1

Savā apelācijas sūdzībā BSH Bosch und Siemens Hausgeräte GmbH (turpmāk tekstā – “BSH”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 4. decembra spriedumu BSH/ITSB – LG Electronics (“compressor technology”) (T‑595/13, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2014:1023), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja tās prasību atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas pirmās padomes 2013. gada 5. septembra lēmumu lietā R 1176/2012‑1, kurā grozījumi izdarīti ar 2013. gada 3. decembra lēmumu par grozījumiem (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), attiecībā uz iebildumu procesu starp LG Electronics Inc. (turpmāk tekstā – “LG”) un BSH.

2

Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 2004. gada 19. februāra Regulu (EK) Nr. 422/2004 (OV 2004, L 70, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 40/94”), ir atcelta un aizstāta ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.), kas stājās spēkā 2009. gada 13. aprīlī. Tātad šo strīdu reglamentē šīs pēdējās minētās regulas procesuālās normas. Tomēr, ņemot vērā šajā lietā aplūkotā reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu, proti, 2008. gada 24. novembri, kas ir izšķirošs, nosakot piemērojamās materiālās tiesības, šo strīdu reglamentē Regulas Nr. 40/94 materiāltiesiskās normas.

3

Regulas Nr. 40/94 7. panta “Absolūta[is] atteikuma pamatojums”, kura formulējums bez grozījumiem ir pārņemts Regulas Nr. 207/2009 7. pantā, 1. punktā bija noteikts:

“Nereģistrē:

[..]

[..].”

4

Regulas Nr. 40/94 8. panta “Relatīvs atteikuma pamatojums”, kura formulējums bez grozījumiem ir pārņemts Regulas Nr. 207/2009 8. pantā, 1. punktā bija noteikts:

“Ja agrākas preču zīmes īpašnieks iebilst, pieprasīto preču zīmi nereģistrē:

[..]

5

Regulas Nr. 40/94 51. panta “Absolūts spēkā neesamības pamats”, kas atbilst Regulas Nr. 207/2009 52. pantam, 1. un 2. punktā bija noteikts:

“1.   Kopienas preču zīmi paziņo [atzīst] par spēkā neesošu, ja Birojā iesniegts attiecīgs iesniegums, vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā par pārkāpumu:

2.   Ja Kopienas preču zīme ir reģistrēta, pārkāpjot 7. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunkta prasības, to tomēr var nepaziņot [neatzīt] par spēkā neesošu, ja tās izmantošanas rezultātā tā ir ieguvusi atšķirīgumu [atšķirtspēju] saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, uz ko tā ir reģistrēta.”

6

Regulas Nr. 207/2009 59. pants “Personas, kam ir tiesības iesniegt apelāciju un būt pusēm apelācijas procesos” ietilpst šīs regulas VII sadaļā, kuras nosaukums ir “Apelācija”. Atbilstoši šim pantam:

“Apelāciju var iesniegt jebkura puse, kas iesaistīta procesā un ko lēmums ietekmējis nelabvēlīgi. [..]”

7

Regulas Nr. 207/2009 60. pantā “Termiņi un apelācijas veids”, kas arī ietilpst šajā pašā VII sadaļā, ir noteikts:

“Paziņojumu par apelāciju [apelācijas sūdzību] iesniedz Birojā divu mēnešu laikā pēc tā lēmuma izziņošanas, par ko apelāciju iesniedz. Paziņojumu [apelācijas sūdzību] uzskata par iesniegtu tikai tad, kad ir samaksāta apelācijas nodeva. [..]”

8

Regulas Nr. 207/2009 63. panta “Apelāciju izskatīšana” 2. punktā ir paredzēts:

“Izskatot apelāciju, Apelāciju padome tās noteiktā termiņā lūdz puses, cik bieži tas vajadzīgs, iesniegt savus apsvērumus par otras puses vai pašas padomes iesniegtiem materiāliem.”

9

Regulas Nr. 207/2009 65. panta “Prasības Tiesā” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Pret Apelācijas padomes lēmumiem attiecībā uz apelācijām var celt prasības Tiesā.

2.   Prasību var celt, pamatojoties uz nekompetenci, būtisku procesuālu pārkāpumu, Līguma vai šīs regulas pārkāpumu vai kāda tiesību akta pārkāpumu saistībā ar to piemērošanu vai pilnvaru pārsniegšanu.”

10

Regulas Nr. 207/2009 75. pants “Lēmumu pamatojums” ir ietverts šīs regulas IX sadaļā “Procedūra”. Šajā pantā ir noteikts:

“Biroja lēmumos norāda to pamatojumu. Lēmumi balstās tikai uz tādiem iemesliem vai pierādījumiem, par ko attiecīgajām pusēm ir bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus.”

11

Komisijas 1996. gada 5. februāra Regulas (EK) Nr. 216/96, ar ko paredz Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes un dizainparaugi) Apelācijas padomes procesuālos noteikumus (OV 1996, L 28, 11. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2004. gada 6. decembra Regulu (EK) Nr. 2082/2004 (OV 2004, L 360, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 216/96”), 8. pantā “Procedūras norise” ir noteikts:

“[..]

2.   Inter partes procedūrās, neskarot Regulas 61. panta 2. punktu, paziņojumu, kurā izklāstīti apelācijas pamatojumi, un atbildi uz to (pretapelācijas sūdzību) var papildināt ar apelācijas iesniedzēja atbildi, iesniedzot to divu mēnešu laikā no dienas, kad viņam paziņota atbilde uz apelāciju (pretapelācijas sūdzība), un atbildētāja dupliku (otrreizējo atbildētāja iebildi), iesniedzot to divu mēnešu laikā no dienas, kad viņam paziņota apelācijas iesniedzēja atbilde.

3.   Inter partes procedūrās atbildētājs savā atbildē (pretapelācijas sūdzībā) var lūgt pieņemt lēmumu atcelt vai grozīt apstrīdēto lēmumu jautājumā, kas nav skarts apelācijā. Šādam atbildētāja iesniegumam nav tiesisku seku, ja apelācijas iesniedzējs apelācijas procedūru neturpina (atsauc apelāciju).”

12

Pēc šīs apelācijas sūdzības iesniegšanas Regula Nr. 207/2009 ir tikusi grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 16. decembra Regulu (ES) 2015/2424 (OV 2015, L 341, 21. lpp.), kas stājās spēkā 2016. gada 23. martā.

13

Saskaņā ar šo pēdējo regulu Regulas Nr. 207/2009 60. pants, kura nosaukums no tā brīža ir “Termiņi un apelācijas veids”, ir aizstāts ar šādu tekstu:

“1.   Paziņojumu par apelāciju [apelācijas sūdzību] rakstveidā iesniedz Birojā divu mēnešu laikā pēc lēmuma izziņošanas. Paziņojumu [apelācijas sūdzību] uzskata par iesniegtu tikai tad, kad ir samaksāta apelācijas nodeva. To iesniedz tās procedūras valodā, kurā pieņēma lēmumu, uz kuru attiecas apelācija. Četru mēnešu laikā pēc lēmuma izziņošanas iesniedz rakstveida paziņojumu, kurā izklāstīti apelācijas pamati.

2.   Inter partes procesā atbildētājs savā atbildes rakstā var prasīt atcelt vai mainīt apstrīdēto lēmumu punktā, kurš nav minēts apelācijā. Šādam atbildētāja iesniegumam nav tiesisku seku, ja apelācijas iesniedzējs apelācijas procesu neturpina.”

14

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 2008, L 299, 25. lpp.), 3. panta “Iemesli atteikumam vai spēkā neesamībai” 1. punkta b) un c) apakšpunktā ir noteikts:

“Nereģistrē vai piereģistrēšanas gadījumā pasludina par spēkā neesošiem:

[..]

[..].”

15

2008. gada 24. novembrīBSH iesniedza EUIPO pieteikumu par šāda grafiska apzīmējuma kā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju:

16

Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 7., 9. un 11. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām (turpmāk tekstā – “Nicas nolīgums”). 2009. gada 2. februārī šis reģistrācijas pieteikums tika publicēts Bulletin des marques de l’Union européenne [Eiropas Savienības Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 4/2009.

17

2009. gada 30. aprīlīLG, atsaucoties uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, iesniedza iebildumus pret konkrētās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz visām šajā reģistrācijas pieteikumā norādītajām precēm. Šie iebildumi bija balstīti uz šādām agrākām preču zīmēm:

18

Ar 2012. gada 3. maija lēmumu EUIPO Iebildumu nodaļa daļēji apmierināja iebildumus un līdz ar to noraidīja konkrēto Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz šādām precēm:

19

Attiecībā uz pārējām reģistrācijai pieteiktajām precēm EUIPO Iebildumu nodaļa uzskatīja, ka šīs preces un ar agrākajām preču zīmēm aptvertās preces nav līdzīgas. Līdz ar to tā noraidīja LG iesniegtos iebildumus, pamatojoties uz to, ka sajaukšanas iespēja nepastāv attiecībā uz šādām precēm:

20

2012. gada 26. jūnijāBSH iesniedza apelācijas sūdzību EUIPO, lūdzot atcelt šī biroja Iebildumu nodaļas lēmumu. Šajā sakarā BSH turklāt noteica dažus to preču saraksta ierobežojumus, kas ietilpst 7. klasē Nicas nolīguma izpratnē un attiecībā uz kurām tā lūdza reģistrēt preču zīmi.

21

Savā 2012. gada 31. oktobra atbildes rakstā uz rakstveida paziņojumu, kurā izklāstīts apelācijas pamatojums, LG norādīja, ka dažas no salīdzināmām precēm, ko EUIPO Iebildumu nodaļa bija atzinusi par tādām, kas nav līdzīgas, īstenībā ir līdzīgas un ka līdz ar to konkrētais reģistrācijas pieteikums būtu bijis jānoraida arī attiecībā uz šīm precēm. Šajā atbildes rakstā turklāt bija norādīts, ka tas ir vērsts uz to, lai EUIPO Iebildumu nodaļas lēmums tiktu grozīts tādējādi, ka šis reģistrācijas pieteikums lielākoties tiek noraidīts.

22

Minētais atbildes raksts tika paziņots BSH ar EUIPO kancelejas 2012. gada 8. novembrī nosūtīto faksu, pēc šī biroja Apelācijas pirmās padomes norādījumiem informējot BSH, ka rakstiskā procedūra ir pabeigta un ka šis pats atbildes raksts tiek paziņots vienīgi informatīvos nolūkos.

23

Ar apstrīdēto lēmumu EUIPO Apelācijas pirmā padome noraidīja BSH apelācijas sūdzību.

24

Ar šo pašu lēmumu EUIPO Apelācijas pirmā padome daļēji apmierināja LG lūgumu, ko tā ir kvalificējusi kā “pretapelācijas” sūdzību (“ancillary” appeal), atbilstoši Regulas Nr. 216/96 8. panta 3. punktam.

25

EUIPO Apelācijas pirmā padome vispirms norādīja, ka, tā kā LG nebija apstrīdējusi iebildumu noraidījumu attiecībā uz noteiktām precēm, šī biroja Iebildumu nodaļas lēmums ir kļuvis galīgs tiktāl, ciktāl konkrētās Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācija ir tikusi atļauta attiecībā uz šīm precēm.

26

Attiecībā uz konkrēto sabiedrības daļu EUIPO Apelācijas pirmā padome pēc tam, kad tā bija norādījusi, ka konkrētā teritorija atbilst Spānijas, Francijas un Apvienotās Karalistes teritorijai, konstatēja, ka konkrēto sabiedrības daļu veido, pirmkārt, profesionālie lietotāji attiecībā uz “elektriskiem tirdzniecības mehānismiem dzērieniem vai pārtikai, automātiskiem tirdzniecības mehānismiem” un, otrkārt, samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs – attiecībā uz pārējām precēm.

27

Saistībā ar konfliktējošo apzīmējumu salīdzinājumu EUIPO Apelācijas pirmā padome uzskatīja, ka pastāv vizuālā, fonētiskā un konceptuālā līdzība un ka tātad tie ir kopumā līdzīgi.

28

Attiecībā uz preču salīdzinājumu, pirmkārt, EUIPO Apelācijas pirmā padome apstiprināja šī biroja Iebildumu nodaļas sniegto vērtējumu attiecībā uz ar konfliktējošajām preču zīmēm aptvertajām precēm, ko Iebildumu nodaļa bija uzskatījusi par identiskām vai līdzīgām, un līdz ar to apstiprināja, ka attiecībā uz šīm precēm pastāv sajaukšanas iespēja.

29

Otrkārt, EUIPO Apelācijas pirmā padome, pretēji šī biroja Iebildumu nodaļas viedoklim, secināja, ka “automātiskas tecināšanas iekārtas (tecināšanas ierīces) atvēsinošo dzērienu dozēšanai pielietošanai savienojumā ar dzērienu dzesēšanas ierīcēm”, kas ietilpst 11. klasē Nicas nolīguma izpratnē, kā arī “detaļas, kas ietvertas 9. klasē, elektriskajiem aparātiem un instrumentiem, proti, elektriskajiem gludekļiem, virtuves svariem”, kas ietilpst 9. klasē Nicas nolīguma izpratnē, uz kurām attiecas reģistrācijai pieteiktā preču zīme, ir līdzīgas ar agrākajām preču zīmēm aptvertajām precēm. Tā secināja, ka attiecībā uz šīm precēm tāpat pastāv sajaukšanas iespēja, un līdz ar to atcēla EUIPO Iebildumu nodaļas lēmumu, ciktāl ar to tā bija noraidījusi iebildumus attiecībā uz šīm precēm.

30

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 13. novembrī, BSH cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Savas prasības pamatojumam BSH izvirzīja vienu vienīgu pamatu, kas balstīts uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.

31

Lai gan BSH neapstrīdēja EUIPO Apelācijas pirmās padomes secinājumus, saskaņā ar kuriem konkrētās preces, tostarp tās, attiecībā uz kurām EUIPO Iebildumu nodaļa bija konstatējusi līdzības neesamību, ir identiskas vai līdzīgas un konfliktējošās preču zīmes ir kopumā līdzīgas, tā šī vienīgā prasības pamata ietvaros apgalvoja, ka attiecībā uz precēm, kas ietver vai var ietvert kompresoru, tādām kā putekļsūcēji, gaisa kondicionēšanas aparāti un ledusskapji, apzīmējums “KOMPRESSOR” esot aprakstošs un ka līdz ar to agrākajām valsts preču zīmēm esot “minimāla” atšķirtspēja. BSH apgalvoja, ka, izvērtējot sajaukšanas iespēju, EUIPO Apelācijas pirmā padome neesot pietiekami ņēmusi vērā minēto preču zīmju vājo atšķirtspēju attiecībā uz šīm precēm. Proti, ņemot vērā šo faktu, pat ar nelielām atšķirībām starp konfliktējošajām preču zīmēm pietiekot, lai izslēgtu jebkādu sajaukšanas iespēju.

32

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja šo vienīgo prasības pamatu un līdz ar to noraidīja arī prasību kopumā.

33

BSH lūdz Tiesu:

34

EUIPO prasījumi Tiesai ir šādi:

35

Ar 2015. gada 29. oktobra lūgumu Tiesa atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. panta otrajai daļai aicināja Eiropas Komisiju piedalīties tiesas sēdē, lai atbildētu uz tās uzdotajiem rakstveida jautājumiem.

36

Pamatojot savu apelācijas sūdzību, BSH izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais ir saistīts ar Regulas Nr. 207/2009 60. panta pārkāpumu un otrais – ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.

37

Ar savu pirmo pamatu BSH pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, neveicot nekādu pārbaudi, ir apstiprinājusi faktu, ka apstrīdētajā lēmumā EUIPO Apelācijas pirmā padome, pamatojoties uz Regulas Nr. 216/96 8. panta 3. punktu, kvalificēja LG2012. gada 31. oktobra atbildes rakstu kā “pretapelācijas” sūdzību un konkrētās preču zīmes reģistrāciju atteica plašākā apjomā, nekā to bija izdarījusi šī biroja Iebildumu nodaļa. Taču LG nebija iesniegusi apelācijas sūdzību, kas atbilstu nosacījumiem, kuri paredzēti Regulas Nr. 207/2009 60. pantā, kas vienīgais var pamatot preču zīmes reģistrācijas pieteikuma noraidījuma tvēruma paplašināšanu, salīdzinot ar šīs iebildumu nodaļas lēmumā noteikto. Proti, BSH uzskata, ka, pretēji EUIPO Apelācijas pirmās padomes izmantotajai interpretācijai, Regulas Nr. 216/96 8. panta 3. punkts, nepastāvot atbilstošam juridiskajam pamatam Regulā Nr. 207/2009, nevarot ļaut apšaubīt kādu daļu no šī biroja iebildumu nodaļas lēmuma, kura nav tikusi apstrīdēta ar [galveno] apelācijas sūdzību un kura līdz ar to ir kļuvusi galīga.

38

EUIPO galvenokārt apgalvo, ka šis apelācijas sūdzības pamats nav pieņemams, jo tas pirmoreiz izvirzīts apelācijas tiesvedības stadijā, un pakārtoti norāda, ka katrā ziņā tas nav pamatots, jo Regulas Nr. 216/96 8. panta 3. punkts ļauj atbildētājai pusei savā atbildes rakstā izteikt prasījumus par apstrīdētā lēmuma atcelšanu vai grozīšanu jautājumos, kas nebija izvirzīti [galvenajā] apelācijas sūdzībā.

39

Nav strīda par to, ka apstrīdētajā lēmumā EUIPO Apelācijas pirmā padome, noraidot BSH apelācijas sūdzību, kurā tā bija lūgusi atcelt šī biroja Iebildumu nodaļas lēmumu tiktāl, ciktāl ar to tās preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika noraidīts attiecībā uz noteiktām pieteiktajām precēm, tajā pašā laikā daļēji apmierināja LG lūgumu, kuru EUIPO Apelācijas pirmā padome kvalificēja kā “pretapelācijas” sūdzību atbilstoši Regulas Nr. 216/96 8. panta 3. punktam un ar kuru LG savā atbildes rakstā bija lūgusi šo lēmumu grozīt tādējādi, lai minētais reģistrācijas pieteikums tiktu noraidīts arī attiecībā uz dažām no precēm, attiecībā uz kurām EUIPO Iebildumu nodaļa bija atļāvusi reģistrēt konkrēto preču zīmi. EUIPO Apelācijas pirmā padome līdz ar to grozīja minēto lēmumu par sliktu BSH, atsakot minētās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz papildu precēm.

40

No tā izriet, ka EUIPO Apelācijas pirmā padome netieši uzskatīja, ka ar Regulas Nr. 216/96 8. panta 3. punktu ir ieviests otrs apelācijas veids, kas papildina Regulas Nr. 207/2009 – redakcijā, kas bija spēkā pirms Regulas 2015/2424, – 60. pantā noteikto un kas, nebūdams pakļauts šajā 60. pantā paredzētajiem nosacījumiem, ļauj atbildētājai pusei lēmumu, par kuru iesniegta [galvenā] apelācijas sūdzība, apstrīdēt daļā, kas nav aplūkota šajā [galvenajā] apelācijas sūdzībā, un tādējādi paplašināt strīda tvērumu, kādu to noteikusi apelācijas sūdzības iesniedzēja.

41

Savā pirmajā apelācijas sūdzības pamatā BSH pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētajā spriedumā tā neesot pārbaudījusi šīs interpretācijas saderību ar Regulas Nr. 207/2009 60. pantu.

42

Tomēr ir skaidrs, ka nekādā tiesvedības Vispārējā tiesā stadijā BSH nav izvirzījusi apgalvojumu par minētās interpretācijas nesaderību ar Regulas Nr. 207/2009 60. pantu vai ar kādu citu Savienības tiesību normu. Proti, tās prasība Vispārējā tiesā bija balstīta uz vienu vienīgu pamatu – saistībā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.

43

Taču atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, ja kādam lietas dalībniekam tiktu ļauts Tiesā pirmoreiz izvirzīt pamatus un argumentus, ko tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā, tam tiktu atļauts Tiesā, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, vērsties ar strīdu, kas būtu plašāks nekā Vispārējā tiesā izskatītais. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē tātad ir vienīgi izvērtēt juridisko risinājumu, kāds rasts attiecībā uz pirmajā instancē apspriestajiem pamatiem un argumentiem (skat. it īpaši spriedumu, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 126. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Attiecībā uz tiesas sēdē Tiesā BSH šajā ziņā izvirzīto argumentu, ka Savienības tiesību izvērtēšana esot rezervēta Tiesai un šī iemesla dēļ esot loģiski tikai Tiesā izvirzīt jautājumu par EUIPO Apelācijas pirmās padomes izmantotās Regulas Nr. 216/96 8. panta 3. punkta interpretācijas saderību ar Regulas Nr. 207/2009 60. pantu, ir jākonstatē, ka šis arguments juridiski nav pamatots. Proti, kā tas izriet no LESD 256. panta 1. punkta un Regulas Nr. 207/2009 65. panta 1. un 2. punkta, Vispārējās tiesas kompetencē, tai izskatot prasības par EUIPO apelācijas padomju lēmumiem, pilnībā ir pārbaudīt cita starpā jautājumus par jebkādu šīs regulas pārkāpumu, tostarp tās 60. panta pārkāpumu.

45

Visbeidzot, lai gan EUIPO tiesas sēdē Tiesā atzina, ka ar apstrīdēto lēmumu šī biroja Apelācijas pirmā padome ir daļēji apmierinājusi LG“pretapelācijas” sūdzību, iepriekš nedodot BSH iespēju izteikt savus iespējamos apsvērumus par to un tādējādi pārkāpjot sacīkstes principu, kas nostiprināts Regulas Nr. 207/2009 63. panta 2. punktā un 75. panta otrajā teikumā, tomēr, tā kā BSH šo apstākli nekādi nav apstrīdējusi tiesvedībā Vispārējā tiesā un tā kā BSH nav izteikusi nekādu kritiku par analīzi, kuras rezultātā minētā apelācijas padome ir apmierinājusi šo “pretapelācijas” sūdzību, Vispārējai tiesai nevar tikt pārmests, ka tā nav izvirzījusi jautājumu par šo pārkāpumu pēc savas ierosmes.

46

Šajos apstākļos pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

47

Ar savu otro apelācijas sūdzības pamatu BSH norāda uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, pārmetot Vispārējai tiesai, ka tā, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 31. punktā, esot balstījusies uz kļūdainu sajaukšanas iespējas koncepciju, kā rezultātā ar divu preču zīmju pārklāšanos tīri aprakstoša elementa līmenī pietiek, lai rastos šāda iespēja, tādējādi izraisot tīri aprakstošas norādes monopolizēšanu, ko ar šīs pašas regulas 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu taču ir paredzēts novērst.

48

BSH ieskatā gadījumā, ja agrāka preču zīme ir viegli atpazīstams kādas aprakstošas norādes variants un ja vēlāka preču zīme ietver aprakstošo norādi kā tādu, pat apstāklis, ka pastāv būtiska līdzība starp apzīmējumiem un ka ar konfliktējošajām preču zīmēm apzīmētās preces ir identiskas, nevar būt pamats secināt sajaukšanas iespējas esamību, jo līdzība starp apzīmējumiem aprobežojas ar aprakstošām norādēm un attiecas tikai uz precēm, kas ir aprakstītas ar šo norādi. Proti, sabiedrība aprakstošo norādi neuztverot kā norādi uz izcelsmi, bet gan orientējoties pēc pārējiem preču zīmes elementiem. Turklāt saskaņā ar šo tēzi agrākās preču zīmes aizsardzības apjoms tiekot ierobežots nevis vispārīgi, bet gan tikai attiecībā uz aprakstošo norādi pašu par sevi, un līdz ar to tas paliekot nemainīgs attiecībā uz pārējām precēm un pārējiem līdzīgiem apzīmējumiem.

49

EUIPO galvenokārt norāda uz otrā apelācijas sūdzības pamata nepieņemamību. Proti, pirmkārt, no apelācijas sūdzības neesot skaidri secināms, kuri konkrētie Vispārējās tiesas konstatējumi tiek apstrīdēti. Otrkārt, BSH apgalvojums, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi kvalificējusi agrāko valsts preču zīmju atšķirtspējas nozīmīgumu, esot vērsts uz to, lai panāktu faktu jaunu novērtēšanu. Pakārtoti EUIPO apgalvo, ka šis pamats nav pamatots.

50

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzību var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Tātad tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un vērtēt atbilstošos faktus. Šo faktu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, tādējādi nav tiesību jautājums, kas pats par sevi būtu pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā (skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 17. marts, Naazneen Investments/ITSB, C‑252/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:178, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Turklāt saskaņā ar šīm pašām tiesību normām un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda tā sprieduma apstrīdētās daļas, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šī lūguma atbalstam (skat. it īpaši spriedumus, 2014. gada 4. septembris, Spānija/Komisija, C‑197/13 P, EU:C:2014:2157, 43. punkts, kā arī 2015. gada 5. marts, Ezz u.c./Padome, C‑220/14 P, EU:C:2015:147, 111. punkts). Šajā ziņā Reglamenta 169. panta 2. punktā ir precizēts, ka izvirzītajos tiesību pamatos un argumentos precīzi ir jānorāda apstrīdētie Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļas punkti (spriedumi, 2016. gada 28. jūlijs, Tomana u.c./Padome un Komisija, C‑330/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:601, 34. punkts, kā arī 2016. gada 20. septembris, Mallis u.c./Komisija un ECB, no C‑105/15 P līdz C‑109/15 P, EU:C:2016:702, 34. punkts).

52

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ar savu otro apelācijas sūdzības pamatu BSH nelūdz vienīgi veikt faktu jaunu izvērtēšanu, bet gan pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot ņēmusi vērā juridiskos principus, kas piemērojami konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespējas novērtēšanai, un tas ir tiesību jautājums, kas var tikt nodots izskatīšanai Tiesā apelācijas tiesvedībā (skat. it īpaši rīkojumu, 2015. gada 7. maijs, Adler Modemärkte/ITSB, C‑343/14 P, nav publicēts, EU:C:2015:310, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Turklāt no BSH procesuālajiem rakstiem skaidri izriet, ka šis apelācijas sūdzības pamats cita starpā ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 31. punktu, kurš liecinot par to, ka Vispārējā tiesa esot pārpratusi pašu sajaukšanas iespējas būtību, kuras novērtēšanā svarīgākajam kritērijam esot jābūt katras konfliktējošās preču zīmes atšķirtspējai.

54

Līdz ar to otrais apelācijas sūdzības pamats ir jāatzīst par pieņemamu.

55

BSH argumentācija par sajaukšanas iespēju, kas izvirzīta tās vienīgā prasības pamata ietvaros tiesvedībā Vispārējā tiesā un kas atbilst argumentācijai, kura izklāstīta saistībā ar tās otro apelācijas sūdzības pamatu, cita starpā tika aplūkota pārsūdzētā sprieduma 26.–32. punktā.

56

Tādējādi pēc tam, kad Vispārējā tiesa minētā sprieduma 26. un 27. punktā bija atgādinājusi judikatūru šajā jomā, šī paša sprieduma 28. punktā tā secināja, ka saistībā ar precēm, attiecībā uz kurām EUIPO Apelācijas pirmā padome bija apmierinājusi iebildumus, šī padome bija konstatējusi – un šo konstatējumu BSH nav apstrīdējusi –, ka, pirmkārt, konkrētās preces ir daļēji identiskas un daļēji līdzīgas un, otrkārt, konfliktējošie apzīmējumi ir līdzīgi. Tā norādīja, ka šo konstatējumu kumulatīvā iedarbība katrā ziņā ir pietiekama, lai varētu secināt sajaukšanas iespējas esamību, pat ja agrāku valsts preču zīmju atšķirtspēja tiktu uzskatīta par vāju.

57

Pārsūdzētā sprieduma 29. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka, izvērtējot sajaukšanas iespēju, EUIPO Apelācijas pirmā padome faktiski ir ņēmusi vērā apstākli, ka attiecībā uz konkrētajām precēm nedz agrākajām valsts preču zīmēm, nedz reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav īpaši augstas atšķirtspējas. Tomēr tā atgādināja, ka saskaņā ar judikatūru, pat ja preču zīmei ir vāja atšķirtspēja, var pastāvēt sajaukšanas iespēja, it īpaši apzīmējumu un preču vai pakalpojumu, kurus tie aptver, līdzības dēļ. Tas tā ir tātad tādos gadījumos kā šajā lietā, kur konkrētās preces ir identiskas un konfliktējošās preču zīmes ir ļoti līdzīgas.

58

Minētā sprieduma 31. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka, ja tiktu piekrists BSH argumentam, faktors saistībā ar preču zīmju līdzību tiktu neitralizēts, dodot priekšroku faktoram, kas pamatots ar agrākās preču zīmes atšķirtspēju, kam tad būtu piešķirta pārmērīga nozīme. No minētā izrietētu, ka tad, kad agrākai preču zīmei piemīt tikai vāja atšķirtspēja, sajaukšanas iespēja pastāvētu vienīgi gadījumā, ja reģistrācijai pieteiktā preču zīme būtu tās pilnīga reprodukcija, tādējādi nepievēršot uzmanību konkrēto apzīmējumu līdzības pakāpei. Šāds rezultāts neatbilstu sajaukšanas iespējas visaptveroša vērtējuma, kas kompetentajām iestādēm ir jāveic saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, pašai būtībai.

59

Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 32. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka BSH argumenti par agrāko valsts preču zīmju vājo atšķirtspēju nevar ietekmēt EUIPO Apelācijas pirmās padomes secinājumu par sajaukšanas iespējas esamību.

60

Šajā Vispārējās tiesas veiktajā sajaukšanas iespējas vērtējumā nav pieļauta nekāda kļūda tiesību piemērošanā.

61

Proti, ir jānorāda, ka Tiesa, noraidot argumentāciju, kas ir līdzīga BSH otrā apelācijas sūdzības pamata ietvaros izvirzītajai, jau vairākkārt ir nospriedusi, ka, lai gan sajaukšanas iespējas esamības visaptverošajā vērtējumā ir jāņem vērā agrākās preču zīmes atšķirtspēja, tomēr tā ir tikai viens no elementiem šajā vērtējumā (skat. it īpaši rīkojumus, 2012. gada 29. novembris, Hrbek/ITSB, C‑42/12 P, nav publicēts, EU:C:2012:765, 61. punkts, un 2014. gada 2. oktobris, Przedsiębiorstwo Handlowe Medox Lepiarz/ITSB, C‑91/14 P, nav publicēts, EU:C:2014:2261, 22. punkts).

62

Turklāt, lai gan ir taisnība, ka sajaukšanas iespēja ir jo lielāka, jo nozīmīgāka izrādās agrākas preču zīmes atšķirtspēja, tomēr šāda sajaukšanas iespēja nevar tikt izslēgta gadījumā, ja agrākas preču zīmes atšķirtspēja ir vāja (skat. it īpaši rīkojumu, 2015. gada 19. novembris, Fetim/ITSB, C‑190/15 P, nav publicēts, EU:C:2015:778, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Tātad, pat ja agrākai preču zīmei ir vāja atšķirtspēja, Vispārējā tiesa var secināt, ka pastāv sajaukšanas iespēja, it īpaši apzīmējumu un preču vai pakalpojumu, kurus tie aptver, līdzības dēļ (skat. it īpaši rīkojumus, 2014. gada 2. oktobris, Przedsiębiorstwo Handlowe Medox Lepiarz/ITSB, C‑91/14 P, nav publicēts, EU:C:2014:2261, 24. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2015. gada 7. maijs, Adler Modemärkte/ITSB, C‑343/14 P, nav publicēts, EU:C:2015:310, 59. punkts).

64

Tātad konstatējumi, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 31. punktā, noraidot BSH aizstāvēto tēzi, un uz kuriem attiecas otrais apelācijas sūdzības pamats, īstenībā ir tikai Tiesas pastāvīgās judikatūras atgādinājums, saskaņā ar kuru šī tēze neatbilst visaptveroša vērtējuma, kas kompetentajām iestādēm ir jāveic saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, pašai būtībai, jo – pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, – tās rezultātā tiktu neitralizēts faktors saistībā ar preču zīmju līdzību, dodot priekšroku faktoram, kas pamatots ar agrākās preču zīmes atšķirtspēju (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 15. marts, T.I.M.E. ART/ITSB, C‑171/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:171, 41. punkts, kā arī rīkojumu, 2015. gada 19. novembris, Fetim/ITSB, C‑190/15 P, nav publicēts, EU:C:2015:778, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Saistībā ar argumentu, ko šajā ziņā izvirzījusi BSH un saskaņā ar kuru šī judikatūra esot kļūdaina, jo tās rezultātā tīri aprakstoša norāde tiktu monopolizēta, ir jākonstatē, ka šādas monopolizēšanas novēršana ir nevis Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta, bet gan šīs regulas 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta un 51. panta, kā arī Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta priekšmets.

66

It īpaši attiecībā uz agrākām valsts preču zīmēm Tiesa jau ir nospriedusi, ka no Savienības preču zīmju un valstu preču zīmju līdzāspastāvēšanas, kā arī no fakta, ka valstu preču zīmju reģistrācija neietilpst EUIPO kompetencē un ka pārbaude tiesā attiecībā uz tām neietilpst Vispārējās tiesas kompetencē, izriet, ka iebildumu pret Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu procesā nevar tikt apstrīdēta valsts preču zīmju spēkā esamība. Tādēļ šādā iebildumu procesā – attiecībā uz apzīmējumu, kas ir identisks dalībvalstī aizsargātai preču zīmei, – tāpat nevar tikt konstatēts tāds absolūts atteikuma pamats kā aprakstošs raksturs un atšķirtspējas neesamība, kas ir paredzēta Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, kā arī Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 24. maijs, Formula One Licensing/ITSB, C‑196/11 P, EU:C:2012:314, 40. un 41. punkts).

67

No tā izriet, ka, piemērojot Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ir jāatzīst zināma valsts preču zīmes, uz kuru ir balstīti iebildumi pret Savienības preču zīmes reģistrāciju, atšķirtspējas pakāpe (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 24. maijs, Formula One Licensing/ITSB, C‑196/11 P, EU:C:2012:314, 47. punkts).

68

Līdz ar to, pat ja tiktu pieņemts, ka agrākā valsts preču zīme patiešām ir aprakstoša attiecībā uz noteiktām precēm, attiecībā uz kurām tā ir reģistrēta, un ka tās aizsardzība izraisa konkrētās aprakstošās norādes nepienācīgu monopolizēšanu, šīs sekas ir jālabo, nevis piemērojot Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kurā principā šīs preces ir izslēgtas no aizsardzības, kura šajā normā ir piešķirta agrākām preču zīmēm, bet gan ar spēkā neesamības atzīšanas procesu, kas tiek ierosināts attiecīgajā dalībvalstī saskaņā ar Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 24. maijs, Formula One Licensing/ITSB, C‑196/11 P, EU:C:2012:314, 45. punkts).

69

Šajos apstākļos – katrā ziņā kā neiedarbīgs – tāpat ir jānoraida BSH arguments, saskaņā ar kuru Tiesa 2011. gada 10. novembra spriedumā LG Electronics/ITSB (C‑88/11 P, nav publicēts, EU:C:2011:727) esot apstiprinājusi EUIPO atteikumu kā Savienības preču zīmi reģistrēt apzīmējumu “KOMPRESSOR PLUS” attiecībā uz putekļsūcējiem, pamatojoties uz to, ka šis apzīmējums ir tīri aprakstošs. Proti, minētajā spriedumā nav apšaubīta valsts preču zīmju, uz kurām atsaukusies LG savu iebildumu pamatojumam, spēkā esamība.

70

Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo BSH, iepriekš un jebkurā gadījumā nevar tikt izslēgts, ka tad, ja reģistrācijai pieteiktajā preču zīmē ar nelielām atšķirībām ir pārņemts agrāko valsts preču zīmi veidojošs apzīmējums ar vāju atšķirtspēju, patērētāji varētu pieņemt, ka šīs konfliktējošo apzīmējumu atšķirības atspoguļo preču rakstura variācijas vai izriet no mārketinga apsvērumiem, nenorādot uz atšķirīgo komerciālo izcelsmi, un ka tātad sabiedrībai varētu pastāvēt sajaukšanas iespēja (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2006. gada 27. aprīlis, L’Oréal/ITSB, C‑235/05 P, nav publicēts, EU:C:2006:271, 45. punkts).

71

Tātad konkrētajā gadījumā, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējā tiesa tās veiktā autonomā faktu novērtējuma rezultātā varēja konstatēt, ka starp agrākajām valsts preču zīmēm un reģistrācijai pieteikto preču zīmi pastāv sajaukšanas iespēja.

72

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots un ka līdz ar to apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

73

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

74

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

75

Tā kā EUIPO ir prasījis piespriest BSH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež BSH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: