1.

Izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts tiesvedībā starp J. D. un Child and Family Agency (Bērnu un ģimenes lietu aģentūra (Īrija), turpmāk tekstā – “Aģentūra”) saistībā ar viņas otrā bērna, mazgadīgā R., turpmāko likteni.

2.

Šis lūgums attiecas uz Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu ( 2 ) 15. panta interpretāciju.

3.

Šī tiesību norma ļauj tiesai, kurai ir piekritīga lietas izskatīšana pēc būtības (turpmāk tekstā – “tiesa, kurai ir jurisdikcija vispārējā gadījumā”), nodot lietu citas dalībvalsts tiesai, kas “kas atrodas labākā vietā tiesas spriešanai”, ja tas “ir [prioritārajās] bērna interesēs”. Ar dažādajiem iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem Tiesai tiek lūgts precizēt šos divus konkrētos piemērošanas nosacījumus.

4.

Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 5. apsvērumu: “Lai nodrošinātu vienlīdzību attiecībā uz visiem bērniem, šī regula attiecas uz visiem lēmumiem par vecāku atbildību, tostarp uz bērnu aizsardzības pasākumiem, neatkarīgi no saiknes ar laulības lietu.”

5.

Turklāt Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 12. un 13. apsvērumā ir precizēts, ka:

6.

Visbeidzot, Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 33. apsvērumā ir paredzēts:

“Šajā regulā atzītas pamattiesības un respektēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas principi. Jo īpaši, ar to tiek izdarīti centieni nodrošināt to bērna pamattiesību ievērošanu, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantā.”

7.

Vispārējā jurisdikcija lietās par vecāku atbildību ir regulēta šīs regulas 8. pantā. Saskaņā ar šā panta 1. punktu:

“Dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas [jurisdikcija lietās] par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība.”

8.

Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktā ir paredzēta vienošanās par jurisdikciju lietās par vecāku atbildību par labu tiesai, kurai ir piekritīgi pieteikumi par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, ja:

9.

Izņēmums no vispārējās jurisdikcijas Regulas Nr. 2201/2003 8. pantā tātad ir paredzēts tās 15. pantā. Šajā pantā ar nosaukumu “Lietas nodošana tiesai, kas atrodas labākā vietā tiesas spriešanai” ir paredzēts:

“1.   Izņēmuma kārtā dalībvalsts tiesas, kurām ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības, ja tās uzskata, ka citas tās dalībvalsts tiesa, ar kuru bērnam ir īpaša saikne, ir labākā atrašanās vietā tiesas spriešanai vai atsevišķas lietas daļas izskatīšanai, un ja tas ir bērna interesēs, var:

2.   Šā panta 1. punktu piemēro:

Īstenoto lietas nodošanu pēc tiesas ierosmes vai pēc citas dalībvalsts tiesas pieteikuma saņemšanas jāpieņem vismaz vienai no pusēm.

3.   Uzskata, ka bērnam ir 1. punktā minētā īpašā saikne ar dalībvalsti, ja šī dalībvalsts:

4.   Dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības, nosaka termiņu, kurā minētās citas dalībvalsts tiesās jāiesniedz prasību saskaņā ar 1. punktu.

Ja šajā laikā attiecīgajās tiesās nav iesniegta prasība, tiesa, kurā iesniegta prasība, turpina īstenot piekritību [jurisdikciju] atbilstoši 8. līdz 14. pantam.

5.   Minētās citas dalībvalsts tiesas, ja īpašu lietas apstākļu dēļ tas ir bērna interesēs, pieņem piekritību [jurisdikciju] sešu nedēļu laikā pēc prasības iesniegšanas, kas izdarīta saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu vai 1. punkta b) apakšpunktu. Šajā gadījumā tiesa, kurā prasība iesniegta pirmajā, atsakās no piekritības [jurisdikcijas]. Pretējā gadījumā tiesa, kurā iesniegta prasība pirmajā, turpina īstenot piekritību [jurisdikciju] atbilstoši 8. līdz 14. pantam.

6.   Tiesas šā panta vajadzībām sadarbojas tieši vai ar tās centrālās iestādes starpniecību, kas izraudzīta, ievērojot 53. pantu.”

10.

J. D., kurai ir Apvienotās Karalistes pavalstniecība, ir dzimusi 1977. gada 15. novembrī. Īrijā viņa ieradās 2014. gada 29. septembrī, esot sava otrā bērna gaidībās.

11.

2010. gadā viņas pirmdzimtais dēls S. tika ievietots iestādē Apvienotajā Karalistē pēc tam, kad tika konstatēts, pirmkārt, ka J. D. cieš no personības traucējumiem (“asociāla uzvedība”) un, otrkārt, kad bija gūti pierādījumi par viņas fizisku vardarbību pret šo bērnu.

12.

Laikā, kad viņa dzīvoja Apvienotajā Karalistē, J. D. tika pakļauta vecāku izvērtējumam, ko, ņemot vērā sagaidāmo viņas otrā bērna R. piedzimšanu, veica viņas dzīvesvietas bērnu aizsardzības iestādes sakarā ar viņas iepriekšējo medicīnisko un ģimenes lietu priekšvēsturi. No šā izvērtējuma tostarp izrietēja, ka J. D. bija apliecinājusi pieķeršanos savam pirmajam bērnam, ka viņa ar pozitīvu attieksmi gaidīja sava otrā bērna piedzimšanu un ka, gaidot tā piedzimšanu, viņa bija veikusi atbilstošus pasākumus. Viņa bija paudusi vēlmi sadarboties ar sociālajiem darbiniekiem un bija pierādījusi, ka viņai būs pieejams mājoklis ilgtermiņā. Tomēr kompetentās iestādes uzskatīja, ka šis otrais bērns būtu jāievieto audžuģimenē un pēc tam jānodod adopcijai trešajām personām.

13.

J. D. līdz ar to izbeidza savu īres līgumu un pārdeva savus aktīvus Apvienotajā Karalistē, lai pārceltos uz dzīvi Īrijā. Viņas otrais bērns R. piedzima šajā otrajā dalībvalstī vienu mēnesi vēlāk, 2014. gada 25. oktobrī. Viņi abi tur dzīvo joprojām.

14.

Neilgi pēc R. piedzimšanas Aģentūra lūdza piekritīgo District Court (Pirmās instances tiesa, Īrija) nolemt, ka attiecībā uz šo bērnu ir jāpiemēro nodošanas [audžuģimenē] pasākumi. Tomēr šis lūgums tika noraidīts sakarā ar to, ka pierādījumi ar baumām no Apvienotās Karalistes, uz ko Aģentūra balstījās, bija nepieņemami.

15.

Izskatījusi Aģentūras iesniegto apelācijas sūdzību, Circuit Court (Apgabaltiesa, Īrija) lēma par R. pagaidu nodošanu audžuģimenē. Kopš šī laika šis pasākums regulāri ir ticis pagarināts. Tomēr J. D. ieguva tiesības regulāri apmeklēt savu bērnu, kuras viņa arī izmantoja.

16.

Tālāk Aģentūra vērsās High Court (Augstā tiesa, Īrija), lūdzot, lai saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 15. pantu lieta tiktu nodota High Court of Justice (England & Wales) (Anglijas un Velsas Augstākā tiesa, Apvienotā Karaliste). Šo lūgumu atbalstīja R. aizbildnis ad litem (turpmāk tekstā – “aizbildnis”).

17.

Ar 2015. gada 26. marta nolēmumu High Court (Augstā tiesa) atļāva Aģentūrai lūgt High Court of Justice (England & Wales) (Anglijas un Velsas Augstākā tiesa) pieņemt jurisdikciju konkrētajā lietā. Tomēr saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādīto High Court (Augstā tiesa) neesot lēmusi, ka R. jāizņem no viņa audžuģimenes.

18.

J. D. lūdza atļauju pārsūdzēt šo nolēmumu uzreiz tieši Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija), kas, uzklausot lietas dalībniekus, apmierināja viņas lūgumu.

19.

Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Supreme Court (Augstākā tiesa) atzīst, ka lieta pilnībā ir Īrijas bērnu aizsardzības iestāžu un tiesu jurisdikcijā, un izsaka vairākas šaubas par Regulas Nr. 2201/2003 15. panta piemērošanas nosacījumiem.

20.

Vispirms tā vaicā, vai šī tiesību norma ir piemērojama tādā publisko tiesību lietā kā pamatlietā aplūkojamā, neskatoties uz to, ka Apvienotajā Karalistē attiecībā uz R. nav uzsāktas nekādas procedūras un ka šīs dalībvalsts tiesu jurisdikcijas atzīšanas priekšnosacījums tātad ir, lai šīs dalībvalsts bērnu aizsardzības iestādes pašas piekristu izskatīt R. lietu.

21.

Turpinot, Supreme Court (Augstākā tiesa) vaicā, kā interpretēt Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktā ietverto jēdzienu “[prioritārās] bērna intereses”. Tā uzskata, ka šis jēdziens ir jāskata saistībā ar mērķi ātri noskaidrot tiesu, kurai ir jurisdikcija šajā regulā paredzēto lietu izskatīšanai. No tā šī tiesa izsecina, ka šīs normas īstenošana neparedz, ka tiesa, kurai ir jurisdikcija vispārējā gadījumā, ja tā plāno nodot šo lietu citas dalībvalsts tiesai, par kuru tā uzskata, ka tā atrodas labākā vietā tiesas spriešanai, veic prioritāro bērna interešu “pilnīgu izvērtējumu pēc būtības”. No tā šī tiesa secina, ka piekritīgajai tiesai šis jautājums drīzāk ir jāizvērtē īsumā, ievērojot “principu, ka bērna prioritārajās interesēs ir tas, ka to dara tiesa, kas atrodas vislabākajā vietā situācijas novērtēšanai”, un ka padziļinātāka analīze ir jāveic šai citas dalībvalsts tiesai.

22.

Visbeidzot, iesniedzējtiesa jautā, kādi apstākļi šādā īsā izvērtējumā ir jāņem vērā. Šajā sakarā tā uzskata, ka nebūtu jāveicina tādu Apvienotās Karalistes pavalstnieku pārcelšanās uz dzīvi Īrijā, kuri vēlas noslēpt savus bērnus no kompetentajām bērnu aizsardzības iestādēm, un, plašāk, nebūtu jārada vai jāpieļauj “forum shopping” situācijas. Tomēr tā vaicā, kādā mērā šādi apsvērumi var tik ņemti vērā Regulas Nr. 2201/2003 15. panta īstenošanā.

23.

Šādos apstākļos Supreme Court (Augstākā tiesa) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai sešus prejudiciālus jautājumus.

24.

Ar 2015. gada 31. jūlija lēmumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2015. gada 4. augustā, Supreme Court (Augstākā tiesa) tātad ir uzdevusi šādus prejudiciālus jautājumus:

25.

Turklāt iesniedzējtiesa lūdza, lai lieta tiktu skatīta Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzētajā steidzamības prejudiciālo nolēmumu tiesvedībā.

26.

Savā 2015. gada 14. augusta rīcības sēdē Tiesas ceturtā palāta, uzklausījusi ģenerāladvokātu, nolēma neapmierināt šo lūgumu, secinot, ka tā pamatojumā norādītie apstākļi nepierāda tādu steidzamību, kas vajadzīga, lai attaisnotu šīs procedūras piemērošanu.

27.

Tomēr tika nolemts izskatīt šo lietu prioritārā kārtībā, piemērojot Tiesas Reglamenta 53. panta 3. punktu.

28.

Rakstveida apsvērumus šajā lietā ir iesniegusi Aģentūra, J. D., aizbildnis, Īrijas, Čehijas un Slovākijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Izņemot Čehijas un Slovākijas valdības, visi šie lietas dalībnieki arī izteicās tiesas sēdē, kas notika 2016. gada 12. maijā.

29.

Pirmais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums atšķiras no pārējiem pieciem jautājumiem. Proti, šis jautājums kaut kādā mērā attiecas uz Regulas Nr. 2201/2003 15. panta piemērošanas “iepriekšēju” nosacījumu. Savukārt nākamie pieci jautājumi paredz precizēt šīs Regulas Nr. 2201/2003 normas īstenošanas nosacījumus, un tie var tikt izvērtēti kopā.

30.

Ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Regulas Nr. 2201/2003 15. pants var tikt piemērots vienas dalībvalsts vietējās pašpārvaldes uz publiskajām tiesībām balstītiem pieteikumiem par bērnu aizsardzību, ja gadījumā, ja citas dalībvalsts tiesa pieņem jurisdikciju, citai iestādei būs jāuzsāk cita tiesvedība atbilstoši citam tiesiskajam regulējumam un, iespējams, ja ne varbūtēji, attiecībā uz citiem faktiskajiem apstākļiem.

31.

Manā ieskatā šis jautājums prasa izvērtēt trīs atsevišķas problēmas. Pirmā problēma ir iespējamā ietekme, ko rada tas, vai valsts tiesībās šāda procedūra tiek kvalificēta kā civiltiesiska vai publiski tiesiska. Otrā problēma ir iespēja piemērot Regulas Nr. 2201/2003 15. pantu, ja dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, kam ir paredzēts nodot jurisdikciju, nav uzsākti nekādi administratīvie procesi vai tiesvedības. Trešā problēma ir vēršanās otras dalībvalsts tiesā. Kamēr Tiesai jau ir bijusi iespēja atbildēt uz pirmo šajā jautājumā formulēto problēmu, abas pārējās līdz šim nav tikušas aplūkotas.

32.

Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punktu šīs regulas piemērošanas joma ir ierobežota ar “civillietām”.

33.

Tiesa jau ir norādījusi, ka šis jēdziens ir interpretējams autonomi ( 3 ) un ka Regulas Nr. 2201/2003 vienveidīga interpretācija prasa, lai visi nolēmumi lietās par vecāku atbildību ietilptu tās piemērošanas jomā ( 4 ).

34.

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Tiesa uzskata, ka jēdziens “civillietas”, kas norobežo Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas jomu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas var aptvert arī pasākumus, kas no kādas dalībvalsts tiesību viedokļa ietilpst publisko tiesību jomā ( 5 ).

35.

Konkrētāk, Tiesa, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu ( 6 ) un tās preambulas 5. apsvērumu, tādējādi ir lēmusi, ka lēmums par bērna nodošanu aprūpē “pēc savas dabas ir pieņemts tādas valsts iestāžu rīcības ietvaros, kuras mērķis ir izpildīt nepilngadīgo bērnu aizsardzības un palīdzības vajadzības” ( 7 ). Tā arī ir precizējusi, ka “gan dalībvalstu tiesu sistēma, gan kompetences piešķiršana administratīvajām iestādēm nevar ietekmēt šīs regulas piemērojamību un jēdziena “civillietas” interpretāciju” ( 8 ).

36.

Noslēdzot, lai arī Regulā Nr. 2201/2003 paredzētā vecāku atbildība tātad formāli attiecas uz “civillietām”, attiecīgajai kvalifikācijai valsts tiesībās nav nozīmes ( 9 ).

37.

Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punktu vecāku atbildības jomā jurisdikcija principā ir tās vietas tiesai, kur atrodas bērna pastāvīgā dzīvesvieta brīdī, kad tiesā celta prasība. Regulas Nr. 2201/2003 15. pants ļauj atkāpties no šīs vispārējās jurisdikcijas normas.

38.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi. Regulas Nr. 2201/2003 noteikumu interpretācija nedrīkst novirzīties no šiem principiem ( 10 ).

39.

Kas attiecas uz Regulas Nr. 2201/2003 15. panta tekstu, jāsecina, ka tas tieši neparedz, ka otrā dalībvalstī, kas nav tiesas, kurai ir jurisdikcija, dalībvalsts, jau jābūt uzsāktam administratīvajam procesam vai tiesvedībai saskaņā ar šīs regulas 8. pantu, lai šī tiesa varētu piemērot 15. pantu.

40.

Gluži pretēji, saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktu gadījumā, ja dalībvalsts tiesa, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, uzskata, ka citas dalībvalsts tiesa, ar kuru bērnam ir īpaša saikne, atrodas labākā vietā tiesas spriešanai, un ja tas ir prioritārajās bērna interesēs, var vai nu lūgt citas dalībvalsts tiesu pieņemt jurisdikciju, vai arī apturēt tiesvedību un “aicināt puses iesniegt prasību minētās citas dalībvalsts tiesā” ( 11 ).

41.

Tā kā šajā normā ir paredzēts, ka lietas dalībnieki tiek aicināti “iesniegt prasību” citas dalībvalsts tiesā, tas a priori nozīmē, ka šajā citā tiesā jau netiek izskatīta nekāda analoga prasība.

42.

Šāda interpretācija, saskaņā ar kuru nav nepieciešams, lai citā dalībvalstī jau būtu uzsākts administratīvais process vai tiesvedība, lai varētu izmantot Regulas Nr. 2201/2003 15. pantu, manā ieskatā turklāt atbilst ar šo regulu sasniedzamajiem mērķiem.

43.

Proti, atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 12. apsvērumam šajā regulā ietvertie noteikumi par jurisdikciju ir izveidoti, ņemot vērā prioritārās bērna intereses, jo īpaši tuvuma kritēriju ( 12 ). No minētā izriet, ka šī regula ir veidota pēc koncepcijas, ka prevalējošās ir prioritārās bērna intereses ( 13 ).

44.

Balstoties uz šiem secinājumiem Tiesa ir lēmusi, ka Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punktā ietvertā vienošanās par jurisdikciju norma – kas vienlaikus ir atkāpe no vispārējās jurisdikcijas normas – var tikt piemērota pat bez nepieciešamības tiesvedībai par vecāku atbildību būt saistītai ar kādu citu tiesvedību, kas jau norisinās tiesā, kuras labā tiek lūgta vienošanās par jurisdikciju ( 14 ). Proti, Tiesas ieskatā pretēja interpretācija atņemtu šai normai tās lietderīgo iedarbību ( 15 ). Turklāt tā nonāktu pretrunā ar Regulu Nr. 2201/2003 sasniedzamajiem mērķiem, jo tās rezultātā tiktu izslēgta iespēja izmantot šo vienošanos daudzās situācijās, kad tā varētu būt bērna prioritārajās interesēs ( 16 ).

45.

Man šķiet, ka tāds pats secinājums var tikt izdarīts attiecībā uz Regulas Nr. 2201/2003 15. pantā paredzēto izņēmuma jurisdikciju. Arī šajā tiesību normā paredzētajā gadījumā ir runa par jurisdikcijas piešķiršanu tiesai, kas labāk var nodrošināt prioritārās bērna intereses, turklāt Regulas Nr. 2201/2003 15. pantā tieši ir precizēts, ka šis izņēmums var tikt īstenots vienīgi tad, ja tas kalpo šim mērķim.

46.

Tātad gan Regulas Nr. 2201/2003 15. panta gramatiskais formulējums, gan ar šo regulu sasniedzamie mērķi liek izvēlēties interpretāciju, saskaņā ar kuru šis pants var tikt piemērots arī tad, ja dalībvalstī, kurai tiesa, kam ir jurisdikcija vispārējā gadījumā, plāno nodot lietu, nav uzsākts nekāds administratīvais process vai tiesvedība.

47.

Saskaņā ar manis piedāvāto Regulas Nr. 2201/2003 15. panta interpretāciju nav nepieciešams, lai dalībvalstī, kurai tiesa, kam ir jurisdikcija vispārējā gadījumā, plāno nodot lietu, būtu uzsākts administratīvais process vai tiesvedība. Tomēr iesniedzējtiesas uzdotais pirmais jautājums mani vedina precizēt veidu, kādā citas dalībvalsts tiesa var nonākt līdz lietas izskatīšanai.

48.

Proti, saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto, “gadījumā, ja citas dalībvalsts tiesa pieņem jurisdikciju, citai iestādei būs jāuzsāk cita tiesvedība atbilstoši citam tiesiskajam regulējumam un, iespējams, ja ne varbūtēji, attiecībā uz citiem faktiskajiem apstākļiem”.

49.

No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka jautājumā ir pretruna: kā tiesa var atzīt sev jurisdikciju, ja ir nepieciešams, lai vēlāk šajā ziņā tiek uzsākta cita tiesvedība?

50.

Regulas Nr. 2201/2003 15. pants ir izņēmums no šajā regulā paredzētās vispārējās jurisdikcijas sistēmas. Šajā sakarā tas ir jāinterpretē šauri ( 17 ).

51.

Taču, kā es jau norādīju, ja lietas izskatīšanai pēc būtības piekritīgā tiesa uzskata, ka tiesa citā dalībvalstī, ar kuru bērnam ir īpaša saikne, atrodas labākā vietā tiesas spriešanai un ja tas kalpo prioritārajām bērna interesēm, Regulas Nr. 2201/2003 15. pants paredz tikai divas iespējas.

52.

Atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktam tiesa, kurai ir jurisdikcija vispārējā gadījumā, var “apturēt tiesvedību vai attiecīgo tās daļu un aicināt puses iesniegt prasību minētās citas dalībvalsts tiesā [tās noteiktā termiņā]” ( 18 ) vai “lūgt citas dalībvalsts tiesu pieņemt piekritību [jurisdikciju]” ( 19 ).

53.

Arī Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 4. punktā ir noteikts, ka “citas dalībvalsts tiesās jāiesniedz prasību saskaņā ar 1. punktu” ( 20 ) un 15. panta 5. punktā vēl ir precizēts, ka “minētās citas dalībvalsts tiesas, ja īpašu lietas apstākļu dēļ tas ir bērna interesēs, pieņem piekritību [jurisdikciju] sešu nedēļu laikā pēc prasības iesniegšanas, kas izdarīta saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu vai 1. punkta b) apakšpunktu” ( 21 ). Tātad šie abi gadījumi ir vienīgi vai nu lietas dalībnieku vēršanās tiesā, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, vai šīs pēdējās uzaicinājums citai tiesai pieņemt jurisdikciju.

54.

Taču iesniedzējtiesas ieskatā izskatīt lietu, attiecībā uz kuru pirmās dalībvalsts tiesa lūdz citas dalībvalsts tiesai pieņemt jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 15. pantam, pēdējā varētu vienīgi tad, ja Apvienotās Karalistes vietējās pašpārvaldes iestāde tajā celtu atsevišķu prasību saskaņā ar šīs otrās dalībvalsts tiesību aktiem ( 22 ).

55.

Tātad citas dalībvalsts tiesas jurisdikcija esot pakārtota jaunas prasības celšanai no kādas šīs citas dalībvalsts iestādes puses, kas nav lietas dalībnieks pirmajā tiesā.

56.

Jāsecina, ka šāds gadījums Regulas Nr. 2201/2003 15. pantā nav tieši paredzēts. Līdz ar to, tā kā šis pants ir jāinterpretē šauri, man nešķiet, ka tas var tikt izmantots šādā situācijā.

57.

Vēl precizēšu, ka man nešķiet, ka Regulas Nr. 2201/2003 55. pants “Sadarbība gadījumos, kas īpaši skar vecāku atbildību” var mainīt šo analīzi. Proti, lai arī šī tiesību norma norāda uz šīs regulas 15. pantu, tas ir paredzēts vienīgi tam, lai “sekmētu saziņu starp tiesām” ( 23 ).

58.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu es ierosinu atbildēt, ka Regulas Nr. 2201/2003 15. pants var tikt piemērots gadījumos, kad bērnu aizsardzības jomā ir celta prasība, kas saskaņā ar valsts tiesībām tiek ierindota publisko tiesību jomā, un neskatoties uz to, ka tajā dalībvalstī, kurai tiesa, kam ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, plāno nodot lietu, vēl nav uzsākts nekāds administratīvais process vai tiesvedība. Savukārt šī tiesību norma nav piemērojama, ja tiesas, kurai ir paredzēts nodot lietu, jurisdikcija ir atkarīga no tā, vai prasību ceļ tāds prasītājs, kas nav lietas dalībnieks tiesvedībā tiesā, kurai ir jurisdikcija vispārējā gadījumā.

59.

Ar savu otro līdz sesto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas iegūt precizējumus attiecībā uz Regulas Nr. 2201/2003 15. panta īstenošanas nosacījumiem. Kā jau norādīju iepriekš, uz tiem es atbildēšu kopumā. Tomēr vispirms jāprecizē Regulas Nr. 2201/2003 15. pantā ietvertie nosacījumi un to tvērums.

60.

Formāli Regulas Nr. 2201/2003 15. pantā ir paredzēti trīs nosacījumi, lai tiesa, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, varētu nodot lietu citai tiesai. Ir nepieciešams, lai bērnam būtu sevišķa saikne ar citu dalībvalsti, lai šīs citas dalībvalsts tiesa atrastos labākā vietā tiesas spriešanai un lai tas kalpotu prioritārajām bērna interesēm.

61.

Pirmais nosacījums sīkāk ir aprakstīts Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 3. punktā. Šajā sakarā tikpat kā nav nekādu diskusiju. Pirmkārt, šajā tiesību normā ietvertais uzskaitījums ir imperatīvs. To nepapildina neviens jēdziens, kas rosinātu uzskatīt, ka tajā ir runa par paskaidrojošu sarakstu, kā apstākļa vārds “it īpaši” vai iespraudums “piemēram”. Otrkārt, šajā punktā tiek izvērsts viens no 15. panta 1. punktā paredzētā izņēmuma nosacījumiem. Šajā sakarā tas nevar tikt interpretēts nekā citādāk, kā tikai šauri ( 24 ).

62.

Tātad Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 3. punktā ietvertais uzskaitījums ir jāsaprot kā izsmeļošs to situāciju saraksts, kurās tiek pieņemts, ka pastāv šā panta 1. punktā prasītā sevišķā saikne ( 25 ).

63.

Pārējo divu nosacījumu – tiesa atrodas labākā vietā tiesas spriešanai un prioritārās bērna intereses – interpretācija gan sagādā grūtības, jo Savienības likumdevējs tos nav definējis un arī nav sniedzis vērtējuma elementus.

64.

Pirmkārt, ir jānoskaidro, vai ir runa par diviem kumulatīviem nosacījumiem, kuri valsts tiesām ir jāvērtē atsevišķi, vai arī šos divus nosacījumus tās var izvērtēt kopā.

65.

Savos rakstveida apsvērumos Komisija norāda, ka tie ir nenodalāmi un ka kritērijs “prioritārās intereses” apzīmē vienīgi ar Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktu tiesai atvēlēto rīcības brīvību ( 26 ). No šā skatpunkta, vislabākajā vietā esošās tiesas noskaidrošanu varot veikt, vienīgi ievērojot prioritārās bērna intereses. Tātad šie divi kritēriji esot viena novērtējuma procesa daļas.

66.

Es atbalstu šādu Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punkta interpretāciju, kas manā ieskatā atbilst ar regulu sasniedzamajiem mērķiem.

67.

Protams, saikļa “un” lietojums rosina abus nosacījumus nodalīt. Tomēr precizējums attiecībā uz prioritārajām bērna interesēm manā ieskatā ir nevis atsevišķs nosacījums, bet gan vispārējā mērķa, kas ir pamatā noteikumiem par jurisdikciju vecāku atbildības jomā, atkārtojums. Kā es to jau atgādināju, tie ir izveidoti, ņemot vērā prioritārās bērna intereses, jo īpaši tuvuma kritēriju ( 27 ).

68.

Šāda abu Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punkta kritēriju skatīšana kopsakarā atbilst likumdevēja nolūkiem, kas atspoguļoti šīs regulas preambulas 12. un 13. apsvērumā. Proti, saskaņā ar 12. apsvērumu “šajā regulā noteiktais piekritības [jurisdikcijas] pamats lietās par vecāku atbildību ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, jo īpaši tuvuma kritēriju”. Tomēr 13. apsvērumā ir precizēts, ka “bērna interesēs šī regula izņēmuma kārtā vai noteiktos apstākļos pieļauj to, ka tiesa, kurai ir piekritība [jurisdikcija], var nodot lietu citas dalībvalsts tiesai, ja šī tiesas atrašanās vieta ir labāka, lai izspriestu lietu” ( 28 ).

69.

Šo analīzi vēl pastiprina Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 33. apsvērums. Proti, saskaņā ar šo apsvērumu šī regula respektē pamattiesības un ievēro principus, kas nostiprināti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Šajā nolūkā “ar to tiek izdarīti centieni nodrošināt to bērna pamattiesību ievērošanu, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantā”. Savukārt saskaņā ar šā panta 2. punktu “visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses”.

70.

No šiem apsvērumiem skaidri izriet, ka izņēmums no vispārējās jurisdikcijas var tikt izdarīts vienīgi par labu tiesai, kas atrodas labākā vietā tiesas spriešanai, raugoties no bērna interesēm, un ka no šā skatpunkta prioritārās bērna intereses ir nevis atsevišķi analizējams izņēmuma nosacījums, bet gan vispārējs kritērijs, kam jābūt pamatā ikvienam lēmumam par jurisdikciju vecāku atbildības jomā, neatkarīgi no tā, vai tā ir vispārējā vai izņēmuma jurisdikcija. Proti, 12. apsvērumā bērna intereses parādās kā vispārēja vērtējuma faktors, bet 13. apsvērumā par tām tiek atgādināts ievada izņēmumam vietā. No šiem apsvērumiem izriet, ka “jurisdikcija jautājumos par vecāku atbildību vispirms ir jānosaka primārās bērna interesēs” ( 29 ).

71.

Saistībā ar Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktu Savienības likumdevējs par apstākli, kas var būt pamats atkāpties no tuvuma kritērija, ir izvēlējies “sevišķu saikni”, kas bērnam varētu būt ar citu dalībvalsti. Tomēr apstākļi, kas uzskaitīti 3. punktā, noteikti nenozīmē, ka citas dalībvalsts tiesa atrodas labākā vietā tiesas spriešanai. Šā iemesla dēļ tiesai, kurai ir jurisdikcija vispārējā gadījumā, ņemot vērā bērna intereses, ir jāizvērtē tāda iespējamība ( 30 ).

72.

Līdz ar to es uzskatu, ka tas, ko prasa Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punkts, ir pārliecināties, vai tiesa, kurai tā tiesa, kam ir jurisdikcija vispārējā gadījumā, plāno nodot lietu, atrodas labākā vietā nekā tā pati, lai pieņemtu tādu nolēmumu saistībā ar vecāku atbildību, kas pirmām kārtām kalpo prioritārajām bērna interesēm. Turklāt, vadoties vienīgi pēc šā kritērija, tiesa, kurai lieta tiks nosūtīta, izlems, vai pieņemt vai nepieņemt jurisdikciju uz Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 5. punkta pamata. Tātad jautājums ir nevis par to, vai bērna interesēm vislabvēlīgākais būs tiesvedības atrisinājums, bet gan par to, vai jurisdikcijas nodošana kalpos tām.

73.

Citiem vārdiem, prioritārās bērna intereses ir priekšnosacījums un pamats tiesas, kurai ir jurisdikcija vispārējā gadījumā, lēmumiem nodot lietu citai tiesai (15. panta 1. punkts) un lietas saņēmējas tiesas lēmumiem pieņemt to (15. panta 5. punkts) ( 31 ).

74.

Noslēgumā piebildīšu, ka Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktā paredzētā otrā un trešā nosacījuma atdalītai vai saistītai analīzei es nesaskatu konkrētu nozīmi, jo jebkurā gadījumā ir jāizpildās visiem trim šīs tiesību normas nosacījumiem.

75.

Tā kā izvirzītā problēma skar vienīgi jurisdikciju, nevis lietu pēc būtības, es nespēju iedomāties, kā kāda tiesa varētu nolemt, ka cita tiesa atrodas labākā vietā lietas izspriešanai saistībā ar vecāku atbildību, bet tas nebūtu bērna interesēs. Tāpat man grūti iztēloties, kā jurisdikcijas nodošana varētu būt bērna interesēs, bet tiesa, kurai lieta tiek nodota, nebūt vislabākajā vietā, lai izlemtu šo lietu. Pēc mana ieskata, tiesas, kas “atrodas labākā vietā tiesas spriešanai” un “prioritāro bērna interešu” nosacījumu izvērtēšana neizbēgami apvieno abus šos nosacījumus.

76.

Vispirms atgādināšu, ka atbilstoši LES 13. panta 2. punktam Tiesa ir tiesīga darboties saskaņā ar tai Līgumos noteiktajām pilnvarām. Saistībā ar LESD 267. pantu Tiesai tātad ir kompetence lemt par iestāžu pieņemto aktu spēkā esamību un interpretāciju.

77.

Šādi atbildot uz sesto prejudiciālo jautājumu, es tādējādi uzskatu, ka Tiesai nav jānorāda saraksts ar precīziem punktiem, kuri valsts tiesai būtu jāņem vērā, lai noskaidrotu to tiesu, kura atrodas vislabākajā vietā tiesas spriešanai, ja jau pats Savienības likumdevējs to nav uzskatījis par vajadzīgu ( 32 ).

78.

Tomēr Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai interpretācijas elementi, kas tai varētu būt noderīgi tajā izskatāmās lietas iztiesāšanā.

79.

Ar savu ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai tiesai, kas vēlas piemērot Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktu, ir jāņem vērā citas dalībvalsts materiālās tiesības, procesuālās tiesības vai tās tiesas prakse, kurai, iespējams, ir jurisdikcija.

80.

Īrija uzskata, ka tiesai nav jāveic šāds materiālo tiesību normu, procesuālo tiesību normu vai judikatūras par šīm normām salīdzinošs izvērtējums ( 33 ). Komisija nav tik kategoriska. Tā uzskata, ka tiesai nevajadzētu “sistemātiski” analizēt procesuālās normas, likumu kolīzijas un piemērojamās materiālās tiesības ( 34 ).

81.

Es uzskatu, ka materiālo tiesību analīzes izslēgšana no Regulas Nr. 2201/2003 15. panta piemērošanas atbilst savstarpējas uzticēšanās principam, kas ir visas šīs regulas pamatā.

82.

Proti, kā to Tiesai jau ir bijusi izdevība precizēt, tieši šī savstarpējās uzticēšanās sistēma ir ļāvusi ieviest obligātu jurisdikciju sistēmu, kas ir jāievēro visām tiesām, kuras darbojas Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas jomā ( 35 ).

83.

Šī uzticēšanās ir tāda, ka tā pat ir ļāvusi izveidot īpašu regulējumu nolūkā atvieglot lēmumu par saskarsmes tiesībām izpildi, kuras tiek uzskatītas par būtiskām, lai aizsargātu bērna pamattiesības, kas nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta 3. punktā, uzturēt attiecības un tiešu saskarsmi ar abiem saviem vecākiem.

84.

Proti, Tiesa ir norādījusi, ka “šī kārtība ir balstīta uz dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos tam, ka to attiecīgās valsts tiesību sistēmas spēj nodrošināt Savienības līmenī, konkrēti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, atzīto pamattiesību līdzvērtīgu un efektīvu aizsardzību (spriedums Aguirre Zarraga, C‑491/10 PPU, EU:C:2010:828, 70. punkts), un izslēdz iespēju, ka izcelsmes valsts tiesas pieņemtais nolēmums būtu jebkādi pārskatāms” ( 36 ).

85.

Tātad tiesai, kurai sākotnēji ir jurisdikcija, ir jānovērtē vienīgi tā jurisdikcija [forum], kas vislabāk var kalpot bērna interesēm ( 37 ). Lai to izdarītu, tai būs jāņem vērā, ka “jurisdikcija jautājumos par vecāku atbildību vispirms ir jānosaka primārās bērna interesēs” ( 38 ).

86.

Tātad runa ir nevis par to, ka ir jānoskaidro vieta, kur varētu tikt sasniegts vislabākais risinājums pēc būtības, bet gan par to, ka ir jāidentificē tiesa, kura atrodas vislabākajā vietā, lai rastu šo risinājumu. Šajā nolūkā procesuālo normu, kas regulē otras tiesas jurisdikcijas īstenošanu, vai tās piekoptās prakses izvērtējums var izrādīties noderīgs. Proti, pēc definīcijas tie ir tieši šie noteikumi, kas “regulē” jurisdikcijas īstenošanu.

87.

Kad nu analīzes vispārējais ietvars ir ticis labāk definēts, es tagad mēģināšu identificēt atsevišķus konkrētus apstākļus, kas tostarp procesuālo normu vidū var tikt ņemti vērā, lai noskaidrotu tiesu, kas atrodas vislabākajā vietā tiesas spriešanai.

88.

Kā jau es to vairākkārt atkārtoju, pastāvīgajā judikatūrā ir ticis atzīts, ka Regulas Nr. 2201/2003 noteikumi par jurisdikciju ir izstrādāti, ņemot vērā tuvuma kritēriju, lai nodrošinātu, ka visciešāk ar bērnu saistītā vietējā tiesa lemj prioritārajās šī bērna interesēs ( 39 ).

89.

Kā es arī jau norādīju šo secinājumu 70. punktā, no 12. un 13. apsvēruma skaidri izriet, ka prioritārās bērna intereses ir vispārējs kritērijs, kam jābūt pamatā ikvienam lēmumam saistībā ar jurisdikciju vecāku atbildības jomā, neatkarīgi no tā, vai tai ir vispārējs vai izņēmuma raksturs.

90.

Ja tiesa, kurai ir jurisdikcija vispārējā gadījumā, vēlas piemērot Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktu, tai tātad ir jāatrod apstākļi, kas var atspēkot spēcīgo prezumpciju par labu bērna pastāvīgās dzīvesvietas valstij. Šāds izvērtējums ir jāveic, pamatojoties uz analīzi in concreto ( 40 ) tādējādi, ka tiesai ir jāanalizē, kādēļ konkrēti šie apstākļi nepieļauj tās jurisdikciju.

91.

Visu apsverot, tiesai, kurai ir jurisdikcija vispārējā gadījumā, ir jānodrošina, lai lēmumu saistībā ar vecāku atbildību pieņemtu tiesa, kura ir visciešāk saistīta ar konkrētā gadījuma apstākļiem.

92.

Lai noskaidrotu šo tiesu, es piekrītu ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] sniegtajam viedoklim saistībā ar bērna pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanu, saskaņā ar kuru “šis jautājums ir jāizvērtē no bērna viedokļa un nekādā gadījumā no vecāku viedokļa, lai arī cik likumīga būtu viņu prasība attiecībā uz minēto bērnu” ( 41 ).

93.

Tādējādi arī – pārņemot iesniedzējtiesas norādīto piemēru tās piektajā prejudiciālajā jautājumā – mātes vēlmei izvairīties no viņas izcelsmes valsts sociālajiem dienestiem, pārceļoties uz citu dalībvalsti, kuras sociālo dienestu sistēmu viņa uzskata par labvēlīgāku, manā ieskatā pašai par sevi nav nozīmes, lai noskaidrotu tiesu, kas atrodas vislabākajā vietā tiesas spriešanai. Citiem vārdiem, šis apstāklis var tikt ņemts vērā vienīgi tad, ja tas var ietekmēt tiesas spēju izspriest lietu bērna interesēs.

94.

Tāpat arī diskusijai par personu brīvu pārvietošanos vieta ir tikai tad, ja tā var ietekmēt tiesas spēju izspriest lietu prioritārajās bērna interesēs.

95.

Savukārt tādi apstākļi kā tiesvedības valoda, attiecināmo pierādījumu pieejamība, piemēram, par viena vai abu vecāku spēju nodrošināt izglītību un uzturēšanu, iespēja izsaukt noderīgus lieciniekus un iespējamība, ka tie ierodas, medicīnisko un sociālo dienestu dokumentu pieejamība un iespēja tos attiecīgā gadījumā aktualizēt vai pat termiņš, kādā nolēmums tiks pieņemts ( 42 ), var tieši ietekmēt tiesas spēju izskatīt lietu bērna interesēs. Tātad tie var tikt ņemti vērā.

96.

Tas, ka visi vai daži no šiem apstākļiem pastāv nevis tiesas, kurai ir jurisdikcija vispārējā gadījumā, bet citas dalībvalsts teritorijā, nevar mazināt vides, kurā bērns aug, tas ir, viņa pastāvīgās dzīvesvietas vides, nozīmi un ietekmi, kādu uz viņa fizisko un morālo labsajūtu varētu atstāt ar lietas nodošanu citas dalībvalsts tiesai saistītā viņa neizbēgamā pārvietošana.

97.

Šajā sakarā man šķiet, ka konkrēti lietas izskatīšanai noderīgi dokumenti varētu, piemēram, tikt viegli iegūti, vienkārši izmantojot Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 5. punktā paredzēto sadarbības pienākumu.

98.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es tātad uzskatu, ka Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punkts paredz tiesas, kurai ir jurisdikcija vispārējā gadījumā, pienākumu pārliecināties, ka tiesa, kurai tā plāno nodot lietu, atrodas par to labākā vietā nolēmuma taisīšanai saistībā ar vecāku atbildību, kas vairāk kalpo prioritārajām bērna interesēm.

99.

Šajā nolūkā tai ir jāpārliecinās, ka nolēmumu par vecāku atbildību pieņems tiesa, kurai ir visciešākā saikne ar konkrētās lietas apstākļiem. Izvērtējums ir jāveic no bērna viedokļa, lai aizsargātu viņa intereses, tiesai, kurai ir jurisdikcija vispārējā gadījumā, neveicot salīdzinošu to materiālo tiesību analīzi, kuras piemēros citas dalībvalsts tiesas. Savukārt piemērojamo procesuālo normu vai šīs citas dalībvalsts tiesu parastās prakses analīze var būt noderīga. Tādi apstākļi kā tiesvedības valoda, attiecināmo pierādījumu pieejamība, iespēja izsaukt noderīgus lieciniekus un iespējamība, ka tie ierodas, medicīnisko un sociālo dienestu dokumentu pieejamība un iespēja tos attiecīgā gadījumā aktualizēt, kā arī termiņš, kādā nolēmums tiks pieņemts, var tikt ņemti vērā.

100.

Tas, ka visi vai daži no šiem apstākļiem pastāv nevis tiesas, kurai ir jurisdikcija vispārējā gadījumā, bet citas dalībvalsts teritorijā, nevar mazināt vides, kurā bērns aug, nozīmi un ietekmi, kādu uz viņa fizisko un morālo labsajūtu varētu atstāt ar lietas nodošanu citas dalībvalsts tiesai saistītā viņa neizbēgamā pārvietošana.

101.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai atbildēt uz Supreme Court uzdotajiem jautājumiem šādi: