1

Ar savu apelācijas sūdzību Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 4. jūnija spriedumu Deluxe Laboratories/ITSB (“deluxe”) (T‑222/14, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2015:364), ar ko tā ir atcēlusi EUIPO Apelācijas otrās padomes 2014. gada 22. janvāra lēmumu lietā R 1250/2013‑2, ar kuru tā noraidījusiDeluxe Laboratories Inc., kas pēc tam kļuvusi par Deluxe Entertainment Services Group Inc. (turpmāk tekstā – “Deluxe”), apelācijas sūdzību par pārbaudītāja lēmumu, kurš atteica reģistrēt grafisku apzīmējumu “deluxe” kā Savienības preču zīmi (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) 7. pantā “Absolūta [Absolūts] atteikuma pamatojums” ir noteikts:

“1.   Nereģistrē:

[..]

[..]

2.   Šā panta 1. punktu piemēro arī tad, ja pamatojums reģistrācijas atteikumam pastāv tikai kādā Savienības daļā.”

3

Šīs regulas 75. pantā ir paredzēts:

“[EUIPO] lēmumos norāda to pamatojumu. Lēmumi balstās tikai uz tādiem iemesliem vai pierādījumiem, par ko attiecīgajām pusēm ir bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus.”

4

Tiesvedības priekšvēsturi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1.–7. punktā ir rezumējusi šādi:

[..]

5

Ar 2014. gada 10. aprīlī Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto prasības pieteikumu Deluxe cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

6

Lai pamatotu savu prasību, Deluxe izvirzīja piecus pamatus, ar kuriem attiecīgi tiek apgalvota pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde, Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta, 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 7. panta 3. punkta, kā arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, iegūto tiesību un Kopienu tiesību aktu likumības pārkāpums.

7

Deluxe apgalvoja, ka Apelācijas padome nav pamatojusi attiecīgās preču zīmes reģistrācijas atteikumu saistībā ar katru no attiecīgajām precēm un pakalpojumiem. Tā tostarp norādīja, ka šī padome nekādi nav ņēmusi vērā katras šo preču un pakalpojumu īpašības, lai gan runa ir par būtisku apstākli, lai noteiktu vārda “deluxe” fantastisko, suģestīvo un netieši norādošo raksturu.

8

EUIPO apgalvoja, ka no frāzes “bez izņēmuma”, kas ietverta apstrīdētajā lēmumā, izriet, ka Apelācijas padome individuāli izvērtēja attiecīgās preces un pakalpojumus un ka tā varēja sniegt vispārēju vērtējumu, jo visas šīs preces un pakalpojumi ietilpst audiovizuālajā nozarē.

9

Vispārējā tiesa apmierināja Deluxe prasību.

10

Pārsūdzētā sprieduma 15.–18. punktā atgādinājusi Tiesas judikatūru, Vispārējā tiesa 20.–22. punktā norādīja, ka šajā gadījumā, ņemot vērā vairāk nekā 90 preču un pakalpojumu, kas ietilpst astoņās atsevišķās klasēs un dažādās jomās, aprakstu, starp tiem pastāv tādas atšķirības, ņemot vērā to būtību, īpašības, pielietojumus un komercializācijas veidus, ka tās nevar tikt uzskatītas par tādām, kas veido vienotu kategoriju, kura ļauj Apelācijas padomei sniegt vispārēju vērtējumu. Taču Apelācijas padome nenorādīja, ka starp attiecīgajām precēm un pakalpojumiem ir pietiekami tieša un konkrēta saikne tādā mērā, ka šīs preces un pakalpojumi veido homogēnu kategoriju (turpmāk tekstā – “nepieciešamā saikne”).

11

Kā Vispārējā tiesa norādīja pārsūdzētā sprieduma 23. punktā, Apelācijas padome vispārēji norāda uz “precēm un pakalpojumiem”, “visām precēm un pakalpojumiem” un “attiecīgajām precēm un pakalpojumiem”, bet tā nenorāda konkrēti uz kādu no precēm vai pakalpojumiem, kuri ietilpst attiecīgajās klasēs, ne pat uz to kategorijām vai grupām. Tādēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 24. punktā secināja, ka, Apelācijas padome, neizvērtējot pieteiktās preču zīmes atšķirtspēju saistībā ar katru no attiecīgajām precēm un pakalpojumiem, nav veikusi konkrēto vērtējumu, kas prasīts Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā saistībā ar precēm un pakalpojumiem, kuri ietilpst attiecīgajās klasēs, un šajā ziņā nav juridiski pietiekami pamatojusi apstrīdēto lēmumu.

12

Izvērtējot EUIPO argumentus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 26. punktā konstatēja, ka no frāzes “bez izņēmuma” neizriet, pat netieši, ka Apelācijas padome ir izvērtējusi pieteiktās preču zīmes atšķirtspēju saistībā ar visām attiecīgajām precēm un pakalpojumiem. Kā to norādīja Vispārējā tiesa, Apelācijas padome apstrīdētajā lēmumā ir vienīgi norādījusi, ka visas preces bez izņēmuma var tikt pasniegtas kā tādas, kurām ir augstākā kvalitāte, un ka visi pakalpojumi bez izņēmuma var tikt piedāvāti kā tādi, kuri sniedz šādu kvalitāti. Tā nav norādījusi, ka precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst attiecīgajās klasēs, savā starpā ir nepieciešamā sakne, un līdz ar to nav minējusi nevienu apstākli, kas pamatotu vispārējā pamatojuma norādīšanu.

13

Saistībā ar EUIPO argumentu, saskaņā ar kuru attiecīgās preces un pakalpojumi ir cieši saistīti ar audiovizuālo nozari, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 27. punktā ir norādījusi, ka šī konstatācija nav ietverta apstrīdētajā lēmumā. Turklāt Vispārējā tiesa ir noliegusi nepieciešamās saiknes pastāvēšanu starp tādām noteiktām precēm un pakalpojumiem kā kinematogrāfijas filmas, preču piegādes ar smago autotransportu pakalpojumi, preču uzglabāšanas pakalpojumi, preču izpētes un izstrādāšanas pakalpojumi, kā arī interneta vietņu mitināšana un projektēšana trešajām personām. Tā konstatēja, ka katrā ziņā šādas saiknes pastāvēšana neizriet no apstrīdētā lēmuma formulējuma. Visbeidzot, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apstāklim – pieņemot, kas tas ir pierādīts –, ka vārds “deluxe” ir slavinošs un reklamējošs vārds, kuru var piemērot visām attiecīgajām precēm un pakalpojumiem, šajā ziņā nav nozīmes.

14

Tādēļ Vispārējā tiesa atcēla strīdīgo lēmumu.

15

Ar savu apelācijas sūdzību EUIPO lūdz Tiesu:

16

Apelācijas sūdzībā EUIPO norāda tikai vienu pamatu, ar kuru tiek apgalvots Regulas Nr. 207/2009 75. panta pirmā teikuma, aplūkojot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 2. punktu, pārkāpums. Šis pamatam ir divas daļas.

17

Sava vienīgā pamata pirmajā daļā EUIPO pārmet Vispārējai tiesai kļūdu tiesību piemērošanā, jo šī tiesa ir paredzējusi iespēju sniegt vispārēju pamatojumu tikai tādā gadījumā, ja preces vai pakalpojumi veido viendabīgas kategorijas. EUIPO uzskata, ka Vispārējā tiesa nevar izslēgt iespēju sniegt vispārēju pamatojumu saistībā ar dažādām precēm un pakalpojumiem, ja apzīmējuma uztvere saistībā ar katru no tiem ir vienveidīga un līdz ar to tiem piemērojamais pamatojums paliek nemainīgs.

18

Tādējādi EUIPO uzskata, ka ir pietiekami, ka reģistrācijas pieteikumā norādītajām precēm un pakalpojumiem ir kopēja īpašība, lai saistībā ar tām būtu pieļaujams norādīt vispārēju pamatojumu. Šī kopējā īpašība būtu tāda, ka saistībā ar katru norādīto preci un pakalpojumu augstas kvalitātes norāde tiks uztverta kā vienkāršs pārdošanas arguments. Šajā gadījumā apzīmējums “deluxe” sniedzot vienlīdzīgā veidā saistībā ar visām šīm precēm un šiem pakalpojumiem slavinošu un reklamējošu ziņojumu, kurš neļauj sabiedrībai noteikt šo preču un pakalpojumu izcelsmi. Lai pamatotu savu argumentāciju, EUIPO norāda pamatojumu, ko Tiesa sniegusi 2014. gada 11. decembra rīkojumā FTI Touristik/ITSB (C‑253/14 P, nav publicēts, EU:C:2014:2445), ar kuru Tiesa esot atzinusi pietiekami tiešas un konkrētas saiknes pastāvēšanu starp norādītajām precēm un pakalpojumiem saistībā ar kopīgu īpašību, kura izpaužoties tā, ka saistībā ar visām precēm un pakalpojumiem var tikt piešķirtas atlaides vai īpašas priekšrocības.

