1.

Šajā lietā Tiesai ir lūgts sniegt skaidrojumus saistībā ar patērētāju tiesību aizsardzību, it īpaši attiecībā uz telefonisko saziņu un, precīzāk, tirgotāja veiktu pēcpārdošanas dienesta telefona līnijas nodrošināšanu klientiem.

2.

Uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz to, kā interpretēt “pamata tarifa” jēdzienu Direktīvas 2011/83/ES ( 2 ) 21. panta izpratnē, jo pašā šajā direktīvā nav nekādas šī jēdziena definīcijas. Tātad šī lieta sniedz Tiesai iespēju pirmo reizi lemt par šī panta un, konkrēti, tajā minētā “pamata tarifa” jēdziena interpretāciju.

3.

Direktīvas 2011/83 4. pants “Saskaņošanas pakāpe” ir izteikts šādā redakcijā:

“Dalībvalstis savos valsts tiesību aktos nepatur spēkā vai neievieš noteikumus, kuri atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, tostarp stingrākus vai mazāk stingrus noteikumus, lai nodrošinātu atšķirīgu patērētāju aizsardzības līmeni, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi.”

4.

Šīs direktīvas 6. pantā “Informēšanas prasības distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem” 1. punktā ir noteikts:

“1.   Pirms patērētājs ir uzņēmies ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma vai distances līguma, vai arī jebkāda tamlīdzīga piedāvājuma saistības, tirgotājs skaidrā un saprotamā veidā patērētājam sniedz šādu informāciju:

[..]

[..].”

5.

Saskaņā ar šīs direktīvas 21. pantu “Saziņa pa tālruni”:

“Dalībvalstis nodrošina, lai gadījumā, kad tirgotājam ir telefona līnija telefoniskai saziņai par noslēgto līgumu, patērētājam, sazinoties ar tirgotāju, nav pienākums maksāt vairāk nekā pamata tarifu.

Pirmā daļa neskar telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju tiesības iekasēt maksu par šādiem zvaniem.”

6.

Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss, turpmāk tekstā – “BGB”) 312.a panta “Vispārīgie pienākumi un principi patērētāju līgumos; atlīdzības līguma robežas”, ar ko ir transponēts Direktīvas 2011/83 21. pants, 5. punktā ir noteikts:

“Līgums, kurā patērētājam tiek noteikts pienākums maksāt atlīdzību par to, ka patērētājs zvana tirgotājam saistībā ar jautājumiem vai paskaidrojumiem par pušu starpā noslēgtu līgumu pa tālruņa numuru, kuru tirgotājs ierīkojis šādiem mērķiem, nav spēkā, ja nolīgtā atlīdzība ir lielāka nekā atlīdzība par parastu telekomunikāciju pakalpojuma izmantošanu. Ja līgums nav spēkā saskaņā ar pirmo teikumu, patērētājam nav pienākuma maksāt atlīdzību par zvanu arī telekomunikāciju operatoram. Telekomunikāciju operatoram ir tiesības pieprasīt atlīdzību par parasta telekomunikāciju pakalpojuma izmantošanu no tirgotāja, kurš ar patērētāju noslēdzis spēkā neesošu līgumu.”

7.

comtech GmbH ir Vācijas sabiedrība, kuras saimnieciskā darbība ir elektrisku un elektronisku iekārtu tirdzniecība. Tā savā interneta vietnē ir norādījusi tālruņa numuru, kurš atbilst atbalsta dienestam, kas paredzēts klientiem, kuri jau ir noslēguši ar to pirkuma līgumu un vēlas saņemt precizējumus vai paskaidrojumus par savu līgumu. Šis tālruņa numurs ir īpašs, 0180. līnijas numurs, ko Vācijā izmanto atbalsta dienesti, ar vienotu valsts tarifu. Zvana uz īpašo numuru (kas nav ģeogrāfisks) izmaksas ir lielākas nekā izmaksas, kādas patērētājam rastos, zvanot uz parastu fiksētā (ģeogrāfiskā) vai mobilā tīkla numuru par parastajiem savienojuma tarifiem ( 3 ).

8.

Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs Frankfurt am Main e.V. (turpmāk tekstā – “Zentrale”) ir savu biedru – konkrēti, apvienību un uzņēmumu – komerciālo interešu veicināšanas apvienība. Zentrale iesniedzējtiesā cēla pret comtech prasību izbeigt darbību BGB 312.a panta 5. punkta, ar ko ir transponēts Direktīvas 2011/83 21. pants, pārkāpuma dēļ. Šajā prasībā Zentrale ir norādījusi, ka pēcpārdošanas dienesta telefona līnijas nodrošināšana par augstāku tarifu nekā parastie zvani ir negodīga komercprakse ( 4 ).

9.

Comtech iebilst pret šo prasību izbeigt darbību. Šī sabiedrība ir apgalvojusi, ka BGB 312.a panta 5. punkts, lasot to kopsakarā ar Direktīvas 2011/83 21. pantu, nozīmē, ka tirgotājs negūst peļņu no atbalsta telefona līnijas. Tādējādi, pēc šīs sabiedrības domām, nav aizliegts tas, ka izmaksas ir augstākas nekā tarifs par tā sauktajiem “parastajiem” zvaniem, lai segtu atlīdzību, kas pienākas telefona līnijas operatoram par atbalsta līnijas nodrošināšanu, ja vien tirgotājs negūst no tā peļņu ( 5 ).

10.

Iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietas atrisināšanai ir nepieciešams interpretēt jēdzienu “atlīdzība par parasta telekomunikāciju pakalpojuma izmantošanu”, kas minēts BGB 312.a panta 5. punktā. Tā kā tarifi tādām telefona līnijām, kāda ir pamatlietā aplūkotā, ir priekšmets saskaņošanai Eiropas mērogā, kura noteikta ar Direktīvas 2011/83 21. pantu, ir jāinterpretē arī šī Direktīvas 2011/83 norma. Tajā ir paredzēts, ka patērētājam par telefonisko saziņu pēc līguma noslēgšanas nav jāmaksā vairāk par “pamata tarifu”.

11.

Pēc iesniedzējtiesas domām, Vācijas likumdevēja mērķis bija novērst to, ka tirgotājs negūst peļņu, nodrošinādams telefona līniju, kas nav ģeogrāfiska. Šī Direktīvas 2011/83 21. panta – un tātad BGB 312.a panta 5. punkta – interpretācija pieļauj to, ka patērētājs par zvanu uz līniju, kas nav ģeogrāfiska, maksā vairāk nekā par parastu zvanu, ja vien šie ieņēmumi nepārsniedz šādas līnijas nodrošināšanas izmaksas.

12.

Iesniedzējtiesai ir šaubas par šo interpretāciju, un tā vēlas noskaidrot, vai ir vajadzīga jēdziena “pamata tarifs” interpretācija, kas ir šaurāka par Vācijas likumdevēja interpretāciju, lai nodrošinātu patērētājam augstāku aizsardzības līmeni. Tā uzskata, ka Direktīvas 2011/83 21. panta formulējums, kā arī mērķis ir vērsti uz šādu šaurāku interpretāciju. Lai gan apstrīdētā valsts tiesību norma, kā redzējām, aizliedz gūt peļņu, nodrošinot telefona līniju, kas nav ģeogrāfiska, tā tomēr neliedz iekasēt par zvaniem uz minēto līniju lielāku maksu kā par zvaniem uz parastajām līnijām.

13.

Saņēmusi šos jautājumus, Landgericht Stuttgart (Štutgartes apgabaltiesa, Vācija) ar 2015. gada 15. oktobra spriedumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2015. gada 5. novembrī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

14.

Rakstveida apsvērumus Tiesā ir iesniegušas Zentrale, Igaunijas, Lietuvas, Nīderlandes un Somijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tā kā neviena no ieinteresētajām personām to nav lūgusi, Tiesa ir nolēmusi taisīt spriedumu bez tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu sniegšanai.

15.

Ar prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa vaicā, pirmkārt, vai “pamata tarifa” jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, ka izmaksas, kas tiek iekasētas no patērētāja, kad tas zvana tirgotājam pa pēcpārdošanas dienesta telefona līniju, nedrīkst pārsniegt cenu, kādu patērētājs būtu maksājis par zvanu uz parastu fiksētā (ģeogrāfiskā) vai mobilā tīkla numuru par parastajiem savienojuma tarifiem, un, otrkārt, cik liela nozīme ir jāpiešķir jautājumam par to, vai tirgotājs no šīs telefona līnijas gūst peļņu vai negūst.

16.

Man šķiet piemēroti, kā netieši ierosinājusi Komisija, izskatīt šos jautājumus kopā, jo tie attiecas uz viena un tā paša jēdziena interpretāciju.

17.

Ar abiem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kā ir jāinterpretē Direktīvas 2011/83 21. pantā minētais “pamata tarifa” jēdziens.

18.

Vispirms jāprecizē, ka Zentrale, Igaunijas un Lietuvas valdība, kā arī Komisija savos rakstveida apsvērumos ir aizstāvējušas viedokli, ka tad, kad patērētājs zvana tirgotājam pa pēcpārdošanas dienesta telefona līniju, viņam nav jāmaksā par telefonisko saziņu cena, kas ir augstāka nekā cena, ko viņš maksātu, zvanot uz parastu fiksētā (ģeogrāfiskā) vai mobilā tīkla numuru.

19.

Atbilstoši Direktīvas 2011/83 21. panta pirmajai daļai “dalībvalstis nodrošina, lai gadījumā, kad tirgotājam ir telefona līnija telefoniskai saziņai par noslēgto līgumu, patērētājam, sazinoties ar tirgotāju, nav pienākums maksāt vairāk nekā pamata tarifu”.

20.

Tā kā nedz Direktīvā 2011/83, nedz Savienības likumdevēja radītajās atbilstošajās tiesību normās par telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanu ( 6 ) nav nekādas “pamata tarifa” jēdziena definīcijas, no Tiesas judikatūras izriet, ka tādu vārdu nozīme un tvērums, kuriem Savienības tiesībās nav sniegta nekāda definīcija, ir jānoskaidro saskaņā ar to ierasto nozīmi ikdienas valodā, ņemot vērā kontekstu, kādā tie tiek lietoti, un ar tiesisko regulējumu, kurā tie ietilpst ( 7 ).

21.

Attiecībā uz ierasto nozīmi, kāda “pamata tarifa” jēdzienam ir dota vācu valodā, tā – kā norāda iesniedzējtiesa – liek domāt par jēdzienu “vietējais tarifs”, kas apzīmē izmaksas, kādas rodas par vietēju zvanu uz parastu numuru. Iesniedzējtiesa turklāt uzsver, ka šī jēdziena interpretācija Vācijā nav vienveidīga ( 8 ).

22.

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienā no Savienības tiesību normas valodu versijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai vai arī tam nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar pārējām valodu versijām. Savienības tiesību normas ir jāinterpretē un jāpiemēro vienveidīgi, ņemot vērā versijas visās Eiropas Savienības valodās. Gadījumā, ja Savienības tiesību dokuments dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kurā šī norma ietilpst ( 9 ).

23.

Šajā gadījumā, kā pamatoti norāda Komisija, pat ja dažādās valodu versijās ( 10 ) principā nav tekstuālas viennozīmības, ņemot vērā to, cik dažādi ir tarifi, kas tiek piedāvāti galalietotājiem par telekomunikāciju pakalpojumu nodrošināšanu dalībvalstīs ( 11 ), un to, cik ātra attīstība ir novērojama dinamiskajā telekomunikāciju nozarē, šķiet, ka nav iespējams definēt “pamata tarifa” jēdziena lietojumu ikdienas valodā. Tādējādi parastā citās valodu versijās izmantotā vārda nozīme vien nesniedz atbildi uz uzdoto prejudiciālo jautājumu.

24.

Tātad “pamata tarifa” jēdziens ir jāinterpretē saistībā ar Direktīvas 2011/83 vispārējo sistēmu un mērķi, kā arī tiesiskā regulējuma kontekstu. Šīs direktīvas rašanās vēsture var būt arī uzticams avots, kas ļauj zināmā mērā izsekot Savienības likumdevēja nodomu jūtīgā jomā, kāda ir patērētāju tiesību aizsardzība.

25.

Direktīvas 2011/83 21. panta interpretācija ir jāsniedz, ņemot vērā šim pantam minētajā direktīvā blakus esošās tiesību normas.

26.

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Direktīvas 2011/83 6. panta 1. punkta f) apakšpunktā, kurā ir paredzēti pirmslīguma pienākumi informēt par distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem, arī ir lietoti vārdi “pamata tarifs”. Šajā tiesību normā ir noteikts, ka tirgotājam ir pienākums pirms līguma noslēgšanas informēt patērētāju par “līguma noslēgšanai izmantotā distances saziņas līdzekļu izmantošanas maks[u], ja to neaprēķina pēc pamata tarifa” ( 12 ).

27.

Pēc Komisijas domām, šis pienākums informēt patērētāju ļauj patērētājam to, vai viņš piekrīt vai nepiekrīt noslēgt līgumu ar tirgotāju, izlemt, zinot distances saziņas līdzekļu izmantošanas maksas ( 13 ). Komisija arī apliecina, ka par “pamata tarifu” Direktīvas 2011/83 6. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē var uzskatīt vienīgi izmaksas, ko patērētājs var paredzēt, proti, izmaksas par parasto telefonisko saziņu, kas tiek iekasētas par zvanu uz parastu fiksētā (ģeogrāfiskā) vai mobilā tīkla numuru. Tā kā patērētājs šīs izmaksas zina, pamatojoties uz līgumu, ko tas noslēdzis ar savu telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju, tirgotājam saistībā ar šo pantu nav noteikts nekāds informēšanas pienākums. Savukārt, ja telefoniskā saziņa starp patērētāju un tirgotāju notiek, izmantojot telefona numuru, kas patērētājam rada izmaksas, kuras pārsniedz izmaksas par parastu telefonisko saziņu fiksētajā (ģeogrāfiskajā) vai mobilajā tīklā, tirgotājam ir jāinformē patērētājs skaidrā un labi saprotamā veidā.

28.

Ja saistībā ar Direktīvas 2001/83 6. panta 1. punkta f) apakšpunktu šīs tiesību normas un tajā minētā “pamata tarifa” jēdziena interpretācija liecina par to, ka tas ietver vienīgi izmaksas, ko parasti rada parasta telefoniskā saziņa fiksētajā (ģeogrāfiskajā) vai mobilajā tīklā, manuprāt, tāpat vajadzētu interpretēt jēdzienu “pamata tarifs” šīs direktīvas 21. panta izpratnē.

29.

Tātad, ņemot vērā tā kontekstu, Direktīvas 2001/83 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz izmaksām, kas patērētājam rodas, zvanot uz parastu fiksētā (ģeogrāfiskā) vai mobilā tīkla numuru.

30.

Tikai šāda interpretācija spēj nodrošināt Direktīvā 2011/83 izvirzīto mērķu sasniegšanu, ko es tagad pierādīšu.

31.

Direktīvas 2011/83 mērķis, kas ir noteikts tās 1. pantā, ir, “panākot augstu patērētāju aizsardzības līmeni, veicināt iekšējā tirgus sekmīgu darbību” ( 14 ).

32.

Šajā ziņā Direktīvas 2011/83 preambulas 3. ( 15 ) līdz 5. un 7. apsvērumā ir atgādināts, ka šīs direktīvas mērķis ir veicināt “augstu patērētāju aizsardzības līmeni”. It īpaši, šīs direktīvas preambulas 7. apsvērumā ir norādīts, ka “patērētājiem būtu jānodrošina patērētāju tiesību aizsardzība vienmērīgi augstā līmenī visā Savienībā” ( 16 ).

33.

Pēc Nīderlandes valdības domām, pamatlietā aplūkojamais Vācijas tiesību akts nav pretrunā Direktīvas 2011/83 21. pantam un, konkrēti, šīs direktīvas preambulas 3.–5. un 7. apsvērumā un 1. pantā atzītajam patērētāju tiesību aizsardzības mērķim. Pretēji Igaunijas ( 17 ) un Lietuvas valdībām Nīderlandes valdība uzskata, ka “pamata tarifa” jēdziens ietver izmaksas papildus informēšanas tarifam, kuras izriet no attiecīgā dienesta numura nodrošināšanas ( 18 ).

34.

Mani šis arguments nepārliecina.

35.

Direktīvas 2011/83 preambulas 2. apsvērumā ir uzsvērts, ka šajā direktīvā nav ietverts minimālās saskaņošanas princips, kas par labu pilnīgai saskaņošanai ir noteikts Direktīvās 85/577/EEK ( 19 ) un 97/7. Tā tiesiskās noteiktības interesēs mērķis “[nodrošināt] patērētāju tiesību aizsardzīb[u] vienmērīgi augstā līmenī visā Savienībā” ir sasniegts, pilnībā saskaņojot atsevišķus līgumu starp uzņēmumiem un patērētājiem galvenos aspektus ( 20 ). Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2011/83 4. pantu “dalībvalstis savos valsts tiesību aktos nepatur spēkā vai neievieš noteikumus, kuri atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, tostarp stingrākus vai mazāk stingrus noteikumus, lai nodrošinātu atšķirīgu patērētāju aizsardzības līmeni, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi”, kas – atgādinu – attiecībā uz tās 21. pantu nav paredzēts ( 21 ).

36.

Tādējādi Igaunijas un Lietuvas valdības un Komisija ir pamatoti norādījušas, ka Direktīvas 2011/83 21. pants attiecas uz situāciju, kad patērētājs pēc līguma noslēgšanas vēršas pie tirgotāja jautājumā par šo līgumu, konkrēti, lai noskaidrotu jautājumus saistībā ar līguma izpildi ( 22 ), vai pēc tā izpildes, lai izmantotu tiesības uz garantiju vai sagatavotu prasību. Tā kā tieši tirgotājs ierīko tālruņa līniju, pa kuru ar to var sazināties, tad tirgotājam ir vara ietekmēt no patērētājiem iekasējamo izmaksu apmēru, kad tas saņem zvanu. Ja tirgotājs izvēlas parastu fiksētā (ģeogrāfiskā) vai mobilā tīkla numuru, patērētāja zvans tirgotājam rada tikai izmaksas, kas tiek aprēķinātas, pamatojoties uz līgumu, kurš noslēgts starp patērētāju un viņa telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju. Savukārt, ja tirgotājs izvēlas īpašu telefona līniju, kuras savienojuma tarifi ir augstāki par parastajiem savienojuma tarifiem tirgū, tad pastāv risks, ka patērētājs taupības nolūkos, pats sev par sliktu, izvairīsies no telefoniskas saziņas ar tirgotāju, jo tas šim patērētājam radītu papildu izmaksas.

37.

Tādējādi, ja būtu jāmaksā cena, kas ir augstāka par cenu [par zvanu] uz ierasto telefona līniju, tiktu veicināts tas, ka patērētāji nesazinās ar tirgotāju papildu izmaksu dēļ, ko tas viņiem rada ( 23 ). Turklāt no šīs direktīvas vispārējās sistēmas izriet, ka attiecībā uz atbalsta telefona dienestu tiek neapstrīdami pieņemts, ka tas ir iekļauts pušu noteikumos un tātad cenā, ko patērētājs jau ir samaksājis. Ja tiktu izmantots numurs, par ko tiek iekasēta lielāka maksa, patērētājam rastos papildu izmaksas par to pašu pakalpojumu ( 24 ). Tā tas vēl jo vairāk ir tad, ja preces, kas ir līguma priekšmets, vērtība ir neliela.

38.

Par šo Direktīvas 2011/83 21. panta pirmās daļas interpretāciju nerada šaubas tās otrā daļa, kurā vienkārši ir precizēts, ka šī “pirmā daļa neskar telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju tiesības iekasēt maksu par šādiem zvaniem”. Piekrītu Lietuvas valdības un Komisijas argumentam, ka noteicošais faktors ir tas, ka atlīdzība, kas tiek iekasēta no patērētāja, nedrīkst būt lielāka kā par parastu zvanu par parastajām tirgus cenām.

39.

Manuprāt, pilnīgas saskaņošanas sistēma, kas ieviesta ar Direktīvu 2011/83 un augsts patērētāju aizsardzības līmenis varētu zaudēt savu lietderīgo iedarbību, ja Tiesa šajā lietā izvēlētos tādu Direktīvas 2011/83 21. panta interpretāciju, kas ļautu dalībvalstīm ieviest tādas valsts tiesību normas, kādas ir aplūkotas pamatlietā, kuras neietver vienīgi parastās tirgus izmaksas, ko rada telefoniskā saziņa uz parastu fiksētā (ģeogrāfiskā) vai mobilā tīkla numuru.

40.

Kā tūlīt paskaidrošu, šo interpretāciju pastiprina Direktīvas 2011/83 21. panta rašanās vēsture.

41.

Arī Direktīvas 2011/83 21. panta sistēmiskā un teleoloģiskā interpretācija, kas izklāstīta šo secinājumu 29. un 39. punktā, atbilst šīs tiesību normas rašanās vēsturei.

42.

Likumdošanas procedūrā ( 25 ) konstatējis, ka nepastāv vienoti noteikumi par jautājumiem attiecībā uz maksas telefona atbalsta dienestiem klientiem, Eiropas Parlaments grozījumā 1378 ierosināja pievienot (jaunu) 28.a pantu “Saziņa un pieejamība” ( 26 ). Šī grozījuma pamatojums bija tāds, ka “uzņēmēji arvien vairāk nodod savus klientu atbalsta dienestus un sūdzību dienestus zvanu centriem. Tad no patērētājiem tiek iekasētas izmaksas, kas dažkārt ir ievērojamas, kad tiem liek zvanīt uz īpašajiem maksas numuriem [..]. Tātad saziņu un pieejamību vajadzētu paredzēt tiesību aktos kā papildu līgumsaistības, par kurām esošo līgumtiesisko attiecību laikā vai garantijas termiņa laikā netiek prasīta nekāda papildu atlīdzība” ( 27 ).

43.

Šajā ziņā savos rakstveida dokumentos Komisija ir norādījusi, ka jēdziens “pamata tarifs” ir ieviests, apstiprinot un pārformulējot Parlamenta priekšlikumu ( 28 ). Tādējādi pirmajā lasījumā, pēc vienošanās starp Parlamentu un Eiropas Savienības Padomi tika pieņemts priekšlikums direktīvai, kurā bija ietverts 21.a pants ( 29 ). Tātad Savienības likumdevēja mērķis bija aizsargāt patērētājus no lielākām komunikāciju izmaksām, kad tie vēlas pa tālruni piezvanīt tirgotājam vai tā atbalsta dienestam jautājumā par jau noslēgtu līgumu.

44.

Šī Savienības likumdevēja griba turklāt ir apstiprināta ar Tieslietu ĢD Vadlīnijām par Direktīvu 2011/83 ( 30 ). Minētā dokumenta 10. punktā ir atgādināts, pirmkārt, ka šīs direktīvas 21. panta mērķis ir “pasargāt patērētājus no papildu maksājumiem, ja viņiem, piemēram, sūdzības gadījumā, jāzvana tirgotājam, ar kuru viņi noslēguši līgumu” un, otrkārt, ka “par šādiem tālruņa zvaniem no patērētāja nedrīkst iekasēt vairāk par “pamata tarifu””. Lai gan direktīvā nav skaidri definēti vārdi “pamata tarifs”, tās mērķis ir pieprasīt uzņēmējiem raudzīties, ka “patērētāji sedz tikai tīrās izmaksas par elektronisko sakaru pakalpojumiem, kad tie veic 21. pantā minētos zvanus” ( 31 ). Turklāt šajā dokumentā ir precizēts, ka, lai ievērotu šo prasību par pamata tarifu, “tirgotājiem būtu jāizmanto, piemēram, standarta (ģeogrāfiskie) fiksēto vai mobilo tālruņu numuri, kuriem nepiemēro paaugstinātu maksu. Tādi numuri, kuriem piemēro pamata tarifu, ir arī neģeogrāfiskie numuri, ko elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji parasti iekļauj savos sarunu minūšu piedāvājumos par fiksētu mēneša cenu, kā arī numuri, par kuru izmantošanu iekasē ne vairāk kā par zvaniem uz ģeogrāfiskajiem numuriem” ( 32 ).

45.

Manuprāt, no šo secinājumu 25.–40. punkta izriet, ka tāda Direktīvas 2011/83 21. panta interpretācija, ka “pamata tarifa” jēdziens ietver visas izmaksas, ko rada parasta telekomunikāciju pakalpojuma izmantošana, lai kāds būtu izmaksu apmērs, būtu pretrunā Savienības likumdevēja izvirzītajam tiesiskā regulējuma mērķim.

46.

Kā esmu izklāstījis šo secinājumu 38. punktā, noteicošais faktors Direktīvas 2011/83 21. panta un “pamata tarifa” jēdziena interpretācijai ir tāds, ka atlīdzība, kas tiek iekasēta no patērētāja, nedrīkst būt lielāka kā par parastu zvanu par parastajām tirgus cenām. Tādējādi, kā šīs tiesību normas sistēmiskā, teleoloģiskā un rašanās vēstures interpretācija ir apstiprinājusi, ja izmaksas, kas patērētājam rodas, pārsniedz parastos savienojuma tarifus par parastiem telefona zvaniem, tad nav jautājuma par “pamata tarifu” Direktīvas 2011/83 21. panta izpratnē.

47.

Kā Igaunijas, Lietuvas un Somijas valdības un Komisija ir pamatoti norādījušas, mērķis aizsargāt patērētājus no lielākām komunikāciju izmaksām saistībā ar līgumisko vai pēclīgumisko saziņu ar tirgotāju gūst pārsvaru, neatkarīgi no jautājuma par to, kurš beigās saņem atlīdzību, kas patērētājam jāmaksā par telekomunikāciju pakalpojuma izmantošanu ( 33 ). Tāpat Direktīvas 2011/83 21. pantam zustu lietderīgā iedarbība, ja patērētāja aizsardzība pret lielākām komunikāciju izmaksām būtu atkarīga no tā, vai tirgotājs saņem vai nesaņem daļu no atlīdzības, ko patērētāji tam maksā.

48.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Landgericht Stuttgart (Štutgartes apgabaltiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

“Pamata tarifa” jēdziens, kas minēts 21. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvā 2011/83/ES par patērētāju tiesībām par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, ir jāinterpretē tādējādi, ka patērētājam, kurš telefoniski sazinās ar tirgotāju, izmantojot pēcpārdošanas dienestu gadījumā, ja tirgotājs ir ierīkojis tālruņa līniju, lai patērētājs ar viņu varētu telefoniski sazināties saistībā ar noslēgtu līgumu, nedrīkst rasties lielākas izmaksas kā tad, ja viņš zvanītu uz parastu (ģeogrāfisku) fiksētā vai mobilā tīkla numuru.