Lieta C‑231/15

Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej

un

Petrotel Sp. z o.o. w Płocku

pret

Polkomtel sp. z o.o.

(Sąd Najwyższy lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Elektronisko komunikāciju tīkli un pakalpojumi — Direktīva 2002/21/EK — 4. panta 1. punkts — Tiesības pārsūdzēt valsts regulatīvās iestādes pieņemtu lēmumu — Efektīvs pārsūdzības mehānisms — Valsts regulatīvās iestādes lēmuma paturēšanā spēkā, kamēr nav zināms pārsūdzības rezultāts — Valsts regulatīvās iestādes lēmumu atceļoša valsts tiesas nolēmuma iedarbība laikā — Iespēja valsts regulatīvās iestādes lēmumu atcelt ar atpakaļejošu spēku — Tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi”

Kopsavilkums – Tiesas (otra palāta) 2016. gada 13. oktobra spriedums

1. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Robežas – Acīmredzami neatbilstoši jautājumi un hipotētiski jautājumi, kas uzdoti kontekstā, kurš neļauj sniegt derīgu atbildi – Jautājumi, kuriem nav sakara ar pamatlietas priekšmetu – Tiesas kompetences neesamība

   (LESD 267. pants)

2. Tiesību aktu tuvināšana – Telekomunikāciju nozare – Elektronisko komunikāciju tīkli un pakalpojumi – Tiesiskais regulējums – Direktīva 2002/21 – Tiesības pārsūdzēt valsts regulatīvās iestādes lēmumu – Valsts tiesu pienākumi – Minētās iestādes lēmuma atcelšana ar atpakaļejošu spēku – Tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpums – Neesamība

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/21, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2009/140, 4. panta 1. punkta pirmā un otrā daļa)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 16. punktu)

2.  Direktīvas 2002/21 par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2009/140, (turpmāk tekstā – “Pamatdirektīva”), 4. panta 1. punkta pirmās daļas pirmais un trešais teikums un otrā daļa, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kas izskata valsts regulatīvās iestādes lēmuma pārsūdzības lietu, ir jābūt tiesīgai šo lēmumu atcelt ar atpakaļejošu spēku, ja, tāsprāt, šādi ir jārīkojas, lai nodrošinātu pārsūdzošā uzņēmuma tiesību efektīvu aizsardzību.

   Proti, Pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā, kurā ir paredzēts pienākums nodrošināt efektīvu pārsūdzības mehānismu, izpaužas Hartas 47. pantā nostiprinātais princips, ka indivīdiem no Savienības tiesībām izrietošajām tiesībām ir jābūt efektīvi aizsargājamām tiesā. Šajā ziņā valsts tiesas iespēja valsts regulatīvās iestādes lēmumu atcelt ar atpakaļejošu spēku Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta otrajā daļā netiek nekādi nedz izslēgta, nedz ierobežota. Proti, no šīs tiesību normas vienīgi izriet, ka minētās iestādes lēmuma pārsūdzībai nav apturošas iedarbības, ja vien saskaņā ar valsts tiesībām nav noteikti kādi pagaidu pasākumi. Tātad procedūras gaitā valsts regulatīvās iestādes lēmums principā ir piemērojams, kas gan neizslēdz iespēju šīs procedūras noslēgumā šo lēmumu atcelt ar atpakaļejošu spēku, ja valsts tiesa uzskata to par vajadzīgu, lai nodrošinātu pārsūdzošā uzņēmuma tiesību efektīvu aizsardzību.

   Turklāt valsts tiesas iespēja atcelt valsts regulatīvās iestādes lēmumu ar atpakaļejošu spēku neliedz ievērot tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus. Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta otrās daļas formulējumā ir skaidri redzams, ka pārsūdzētais valsts regulatīvās iestādes lēmums saskaņā ar šo tiesību normu paliek spēkā tikai tik ilgi, kamēr vēl nav zināms pārsūdzības rezultāts. Šajos apstākļos saimnieciskās darbības subjekti, kas ir puses tādā pārsūdzībā kā minētās direktīvas 4. panta 1. punktā paredzētā, nevar tiesiski paļauties uz apstākli, ka gadījumā, ja tiks atcelts attiecīgais valsts regulatīvās iestādes lēmums, šai atcelšanai nebūs ex tunc tiesisko seku.

   (skat. 24.–28., 30. un 31. punktu un rezolutīvo daļu)