Lieta C‑448/15

Belgische Staat

pret

Wereldhave Belgium Comm. VA u.c.

(hof van beroep te Brussel lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Mātesuzņēmumi un meitasuzņēmumi, kas atrodas dažādās dalībvalstīs – Piemērojamā kopējā nodokļu sistēma – Uzņēmumu ienākuma nodoklis – Direktīva 90/435/EEK – Piemērošanas joma – 2. panta c) punkts – Sabiedrība, kas ir nodokļa maksātāja bez izvēles tiesībām vai tiesībām saņemt atbrīvojumu no tā – Aplikšana ar nodokli pēc nulles likmes

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2017. gada 8. marta spriedums

Tiesību aktu tuvināšana – Kopēja nodokļu sistēma, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs – Direktīva 90/435 – Atbrīvojums meitasuzņēmuma dalībvalstī no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā par mātesuzņēmumam izmaksātajiem ienākumiem – Avansā maksājama nodokļa par ienākumiem no kapitāla un tiesībām uz kustamu mantu ieturēšana par dividendēm, ko meitasuzņēmums izmaksā fiskāla rakstura kolektīvo ieguldījumu uzņēmumam, kas reģistrēts kādā citā dalībvalstī un tajā pakārtoti zināmiem nosacījumam tiek aplikts ar nodokli pēc nulles likmes – Pieļaujamība – Nosacījums – Kolektīvo ieguldījumu uzņēmums, kas nav kādas dalībvalsts sabiedrība

(Padomes Direktīvas 90/435 2. panta c) punkts un 5. panta 1. punkts)

Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīva 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru avansā maksājamais nodoklis par ienākumiem no kapitāla un tiesībām uz kustamu mantu tiek ieturēts par dividendēm, ko šajā dalībvalstī reģistrēts meitasuzņēmums izmaksā kādā citā dalībvalstī reģistrētam fiskāla rakstura kolektīvo ieguldījumu uzņēmumam, kurš, ja vien visa tā peļņa tiek sadalīta tā akcionāriem, ar uzņēmumu ienākuma nodokli tiek aplikts pēc nulles likmes, tās 5. panta 1. punktam nav pretrunā tāpēc, ka šāds subjekts nav “dalībvalsts sabiedrība” šīs direktīvas izpratnē.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 90/435 2. panta c) punktā ir paredzēts pozitīvs kvalifikācijas kritērijs, proti, būt attiecīgā nodokļa maksātājam, un negatīvs kritērijs, proti, nebūt atbrīvotam no šā nodokļa un negūt izvēles iespēju. Tas, ka ir noteikti šādi divi kritēriji, no kuriem viens ir pozitīvs un otrs negatīvs, mudina domāt, ka minētās direktīvas 2. panta c) punktā paredzētais nosacījums ne tikai paģērē, lai sabiedrība ietilptu attiecīgā nodokļa piemērošanas subjektu lokā, bet arī vienlīdz ir vērsts uz to, lai izslēgtu situācijas, kuras ietver iespējamību, ka sabiedrībai, lai arī esot šā nodokļa maksātājai, minētais nodoklis patiesībā nav jāmaksā. Taču, lai arī sabiedrība, kas nodokli maksā pēc nulles likmes, ja vien visa tās peļņa tiek sadalīta tās akcionāriem, formāli nav atbrīvota no šāda nodokļa, praktiski tā ir tieši tādā pašā situācijā kā tā, kuru ar Direktīvas 90/435 2. panta c) punktu ir iecerēts izslēgt, proti, situācijā, kurā tai šis nodoklis nav jāmaksā. Proti, kā savu secinājumu 43. un 44. punktā norādījis ģenerāladvokāts, iekļaut valsts tiesiskajā regulējumā normu, saskaņā ar kuru kāda noteikta sabiedrību kategorija ar noteiktiem nosacījumiem var nodokli maksāt pēc nulles likmes, ir tas pats, kas šīs sabiedrības neiekļaut šā nodokļa maksātāju lokā (skat. arī spriedumu, 2008. gada 20. maijs, Orange European Smallcap Fund, C‑194/06, EU:C:2008:289, 33. un 34. punkts).

(skat. 31.–34. un 43. punktu un rezolutīvo daļu)