—

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un L. Van den Broeck, pārstāves,

—

Dānijas valdības vārdā – C. Thorning un M. S. Wolff, pārstāvji,

—

Eiropas Savienības Padomes vārdā – O. Segnana un A. Norberg, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin, pārstāvis,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 67. panta 3. punktu Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulu (EK) Nr. 592/2008 (OV L 177, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), kā arī par šīs tiesību normas spēkā esamību, ņemot vērā LESD 45. un 48. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 15. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir ticis iesniegts divās apvienotās tiesvedībās, kas notiek iesniedzējtiesā, proti, starp Office national de l’emploi (ONEm) [Valsts nodarbinātības biroju] (turpmāk tekstā – “ONEm”) un M., kā arī starp M., no vienas puses, un ONEm un Caisse auxiliaire de paiement des allocations de chômage (CAPAC) [Bezdarbnieka pabalstu izmaksāšanas palīgkasi], no otras puses, par bezdarbnieka pabalsta un ienākumu nodrošināšanas pabalsta izmaksu.

3

Regulas Nr. 1408/71 3. panta “Vienāda attieksme” 1. punktā ir noteikts:

“Ievērojot šīs regulas īpašos noteikumus, uz personām, uz kur[ām] attiecas šī regula, attiecas tie paši pienākumi un tie paši pabalsti saskaņā ar jebkuras dalībvalsts tiesību aktiem, kas attiecas uz šīs valsts pilsoņiem.”

4

Šīs regulas 67. panta “Apdrošināšanas vai nodarbinātības laika posmu summēšana” redakcija ir šāda:

“1.   Tādas dalībvalsts kompetenta institūcija, saskaņā ar kuras tiesību aktiem tiesību uz pabalstiem iegūšana, saglabāšana vai atgūšana ir atkarīga no nosacījuma par apdrošināšanas laika posmu pabeigšanu, ciktāl nepieciešams, ņem vērā tādus apdrošināšanas vai nodarbinātības laika posmus, kas darbinieka statusā pabeigti saskaņā ar kādas citas dalībvalsts tiesību aktiem, tā, it kā tie būtu apdrošināšanas laika posmi, kas pabeigti saskaņā ar tiesību aktiem, ko tā piemēro, tomēr ar noteikumu, ka šie nodarbinātības laika posmi būtu bijuši uzskatāmi par apdrošināšanas laika posmiem, ja tie būtu pabeigti saskaņā ar šiem tiesību aktiem.

2.   Tādas dalībvalsts kompetentā institūcija, saskaņā ar kuras tiesību aktiem tiesību uz pabalstiem iegūšana, saglabāšana vai atgūšana ir atkarīga no darba stāža, ciktāl nepieciešams, ņem vērā tādus apdrošināšanas vai nodarbinātības laika posmus, kas darbinieka statusā ir pabeigti saskaņā ar kādas citas dalībvalsts tiesību aktiem, tā, it kā tie būtu tādi nodarbinātības laika posmi, kas pabeigti saskaņā ar tiesību aktiem, ko tā piemēro.

3.   Izņemot gadījumus, kas minēti 71. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) ievilkumā un b) apakšpunkta ii) ievilkumā, 1. un 2. punkta piemērošana ir atkarīga no nosacījuma, lai attiecīgā persona būtu vēlākajā no reizēm pabeigusi:

saskaņā ar tiem tiesību aktiem, saskaņā ar kuriem šie pabalsti ir pieprasīti.

4.   Ja tā laika posma ilgums, kurā var piešķirt pabalstus, ir atkarīgs no apdrošināšanas vai nodarbinātības laika posmu ilguma, attiecīgi piemēro 1. vai 2. punktu.”

5

Karaļa 1991. gada 25. novembra Lēmuma par bezdarba tiesisko regulējumu (1991. gada 31. decembraMoniteur belge, 29888. lpp.) – redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktu rašanās laikā (turpmāk tekstā – “Karaļa 1991. gada 25. novembra lēmums”), – 29. panta 2. punktā ir noteikts:

“No brīža, kad tiek uzsākta nepilna darba laika nodarbinātība, par nepilna darba laika darba ņēmēju, kuram saglabātas tiesības, ir uzskatāms tāds darba ņēmējs, kas tiek nodarbināts saskaņā ar nodarbinātības kārtību, kura neatbilst 28. panta 1. vai 3. punktā paredzētajiem noteikumiem un kuras ilgums nedēļā atbilst 1978. gada 3. jūlija Likuma par darba līgumiem 11.a panta ceturtās daļas un nākamo daļu noteikumiem, ja:

[..].”

6

Saskaņā ar Beļģijas tiesībām pilna darba laika darba ņēmēja bezdarbnieka pabalsti tiek piešķirti ar zināmiem nosacījumiem, kuru skaitā ir Karaļa 1991. gada 25. novembra lēmuma 30. pantā paredzētais nosacījums, ka atsauces laikposmā pirms pabalstu pieprasīšanas ir jābūt nostrādātam noteiktam darba dienu skaitam.

7

Karaļa 1991. gada 25. novembra lēmuma 37. panta 2. punktā ir noteikts:

“Ārvalstīs veiktais darbs tiek ņemts vērā, ja tas ir ticis veikts nodarbinātības attiecībās, kas Beļģijā radītu pienākumu ieturēt sociālā nodrošinājuma iemaksas, tostarp iemaksas apdrošināšanai bezdarba gadījumā.

Pirmā daļa tomēr ir piemērojama vienīgi tad, ja darba ņēmējs pēc ārvalstīs nostrādātā laika ir nostrādājis nodarbinātības laikposmus kā darbinieks atbilstoši Beļģijas tiesiskajam regulējumam.”

8

Atbilstoši Karaļa 1991. gada 25. novembra lēmuma 131.a panta 1. punktam nepilna darba laika darba ņēmējs, kuram ir saglabātas tiesības, laikposmā, kamēr viņš ir nodarbināts nepilnu darba laiku, ar zināmiem nosacījumiem var saņemt īpašu pabalstu, kas tiek saukts par “ienākumu nodrošināšanas pabalstu”.

9

M., mūziķis, kuram ir Čehijas Republikas valstspiederība, līdz 2008. gada 27. aprīlim bija nodarbināts Čehijas Republikā uz pilna darba laika darba līguma pamata. Pēc pārcelšanās uz Beļģiju viņš šajā dalībvalstī 2008. gada 10. maijā reģistrējās kā darba meklētājs.

10

M. 2008. gada 27. maijā pieprasīja bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu no 2008. gada 13. maija, taču uz šo pieteikumu netika nekādi reaģēts.

11

Pēc tam, kad M., pamatojoties uz nepilna darba laika darba līgumu, tika pieņemts darbā kā ģitāras un vijoles pasniedzējs uz 2,5 stundām nedēļā, viņš 2008. gada 9. septembrī pieprasīja ienākumu nodrošināšanas pabalsta piešķiršanu no 2008. gada 8. septembra par stundām, kurās viņš nav nodarbināts.

12

Nākamajā dienā pēc viņa nepilna darba laika darba līguma beigām, proti, 2009. gada 24. jūnijā, M. – tā kā viņš neveica nekādu profesionālo darbību – iesniedza pieteikumu par bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu attiecībā uz laikposmu, kas sākās no šā datuma. Pēc tam, tā kā M. no jauna bija ticis pieņemts darbā uz nepilnu darba laiku, viņš 2009. gada 22. oktobrī iesniedza vēl vienu pieteikumu par ienākumu nodrošināšanas pabalsta piešķiršanu attiecībā uz laikposmu, kas sākās 2009. gada 7. septembrī.

13

ONEm par dažādajiem M. pieteikumiem lēma šādi:

14

M. visus ONEm lēmumus pārsūdzēja tribunal du travail de Bruxelles [Briseles Darba lietu tiesā]. Tā ar 2012. gada 11. septembra nolēmumu atzina M. prasību par daļēji pamatotu.

15

ONEm un M. 2012. gada 16. un 18. oktobrī šo nolēmumu pārsūdzēja cour du travail de Bruxelles.

16

Ar 2014. gada 24. decembra nolēmumu šī tiesa apstiprināja, ka M., tā kā viņš neveica nekādu darbību, bija tiesības uz bezdarbnieka pabalstu laikposmā no 2009. gada 24. jūnija līdz 6. septembrim un pēc tam, sākot no 2009. gada 7. septembra, – uz ienākumu nodrošināšanas pabalstu. Turklāt, runājot par bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu no 2008. gada 8. septembra, minētā tiesa uzdeva atsākt mutvārdu procesu, lai ļautu pamatlietas pusēm iesniegt savus apsvērumus par Regulas Nr. 1408/71 67. panta 3. punkta piemērošanu. Tiesas sēde šim nolūkam notika 2015. gada 29. aprīlī.

17

Iesniedzējtiesa norāda, ka vienīgais strīdīgais punkts tajā notiekošajā tiesvedībā ir jautājums, vai M. 2008. gada 8. septembrī būtu varēts tikt piešķirts bezdarbnieka pabalsts kā pilna darba laika darba ņēmējam.

18

Šajā ziņā tā atzīmē, ka ienākumu nodrošināšanas pabalsts tiek piešķirts tikai nepilna darba laika darba ņēmējiem, kuriem ir saglabātas tiesības. Lai pamatotu šādu statusu, tādam darba ņēmējam kā M. ir jāspēj pierādīt, ka datumā, kurā viņš sāka strādāt nepilnu darba laiku, viņš varēja izpildīt visus bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas nosacījumus kā pilna darba laika darba ņēmējs.

19

Iesniedzējtiesas ieskatā šķietot, ka, pirmkārt, M. neatbilst šādiem nosacījumiem, jo Čehijas Republikā veiktais darbs nevar tikt ņemts vērā, un ka, otrkārt, viņš 2008. gada 8. septembrī vēl nebija nostrādājis nodarbinātības laikposmus kā darbinieks atbilstoši Beļģijas tiesiskajam regulējumam.

20

Tomēr šī tiesa pauž šaubas par Regulas Nr. 1408/71 67. panta 3. punkta spēkā esamību, jo varētu tikt uzskatīts, ka tas nepamatoti traucē tādu citu dalībvalstu valstspiederīgo brīvu pārvietošanos, kuri Beļģijā vēlas tikt nodarbināti uz nepilnu darba laiku.

21

Tā šajā ziņā norāda, ka šī lieta šķiet atšķirīga no lietas, kas bija pamatā spriedumam van Noorden (C‑272/90, EU:C:1991:219), kurā Tiesa nosprieda, ka minētās regulas 67. panta 3. punktam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts atsaka bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu darba ņēmējam, ja šis darba ņēmējs šajā dalībvalstī vēlākajā no reizēm nav pabeidzis apdrošināšanas vai nodarbinātības laikposmus, jo minētajā lietā prasītājs pamatlietā nebija paudis vēlmi tikt nodarbinātam uz nepilnu darba laiku.

22

Šādos apstākļos cour du travail de Bruxelles nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Pirmkārt, ir jānorāda, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka personai, kura pieprasa bezdarbnieka pabalstu, kas paredzēts, lai papildinātu ienākumus, kuri gūti no nepilna darba laika nodarbinātības, proti, Beļģijas tiesībās paredzēto ienākumu nodrošināšanas pabalstu, ir jāizpilda bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas nosacījumi kā pilna darba laika darba ņēmējam.

24

Otrkārt, no Beļģijas valdības rakstveida apsvērumiem izriet, ka ienākumu nodrošināšanas pabalsts tika izveidots, lai izvairītos no tā, ka personas, kurām ir tiesības uz bezdarbnieka pabalstu kā pilna darba laika darba ņēmējiem, atturas pieņemt nodarbinātību uz nepilnu darba laiku, jo šā pabalsta summa ir lielāka par algu, kas tiek maksāta par šādu darbu.

25

Līdz ar to – tā kā persona, kas neizpilda nosacījumus bezdarbnieka pabalsta piešķiršanai, nevar saņemt arī ienākumu nodrošināšanas pabalstu – ir jāpārbauda, vai Regulas Nr. 1408/71 67. panta 3. punktam, kas ratione temporis ir piemērojams pamatlietas faktiem, ir pretrunā tas, ka netiek summēti nodarbinātības laikposmi, kuru pabeigšana ir šā pabalsta piešķiršanas nosacījums, ja dalībvalstī, kurā ir iesniegts pieteikums par bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu, nav pabeigts neviens nodarbinātības vai apdrošināšanas laikposms.

26

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai darba meklētājs, kuram nekad nav bijuši piemērojami tās dalībvalsts sociālās jomas tiesību akti, kur viņš pieprasa bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu, un kurš tādējādi vēlākajā no reizēm nav pabeidzis apdrošināšanas vai nodarbinātības laikposmus saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību normām, nevar saņemt bezdarbnieka pabalstus, pamatojoties uz minētās regulas 67. pantu (skat. spriedumus van Noorden, C‑272/90, EU:C:1991:219, 10. punkts; Martínez Losada u.c., C‑88/95, C‑102/95 un C‑103/95, EU:C:1997:69, 36. punkts, kā arī rīkojumu Verwayen-Boelen, C‑175/00, EU:C:2002:133, 26. punkts).

27

Turklāt ir jānoraida Eiropas Komisijas argumentācija, ka šajā lietā būtu jāpārbauda, vai Beļģijas tiesību normas, kas attiecas uz ienākumu nodrošināšanas pabalstu, varētu novest pie netiešas diskriminācijas, kura ir aizliegta ar šīs pašas regulas 3. panta 1. punktu.

28

Proti, ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka Regulā Nr. 1408/71 tas, kā bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas nolūkos dalībvalsts ņem vērā nodarbinātības vai apdrošināšanas laikposmus, kurus ieinteresētā persona ir pabeigusi saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību normām, ir noteikts tikai šīs regulas 67. pantā (skat. spriedumu Martínez Losada u.c., C‑88/95, C‑102/95 un C‑103/95, EU:C:1997:69, 27. punkts, kā arī rīkojumu Verwayen-Boelen, C‑175/00, EU:C:2002:133, 24. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to minētās regulas 3. pants nav piemērojams, ja šajā regulā ir tādas īpašas tiesību normas kā tās 67. pants, kurā ir noteiktas bezdarbnieka tiesības uz bezdarbnieka pabalstiem (šajā ziņā skat. spriedumu Adanez-Vega, C‑372/02, EU:C:2004:705, 57. punkts).

29

Šajos apstākļos no visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Regulas Nr. 1408/71 67. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts liedz summēt nodarbinātības laikposmus, kas ir nepieciešams, lai iegūtu tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, kurš paredzēts, lai papildinātu ienākumus, kuri gūti no nepilna darba laika nodarbinātības, ja pirms šīs nodarbinātības nav bijis neviena apdrošināšanas vai nodarbinātības laikposma šajā dalībvalstī.

30

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1408/71 67. panta 3. punkts ir spēkā esošs, ņemot vērā LESD 45. un 48. pantu, kā arī Hartas 15. panta 2. punktu.

31

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka LESD 48. pantā Savienības likumdevējam nav aizliegts nedz paredzēt nosacījumus attiecībā uz atvieglojumiem, kurus tas piešķir, lai nodrošinātu LESD 45. pantā paredzēto darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, nedz noteikt to robežas un, otrkārt, ka Eiropas Savienības Padome ir pareizi izmantojusi savu rīcības brīvību, paredzot nosacījumus, tostarp Regulas Nr. 1408/71 67. panta 3. punktā, kuri ir vērsti uz to, lai veicinātu darba meklēšanu tajā dalībvalstī, kurā persona vēlākajā no reizēm ir veikusi bezdarba apdrošināšanas iemaksas, un uz to, lai šī dalībvalsts uzņemtos bezdarbnieka pabalstu maksāšanas nastu (šajā ziņā skat. spriedumu Gray, C‑62/91, EU:C:1992:177, 11. un 12. punkts).

32

Līdz ar to ir jākonstatē, ka, izvērtējot otro jautājumu, nav atklājušies apstākļi, kas varētu ietekmēt minētās regulas 67. panta 3. punkta spēkā esamību, ņemot vērā LESD 45. un 48. pantu.

33

Runājot par šīs pašas regulas 67. panta 3. punkta atbilstību Hartas 15. panta 2. punktam, ir jāatgādina, ka Hartas 52. panta 2. punktā ir noteikts, ka tajā atzītās tiesības, kuras ir paredzētas Līgumos, izmanto saskaņā ar tajos noteiktajiem nosacījumiem un ierobežojumiem. Tā tas ir ar Hartas 15. panta 2. punktu, kurā – kā tas apstiprināts arī Paskaidrojumos attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.), kas skar šo tiesību normu, – ir pārņemta LESD 45. pantā garantētā darba ņēmēju brīvā pārvietošanās (skat. spriedumu Gardella, C‑233/12, EU:C:2013:449, 39. punkts).

34

Tādējādi, tā kā Regulas Nr. 1408/71 67. panta 3. punkts ir saderīgs ar LESD 45. un 48. pantu, tas ir saderīgs arī ar Hartas 15. panta 2. punktu.

35

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, izskatot otro jautājumu, nav atklājies neviens apstāklis, kas spētu ietekmēt Regulas Nr. 1408/71 67. panta 3. punkta spēkā esamību.

36

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: