—

Tommy Hilfiger Licensing LLC, Urban Trends Trading BV, Rado Uhren AG, Facton Kft., Lacoste SA un Burberry Ltd vārdā – L. Neustupná, advokátka,

—

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un D. Segoin, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – F. Wilman un P. Němečková, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 11. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV 2004, L 157, 45. lpp., un labojums OV 2004, L 195, 16. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts Tommy Hilfiger Licensing LLC, Urban Trends Trading BV, Rado Uhren AG, Facton Kft., Lacoste SA un Burberry Ltd tiesvedībā pret Delta Center a.s. par izpildrakstiem, kurus prasītājas pamatlietā lūdz izdot attiecībā uz Delta Center šo sabiedrību intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanas mērķiem.

3

Direktīvas 2004/48 preambulas 10. un 23. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Direktīvas 2004/48 2. panta, kurā noteikta šīs direktīvas piemērošanas joma, 1. punktā ir noteikts:

“Neskarot līdzekļus, kas [Savienības] vai valstu tiesību aktos ir vai var tikt paredzēti, ciktāl šie līdzekļi var būt labvēlīgāki tiesību īpašniekiem, šajā direktīvā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus [..] piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti [Savienības] un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.”

5

Direktīvas 2004/48 II nodaļā “Pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi” ir ietvertas sešas iedaļas, no kurām 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi” ietilpst tostarp3. pants, kurā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis paredz pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir taisnīgi, nav nevajadzīgi sarežģīti vai dārgi un neietver nepamatotus termiņus vai kavēšanos.

2.   Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi, proporcionāli un preventīvi, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai [..].”

6

Direktīvas 2004/48 II nodaļas 5. iedaļas virsraksts ir “Pasākumi, ko veic, pamatojoties uz lēmumu par lietas būtību”. Tajā ir ietverts 10.–12. pants, un to nosaukumi attiecīgi ir “Korektīvi pasākumi”, “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” un “Alternatīvi pasākumi”.

7

Saskaņā ar Direktīvas 2004/48 11. pantu:

“Dalībvalstis nodrošina, ka, ja tiesa ir pieņēmusi lēmumu, kurā konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, tiesu iestādes var attiecībā uz pārkāpēju izdot izpildrakstu, lai aizliegtu turpināt pārkāpuma darbības. Ja attiecīgās valsts tiesību akti to paredz, par nepakļaušanos izpildrakstā noteiktajam attiecīgā gadījumā ir jāmaksā regulāra kavējuma nauda, lai nodrošinātu izpildraksta izpildi. Dalībvalstis nodrošina arī to, ka tiesību īpašnieki var lūgt izdot rīkojumu starpniekiem, kuru pakalpojumus izmanto trešā persona intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšanai, neskarot Direktīvas 2001/29/EK 8. panta 3. punktu.”

8

Minētajā Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka tiesību subjekti var pieprasīt rīkojumu attiecībā uz starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības.”

9

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Direktīvas 2004/48 11. pants Čehijas tiesībās ir ticis transponēts ar zákon č. 221/2006 Sb., o vymáhání práv z průmyslového vlastnictví (Likums Nr. 221/2006 par intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanu, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 221/2006”) 4. pantu.

10

Likuma Nr. 221/2006 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Nepamatota [rūpnieciskā īpašuma] tiesību aizskāruma gadījumā persona, kuras tiesības ir aizskartas, var vērsties tiesā, lai tā pārkāpējam liktu atturēties no darbībām, ar ko tiek pārkāptas vai apdraudētas tās tiesības, un lai novērstu pārkāpuma vai apdraudējuma sekas. [..]”

11

Saskaņā ar šā paša panta 3. punktu personas, kuru tiesības ir aizskartas, var arī vērsties tiesā, lai tā noteiktu pasākumus, kas vērsti pret “jebkuru personu, kuras līdzekļus vai pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu to tiesības.”

12

Delta Center ir tā dēvētā Pražská tržnice (Prāgas tirgus, Čehijas Republika) tirgus vietas nomniece. Tā nodod apakšnomā tirgotājiem dažādas tirdzniecības vietas, kas atrodas šajā tirgū. Ar tirgotājiem noslēgtajos nomas līgumos ir noteikts šo tirgotāju pienākums ievērot noteikumus, kuri tiek piemēroti viņu darbībām. Turklāt viņiem tika izdalīta čehu un vjetnamiešu valodā sastādīta brošūra “Brīdinājums tirgotājiem”. Šajā brošūrā ir uzsvērts, ka viltotu preču pārdošana ir aizliegta un tās dēļ tirdzniecības vietas nomas līgums var tikt izbeigts.

13

Prasītājas pamatlietā ražo un izplata ar preču zīmi marķētas preces. Konstatējušas, ka viltotas to preces ir tikušas regulāri pārdotas šajos Prāgas tirgus paviljonos, tās vērsās Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa), lūdzot tai tostarp izdot Delta Center izpildrakstu [rīkojumu]:

14

Ar 2012. gada 28. februāra spriedumu Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa) šo prasību izdot rīkojumu noraidīja. Uzskatot, ka Delta Center ir “persona, kuras līdzekļus vai pakalpojumus izmanto trešās personas” Likuma Nr. 221/2006 4. panta 3. punkta izpratnē, šī tiesa nosprieda, ka, ņemot vērā, ka pircējiem esot bijis acīmredzams, ka lietā aplūkotās preces ir viltojumi un tātad prasītājas šīs preces nav ražojušas, ne arī izplatījušas, prasītāju tiesību pārkāpums vai aizskāruma risks neesot noticis.

15

Prasītājas šo spriedumu pārsūdzēja Vrchní soud v Praze (Prāgas Augstākā tiesa).

16

Ar 2012. gada 5. decembra spriedumu šī tiesa no pirmās instances tiesas izmantotajiem iemesliem atšķirīgu iemeslu dēļ spriedumu par prasību izdot rīkojumu atstāja negrozītu. Tās skatījumā jēdziens “līdzekļi vai pakalpojumi [..], ko izmanto trešās personas, lai pārkāptu tiesības”, kurš ietverts Likuma Nr. 221/2006 4. panta 3. punktā, kā arī formulējums “pakalpojumus izmanto trešā persona intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšanai”, kurš ietverts Direktīvas 2004/48 11. pantā, rada absurdas situācijas, kas tostarp nozīmētu uzskatīt, ka elektroenerģijas piegāde vai uzņēmējdarbības licences izsniegšana tirgotājam ir uzskatāma par līdzekli, ar kuru var tikt pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības.

17

Prasītājas iesniedza kasācijas sūdzību Nejvyšší soud (Augstākā tiesa).

18

Šī tiesa norāda, ka Likuma Nr. 221/2006 4. panta 3. punkta formulējums atbilst Direktīvas 2004/48 11. panta trešā teikuma formulējumam, un atgādina, ka valsts tiesību akti, kuros ir transponēta direktīva, ir jāinterpretē, cik vien iespējams ņemot vērā direktīvas tekstu un mērķi.

19

Tādējādi uzskatot, ka tajā izskatāmais strīds ir jāizšķir, ņemot vērā Direktīvas 2004/48 11. panta trešā teikuma interpretāciju, ko Tiesa ir sniegusi 2011. gada 12. jūlija spriedumā L’Oréal u.c. (C‑324/09, EU:C:2011:474), Nejvyšší soud (Augstākā tiesa) tomēr atzina, ka strīds, kas bija pamatā šai interpretācijai, attiecās uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem tiešsaistes tirdzniecības vietā. Jautājums rodas par to, vai minētā interpretācija ir jāievēro arī tad, ja intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi ir notikuši fiziskā tirdzniecības vietā.

20

Šādos apstākļos Nejvyšší soud (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/48 11. panta trešais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “starpnieks, kura pakalpojumus izmanto trešā persona intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšanai” šīs tiesību normas izpratnē, attiecas uz tirgus paviljonu nomnieku, kurš dažādās tirdzniecības vietas, kas atrodas šajos paviljonos, nodod apakšnomā tirgotājiem, no kuriem daži minētās vietas izmanto, lai pārdotu viltotas ar preču zīmi marķētas preces.

22

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Direktīvas 2004/48 11. panta trešajā teikumā tāpat kā Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktā, uz kuru tajā ir atsauce, ir noteikts pienākums dalībvalstīm nodrošināt, lai starpniekam, kura pakalpojumus izmanto trešā persona intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšanai, neatkarīgi no viņa paša iespējamās atbildības par strīdīgajiem faktiem varētu būtu pienākums veikt pasākumus, kuri vērsti uz šo pārkāpumu izbeigšanu, kā arī veikt pasākumus, lai novērstu jaunus pārkāpumus (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumus, 2011. gada 12. jūlijs, L’Oréal u.c., C‑324/09, EU:C:2011:474, 127.–134. punkts, kā arī 2011. gada 24. novembris, Scarlet Extended, C‑70/10, EU:C:2011:771, 30. un 31. punkts).

23

Lai saimnieciskās darbības subjekts būtu uzskatāms par “starpnieku” šo tiesību normu izpratnē, ir jāpierāda, ka tas sniedz pakalpojumu, kuru kāda trešā persona vai vairākas trešās personas izmanto atsevišķu vai vairāku intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšanai, un nav nepieciešams, lai viņam būtu kādas īpašas attiecības ar šo personu vai personām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 27. marts, UPC Telekabel Wien, C‑314/12, EU:C:2014:192, 32. un 35. punkts).

24

Uz šādu kvalifikāciju arī neattiecas nosacījums, ka minētais saimnieciskās darbības subjekts sniedz citādu pakalpojumu, nevis tādu, kuru trešā persona izmanto intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšanai.

25

Tādējādi elektroniskās tirdzniecības jomā Tiesa ir nospriedusi, ka par “starpnieku” ir uzskatāms interneta piekļuves [pakalpojuma] sniedzējs, kas aprobežojas ar piekļuves nodrošināšanu un, nesniedzot citus pakalpojumus, kā arī neveicot kontroli, sniedz pakalpojumu, kuru trešā persona var izmantot, lai pārkāptu intelektuālā īpašuma tiesības (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2009. gada 19. februāris, LSG-Gesellschaft zur Wahrnehmung von Leistungsschutzrechten, C‑557/07, EU:C:2009:107, 43. punkts, un spriedumu, 2014. gada 27. marts, UPC Telekabel Wien, C‑314/12, EU:C:2014:192, 32. punkts).

26

Šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka Delta Center ir “Pražská tržnice” tirgus paviljonu nomnieks un veic saimniecisko darbību, kurā ir ietverta šajos tirgus paviljonos esošo tirdzniecības vietu nodošana apakšnomā. Šāda darbība par atlīdzību ir pakalpojuma sniegšana.

27

Netiek apstrīdēts arī tas, ka daži no tirgotājiem, kuriem Delta Center šīs tirdzniecības vietas nodod apakšnomā, tās izmanto, lai minēto tirgus paviljonu apmeklētājiem piedāvātu viltotas ar preču zīmi marķētas preces.

28

Neesot nepieciešamībai noteikt, vai Direktīvas 2004/48 11. panta trešā teikuma piemērošanas jomā papildus iesniedzējtiesas lēmumā minētajiem pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, tādiem, kuri piegādā pārkāpējiem elektroenerģiju, ietilpst citi pakalpojumu sniedzēji, ir jākonstatē, ka jebkurā gadījumā komersants, kas trešajām personām tirgū sniedz [tirdzniecības] vietu nomas vai apakšnomas pakalpojumu, pateicoties kuram šīm personām ir [nodrošināta] piekļuve šim tirgum un tās piedāvā pārdošanā viltotas ar preču zīmi marķētas preces, ir uzskatāms par “starpnieku, kura pakalpojumus izmanto trešā persona intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšanai” minētās tiesību normas izpratnē.

29

Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, vai tirdzniecības vietu nodošana [komersantu] rīcībā attiecas uz tiešsaistes tirdzniecības vietu vai tādu fizisku tirdzniecības vietu, kāda ir tirgus paviljoni. Proti, no Direktīvas 2004/48 neizriet, ka tās piemērošanas joma attiektos vienīgi uz elektronisko tirdzniecību. Turklāt šīs direktīvas preambulas 10. apsvērumā minētais mērķis –iekšējā tirgū nodrošināt augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni – būtiski zaudētu savu nozīmi, ja pret komersantu, kas trešajām personām nodrošina piekļuvi tādai fiziskai tirdzniecības vietai kā pamatlietā aplūkotā tirdzniecības vieta, kurā šīs trešās personas piedāvā pārdošanā viltotas ar preču zīmi marķētas preces, nevarētu piemērot minētās direktīvas 11. panta trešajā teikumā paredzētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

30

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/48 11. panta trešais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “starpnieks, kura pakalpojumus izmanto trešā persona intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšanai” šīs tiesību normas izpratnē attiecas uz tirgus paviljonu nomnieku, kurš dažādās tirdzniecības vietas, kas atrodas šajos paviljonos, nodod apakšnomā tirgotājiem, no kuriem daži minētās vietas izmanto, lai pārdotu viltotas ar preču zīmi marķētas preces.

31

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/48 11. panta trešais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka nosacījumi, kas attiecas uz starpniekam, kurš tirgus paviljonos sniedz tirdzniecības vietu nomas pakalpojumu, adresētu rīkojumu šīs tiesību normas izpratnē, ir tādi paši kā nosacījumi par rīkojumiem, kuri var tikt attiecināti uz starpniekiem tiešsaistes tirdzniecības vietā un kurus Tiesa ir noteikusi 2011. gada 12. jūlija spriedumā L’Oréal u.c. (C‑324/09, EU:C:2011:474).

32

Šā sprieduma 135. punktā Tiesa, atsaucoties uz Direktīvas 2004/48 preambulas 23. apsvērumu, vispirms konstatēja, ka kārtība, kādā izpildāmi nosacījumi un ievērojama procedūra, kas attiecas uz tiesas rīkojumiem, kuri dalībvalstīm jāparedz atbilstoši šīs direktīvas 11. panta trešajam teikumam, ir jāparedz dalībvalstu tiesību aktos.

33

Pēc tam tā precizēja, ka šīs valstu tiesību normas ir jāparedz tā, lai varētu tikt sasniegti Direktīvas 2004/48 mērķi. Šajā nolūkā un atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 2. punktam rīkojumiem ir jābūt efektīviem un preventīviem (spriedums, 2011. gada 12. jūlijs, L’Oréal u.c., C‑324/09, EU:C:2011:474, 136. punkts).

34

Visbeidzot Tiesa nosprieda, ka rīkojumiem ir jābūt taisnīgiem un samērīgiem. Tādējādi tiem nav jābūt pārāk dārgiem un nav jārada šķēršļi likumīgai tirdzniecībai. No starpnieka arī nevar tikt prasīts, lai tas veiktu savu klientu vispārēju un pastāvīgu uzraudzību. Savukārt starpniekam var tikt noteikts pienākums veikt pasākumus, kuri sekmē izvairīšanos no tā, ka šis pats tirgotājs pieļauj jaunus šāda paša veida pārkāpumus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 12. jūlijs, L’Oréal u.c., C‑324/09, EU:C:2011:474, 138.–141. punkts).

35

Tiesa tādējādi ir uzskatījusi, ka jebkurš rīkojums Direktīvas 2004/48 11. panta trešā teikuma izpratnē var tikt izdots vienīgi tad, ja ar to tiek nodrošināts taisnīgs līdzsvars starp intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību un šķēršļu likumīgai tirdzniecībai neesamību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 12. jūlijs, L’Oréal u.c., C‑324/09, EU:C:2011:474, 143. punkts).

36

Patiešām, lietā, kurā tika pasludināts 2011. gada 12. jūlija spriedums L’Oréal u.c. (C‑324/09, EU:C:2011:474), Tiesa tika lūgta interpretēt Direktīvas 2004/48 11. panta trešo teikumu saistībā ar rīkojumiem, kuri var tikt attiecināti uz starpnieku tiešsaistes tirdzniecības vietā, un tā šo pantu ir interpretējusi, ņemot vērā šīs direktīvas 3. pantā paredzētos vispārīgos noteikumus, neizdarot īpašus apsvērumus par lietā aplūkotās tirdzniecības vietas veidu. Turklāt no šā 3. panta neizriet, ka tā piemērošanas joma būtu ierobežota vienīgi attiecībā uz situācijām, kas pastāv tiešsaistes tirdzniecības vietās. Starp citu, no minētā 3. panta formulējuma paša izriet, ka tas attiecas uz visiem minētajā direktīvā paredzētajiem pasākumiem, tostarp uz tiem, kuri ir paredzēti direktīvas 11. panta trešajā teikumā.

37

Tāpēc uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/2004 11. panta trešais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka nosacījumi, ar kādiem attiecībā uz starpnieku, kurš tirgus paviljonos sniedz tirdzniecības vietu nomas pakalpojumu, tiek izdots rīkojums šīs tiesību normas izpratnē, ir tādi paši kā nosacījumi par rīkojumiem, kuri var tikt izdoti attiecībā uz starpniekiem tiešsaistes tirdzniecības vietā un kurus Tiesa ir noteikusi 2011. gada 12. jūlija spriedumā L’Oréal u.c. (C‑324/09, EU:C:2011:474).

38

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: