–

CTL Logistics GmbH vārdā – K.‑P. Langenkamp, Rechtsanwalt,

–

DB Netz AG vārdā – M. Kaufmann un T. Schmitt, Rechtsanwälte,

–

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – W. Mölls un J. Hottiaux, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvas 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksājumu iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu (OV 2001, L 75, 29. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/49/EK (OV 2004, L 220, 16. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2001/14”), 4. panta 1. un 5. punktu, 6. panta 1. punktu, 8. panta 1. punktu, kā arī 30. panta 1.–3., 5. un 6. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp CTL Logistics GmbH un DB Netz AG par atteikšanās un mainīšanas maksu atlīdzināšanu DB Netz pārvaldītās dzelzceļa infrastruktūras izmantošanai.

3

Direktīvas 2001/14 preambulas 5., 7., 11., 12., 16., 20., 32., 34., 35., 40. un 46. apsvērumā šīs direktīvas mērķi attiecībā uz infrastruktūras izmantošanas maksām ir aprakstīti šādi:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

4

Direktīvas 2001/14 1. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Šī direktīva attiecas uz principiem un procedūrām, kas piemērojamas attiecībā uz dzelzceļa infrastruktūras maksas noteikšanu un iekasēšanu un dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu.

Dalībvalstis nodrošina, ka dzelzceļa infrastruktūras maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas shēmās ir ievēroti šajā direktīvā noteiktie principi, un tādējādi ļauj infrastruktūras pārvaldītājam laist pārdošanā un izmantot pieejamo infrastruktūras jaudu efektīvi un vislabākajā veidā.”

5

Šīs direktīvas 3. pantā “Tīkla pārskats” ir noteikts:

“1.   Infrastruktūras pārvaldītājs, apspriežoties ar ieinteresētajām pusēm, sagatavo un publicē tīkla pārskatu, ko var iegūt par samaksu, kas nedrīkst pārsniegt šā pārskata publicēšanas izmaksas.

2.   Tīkla pārskatā sniedz dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem pieejamās infrastruktūras raksturojumu. Tajā ietver informāciju par piekļuves nosacījumiem attiecīgajai dzelzceļa infrastruktūrai. Tīkla pārskata saturs ir noteikts I pielikumā.

3.   Tīkla pārskatu pastāvīgi atjaunina un – vajadzības gadījumā – groza.

4.   Tīkla pārskatu publicē vismaz četrus mēnešus pirms infrastruktūras jaudas pieprasījumu iesniegšanas beigu termiņa.”

6

Direktīvas 2001/14 II nodaļa, kas ietver 4.–12. pantu, attiecas uz “Infrastruktūras maksām”.

7

Šīs direktīvas 4. panta ar nosaukumu “Maksas ieviešana, noteikšana un iekasēšana” 1., 4. un 5. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis izveido maksāšanas sistēmu, ievērojot vadības neatkarību, kas noteikta [Padomes 1991. gada 29. jūlija] Direktīvas 91/440/EEK [par Kopienas dzelzceļa attīstību (OV 1991, L 237, 25. lpp.)] 4. pantā.

Saskaņā ar minēto vadības neatkarības nosacījumu dalībvalstis paredz arī konkrētus maksāšanas noteikumus vai deleģē šādas pilnvaras infrastruktūras pārvaldītājam. Maksu par infrastruktūras lietošanu nosaka un iekasē infrastruktūras pārvaldītājs.

[..]

4.   Izņemot gadījumus, kad tiek veikti īpaši pasākumi saskaņā ar 8. panta 2. punktu, infrastruktūras pārvaldītāji nodrošina, ka izmantojamās maksāšanas shēmas pamatā ir vieni un tie paši principi visā šo pārvaldītāju tīklā.

5.   Infrastruktūras pārvaldītāji nodrošina, ka maksāšanas shēmas piemērošanas iznākums ir līdzvērtīgas un nediskriminējošas maksas piemērošana dažādiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, kas sniedz līdzīgus pakalpojumus līdzīgās tirgus daļās, un ka faktiski piemērojamā maksa ir saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti tīkla pārskatā.”

8

Direktīvas 2001/14 7.–12. pantā ir sīkāk noteikts, kādas maksas var tikt iekasētas, un to aprēķināšanas veids.

9

Šīs direktīvas 7. panta “Maksas iekasēšanas principi” 3.–5. punktā ir noteikts:

“3.   Neierobežojot 4. vai 5. punktu, vai 8. pantu, maksu par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām nosaka tādu, kādas ir tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus.

4.   Infrastruktūras maksā var ietvert maksu, kas atspoguļo jaudas nepietiekamību kādā skaidri nosakāmā infrastruktūras daļā pārslodzes laikposmos.

5.   Infrastruktūras maksas lielumu var mainīt, lai ņemtu vērā izmaksas, kas radušās vilcienu satiksmes izraisītās ietekmes uz vidi dēļ. Šādas izmaiņas diferencē atbilstīgi izraisītās ietekmes apjomam.

Vides aizsardzības izmaksu iekasēšanu, kas rada kopējo ieņēmumu pieaugumu, kuru uzkrāj infrastruktūras pārvaldītājs, tomēr atļauj tikai tad, ja šādu maksu salīdzināmā apjomā piemēro arī konkurējošajiem transporta veidiem.

Ja nenotiek salīdzināma apjoma vides aizsardzības maksas piemērošana citiem konkurējošajiem transporta veidiem, šādas izmaiņas nedrīkst mainīt infrastruktūras pārvaldītāja ieņēmumu kopējo apjomu. Ja ir ieviesta salīdzināma apjoma vides aizsardzības maksas piemērošana dzelzceļam un konkurējošajiem transporta veidiem un ja tas rada papildus ieņēmumus, tad dalībvalstis lemj, kā izmantot šos ieņēmumus.”

10

Direktīvas 2001/14 8. panta “Izņēmumi no principiem attiecībā uz maksu” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Lai pilnībā segtu infrastruktūras pārvaldītājam radušās izmaksas, ja tirgus situācija to pieļauj, dalībvalsts var piedzīt uzcenojumus, pamatojoties uz efektīviem, caurskatāmiem un nediskriminējošiem principiem, vienlaikus garantējot optimālu konkurētspēju, jo īpaši dzelzceļa kravu starptautisko pārvadājumu jomā. Maksas aprēķināšanas sistēmā ievēro dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu sasniegto produktivitātes pieaugumu.

Maksas līmenis tomēr neliedz lietot infrastruktūru tādiem tirgus segmentiem, kas var segt vismaz tās izmaksas, kuras tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ, kā arī peļņas normu, ko pieļauj tirgus situācija.

2.   Attiecībā uz konkrētiem ieguldījumu projektiem, kas tiks veikti nākotnē vai ir pabeigti ne agrāk kā 15 gadus pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā, infrastruktūras pārvaldītājs var noteikt vai turpināt noteikt augstāku maksu, pamatojoties uz šādu projektu ilgtermiņa izmaksām, ja tie palielina efektivitāti un/vai izmaksu lietderību un ja tos citādi nevar vai nebūtu iespējas īstenot. Šādā maksas aprēķināšanas sistēmā var ietvert arī vienošanos par dalītu tā riska uzņemšanos, kas saistīts ar jaunajiem ieguldījumiem.”

11

Tās pašas direktīvas 9. panta 5. punktā ir paredzēts:

“Līdzīgiem pakalpojumiem piemēro līdzīgas atlaižu sistēmas.”

12

Šīs Direktīvas 2001/14 12. pants “Maksa par rezervēšanu” ir formulēts šādi:

“Infrastruktūras pārvaldītāji var piedzīt attiecīgu maksu par jaudu, kas ir pieprasīta, taču netiek izmantota. Šī maksa stimulē efektīvu jaudas izmantošanu.

Infrastruktūras pārvaldītājam vienmēr jābūt gatavam informēt jebkuru ieinteresētu pusi par infrastruktūras jaudu, kas ir iedalīta lietotājiem – dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem.”

13

Direktīvas 2001/14 IV nodaļas “Vispārīgi pasākumi” 30. pantā ar nosaukumu “Regulatīvā iestāde” ir noteikts:

“1.   Neierobežojot 21. panta 6. punktu, dalībvalstis izveido regulatīvo iestādi. Šī iestāde, kas var būt par transporta jautājumiem atbildīgā ministrija vai jebkura cita iestāde, savā uzbūvē, finansējuma saņemšanā, juridiskajā formā un lēmumu pieņemšanā nav atkarīga ne no viena infrastruktūras pārvaldītāja, par maksas iekasēšanu atbildīgās iestādes, par jaudas iedalīšanu atbildīgās iestādes vai pretendenta. Iestāde darbojas saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem principiem, kas ļauj pārsūdzības un regulatīvās funkcijas piešķirt atsevišķām struktūrām.

2.   Pretendentam ir tiesības iesniegt apelāciju regulatīvajā iestādē, ja tas uzskata, ka notikusi netaisnība, diskriminācija vai pretendents ir cietis jebkādā citā veidā, un jo īpaši var pārsūdzēt lēmumus, ko pieņēmis infrastruktūras pārvaldītājs vai, attiecīgā gadījumā, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums par:

[..]

3.   Regulatīvā iestāde nodrošina, ka infrastruktūras pārvaldītāja noteiktā maksa atbilst II nodaļas prasībām un nav diskriminējoša. Pretendentu un infrastruktūras pārvaldītāja pārrunas par infrastruktūras maksas apjomu ir pieļaujamas vienīgi tad, ja tās notiek regulatīvās iestādes uzraudzībā. Regulatīvā iestāde iejaucas, ja pārrunās varētu tikt pārkāptas šīs direktīvas prasības.

4.   Regulatīvajai iestādei ir tiesības prasīt attiecīgu informāciju no infrastruktūras pārvaldītāja, pretendentiem un jebkuras iesaistītās trešās puses attiecīgajā dalībvalstī, un šī informācija ir jāsniedz bez liekas kavēšanās.

5.   Regulatīvajai iestādei ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc visas tās informācijas saņemšanas, kas attiecas uz jebkuru sūdzību, ir jāpieņem lēmums un jārīkojas, lai stāvokli uzlabotu.

Neskarot 6. punktu, regulatīvās iestādes lēmums ir saistošs visām pusēm, uz ko lēmums attiecas.

Ja tiek iesniegta apelācija par atteikumu piešķirt infrastruktūras jaudu vai par jaudas piedāvājuma noteikumiem, tad regulatīvā iestāde vai nu apstiprina, ka infrastruktūras pārvaldītāja lēmums nav jāgroza, vai pieprasa minētā lēmuma grozīšanu saskaņā ar regulatīvās iestādes norādījumiem.

6.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka regulatīvās iestādes pieņemtie lēmumi ir pakļauti tiesu iestāžu uzraudzībai.”

14

Atbilstoši Direktīvas 2001/14 I pielikumam, uz kuru ir norāde šīs direktīvas 3. panta 2. punktā, tīkla pārskatā tostarp iekļauj šādu informāciju:

“[..]

2.   Iedaļa par tarifikācijas principiem un tarifiem. Šeit ietver attiecīgas sīkas ziņas par maksas iekasēšanas shēmu, kā arī pietiekamu informāciju par maksu, ko piemēro par II pielikumā uzskaitītajiem pakalpojumiem un ko sniedz tikai viens piegādātājs. Šajā iedaļā sīki izklāsta metodoloģiju, noteikumus un, vajadzības gadījumā, mērogus, ko izmanto, piemērojot 7. panta 4. un 5. punktu un 8. un 9. pantu. Tajā ietver informāciju par tām izmaiņām maksā, par kurām jau ir pieņemts lēmums vai kas ir paredzamas.

[..]”

15

1993. gada 27. decembraAllgemeines Eisenbahngesetz (Vispārīgais dzelzceļa likums) (BGBl. 1993 I, 2378. lpp.), redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu laikā (turpmāk tekstā – “AEG”), 14. panta 4.–6. punktā ir noteikts:

“(4)   Dzelzceļa pārvaldītājiem ir jānosaka savi tarifi atbilstoši rīkojumam, kas izdots saskaņā ar 26. panta 1. punkta 6. un 7. apakšpunktu, lai kompensētu izmaksas, kas viņiem radušās, sniedzot noteikumos paredzētos pakalpojumus 1. punkta pirmā teikuma izpratnē, kā arī peļņas normu tiktāl, cik tirgus situācija to pieļauj. Šajā nolūkā tie var noteikt un iekasēt ar dzelzceļa izmantošanu tieši saistīto izmaksu palielinājumus, turklāt ir pieļaujama diferenciācija starp pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem lielā attālumā, pasažieru pārvadājumiem nelielā attālumā vai kravas pārvadājumiem, kā arī atkarībā no šo transporta pakalpojumu tirgus daļām, garantējot konkurētspēju, it īpaši attiecībā uz starptautiskajiem preču pārvadājumiem pa dzelzceļu. Tādēļ šī punkta otrajā teikumā minētajā gadījumā maksa attiecībā uz vienu tirgus daļu nedrīkst pārsniegt tiešās dzelzceļa transporta izmaksas, kurām pieskaitīta peļņas norma atbilstoši tirgus situācijai. Saskaņā ar 26. panta 1. punkta 6. un 7. apakšpunktu

(5)   Dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāji uzņēmumi nosaka maksas par piekļuvi iekārtām, tostarp ar tām saistītajiem pakalpojumiem, tādā veidā, lai ļaunprātīgi netiktu skarta piekļuves atļaujas īpašnieku konkurētspēja. Ļaunprātīgs aizskārums it īpaši ir konstatējams gadījumos, kad:

(6)   Personas, kurām ir piekļuves tiesības, un dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumi atbilstoši 1. punktā minētajiem noteikumiem vienojas sīkāk par piekļuvi, it īpaši attiecībā uz lietošanas datumiem, laiku un ilgumu, kā arī maksājamo maksu un citiem lietošanas nosacījumiem, tostarp par izmantošanas drošības noteikumiem.”

16

AEG 14.b panta 1. punktā, redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu laikā, ir paredzēts:

“Regulatīvā iestāde uzrauga dzelzceļa regulējuma noteikumu par piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai ievērošanu, it īpaši attiecībā uz:

17

AEG 14.c pantā, redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu laikā, ir noteikts:

“(1)   Pildot savus pienākumus, regulatīvā iestāde attiecībā uz valsts dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumiem var veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu konstatētos ar dzelzceļa infrastruktūras pieeju saistīto dzelzceļa tiesību aktu pārkāpumus un nepieļautu šādu pārkāpumu atkārtošanos nākotnē.

(2)   Personas, kurām ir piekļuves tiesības, valsts dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumi un personas, kas rīkojas to vārdā, regulatīvās iestādes darbiniekiem to pienākumu izpildes nolūkā ļauj:

(3)   Personas, kurām ir piekļuves tiesības, valsts dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumi un personas, kas rīkojas to vārdā, regulatīvās iestādes darbiniekiem to pienākumu izpildes nolūkā apņemas:

Tas it īpaši attiecas uz notiekošām vai noslēgtām sarunām par infrastruktūras izmantošanas maksām un citām maksām. Sniedzamajai informācijai jābūt patiesai, un tā jāsniedz labticīgi. Personas, kurām jāsniedz informācija, var atteikties izpaust informāciju, kura tām pašām vai Civilprocesa kodeksa 383. panta 1. punkta 1.–3. apakšpunktā minētajām personām varētu radīt kriminālatbildības vai administratīvās atbildības risku.