19

Tādēļ EUIPO uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 24. punktā izklāstītā konstatācija, saskaņā ar kuru Apelācijas padome nav veikusi nepieciešamo konkrēto analīzi, jo tā nav noteikusi visu preču un pakalpojumu homogēnumu, esot kļūdaina.

20

Tāpat EUIPO norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 27. punktā kā neatbilstošu noraidot Apelācijas padomes konstatāciju, saskaņā ar kuru vārds “deluxe” ir slavinošs un reklamējošs vārds, ko var piemērot visām attiecīgajām precēm un pakalpojumiem.

21

Deluxe atbild, ka EUIPO ir piešķīrusi augstu ticamības līmeni lietai BigXtra, kurā tika pieņemts 2014. gada 11. decembra rīkojums FTI Touristik/ITSB (C‑253/14 P, nav publicēts, EU:C:2014:2445), ar ko tika atteikts reģistrēt preču zīmi “BigXtra”, jo šim vārdam ir skaidri slavinošs raksturs. Deluxe uzskata, ka minētā lieta nav atbilstoša šajā lietā, jo tā atšķiras no šīs lietas. Vārds “deluxe” varot būt aprakstošs vienīgi saistībā ar pašām precēm, nevis ar to pārdošanas veidu, jo nepastāvot preces pārdošanas “deluxe” forma; tas tā ir vēl jo mazāk, ja tiktu ņemta vērā konkrētā sabiedrības daļa.

22

Ar sava vienīgā pamata otro daļu EUIPO apgalvo, ka ar pietiekama homogēnuma prasības interpretāciju, kuru Vispārējā tiesa veikusi pārsūdzētā sprieduma 20.–22. un 26. punktā un atbilstoši kurai Apelācijas padome var norādīt vispārēju pamatojumu attiecīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma noraidīšanai, nav ievērota judikatūra, it īpaši 2010. gada 18. marta rīkojums CFCMCEE/ITSB, (C‑282/09 P, EU:C:2010:153). Nosakot korelāciju starp “homogēnas kategorijas” pastāvēšanu un preču un pakalpojumu aprakstu, Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi “pietiekama homogēnuma” preču vai pakalpojumu “kategorijas” vai “grupas” jēdzienu šīs judikatūras nozīmē un līdz ar to jēdzienu “pietiekami tieša un konkrēta saikne”, kurai jāpastāv starp precēm un pakalpojumiem.

23

EUIPO uzskata, ka homogēnuma prasība būtu jāsaprot plašākā nozīmē tādā ziņā, ka pietiktu, ka visām precēm un pakalpojumiem ir kopība īpašība, kas varētu pastāvēt arī starp precēm vai pakalpojumiem, kuri ietilpst dažādās nozarēs.

24

EUIPO apgalvo, ka šajā lietā apstrīdētajā lēmumā ir skaidri norādīts, ka attiecīgo preču un pakalpojumu kopējā īpašība izpaužas tajā, ka visas preces bez izņēmuma var tikt pasniegtas kā tādas, kurām ir augsta kvalitāte, un ka visi pakalpojumi bez izņēmuma var tikt piedāvāti kā šādu kvalitāti sniedzoši.

25

Deluxe apstrīd EUIPO apgalvojumu, ka attiecīgās preces un pakalpojumi ir pietiekami homogēni un ka tie tādēļ var tikt uzskatīti par vienotu veselumu.

26

Tā kā EUIPO apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu, kas izklāstīts šī sprieduma 10.–13. punktā, un ar abām vienīgā pamata daļām tiek apgalvots Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 75. panta pārkāpums, tās ir lietderīgi izvērtēt kopā.

27

Iesākumā, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka kompetentā iestāde nevar tikai veikt minimālu reģistrācijas pieteikuma izvērtēšanu, bet tai, tieši pretēji, ir jāveic stingra un pilnīga pārbaude, lai preču zīmes netiktu reģistrētas nepamatoti (spriedums, 2003. gada 6. maijs, Libertel, C‑104/01, EU:C:2003:244, 59. punkts).

28

Tā kā preču zīmes reģistrācija vienmēr tiek lūgta attiecībā uz reģistrācijas pieteikumā minētajām precēm un pakalpojumiem, jautājums par to, vai uz preču zīmi ir attiecināms viens no absolūtajiem reģistrācijas atteikuma pamatiem, ir jāizvērtē in concreto saistībā ar šīm precēm un pakalpojumiem (spriedums, 2007. gada 15. februāris, BVBAManagement, Training en Consultancy, C‑239/05, EU:C:2007:99, 31. punkts).

29

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, pirmkārt, absolūto atteikuma pamatu vērtējums ir jāveic par katru no precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem ir pieteikta preču zīmes reģistrācija, un, otrkārt, lēmums, ar kuru kompetentā iestāde atsaka preču zīmes reģistrāciju, principā ir jāpamato attiecībā uz katru no šīm precēm vai šiem pakalpojumiem (spriedums, 2007. gada 15. februāris, BVBA Management, Training en Consultancy/Komisija, C‑239/05, EU:C:2007:99, 34. punkts; un rīkojums, 2010. gada 18. marts, CFCMCEE/ITSB, C‑282/09 P, EU:C:2010:153, 37. punkts).

30

Tomēr, runājot par šo pēdējo prasību, Tiesa ir precizējusi, ka kompetentā iestāde var sniegt tikai vispārēju vērtējumu attiecībā uz visām attiecīgajām precēm vai pakalpojumiem, ja viens un tas pats atteikuma pamats ir piemērojams attiecībā uz kādu preču vai pakalpojumu kategoriju vai grupu (spriedumi, 2007. gada 15. februāris, BVBA Management, Training en Consultancy/Komisija, C‑239/05, EU:C:2007:99, 37. punkts, un 2013. gada 17. oktobris, Isdin/Bial‑Portela, C‑597/12 P, EU:C:2013:672, 26. punkts).

31

Turpinājumā Tiesa ir precizējusi, ka tāda iespēja ir attiecināma vienīgi uz precēm un pakalpojumiem, kuriem savstarpēji ir pietiekami tieša un konkrēta saikne tādā ziņā, ka tie veido preču vai pakalpojumu kategoriju vai grupu, kas ir pietiekami homogēna (spriedums, 2013. gada 17. oktobris, Isdin/Bial‑Portela, C‑597/12 P, EU:C:2013:672, 27. punkts).

32

Lai izvērtētu, vai starp precēm vai pakalpojumiem, kas norādīti Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumā, pastāv pietiekami tieša un konkrēta saikne un vai tos var sadalīt pietiekama homogēnuma kategorijās vai grupās iepriekšējā punktā minētās judikatūras nozīmē, ir jāņem vērā šīs darbības mērķis ļaut un veicināt in concreto izvērtēt jautājumu, vai uz preču zīmi, uz kuru attiecas reģistrācijas pieteikums, attiecas kāds no absolūtajiem atteikuma pamatiem saskaņā ar šī sprieduma 28. punktā minēto judikatūru.

33

Arī attiecīgo preču un pakalpojumu sadalīšana vienā vai vairākās grupās vai kategorijās tostarp ir jāveic, pamatojoties uz tiem kopīgajām īpašībām, kuras ir atbilstošas saistībā ar analīzi par iespēju pret preču zīmi, kuru lūgts reģistrēt saistībā ar šīm precēm un pakalpojumiem, izvirzīt noteiktu absolūtu atteikuma pamatu. No tā izriet, ka šāds vērtējums ir jāveic in concreto saistībā ar katra reģistrācijas pieteikuma izvērtēšanu un attiecīgajā gadījumā saistībā ar katru dažādo, eventuāli piemērojamo absolūto atteikuma pamatu.

34

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka a priori nevar izslēgt, ka precēm un pakalpojumiem, kas norādīti reģistrācijas pieteikumā, visiem ir atbilstoša īpašība saistībā ar absolūta atteikuma pamata analīzi un ka tos var pārgrupēt, lai veiktu attiecīgā reģistrācijas pieteikuma pārbaudi saistībā ar šo absolūto atteikuma pamatojumu, vienā kategorijā vai vienā pietiekama homogēnuma grupā šī sprieduma 31. punktā izklāstītās judikatūras nozīmē.

35

Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 26. punkta izriet, ka saistībā ar visām precēm un pakalpojumiem, kas norādīti attiecīgajā reģistrācijas pieteikumā, Apelācijas padome ir norādījusi, ka visas preces bez izņēmuma var tikt pasniegtas kā tādas, kurām ir augstākā kvalitāte, un ka visi pakalpojumi bez izņēmuma var tikt piedāvāti kā tādi, kuri sniedz augstāko kvalitāti. No šī apsvēruma izriet, ka Apelācijas padome būtībā ir uzskatījusi, ka visām precēm un pakalpojumiem, kas norādīti reģistrācijas pieteikumā, kurš tai bija jāizskata, ir īpašība, kas ir atbilstoša saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā absolūtā atteikuma pamata izvērtēšanu, proti, tas, ka tie visi var tikt pasniegti kā tādi, kam ir augstākā kvalitāte vai kas sniedz augstāko kvalitāti, un ka līdz ar to tie ietilpst vienā kategorijā un vienā pietiekama homogēnuma grupā saistībā ar šī absolūtā atteikuma pamata izvērtēšanu. Apelācijas padome uzskata, ka šīs attiecīgo preču un pakalpojumu kopējās īpašības atbilstīgums saistībā ar pārbaudi, kura Apelācijas padomei ir jāveic, ir pierādīts ar apstrīdētā lēmuma apsvērumu, saskaņā ar kuru pieteiktā preču zīme sastāv no “apgalvojuma par augstāko kvalitāti”.

36

Tas, ka Apelācijas padome, kā ir minēts pārsūdzētā sprieduma 22. punktā, nav tieši norādījusi, ka starp attiecīgajām precēm un pakalpojumiem ir pietiekami tieša un konkrēta saikne tādā mērā, ka tie veido homogēnu kategoriju, neliek izdarīt citādu secinājumu, jo šāda norāde netieši izriet no Apelācijas padomes apsvēruma, kas atgādināts pārsūdzētā sprieduma 26. punktā.

37

Lai pārbaudītu to, vai Apelācijas padome ir izpildījusi savu pienākumu veikt konkrētu vērtējumu, kas paredzēts Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā, un juridiski pietiekami pamatot savu lēmumu, Vispārējai tiesai, izvērtējot faktus, bija jāizvērtē šī sprieduma 35. punktā atgādināto Apelācijas padomes apsvērumu pamatotība.

38

It īpaši Vispārējai tiesai, pirmkārt, bija jāpārbauda, vai pieteikto preču zīmi, kura sastāv no vārdiska elementa un grafiska elementa, konkrētā sabiedrības daļa var faktiski tieši un nekavējoties uztvert drīzāk kā augstākās kvalitātes apgalvojumu vai slavinošu paziņojumu, nevis kā tās aptverto preču un pakalpojumu komerciālās izcelsmes norādi.

39

Otrkārt, Vispārējai tiesai, izvērtējot pieteiktās preču zīmes vārdisko elementu, bija jāpārbauda, vai vārds “deluxe” faktiski pauž jēdzienu “augstākā kvalitāte”, kā to apgalvo Apelācijas padome, jo šīs vārdiskais elements ir tieša norāde uz jēdzienu “luxe”. Ja vārdam “deluxe” būtu nozīme, kas atšķiras no “augstākās kvalitātes”, kā to uzskata ģenerāladvokāts savu secinājumu 54. un 55. punktā, tad Vispārējai tiesai būtu jāizvērtē, vai, ņemot vērā šo nozīmi, attiecīgās preču zīmes aptvertās preces un pakalpojumi ir homogēna grupa, kas pamato vispārēja pamatojuma norādīšanu.

40

Taču Vispārējā tiesa ir vispārējā veidā izslēgusi iespēju secināt, ka attiecīgajām precēm un pakalpojumiem ir homogēns raksturs, un tā šajā ziņā nav ņēmusi vērā ne pieteiktās preču zīmes specifiskumu, ne it īpaši to, kā to uztver konkrētā sabiedrības daļa.

41

Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 21. punkta, Vispārējā tiesa ir vienīgi konstatējusi, ka starp precēm un pakalpojumiem, kuri norādīti strīdīgajā reģistrācijas pieteikumā, ir tādas atšķirības, ņemot vērā to būtību, īpašības, pielietojumus un komercializācijas veidus, ka tās nevar uzskatīt par tādām, kas veido vienotu kategoriju, kura ļauj Apelācijas padomei sniegt vispārēju vērtējumu. Tādēļ Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā iespēju, ka visām attiecīgajām precēm un pakalpojumiem, neskatoties uz to atšķirībām, var būt kopīga īpašība, kas ir atbilstoša pārbaudei, kura bija jāveic Apelācijas padomei, un kas saskaņā ar šī sprieduma 33. un 34. punktā izklāstītajiem apsvērumiem varēja pamatot to, ka tos var iedalīt vienā un tajā pašā homogēnā grupā un ka Apelācijas padome saistībā ar tiem norāda vispārēju pamatojumu.

42

Šo pašu iemeslu dēļ Vispārējās tiesas apgalvojums, kurš izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 27. punktā un saskaņā ar kuru “apstāklim [..], ka [...] vārds “deluxe” ir slavinošs un reklamējošs vārds, kurš var tikt piemērots visām attiecīgajām precēm un pakalpojumiem, nav nozīmes”, arī ir kļūdains.

43

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 75. panta interpretāciju, līdz ar ko pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.

44

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā. Izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu.

45

Līdz ar to lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: