1. 

Ko personas dzimšanas vieta norāda par šīs personas etnisko piederību?

2. 

Pārsteidzoši maz.

3. 

Patiesībā uzskats, ka pastāv neatņemama saikne starp personas dzimšanas vietu un konkrētu etnisko piederību, galu galā noder tikai noteiktu nelabvēlīgu radušos stereotipu uzturēšanai.

4. 

Pamatlietā aizdevuma prasītāja vadītāja apliecībā ir norādīts, ka viņa dzimšanas vieta nav ziemeļvalsts ( 2 ), Eiropas Savienības dalībvalsts, Šveice vai Lihtenšteina ( 3 ). Vai tā ir diskriminācija etniskās piederības dēļ, ja aizdevēja kredītiestāde prasa klientam uzrādīt pasi, kas izdota kādā no minētajām valstīm, vai, ja tā netiek uzrādīta, uzrādīt trešā valstī izdotu pasi un derīgu uzturēšanās atļauju (turpmāk tekstā – “aplūkojamā prakse”)? Ja tas tā ir, vai aplūkojamo praksi ir iespējams attaisnot, atsaucoties uz cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu?

5. 

Tie ir jautājumi, ar kuriem ir saskārusies Tiesa izskatāmajā lietā. Šī lieta it īpaši ļaus Tiesai dot norādījumus par saistību starp diskrimināciju etniskās piederības, pilsonības un dzimšanas vietas dēļ.

6. 

Turpmāk minēto iemeslu dēļ ar tādu praksi kā šajā lietā aplūkojamā pret klientiem nav atšķirīgas attieksmes viņu etniskās piederības dēļ. Tātad es neuzskatu, ka Tiesai ir jāapsver, vai šāda prakse var būt attaisnojama.

7.

Direktīvas 2000/43 1. pantā (“Mērķis”) ir paredzēts, ka tās mērķis ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju rasu vai etniskas piederības dēļ, – ar nolūku, lai vienādas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs.

8.

Direktīvas 2000/43 2. pantā (“Diskriminācijas jēdziens”) ir paredzēts:

“1.   Šajā direktīvā vienādas attieksmes princips nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas rasu vai etniskas piederības dēļ.

2.   Šā panta 1. punkta mērķiem:

9.

Saskaņā ar Direktīvas 2000/43 3. panta (“Piemērošanas joma”) 2. punktu šī direktīva neattiecas uz dažādo attieksmi tautības dēļ un neskar noteikumus un nosacījumus attiecībā uz trešās valsts pilsoņu un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā, un jebkuru attieksmi, kas izriet no attiecīgās trešās valsts pilsoņu un bezvalstnieku juridiskā statusa.

10.

Saskaņā ar Direktīvas 2000/43 8. panta (“Pienākums pierādīt”) 1. punktu dalībvalstis veic tādus pasākumus, kādi saskaņā ar attiecīgo valstu tiesisko sistēmu ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka gadījumā, ja personas, kuras uzskata, ka viņas ir saskārušās ar netaisnību, jo pret viņām nav piemērots vienādas attieksmes princips, tiesā vai kādā citā kompetentā iestādē uzrāda faktus, pēc kuriem var secināt, ka ir bijusi tieša vai netieša diskriminācija, tad atbildētājam ir jāpierāda, ka nav noticis vienādas attieksmes principa pārkāpums.

11.

Direktīvas 2005/60 I nodaļā (“Temats, darbības joma un definīcijas”) ir iekļauts 1.–5. pants. Saskaņā ar Direktīvas 2005/60 1. panta 1. punkta noteikumiem dalībvalstis nodrošina, ka ir aizliegta nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana un teroristu finansēšana. Saskaņā ar Direktīvas 2005/60 2. panta 1. punkta 1) apakšpunktu šī direktīva tiek piemērota kredītiestādēm atbilstoši definīcijai 3. panta 1. punktā. Saskaņā ar Direktīvas 2005/60 5. pantu, lai nepieļautu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu, dalībvalstis šīs direktīvas darbības jomā var pieņemt vai paturēt spēkā stingrākus noteikumus.

12.

Direktīvas 2005/60 II nodaļā (“Klienta uzticamības pārbaude”) ir iekļauts 6.–19. pants. Ja šīs nodaļas 1. iedaļā (“Vispārīgi noteikumi”), 6.–10. pantā, ir iekļauti pamatnoteikumi par klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem, tad tās 2. iedaļā (“Vienkāršota klienta uzticamības pārbaude”) ir paredzēti noteikumi, ar kuriem ļauts noteiktos norādītos gadījumos izmantot vienkāršotas klienta uzticamības pārbaudes procedūras.

13.

Direktīvas 2005/60 13. pantā (vienīgā tiesību norma šīs direktīvas II nodaļas 3. iedaļā ar nosaukumu “Pastiprināta klienta uzticamības pārbaude”) ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis pieprasa, lai iestādes un personas, uz kurām attiecas šī direktīva, veiktu pastiprinātus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus papildus pasākumiem, kas minēti 7. un 8. pantā un 9. panta 6. punktā, pamatojoties uz riska iespējamību tādos gadījumos, kas pēc būtības var radīt paaugstinātu risku nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un vismaz situācijās, kas noteiktas 2., 3. un 4. punktā, un citās situācijās, kad ir paaugstināts nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas vai teroristu finansēšanas risks, kas atbilst 40. panta 1. punkta c) apakšpunkta tehniskajiem kritērijiem.

2.   Ja klients nav personīgi piedalījies identificēšanas procedūrā, dalībvalstis pieprasa, lai iestādes un personas, uz kurām attiecas šī direktīva, veic īpašus un atbilstīgus pasākumus, lai kompensētu paaugstināto risku, piemēram, piemērojot vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem:

[..]

4.   Attiecībā uz darījumiem vai komercdarbības attiecībām ar politiski ietekmējamām personām, kas dzīvo citā dalībvalstī vai trešā valstī, dalībvalstis pieprasa iestādēm un personām, uz kurām attiecas šī direktīva:

[..]

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka iestādes un personas, uz kurām attiecas šī direktīva, īpašu uzmanību pievērš jebkādiem nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas draudiem, kurus var izraisīt produkti vai darījumi, kas veicina anonimitāti, un vajadzības gadījumā veic pasākumus, lai nepieļautu to izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai.”

14.

Direktīvas 2000/43 noteikumi Dānijas tiesību aktos tika ieviesti ar Lov om etnisk ligebehandling (Likums par etniski vienādu attieksmi, turpmāk tekstā – “Likums par vienādu attieksmi”) ( 6 ). Iesniedzējtiesa norāda, ka pēc izvērtēšanas Dānijas likumdevējs nolēma Likumā par vienādu attieksmi neiekļaut kritēriju par diskrimināciju dzimšanas vietas dēļ, jo šis kritērijs neparādās minētajā direktīvā.

15.

Lov om forebyggende foranstaltninger mod hvidvask af udbytte og finansiering af terrorisme (Likums par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu, turpmāk tekstā – “Likums par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu”) ( 7 ) ir ietvertas tiesību normas, ar kurām ir ieviesta Direktīva 2005/60. It īpaši Likuma par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu 12. pantā ir minēti vispārīgie klienta uzticamības pārbaudes noteikumi, savukārt 19. panta, kas visumā atbilst minētās direktīvas 13. pantam, 1. punktā ir paredzēts, ka, pamatojoties uz riska novērtējumu, personām un uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šis likums, identifikācijas pierādījumi papildus 12. pantā minētajiem ir jāpieprasa situācijās, kuras būtībā ir saistītas ar lielāku nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas risku. Tiem jāatbilst vismaz šīs tiesību normas 2.–4. punktā norādītajām prasībām.

16.

Ismar Huskic (turpmāk tekstā – “sūdzības iesniedzējs”) ir dzimis 1975. gadā Bosnijā un Hercegovinā. Kopā ar ģimeni 1993. gadā viņš pārcēlās uz Dāniju, kur kopš tā laika ir dzīvojis. 2000. gada decembrī I. Huskic kļuva par Dānijas pilsoni. Viņš dzīvo kopā ar savu partneri, kura arī ir Dānijas pilsone.

17.

Finanšu iestādes Jyske Bank A/S meitasuzņēmums Jyske Finans A/S (turpmāk tekstā – “Jyske Finans”), sadarbojoties ar automašīnu izplatītājiem, piedāvā aizdevumus automašīnu iegādei un automašīnu izpirkumnomu privātpersonām un uzņēmumiem.

18.

2009. gada jūnijā sūdzības iesniedzējs un viņa partnere ar automašīnu izplatītājiem noslēdza līgumu par lietotas automašīnas iegādi. Automašīnas pirkums tika daļēji finansēts, izmantojot aizdevumu automašīnas iegādei, par ko sūdzības iesniedzējs un viņa partnere kopā noslēdza līgumu ar Jyske Finans. Saistībā ar aizdevuma pieteikuma novērtējumu Jyske Finans pieprasīja sūdzības iesniedzējam sniegt papildu dokumentus, pamatojoties uz to, ka viņa vadītāja apliecībā ir norādīts, ka sūdzības iesniedzējs ir dzimis Bosnijā un Hercegovinā. Līdzīgas prasības par papildu dokumentāciju netika noteiktas attiecībā uz viņa partneri, kura saskaņā ar savā vadītāja apliecībā esošo informāciju bija dzimusi Odensē, Dānijā.

19.

Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Jyske Finans prasība ir diskriminējoša, un iesniedza sūdzību Ligebehandlingsnævnet (Vienādas attieksmes komisija), kura tostarp izskata sūdzības par diskrimināciju rasu vai etniskās piederības dēļ. Ar 2010. gada 10. decembra lēmumu Vienādas attieksmes komisija konstatēja, ka Jyske Finans ir netieši diskriminējusi sūdzības iesniedzēju, un deva rīkojumu Jyske Finans izmaksāt kompensāciju DKK 10000 (aptuveni EUR 1340) apmērā.

20.

Jyske Finans uzskatīja, ka Vienādas attieksmes komisijas lēmums ir pretrunā Likumam par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu un tam nav juridiskā pamata saskaņā ar Likuma par vienādu attieksmi prasībām. Tāpēc Jyske Finans izvēlējās neizpildīt Vienādas attieksmes komisijas lēmumu. Tā rezultātā Vienādas attieksmes komisija sūdzības iesniedzēja vārdā cēla prasību Retten i Viborg (Viborgas rajona tiesa, Dānija).

21.

Ar 2013. gada 5. februāra spriedumu Retten i Viborg (Viborgas rajona tiesa) apstiprināja Vienādas attieksmes komisijas lēmumu. Tomēr tā nosprieda, ka Jyske Finans ir diskriminējusi sūdzības iesniedzēju, pamatojoties uz viņa dzimšanas vietu, kas ir uzskatāma par tiešu diskrimināciju etniskās piederības dēļ.

22.

Jyske Finans pārsūdzēja Retten i Viborg (Viborgas rajona tiesa) spriedumu iesniedzējtiesā.

23.

Tiesvedības gaitā Jyske Finans ir paziņojusi, ka saistībā ar sūdzības iesniedzēja aizdevuma pieteikumu tā piemēroja iekšējo tiesisko regulējumu, proti, aplūkojamo praksi. Jyske Finans ir paziņojusi, ka aplūkojamā prakse tika ieviesta, ņemot vērā Jyske Finans saistības Likuma par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu izpildei. Attiecīgi iesniedzējtiesa uzskata, ka prasības par papildu dokumentāciju, ko Jyske Finans noteica sūdzības iesniedzējam, pamatā ir vienīgi viņa Dānijas vadītāja apliecībā norādītais, ka viņš ir dzimis Bosnijā un Hercegovinā un tātad trešā valstī.

24.

Šauboties par to, vai šī aplūkojamā prakse rada tiešu vai netiešu diskrimināciju etniskās piederības dēļ un vai tā varētu būt pieļaujama, ņemot vērā pienākumus, kas noteikti tostarp finanšu iestādēm nolūkā novērst nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25.

Rakstiskos apsvērumus iesniedza Jyske Finans, Dānijas Karaliste un Komisija. 2016. gada 12. oktobrī minētās lietas dalībnieces sniedza mutvārdu apsvērumus.

26.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai aplūkojamā prakse ir uzskatāma par tiešu diskrimināciju saskaņā ar Direktīvu 2000/43. Ja tā nav, tad ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tā ir uzskatāma par netiešu diskrimināciju, ja vien tā nav objektīvi pamatota un samērīga. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa ir norādījusi uz iespējamu aplūkojamās prakses attaisnojumu gadījumā, ja tā acīmredzami būtu jāuzskata par netieši diskriminējošu.

27.

Šīs analīzes A un B daļā secīgi izskatīšu diskriminācijas aspektu un attaisnojuma aspektu.

28.

Ar pirmajiem diviem jautājumiem, uz kuriem atbildēšu kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai aplūkojamā prakse ar atšķirīgu attieksmi pret klientiem to dzimšanas vietas dēļ ir uzskatāma par tiešu vai netiešu diskrimināciju saskaņā ar Direktīvu 2000/43.

29.

Vispirms izteikšu dažas piebildes par to, kāpēc diskriminācija etniskās piederības dēļ atbilstoši šā jēdziena lietojumam Direktīvā 2000/43 nevar tikt konstatēta, ņemot vērā tikai personas dzimšanas vietu. Ar šiem apsvērumiem tad tiks sniegta atbilde uz jautājumu, vai aplūkojamā prakse šā iemesla dēļ ir uzskatāma par tiešu vai netiešu diskriminācijai.

30.

Saskaņā ar Direktīvas 2000/43 2. panta 1. punktu vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas “rasu vai etniskas piederības dēļ”. Tie ir divi kritēriji, pamatojoties uz kuriem, saskaņā ar minēto direktīvu atšķirīga attieksme pret personām nav likumīga.

31.

Vispirms, lai novērstu un apkarotu rasismu, sākumā ir jādefinē pats jēdziens “rase”. Tomēr šī darbība ir kļuvusi aizvien nepieņemamāka mūsdienu sabiedrībās ( 8 ). Tādējādi laika gaitā diskriminācijas aizliegums rasu piederības dēļ, iespējams, ir zaudējis pārākumu par labu mazāk atklātam un patiesam diskriminācijas jēdzienam etniskās piederības dēļ, kas, kā minēts šo secinājumu 35. punktā, ir rasu diskriminācijas forma.

32.

Direktīvā 2000/43 nav definēts “etniskās piederības” jēdziens un tādēļ nav sniegta atbilde uz jautājumu, vai pastāv saikne starp abiem šo secinājumu 30. punktā minētajiem kritērijiem un personas dzimšanas vietu ( 9 ).

33.

Tas nav nekāds pārsteigums. Kritēriju formulēšana par to, kas veido būtisko etniskās piederības materiālu, un apraksts, ar ko tā atšķiras no citas etniskās piederības, var būt pārāk liels izaicinājums ikvienai personai. Kā tiesas sēdē jautāja Komisija, kas, piemēram, nosaka personas “dāņu etnisko piederību” un kā šī persona etniski atšķiras no citiem, piemēram, no personām ar “zviedru” vai “norvēģu” etnisko piederību (ciktāl šī etniskā piederība vispār pastāv)? Man nav jāmēģina rast atbildi uz šo grūto jautājumu.

34.

Tomēr, saskaroties ar likumdevēja klusēšanu, Tiesai ir prasīts sniegt autoritatīvu interpretāciju, no kā tā nav vairījusies. Spriedumā CHEZ Razpredelenie Bulgaria Tiesa nosprieda, ka “etniskās piederības” jēdziena “pamatā ir ideja, ka sabiedrības grupas tostarp ir iedalāmas kopienās pēc tautības, reliģiskās ticības, valodas piederības, kultūras un tradicionālās piederības un dzīves vides” ( 10 ).

35.

Sniedzot šo definīciju, Tiesa ievēroja Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru, kurā bija noteikts, ka “etniskā piederība un rase ir saistīti jēdzieni [..]. Etniskās piederības pamatā ir ideja, ka sabiedrības grupām tostarp ir raksturīga kopīga tautība, reliģiskā ticība, kopīga valoda vai kopīga kultūra un tradīcijas. Diskriminācija personas etniskās piederības dēļ ir viens no rasu diskriminācijas veidiem” ( 11 ).

36.

“Etniskās piederības” iezīmes, kas minētas iepriekš 34. un 35. punktā, neattiecas uz personas dzimšanas vietu. Tomēr izteiciena “tostarp” lietošana norāda uz šo faktoru neizsmeļošo raksturu. Tādēļ nevar tikt izslēgts, ka personas dzimšanas vieta varētu būt šāds faktors vai vismaz varētu būt veicinošs faktors.

37.

Tomēr man šķiet svarīgi uzsvērt, ka izskatāmajā lietā sūdzības iesniedzēja dzimšanas vieta ir vienīgais kritērijs, kas lika Vienādas attieksmes komisijai un pēc tam Retten i Viborg (Viborgas rajona tiesa) atzīt, ka aplūkojamā prakse ir uzskatāma par diskrimināciju etniskās piederības dēļ, vai tā būtu tieša vai netieša. Tas nozīmē, ka personas dzimšanas vieta nosaka šīs personas etnisko piederību atbilstoši lietojumam Direktīvā 2000/43.

38.

Tomēr šī doma nav pamatota ar Direktīvu 2000/43.

39.

Diskriminācija dzimšanas vietas dēļ ir patstāvīgs diskriminācijas kritērijs, kas atšķiras no citiem diskriminācijas kritērijiem, piemēram, etniskās piederības vai tautības. Šos kritērijus nedrīkst apvienot. Direktīva 2000/43 nepasargā no diskriminācijas situācijām, kuru pamatā nav minētajā direktīvā norādītās personu raksturojošās iezīmes ( 12 ).

40.

Piemēram, saskaņā ar Direktīvas 2000/43 3. panta 2. punktu ar šo direktīvu piešķirtā aizsardzība, kas vienādi piemērojama privātajam un publiskajam sektoram daudzās šīs direktīvas 3. panta 1. punktā minētajās jomās, neattiecas uz dažādo attieksmi tautības dēļ ( 13 ). Tas atbilst domai, ka noteikta tautība sniedz maz informācijas par personas etnisko piederību. Kā norādīts šo secinājumu 34. un 35. punktā minētajā judikatūrā, “kopīga tautība” – proti, tautība šī vārda “etniskajā” nozīmē ( 14 ), ir tikai viens no faktoriem, kas atšķir konkrēto tautību.

41.

Manuprāt, tāda pati loģika ir piemērojama jautājumam, vai diskriminācija, pamatojoties uz personas dzimšanas vietu, ir uzskatāma par diskrimināciju, pamatojoties uz etnisko piederību. Dzimšanas vieta ir tikai viens konkrēts faktors, kas ļauj secināt, ka cilvēks varētu piederēt pie noteiktas etniskās grupas, bet tas nekādā gadījumā to nenosaka. Piemēram, kāda ir no trešajām valstīm uzņemto un Savienībā vai EBTA [valstīs] ievesto personu etniskā izcelsme? To parasti nevar iepriekš noteikt. Turklāt, ja kādu sabiedrības grupu var uzskatīt par atšķirīgu etnisko kopienu, galvenokārt ņemot vērā tās reliģisko ticību, tradīcijas un dzīvesveidu ( 15 ), tad ko pie šādas kopienas piederošas personas dzimšanas vieta vēsta par šīs personas etnisko piederību?

42.

Turklāt jāpiebilst, ka neskaidrs ir pats jēdziens “dzimšanas vieta”. Izskatāmajā lietā šis jēdziens, kas lietots sūdzības iesniedzēja vadītāja apliecībā, ir bijis pielīdzināts viņa dzimtajai valstij (atšķirībā no viņa partneres). Kritērija “dzimšanas vieta” izmantošana valsts mērogā vieglāk ļauj secināt, ka attiecīgā persona pieder pie “kopīgas tautības”, kas ir viena no pazīmēm, kura liecina par etnisko piederību saskaņā ar šo secinājumu 34. un 35. punktā minēto judikatūru. Tomēr tiesību aktos nav pamata domai, ka pastāv katrai suverēnai valstij atbilstoša viena (un tikai viena) etniskā piederība.

43.

Visbeidzot, Dānijas Karaliste pareizi norāda, ka Pamattiesību hartas 21. pantā ir aizliegta ne tikai diskriminācija rasu vai etniskās piederības dēļ, bet arī dzimšanas [vietas] dēļ. Tomēr šis atsevišķais uzskaitījums tikai pastiprina domu, ka “etniskās piederības” un “dzimšanas [vietas]” jēdzieni atšķiras.

44.

Tā rezultātā nonāku pie secinājuma, ko atzīst Dānijas Karaliste, – ka etniskās piederības un dzimšanas vietas kritēriji nav automātiski un obligāti saistīti. Personas dzimšanas vieta var būt būtisks faktors, vērtējot, vai minētā persona pieder pie kādas etniskās grupas. Tomēr diskriminācija etniskās piederības dēļ nevar tikt konstatēta, tikai atsaucoties uz personas dzimšanas vietu.

45.

Tiešas diskriminācijas saskaņā ar Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu pastāvēšanas konstatēšanai ir nepieciešams, ka šī etniskā piederība ir bijusi pamatā lēmumam ieviest minēto attieksmi vai, citiem vārdiem sakot, ka aplūkojamā attieksme izrādās ieviesta un/vai paturēta spēkā ar etnisko piederību saistītu iemeslu dēļ ( 16 ).

46.

Lai pamatotu savu secinājumu par tiešu diskrimināciju, Retten i Viborg (Viborgas rajona tiesa) nosprieda, pirmkārt, ka vairums cilvēku, kuri piesakās aizdevumam vai finansēšanai Jyske Finans, dzīvo Dānijā un ir etniskie dāņi un, otrkārt, ka aplūkojamā prakse tādēļ nozīmē, ka pret personām, kuras dzimušas trešās valstīs, ir sliktāka attieksme nekā pret Dānijā dzimušajām personām. Turpinājumā tā nosprieda, ka šādas atšķirīgas attieksmes pamatā ir nevis šo prasītāju pilsonība, “bet gan to ģeogrāfiskā izcelsme un, attiecīgi, to etniskā piederība” (izcēlums mans).

47.

Šī loģika ir kļūdaina vairāku iemeslu dēļ.

48.

Pirmkārt, kā secināts šo secinājumu 44. punktā, atšķirīga attieksme etniskās piederības dēļ automātiski neseko atšķirīgai attieksmei, pamatojoties uz ģeogrāfisko izcelsmi vai dzimšanas vietu.

49.

Otrkārt, apgalvojums, ka lielākā daļa personu, kas dzimušas ārpus Dānijas, nav “etniskie dāņi” (ja tāda etniskā piederība eksistē), nav pietiekams, lai konstatētu tiešas diskriminācijas gadījumu. Drīzāk tā liecina (ja vispār liecina) par to, ka pastāv netieša diskriminācija.

50.

Visbeidzot, nav pareizi ierobežot veicamo salīdzinājumu ar situāciju, kas saistīta ar Dānijā dzimušajām personām, no vienas puses, un to personu situāciju, kuras ir dzimušas trešā valstī, no otras puses. Aplūkojamā prakse nav vienkārši ierobežota tikai ar to. Drīzāk atbilstošai diskriminācijas pārbaudei saskaņā ar Direktīvu 2000/43 ir jāizvērtē, vai aplūkojamā prakse ir saistīta ar atšķirīgu attieksmi etniskās piederības dēļ starp kādā Eiropas Savienības dalībvalstī vai EBTA valstī dzimušu personu, no vienas puses, un trešā valstī dzimušu personu, no otras puses.

51.

Iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norādīts, ka būtu pierādījumi par to, ka aplūkojamā prakse bija izveidojusies tādu iemeslu dēļ, kas attiecas uz aizdevuma prasītāju konkrēto etnisko piederību.

52.

Tomēr it īpaši tiesas sēdē Dānijas Karaliste apgalvoja, ka varētu būt iespējams uztvert aplūkojamo praksi kā tieši diskriminējošu, jo tā parasti praktiski darbojoties tā, ka tiek radītas aizdomas pret Dānijas pilsoņiem, kuri dzimuši trešās valstīs un kuriem šīs dalībvalsts ieskatā parasti nebūtu “Dānijas etniskās piederības”.

53.

Šajā ziņā, pirmkārt, saskaņā ar Direktīvu 2000/43 nav būtiski, ka ar aplūkojamo praksi attieksme pret trešās valstīs dzimušajiem Dānijas pilsoņiem ir sliktāka nekā pret Eiropas Savienības vai EBTA valstīs dzimušajiem Dānijas pilsoņiem. Ne viņu pilsonība, ne viņu dzimšanas vieta nav saskaņā ar šo direktīvu aizsargāta personu raksturojoša iezīme.

54.

Otrkārt, šīs argumentācijas pamatā ir ilūzija, ka dzimšanas vieta, valstspiederība un etniskā piederība ir savstarpēji saistītas. Šo secinājumu 3. punktā minētā iemesla dēļ tā ir jānoraida.

55.

Visbeidzot, aplūkojamās prakses praktiskā iedarbība nav pietiekama, lai konstatētu tiešas diskriminācijas gadījumu ( 17 ).

56.

Šo iemeslu dēļ neuzskatu, ka aplūkojamā prakse ir uzskatāma par tiešu diskrimināciju saskaņā ar Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu. Tagad pāriešu pie apsvērumiem, vai aplūkojamā prakse ir saistīta ar netiešu diskrimināciju saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

57.

Lai uz pasākumu varētu attiekties Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts, pietiek ar to, ka, lai arī ir tikuši izmantoti neitrāli kritēriji, kas nav saistīti ar etnisko piederību, minētais pasākums tomēr nostāda īpaši nelabvēlīgā situācijā “[zināmas] etniskas piederības” personas ( 18 ). Netiešai diskriminācijai nav obligāti nepieciešams diskriminējošs nodoms ( 19 ). To var pierādīt ar jebkuriem līdzekļiem, to skaitā, pamatojoties uz pierādījumiem, ko sniedz statistika ( 20 ).

58.

Izskatot jautājumu, vai neitrālā dzimšanas vietas kritērija izmantošana Jyske Finans ir saistīta ar netiešu diskrimināciju, varētu apgalvot, ka pievēršanās personām, kas dzimušas ārpus Eiropas Savienības vai EBTA valstīm, parasti vairāk varētu negatīvi ietekmēt “[zināmas] etniskas piederības” personas. Patiešām, Dānijas Karaliste būtībā uzskata, ka papildu prasība, kas noteikta ar aplūkojamo praksi, ietekmē trešās valstīs dzimušās personas un tātad galvenokārt personas, kurām nav “Dānijas etniskās piederības”.

59.

Tomēr šāds uzskats nav atbalstāms.

60.

Argumentācijas labad pieņemot, ka Dānijas Karalistei ir taisnība, apgalvojot, ka personām, kuras nav dzimušas šajā dalībvalstī, parasti nav “dāņu etniskās piederības”, ar to nepietiek, lai konstatētu netiešu diskrimināciju saskaņā ar Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Patiešām, lai netiešas diskriminācijas jēdziens saskaņā ar šo tiesību normu būtu piemērojams, tam nepieciešams, lai iespējami diskriminējošā pasākuma rezultātā nelabvēlīgā situācija rastos konkrētas etniskās piederības dēļ. Citiem vārdiem sakot, ar šo tiesību normu tiek pieprasīts identificēt konkrētu etnisko piederību (vai piederības, ja prakse ietekmē vairākas atšķirīgas etniskās kopienas), kurai ir piemērojama aizsardzība saskaņā ar šo direktīvu un kura ir cietusi no mazāk labvēlīgas attieksmes. Atšķirībā no Dānijas Karalistes izteiktā viedokļa, kurš norādīts [šo secinājumu] 58. punktā, šī tiesību norma nav saprotama tādējādi, ka ar to tiek piešķirta (negatīva) aizsardzība pret pasākumiem, kas, iespējams, nostāda konkrētās etniskās piederības personas labvēlīgākā situācijā, neidentificējot konkrēto etnisko piederību, kura tiek nostādīta nelabvēlīgā situācijā. Šajā ziņā, lai arī Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta formulējums angļu un vācu valodā šajā ziņā varētu tikt uzskatīts par nepārliecinošu, citu oficiālo valodu redakcijās ir izmantoti precīzāki termini, ar kuriem ir precizēta šīs tiesību normas nozīme ( 21 ) un kurus atbalsta minētās direktīvas mērķis un vispārējā sistēma ( 22 ). Minētās direktīvas mērķis saskaņā ar tās preambulas 17. apsvērumu ir “novērst neērtības vai atlīdzināt par neērtībām, ar kurām saskārusies konkrētas rasu vai etniskas piederības personu grupa” (izcēlums mans). Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta vispārējai sistēmai pretrunā būtu piemērot to abstrakti, jo katram atsevišķam cilvēkam ir etniskā piederība, lai gan šī piederība varētu vēl nebūt pienācīgi atklāta.

61.

Protams, diskriminācijas aizlieguma izmantošanai etniskās piederības dēļ nav nepieciešams ne tas, lai attiecīgā persona faktiski piederētu etniskajai kopienai, pret kuru tiek vērsta nelabvēlīgāka attieksme (“diskriminācija asociācijas dēļ”) ( 23 ), ne tas, lai cietušais tiktu pozitīvi identificēts ( 24 ). Tomēr tas nemaina to, ka atbilstoši Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunktam ir jāidentificē konkrēta etniskā piederība, pret kuru ir vērsts diskriminējošs pasākums. Tas ir apstiprināts Tiesas judikatūrā.

62.

Patiešām, pirmkārt, lai arī, iespējams, Tiesa tīšām nav uzsvērusi šo jautājumu, tā konsekventi ir minējusi “darbiniekus ar noteiktu etnisku vai rasu piederību”, “kādas konkrētas etniskās piederības personas” un “personas, kurām ir šāda etniskā piederība” (izcēlumi mani) ( 25 ).

63.

Otrkārt, visas nozīmīgākās lietas, kuras Tiesa ir izskatījusi saistībā ar Direktīvu 2000/43, attiecās uz noteiktām personu grupām, par kurām netika apstrīdēts, ka tām ir piemērojama aizsardzība pret diskrimināciju saskaņā ar Direktīvu 2000/43 ( 26 ).

64.

Treškārt, kā būtībā norādīja Komisija tiesas sēdē, salīdzināmā rakstura izvērtēšana ir jāveic nevis vispārēji un abstrakti, bet īpaši un konkrēti, ņemot vērā attiecīgo labvēlīgo attieksmi ( 27 ).

65.

Šo uzskatu neliek apstrīdēt tiesas sēdē Dānijas Karalistes izvirzītais arguments par to, ka ECT nesen ar balsu vairākumu ir nospriedusi, ka ar valstu noteikumiem par ģimenes atkalapvienošanos, kas parasti nelabvēlīgi ietekmē “ārvalstu etniskās piederības” personas, tiek pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants, lasot to kopā ar šīs konvencijas 14. pantu ( 28 ). Šī lieta bija saistīta ar atšķirīgu attieksmi pret pašas valsts pilsoņiem, pamatojoties uz to, cik ilgi viņi ir šīs valsts pilsoņi, un tātad ar jautājumu, attiecībā uz kuru Direktīvā 2000/43 nav sniegta lielāka aizsardzība nekā attiecībā uz personas dzimšanas vietu. Turklāt, kaut gan minēto konvencijas normu (it īpaši tās 14. panta) formulējums neliecina par to, ka būtu jāidentificē konkrēta etniskā piederība, pret kuru ticis vērsts diskriminējošs pasākums, tā nav Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta gadījumā.

66.

Pievēršoties izskatāmajai lietai, ir jāatzīmē, ka vienīgā Tiesas rīcībā esošā nepārprotamā informācija ir tāda, ka sūdzības iesniedzējs ir dzimis Bosnijā un Hercegovinā. Lai kā tas būtu, informācijas trūkums nav izšķirošs, – tas, vai aplūkojamā prakse ir uzskatāma par netiešu diskrimināciju, ir jāizvērtē, īpaši pamatojoties uz pašu šo praksi.

67.

Būtībā šķiet, ka aplūkojamā prakse vienādi skar visas etniskās piederības, jo trešajās valstīs, iespējams, ir visas etniskās piederības zemes virsū. Tāpēc ir izslēgts, ka aplūkojamā prakse personas, kurām ir konkrēta etniskā piederība, var ietekmēt “daudz vairāk” salīdzinājumā ar citām personām ( 29 ).

68.

Ņemot vērā iepriekš minēto, neuzskatu, ka aplūkojamā prakse būtu saistīta ar netiešu diskrimināciju saskaņā ar Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

69.

No iepriekš minētā izriet, ka uz aplūkojamo praksi neattiecas ne Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts, ne b) apakšpunkts. Tādēļ nav jāizskata trešais prejudiciālais jautājums. Tomēr, ja Tiesa uzskatītu, ka aplūkojamā prakse ir uzskatāma par netiešu diskrimināciju, atbildēšu uz šo jautājumu šo secinājumu 72. un nākamajos punktos.

70.

Turklāt uzskatu arī, ka nav jāieņem nostāja attiecībā uz tiesas sēdē izteikto Komisijas argumentu, ka ar aplūkojamo praksi, iespējams, tiek pretlikumīgi diskriminēti Eiropas Savienības iedzīvotāji, pamatojoties uz laiku, kad tie ir ieguvuši pilsonību ( 30 ). Pirmkārt, iesniedzējtiesa nav uzdevusi jautājumu saistībā ar to. Otrkārt, Tiesas rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai lemtu par šo argumentu, un Tiesas Statūtu 23. pantā minētajām personām nav bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus par šo jauno argumentu, uz ko tām ir tiesības. Visbeidzot, man katrā ziņā ir grūti uzskatīt minēto argumentu par būtisku, jo, pirmkārt, Komisijas mutvārdu paskaidrojumi attiecās konkrēti uz iespējamu diskrimināciju starp Dānijas pilsoņiem. Tomēr, atkārtošu, ar to nepareizi tiek interpretēta aplūkojamās prakses darbības joma, kas nav ierobežota ar šiem pilsoņiem. Otrkārt, judikatūra, uz kuru atsaucas Komisija, lai pamatotu savu viedokli, attiecas uz Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri, izmantojot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ir apmetušies citā dalībvalstī un kļuvuši par tās naturalizētiem pilsoņiem. Man nav informācijas par to, vai pamatlietā tā tas ir noticis.

71.

Lai gan sūdzības iesniedzēja tieša pieredze ar atšķirīgu attieksmi, ko izraisījusi aplūkojamā prakse, varētu būt izraisījusi sašutumu, tā nebija aizliegta saskaņā ar Direktīvu 2000/43. Šādos apstākļos Tiesai tādējādi nevajadzētu ar tiesas noteiktu konstrukciju mēģināt aizliegt šo atšķirīgo attieksmi, jo tas ir uzdevums, kas patiesībā ir jāpilda Savienības likumdevējam, papildinot to kritēriju sarakstu, kas ir aizsargāti saskaņā ar šo direktīvu.

72.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai par tiesisku var uzskatīt tādu praksi kā aplūkojamā, ņemot vērā Direktīvas 2005/60 13. pantu, kurā ir paredzēti noteikumi par pastiprinātu klienta uzticamības pārbaudi. Šis jautājums ir saistīts ar otro prejudiciālo jautājumu, jo tas ir daļa no jautājuma, vai aplūkojamā prakse ir netieši diskriminējoša. Atšķirībā no tiešas diskriminācijas gadījumiem ( 31 ) – saskaņā ar Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu prima facie netiešas diskriminācijas gadījums var netikt šādi kvalificēts, ja tas ir “objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja [tas ir] proporcionāls un vajadzīgs šāda mērķa sasniegšanas līdzeklis”.

73.

Jyske Finans, kuru atbalsta Dānijas Karaliste, apgalvo, ka tiesiskā regulējuma par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu ievērošana ir likumīgs mērķis, ar kuru principā var tikt attaisnota aplūkojamā prakse. Tomēr lietas dalībniekiem ir atšķirīgs viedoklis par to, vai aplūkojamā prakse ir samērīga un vajadzīga.

74.

Jyske Finans uzskata, ka tas tā ir, it īpaši ņemot vērā vispārējo riska novērtējumu saistībā ar attiecīgo valsti (Bosnija un Hercegovina) un fiziskas saskares starp Jyske Finans un sūdzības iesniedzēju neesamību, noslēdzot vienošanos par aizdevumu. Turklāt Jyske Finans apgalvo, ka aplūkojamā prakse ir samērīga, lai nodrošinātu klientu labāku izsekojamību un pareizu identificēšanu. Tā esot samērīga tādēļ, ka ar to tiek apliecināta aizdevuma pieprasītāju vēlme veidot saites ar Eiropas Savienības dalībvalsti vai EBTA valsti, nevis ar savu dzimteni, tādējādi galu galā nodrošinot, ka piešķirtā kredītlīnija netiek izteikta naudā, transportlīdzekli tūlīt pārdodot un izmantojot mērķiem, ko ir mēģināts novērst ar Direktīvu 2005/60. Jyske Finans arī apgalvo, ka ar šo praksi klients netiek stigmatizēts, jo informācija, ka klients ir dzimis trešā valstī, ir iekšēja informācija, un pieprasījums uzrādīt pasi tāpēc netiek publiskots.

75.

Dānijas Karaliste un Komisija uzskata, ka aplūkojamā prakse pārsniedz to, kas ir nepieciešams. It īpaši Dānijas Karaliste apgalvo, ka Direktīvā 2005/60 nav noteikta saikne starp personas dzimšanas vietu un paaugstinātu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai terorisma finansēšanas risku. Šādas saiknes noteikšana veicinātu vispārējas aizdomas pret ārpus Eiropas Savienības vai EBTA valstīm dzimušiem pilsoņiem un to stigmatizāciju.

76.

Jau no paša sākuma jānorāda, ka uzskatu, ka ar mērķi novērst nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu principā var tikt attaisnots netieši diskriminējošs pasākums, – spriedumā CHEZ Razpredelenie Bulgaria Tiesa jau ir nospriedusi, ka krāpšanas un ļaunprātīgas izmantošanas novēršana ir tiesisks mērķis Direktīvas 2000/43 ( 32 ) 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana ir viens no krāpšanas un ļaunprātīgas izmantošanas veidiem. Turklāt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršana un apkarošana ir likumīgi mērķi, ar ko principā var tikt attaisnotas atkāpes no brīvas aprites noteikumiem ( 33 ) un uz kuriem tātad var atsaukties arī Direktīvas 2000/43 mērķiem.

77.

Jāapsver vēl tas, vai aplūkojamā prakse ir objektīvi attaisnota ar minēto mērķi un vai šī mērķa sasniegšanas līdzekļi ir samērīgi un vajadzīgi.

78.

Šajā situācijā atgādinu, ka spriedumā Safe Interenvios ( 34 ) Tiesa ir sniegusi norādījumus par kredītiestādes pilnvarām piemērot pastiprinātus uzticamības pārbaudes pasākumus klientiem saskaņā ar Direktīvu 2005/60 un, vēl svarīgāk, to robežām.

79.

Pirmkārt, no Direktīvas 2005/60 13. panta 1. punktā norādītā izteiciena “vismaz” izriet, ka tās 2.–4. punktā aplūkotās situācijas nav visaptverošas un varētu būt citas situācijas, kurās varētu būt nepieciešams piemērot pastiprinātas klientu uzticamības pārbaudes pasākumus, pamatojoties uz riska pakāpi ( 35 ).

80.

Otrkārt, Direktīva 2005/60 ir minimālas saskaņošanas direktīva. Pat ja dalībvalsts šīs direktīvas 13. pantu ir pareizi ieviesusi valsts tiesību aktos, saskaņā ar minētās direktīvas 5. pantu dalībvalstīm ir ļauts pieņemt vai paturēt spēkā stingrākus noteikumus, jo šo noteikumu mērķis ir stiprināt cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu ( 36 ).

81.

Treškārt, attiecīgajai dalībvalstij ir jāīsteno šī kompetence piemērot pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumus atbilstoši Direktīvai 2005/60 saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ( 37 ). Ja kādas dalībvalsts tiesību aktos šī kompetence ir deleģēta iestādēm un personām, uz kurām attiecas Direktīva 2005/60, šī prasība ir jāpiemēro arī tām.

82.

Ceturtkārt, dalībvalstis var noteikt konkrētus pasākumus, kas ir jāpiemēro konkrētām situācijām, vai piešķirt rīcības brīvību iestādēm vai personām, uz kurām attiecas Direktīva 2005/60, lai atkarībā no atbilstoša riska novērtējuma piemērotu pasākumus, kas uzskatāmi par samērīgiem ar izskatāmo risku konkrētā situācijā. Galvenais ir vērtējums par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai terorisma finansēšanas riska pastāvēšanu un tā līmeni attiecībā uz klientu, komercdarbības attiecībām, kontu, produktu vai darījumu (atkarībā no katra konkrētā gadījuma). Ja nepastāv nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai terorisma finansēšanas risks, preventīvas darbības ar šo pamatojumu nevar tikt veiktas. Turklāt bez šāda novērtējuma attiecīgajai dalībvalstij vai, atkarībā no katra konkrētā gadījuma, iestādei vai personai, uz kuru attiecas šī direktīva, nav iespējams katrā konkrētā gadījumā izlemt, kādus pasākumus piemērot ( 38 ).

83.

Atgriežoties pie šīs lietas, ir jāatzīmē, ka no trešā prejudiciālā jautājuma formulējuma izriet, ka runa ir par aplūkojamās prakses likumību, nevis tās īpašo piemērošanu pamatlietā. Šajā ziņā, kā minēts iepriekš, vērtējuma priekšnoteikums nav cietušā pozitīva identificēšana ( 39 ). Tādēļ pilnīgi nejaušs ir fakts, ka papildu informācijas pieprasīšana no sūdzības iesniedzēja varētu būt likumīga, ņemot vērā iespējamo paaugstināto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risku, kas saistīts ar viņa dzimšanas valsti, proti, Bosniju un Hercegovinu. Katrā ziņā Jyske Finans neapgalvo, ka būtu veikusi īpašu šī riska novērtējumu saistībā ar pamatlietu.

84.

Jyske Finans galvenais arguments būtībā ir tāds, ka tā pieprasīja papildu dokumentus no sūdzības iesniedzēja, lai ievērotu noteikumus par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu. Tomēr Jyske Finans nenorāda, saistībā ar kuru no situācijām, kad jāpiemēro Direktīvas 2005/60 13. pantā aplūkotie pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumi, tai īpaši tas bija jādara. Turklāt, tā kā nav jāsniedz saistoša interpretācija par to, vai Likuma par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu 19. pantā ir pārsniegtas minimālās prasības, kas noteiktas saskaņā ar Direktīvu 2005/60, nav pārspīlēti uzskatīt, ka (ar nosacījumu, ka to apstiprina iesniedzējtiesa), neatkarīgi no šī panta 2.–4. punktā minētajām situācijām, ar šo tiesību normu personām un uzņēmumiem, uz kuriem attiecas minētais likums, nevis tiek noteikts pienākums, bet drīzāk tiek atļauts piemērot šādus pasākumus situācijās, kuras pašas par sevi ir saistītas ar paaugstinātu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risku. Tādēļ man šķiet, ka jautājums nav par to, vai Jyske Finans bija pienākums noteikt papildu prasību saskaņā ar aplūkojamo praksi, bet gan par to, vai tā to varēja darīt.

85.

Ņemot to vērā, manuprāt, aplūkojamā prakse par objektīvi pamatotu, samērīgu un vajadzīgu saskaņā ar Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu var tikt uzskatīta tikai tad, ja tā ir saskaņā ar principiem, kuri izriet no sprieduma Safe Interenvios ( 40 ), kas ir apkopoti šo secinājumu 79.–82. punktā. Valsts tiesas kompetencē ir noteikt, vai tas tā ir. Tomēr Tiesa var sniegt norādes valsts tiesai, lai palīdzētu atrisināt tās izskatīšanā esošu lietu ( 41 ).

86.

Man ir jāuzsver, ka kredītiestādei ir savas tiesības un tai var pat būt pienākums piemērot pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumus, ja paaugstināts nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai [terorisma] finansēšanas risks var tikt noteikts, tostarp pamatojoties uz klienta, valsts, produkta vai darījuma veidu. Nebūtu pilnībā jāizslēdz iespēja, ka tai var reizēm būt iespējams konstatēt šādu risku tikai klienta dzimšanas vietas dēļ, it īpaši ņemot vērā piemērojamos Finanšu darījumu darba grupas (turpmāk tekstā – “FATF”) ieteikumus šajā ziņā ( 42 ).

87.

Tomēr ir jāatgādina, ka prima facie netiešas diskriminācijas rasu vai etniskās piederības dēļ gadījumā “objektīvā attaisnojuma” jēdziens ir jāinterpretē šauri ( 43 ).

88.

Jyske Finans apgalvojums, ka aplūkojamā prakse ir samērīga, jo pastāv lielāka varbūtība, ka trešās valstīs dzimuši klienti līdzekļus, kuriem tiek piešķirta kredītlīnija, izmantos tādu finansējumu mērķiem, kurus ar Direktīvu 2005/60 ir mēģināts novērst, vienkārši nav apstiprināts ar pierādījumiem. Jyske Finans vismaz ir objektīvi jāpierāda, ka faktiski pastāv uzvedība, kas izraisa aplūkojamo praksi, un tās apmērs, un jānorāda precīzi iemesli, kādēļ minētā uzvedība varētu turpināties aplūkojamās prakses neesamības gadījumā. It īpaši Jyske Finans nevar pamatot attaisnojumu ar vispārīgiem vai dokumentāri neapstiprinātiem apgalvojumiem ( 44 ). Šajā ziņā, lai gan var teikt, ka minētās direktīvas 13. panta 2.–6. punkts darbojas netieši, pamatojoties uz stereotipiem attiecībā uz konkrētām personām vai darījumiem (turpmāk tekstā – “profilēšana”), atšķirībā no aplūkojamās prakses, šo tiesību normu piemērošanai ir jāveic individuāls vērtējums.

89.

Turklāt aplūkojamā prakse pārsniedz to, kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu mērķi palīdzēt cīņā pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, jo tā ir piemērojama katrai personai, kura ir dzimusi trešā valstī. Tas nozīmē, ka pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumi tiek piemēroti situācijās, kas nav paredzētas Direktīvas 2005/60 13. panta 2.–6. punktā, bez individualizēta riska novērtējuma. Iestādēm un personām, uz kurām attiecas Direktīva 2005/60, piešķirtā rīcības brīvība piemērot pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumus situācijās, kad tām netiek pieprasīts to darīt, nevar tikt īstenota tādā veidā, ka varētu tikt atņemta saskaņā ar Direktīvu 2000/43 piešķirtā aizsardzība.

90.

Runājot par nepieciešamību saglabāt aplūkojamo praksi, ņemot vērā fiziskas saskares neesamību starp Jyske Finans un tās klientiem, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem ir redzams, ka tiešsaistes dokumentā, kurā iekļauts vispārīgs apraksts par to, kā tā ievēro Likumu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu, Jyske Finans pati ir uzskatījusi, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risks parasti ir salīdzinoši ierobežots, ja runa ir par šāda veida darījumu. Minētie iemesli tostarp ir tādi, ka attiecīgais finansējums attiecas tikai uz kustamo mantu un ka tiek nodibināti iepriekšēji kontakti starp klientu un mehānisko transportlīdzekļu tirdzniecības uzņēmumu (pēdējais no minētajiem bieži vien pats ir Jyske Finans klients). Ņemot to vērā, Jyske Finans apgalvojums par risku tādēļ, ka nav fiziskas saskares, šķiet pretrunīgs.

91.

Visbeidzot, attiecībā uz argumentu, ka saskaņā ar aplūkojamo praksi Jyske Finans nedarot publiski zināmu, kad tā pieprasa klientam uzrādīt pasi, un, attiecīgi, šādai prasībai neesot stigmatizējošas iedarbības, šis arguments drīzāk attiecas uz to, vai aplūkojamā prakse ir saistīta ar diskrimināciju. Kā norāda Komisija, šajā ziņā Direktīvā 2000/43 nav ne noteikta de minimis robežvērtība, zemāk par kuru tās sniegtā aizsardzība netiek piemērota ( 45 ), ne arī tiek pieprasīts publiskot nelabvēlīgu attieksmi, lai to klasificētu kā diskriminējošu ( 46 ).

92.

Tādēļ uzskatu, ka aplūkojamā prakse nav objektīvi attaisnota ar mērķi novērst nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, kā arī nav vajadzīga šī mērķa sasniegšanai. Tomēr galu galā šī jautājuma izlemšana ir iesniedzējtiesas kompetencē, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus un ievērojot Direktīvas 2000/43 8. pantā minēto noteikumu par apvērstu pierādīšanas pienākumu.

93.

Tomēr šis uzdevums iesniedzējtiesai būtu tikai tad, ja Tiesa uzskatītu, ka aplūkojamā prakse rada netiešu diskrimināciju etniskās piederības dēļ, kas, manuprāt, tā nav.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Vestre Landsret (Rietumdānijas apgabaltiesa, Dānija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt tā, ka, pareizi interpretējot Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, 2. pantu, šajā direktīvā izmantotais diskriminācijas etniskās piederības dēļ jēdziens neietver tādas kredītiestādes praksi, kura gadījumā, ja klienta vadītāja apliecībā ir norādīta dzimšanas vieta, kas neatrodas Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstī, pieprasa klientam uzrādīt vienas no šīm valstīm izdotu pasi vai, ja tā netiek uzrādīta, uzrādīt pasi un derīgu uzturēšanās atļauju.