(4)   Regulatīvā iestāde var izpildīt savu lēmumu atbilstoši šim likumam saskaņā ar noteikumiem par administratīvu aktu izpildi. Maksimālais naudas soda apmērs ir EUR 500000.”

18

AEG 14.d pantā, redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu laikā, ir noteikts:

“(1)   Valsts dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumi regulatīvo iestādi informē par:

Pirmā teikuma 1.–5. punktā norādītie lēmumi ir jāpamato. Dzelzceļa pārvaldītājiem turklāt ir jānodrošina tarifu atbilstība 14. panta 4. punkta prasībām.”

19

AEG 14.e pantā, redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu laikā, ir paredzēts:

“(1)   Pēc paziņojuma 14.d panta izpratnē saņemšanas regulatīvā iestāde var iebilst pret [..]:

(2)   Pirms beidzies termiņš, kas noteikts:

(3)   Ja regulatīvā iestāde izmanto tās iebildumu celšanas tiesības:

(4)   Regulatīvā iestāde pilnībā vai daļēji var atbrīvot no 14.d pantā paredzētā paziņojuma sniegšanas. Tā šo atbrīvojumu var ierobežot tikai ar dažiem valsts dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumiem. Tā it īpaši šādi var rīkoties, ja tas nedraud radīt konkurences izkropļošanu.”

20

AEG 14.f pantā ir noteikts:

“(1)   Regulatīvā iestāde pēc savas ierosmes var pārbaudīt:

(2)   Ja nav vienošanās par piekļuvi 14. panta 6. punkta izpratnē vai nav pamatlīguma 14.a panta izpratnē, dzelzceļa infrastruktūras uzņēmuma lēmumus regulatīvā iestāde var pārbaudīt pēc pieprasījuma vai pēc savas ierosmes. Tiesības iesniegt pieprasījumu ir personām, kurām ir piekļuves tiesības un kuru tiesības uz piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai var būt ierobežotas. Pieprasījumi ir jāiesniedz termiņā, kurā var pieņemt vienošanos atbilstoši pirmajam teikumam. Pārbaudi tostarp var veikt par:

(3)   Ja 2. punktā minētajā gadījumā dzelzceļa infrastruktūras uzņēmuma lēmums ierobežo pieprasījuma iesniedzēja tiesības uz piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai, regulatīvā iestāde:

21

2005. gada 3. jūnijaEisenbahninfrastruktur‑Benutzungsverordnung (Noteikumi par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu) (BGBl. 2005 I, 1566. lpp.), 2009. gada 3. jūnija redakcijā ar grozījumiem (BGBl. 2009 I, 1235. lpp.) (turpmāk tekstā – “EIBV”), 4. pantā ir noteikts:

“(1)   Dzelzceļa tīkla pārvaldītājam ir jāparedz izmantošanas nosacījumi (dzelzceļa tīkla izmantošanas nosacījumi), kas piemērojami 1. pielikuma 1. punktā paredzēto pakalpojumu sniegšanai, un:

(2)   Dzelzceļa tīkla izmantošanas nosacījumos jāietver vismaz 2. pielikumā un citās šo noteikumu normās paredzētās norādes, kā arī sliežu ceļu vispārējie izmantošanas noteikumi. Dzelzceļa tīkla izmantošanas nosacījumos neietilpst tarifu saraksts.

[..]

(5)   Dzelzceļa tīkla izmantošanas nosacījumi ir jāpublicē vismaz četrus mēnešus iepriekš, pirms beidzies 8. panta 1. punkta 2. apakšpunktā paredzētais termiņš pieteikumu par sliežu ceļu piešķiršanu grafika ietvaros iesniegšanai. Dzelzceļa tīkla izmantošanas nosacījumi stājas spēkā, kad beidzies 8. panta 1. punkta 2. apakšpunktā paredzētais termiņš pieteikumu iesniegšanai.

(6)   Dzelzceļa tīkla izmantošanas nosacījumi ir vispārīgi piemērojami visiem pretendentiem. Tie ir saistoši visiem iesaistītajiem, neskarot tajos paredzētos vispārējos noteikumus. [..]”

22

EIBV 21. pantā ir paredzēts:

“(1)   Dzelzceļa tīkla pārvaldītājam ir jānosaka savi tarifi par pamatpakalpojumiem tā, lai tie, ņemot vērā no pakalpojuma atkarīgas maksas, rosina dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumus un dzelzceļa tīkla pārvaldītājus samazināt traucējumus un veikt uzlabojumus dzelzceļa tīkla darbībā. No darbības atkarīgo tarifu principi ir piemērojami visam tīkla pārvaldītāja dzelzceļa tīklam.

(2)   Izmantošanas maksa var ietvert maksu dzelzceļa pārvaldīšanas ietekmes uz vidi segšanai, un šajā ziņā ir jānošķir videi radītās sekas. Tā rezultātā nedrīkst mainīties dzelzceļa tīkla pārvaldītāja kopējie ieņēmumi.

(3)   Infrastruktūras izmantošanas maksā var ietvert maksu, kas atspoguļo dzelzceļa jaudas nepietiekamību kādā skaidri nosakāmā infrastruktūras daļā pārslodzes laikposmos.

(4)   Ja kāds transporta pakalpojums rada papildu izmaksas salīdzinājumā ar citiem transporta pakalpojumiem, tad šīs izmaksas drīkst ņemt vērā tikai attiecībā uz šo transporta pakalpojumu.

(5)   Lai izvairītos no ievērojamām un nesamērīgām izmaiņām, 2. un 4. punktā minētās maksas un maksas par pamatpakalpojumiem var attiecināt uz atbilstošiem laikposmiem.

(6)   Ja šajos noteikumos nav paredzēts citādi, maksas aprēķina vienādā kārtībā visiem piekļuves atļaujas īpašniekiem. Maksas ir jāsamazina, ja dzelzceļa tīkli, pārmiju un drošības sistēmas vai ar tiem saistītās posmu apgādes iekārtas nav atbilstošas līguma noteikumiem.

(7)   Dzelzceļa tīkla pārvaldītāja maksas ir jāpublicē vai jāpaziņo saskaņā ar 4. panta 1. punktu pirms 8. panta 1. punkta 2. apakšpunktā noteiktā termiņa sākuma. Tās ir piemērojamas visam jaunā grafika periodam.”

23

Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss, turpmāk tekstā – “BGB”) 315. panta “Līgumslēdzēja noteiktā atlīdzība” 1. un 3. punktā ir noteikts:

“(1)   Ja atlīdzība ir jānosaka vienai līgumslēdzējai pusei, šaubu gadījumā ir jāpieņem, ka noteikšanai ir jānotiek ex aequo et bono.

[..]

(3)   Ja noteikšanai ir jānotiek ex aequo et bono, pielīgtais noteikums ir saistošs otrai līgumslēdzējai pusei tikai tad, ja tas ir taisnīgs. Ja tas ir netaisnīgs, noteikums tiek noteikts ar tiesas spriedumu. [..]”

24

CTL Logistics ir privāts dzelzceļa transporta uzņēmums, kas izmanto DB Netz, valsts uzņēmuma, pārvaldīto dzelzceļa infrastruktūru.

25

DB Netz saviem klientiem piedāvā pret atlīdzību lietot savu dzelzceļa infrastruktūru, pamatojoties uz t.s. “infrastruktūras lietošanas” līgumiem. Pēdējie minētie ir tipveida līgumi, kuros regulēti līgumattiecību principi starp dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un DB Netz un kuri ir individuālo infrastruktūras izmantošanas līgumu, kurus slēdz sliežu ceļu izmantošanai, pamatā. Šo tipveida līgumu prasības ir iestrādātas katrā individuālajā līgumā.

26

Saskaņā ar šiem infrastruktūras lietošanas līgumiem DB Netz dzelzceļa tīkla lietošanas priekšnosacījums ir sliežu ceļu maksas samaksa, kas jāmaksā CTL Logistics un tiek aprēķināta pēc spēkā esošā tarifa. Šos tarifus, sauktus arī par “sliežu ceļu maksu sistēmu” (turpmāk tekstā – “SCMS”), izstrādā iepriekš DB Netz noteiktam laika posmam, nepiedaloties dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem.

27

Pamatlietas dalībnieku starpā pastāv strīds par konkrētām atteikšanās un mainīšanas maksām, kuras DB Netz vienpusēji ir iekļāvusi SCMS un kuras ir tikušas piemērotas gadījumos, kad CTL Logistics ir vēlējusies mainīt vai atcelt kāda sliežu ceļa rezervāciju. Laika posmā no 2004. līdz 2011. gadam CTL Logistics maksāja maksas saistībā ar SCMS, taču vēlāk tā nolēma pieprasīt atmaksāšanu.

28

Šajā nolūkā CTL Logistics, iepriekš nevēršoties regulatīvajā iestādē, vērsās Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija).

29

Šī sabiedrībā uzskata, ka maksu par atteikšanos un mainīšanu DB Netz ir noteikusi vienpusēji un netaisnīgi. Atbilstoši BGB 315. pantam šī DB Netz maksas noteikšana neesot spēkā un tiesai esot jāizlemj par maksu, kuras apmērs būtu jānosaka ex aequo et bono. Pārmaksātās summas esot samaksātas bez tiesiska pamata, un tās esot jāatmaksā.

30

Iesniedzējtiesa apstiprina, ka saskaņā ar apelācijas instanču tiesu un Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa, Vācija) judikatūru civillietu tiesām tādās lietās kā pamatlieta faktiski ir kompetence pārbaudīt atbildētājas SCMS no taisnīguma aspekta un attiecīgā gadījumā pieņemt lēmumus, veicot izvērtējumu ex aequo et bono. Saskaņā ar šo judikatūru nedz AEG, nedz EIBV nav pretrunā pārbaudei no civiltiesību aspekta, kas pamatota ar BGB 315. pantu, jo dzelzceļa infrastruktūras izmantošanas maksu noteikšana ietver plašu privātautonomu novērtējuma brīvību, neraugoties uz regulatīvās iestādes veiktajām pārbaudēm.

31

Turklāt saskaņā ar šo judikatūru procesuālu iemeslu dēļ BGB 315. pants un Vācijas dzelzceļa tiesiskais regulējums ir jāpiemēro jauktā veidā. Vēršoties tiesā, pamatojoties uz BGB 315. pantu, noteikti būtu jāpārbauda dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja uzņēmuma noteiktā maksa un attiecīgā gadījumā tā jāsamazina līdz robežai, kas izrietētu no taisnīguma pārbaudes, turklāt tas būtu jādara ar iedarbību ex tunc.

32

Savukārt iesniedzējtiesa uzskata, ka taisnīguma pārbaude pamatojoties uz BGB 315. pantu un vienlaicīga Direktīvas 2001/14 prasību piemērošana nav pieļaujama. Tā uzskata, ka minētajā 315. pantā de facto tiek īstenota regulatīva funkcija, kas nav saderīga ar tās piešķiršanu vienai vienīgai regulatīvai iestādei atbilstoši minētās direktīvas 30. panta 1. punkta pirmajam teikumam, un tajā nav pietiekami ņemti vērā šajā direktīvā izklāstītie principi infrastruktūras lietošanas maksu aprēķināšanas jomā.

33

Šajos apstākļos Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34

Ar pirmo, otro, piekto un sesto jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2001/14 normas, īpaši tās 4. panta 5. punkts un 30. panta 1., 3., 5. un 6. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tāda valsts tiesiskā regulējuma kā pamatlietā piemērošana, atbilstoši kuram dzelzceļa infrastruktūras lietošanas maksu taisnīgums katrā atsevišķā gadījumā ir jāpārbauda parastajām tiesām, un pastāv iespēja attiecīgā gadījumā grozīt šo maksu apmēru neatkarīgi no šīs direktīvas 30. pantā paredzētās regulatīvās iestādes veiktās uzraudzības.

35

Vispirms, lai atbildētu uz pirmo jautājumu, ir jāatgādina Direktīvas 2001/14 mērķi, kā arī principi un materiālās un formālās prasības, kas tajā izvirzītas dzelzceļa infrastruktūras izmantošanas maksu jomā.

36

Viens no Direktīvas 2001/14 mērķiem it īpaši ir nediskriminējošas piekļuves nodrošināšana infrastruktūrai, kā tas tostarp noteikts šīs direktīvas preambulas 5. un 11. apsvērumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 28. februāris, Komisija/Ungārija, C‑473/10, EU:C:2013:113, 47. punkts, un 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Francija, C‑625/10, EU:C:2013:243, 49. punkts).

37

Vēl viens Direktīvas 2001/14 mērķis ir nodrošināt godīgu konkurenci. Šīs direktīvas preambulas 16. apsvērumā šajā ziņā ir noteikts, ka maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas shēmām būtu jāļauj uzņēmējiem godīgi konkurēt dzelzceļa pakalpojumu sniegšanā.

38

Ar Direktīvu 2001/14 izveidotā maksas iekasēšanas sistēma kā pārvaldības instruments palīdz arī cita mērķa sasniegšanai, proti, nodrošināt infrastruktūras pārvaldītāja neatkarību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 28. februāris, Komisija/Spānija, C‑483/10, EU:C:2013:114, 44. punkts, un 2013. gada 28. februāris, Komisija/Vācija, C‑556/10, EU:C:2013:116, 82. punkts).

39

Turklāt atbilstoši šīs direktīvas preambulas 12. apsvērumam, lai sasniegtu mērķi nodrošināt efektīvu dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu, minētajām sistēmām būtu jārosina dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāji dalībvalstu noteiktajās robežās uzlabot savu infrastruktūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. februāris, Komisija/Vācija, C‑556/10, EU:C:2013:116, 82. punkts).

40

Šī mērķa īstenošanai atbilstoši Direktīvas 2001/14 preambulas 20. apsvērumam infrastruktūras pārvaldītājiem būtu vēlams piešķirt zināmu rīcības brīvību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 28. februāris, Komisija/Spānija, C‑483/10, EU:C:2013:114, 44. punkts, un 2013. gada 28. februāris, Komisija/Vācija, C‑556/10, EU:C:2013:116, 82. punkts).

41

Tāpat šīs direktīvas preambulas 34. apsvērumā ir noteikts, ka ieguldījumi dzelzceļa infrastruktūrā ir vēlami, un infrastruktūras maksas iekasēšanas shēmām būtu jāstimulē infrastruktūras pārvaldītāji veikt attiecīgus ieguldījumus, kur tas ir ekonomiski izdevīgi. Taču pārvaldītāji nedrīkst tikt mudināti ieguldīt infrastruktūrā, ja tiem nav zināmas rīcības brīvības maksas iekasēšanas sistēmas ietvaros (spriedums, 2013. gada 28. februāris, Komisija/Spānija, C‑483/10, EU:C:2013:114, 45. punkts).

42

Visbeidzot, tā kā dzelzceļa infrastruktūra ir dabisks monopols, šīs direktīvas preambulas 40. apsvērumā ir teikts, ka tādēļ ir jāstimulē infrastruktūras pārvaldītāji samazināt izmaksas un efektīvi apsaimniekot savu infrastruktūru.

43

Šādai dzelzceļa infrastruktūras efektīvai apsaimniekošanai, kā arī taisnīgai un nediskriminējošai lietošanai atbilstoši šīs pašas direktīvas preambulas 46. apsvērumam ir jāizveido regulatīvā iestāde, kas pārrauga atbilstošo Savienības noteikumu ievērošanu un pilda pārsūdzības iestādes funkcijas neatkarīgi no iespējas piemērot tiesu iestāžu uzraudzību.

44

Saskaņā ar Direktīvas 2001/14 1. panta 1. punkta otro daļu, lai infrastruktūras pārvaldītājs varētu laist pārdošanā un izmantot pieejamo infrastruktūras jaudu efektīvi un vislabākajā veidā, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka dzelzceļa infrastruktūras maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas shēmās ir ievēroti šajā direktīvā noteiktie principi.

45

Šajā ziņā, tā kā priekšnoteikums godīgai konkurencei dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas jomā ir vienlīdzīga attieksme pret dzelzceļa uzņēmumiem, infrastruktūras pārvaldītājam saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 5. punktu ir jānodrošina, ka maksu shēmas piemērošanas iznākums ir līdzvērtīgas un nediskriminējošas maksas piemērošana dažādiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, kas sniedz līdzīgus pakalpojumus līdzīgās tirgus daļās, un ka faktiski piemērojamā maksa ir saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti tīkla pārskatā.

46

Jāatgādina, ka ar šo normu tiek īstenots minētas direktīvas preambulas 11. apsvērumā ietvertais princips, atbilstoši kuram maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas shēmām būtu jānodrošina visiem uzņēmumiem vienlīdzīgas un nediskriminējošas piekļuves iespējas un, ciktāl iespējams, būtu jāmēģina visu lietotāju un satiksmes veidu vajadzības apmierināt taisnīgi un nediskriminējošā veidā.

47

Šis princips, kas izriet no Direktīvas 2001/14 preambulas 11. apsvēruma un 9. panta 5. punkta un paredz, ka līdzīgiem pakalpojumiem ir piemērojamas līdzīgas atlaižu sistēmas, tādējādi ir centrālais kritērijs infrastruktūras izmantošanas maksas atmaksāšanas noteikšanai.

48

Lai sasniegtu šādi noteikto mērķi un lai panāktu pārskatāmību Direktīvas 2001/14 3. pantā, kurā pārņemts tās preambulas 5. apsvēruma saturs, infrastruktūras pārvaldītājam uzliek pienākumu sagatavot un publicēt tīkla pārskatu, tajā tostarp saskaņā ar Direktīvas 2001/14 I pielikumu norādot tarifikācijas principus un apmērus.

49

Šajā pašā dzelzceļa infrastruktūras izmantošanas maksu noteikšanas un iekasēšanas kontekstā Direktīvas 2001/14 4. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka maksu par infrastruktūras lietošanu nosaka un iekasē infrastruktūras pārvaldītājs, kuram atbilstoši minētās direktīvas 4. panta 4. un 5. punktam ir jānodrošina vienotu principu piemērošana (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 28. februāris, Komisija/Vācija, C‑556/10, EU:C:2013:116, 84. punkts, un 2013. gada 3. oktobris, Komisija/Itālija, C‑369/11, EU:C:2013:636, 41. punkts).

50

Tādēļ infrastruktūras pārvaldītājiem, kuriem nediskriminējošā veidā jānosaka un jāiekasē maksas, ir ne tikai vienādi visiem jāpiemēro dzelzceļa tīkla izmantošanas nosacījumi, bet arī jāraugās, lai faktiski iekasētās maksas atbilstu šiem nosacījumiem.

51

Izklāstītais Direktīvā 2001/14 ietvertais nediskriminācijas princips ir saistīts ar novērtējuma brīvību, kas ar šo direktīvu tiek piešķirta attiecībā uz dzelzceļa infrastruktūras maksu noteikšanu un iekasēšanu. Papildus dalībvalstīm paredzētajai rīcības brīvībai saistībā ar Direktīvas 2001/14 7. un nākamo pantu normu transponēšanu un piemērošanu šīs direktīvas 4. panta 1. punkta otrajā daļā šajā ziņā ir paredzēts, ka maksas aprēķināšana ir jāveic infrastruktūras pārvaldītājam, kuram tādējādi arī tiek atzīta zināma novērtējuma brīvība.

52

Šajā kontekstā atbilstoši Direktīvas 2001/14 12. pantam gadījumos, kad minētais pārvaldītājs, kuram nav pienākuma iekasēt atcelšanas maksu, tomēr nolemj to iekasēt, jo šī maksa veicina jaudas efektīvu izmantošanu, ar nosacījumu, ka šai maksai jābūt atbilstoša apmēra un tā ir noteikta saskaņā ar minētās direktīvas 1. panta 1. punkta otrajā daļā pausto principu.

53

Līdzīga doma ir ietverta arī Direktīvas 2001/14 preambulas 7. apsvērumā, minot, ka, rosinot optimālu dzelzceļa infrastruktūras lietošanu, rezultātā samazināsies sabiedrības transporta izmaksas.

54

Visbeidzot ir jānorāda, ka atbilstoši šīs direktīvas preambulas 35. apsvērumam maksas iekasēšanas shēma sūta lietotājiem ekonomiskus signālus un ka ir svarīgi, lai šie signāli dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem būtu saskaņoti un ļautu tiem pieņemt racionālus lēmumus. No tā izriet, ka šie stimuli vēlamo efektu var sasniegt tikai tad, ja infrastruktūras pārvaldītājam faktiski ir iespējams savu rīcību tirgū pielāgot tā apstākļiem. Līdz ar to Direktīvā 2001/14 infrastruktūras pārvaldītājam ir piešķirta zināma novērtējuma brīvība, lai tas varētu sasniegt šīs direktīvas mērķus. Šo mērķu ņemšana vērā izpaužas kā vienveidīgu visu veidu maksu, tostarp arī maksu par pieprasītajām, bet neizmantotajām jaudām, noteikšana un kontrole.

55

Attiecībā uz regulatīvo iestādi Direktīvas 2001/14 preambulas 46. apsvērumā ir noteikts, ka dzelzceļa infrastruktūras efektīvai apsaimniekošanai un taisnīgai un nediskriminējošai lietošanai ir jāizveido regulatīvā iestāde, kas pārrauga šo Savienības tiesību normu piemērošanu un pilda pārsūdzības iestādes funkcijas neatkarīgi no iespējas piemērot tiesu iestāžu uzraudzību.

56

Tādējādi saskaņā ar šīs direktīvas 30. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jāizveido šāda iestāde, kurā atbilstoši minētās direktīvas 30. panta 2. punktam ir tiesības vērsties pretendentam, kurš uzskata, ka “notikusi netaisnība, diskriminācija vai [tas] ir cietis jebkādā citā veidā”. Atbilstoši pēdējai minētajai normai šādu apelāciju var iesniegt par infrastruktūras pārvaldītāja lēmumiem par maksas iekasēšanas shēmu vai tādu infrastruktūras maksas apjomu vai struktūru, ko pretendentam prasa vai var prasīt samaksāt, un regulatīvajai iestādei saskaņā ar Direktīvas 2001/14 30. panta 5. punktu ir pienākums ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pieņemt lēmumu par jebkādām sūdzībām un rīkoties, lai stāvokli uzlabotu.

57

No tā izriet, ka papildus konkrētā gadījumā piemērojamo maksu izvērtējumam šai iestādei ir jāraugās, lai visas šīs maksas, kas ietilpst maksu sistēmā, atbilstu minētās direktīvas prasībām.

58

Regulatīvās iestādes, kura raugās, lai maksas nebūtu diskriminējošas, īstenotā centralizētā uzraudzība tādējādi atbilst principam, ka minētās maksas centralizēti nosaka pārvaldītājs, ievērojot nediskriminācijas principu.

59

Šim aspektam atbilst normas par regulatīvās iestādes pieņemto lēmumu sekām, kā arī tās veikto pārbaužu tvērumu.

60

Šajā ziņā atbilstoši Direktīvas 2001/14 30. panta 3. punkta pirmajam teikumam regulatīvā iestāde nodrošina, ka infrastruktūras pārvaldītāja noteiktā maksa atbilst šīs direktīvas II nodaļas prasībām un nav diskriminējoša. Turklāt šīs direktīvas 30. panta 3. punkta otrajā teikumā ir paredzēts, ka pretendentu un infrastruktūras pārvaldītāja pārrunas par infrastruktūras maksas apjomu ir pieļaujamas vienīgi tad, ja tās notiek regulatīvās iestādes uzraudzībā, kura iejaucas, ja pārrunās varētu tikt pārkāptas šīs direktīvas prasības.

61

Saskaņā ar Direktīvas 2001/14 30. panta 5. punkta otro daļu regulatīvās iestādes pieņemtie lēmumi ir saistoši visām pusēm, turklāt tiem ir arī erga omnes spēks.

62

Atbilstoši Direktīvas 2001/14 30. panta 6. punktam ir jānodrošina šo lēmumu pārbaude tiesā.

63

Uz iesniedzējtiesas uzdotajiem pirmo, otro, piekto un sesto jautājumu, kas ir pārformulēti šī sprieduma 34. punktā, ir jāatbild, ņemot vērā minētos principus.

64

Attiecībā uz BGB 315. pantu no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šajā Vācijas civiltiesību normā ir paredzēts, ka, ja pusei kā infrastruktūras pārvaldītājam ar tiesību normu vai līguma noteikumiem ir paredzētas tiesības vienpusēji noteikt līgumisko atlīdzību, šīs tiesības šaubu gadījumā tomēr ir jāīsteno atbilstoši taisnīguma principam. Taisnīguma ievērošanu var pārbaudīt civillietu tiesas, kuras, konstatējot atlīdzības netaisnīgo raksturu, to nosaka pēc sava ieskata taisnīgā apmērā ar tiesas nolēmumu. BGB 315. panta mērķis tādējādi ir konkrētos gadījumos koriģēt atlīdzības pārmērīgumu vai nesamērīgumu attiecībā pret līguma priekšmetu.

65

Iesniedzējtiesa turklāt konstatē, ka saskaņā ar Vācijas civillietu tiesu judikatūru DB Netz infrastruktūras izmantošanas līgumu prasības saistībā ar sliežu ceļu maksu sistēmu paredz, pirmkārt, tiesības noteikt līgumisko atlīdzību un, otrkārt, ka tiesiskajā regulējumā noteiktais pienākums sagatavot tarifu sarakstus ir tiesības noteikt likumā paredzētu atlīdzību. Šīs tiesas no minētā ir secinājušas, ka to kompetencē ietilpst pārbaudīt maksas atbilstoši BGB 315. panta 3. punktam un attiecīgā gadījumā pieņemt savus nolēmumus šajā ziņā, veicot novērtējumu ex aequo et bono.

66

Iesniedzējtiesas skatījumā, Vācijas tiesas Vācijas dzelzceļa tiesisko regulējumu, proti, AEG un EIBV normas, ar kurām transponē Direktīvu 2001/14, interpretē tādējādi, ka tas nav pretrunā civiltiesiskas pārbaudes veikšanai, pamatojoties uz BGB 315. pantu. Šāda pārbaude nav izslēdzama, ņemot vērā, ka saskaņā ar privātautonomijas principu infrastruktūras pārvaldītājam ir rīcības brīvība, nosakot atlīdzību par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu, neraugoties uz regulatīvās iestādes pārbaudēm.

67

Saskaņā ar šo judikatūru procesuālu iemeslu dēļ BGB 315. pants un Vācijas dzelzceļa tiesiskais regulējums ir jāpiemēro jauktā veidā. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums bez īpašiem nosacījumiem var celt prasību saskaņā ar šo pantu par taisnīgas maksas noteikšanu tiesā. Šādas prasības rezultātā obligāti tiek veikta infrastruktūras pārvaldītāja noteiktās maksas kontrole un attiecīgā gadījumā tās apmērs atbilstoši taisnīguma novērtējumam tiek samazināts ex tunc, taču šādas sekas ne vienmēr ir attiecināmas uz regulatīvās iestādes pieņemtiem lēmumiem.

68

Visbeidzot saskaņā ar minēto judikatūru BGB 315. pantu var piemērot arī tad, ja maksas tiek noteiktas kā vispārējais tarifs, jo juridiskā saikne starp dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāju uzņēmumu un dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu no civiltiesiskā aspekta ir regulēta ar AEG 14. panta 6. punktu.

69

Vispirms ir jāatgādina, ka no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka taisnīguma pārbaude, ko veic valsts civillietu tiesas atbilstoši BGB 315. panta 3. punktam, ir vispārējs civiltiesību, konkrēti, līgumtiesību, instruments, kam nav konkrētas saiknes ar infrastruktūras pārvaldītāju iekasēto maksu kontroli, kas paredzēta Direktīvā 2001/14. Tādējādi ar šo normu cenšas panākt taisnīgu līdzsvaru katrā gadījumā atsevišķi.

70

Taču jākonstatē, ka, pirmkārt, taisnīguma izvērtējums katrā gadījumā atsevišķi ir pretrunā Direktīvas 2001/14 4. panta 5. punktā un preambulas 11. apsvērumā ietvertajam nediskriminācijas principam, kā jau ticis izklāstīts šī sprieduma 45.–54. punktā.

71

Šajā ziņā no lietas materiāliem arī izriet, ka Vācijas civillietu tiesu judikatūras pamatā ir princips, ka BGB 315. pantam ir “autonoma piemērošanas joma”, kas ir paralēla dzelzceļa tiesiskā regulējuma piemērošanas jomai, un ka līdz ar to būtu jāpārbauda, vai infrastruktūras pārvaldītājs rīcības brīvības, kas tam piešķirta ar valsts tiesisko regulējumu maksu noteikšanas jomā, ietvaros ir atbilstoši ņēmis vērā prasītāja dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma intereses, kuras sniedzas vēl aiz piekļuves tīklam nosacījumu nediskriminējošā rakstura.

72

Šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, ka minētās judikatūras rezultātā tiek piemēroti materiālie vērtējuma kritēriji par atlīdzībām, kas nav paredzētas atbilstošajās Direktīvas 2001/14 normās.

73

Šie kritēriji, kurus taisnīguma pārbaudes ietvaros, pamatojoties uz BGB 315. pantu, piemēro civillietu tiesas, tādējādi apdraud Direktīvas 2001/14 mērķu īstenošanu, jo nav minētajā judikatūrā atzītu vienveidīgu kritēriju, jo tie tiek piemēroti katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā līguma priekšmetu un pušu intereses.

74

Liekot uzsvaru vienīgi uz individuālā līguma ekonomisko izdevīgumu, BGB 315. panta piemērošanā netiek ņemts vērā fakts, ka vienīgi atbilstoši vienveidīgiem kritērijiem noteiktas maksas var nodrošināt, ka politika maksu jomā tiek īstenota vienādi attiecībā uz visiem dzelzceļa uzņēmumiem.

75

Taisnīguma izvērtējums, pamatojoties uz BGB 315. pantu līguma ietvaros, no vienas puses, un no Direktīvas 2001/14 izrietošo dzelzceļa tiesisko regulējumu, no otras puses, sniedz dažādus secinājumus, kurus piemērojot vienam un tam pašam līgumam, var rasties pretrunīgi rezultāti.

76

Tādēļ taisnīguma principa piemērošana Vācijas tiesās ir pretrunā Direktīvā 2001/14 ietvertajiem principiem, īpaši vienlīdzīgas attieksmes pret dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem principam.

77

Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/14 4. panta 1. punktu dalībvalstīm jāizveido maksas iekasēšanas sistēma. Tās var arī paredzēt specifiskus maksas iekasēšanas noteikumus, allaž ievērojot infrastruktūras pārvaldītāja vadības neatkarību. Saskaņā ar šo tiesību normu pēdējais minētais, pirmkārt, nosaka infrastruktūras izmantošanas maksu un, otrkārt, iekasē to (skat. it īpaši spriedumus, 2013. gada 28. februāris, Komisija/Spānija, C‑483/10, EU:C:2013:114, 39. punkts, un 2013. gada 3. oktobris, Komisija/Itālija, C‑369/11, EU:C:2013:636, 41. punkts).

78

Tādējādi šajā tiesību normā ir paredzēta kompetenču sadale starp dalībvalstīm un infrastruktūras pārvaldītāju saistībā ar maksas iekasēšanas shēmām. Dalībvalstīm ir jānosaka maksas iekasēšanas kārtība, bet maksas noteikšana un iekasēšana principā ir infrastruktūras pārvaldītāja ziņā (spriedumi, 2013. gada 28. februāris, Komisija/Spānija, C‑483/10, EU:C:2013:114, 41. punkts; 2013. gada 11. jūlijs, Komisija/Čehijas Republika, C‑545/10, EU:C:2013:509, 34. punkts, un 2013. gada 3. oktobris, Komisija/Itālija, C‑369/11, EU:C:2013:636, 42. punkts).

79

Lai sasniegtu mērķi panākt infrastruktūras pārvaldītāja pārvaldības neatkarību, tam maksas iekasēšanā, ko ir noteikušas dalībvalstis, ir jābūt zināmai rīcības brīvībai, lai maksas apmēru noteiktu tā, lai tam ļautu to izmantot kā pārvaldības instrumentu (spriedumi, 2013. gada 28. februāris, Komisija/Spānija, C‑483/10, EU:C:2013:114, 44. un 49. punkts, kā arī 2013. gada 11. jūlijs, Komisija/Čehijas Republika, C‑545/10, EU:C:2013:509, 35. punkts).

80

No Direktīvas 2001/14 preambulas 12. apsvēruma izriet, ka dalībvalstu norādītajās robežās maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas sistēmām būtu jāmudina dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāji uzlabot savas infrastruktūras izmantošanu (spriedums, 2013. gada 28. februāris, Komisija/Spānija, C‑483/10, EU:C:2013:114, 44. punkts).

81

Lai gan minētie pārvaldītāji principā var aprēķināt maksas apmēru, izmantojot maksu noteikšanas sistēmu, kas piemērojama visiem dzelzceļa uzņēmumiem, tie nevar panākt infrastruktūras izmantošanas uzlabošanu, ja tie jebkurā brīdī var sastapties ar risku, ka kādai pusei – dzelzceļa uzņēmumam – civillietu tiesa maksu nosaka pēc taisnīguma principa atbilstoši BGB 315. pantam, jo šāda maksas noteikšana tiesā ierobežo infrastruktūras pārvaldītāja rīcības brīvību apmērā, kas nav savietojams ar Direktīvas 2001/14 mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Komisija/Itālija, C‑369/11, EU:C:2013:636, 43. punkts).

82

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 2. punktā paredzēto, lai mudinātu infrastruktūras pārvaldītāju optimizēt tā infrastruktūru, tam ir jābūt spējīgam noteikt vai turpināt noteikt augstāku maksu, pamatojoties uz atsevišķu specifisku ieguldījumu projektu ilgtermiņa izmaksām (spriedums, 2013. gada 28. februāris, Komisija/Vācija, C‑556/10, EU:C:2013:116, 83. punkts).

83

Turklāt jāsecina, ka maksu pārbaude atbilstoši taisnīguma principam un attiecīgā gadījumā nolēmuma saistībā ar ex aequo et bono pieņemšana atbilstoši BGB 315. panta 3. punktam ir pretrunā Direktīvas 2001/14 4. panta 1. punkta mērķiem.

84

Treškārt, ir jākonstatē, ka materiālo vērtējuma kritēriju piemērošana, pamatojoties uz BGB 315. pantu, vai nu būtu pretrunā tostarp Direktīvas 2001/14 4., 7. un 8. pantā paredzētajiem vērtējuma kritērijiem, vai arī, pieņemot, ka pirmās minētās prasības atbilst direktīvā noteiktajām, civillietu tiesas tieši piemērotu dzelzceļa tiesisko regulējumu un līdz ar to iejauktos regulatīvās iestādes pilnvarās.

85

Šajā ziņā jānorāda uz to, ka princips, ka infrastruktūras izmantošanas maksas ir jānosaka dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājam, kuram ir jāievēro nediskriminācijas princips, atbilst regulatīvās iestādes veiktajai kontrolei, kurai savukārt ir jāuzrauga maksu nediskriminējošais raksturs.

86

Tādējādi, kad valsts civillietu tiesas, kuras izskata strīdus par dzelzceļa infrastruktūras lietošanas maksām, BGB 315. pantā paredzētajā taisnīguma pārbaudē piemēro nozares tiesisko regulējumu, kas izriet no AEG un EIBV, lai izvērtētu maksu apmēra aprēķināšanas kārtību, tikai no Direktīvas 2001/14 izrietošajam dzelzceļa tiesiskajam regulējumam netiek piemērots regulatīvās iestādes vērtējums un pēc tam arī ex post vērtējums tiesās, kurās apstrīdēti šīs iestādes lēmumi, taču to piemēro un precizē visas valsts kompetentās civillietu tiesas, ignorējot Direktīvas 2001/14 30. pantā regulatīvajai iestādei piešķirto ekskluzīvo kompetenci.

87

Līdz ar to dažādu nesaistītu civillietu tiesu nolēmumi, kas attiecīgā gadījumā nav saskaņoti augstāku instanču tiesu judikatūrā, aizstātu kompetentās iestādes veiktās kontroles vienveidību, ja vien attiecīgajā gadījumā tiesas, kas izskata sūdzības par šīs iestādes lēmumiem un kas šajā gadījumā ir administratīvās tiesas, neveic pārbaudi, kā paredzēts arī Direktīvas 2001/14 30. pantā. No tā izriet divu savstarpēji nekoordinētu nolēmumu avotu pretnostatījums, kas ir acīmredzamā pretrunā Direktīvas 2001/14 30. pantam.

88

Ceturtkārt, iesniedzējtiesa pareizi uzsver praksē nepārvaramas grūtības dažādu civillietu tiesu pieņemtu individuālu nolēmumu ātrā integrēšanā nediskriminējošā sistēmā, pat ja regulatīvā iestāde pūlētos tūlīt uz šiem nolēmumiem reaģēt.

89

Pirmām kārtām no tā – katrā ziņā līdz augstāku instanču tiesu iesaistei – rastos diskriminācija atkarībā no tā, vai civillietu tiesā ir vērsies dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums vai ne un no tā, kāds ir tās pieņemtais nolēmums, kas ir acīmredzams Direktīvas 2001/14 4. panta 5. punktā ietvertā nediskriminēšanas principa pārkāpums.

90

Otrām kārtām no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka taisnīguma pārbaude, kas veikta, pamatojoties uz BGB 315. pantu, lai izvairītos no dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu diskriminācijas, nozīmētu, ka infrastruktūras pārvaldītājam vai regulatīvajai iestādei faktiski ir jāpielāgo maksas apmērs un tā ir jāpiemēro arī visiem pārējiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem pēc tam, kad stājies spēkā civillietu tiesas nolēmums par minētās maksas grozīšanu pēc viena vienīga uzņēmuma lūguma.

91

Taču šāds pienākums neizriet no Direktīvas 2001/14 normām par regulatīvo iestādi.

92

Turklāt arguments, ka ar šo metodi būtu iespējams risinājums, kas nodrošina nediskriminējošu attieksmi pret dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, ir balstīts uz pieņēmumu, ka regulatīvajai iestādei būtu jāreaģē tikai uz civillietu tiesu, pamatojoties uz BGB 315. pantu, jau pieņemtajiem atsevišķajiem nolēmumiem. Šāda situācija ir acīmredzami pretrunā regulatīvajai iestādei uzticētajam uzdevumam, kas izriet no Direktīvas 2001/14 30. panta 2. un 5. punkta.

93

Visbeidzot minētajā situācijā tiktu aizskarta dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāju neatkarība, jo tiem, reaģējot uz civillietu tiesas nolēmumu, nāktos piemērot fiksētas “taisnīgas” maksas, kuras izrietētu no atsevišķu gadījumu izvērtējuma, kas ir pretrunā Direktīvā 2001/14 šiem infrastruktūras pārvaldītājiem uzticētajam uzdevumam.

94

Šajā kontekstā, piektkārt, ir jāatzīst, ka netiktu ievērots regulatīvās iestādes lēmumu saistošais raksturs visām iesaistītajām pusēm, kurš izriet no Direktīvas 2001/14 30. panta 5. punkta otrās daļas. Proti, no šīs normas izriet, ka regulatīvās iestādes lēmumi, kuri attiecīgā gadījumā tiek pakļauti pārbaudei tiesā, rada tiesiskas sekas visām pusēm, uz ko lēmums attiecas dzelzceļa nozarē – kā uz pārvadājumu uzņēmumiem, tā arī uz infrastruktūras pārvaldītājiem. Šim principam būtu pretrunā, ja civillietu tiesu spriedumi, kas attiecīgā gadījumā ir pamatoti ar maksu aprēķināšanas regulējumā ietvertajiem principiem, tiesiskas sekas radītu tikai attiecīgās lietas dalībniekiem.

95

Tādējādi piekļuves atļaujas īpašnieks, kas ceļ prasību pret infrastruktūras pārvaldītāju, lai saņemtu par netaisnīgu uzskatītās maksas daļas atmaksu, noteikti gūtu priekšrocību salīdzinājumā ar savem konkurentiem, kuri šādu prasību nav cēluši. Civillietu tiesai, kas izskata prasību, atšķirībā no regulatīvās iestādes nebūtu iespējas strīdu attiecināt uz pārējiem infrastruktūras izmantošanas līgumiem vai taisīt spriedumu, kas būtu piemērojams visai attiecīgajai nozarei.

96

Šāda situācija apdraudētu ne vien no regulējuma par piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai izrietošo principu, ka pieņemtie lēmumi ir saistoši visām iesaistītajām pusēm, un noteikti radītu nevienlīdzīgu attieksmi pret piekļuves atļauju īpašniekiem, kā novēršana tieši ir Direktīvas 2001/14 mērķis, bet arī kaitētu mērķim nodrošināt godīgu konkurenci dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas nozarē.

97

Līdz ar to maksu atlīdzināšana atbilstoši civiltiesību normām ir iedomājama tikai tādā gadījumā, kad atbilstoši valsts tiesību normām maksas netaisnīgumu, kas izriet no regulējuma par piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai, iepriekš ir konstatējusi regulatīvā iestāde vai tiesa, kas pārbaudījusi šīs iestādes lēmumu, un tādā apmērā, ciktāl šī atlīdzināšana var tikt izskatīta valsts civillietu tiesās, nevis ceļot prasību atbilstoši minētajam regulējumam.

98

Sestkārt, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka nav izslēgts izlīgums tiesvedībā civillietā un tādējādi arī procedūrā, kas uzsākta atbilstoši BGB 315. pantam. Nostāja, ka BGB 315. pantam ir “autonoma piemērošanas joma”, kas ir paralēla piekļuves dzelzceļa infrastruktūrai tiesiskā regulējuma piemērošanas jomai, nozīmē, ka sarunas, lai panāktu izlīgumu, var notikt, neiesaistot regulatīvo iestādi, kas nav šādas procedūras dalībniece.

99

Šāda regulatīvās iestādes izslēgšana ir pretrunā Direktīvas 2001/14 30. panta 3. punkta otrā un trešā teikuma tekstam un mērķim, jo tajos paredzēts, pirmkārt, ka pretendentu un infrastruktūras pārvaldītāja pārrunas par infrastruktūras maksas apjomu ir pieļaujamas vienīgi tad, ja tās notiek regulatīvās iestādes uzraudzībā, un, otrkārt, ka tai ir nekavējoties jāiejaucas, ja pārrunās varētu tikt pārkāptas šīs direktīvas prasības.

100

Septītkārt, BGB 315. panta piemērošana, ko veic Vācijas tiesas, nešķiet savietojama ar Direktīvas 2001/14 mērķi mudināt pārvaldītājus uzlabot infrastruktūras izmantošanu, kā īpaši noteikts šīs direktīvas 12. panta pirmajā daļā, kurā infrastruktūras pārvaldītajam paredzēta iespēja piedzīt attiecīgu maksu par jaudu, kas ir pieprasīta, taču netiek izmantota. BGB 315. panta piemērošanas pamatojums, ka šim pantam ir “autonoma piemērošanas joma”, kas ir paralēla piekļuves dzelzceļa infrastruktūrai tiesiskā regulējuma piemērošanas jomai, radītu secinājumu, ka šajā tiesiskajā regulējumā izvirzītie konkrētie mērķi netiek ņemti vērā.

101

Pieņemot, ka BGB 315. panta piemērošana pieļauj ņemt vērā Direktīvas 2001/14 mērķus, tomēr pastāv acīmredzamas risks, ka katrā konkrētajā gadījumā veiktajai maksu samazināšanai būs atšķirīga ietekme uz vēlamo pamudinošo efektu un ka dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi tiks mudināti, ceļot civiltiesiskas prasības, iegūt priekšrocības, kādu nav citiem uzņēmumiem, kas atrodas tādā pašā situācijā.

102

Šis pamudinājums var arī apdraudēt interesi panākt infrastruktūras optimālu izmantošanu, pielietojot atbilstošus organizatoriskus pasākumus vai pēc iespējas laikus atceļot jaudu rezervācijas, kas būtu pretrunā Direktīvas 2001/14 12. panta pirmajai daļai.

103

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2001/14 normas, īpaši tās 4. panta 5. punkts un 30. panta 1., 3., 5. un 6. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tāda valsts tiesiskā regulējuma kā pamatlietā piemērošana, atbilstoši kuram dzelzceļa infrastruktūras lietošanas maksu taisnīgums katrā atsevišķā gadījumā ir jāpārbauda parastajām tiesām, un pastāv iespēja attiecīgā gadījumā grozīt šo maksu apmēru neatkarīgi no šīs direktīvas 30. pantā paredzētās regulatīvās iestādes veiktās uzraudzības.

104

Trešais, ceturtais un septītais jautājums ir uzdoti tikai gadījumam, ja atbilde uz pirmo, otro, piekto un sesto jautājumu būtu apstiprinoša.

105

Tā kā atbilde uz pirmo, otro, piekto un sesto jautājumu ir noliedzoša, uz trešo, ceturto un septīto jautājumu nav jāatbild.

106

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvas 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksājumu iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/49/EK, normas, īpaši tās 4. panta 5. punkts un 30. panta 1., 3., 5. un 6. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tāda valsts tiesiskā regulējuma kā pamatlietā piemērošana, atbilstoši kuram dzelzceļa infrastruktūras lietošanas maksu taisnīgums katrā atsevišķā gadījumā ir jāpārbauda parastajām tiesām, un pastāv iespēja attiecīgā gadījumā grozīt šo maksu apmēru neatkarīgi no Direktīvas 2001/14, kas grozīta ar Direktīvu 2004/49, 30. pantā paredzētās regulatīvās iestādes veiktās uzraudzības.