584. lpp.) un, otrkārt, Verordnung zur Durchführung des Ausländergesetzes (Nolikums par AuslG piemērošanu).

15

Atbilstoši AuslG 7. panta 2. punktam tā 1997. gada 29. oktobra redakcijā:

“Uzturēšanās atļauju principā atsaka, ja:

[..]

16

AuslG 17. pantā “Ģimenes atkalapvienošanās ar ārzemniekiem” tā 1997. gada 29. oktobra redakcijā bija paredzēts:

“(1)   Laulības un ģimenes aizsardzībai saskaņā ar [Grundgesetz (Pamatlikuma)] 6. pantu uzturēšanās atļauja ārzemnieka ģimenes loceklim, kas ir ārzemnieks, var tikt izsniegta un pagarināta ģimenes kopdzīves veidošanai un saglabāšanai Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā.

(2)   Uzturēšanās atļauja 1. punktā norādītajam mērķim var tikt izsniegta tikai tad, ja:

17

Saskaņā ar AuslG 96. panta 4. punktu tā 1997. gada 29. oktobra redakcijā Turcijas valstspiederīgajiem, kas nav sasnieguši 16 gadu vecumu, kuri pirms 1997. gada 15. janvāra bija atbrīvoti no prasības saņemt uzturēšanās atļauju un likumīgi uzturas Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, atkāpjoties no 17. panta 2. punkta 2. un 3. apakšpunkta un 8. panta 1. punkta 1. un 2. apakšpunkta, izsniedz uzturēšanās atļauju atbilstoši 17. panta 1. punkta noteikumiem.

18

Atbilstoši Nolikuma par AuslG piemērošanu 28. panta 4. punktam Turcijas valstspiederīgajiem, kas nav sasnieguši 16 gadu vecumu, kuriem ir attiecīgās valsts izsniegta pilsoņa pase vai par pasi aizstājošu dokumentu atzīts bērna ceļošanas dokuments, līdz 1998. gada 30. jūnijam atbilstoši normatīvajiem aktiem izsniedz uzturēšanās atļauju, ja viņi ir likumīgi ieceļojuši, kopš tā brīža likumīgi uzturas Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, vismaz vienam vecākam ir izsniegta uzturēšanās atļauja un ir izpildīts dzīvesvietas reģistrēšanas vai deklarēšanas pienākums.

19

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑508/15 izriet, ka uzturēšanās atļaujas izsniegšana 2001. gada novembrī un 2002. un 2004. gadā iesniegtie pieteikumi par šīs atļaujas pagarināšanu bija reglamentēti AuslG tiesību normās, kas grozītas ar 2001. gada 16. februāra likumu (BGBl. 2001 I, 266. lpp.) un 2002. gada 9. janvāra likumu (BGBl. 2002 I, 361. lpp.). AuslG 18. pantā “Laulāto atkalapvienošanās” ar šiem grozījumiem bija paredzēts:

“(1)   Ārzemnieka laulātajam saskaņā ar 17. panta noteikumiem izsniedz uzturēšanās atļauju, ja ārzemniekam:

[..]

[..].

(2)   Uzturēšanās atļauju var izsniegt, atkāpjoties no 1. punkta 3. apakšpunkta noteikumiem.”

20

Visbeidzot no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz pamatlietām izriet, ka valsts tiesību normas, kurās ir reglamentēta uzturēšanās atļaujas pagarināšana 2006. gadā, no Asociācijas līguma izrietošas uzturēšanās atļaujas izsniegšana, kā arī izraidīšana, bija 2004. gada 30. jūlijaGesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet (Likums par ārzemnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, BGBl. 2004 I, 1950. lpp.) kā arī šī paša likuma redakcija, kas publicēta 2008. gada 25. februārī (BGBl. 2008 I, 162. lpp.; turpmāk tekstā – “AufenthG”).

21

AufenthG 4. panta 5. punktā bija noteikts:

“Ārzemniekam, kuram saskaņā ar [Asociācijas līgumu] ir uzturēšanās tiesības, ir jāpierāda šādu tiesību esamība, iesniedzot pierādījumus par to, ka viņam ir uzturēšanās atļauja, ja viņam nav ne atļaujas veikt uzņēmējdarbību Savienībā, ne arī pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Uzturēšanās atļauja tiek piešķirta, pamatojoties uz pieteikumu.”

22

AufenthG 5. panta “Vispārējie izsniegšanas nosacījumi” redakcija bija šāda:

(1)   Uzturēšanās atļaujas izsniegšana parasti paredz, ka

[..].”

23

AufenthG 8. pantā “Uzturēšanās atļaujas pagarināšana” bija paredzēts:

“(1) Uzturēšanās atļaujas pagarināšanai ir piemērojami tie paši noteikumi, kas tās izsniegšanai.

[..]”

24

Atbilstoši AufenthG 11. panta 1. punktam:

“Ārzemnieks, kurš ir ticis izraidīts, izraidīts atpakaļ vai nogādāts atpakaļ līdz robežai, nedrīkst atkārtoti ieceļot Vācijas Federatīvajā Republikā un uzturēties tajā. Viņam netiek izsniegta uzturēšanās atļauja arī tad, ja saskaņā ar šo likumu ir izpildīti tiesību [saņemt šo atļauju] nosacījumi [..].”

25

AufenthG 27. pantā, kurš attiecas uz ģimenes atkalapvienošanās principu, bija paredzēts:

“(1)   Uzturēšanās atļauja ārzemnieku ģimenes locekļiem (ģimenes atkalapvienošanās) Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā laulības un ģimenes aizsardzībai saskaņā ar [Grundgesetz (Pamatlikuma)] 6. pantu tiek izsniegta un pagarināta ģimenes kopdzīves veidošanai un saglabāšanai.

[..]”

26

AufenthG 30. pantā “Laulāto atkalapvienošanās” bija paredzēts:

“(1)   Ārzemnieka laulātajam uzturēšanās atļauja ir jāizsniedz, ja ārzemniekam

[..]”

27

Atbilstoši AufenthG 53. pantam:

“Ārzemniekam tiek piemērota izraidīšana, ja viņš:

28

Saskaņā ar AufenthG 55. pantā noteikts:

“(1)   Ārzemnieku var izraidīt, ja viņa uzturēšanās apdraud sabiedrisko kārtību un valsts drošību vai citas svarīgas Vācijas Federatīvās Republikas intereses.

(2)   Ārzemnieku saskaņā ar 1. punkta noteikumiem izraida, ja viņš:

[..]

29

S. Ucar ir Turcijas valstspiederīgā, kura 1977. gadā apprecējās ar Ö. Ucar, kurš arī ir Turcijas valstspiederīgais. Laulātie dzīvoja Turcijā. Laikposmā no 1978. gada līdz 1986. gadam šajā laulībā ir piedzimuši četri bērni. 1991. gadā laulība tika šķirta.

30

Tajā pašā gadā Ö. Ucar apprecējās ar Vācijas valstspiederīgo, ar kuru viņš no tā brīža dzīvoja Vācijā. 1996. gadā šīs dalībvalsts iestādes viņam izsniedza uzturēšanās atļauju uz nenoteiktu laiku. 1999. gadā laulība tika šķirta.

31

2000. gada septembrī S. Ucar atkārtoti salaulājās ar savu bijušo laulāto Ö. Ucar. 2001. gada novembrī S. Ucar kopā ar pāra pēdējo kopīgo bērnu ieceļoja Vācijas teritorijā ar vīzu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar viņas laulāto. Ārzemnieku dienests 2001. gada 27. novembrī viņai kā laulātajai izsniedza uzturēšanās atļauju ar derīguma termiņu līdz 2002. gada 26. novembrim. Šajā laikā Ö. Ucar kopš 2000. gada maija bija nodarbināts par algotu maiznieks. 2001. gada beigās Ö. Ucar izbeidza darba tiesiskās attiecības un no 2002. gada sākuma strādāja kā pašnodarbinātais.

32

Saistībā ar uzturēšanās atļaujas pagarināšanas procedūru S. Ucar pietiekamu iztikas līdzekļu pierādījumu sakarā norādīja uz vīra ienākumiem no uzņēmējdarbības. Viņas uzturēšanās atļauja vispirms tika pagarināta 2002. gada 28. novembrī par diviem gadiem un pēc tam vēlreiz no 2004. gada 29. novembra līdz 2006. gada 28. novembrim, joprojām pamatojoties uz pierādījumiem par ienākumiem no viņas laulātā uzņēmējdarbības. 2005. gada oktobrī Ö. Ucar beidza savu darbību kā pašnodarbinātais un pēc tam no jauna atkal strādāja algotu darbu par maiznieku, veicot šo darbību nepārtraukti laikposmā no 2005. gada 1. novembra līdz 2011. gada decembrim).

33

2006. gada 21. novembrī Ārzemnieku dienests S. Ucar izsniedza prasītājai uzturēšanās atļauju ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, norādot, ka viņas vīrs kopš 2005. gada novembra atkal ir nodarbināts par algotu darba ņēmēju. Vēlāk uzturēšanās atļauja tika vairākas reizes pagarināta, pēdējo reizi – līdz 2013. gada 12. decembrim.

34

2013. gada 16. augustāS. Ucar iesniedza pieteikumu saskaņā ar AufenthG 4. panta 5. punktu izsniegt viņai uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz uzturēšanās tiesībām atbilstoši Asociācijas līgumam. Pamatojumam viņa norādīja, ka, ņemot vērā viņas laulātā kā algota darbinieka nepārtraukto nodarbinātību no 2005. gada novembra, viņa izpildot Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas nosacījumus.

35

Ar 2014. gada 6. maija lēmumu Ārzemnieku dienests noraidīja pieteikumu no jauna pagarināt S. Ucar kā laulātajai piešķirto uzturēšanās atļauju, jo prasītājai neesot nodrošināti pietiekami iztikas līdzekļi. Turklāt, uzskatot, ka prasītāja neesot ieguvusi uzturēšanās tiesības atbilstoši Asociācijas līgumam, Ārzemnieku dienests S. Ucar neesot izsniedzis arī uzturēšanās atļauju atbilstoši AufenthG 4. panta 5. punktam, lasot to kopā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo daļu.

36

Ārzemnieku dienesta ieskatā, lai iegūtu uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz šīm tiesību normām, ir nepieciešams, pirmkārt, ka ģimenes loceklis, pie kura paredzēts pārcelties, būtu likumīgi nodarbināts kā darba ņēmējs vietējā darba tirgū jau tad, kad pirmo reizi tiek piešķirta uzturēšanās atļauja ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, un, otrkārt, ka pirmo trīs gadu laikā pēc minētās uzturēšanās atļaujas izsniegšanas ģimenes loceklim, pie kura paredzēts pārcelties, jāsaglabā savs algota darba ņēmēja statuss. Līdz ar to šajā ziņā neesot pietiekami, ka ģimenes loceklis, pie kura paredzēts pārcelties, algota darba ņēmēja statusu iegūtu vēlākā laikposmā un saglabātu šo statusu trīs gadus. Visbeidzot Ārzemnieku dienests uzskatīja, ka uzturēšanās atļaujas pagarināšana nevar tikt pielīdzināta Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļā minētajai atļaujai pievienoties darba ņēmējam, jo S. Ucar ieceļošanas brīdī Vācijas teritorijā 2001. gadā viņam jau tika atļauts atkalapvienoties ar savu laulāto kā Turcijas izcelsmes darba ņēmējam.

37

S. Ucar cēla prasību par Ārzemnieku dienesta 2014. gada 6. maija lēmumu iesniedzējtiesā Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa, Vācija).

38

Minētās prasības ietvaros iesniedzējtiesa šaubās par Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas piemērojamību.

39

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

40

R. Kilic ir Turcijas valstspiederīgais un dzimis 1993. gada 11. novembrī Turcijā, laikā, kad viņa vecāki, Turcijas valstspiederīgie, kuri jau toreiz dzīvoja Vācijā, tur atradās atvaļinājumā. 1994. gada 16. aprīlī viņš ieceļoja Vācijā. Šajā laikā viņa tēvs jau ilgāk par gadu bija bezdarbnieks. R. Kilic māte, kura viņu pēc laulāto šķiršanās, proti, 1996. gada maijā, viena pati audzināja līdz 14 gadu vecumam, nebija likumīgi nodarbināta darba ņēmēja. Pēc 1997. gada janvārī ieviestā pienākuma saņemt uzturēšanās atļauju visiem Turcijas valstspiederīgajiem, kas jaunāki par 16 gadiem, R. Kilic1997. gada 5. maijā tika izsniegta uzturēšanās atļauja ar derīguma termiņu līdz 1999. gada 5. maijam. 1998. gada 30. jūnijā viņa māte sāka strādāt kā darba ņēmēja un turpināja strādāt gandrīz nepārtraukti katrā ziņā līdz 2003. gada aprīlim, kad sākās vairākus gadus ilgs pārtraukums grūtniecības un bērna kopšanas laikposma dēļ.

41

1999. gada 23. aprīlī Ārzemnieku dienests R. Kilic uzturēšanās atļauju pagarināja par vienu gadu. Ir jānorāda, ka šajā ziņā tika iesniegta viņa mātes darba devēja izziņa. Tomēr Vācijas iestādes veica arī piezīmi, ka māte saņēma sociālo pabalstu, kas atbilstoši toreizējai tiesiskajai situācijai tomēr neliedza pagarināt R. Kilic uzturēšanās atļauju. Pēc tam šī uzturēšanās atļauja vairākkārt tika pagarināta uz noteiktu laiku, pēdējoreiz – līdz 2011. gada 10. novembrim. Kopš tā laika R. Kilic tika izsniegti pagaidu uzturēšanās dokumenti.

42

R. Kilic vairākkārt ir veicis kriminālsodāmus pārkāpumus. Pēdējo reizi ar Amtsgericht Tiergarten (Tīrgartenes pirmās instances tiesa, Vācija) 2013. gada 11. jūnija spriedumu viņam par narkotisko un psihotropo vielu nelikumīgu tirdzniecību organizētā grupā piesprieda brīvības atņemšanu uz trim gadiem un trim mēnešiem, sodu izciešot jauniešu labošanas iestādē. Šajā spriedumā tika ņemtas vērā vairākas iepriekšējās sodāmības, tostarp par miesas bojājumu nodarīšanu, draudiem, izspiešanu organizētā grupā laupīšanas nolūkā, neatļautu izsekošanu un mantas bojāšanu.

43

Pirms šiem laikposmiem R. Kilic skolas gaitas norisinājās haotiski, tomēr 2011. gada 17. jūnijā, esot apcietinājumā, viņš ieguva paplašināto pamatskolas atestātu.

44

Ar 2014. gada 24. jūlija lēmumu Ārzemnieku dienests, pirmkārt, noraidīja R. Kilic pieteikumu pagarināt uzturēšanās atļauju un, otrkārt, pamatojoties uz AufenthG 53. panta 1. un 2. punktu un 55. pantu, izdeva rīkojumu izraidīt viņu no Vācijas teritorijas.

45

Ārzemnieku dienesta ieskatā, uz R. Kilic neattiecoties Asociācijas līgumā garantētās tiesību uz uzturēšanos. R. Kilic neesot ieguvis nekādas tiesības, kas izriet no Lēmuma Nr. 1/80 7. panta, jo viņa vecāki pirmo trīs gadu laikā pēc viņa ieceļošanas Vācijas teritorijā nebija likumīgi nodarbināti darba ņēmēji.

46

Turklāt, uzskatot, pirmkārt, ka, ņemot vērā jau izdarīto smago noziedzīgo nodarījumu atkārtoto skaitu, pastāv risks, ka arī nākotnē viņš izdarīs citas sodāmas darbības un, otrkārt, ka viņš rada būtiskus draudus svarīgām sabiedrības pamatinteresēm, Ārzemnieku dienests nosprieda, ka nopietnu valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ ir izdodams rīkojums par R. Kilic izraidīšanu. Šī dienesta ieskatā, pēc faktisko un juridisko apstākļu izvērtējuma šāds pasākums ir attaisnots, jo sabiedrības intereses ir būtiski svarīgākas par R. Kilic nelielajām personiskajām interesēm saglabāt personiskās saites, kas viņam ir ar Vācijas Federatīvo Republiku, un viņa ieinteresētību arī turpmāk uzturēties šīs dalībvalsts teritorijā.

47

R. Kilic, kurš no apcietinājuma tika atbrīvots 2015. gada 27. maijā, 2014. gada 1. septembrī iesniedza prasību par šo Ārzemnieku dienesta 2014. gada 24. jūlija lēmumu iesniedzējtiesā, norādot, ka esot ieguvis uzturēšanās tiesības atbilstoši Lēmuma Nr. 1/80 7. pantam, jo viņa māte kopš 1998. gada 30. jūnija vairāk nekā trīs gadus esot bijusi likumīgi nodarbināta darba ņēmēja. Tādēļ, R. Kilic ieskatā, veicot pastāvošo interešu izvērtējumu, neesot pietiekami ņemtas vērā viņa tiesības uz aizsardzību pret izraidīšanu, kas izriet no šī lēmuma 14. panta.

48

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai atkalapvienošanās atļauja Lēmuma Nr. 1/80 7. panta izpratnē ir saskatāma tanī apstāklī, ka ģimenes loceklim pēc atļaujas ģimenes atkalapvienošanās nolūkā pievienoties personām, kurām ir tiesības uz apvienošanos, bet kuras nav likumīgi nodarbinātas darba tirgū, uzturēšanās atļauja tiek pagarināta brīdī, kad persona, kurai ir tiesības uz apvienošanos un pie kuras ģimenes loceklis likumīgi dzīvo, ir kļuvusi par darba ņēmēju?”

49

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2015. gada 27. oktobra rīkojumu lietas C‑508/15 un C‑509/15 rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma pasludināšanai tika apvienotas.

50

Izskatāmās apvienotās lietas attiecas uz diviem Turcijas valstspiederīgajiem – S. Ucar un R. Kilic – kā Vācijā likumīgi uzturošos arī Turcijas valstspiederīgo ģimenes locekļiem, proti, attiecīgi sievu un dēlu, kas ir pārcēlušies uz dzīvi šajā dalībvalstī, kurā tie likumīgi uzturējās vairāk nekā 10 gadus, un kas ir saņēmuši Vācijas iestāžu atteikumu pagarināt viņu uzturēšanās atļaujas.

51

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru sadarbības ar valstu tiesām procedūrā, kas ieviesta ar LESD 267. pantu, Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai iztiesāt tās izskatīšanā esošo lietu, un šajā nolūkā Tiesai attiecīgā gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotais jautājums (spriedums, 2011. gada 8. decembris, Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑157/10, EU:C:2011:813, 18. punkts).

52

Izskatāmajā lietā, ņemot vērā faktiskos apstākļus, kādi pastāv abās pamatlietās, šķiet, ka pirmais lietas C‑508/15 kontekstā uzdotais prejudiciālais jautājums ir nozīmīgs arī lietā C‑509/15, jo, lai iesniedzējtiesai sniegtu noderīgu atbildi, kas ļautu tai iztiesāt tās izskatīšanā esošo lietu, ir jāizskata pirmais lietas C‑508/15 kontekstā uzdotais jautājums, ņemot vērā abās pamatlietās pastāvošos faktiskos apstākļus.

53

Ar pirmo jautājumu lietā C‑508/15 iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā tiek piešķirtas uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklim ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, kuram ir atļauts ieceļot šajā dalībvalstī un kurš no ieceļošanas minētās dalībvalsts teritorijā brīža ir dzīvojis kopā ar šo Turcijas izcelsmes darba ņēmēju, tad, ja trīs gadu laikposms, kurā minētais darba ņēmējs ir bijis likumīgi nodarbināts darba tirgū, nav sekojis tieši pēc attiecīgā ģimenes locekļa ieceļošanas uzņemošās dalībvalsts teritorijā, bet gan vēlāk.

54

Pirmām kārtām ir jāatgādina, ka Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas tiesību normās skaidri, precīzi un bez nosacījumiem ir paredzētas tiesības dalībvalsts darba tirgū likumīgi nodarbināta Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklim, kurš saņēmis atļauju viņam pievienoties, principā pieņemt jebkuru darba piedāvājumu, ja viņš minētajā valstī likumīgi ir nodzīvojis vismaz trīs gadus (pirmais ievilkums), kā arī viņam ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc savas izvēles tajā dalībvalstī, kuras teritorijā viņš ir likumīgi nodzīvojis vismaz piecus gadus (otrais ievilkums) (spriedums, 1997. gada 17. aprīlis, Kadiman, C‑351/95, EU:C:1997:205, 27. punkts).

55

Tādējādi atbilstoši šai tiesību normai Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes locekļiem ar atrunu, ka tiek izpildīti šajā normā uzskaitītie nosacījumi, ir atsevišķas tiesības piekļūt uzņemošās dalībvalsts darba tirgum. Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka tiesības, kuras ar šī 7. panta pirmo daļu tiek piešķirtas Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes locekļiem saistībā ar nodarbinātību attiecīgajā dalībvalstī, obligāti paredz no tām izrietošu attiecīgās personas uzturēšanās tiesību esamību, jo pretējā gadījumā tiesības uz pieeju darba tirgum un faktisku algota darba veikšanu zaudētu jebkādu iedarbību (spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Dülger, C‑451/11, EU:C:2012:504, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka tajā paredzēto tiesību iegūšanai ir jābūt izpildītiem trijiem iepriekšējiem kumulatīviem nosacījumiem, proti, ka attiecīgajai personai ir jābūt uzņemošās dalībvalsts darba tirgū likumīgi nodarbināta Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklim, ka minētajai personai ir jābūt saņēmušai šīs valsts kompetento iestāžu atļauju pievienoties minētajam darba ņēmējam šajā valstī un ka tā šajā dalībvalstī ir uzturējusies vismaz trīs vai piecus gadus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 19. jūlijs, Dülger, C‑451/11, EU:C:2012:504, 29. punkts).

57

Vispirms, runājot par nosacījumu, kas saistīts ar Turcijas izcelsmes darba ņēmēja likumīgu nodarbinātību uzņemošās dalībvalsts darba tirgū, Tiesa ir nospriedusi, ka šis nosacījums ir saistīts ar jēdzienu “likumīgā nodarbinātība darba tirgū”, kura piemērojamība ir tādi pati kā tā, kāda šim jēdzienam ir Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punktu kontekstā, proti, tas apzīmē visus darba ņēmējus, kuri izpilda uzņemošās dalībvalsts normatīvo aktu prasības un kuriem tādējādi ir tiesības veikt profesionālu darbību tās teritorijā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 18. decembris, Altun, C‑337/07, EU:C:2008:744, 22., 23. un 28. punkts).

58

Turpinājumā, kas attiecas uz nosacījumu, ka attiecīgajam ģimenes loceklim ir jābūt saņēmušam atļauju pievienoties Turcijas izcelsmes darba ņēmējam, Tiesa ir precizējusi, ka šī nosacījuma mērķis ir izslēgt no Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas piemērošanas jomas Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes locekļus, kas ieradušies uzņemošās dalībvalsts teritorijā un uzturas tajā, pārkāpjot šīs dalībvalsts normatīvo aktu prasības (šajā ziņā skat. spriedumu, 2004. gada 11. novembris, Cetinkaya, C‑467/02, EU:C:2004:708, 23. punkts).

59

Šajā kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka šī tiesību norma attiecas uz tāda Turcijas valstspiederīgā situāciju, kuram kā uzņemošās dalībvalsts likumīgajam darba tirgum piederoša vai piederējuša darba ņēmēja, kas ir Turcijas valstspiederīgais, ģimenes loceklim ir vai nu atļauts pievienoties minētajam darba ņēmējam ģimenes apvienošanās nolūkā, vai arī kurš ir dzimis un vienmēr dzīvojis šajā valstī (spriedums, 2007. gada 18. jūlijs, Derin, C‑325/05, EU:C:2007:442, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Visbeidzot attiecībā uz nosacījumu par dzīvesvietu Tiesa ir nospriedusi, ka Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmajā ievilkumā Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklim ir noteikts pienākums dzīvot pie viņa nepārtraukti vismaz trīs gadus (spriedums, 2008. gada 18. decembris, Altun, C‑337/07, EU:C:2008:744, 30. punkts).

61

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka šajās tiesību normās ir prasīts, lai ģimenes atkalapvienošanās, ar ko bija pamatota ģimenes locekļa iebraukšana uzņemošās dalībvalsts teritorijā, zināmu laika posmu izpaužas kā faktiska kopdzīve mājsaimniecībā kopā ar šo darba ņēmēju, un ka tā tam ir jābūt vēl jo vairāk tad, ja pati ieinteresētā persona neatbilst nosacījumiem, lai piekļūtu darba tirgum šajā valstī (skat. it īpaši spriedumu, 2000. gada 16. marts, Ergat, C‑329/97, EU:C:2000:133, 36. punkts).

62

Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka, lai saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo daļu Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklis iegūtu tiesības piekļūt darba tirgum uzņemošajā dalībvalstī, nosacījumam par Turcijas izcelsmes darba ņēmēja piederību likumīgajam darba tirgum ir jābūt izpildītam vismaz trīs gadu kopdzīves laikā (spriedums, 2008. gada 18. decembris, Altun, C‑337/07, EU:C:2008:744, 37. punkts).

63

Izskatāmajā lietā ir skaidrs, ka gan S. Ucar, gan R. Kilic ir saņēmuši atļauju pievienoties to attiecīgajiem ģimenes locekļiem, kas visi ir Turcijas valstspiederīgie, uzņemošajā dalībvalstī un ka viņi vienmēr ir dzīvojuši kopā ar attiecīgi to laulāto un māti.

64

Tāpat ir skaidrs, ka S. Ucar laulātais un R. Kilic māte ir nepārtraukti strādājuši algotu darbu trīs gadus, kas viņu ģimenes locekļiem piešķir Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā daļā paredzētās tiesības, nevis uzreiz pēc pamatlietu prasītāju ieceļošanas uzņemošās dalībvalsts teritorijā, bet vēlāk.

65

Tātad ir jānoskaidro, vai, lai iegūtu uzturēšanās tiesības atbilstoši Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajai daļai, nosacījumam par attiecīgā Turcijas izcelsmes darba ņēmēja likumīgo nodarbinātību darba tirgū obligāti ir jābūt izpildītam gan attiecīgā ģimenes locekļa ieceļošanas uzņemošajā dalībvalstī brīdī, gan trīs gadus vai piecus gadus tieši pēc šī datuma, kā to uzskatīja Ārzemnieku dienests un ko norādīja Vācijas valdība.

66

Pirmkārt, ir jāuzsver, ka Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā daļā šāds nosacījums nav skaidri paredzēts.

67

Otrkārt, Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmā daļa ir interpretējama, ņemot vērā šīs tiesību normas mērķi un tas ieviesto sistēmu.

68

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā daļā paredzēto tiesību pakāpeniskai iegūšanai ir divējāds mērķis. Sākumā, pirms ir beidzies sākotnējais trīs gadu laikposms, minētās tiesību normas mērķis ir dot iespēju emigrējušā darba ņēmēja ģimenes locekļiem apmesties pie viņa, lai tādējādi, izmantojot ģimenes atkalapvienošanos, radītu labvēlīgākus apstākļus uzņemošajā dalībvalstī jau likumīgi integrēta darba ņēmēja, Turcijas valstspiederīgā, darbam un dzīvei. Pēc tam minētās normas mērķis ir pastiprināt emigrējušā darba ņēmēja, Turcijas valstspiederīgā, ģimenes ilgtspējīgu integrāciju uzņemošajā dalībvalstī, pēc trīs gadu likumīgas uzturēšanās šīs dalībvalsts teritorijā attiecīgajam ģimenes loceklim piešķirot iespēju pašam piekļūt darba tirgum. Tādējādi galvenais īstenojamais mērķis ir nostiprināt minētā ģimenes locekļa, kurš šajā posmā jau ir likumīgi integrējies uzņemošajā dalībvalstī, situāciju, dodot viņam iespēju pašam pelnīt attiecīgajā valstī un attiecīgi izveidot tajā no emigrējušā darba ņēmēja neatkarīgu situāciju (spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Dülger, C‑451/11, EU:C:2012:504, 38.–40. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

69

Turklāt, ņemot vērā Lēmuma Nr. 1/80 vispārējo mērķi, kas ir sociālajā jomā uzlabot noteikumus, kuri ir piemērojami Turcijas izcelsmes darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem, lai pakāpeniski īstenotu brīvu pārvietošanos, sistēma, kas ieviesta konkrēti ar tā paša lēmuma 7. panta pirmo daļu, ir vērsta uz to, lai izveidotu labvēlīgus apstākļus ģimenes atkalapvienošanai uzņemošajā dalībvalstī (spriedums, 2012. gada 29. marts, Kahveci, C‑7/10 un C‑9/10, EU:C:2012:180, 34. punkts).

70

Tāda Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmā ievilkuma interpretācija, kādu piedāvāja Vācijas valdība un saskaņā ar kuru tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotajos vienīgi tādēļ, ka trīs gadu laikposms, kurā attiecīgais Turcijas izcelsmes darba ņēmējs nepārtraukti ir strādājis algotu darbu, nav bijis uzreiz pēc ģimenes atkalapvienošanās brīža, tādi Turcijas valstspiederīgie kā S. Ucar vai R. Kilic nevar atsaukties uz tiesībām, kuras ir piešķirtas šajā tiesību normā, ņemot vērā šīs tiesību normas mērķi, ir pārāk ierobežojoša.

71

Turklāt ir jānorāda, ka attiecīgajiem ģimenes locekļiem, kas neatbilst Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, nekādā gadījumā nebūtu tiesību piekļūt uzņemošās dalībvalsts darba tirgum, kā rezultātā tie nevarētu nostiprināt viņu stāvokli šajā dalībvalstī, un tas tā būtu pat tad, ja viņi tajā būtu likumīgi uzturējušies daudzus gadus, tajā principā būtu labi integrējušies un dzīvojuši kopā ar Turcijas valstspiederīgo kopš viņu ieceļošanas uzņemošajā dalībvalstī, turklāt laikposmā, kurā šis valstspiederīgais ir nepārtraukti strādājis algotu darbu vismaz trīs vai piecus gadus, kas neatbilst Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas mērķim.

72

Tomēr nekas nedz pēdējās minētās tiesību normas formulējumā, nedz vispārēji Lēmumā Nr. 1/80 neļauj uzskatīt, ka šī lēmuma autoru nodoms būtu bijis liegt tik lielai Turcijas izcelsmes darba ņēmēju ģimenes locekļu grupai šī lēmuma 7. panta pirmajā daļā paredzētās tiesības.

73

Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru to tiesību izmantošana, kas Turcijas valstspiederīgajiem ir saskaņā ar Lēmumu Nr. 1/80, nav pakļauta nevienam nosacījumam, kas attiecas uz iemeslu, kura dēļ tiesības iebraukt un uzturēties viņiem sākotnēji tika piešķirtas uzņemošajā dalībvalstī (spriedums, 2008. gada 18. decembris, Altun, C‑337/07, EU:C:2008:744, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

74

Šajā kontekstā Tiesa ir jau nospriedusi, ka Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punkts attiecas uz tādiem Turcijas valstspiederīgajiem, kam ir darba ņēmēju statuss uzņemošajā dalībvalstī, tomēr nepieprasot, lai viņi Savienībā būtu ieradušies kā darba ņēmēji, tādējādi viņi šo statusu var būt ieguvuši pēc ierašanās Savienībā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 24. janvāris, Payir u.c., C‑294/06, EU:C:2008:36, 38. punkts).

75

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka, lai attiecīgais Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklis iegūtu uzturēšanās tiesības atbilstoši Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajai daļai, nosacījumam par šī Turcijas izcelsmes darba ņēmēja likumīgo nodarbinātību darba tirgū nav obligāti jābūt izpildītam attiecīgā ģimenes locekļa ieceļošanas uzņemošajā dalībvalstī brīdī un trīs gadus vai piecus gadus tieši pēc šī datuma.

76

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu lietā C‑508/15 ir jāatbild, ka Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā tiek piešķirtas uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklim ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, kuram ir atļauts ieceļot šajā dalībvalstī un kurš no ieceļošanas brīža minētās dalībvalsts teritorijā ir dzīvojis kopā ar šo Turcijas izcelsmes darba ņēmēju, pat tad, ja vismaz trīs gadu laikposms, kurā minētais darba ņēmējs ir bijis likumīgi nodarbināts darba tirgū, nav sekojis tieši pēc attiecīgā ģimenes locekļa ieceļošanas uzņemošās dalībvalsts teritorijā, bet gan vēlāk.

77

Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu lietā C‑508/15, nav jāatbild nedz uz otro jautājumu šajā lietā, nedz uz jautājumu lietā C‑509/15.

78

Attiecībā uz pamatlietu pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas izveidi 7. panta pirmās daļas pirmais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā tiek piešķirtas uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklim ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, kuram ir atļauts ieceļot šajā dalībvalstī un kurš no ieceļošanas brīža minētās dalībvalsts teritorijā ir dzīvojis kopā ar šo Turcijas izcelsmes darba ņēmēju, pat tad, ja vismaz trīs gadu laikposms, kurā minētais darba ņēmējs ir bijis likumīgi nodarbināts darba tirgū, nav sekojis tieši pēc attiecīgā ģimenes locekļa ieceļošanas uzņemošās dalībvalsts teritorijā, bet gan vēlāk.