1. 

Šis lūgums attiecas uz jēdziena “emisijas” nozīmi Direktīvā 2003/87/EK ( 2 ). Šis jēdziens ir būtisks siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmai (“kvotu tirdzniecības sistēma”), kas izveidota ar minēto direktīvu.

2. 

Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 3. panta b) punktu siltumnīcefekta gāzu “emisijas” minētās direktīvas nolūkos eksistē tikai tad, kad gāzes (tostarp oglekļa dioksīds) ( 3 ), uz ko attiecas kvotu tirdzniecības sistēma, tiek izdalītas “atmosfērā”. Ar dažiem Komisijas Regulas (ES) Nr. 601/2012 ( 4 ), ar ko īsteno Direktīvu 2003/87, noteikumiem šajā direktīvā ietvertais jēdziens “emisijas” ir būtiski paplašināts. Iemesls ir tāds, ka tajos oglekļa dioksīds, ko pārvieto no vienas iekārtas uz citu, pārveidojot minēto gāzi par stabilu ķīmisko produktu ( 5 ), kurā šis dioksīds ir ķīmiski saistīts (tā, ka tas faktiski netiek izdalīts atmosfērā), tiek izprasts kā pirmās iekārtas “emisija”. Līdz ar to pirmās iekārtas (izcelsmes iekārtas) operatoram ir jāiekļauj minētais oglekļa dioksīds savā gada ziņojumā kompetentajai valsts iestādei un jānodod attiecīgās kvotas. Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa, Vācija) (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) jautā, vai tas sader ar jēdziena “emisijas” piemērošanas jomu Direktīvā 2003/87 un vai attiecīgie Regulas Nr. 601/2012 noteikumi tādēļ nezaudē spēku.

3.

Kā paskaidrots Direktīvas 2003/87 preambulas 5. apsvērumā, tās mērķis ir palīdzēt pilnīgāk izpildīt Eiropas Savienības un dalībvalstu saistības saskaņā ar Kioto protokolu, kas pievienots ANO Pamatkonvencijai par klimata pārmaiņām (turpmāk tekstā – “Kioto protokols”) ( 6 ), lai samazinātu antropogēnās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, izmantojot efektīvu Eiropas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu (turpmāk tekstā – “kvotas”) tirgu un pēc iespējas mazāk traucējot ekonomisko attīstību un nodarbinātību.

4.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 1. panta pirmo daļu ar to tiek izveidota sistēma kvotu tirdzniecībai Eiropas Savienībā, “lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos rentablā un ekonomiski efektīvā veidā”. Direktīvas 1. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka ir vēl vairāk jāsamazina siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, lai sekmētu emisiju samazināšanu tādā mērā, kā no zinātnes viedokļa ir vajadzīgs, lai novērstu bīstamas klimata pārmaiņas.

5.

Direktīvas 2003/87 2. panta 1. punktā ir norādīts, ka šī direktīva attiecas uz emisijām no I pielikumā minētajām darbībām un II pielikumā minētajām siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm. Oglekļa dioksīds (CO2) ir minēts starp uzskaitītajām gāzēm.

6.

Direktīvas 2003/87 3. panta b) punktā minētās direktīvas nolūkos jēdziens “emisijas” ir definēts kā “siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izplūde atmosfērā no kādas iekārtas avotiem”. Saskaņā ar direktīvas 3. panta e) punktu ““iekārta” nozīmē stacionāru tehniski vienību, kur veic vienu vai vairākas darbības, kas minētas I pielikumā, un citas tieši saistītas darbības, kurām ir tehniska saistība ar šajā objektā veicamajām darbībām un kuras var ietekmēt emisijas un piesārņojumu”.

7.

Direktīvas 10.a pantā (Kopienas mēroga pagaidu noteikumi, lai saskaņotu bezmaksas kvotu piešķiršanu) ir it īpaši paredzēts:

“1.   Komisija līdz 2010. gada 31. decembrim pieņem Kopienas mērogā pilnībā saskaņotus īstenošanas noteikumus šā panta 4., 5., 7. un 12. punktā minēto kvotu saskaņotai sadalei [..].

[..]

Pirmajā daļā minētajos noteikumos pēc iespējas paredz Kopienas mēroga ex ante līmeņatzīmes, lai panāktu, ka kvotu sadale rosina samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un izmantot energoefektīvas tehnoloģijas, uzmanību pievēršot vislietderīgākajiem paņēmieniem, aizstājējiem, alternatīviem ražošanas procesiem, augstas efektivitātes koģenerācijai, energoefektīvai dūmgāzu izmantošanai, biomasas izmantošanai un CO2 uztveršanai, transportēšanai un uzglabāšanai, ja šādas iekārtas ir pieejamas; kvotu sadale nerada stimulu palielināt emisijas. [..]

Katrai nozarei un apakšnozarei līmeņatzīmes parasti aprēķina attiecībā uz galaproduktu, nevis izejmateriāliem, lai tādējādi attiecīgajā nozarē vai apakšnozarē visā ražošanas procesā iespējami vairāk samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un palielinātu energoefektīvus ietaupījumus.

[..]

2.   Nosakot principus ex ante līmeņatzīmes izstrādei atsevišķās nozarēs un apakšnozarēs, par sākuma punktu pieņem nozares vai apakšnozares 10 % efektīvāko iekārtu darbības vidējo rādītāju Kopienā 2007. un 2008. gadā. [..]

Regulās, kas pieņemtas saskaņā ar 14. un 15. pantu, paredz saskaņotus monitoringa, ziņošanas un pārbaudes noteikumus ar ražošanu saistītām siltumnīcas efektu izraisošām gāzu emisijām, lai noteiktu ex ante līmeņatzīmes.

[..]”

8.

Direktīvas 12. pants attiecas uz “kvotu pārskaitīšanu, nodošanu un anulēšanu”. Saskaņā ar 12. panta 3. punktu: “Dalībvalstis nodrošina, ka līdz katra gada 30. aprīlim katras iekārtas operators nodod tādu kvotu, kas nav saskaņā ar II nodaļu ( 7 ) piešķirtās kvotas, skaitu, kurš līdzvērtīgs attiecīgās iekārtas kopējam emisijas apjomam iepriekšējā kalendārajā gadā, kas pārbaudīts saskaņā ar 15. pantu, un ka šīs kvotas pēc tam tiek anulētas”.

9.

Saskaņā ar direktīvas 12. panta 3.a punktu: “Pienākums nodot kvotas neattiecas uz pārbaudītām emisijām, kuras ir uztvertas un transportētas uz pastāvīgas uzglabāšanas iekārtu, kurai ir spēkā esoša atļauja saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu.” ( 8 )

10.

Direktīvas 14. pantā (“Emisiju monitoringa un ziņošanas kārtība”) ir it īpaši paredzēts:

“1.   Komisija līdz 2011. gada 31. decembrim pieņem regulu par emisiju monitoringa un ziņošanas kārtību [..] no darbībām, kuras uzskaitītas I pielikumā [..]; šīs regulas pamatā ir IV pielikumā izklāstītie monitoringa un ziņošanas principi[ ( 9 )]; prasībās, kas noteiktas monitoringam un ziņošanai par katru siltumnīcas efektu izraisošo gāzi, norāda šīs gāzes globālās sasilšanas potenciālu.

Minēto pasākumu, kas ir paredzēts, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

2.   Šā panta 1. punktā minētajā regulā ņem vērā visprecīzākos un jaunākos pieejamos zinātniskos datus, jo īpaši no IPCC[ ( 10 )]; tajā var arīdzan konkretizēt prasības operatoriem ziņot par emisijām, kas saistītas ar ražošanu energoietilpīgās nozarēs, kuras var skart starptautiskā konkurence. Tāpat minētajā regulā var paredzēt prasības veikt šīs informācijas neatkarīgu pārbaudi.

[..]

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka visi iekārtas operatori [..] saskaņā ar 1. punktā minēto regulu veic monitoringu un ziņo kompetentajai iestādei par emisijām katra kalendārā gada laikā no iekārtas [..].

[..]”

11.

Direktīvas 15. panta (“Pārbaude un akreditācija”) pirmajā daļā ir paredzēts: “Dalībvalstis nodrošina to, ka ziņojumus, ko operatori [..] iesniedz saskaņā ar 14. panta 3. punktu, pārbauda saskaņā ar V pielikumā noteiktajiem kritērijiem un jebkādiem sīki izstrādātiem noteikumiem, ko Komisija pieņēmusi saskaņā ar [15.] pantu, un ka par tiem informē kompetento iestādi.”

12.

Direktīvas 16. pantā (“Sankcijas”) ir it īpaši paredzēts:

“1.   Dalībvalstis paredz normas par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo normu izpildi. Paredzētajām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām. [..]

[..]

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka visi operatori [..], kuri līdz katra gada 30. aprīlim nenodod kvotas, kas nosegtu emisiju iepriekšējā gada laikā, maksā sodanaudu par emisijas apjoma pārsniegšanu. Sodanauda par emisijas apjoma pārsniegšanu ir EUR 100 par katru emitēto tonnu oglekļa dioksīda ekvivalenta, par kuru operators nav nodevis kvotas. Sodanaudas nomaksāšana par emisijas apjoma pārsniegšanu neatbrīvo operatoru [..] no pienākuma, nododot kvotas par nākamo kalendāro gadu, nodot tādu kvotu daudzumu, kas nosegtu pārsniegto emisijas apjomu.”

13.

Kā izriet no Regulas Nr. 601/2012 otrās atsauces uz tās juridisko pamatu, ar to it īpaši tiek īstenots Direktīvas 2003/87 14. panta 1. punkts. Regulas Nr. 601/2012 1. pantā ir noteikts, ka šajā regulā ir paredzēti noteikumi siltumnīcefekta gāzu emisiju un darbības datu monitoringam un ziņošanai par tiem saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK tajā Savienības emisiju tirdzniecības sistēmas tirdzniecības periodā, kas sākas 2013. gada 1. janvārī, un turpmākajos tirdzniecības periodos.

14.

Regulas 5. pantā ir prasīts, lai monitorings un ziņošana par iekārtu “ir pilnīgi un attiecas uz visām procesa un sadedzināšanas emisijām no visiem emisijas avotiem un avota plūsmām no darbībām, kas minētas Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā, un [..] uz visām siltumnīcefekta gāzēm, kas norādītas saistībā ar šīm darbībām, bet nepieļaujot dubultu uzskaiti” ( 11 ).

15.

Regulas 11. panta 1. punktā ir noteikts: “Katrs operators [..] veic siltumnīcefekta gāzu emisiju monitoringu, pamatojoties uz monitoringa plānu, ko kompetentā iestāde apstiprinājusi saskaņā ar 12. pantu, ņemot vērā tās iekārtas [..] veidu un funkcijas, kam šo plānu piemēro.” ( 12 )

16.

Saskaņā ar 20. panta 2. punktu: “Definējot monitoringa un ziņošanas procesu, operators iekļauj specifiskās nozares prasības, kas izklāstītas IV pielikumā.” Regulas Nr. 601/2012 IV pielikuma 10. punkta B apakšpunkta ceturtajā daļā ir norādīts: “Ja CO2 izmanto ražotnē vai pārvieto uz citu ražotni, lai ražotu PCC [..], šis CO2 daudzums ir uzskatāms par emitētu tajā iekārtā, kas ražo CO2.”

17.

Regulas 49. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Operators atskaita no iekārtas emisijām visus CO2 daudzumus, kas radušies no fosilā oglekļa tādās darbībās, uz ko attiecas Direktīvas 2003/87/EK I pielikums, un kas nav emitēti no iekārtas, bet pārvietoti ārpus iekārtas uz jebko no minētā:

Jebkuriem citiem CO2 pārvietošanas veidiem ārpus iekārtas nav atļauts atskaitīt CO2 no iekārtas emisijām ( 13 ).”

18.

Ar 2011. gada 21. jūlija Likumu par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecību (Gesetz über den Handel mit Berechtigungen zur Emission von Treibhausgasen) Direktīva 2003/87 ir transponēta Vācijā. Minētā likuma 3. pantā ir definēts jēdziens “emisija”. Tas attiecas uz tādu siltumnīcefekta gāzu emisijām atmosfērā, kuru avots ir minētā likuma I pielikumā minētās darbības. Saskaņā ar 5. panta 1. punktu operatoram ir jāaprēķina tā iekārtas emisijas par katru kalendāro gadu un jāpaziņo šis apjoms kompetentajai iestādei līdz nākamā gada 31. martam. Likuma 6. pantā ir prasīts, lai operators iesniegtu kompetentai iestādei apstiprināšanai monitoringa plānu katram tirdzniecības periodam.

19.

Schaefer Kalk GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Schaefer Kalk”) ekspluatē kaļķu apdedzināšanas iekārtu Hānštetenē [Hahnstätten] (Vācija). Uz šo darbību attiecas kvotu tirdzniecības sistēma ( 14 ). Schaefer Kalk daļu no oglekļa dioksīda, kas saražots, veicot minēto darbību, pārvieto uz iekārtu, kurā šo oglekļa dioksīdu izmanto PCC ražošanai.

20.

2012. gada 31. jūlijāSchaefer Kalk iesniedza Deutsche Emissionshandelsstelle (Vācijas Emisiju tirdzniecības iestāde) apstiprināšanai savu monitoringa plānu. Tā īpaši lūdza, lai tai nepieprasa ziņot par oglekļa dioksīdu, kas tiek pārvietots PCC ražošanai (un līdz ar to nodot emisiju tirdzniecības kvotas, kas ir ekvivalentas pārvietotajam oglekļa dioksīdam). Schaefer Kalk būtībā apgalvoja, ka minētais oglekļa dioksīds ir ķīmiski saistīts ar PCC, un tādēļ netiek izdalīts atmosfērā.

21.

Vācijas Emisiju tirdzniecības iestāde apstiprināja Schaefer Kalk monitoringa plānu 2013 gada 10. janvārī, neizskatot jautājumu par oglekļa dioksīdu, kas pārvietots PCC ražošanai. Ar turpmāko lēmumu 2013. gada 29. augustā (“2013. gada augusta lēmums”) šī iestāde noraidīja Schaefer Kalk lūgumu atskaitīt no tās emisijām pārvietoto oglekļa dioksīdu ar pamatojumu, ka Regulas Nr. 601/2012 49. pantā un IV pielikumā šāda iespēja nav paredzēta.

22.

Schaefer Kalk apstrīdēja 2013. gada augusta lēmumu iesniedzējtiesā. Tā faktiski apgalvoja, ka Regulas Nr. 601/2012 49. panta 1. punkta otrā daļa un I pielikuma 10. punkta B apakšpunkta ceturtā daļa nav saderīga ar Direktīvas 2003/87 3. panta b) punktu un 14. panta 1. punktu, jo ar tām iekārtas “emisijās” tiek ietverts oglekļa dioksīds, kas netiek izdalīts atmosfērā, bet tiek pārvietots uz citu iekārtu PCC ražošanai, kur šis oglekļa dioksīds tiek ķīmiski saistīts. Izrietošais finansiālais slogs (proti, gada laikā nododamo kvotu skaits, kas līdzvērtīgs minētajam oglekļa dioksīdam) var atturēt operatorus no šādas pārvietošanas un tādējādi apdraudēt emisiju samazināšanas mērķi, kas paredzēts Direktīvā 2003/87.

23.

Iesniedzējtiesa apturēja tiesvedību un lūdza sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

24.

Schaefer Kalk, Vācijas valdība un Eiropas Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus. Tās pašas personas un Vācijas Emisiju tirdzniecības iestāde sniedza mutvārdu paskaidrojumus 2016. gada 30. jūnija tiesas sēdē.

25.

Vācijas valdība apšauba, vai Schaefer Kalk saistībā ar iesniedzējtiesā uzsākto tiesvedību valsts tiesā var atsaukties uz Regulas Nr. 601/2012 49. panta 1. punkta otrās daļas un IV pielikuma 10. punkta B apakšpunkta ceturtās daļas spēkā neesamību, ja tā nav vērsusies Vispārējā tiesā ar prasību atcelt minēto regulu. Vācijas valdība šajā ziņā atsaucas uz ES tiesu plašāku pieejamību indivīdiem, kas tiem šobrīd ir saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas trešo iedaļu, kurā ir noteikts, ka jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību par reglamentējošu aktu, kas to skar tieši, un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

26.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru priekšnoteikums tam, lai lietas dalībnieks tiesā, kurā tas ir vērsies, varētu atsaukties uz to, ka Savienības tiesību aktos ietvertie noteikumi nav spēkā, ir tāds, ka šim lietas dalībniekam nav tiesību saskaņā ar LESD 263. pantu celt tiešu prasību, kurā tas varētu šos noteikumus apstrīdēt ( 15 ). Tomēr atsaukties uz tiesību akta spēkā neesamību valsts tiesā, kuras jurisdikcijā ir konkrētā lieta, ir liegts vienīgi personai, kurai neapšaubāmi būtu tiesības prasīt attiecīgā akta atcelšanu minētajā pantā norādītajos apstākļos ( 16 ). Esmu jau citos gadījumos paskaidrojusi, kāpēc minētā judikatūra būtu piemērojama arī attiecībā uz LESD 263. panta ceturtās daļas trešo iedaļu ( 17 ).

27.

Šajā lietā Schaefer Kalk pamatoti apšaubīja to, ka, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu, tā varētu celt tiešu prasību Vispārējā tiesā par Regulas Nr. 601/2012 noteikumiem, kurus tā pašlaik apstrīd.

28.

Ir tiesa, ka minētā regula ir “reglamentējošs akts” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, proti, vispārpiemērojams akts, kas nav ticis pieņemts saskaņā ar likumdošanas procedūru un kam tāpēc nav leģislatīva akta raksturs ( 18 ). Tomēr attiecināmība uz trešo iedaļu ir atkarīga, tostarp arī no īstenošanas pasākumu neesamības attiecībā uz tiem, kuri vēlas apstrīdēt šo aktu. Gan Regulas Nr. 601/2012 49. panta 1. punkta otrajā daļā, gan tās IV pielikuma 10. punkta B apakšpunkta ceturtajā daļā ir paredzēta tādu Schaefer Kalk piemērojamu īstenošanas pasākumu noteikšana ( 19 ) kā Vācijas Emisiju tirdzniecības iestādes 2013. gada 10. janvārī pēc šā uzņēmuma lūguma pieņemtais lēmums par tā monitoringa plāna apstiprināšanu ( 20 ).

29.

Šādā situācijā Schaefer Kalk ir jābūt tiesībām apstrīdēt minēto Regulas Nr. 601/2012 noteikumu spēkā esamību iesniedzējtiesā un lūgt šo tiesu saistībā ar šo jautājumu vērsties Tiesā, lai tā sniegtu prejudiciālu nolēmumu.

30.

Ir skaidrs, ka kaļķu apdedzināšana ir darbība, uz kuru attiecas Direktīva 2003/87. Turpretim PCC ražošana nav iekļauta minētās direktīvas I pielikumā, tādēļ uz to kvotu tirdzniecības sistēma neattiecas.

31.

Gan Vācijas valdība, gan Vācijas Emisiju tirdzniecības iestāde apgalvo, ka PCC ražošanai izmantotā oglekļa dioksīda ķīmiskā pārveidošana nav pilnīga, jo vismaz 20 % ievadītās gāzes gala rezultātā izdalās atmosfērā kā dūmgāzes ( 21 ). Komisija rakstveida paskaidrojumos skaidro, ka ķīmiskais process PCC ražošanai kā tāds emisijas nerada. Tomēr tiesas sēdē, atbildot uz Tiesas jautājumu, tā norādīja, ka daļa “ievadītā” oglekļa dioksīda visbeidzot var zust un tādējādi izdalīties atmosfērā. Turklāt Vācijas valdība uzskata, ka tādā situācijā, kāda ir izveidojusies pamatlietā, ir jāņem vērā iespējamie oglekļa dioksīda zudumi transportēšanas laikā vai kā izplūdes no ražotnes. Tiesas sēdē Schaefer Kalk šādus apgalvojumus par faktiem apstrīdēja un paskaidroja, ka tiesvedībā valsts tiesā tie nav tikuši izvirzīti.

32.

Saistībā ar tiesvedību atbilstoši LESD 267. pantam Tiesa var pieņemt nolēmumu par ES tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību tikai, pamatojoties uz valsts tiesas iesniegtajiem faktiem ( 22 ). Tādēļ šī Tiesa nevar novērtēt, vai daļa no oglekļa dioksīda, kas tika pārvietots no Schaefer Kalk iekārtas uz citu iekārtu PCC ražošanai, tika (vai ticami varēja tikt) zaudēta transportēšanas laikā, vai arī patiesi minētās ražošanas gaitā tika izdalīta atmosfērā. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka vismaz lielākā daļa oglekļa dioksīda, kas tiek izmantots ķīmiskā procesā PCC ražošanai, ir ķīmiski saistīta ar minēto produktu. Tādēļ iesniegtos jautājumus izskatīšu, ņemot vērā šos apstākļus. Iesniedzējtiesa būs atbildīga par nepieciešamo faktu pārbaudi, ja nepieciešams.

33.

Situācijā, kāda ir izveidojusies pamatlietā, no Regulas (ES) Nr. 601/2012 49. panta 1. punkta otrās daļas un no minētās regulas IV pielikuma 10. punkta B apakšpunkta ceturtās daļas izriet, ka viss oglekļa dioksīds, kas ir ticis pārvietots PCC ražošanai, ir uzskatāms par tās iekārtas “emisijām”, kurā tas ir saražots, pat ja (vismaz) lielākā daļa no tā netiek izdalīta atmosfērā, un ka minētās iekārtas operatoram tādēļ saskaņā ar Direktīvas 2003/87 12. panta 3. punktu ir pienākums ziņot par šiem oglekļa dioksīda apjomiem kā par emisijām un attiecīgi nodot kvotas. Jautājums ir par to, vai Komisija varēja noteikt šādu prasību, neatstājot bez ievērības “emisiju” definīciju Direktīvas 2003/87 3. panta b) punktā, uz kuru ir atsauce minētās direktīvas 14. panta 1. punktā. Abi iesniegtie jautājumi attiecas uz šo problēmu, un tādēļ tie ir jāizskata kopā.

34.

Direktīvas 2003/87 preambulas 5. apsvērumā ir paskaidrots, ka ar šo direktīvu tiek izveidota kvotu tirdzniecības sistēma, lai palīdzētu izpildīt Kioto protokolā noteiktās Eiropas Savienības un tās dalībvalstu saistības samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atmosfērā līdz tādam līmenim, kas nepieļautu bīstamu antropogēnu ietekmi uz klimata sistēmu, un šā protokola galamērķis ir vides aizsardzība ( 23 ).

35.

Kvotu tirdzniecības sistēmas ekonomisko loģiku veido tāda rīcība, ar ko siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazinājums, kas nepieciešams, lai sasniegtu iepriekš noteiktu vides rezultātu, tiek panākts ar viszemākajām izmaksām. Atļaujot pārdot piešķirtās kvotas, šī sistēma vēlas mudināt minētās sistēmas dalībnieku izdalīt mazāku siltumnīcas efektu izraisošo gāzu daudzumu nekā tam sākotnēji piešķirtās kvotas, lai pārpalikumu varētu pārdot citam dalībniekam, kas ir radījis lielāku emisiju daudzumu nekā tam piešķirtā kvota ( 24 ). Būtībā to var panākt divējādi – samazinot saražotās siltumnīcefekta gāzes (parasti izmantojot efektīvākas ražošanas metodes) vai nepieļaujot šo siltumnīcefekta gāzu emisiju atmosfērā (piemēram, pārveidojot tās produktā, kurā tās ir ķīmiski saistītas).

36.

Līdz ar to viens no pīlāriem, uz kuriem ir balstīta kvotu tirdzniecības sistēma, ir Direktīvas 2003/87 12. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru katras iekārtas operatoram līdz katra gada 30. aprīlim ir jānodod anulēšanai siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu skaits, kurš ir līdzvērtīgs tā emisiju apjomam iepriekšējā kalendārajā gadā ( 25 ).

37.

Minētās prasības, kas ir būtiska, sniedzot atbildi iesniedzējtiesai, piemērošanas joma galvenokārt ir atkarīga no jēdziena “emisijas” izpratnes, kā tas ir definēts Direktīvas 2003/87 3. panta b) punktā. Tādēļ saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot minēto tiesību normu, es ņemšu vērā ne tikai tās tekstu, bet arī tās kontekstu un to ietverošā tiesību normu kopuma mērķus ( 26 ).

38.

No Direktīvas 2003/87 3. panta b) punkta formulējuma skaidri izriet, ka nevar būt nekādu “emisiju”, ja vien nenotiek siltumnīcefekta gāzu izplūde“atmosfērā”, proti, gāzu slāņos, kas aptver zemeslodi. Saskaņā ar direktīvas mērķi samazināt emisijas, lai nepieļautu bīstamas klimata pārmaiņas ( 27 ), tādējādi siltumnīcefekta gāzu radīšana vien neizraisa “emisijas”, ja šīs gāzes netiek izdalītas atmosfērā ( 28 ). Direktīvas 2003/87 IV pielikums, kurā ir noteikti monitoringa un ziņošanas pamatprincipi, neliek secināt citādi – tajā ir prasīts, lai operators norādītu iekārtas ziņojumā “kopējo emisiju daudzumu”, kas ir aprēķināts vai izmērīts katrai darbībai, uz kuru attiecas kvotu tirdzniecības sistēma ( 29 ).

39.

Tomēr, kā pareizi apgalvo Vācijas Emisiju tirdzniecības iestāde, Vācijas valdība un Komisija, 3. panta b) punktā ietvertā definīcija attiecas ne tikai uz “tiešu un tūlītēju” siltumnīcefekta gāzu izplūdi atmosfērā. Tādējādi tas, ka siltumnīcefekta gāzes izplūst atmosfērā tikai kādu laiku pēc tam, kad tās ir radušās, un, iespējams, no citas, nevis to izcelsmes iekārtas, neietekmē šo gāzu klasificēšanu par “emisijām”. Pretēja interpretācija ļautu operatoriem apiet kvotu tirdzniecības sistēmu, uztverot iekārtā saražotās siltumnīcefekta gāzes un pārvietojot tās uz citu iekārtu, lai atliktu to izplūdi atmosfērā.

40.

Tādējādi piekrītu, ka situācijā, kāda ir izveidojusies pamatlietā, kad daļa oglekļa dioksīda, kas pārvietots uz citu iekārtu PCC ražošanai, faktiski tiek izdalīta atmosfērā kā zudumi vai izplūdes transportēšanas laikā vai pašā ražošanas procesā ( 30 ), uzskatīt to daļu oglekļa dioksīda, kas ir pārvietots, par izcelsmes iekārtas “emisijām” ir saderīgi ar Direktīvā 2003/87 ietverto definīciju. Šāda interpretācija atbilst gan minētās direktīvas piemērošanas jomai, kas ir noteikta 2. panta 2. punktā, gan jēdziena “emisijas” definīcijai 3. panta b) punktā – šeit gala rezultātā (kaut arī netieši) notiek oglekļa dioksīda “izplūde atmosfērā” un tās cēlonis ir darbība, uz kuru attiecas kvotu tirdzniecības sistēma (pamatlietā – kaļķu apdedzināšana).

41.

Taču Regulas Nr. 601/2012 49. panta 1. punkta otrajai daļai un IV pielikuma 10. punkta B apakšpunkta ceturtajai daļai ir daudz plašāka ietekme. Ne tikai tā daļa pārvietotā oglekļa dioksīda, kuru, iespējams, var izdalīt atmosfērā, bet viss oglekļa dioksīds, kas ir pārvietots uz citu iekārtu PCC ražošanai, tiek uzskatīts par izcelsmes iekārtas “emisijām”, un tādēļ uz to attiecas kvotu tirdzniecības sistēma. Citiem vārdiem sakot, šie noteikumi rada neatspēkojamu pieņēmumu, ka viss pārvietotais oglekļa dioksīds tiks izdalīts atmosfērā.

42.

Šāds secinājums ne tikai neatbilst Direktīvas 2003/87 3. panta b) punkta formulējumam, bet arī apdraud minētās direktīvas mērķi aizsargāt vidi, samazinot emisijas ( 31 ).

43.

Kā Schaefer Kalk pareizi norādīja tiesas sēdē, ekonomiskais stimuls, kas ir pamatā kvotu tirdzniecības sistēmai, tiek apdraudēts, ja kvotas ir jānodod par visu oglekļa dioksīdu, kas ir pārvietots PCC ražošanai. Tā kā attiecīgās kvotas vairs nav pārdodamas kā “pārpalikums”, rezultāts ir tieši tāda pati attieksme pret operatoru, kā gadījumā, ja viņš būtu izdalījis visu minēto oglekļa dioksīdu atmosfērā.

44.

Vācijas valdība tomēr apgalvo, ka apstrīdētie Regulas Nr. 601/2012 noteikumi ir nepieciešami saderības nodrošināšanai ar Komisijas Lēmumā 2011/278/ES ( 32 ) noteikto ex ante produkta līmeņatzīmi attiecībā uz kaļķa apdedzināšanu. Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a pantu šī līmeņatzīme ļauj noteikt bezmaksas kvotu skaitu, kas ir piešķirts attiecīgai darbībai pārejas periodos, kuri ir paredzēti šajā tiesību normā. Saskaņā ar Lēmuma 2011/278 I pielikuma 1. punktu minēto līmeņatzīmi aprēķinot, tiek ņemti vērā “visi procesi, kas tieši vai netieši saistīti ar kaļķa ražošanu”. No tā izriet, ka bezmaksas kvotas tiek piešķirtas oglekļa dioksīdam, kas rodas, apdedzinot kaļķi, un tiek pārvietots PCC ražošanai, neatkarīgi no tā, vai gala rezultātā šis oglekļa dioksīds tiek vai netiek izdalīts atmosfērā. Vācijas valdība būtībā apgalvo, ka, ņemot vērā saskaņošanas mērķi, kas ir norādīts 10.a panta 2. punkta otrajā daļā, Komisijai ir jāpārliecinās, vai situācijā, kura ir izveidojusies pamatlietā, uz operatoru attiecas pienākums nodot kvotas, kas atbilst minētajam oglekļa dioksīdam. Komisija izvirza līdzīgu argumentu.

45.

Es šim argumentam nepiekrītu.

46.

Direktīvas 2003/87 10.a panta 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka regulās, kas ir pieņemtas saskaņā ar inter alia minētās direktīvas 14. panta 1. punktu, piemēram, Regulā Nr. 601/2012, ir jāparedz saskaņoti monitoringa, ziņošanas un pārbaudes noteikumi ar ražošanu saistītām siltumnīcefekta gāzu emisijām, lai noteiktu ex ante līmeņatzīmes. Manuprāt, šī tiesību norma nedod nekādu pamatu uzskatīt, ka situācijā, kura ir izveidojusies pamatlietā, operatora ikgadējās emisijās būtu jāiekļauj vai tiks iekļauts oglekļa dioksīds, kas ir pārvietots PCC ražošanai un nav izdalīts atmosfērā. Ir tiesa, ka ex ante produkta līmeņatzīmē kaļķa ražošanai, kuru Komisija aprēķināja Lēmumā 2011/278, tika ņemts vērā inter alia oglekļa dioksīds, kas tiek pārvietots PCC ražošanai un netiek izdalīts atmosfērā. Šāda oglekļa dioksīda pārvietošana patiesi ietilpst “proces[os], kas tieši vai netieši saistīti ar kaļķa ražošanu”. Tādējādi pamatlietā Schaefer Kalk tika piešķirts vairāk bezmaksas kvotu, nekā būtu vajadzīgs, ja pārvietotais oglekļa dioksīds nebūtu ņemts vērā ( 33 ). Tomēr tas neietekmē, pirmkārt, Direktīvas 2003/87 12. panta 3. punktā paredzēto pienākumu nodot kvotas, un, otrkārt, regulu par monitoringu un ziņošanu, kura Komisijai bija jāpieņem saskaņā ar minētās direktīvas 14. panta 1. punktu. Abas tiesību normas attiecas tikai uz “emisijām”, kas ir definētas Direktīvas 2003/87 3. panta b) punktā.

47.

Tā paša iemesla dēļ es nepiekrītu Komisijas apgalvojumam tiesas sēdē, ka, tā kā PCC ražošana no pārvietotā oglekļa dioksīda nav novatoriska un nenodrošina pret iespējamo šīs gāzes izplūdi atmosfērā, Direktīvas 2003/87 14. panta 2. punktā bija paredzēts, ka šai iestādei oglekļa dioksīds, kas ir pārvietots PCC ražošanai, ir jāuzskata par “emisijām”. Minētās tiesību normas vienīgais mērķis ir likt Komisijai, kad tā pieņem regulu saskaņā ar 14. panta 1. punktu, ņemt vērā “visprecīzākos un jaunākos pieejamos zinātniskos datus, jo īpaši no IPCC”. Tādējādi to nevar uzskatīt par Direktīvas 2003/87 3. panta b) punktā ietvertās “emisiju” definīcijas paplašināšanu, lai aptvertu oglekļa dioksīdu, kas neizdalās atmosfērā. Šajā ziņā nav būtiski, vai šādas izplūdes novēršana izriet no novatoriska procesa vai ne.

48.

Pretēji Vācijas Emisiju tirdzniecības iestādes, Vācijas valdības un Komisijas apgalvojumam, operators arī neiegūst nepamatotu konkurences priekšrocību, ja tas var “ietaupīt” bezmaksas kvotas, kas atbilst oglekļa dioksīdam, kuru tas pārvieto uz iekārtu PCC ražošanai, pretēji operatoriem, kas šādu pārvietošanu neveic.

49.

Ir tiesa, ka konkurences apstākļu saglabāšana iekšējā tirgū saistībā ar kvotu tirdzniecības sistēmu ir viens no Direktīvas 2003/87 mērķiem ( 34 ). Tomēr tādā situācijā kā tā, kas ir izveidojusies pamatlietā, “priekšrocību”, ko dod “ietaupītas” kvotas, nevar uzskatīt par nepamatotu un tādēļ konkurenci kropļojošu. Šī priekšrocība, gluži pretēji, izriet tikai no objektīvās atšķirības starp operatoru, kurš izdala siltumnīcefekta gāzes atmosfērā, un operatoru, kas šādas emisijas nepieļauj, daļu saražotā oglekļa dioksīda ķīmiski pārveidojot jaunā noturīgā ķimikālijā, kurā tas ir saistīts. Tādējādi minētā priekšrocība pilnībā atbilst kvotu tirdzniecības sistēmas ekonomiskajai loģikai ( 35 ).

50.

Turklāt mani nepārliecina arguments (kuru izvirza Vācijas valdība, Vācijas Emisiju tirdzniecības iestāde un Komisija), ka būtībā operatori varētu viegli apiet kvotu tirdzniecības sistēmu (konkrēti pienākumu nodot kvotas), ja viņiem būtu tiesības no savām kopējām emisijām atskaitīt siltumnīcefekta gāzes, kas ir pārvietotas uz citām ražotnēm. Atbildot tiesas sēdē uz Tiesas jautājumu, Komisija paskaidroja, ka situācijā, kāda ir izveidojusies pamatlietā, pārvietotais oglekļa dioksīds iekārtas emisijās ir jāiekļauj tāpēc, ka PCC ražošana nav viena no darbībām, uz kurām attiecas kvotu tirdzniecības sistēma. Šādos apstākļos var nebūt iespējams veikt iekārtas, uz kuru oglekļa dioksīds ir ticis pārvietots PCC ražošanai, inspekcijas.

51.

Ar oglekļa dioksīda pārvietošanu saistīto iespējamo nepilnību novēršana, protams, ir leģitīms mērķis ( 36 ). Tomēr, manuprāt, izvirzot šo argumentu, nav pietiekami ņemti vērā visi piesardzības pasākumi, kuri ir paredzēti ziņošanas un monitoringa sistēmā, kas ir izveidota ar Direktīvu 2003/87 un tās īstenošanas regulām.

52.

No Direktīvas 2003/87 14. panta 3. punkta izriet, ka operatoru pienākumam nodot kvotas, kas ir viens no pīlāriem, uz kuriem ir balstīta kvotu tirdzniecības sistēma, pamatā ir ziņojumi, ko operatori sagatavo, ievērojot noteikumus, kuri ir izklāstīti Regulā Nr. 601/2012 attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju monitoringu un paziņošanu ( 37 ). Šajos noteikumos inter alia ir izvirzītas prasības attiecībā uz operatora rīcības pilnīgumu (5. pants), pareizību (7. pants) un izmantotās metodoloģijas integritāti (8. pants), veicot emisiju monitoringu un ziņošanu. Saskaņā ar Regulas Nr. 601/2012 8. panta otrajā daļā izvirzīto prasību paziņotie emisiju dati un ar tiem saistītā informācija “nesatur būtiskus nepatiesus apgalvojumus, tajā izvairās no sistēmiskām kļūdām attiecībā uz informācijas atlasi un atspoguļošanu un sniedz ticamu un sabalansētu iekārtas [..] emisiju uzskaiti”.

53.

Saskaņā ar prasību stingri uzskaitīt izdotās kvotas un atbilstoši Direktīvas 2003/87 6. panta 2. punkta e) apakšpunktam un 12. panta 3. punktam šie ziņojumi, pirms iesniegšanas kompetentām valsts iestādēm, tiek verificēti, kā inter alia paredzēts minētās direktīvas 15. pantā ( 38 ). No 15. panta, interpretējot to kopā ar Direktīvas 2003/87 V pielikumu, izriet, ka emisiju ziņojumu verificēšana, ko veic neatkarīgs verificētājs, ir būtisks nosacījums kvotu nodošanai. Operators nedrīkst nodot kvotas, kamēr viņa izstrādātais ziņojums nav verificēts un atzīts par apmierinošu ( 39 ).

54.

Viens no galvenajiem verificētāja pienākumiem ir tieši pārbaude, “ar pamatotu pārliecību secinot, ka operatora [..] ziņojumā nav būtiski nepatiesu apgalvojumu” ( 40 ). Būtiski nepatiesi apgalvojumi varētu attiekties uz emisijām, kuras operators “nomaskē” kā siltumnīcefekta gāzu pārvietošanu uz citu iekārtu. Jebkuri būtiski nepatiesi apgalvojumi, kas nav novērsti pirms ziņojuma izdošanas, ir jānorāda verifikācijas ziņojumā, ko sagatavo verificētājs ( 41 ). Un līdz attiecīgā operatora ziņojuma pārbaudes beigām tas nevar nodot kvotas atbilstoši kopējam iekārtas emisiju apjomam par iepriekšējo kalendāro gadu, kā ir paredzēts Direktīvas 2003/87 12. panta 3. punktā. Tādējādi šim operatoram tiks piemērots vienotas likmes naudassods, kas ir paredzēts minētās direktīvas 16. panta 3. punktā ( 42 ).

55.

Direktīvā 2003/87 nav paredzēti citi kontroles mehānismi, un personai, kurai ir jānodod kvotas, nav izvirzīts neviens cits nosacījums kā tikai emisiju ziņojuma apmierinošā rakstura konstatēšana ( 43 ). Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka no minētās direktīvas noteikumiem kopumā izriet, ka ar to dalībvalstu kompetentajām iestādēm netiek liegts veikt papildu kontroles pasākumus un pārbaudes, pat ja operatora ziņojums ir pārbaudīts un atzīts par apmierinošu. Ciktāl šādās pārbaudēs var tikt konstatētas nepilnības vai krāpšanas mēģinājumi, tās sekmē arī kvotu tirdzniecības sistēmas pareizu darbību ( 44 ).

56.

Manuprāt, šādu izmeklēšanas pilnvaru izmantošana ir it īpaši pamatota gadījumos, kad oglekļa dioksīds tiek pārvietots no vienas iekārtas uz citu – minētā situācija nepārprotami rada kvotu tirdzniecības sistēmas apiešanas risku. Tāpēc dalībvalsts kompetentajai iestādei tādos gadījumos, kāds ir izveidojies pamatlietā, ir tiesības veikt visas vajadzīgās izmeklēšanas, lai pārbaudītu, vai pārvietotais oglekļa dioksīds patiesi tiek izmantots PCC ražošanai un nenotiek izplūde atmosfērā. Neuzskatu, ka būtu kādi šķēršļi šādu pārbaužu veikšanai iekārtā, uz kuru oglekļa dioksīds tiek pārvietots. Ja šī iestāde konstatē, ka pārbaudītajā emisiju ziņojumā nav iekļautas visas emisijas, uz kurām attiecas kvotu tirdzniecības sistēma, attiecīgajam operatoram tiek piemērotas “efektīv[as], samērīg[as] un preventīv[as]” sankcijas, kas ir paredzētas valsts tiesību aktos saskaņā ar Direktīvas 2003/87 16. panta 1. punktu, ņemot vērā šā operatora rīcību, labticību vai krāpnieciskos nodomus ( 45 ).

57.

Tāpēc pretēji Vācijas Emisiju tirdzniecības iestādes, Vācijas valdības un Komisijas apgalvojumam secinu, ka noteikums, kurā ir paredzēts, ka operatoram ir jānodod kvotas atbilstoši visam oglekļa dioksīda daudzumam, kas ir pārvietots uz iekārtu PCC ražošanai, neatkarīgi no tā, vai notiek šā oglekļa dioksīda izplūde atmosfērā, nav nepieciešams kvotu tirdzniecības sistēmas efektivitātes nodrošināšanai.

58.

Komisija būtībā apgalvo, ka no Direktīvas 2003/87 12. panta 3.a punkta, kas attiecas uz siltumnīcefekta gāzu uztveršanu un transportēšanu ilglaicīgai ģeoloģiskai uzglabāšanai, izriet, ka ES likumdevējs nav paredzējis nekādu citu izņēmumu no obligātās kvotu nodošanas attiecībā uz oglekļa dioksīdu, kas nav tieši un tūlītēji emitēts atmosfērā.

59.

Tomēr Direktīvas 2003/87 12. panta 3.a punkts neliek apšaubīt manu iepriekš izklāstīto argumentāciju par “emisiju” jēdzienu Direktīvā 2003/87.

60.

12. panta 3.a punktā ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem uz emisijām, kas ir pārbaudē atzītas par uztvertām un transportētām ilglaicīgai ģeoloģiskai uzglabāšanai, Direktīvas 2003/87 12. panta 3. punktā ietvertais kvotu nodošanas pienākums netiek attiecināts. Tas tika minētajā direktīvā iekļauts, lai radītu stimulu operatoriem izmantot attiecīgo tehnoloģiju ( 46 ), tajā pašā laikā, kad ES likumdevējs nolēma to darbību sarakstā, uz kurām attiecas Direktīva 2003/87 (I pielikums), iekļaut šādas darbības: “siltumnīcefekta gāzu uztveršana no iekārtām, uz kurām attiecas [minētā direktīva], lai tās transportētu un uzglabātu ģeoloģiskās uzglabāšanas krātuvēs, kas atļautas saskaņā ar Direktīvu 2009/31/EK”, “siltumnīcefekta gāzu transportēšana pa cauruļvadiem uz ģeoloģiskas uzglabāšanas krātuvēm, kas atļautas saskaņā ar Direktīvu 2009/31/EK” un “siltumnīcefekta gāzu ģeoloģiska uzglabāšana krātuvēs, kas atļautas saskaņā ar Direktīvu 2009/31/EK” ( 47 ). ES likumdevējs tādējādi atzina, ka, lai gan šo darbību primārais mērķis ir novērst emisijas (pamatojot 12. panta 3.a punktā ar nosacījumiem paredzēto atbrīvojumu), to mērķis nav likvidēt siltumnīcefekta gāzes – tādējādi nepārprotami saglabājas risks, ka galu galā var notikt šo gāzu izplūde atmosfērā ( 48 ). Savukārt ES likumdevējs nav attiecinājis kvotu tirdzniecības sistēmu uz oglekļa dioksīda pārvietošanu PCC ražošanas nolūkiem kā tādu. Tas ir loģiski, jo oglekļa dioksīds (lielākoties) PCC tiek ķīmiski saistīts un tādēļ nevar galu galā nonākt atmosfērā kā emisijas. Ņemot vērā šā izņēmuma konkrēto mērķi, Direktīvas 2003/87 12. panta 3.a punktā ietvertais izņēmums tādējādi nav saistīts ne ar kādiem vispārējiem norādījumiem attiecībā uz jēdzienu “emisijas” minētās direktīvas 3. panta b) punktā.

61.

Visbeidzot, vai apstrīdētos Regulas Nr. 601/2012 noteikumus var uzskatīt par tādiem, ar kuriem tiek tikai grozīts Direktīvas 2003/87 “nebūtisk[s] [..] element[s]”, “to papildinot” un tādējādi saglabājot robežas, kas ir noteiktas minētās direktīvas 14. panta 1. punkta otrajā daļā?

62.

Manuprāt, atbilde noteikti ir “nē”.

63.

Kā jau esmu paskaidrojusi, šo noteikumu rezultāts ir Direktīvas 2003/87 3. panta b) punktā ietvertās jēdziena “emisijas” definīcijas piemērošanas jomas paplašināšana, uz ko ir atsauce minētās direktīvas 14. panta 1. punktā. Šis jēdziens neapšaubāmi ir daļa no Direktīvas 2003/87 izveidotās kvotu tirdzniecības sistēmas būtības, un tādēļ tam ir vadoša loma minētās direktīvas vides aizsardzības mērķa sasniegšanā. Līdz ar to Komisija nevarēja, pieņemot īstenošanas noteikumus, izmainīt minētā jēdziena piemērošanas jomu, neiejaucoties politikas izvēlēs, kuras drīkst izdarīt tikai ES likumdevējs ( 49 ).

64.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka Tiesai uz Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa, Vācija) uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi:

Komisijas 2012. gada 21. jūnija Regulas (ES) Nr. 601/2012 par siltumnīcefekta gāzu emisiju monitoringu un ziņošanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK 49. panta 1. punkta otrā daļa un IV pielikuma 10. punkta B apakšpunkta ceturtā daļa nav spēkā, ciktāl ar šīm tiesību normām Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK, nolūkos iekārtas “emisijās” tiek iekļauts oglekļa dioksīds, kas rodas, apdedzinot kaļķi, un tiek pārvietots uz citu iekārtu kalcija karbonāta nogulšņu ražošanai, neatkarīgi no tā, vai notiek šī oglekļa dioksīda izplūde atmosfērā vai ne.