1. 

Vai tad, kad Eiropas Savienības iestādes nosaka dempinga starpību, it īpaši importa no valsts, kurā nav tirgus ekonomikas, gadījumā, no normālās vērtības un eksporta cenas salīdzinājuma var izslēgt dažus eksporta darījumus saistībā ar noteiktiem attiecīgās preces veidiem? Kāds ir tvērums prasībai veikt korekcijas, pildot pienākumu saistībā ar normālās vērtības un eksporta cenas taisnīgu salīdzināšanu, ja normālā vērtība ir noteikta, pamatojoties uz analogas valsts metodi?

2. 

Tie būtībā ir šajās apvienotajās lietās aplūkojamie galvenie jautājumi, kas attiecas uz divām apelācijas sūdzībām, kuras kopīgi ir iesniegušas divas Ķīnas sabiedrības – Changshu City Standard Parts Factory un Ningbo Jinding Fastener Co. Ltd. Savās apelācijas sūdzībās šīs abas sabiedrības lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 29. aprīļa spriedumu Changshu City Standard Parts Factory un Ningbo Jinding Fastener/Padome ( 2 ) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), kurā tā noraidīja to prasību atcelt Padomes 2012. gada 4. oktobra Īstenošanas regulu Nr. 924/2012 ( 3 ) (turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).

3. 

Šajās lietās Tiesa ir aicināta sniegt svarīgus paskaidrojumus par Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības Padomes (turpmāk tekstā kopā – “iestādes”) pienākumu apjomu, kad tās nosaka dempinga starpību esamību, proti, gadījumā, ja importēšana notiek no valsts, kurā nav tirgus ekonomikas.

4.

Nolīguma par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (VVTT) VI panta īstenošanu (turpmāk tekstā – “Antidempinga nolīgums)” ( 4 ) 2. pantā “Dempinga noteikšana” ir noteikts:

“2.4.   Eksporta cenu un normālo vērtību ir jāsalīdzina objektīvi. Šo salīdzinājumu jāizdara tādā pat tirdzniecības līmenī, parasti ex-factory (rūpnīcas cenu) līmenī, un attiecībā uz realizāciju, kas pēc iespējas veikta vienā un tajā pašā laikā. Katrā gadījumā pienācīgi jāņem vērā, pēc to būtības, atšķirības, kuras ietekmē cenu salīdzināmību, t.sk. atšķirības pārdošanas apstākļos un nosacījumos, nodokļu maksājumos, tirdzniecības līmeņa, apjomu, fiziskā raksturojuma ziņā, un jebkādas citas atšķirības, kuras arī ietekmē cenu salīdzināmību. [..] Institūcijas norāda attiecīgajām pusēm, kāda informācija ir nepieciešama, lai nodrošinātu objektīvu salīdzinājumu un neuzliktu šīm pusēm nepamatotu pierādīšanas slogu. [..]”

2.4.2.   Atbilstoši 4. paragrāfa nosacījumiem, kuri reglamentē objektīvu salīdzinājumu, izmeklēšanas fāzē dempinga maržas [starpības] esamība parasti tiek noteikta, pamatojoties uz vidējās svērtās vērtības salīdzinājumu ar visu salīdzināmo eksporta darījumu vidējo svērto cenu, vai salīdzinot normālo vērtību un eksporta cenas no darījuma uz darījumu. [..]”

5.

Regulas (ES) Nr. 1225/2009 (turpmāk tekstā – “pamatregula”) ( 5 ) 2. pantā “Dempinga konstatēšana” ir noteikts:

“[..]

C. Salīdzināšana

D. Dempinga starpība

6.

Tiesvedības priekšvēsture ir sīki izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–16. punktā. Šīs tiesvedības vajadzībām ir jāatgādina, ka Padome ar Regulu Nr. 91/2009 ( 6 ) noteica antidempinga maksājumu dažu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes dzelzs vai tērauda savienotājelementu importam.

7.

PTO Strīdu izšķiršanas padome (SIP) 2011. gada 28. jūlijā pieņēma Apelācijas institūcijas ziņojumu, kā arī Īpašās komisijas ziņojumu, kas ir grozīts ar Apelācijas institūcijas ziņojumu strīdā “Eiropas Kopienas – Galīgie antidempinga pasākumi konkrētiem dzelzs vai tērauda savienotājelementiem no Ķīnas” ( 7 ). Šajos ziņojumos tika konstatēts, ka Savienība ir pārkāpusi dažas PTO tiesību normas.

8.

Lai noteiktu, kā Regula Nr. 91/2009 bija jāgroza, lai to saskaņotu ar SIP ieteikumiem, Komisija uzsāka šajā regulā noteikto antidempinga pasākumu pārskatīšanu ( 8 ).

9.

Veikusi šo pārskatīšanu, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1515/2001 ( 9 ), Padome 2012. gada 4. oktobrī pieņēma apstrīdēto regulu.

10.

Apstrīdētajā regulā Padome vispirms norādīja, ka SIP ziņojumi neietekmē Regulā Nr. 91/2009 izklāstītos konstatējumus par attiecīgu preci un līdzīgu preci ( 10 ).

11.

Turpinājumā Padome atgādināja, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu tādiem ražotājiem eksportētājiem kā apelācijas sūdzības iesniedzējas, kas nav sabiedrības, kuras darbojas tirgus ekonomikas režīmā, normālā vērtība ir jānosaka, pamatojoties uz cenām iekšzemes tirgū vai salikto normālo vērtību kādā analogā valstī. Šajā lietā Indija tika atzīta par trešo valsti ar atbilstīgu tirgus ekonomiku. Tādējādi normālā vērtība tika noteikta, pamatojoties uz cenām, par kādām attiecīgo preci iekšzemes tirgū pārdeva Indijas ražotājs, kas sadarbojās izmeklēšanā ( 11 ).

12.

Turpinājumā Padome noraidīja tostarp apelācijas sūdzības iesniedzēju saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu iesniegtās korekcijas prasības, pamatojoties uz ražošanas izmaksu, kā arī efektivitātes un ražīguma atšķirībām ( 12 ). Šajā ziņā Padome norādīja, ka puses nav sniegušas pierādījumus tam, ka izmaksu atšķirības atspoguļojās cenu starpībā. Padome atgādināja, ka izmeklēšanā attiecībā uz tādām valstīm, kuras nedarbojās tirgus ekonomikas apstākļos, piemēram, Ķīnu, tiek izmantota trešās valsts tirgus ekonomika, lai novērstu to, ka tiek ņemtas vērā cenas un izmaksas, kas nav parasts tirgū darbojošos spēku rezultāts. Tā kā sākotnējā izmeklēšanā neviens Ķīnas ražotājs eksportētājs nebija sabiedrība, kura darbojas tirgus ekonomikas režīmā, nebija iespējams atzīt, ka to izmaksu struktūra atspoguļo tirgus vērtības, ko var izmantot par pamatu korekcijām, it īpaši attiecībā uz piekļuvi izejvielām. Turklāt Indijas ražotājs konkurēja ar daudziem citiem ražotājiem Indijas iekšzemes tirgū, tādēļ tā cenas pilnībā atspoguļoja situāciju iekšzemes tirgū. Tāpēc Padome korekcijas prasības noraidīja.

13.

Lai noteiktu dempinga starpības saskaņā ar pamatregulas 2. panta 11. punktu, iestādes nolēma salīdzināt vidējo svērto normālo vērtību ar visu salīdzināmo eksporta uz Savienību darījumu vidējo svērto cenu (turpmāk tekstā – “pirmā simetriskā metode”) ( 13 ).

14.

Tomēr salīdzināšanas posmā tika konstatēts, ka Indijas ražotājs neražoja un nepārdeva visus tos attiecīgās preces veidus, kurus eksportēja Ķīnas eksportēji ražotāji ( 14 ).

15.

Šajos apstākļos iestādes veica eksporta cenu un normālās vērtības salīdzinājumu tikai attiecībā uz tiem attiecīgās preces veidiem, kurus eksportēja Ķīnas ražotāji eksportētāji un kuru attiecīgo veidu ražoja un pārdeva Indijas ražotājs. Eksporta darījumi attiecībā uz attiecīgās preces veidiem, kurus attiecīgais Indijas ražotājs nepārdeva iekšzemes tirgū, tika izslēgti no dempinga starpības aprēķina ( 15 ). Tomēr šādi noteikta dempinga summa tika vispārīgi piemērota visiem attiecīgās preces veidiem ( 16 ).

16.

Iestādes uzskatīja, ka šī metode ir visticamākā, lai noteiktu dempinga līmeni, jo “mēģinājumi noteikt visu citu eksportēto veidu atbilstību ļoti līdzīgiem Indijas ražotāja veidiem varētu radīt kļūdainus konstatējumus” ( 17 ). Tās arī uzskatīja, ka dempinga aprēķinā izmantotie eksporta darījumi attiecas uz visiem attiecīgās preces veidiem, ko eksportēja Ķīnas ražotāji eksportētāji ( 18 ).

17.

Rezultātā ar Regulu Nr. 91/2009 ieviestā antidempinga maksājuma apmērs ar apstrīdēto regulu Changshu City Standard Parts Factory tika samazināts līdz 38,3 % un Ningbo Jinding Fastener noteiktais maksājums tika atstāts spēkā 64,3 % ( 19 ) apmērā.

18.

2016. gada 12. februārī SIP pieņēma Apelācijas institūcijas ziņojumu un Īpašās komisijas ziņojumu, kas ir grozīts ar Apelācijas institūcijas ziņojumu strīdā “Eiropas Kopienas – Galīgie antidempinga pasākumi konkrētiem dzelzs un tērauda savienotājelementiem no Ķīnas – Ķīnas atsaukšanās uz Vienošanās par normām un procedūrām strīdu izšķiršanai 21. panta 5. punktu ( 20 ). Šajos ziņojumos tika konstatēts, ka ar apstrīdēto regulu Savienība turpina pārkāpt dažas PTO tiesību normas. Šajos ziņojumos it īpaši ir apšaubītas tās apstrīdētās regulas daļas, kuras attiecas uz dažu ieinteresēto pušu iesniegtajām korekcijas prasībām, kā arī uz tādu darījumu saistībā ar Ķīnas ražotāju eksportētāju eksportētajiem attiecīgās preces veidiem izslēgšanu no dempinga starpību aprēķina, kurus minētais Indijas ražotājs neražoja un nepārdeva.

19.

2016. gada 26. februārī Komisija pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2016/278 ( 21 ). Šajā regulā, kas tika pieņemta saskaņā ar Regulu (ES) 2015/476 ( 22 ), Komisija pēc iepriekšējā punktā minētajiem SIP ziņojumiem nolēma atcelt antidempinga maksājumus, kas tika izveidoti ar Regulu Nr. 91/2009 un tika grozīti ar apstrīdēto regulu.

20.

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti 2012. gada 24. decembrī, katra [apelācijas sūdzības] iesniedzēja cēla prasību atcelt apstrīdēto regulu. Savas prasības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīja divus pamatus.

21.

Pirmais pamats bija balstīts uz pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta un 8., 9. un 11. punkta, kā arī 9. panta 5. punkta, nediskriminācijas principa, kā arī Antidempinga nolīguma 2.4.2. panta pārkāpumu. Šajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmeta iestādēm, ka, aprēķinot dempinga starpību, tās bija izslēgušas darījumus attiecībā uz tādiem Ķīnas ražotāju eksportētāju eksportētajiem attiecīgās preces veidiem, kurus attiecīgais Indijas ražotājs neražoja un nepārdeva.

22.

Otrais pamats bija balstīts uz pamatregulas 2. panta 10. punkta un Antidempinga nolīguma 2.4. panta, kā arī LESD 296. panta pārkāpumu. Tas attiecās uz apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegto korekcijas prasību noraidīšanu.

23.

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasības un piesprieda tām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24.

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

25.

Padome lūdz noraidīt apelācijas sūdzības un piespriest apelācijas sūdzību iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā un tiesvedībā Vispārējā tiesā.

26.

Komisija lūdz Tiesai noraidīt apelācijas sūdzības kā nepieņemamas. Pakārtoti, tā lūdz noraidīt apelācijas sūdzības kā nepamatotas un piespriest apelācijas sūdzību iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2015. gada 22. septembra lēmumu lietas C‑376/15 P un C‑377/15 P tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai.

28.

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza divus pamatus. Pirms šo pamatu analīzes sākumā tomēr ir jāaplūko divi jautājumi saistībā ar iespējamo lis pendens esamību un iespēju atsaukties uz Antidempinga nolīgumu un SIP lēmumiem un ieteikumiem šajā lietā.

29.

Komisija izvirza lis pendens iebildi. Tā apgalvo, ka apelācijas sūdzības abās šajās apvienotajās lietās ir identiskas. Proti, lietas dalībnieki, apstrīdētie tiesību akti, apelācijā pārsūdzētais spriedums, kā arī pamati un argumenti, kurus apelācijas sūdzībās ir izvirzījuši lietas dalībnieki, esot identiski.

30.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru prasība, kas celta pēc citas prasības, kura vērsta pret tiem pašiem lietas dalībniekiem, balstīta uz tiem pašiem pamatiem un vērsta uz tā paša tiesību akta atcelšanu, ir noraidāma kā nepieņemama lis pendens dēļ ( 23 ).

31.

Šajā lietā ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības, kuras ir iesniegušas divas apelācijas sūdzības iesniedzējas abās šajās lietās, attiecas uz vieniem un tiem pašiem lietas dalībniekiem. Turklāt to priekšmets ir identisks, jo abas apelācijas sūdzības ir iesniegtas ar mērķi atcelt pārsūdzēto spriedumu. Visbeidzot, abas apelācijas sūdzības ir identiskas un tajās ir izvirzīti vieni un tie paši pamati. Šajos apstākļos, tā kā apelācijas sūdzība lietā C‑377/15 P tika iesniegta vēlāk, tā ir jānoraida kā nepieņemama lis pendens esamības dēļ.

32.

Lietas dalībnieki savos argumentos atsaucas uz dažiem Antidempinga nolīgumu noteikumiem un vairākiem SIP lēmumiem un ieteikumiem. Izvērtējot apstrīdētās regulas tiesiskumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir atsaukusies, pirmkārt, uz Antidempinga nolīguma 2.4. un 2.4.2. pantu, kā arī, otrkārt, lai noraidītu to atbilstību, uz PTO Apelācijas institūcijas ziņojumu ( 24 ). Turklāt, kā izriet no šo secinājumu 18. punkta, 2016. gada februārī, pēc pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas, SIP pieņēma divus ziņojumus, kuros izdarītie secinājumi attiecas tieši uz apstrīdēto regulu. Lietas dalībnieki apsprieda šos ziņojumus tiesas sēdē Tiesā.

33.

Šajos apstākļos vispirms ir jānosaka, vai un cik lielā mērā šajā lietā var atsaukties uz Antidempinga nolīgumu un SIP lēmumiem un ieteikumiem, uz kuriem plaši ir atsaukušies lietas dalībnieki.

34.

Pirmkārt, attiecībā uz Antidempinga nolīgumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ņemot vērā PTO nolīgumu būtību un sistēmu, tie principā nepieder normām, uz kuru pamata var tikt pārbaudīts Savienības iestāžu tiesību aktu tiesiskums. Tomēr divās izņēmuma situācijās Tiesa ir atzinusi, ka attiecīgajā gadījumā Savienības tiesa pārbauda Savienības tiesību akta vai aktu, kas pieņemti tā piemērošanai, tiesiskumu saistībā ar PTO nolīgumiem ( 25 ). Runa ir par gadījumu, kad Savienība ir paredzējusi pildīt īpašas saistības, kuras tā bija uzņēmusies šo nolīgumu ietvaros (tā sauktais “Nakajima” izņēmums ( 26 )), un par gadījumu, kad attiecīgajā Savienības tiesību aktā ir tieša norāde uz precīzām minēto nolīgumu tiesību normām (tā sauktais “Fediol” izņēmums ( 27 )).

35.

Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka, lai atsevišķos gadījumos PTO antidempinga sistēma varētu būt izņēmums no vispārējā principa, saskaņā ar kuru Savienības tiesa nepārbauda Savienības iestāžu tiesību aktu tiesiskumu attiecībā uz to atbilstību PTO nolīgumu normām, ir juridiski pienācīgi jāpierāda, ka likumdevējs ir vēlējies Savienības tiesībās ieviest īpašas saistības, par kurām ir panākta vienošanās PTO līgumu ietvaros. Tāpēc ir nepieciešams, lai no konkrētās attiecīgo Savienības tiesību normas būtu secināms, ka ar to ir paredzēts īstenot kādu noteiktu no PTO līgumiem izrietošu īpašu saistību ( 28 ).

36.

Šajā gadījumā Tiesa jau ir atzinusi, ka ar pamatregulas 2. panta 11. punktu Savienības likumdevējs ir vēlējies pildīt īpašas saistības, kas ietvertas Antidempinga nolīguma 2.4.2. pantā ( 29 ). Tātad pārsūdzētā sprieduma 34. punktā Vispārējā tiesa ir pamatoti atzinusi, ka Savienības tiesai apstrīdētās regulas tiesiskuma pārbaude bija jāveic kopsakarā ar pēdējo minēto tiesību normu.

37.

Attiecībā uz pamatregulas 2. panta 10. punktu no apstākļa, ka šīs tiesību normas pirmais teikums ir formulēts tieši tāpat kā Antidempinga nolīguma 2.4. pants, izriet, ka vismaz attiecībā uz pirmajā teikumā paredzēto pienākumu veikt eksporta cenas un normālās vērtības “taisnīgu salīdzināšanu” Savienības likumdevējs ar šo pamatregulas tiesību normu ir vēlējies panākt Antidempinga nolīgumā ietverto īpašo saistību izpildi ( 30 ). No tā izriet, ka Tiesai arī attiecībā uz šo noteikumu ir jāveic attiecīgo Savienības tiesību aktu tiesiskuma pārbaude, piešķirot jēdzienam “taisnīga salīdzināšana” tādu pašu nozīmi, kāda tam ir PTO tiesībās ( 31 ).

38.

Otrkārt, attiecībā uz SIP lēmumiem un ieteikumiem Tiesa ir nospriedusi, ka saimnieciskās darbības subjektu iespēja Savienības tiesā atsaukties uz Savienības akta nesaderīgumu ar SIP lēmumu nav pieņemama. Tādējādi saskaņā ar Tiesas judikatūru, vismaz izņemot gadījumus, kad pēc šo lēmumu un ieteikumu pieņemšanas Savienība ir vēlējusies uzņemties īpašas saistības, Savienības tiesā nevar atsaukties uz SIP lēmumu vai ieteikumu, kurā ir konstatēta PTO normu neizpilde, tāpat kā uz PTO nolīgumos iekļautajām materiāltiesiskajām normām, lai noteiktu, vai Savienības tiesību akts ir nesaderīgs ar šo ieteikumu vai lēmumu ( 32 ).

39.

Tomēr Savienības noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem ir augstāks normatīvs spēks nekā Savienības atvasināto tiesību aktiem, un tas liek šos pēdējos minētos interpretēt cik vien iespējams atbilstoši minētajiem līgumiem. Tādējādi Tiesa jau ir atsaukusies uz PTO Apelācijas institūcijas vai Īpašās komisijas ziņojumiem, lai pamatotu tās sniegto dažu PTO nolīgumu noteikumu interpretāciju ( 33 ).

40.

Šajā lietā attiecībā uz 2011. gada 28. jūlija ziņojumu, kas ir minēts šo secinājumu 7. punktā un ko SIP ir pieņēmusi strīdā “Eiropas Kopienas – Galīgie antidempinga pasākumi konkrētiem dzelzs un tērauda savienotājelementiem no Ķīnas”, no apstrīdētās regulas interpretācijas izriet, ka iestādes ir pieņēmušas šo regulu ( 34 ), “lai ņemtu vērā [šo] ziņojumu secinājumus attiecībā uz regulu [Nr. 91/2009]” un lai “labotu regulas [Nr. 91/2009] aspektus, kurus SIP savos ziņojumos ir atzinusi par nesaderīgiem” ( 35 ).

41.

Šajos apstākļos, ņemot vērā tiešas atsauces uz šiem ziņojumiem un acīmredzamu vēlmi apstrīdētajā regulā ņemt vērā šajos ziņojumos iekļautos secinājumus, ir jāuzskata, ka šajā īpašajā gadījumā, pieņemot minēto regulu, iestādes ir vēlējušās, lai Savienības tiesību sistēmā tiktu izpildīti minētajos ziņojumos iekļautie secinājumi. No tā izriet, ka Savienības tiesai, ciktāl tas ir nepieciešams, ir jāvērtē apstrīdētās regulas tiesiskums, ņemot vērā šos ziņojumus.

42.

Savukārt attiecībā uz SIP ziņojumiem, kas ir pieņemti 2016. gada 12. februārī, pamatojoties uz šo secinājumu 19. pantā minētās Vienošanās par normām un procedūrām strīdu izšķiršanai 21. panta 5. pantu, vispirms ir jānorāda, ka tie tika pieņemti gan pēc apstrīdētās regulas, gan pārsūdzētā sprieduma ( 36 ). Turklāt, kā esmu norādījis šo secinājumu 19. punktā, Komisija, pamatojoties uz Regulu 2015/476, ir pieņēmusi Īstenošanas regulu 2016/278, kurā, ņemot vērā minētajos ziņojumos ietvertos konstatējumus, tā uzskatīja par lietderīgu atcelt apstrīdētajā regulā noteiktos antidempinga pasākumus ( 37 ). No Īstenošanas regulas 2016/278 2. panta izriet, ka šie pasākumi ir atcelti, sākot no tās spēkā stāšanās dienas, un nevar būt par pamatu līdz minētajai dienai iekasēto nodokļu atmaksāšanai. No tā jāsecina, ka šajos apstākļos, izslēdzot saskaņā ar apstrīdēto regulu samaksāto nodokļu atlīdzināšanu, Savienība nav paredzējusi pildīt īpašas saistības, kuras tā uzņēmusies PTO ietvaros ( 38 ). No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šajā gadījumā nedz apstrīdētā regula, nedz jo īpaši pārsūdzētais spriedums nevar tikt izvērtēti, ņemot vērā minētos SIP ziņojumus.

43.

Visbeidzot, attiecībā uz citiem lietas dalībnieku minētajiem SIP ziņojumiem ir jākonstatē, ka pēc šo ziņojumu pieņemšanas iestādes nav paredzējušas apstrīdētajā regulā uzņemties nekādas īpašas saistības. Šajos apstākļos, ņemot vērā šo secinājumu 39. punktā minēto judikatūru, šie ziņojumi labākajā gadījumā var būt informācija, kuru Tiesa var izmantot, lai interpretētu attiecīgā Antidempinga nolīguma noteikumus.

44.

Pirmais pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 29.–90. punktā minēto argumentāciju. Tas ir balstīts uz pamatregulas 2. panta 10. un 11. punkta, kā arī Antidempinga nolīguma 2.4. un 2.4.2. panta pārkāpumu. Šajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nenosodīja iestādes par to, ka tās bija noteikušas dempinga starpības, izslēdzot no salīdzinājuma ar normālo vērtību dažus eksporta darījumus, proti, tos, kas attiecas uz tādiem attiecīgās preces veidiem, kurus Indijas ražotājs neražoja.

45.

Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā uzskatīja, ka pamatregulas 2. panta 11. punktā, aplūkojot to kopsakarā ar Antidempinga nolīguma 2.4.2. pantu, ir prasīts, ka, nosakot dempinga starpības, iestādēm ar normālo vērtību ir jāsalīdzina tikai tie darījumi, kas ar to ir salīdzināmi. Saskaņā ar atsauci, kas minētajās normās ir veikta uz taisnīgas salīdzināšanas noteikumiem, iestādēm darījumi “pēc iespējas” būtu jāpadara par salīdzināmiem, veicot korekcijas. Turklāt attiecīgajos noteikumos nav prasīts, lai salīdzinājums būtu pēc iespējas “taisnīgāks”, bet tikai tas, lai tas būtu “taisnīgs” ( 39 ).

46.

Vispārējā tiesa uzskatīja, ka izskatāmajā lietā attiecīgās preces veidi bija pielīdzināmi “līdzīgai” precei un tātad tos varēja uzskatīt par salīdzināmiem. Tomēr tas nebija automātiski attiecināms uz dažu attiecīgās preces veidu cenām, proti, tādu Ķīnas ražotāju eksportētāju eksportēto preču cenām, kurus Indijas ražotājs neražoja. Tā kā šiem attiecīgās preces veidiem, kas tomēr ir līdzīgi, nebija pārdošanas cenas Indijā, esot tikusi kavēta salīdzinājuma veikšana attiecībā uz minētajiem veidiem, lai aprēķinātu dempinga starpības ( 40 ).

47.

Turpinājumā Vispārējā tiesa izskatīja dažādas pamatregulā paredzētās metodes, kuras, iespējams, iestādēm būtu ļāvušas iegūt normālo vērtību tādiem šīs attiecīgās preces veidiem, kurus Indijas ražotājs neražoja. Tomēr, pēc Vispārējās tiesas domām, pat ja tās tiktu atzītas par izmantojamām, šīs metodes nebūtu nodrošinājušas taisnīgāku salīdzinājumu par to, ko bija veikušas iestādes ( 41 ). Vispārējā tiesa noraidīja arī apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus par aprēķināto dempinga starpību reprezentatīvo raksturu visiem eksportētajiem attiecīgās preces veidiem ( 42 ). Pamatojoties uz šo analīzi, Vispārējā tiesa nosprieda, ka Padome nebija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izslēdzot no dempinga starpības aprēķina eksporta darījumus attiecībā uz tādiem attiecīgās preces veidiem, kuriem ražotāja pārdošanas cenas analogā valstī nebija pieejamas.

48.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas, pirmkārt, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi pamatregulas 2. panta 11. punktu un Antidempinga nolīguma 2.4.2. pantu. Šīs abas tiesību normas esot bijis jāinterpretē tādējādi, ka tajās ir paredzēta prasība, ka visiem attiecīgās preces, kas tika definēta izmeklēšanas sākumā, eksporta pārdevumiem ir jābūt iekļautiem salīdzinājumā, lai aprēķinātu dempinga starpību. Šai starpībai esot jāattiecas uz preci, uz kuru attiecas izmeklēšana, kopumā. Turklāt valsts, kurā nav tirgus ekonomikas, statusa dēļ nedrīkstēja atkāpties no normām par dempinga starpības noteikšanu.

49.

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot sajaukusi pienākumus attiecībā uz dempinga starpības aprēķināšanu un taisnīgu salīdzināšanu. Pirmkārt, pārbaudot, vai dažādi risinājumi, kas ļāva salīdzināt visus eksporta darījumus, bija “taisnīgi”, pienākumus attiecībā uz dempinga starpības aprēķināšanu Vispārējā tiesa esot pielīdzinājusi pienākumiem veikt taisnīgu salīdzināšanu. Otrkārt, dempinga starpības aprēķināšanas saderība ar pamatregulas 2. panta 11. punktu esot jāizvērtē, nevis pamatojoties uz jēdzienu “salīdzināmas cenas” ( 43 ), bet uz jēdzienu “salīdzināmi darījumi”. Apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd arī Vispārējās tiesas lietoto vārdkopu “pēc iespējas” ( 44 ).

50.

Treškārt, katrā ziņā Vispārējās tiesas veiktā analīze esot kļūdaina. Pēc to domām, runa esot nevis par to, lai noteiktu, ka viena pieeja ir taisnīgāka par otru, bet par to, ka izmantotā pieeja ir saderīga ar pamatregulas 2. panta 11. punktu un Antidempinga nolīguma 2.4.2. pantu. Par šo tiesību normu ievērošanu būtu jārūpējas nevis ieinteresētajām pusēm, bet iestādēm. Jēdzienam “reprezentativitāte” neesot nozīmes, jo tas nav minēts nedz pamatregulā, nedz Antidempinga nolīgumā. Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas esot pierādījušas nereprezentivitāti attiecībā uz eksporta darījumiem, kurus izmantoja iestādes.

51.

Iestādes apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumus. Komisija vispirms norāda, ka pirmais pamats ir nepieņemams, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd faktu vērtējumu un neidentificē kļūdu tiesību piemērošanā, un arī neiedarbīgs. Turpmāk Komisijas ieskatā ar pamatregulas 2. panta 11. punkta un Antidempinga nolīguma 2.4.2. panta interpretāciju, ko ir ierosinājušas apelācijas sūdzības iesniedzējas, tiekot izkropļota Antidempinga nolīguma 2.4. panta nozīme un saturs, ko “caurstrāvo”“taisnīgas salīdzināšanas” princips, kuram ir dodama priekšroka. Padome uzskata, ka pamatregulas un Antidempinga nolīguma formulējums skaidri norāda, ka taisnīgas salīdzināšanas prasībai ir jādod priekšroka salīdzinājumā ar pienākumu aprēķināt dempinga starpību, pamatojoties uz visiem eksporta darījumiem. Šo iestāžu skatījumā apelācijas sūdzības iesniedzēju minētajai judikatūrai un SIP Apelācijas institūcijas ziņojumiem neesot nozīmes, jo tie attiecoties uz jautājumu par reducēšanu līdz nullei, kas esot ļoti atšķirīgs no šajās lietās aplūkotā. Savukārt Antidempinga nolīguma 2.4.2. panta interpretācija, kuru sniegusi SIP Apelācijas institūcija, parādot, ka jēdzienam “salīdzināmi” ir svarīga nozīme, lai nodrošinātu “taisnīgu salīdzināšanu”. Turklāt no judikatūras izrietot, ka reprezentativitātes jēdzienam ir nozīme.

52.

Šis pamats attiecas uz iestādēm uzlikto pienākumu apjomu tad, kad tās nosaka dempinga starpību saskaņā ar pamatregulas 2. panta 11. punktu.

53.

Apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie iebildumi attiecas uz šīs tiesību normas interpretāciju pārsūdzētajā spriedumā – kas ir atgādināta šo secinājumu 45. un 46. punktā –, uz kuras pamata Vispārējā tiesa šajā gadījumā pamatoja dažu eksporta darījumu attiecībā uz noteiktiem attiecīgās preces veidiem izslēgšanu no dempinga starpības aprēķina.

54.

Vispirms ir jānorāda, ka pretēji Komisijas apgalvotajam pirmais pamats nav nedz pilnībā nepieņemams, nedz arī neiedarbīgs.

55.

Pirmkārt, kā tas, manuprāt, skaidri izriet no apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu kopsavilkuma ( 45 ), tās pārmet Vispārējai tiesai kļūdas tiesību piemērošanā, kas izriet no pamatregulas un Antidempinga nolīguma noteikumu par dempinga starpības aprēķināšanu un taisnīgu salīdzināšanu apgalvotās nepareizās interpretācijas. Runa ir par tiesību jautājumiem, kas ir pieņemami apelācijas tiesvedībā.

56.

Otrkārt, pamats nav arī neiedarbīgs. Ja Tiesai, apmierinot šo pamatu, būtu jānospriež, ka attiecīgo pamatregulas un Antidempinga nolīguma noteikumu interpretācija, kuru ir sniegusi Vispārējā tiesa, ir kļūdaina, pārsūdzētajā spriedumā būtu pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, kas izraisītu tā atcelšanu.

57.

Attiecībā uz dažādu apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzīto iebildumu analīzi pēc būtības vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kā pamatoti ir norādījusi Vispārējā tiesa, kopējās tirdzniecības politikas jomā un it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā iestādēm ir plaša rīcības brīvība pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ ( 46 ).

58.

Precīzāk, no judikatūras izriet, ka pamatregulas 2. panta 11. punkta piemērošanai, it īpaši, izvēloties vienu no dažādām dempinga starpības aprēķina metodēm, ir jāveic sarežģītu ekonomisku situāciju izvērtējums ( 47 ).

59.

Taču, lai arī iestādēm ir rīcības brīvība attiecībā uz pamatregulas 2. panta 11. punkta piemērošanu, šī rīcības brīvība tomēr ir jāīsteno atbilstoši šajā regulā noteiktajam tiesiskajam regulējumam. Šajā kontekstā, manuprāt, nozīme ir divām īpašām prasībām, kas izriet no šī tiesiskā regulējuma.

60.

Pirmkārt, ir jānorāda, ka tiesiskais regulējums par antidempingu attiecas uz dempinga preci. Pamatregulas 1. panta 2. punktā iekļautajā dempinga definīcijā ir atsauce uz “dempinga preci” ( 48 ).

61.

Tāpēc nav nejauši, ka viena no pirmajām darbībām, ko iestādes veic savās izmeklēšanās antidempinga jomā, ir definēt attiecīgo preci, uz kuru attiecas izmeklēšana. Šīs definīcijas mērķis ir palīdzēt izstrādāt tādu preču sarakstu, par kuru importu Savienībā tiek veikta antidempinga izmeklēšana un kura pēc tās veikšanas attiecīgā gadījumā kļūs par antidempinga maksājumu objektu ( 49 ). Tāpat, pamatojoties uz šo definīciju, vēlāk tiek identificēta “līdzīga prece” saskaņā ar pamatregulas 1. panta 4. punktu.

62.

Taču pēc tam, kad iestādes ir definējušas attiecīgo preci, tām ir jāattiecas pret to konsekventi saskaņā ar šo definīciju visā izmeklēšanas laikā ( 50 ).

63.

It īpaši no tā izriet, ka tad, kad iestādes nosaka dempinga starpības, tām tās ir jānosaka attiecībā uz attiecīgo preci, kā tā ir definēta izmeklēšanā, un it īpaši attiecībā uz šo preci kopumā ( 51 ). Tās nevar definēt sākumā attiecīgo preci, uz kuru attiecas izmeklēšana, vienā veidā un vēlāk aprēķināt dempinga starpības citā veidā, kas nav pilnībā saderīgs ar šo definīciju.

64.

Tas nenozīmē, ka tad, kad iestādes uzskata to par atbilstīgu, tām dempinga starpību noteikšanas nolūkā būtu aizliegts iedalīt attiecīgo preci veidos vai modeļos un veikt vairākus salīdzinājumus. Tomēr prasība nodrošināt konsekventu attieksmi pret preci izmeklēšanas gaitā ietver to, ka ir jāņem vērā visu šo salīdzinājumu rezultāti un ka dempinga starpības ir jānosaka katrai precei, to aplūkojot kopumā ( 52 ).

65.

Otrkārt, no pamatregulas 2. panta 11. punkta formulējuma izriet, ka, nosakot dempinga starpības, ir jāievēro prasība, ka šīm starpībām ir jāatspoguļo veiktā dempinga faktiskie apmēri ( 53 ).

66.

Tādējādi, īstenojot savu rīcības brīvību pamatregulas 2. panta 11. punkta piemērošanā, iestādēm dempinga starpību aprēķina metodes ir jāpiemēro tādējādi, lai nodrošinātu, ka šīs noteiktās starpības atspoguļotu veiktā dempinga faktiskos apmērus ( 54 ).

67.

Taču pamatregulas 2. panta 11. punkta interpretācijā, kuru Vispārējā tiesa ir sniegusi pārsūdzētajā spriedumā un saskaņā ar kuru iestādes no dempinga starpību aprēķina drīkst izslēgt eksporta darījumus attiecībā uz noteiktiem attiecīgās preces, kā tā tika definēta izmeklēšanā, veidiem, tomēr tām atļaujot piemērot šādi aprēķinātas dempinga starpības visiem attiecīgās preces veidiem, manuprāt, var tikt neņemtas vērā divas šo secinājumu 62. un 63., kā arī 65. un 66. punktā minētās prasības.

68.

Pirmkārt, ja dempinga starpību aprēķinā netiek ņemti vērā daži attiecīgās preces veidi, šīs starpības tiek aprēķinātas tikai attiecībā uz attiecīgās preces daļu, nevis uz šo preci kopumā, kā tā tika definēta izmeklēšanā.

69.

Otrkārt, neiekļaujot dempinga starpību aprēķinā eksporta darījumus attiecībā uz dažiem attiecīgās preces veidiem, iestādes nevarētu nedz ņemt vērā, nedz novērtēt ietekmi, kāda šiem darījumiem ir uz vispārējo dempinga starpību aprēķinu. No tā izriet, ka tādējādi šīs starpības var neatspoguļot veiktā dempinga faktiskos apmērus.

70.

Turklāt secinājumu, saskaņā ar kuru iestādes no dempinga starpību aprēķina nevar izslēgt dažus eksporta darījumus attiecībā uz noteiktiem attiecīgās preces veidiem, apstiprina, pirmkārt, pamatregulas 2. panta 11. punkta formulējums, otrkārt, Tiesas judikatūra un, treškārt, PTO līmenī sniegtā Antidempinga nolīguma 2.4.2. panta interpretācija.

71.

Pirmkārt, pamatregulas 2. panta 11. punkta formulējumā ir tieši paredzēts, ka, piemērojot pirmo simetrisko metodi, dempinga starpības tiek noteiktas, pamatojoties uz vidējās svērtās normālās vērtības un visu uz Savienību orientēto eksporta darījumu vidējo svērto cenu salīdzinājumu. Šāds formulējums nedod iespēju no dempinga starpības aprēķina izslēgt dažus eksporta darījumus attiecībā uz noteiktiem attiecīgās preces veidiem.

72.

Otrkārt, spriedumā Ikea Wholesale ( 55 ) Tiesa ir kritizējusi Padomi par to, ka tā nebija “aprēķinājusi kopējo dempinga starpību, pamatojoties uz salīdzinājumu, kas pilnībā atspoguļo visas salīdzināmās eksporta cenas” ( 56 ).

73.

Treškārt, SIP Apelācijas institūcija, interpretējot Antidempinga nolīguma 2.4.2. pantu, ir tieši norādījusi, ka dempinga starpības attiecībā uz attiecīgo preci ir jānosaka, “pamatojoties uz vidējās svērtās normālās vērtības salīdzinājumu ar vidējo svērto cenu visos salīdzināmajos eksporta darījumos, t.i., visos darījumos ar visiem preces modeļiem vai veidiem, par ko notiek izmeklēšana” ( 57 ).

74.

Šīm atsaucēm gan uz pamatregulas 2. panta 11. punkta formulējumu, gan Tiesas judikatūru, gan SIP Apelācijas institūcijas lēmumiem un ieteikumiem gadījumos, kas attiecās uz tā sauktās “reducēšanas līdz nullei” metodes ( 58 ) likumību, ir jāsniedz divkāršs precizējums.

75.

Pirmais precizējums attiecas uz pamatregulas 2. panta 11. punkta interpretāciju, ko ir sniegusi Vispārējā tiesa. Proti, Vispārējā tiesa šo tiesību normu ir interpretējusi, ņemot vērā Antidempinga nolīguma 2.4.2. pantu un pamatregulas 2. panta 10. punktā un Antidempinga nolīguma 2.4. pantā paredzēto pienākumu veikt “taisnīgu salīdzināšanu”.

76.

Pēc Vispārējās tiesas domām, no šo tiesību normu kopuma būtībā izriet, ka iestādēm ar normālo vērtību nebija obligāti jāsalīdzina visu eksporta darījumu attiecībā uz attiecīgo preci cena, bet tikai visi “darījumi, kas ir ar to salīdzināmi” ( 59 ). Šajā gadījumā Vispārējās tiesas skatījumā eksporta darījumi attiecībā uz attiecīgās preces veidiem, kurus neražoja Indijas ražotāji un tātad kuriem nebija salīdzināmas (pārdošanas) cenas, nebija salīdzināmi darījumi. Tā kā nebija metodes, kas nodrošinātu taisnīgāku salīdzinājumu par iestāžu veikto, esot bijis atļauts izslēgt šos darījumus no dempinga starpības aprēķina.

77.

Tomēr šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, kā tas izriet no šo secinājumu 73. punkta, ka, lai piemērotu Antidempinga nolīguma 2.4.2. pantu – saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa interpretēja pamatregulas 2. panta 11. punktu –, par “salīdzināmiem eksporta darījumiem” ir uzskatāmi visi darījumi, kas attiecas uz katru no attiecīgās preces veidiem ( 60 ). Proti, ja visi izmeklēšanā definētie attiecīgās preces veidi ir pielīdzināmi līdzīgai precei, šo secinājumu 62. punktā minētā prasība par konsekventu attieksmi pret attiecīgo preci (un līdzīgu preci) ir jāpilda tādējādi, ka visi šie veidi obligāti būtu jāuzskata par salīdzināmiem un ka tādējādi visiem darījumiem attiecībā uz tiem būtu jābūt salīdzināmiem, neatkarīgi no tā, ka nav informācijas par cenām saistībā ar dažiem no šiem darījumiem.

78.

Ja iestādēm nav informācijas par cenām attiecībā uz dažiem attiecīgās preces veidiem (eksportētājvalstī vai attiecīgā gadījumā analogā valstī), tām ir divas iespējas: vai nu tās var samazināt attiecīgās preces definīcijas tvērumu, izslēdzot no izmeklēšanas preces veidus, kuriem nav salīdzināmas cenas ( 61 ), vai arī tās var noteikt normālo vērtību tieši šiem attiecīgās preces veidiem tādējādi, lai, nosakot dempinga starpību, būtu iespējams ņemt vērā arī eksporta darījumus attiecība uz tiem.

79.

Otrkārt, saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktā minēto atsauci uz šīs regulas 2. panta 10. punktu ( 62 ) pienākums veikt taisnīgu salīdzināšanu ietver arī dempinga starpības noteikšanu. Tomēr, pirmkārt, tas nekādā ziņā nenozīmē, ka šo pienākumu var interpretēt tādējādi, ka, nosakot dempinga starpību, ar to tiktu ierobežots attiecīgās preces definīcijas tvērums vai pienākums ņemt vērā visu šīs preces eksportu uz Savienību ( 63 ). Otrkārt, no pamatregulas 2. panta 11. punkta nekādā ziņā neizriet jēdziens “taisnīgāks salīdzinājums”, uz kuru Vispārējā tiesa balsta ievērojamu savas argumentācijas daļu ( 64 ).

80.

Otrais precizējums attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa šajā lietā tieši izslēdza “reducēšanas līdz nullei” metodes nozīmi ( 65 ).

81.

Konkrētāk, Vispārējā tiesa noraidīja šīs metodes nozīmi lietā Ikea Wholesale, kurā iestādes bija to izmantojušas, apgalvojot, ka “šajā lietā nevar uzskatīt, ka dempinga starpība netika aprēķināta, pamatojoties uz būtisku šo attiecīgās preces veidu reprezentativitāti, tādējādi neatspoguļojot visas salīdzināmās eksporta cenas” ( 66 ). Turpinājumā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka atšķirībā no gadījumiem, kuros tiek izmantota reducēšanas līdz nullei metode – kad, veicot salīdzinājumu dempinga starpību noteikšanas nolūkā, netika ņemta vērā vesela attiecīgās preces veidu, attiecībā uz kuriem tika konstatēta negatīva dempinga starpība, kategorija –, šajā gadījumā nav iespējams uzskatīt, ka iestāžu pieeja izraisīja dempinga starpības aprēķinā iegūtā rezultāta palielinājumu ( 67 ).

82.

Neuzskatu, ka šajā lietā ir iespējams pilnībā izslēgt nozīmi, kāda ir judikatūrai un SIP lēmumiem attiecībā uz reducēšanas līdz nullei metodes izmantošanu, kā to ir izdarījusi Vispārējā tiesa. Minētajiem gadījumiem un šai lietai ir izteikti līdzības aspekti, jo tie visi ir saistīti ar to, ka dempinga starpības aprēķina nolūkā nav ņemta vērā viena daļa eksporta darījumu attiecībā uz izmeklēšanā definēto attiecīgo preci. Lietās attiecībā uz reducēšanas līdz nullei metodi runa bija par darījumiem, attiecībā uz kuriem, veicot to cenu salīdzinājumu ar normālo vērtību, tika iegūta negatīva starpība. Šajā lietā runa ir par darījumiem attiecībā uz preces veidiem, par kuru pārdošanas cenām iestādēm nav informācijas. Atšķirība starp diviem gadījumu veidiem ir tikai apstāklī, ka pirmajos minētajos aplūkoto darījumu ietekme uz dempinga starpības noteikšanu tika izkropļota, savukārt šajā gadījumā šo eksporta darījumu ietekme uz minēto noteikšanu vienkārši netika ņemta vērā to izslēgšanas dēļ.

83.

Tomēr es nesaprotu, kāda iemesla dēļ šai atšķirībai būtu jāizraisa tas, ka šajos lēmumos noteiktie dempinga starpību noteikšanas principi – un īpaši prasība, ka, nosakot tās, ir jāņem vērā visi eksporta darījumi attiecībā uz attiecīgo preci –, nebūtu jāievēro un attiecīgi šajā gadījumā tie nebūtu piemērojami.

84.

Attiecībā uz argumentu, kas ir balstīts uz to dempinga starpību reprezentativitāti, kuras aprēķinātas, ņemot vērā visus attiecīgās preces veidus ( 68 ), ir jānorāda, ka, pat ja šīs starpības reprezentēja piecus visvairāk pārdotos preces veidus, kā Vispārējā tiesa to konstatēja pārsūdzētā sprieduma 81. punktā, tas neko nemaina attiecībā uz apstākli, ka iestādes, izslēdzot dažus eksporta darījumus no minēto starpību aprēķina, nav ņēmušas vērā attiecīgo preci kopumā un nav aprēķinājušas minēto starpību, ņemot vērā visus uz Savienību orientētos eksporta darījumus pamatregulas 2. panta 11. punkta izpratnē ( 69 ).

85.

Turklāt nav strīda par to, ka šajā lietā dempinga starpību aprēķinā netika ņemti vērā attiecīgi 38 % un 43 % no abu apelācijas sūdzības iesniedzēju pārdevumu apjoma, tādējādi, pirmkārt, šo starpību reprezentativitāti attiecībā uz tām var uzskatīt par apšaubāmu, un, otrkārt, var uzdot jautājumu, vai šo secinājumu 65. un 66. punktā minētā prasība, ka dempinga starpībai ir jāatspoguļo veiktā dempinga faktiskie apmēri, tika ievērota vismaz attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējām ( 70 ).

86.

Visbeidzot, attiecībā uz Vispārējās tiesas apsvērumu, kurš minēts pārsūdzētā sprieduma 89. punktā un saskaņā ar kuru analogas valsts metodes izmantošana var radīt papildu grūtības, norādu, ka nedz pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunkts, nedz šīs tiesību normas mērķi ( 71 ) nepamato tādu tās interpretāciju, ka tā ierobežotu šīs regulas 2. panta 11. punktā paredzēto pienākumu dempinga starpības noteikšanas nolūkā ņemt vērā visus uz Savienību orientētos attiecīgās preces, kā tā tika definēta izmeklēšanā, eksporta darījumus.

87.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka Padome nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izslēdzot no dempinga starpības aprēķina dažus eksporta darījumus attiecībā uz noteiktiem attiecīgās preces veidiem un ka tādējādi ar apstrīdēto regulu netika pārkāpts nedz pamatregulas 2. panta 11. punkts, nedz Antidempinga nolīguma 2.4.2. pants. Tādēļ ierosinu Tiesai apmierināt apelācijas sūdzības pirmo pamatu.

88.

Otrais pamats, kurā ir četras daļas, attiecas uz Vispārējās tiesas argumentāciju pārsūdzētā sprieduma 96.–126. punktā. Otrais pamats ir balstīts uz pamatregulas 2. panta 10. punkta un Antidempinga nolīguma 2.4. panta, labas pārvaldības principa, kā arī LESD 296. panta pārkāpumu.

89.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nesecinot, ka iestādes pārkāpa pamatregulas 2. panta 10. punktu un Antidempinga nolīguma 2.4. pantu, ciktāl tās noraidīja to korekcijas prasības, pamatojoties, pirmkārt, uz atšķirībām starp savām un Indijas ražotāju ražošanas izmaksām ( 72 ) un, otrkārt, ražīguma un patēriņa efektivitātes atšķirībām ( 73 ).

90.

Attiecībā, pirmkārt, uz korekcijas prasībām saistībā ar apgalvotajām atšķirībām ražošanas izmaksās apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējā tiesā apgalvoja, ka, sniedzot informācijas par Indijas ražotāju analīzi, tās bija pierādījušas, ka viņš savas cenas sistemātiski noteica tādējādi, lai nodrošinātu pilnīgu viņa veikto izmaksu atgūšanu un ka tādējādi visas atšķirības izmaksās izpaudās kā cenu atšķirības. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa šo argumentu noraidīja, norādot, ka Indija tika uzskatīta par tirgus ekonomikas valsti – šo izvēli apelācijas sūdzības iesniedzējas neapstrīdēja – un ka iestādes juridiski korekti varēja uzskatīt, ka, konkurējot ar daudziem citiem ražotājiem Indijas iekšzemes tirgū, Indijas ražotājs nevarēja brīvi noteikt savas cenas, bet viņam obligāti bija jāsaglabā Indijas tirgus cenu līmenis ( 74 ). Vispārējā tiesa arī uzskatīja, ka šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējas nebija pierādījušas, ka apgalvotās atšķirības ietekmēja cenu salīdzināmību ( 75 ).

91.

Otrkārt, attiecībā uz korekcijas prasību saistībā ar patēriņa efektivitāti un ražīgumu noraidīšanu Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas, kādā veidā šīs atšķirības ir ietekmējušas normālās vērtības un eksporta cenas salīdzināmību. Turklāt Vispārējās tiesas skatījumā tad, kad iestādes izmanto analogas valsts metodi, būtu jāņem vērā ne tikai cenas un izmaksas, bet visa informācija par šo valsti un, otrkārt, pamatregulas 2. panta 10. punktu nevarēja izmantot, lai atņemtu šīs regulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktam ( 76 ) [lietderīgo] iedarbību. Vispārējā tiesa arī uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas, ka Padomes secinājums, saskaņā ar kuru Ķīnā izmantotie ražošanas procesi kopumā ir uzskatāmi par salīdzināmiem ar procesiem, ko izmantoja Indijas ražotājs, un apgalvotās atšķirības ir ļoti nenozīmīgas, ir bijis kļūdains. Turklāt Vispārējās tiesas skatījumā, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas nebija sabiedrības, kas darbojas tirgus ekonomikas režīmā, informāciju par tām nevarēja ņemt vērā, nosakot normālo vērtību ( 77 ).

92.

Sava otrā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka neesot skaidrs, kā iestādes, izskatot to sniegtos pierādījumus, ir varējušas juridiski korekti balstīties uz principu, ka Indijas ražotājs nevarēja atspoguļot augstākas cenas, ņemot vērā apstākli, ka viņš importēja izejvielas un bija iesaistījies papildu ražošanas procesā, tikai tāpēc, ka viņš konkurēja ar daudziem citiem ražotājiem. Turklāt tās esot sniegušas Vispārējai tiesai deklarācijas, kas apstiprināja, ka arī Savienības tirgū, kuru arī raksturo konkurences esamība, izmaksas tieši ietekmēja cenas.

93.

Otrā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka no pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta neizriet, ka prasībai par taisnīgu salīdzināšanu vai dempinga starpības noteikšanai būtu jābūt balstītām uz visu informāciju attiecībā uz analogo valsti. Neesot nevienas atkāpes no pamatregulas 2. panta 10. punkta attiecībā uz valsti, kurā nav tirgus ekonomikas. Nepareizs būtu apgalvojums, ka analogas valsts metode zaudētu [lietderīgo] iedarbību, ja tiktu atļauts veikt korekcijas. Korekciju, kas ir saistītas ar efektivitātes un ražīguma atšķirībām, ņemšana vērā neesot pretrunā analogas valsts metodei, jo mazākam izejvielu un elektroenerģijas patēriņam un darba spēka efektivitātei neesot nekādas saiknes nedz ar šo elementu cenām vai izmaksām, nedz ar tirgus spēkiem.

94.

Iestādes apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus.

95.

Šie divi pamati rada jautājumu par saikni starp, no vienas puses, pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu, kas attiecas uz normālās vērtības noteikšanu tad, kad importu veic no valsts, kurā nav tirgus ekonomikas, un, no otras puses šīs regulas 2. panta 10. punktā paredzēto noteikumu, kurā saistībā ar pienākumu veikt normālās vērtības un eksporta cenas salīdzinājumu ir paredzēta prasība vajadzības gadījumā veikt korekcijas.

96.

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu tad, kad normālā vērtība un eksporta cena nav salīdzināmas tādā formā, kādas tās ir noteiktas, katrā konkrētā gadījumā pēc būtības ir jāveic korekcijas, ņemot vērā atšķirības faktoros, par kuriem apgalvo un kuri norāda, ka tie ietekmē cenas un attiecīgi to salīdzināmību.

97.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru lietas dalībniekam, kurš uz pamatregulas 2. panta 10. punkta pamata dempinga starpības noteikšanas nolūkā lūdz veikt korekcijas ar mērķi padarīt salīdzināmu normālo vērtību un eksporta cenu, ir jāiesniedz pierādījums, ka viņa prasījums ir pamatots. Tādējādi, ja ražotājs prasa veikt korekciju, lai galvenokārt samazinātu normālo vērtību, tad šim uzņēmumam ir jānorāda un jāpierāda, ka ir izpildīti nosacījumi, lai veiktu šādu korekciju ( 78 ).

98.

Otrkārt, arī ir jāatgādina, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu, ja preces importē no valstīm, kuras nav tirgus ekonomikas valstis, atkāpjoties no šī paša panta 1.–6. punktā izklāstītajiem noteikumiem, normālo vērtību principā nosaka, pamatojoties uz cenu vai salikto vērtību kādā trešajā valstī ar tirgus ekonomiku.

99.

Tiesa ir norādījusi, ka šīs tiesību normas mērķis ir nepieļaut valstīs, kurās nav tirgus ekonomikas, esošo cenu un izmaksu ņemšanu vērā, jo šie parametri nav parasts tirgū darbojošos spēku rezultāts ( 79 ).

100.

Runājot par saikni starp diviem šiem noteikumiem, ir jānorāda, ka nekas pamatregulā nenorāda, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktā būtu paredzēta vispārēja atkāpe no prasības veikt korekcijas saskaņā ar šīs regulas 2. panta 10. punktu. Tomēr, ja normālās vērtības korekcijas prasības ir iesniegtas saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu izmeklēšanā, kurā normālā vērtība tiek noteikta, piemērojot tiesisko regulējumu attiecībā uz importu no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas, pamatregulas 2. panta 10. punkts, manuprāt, būtu jāinterpretē, ņemot vērā šīs regulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu un saistībā ar to.

101.

Tādējādi tādā gadījumā kā pamatlietā, ja iestādes nosaka normālo vērtību, piemērojot analogas valsts metodi saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu, tām parasti korekciju formā ir jāņem vērā atšķirības, kas tika konstatētas faktoros, par kuriem ir apgalvots un pierādīts, ka tie ietekmē cenas un tādējādi to salīdzināmību.

102.

Tomēr prasība interpretēt pamatregulas 2. panta 10. punktu kopsakarā ar šīs regulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu ietver to, ka šajā gadījumā, lai šī pēdējā minētā tiesību norma nezaudētu lietderīgo iedarbību, iestādēm nevar prasīt veikt korekcijas, ņemot vērā faktorus, kas tieši vai netieši nav parasts tirgū darbojošos spēku rezultāts.

103.

No šiem apsvērumiem izriet, ka uzņēmējs, kas nav sabiedrība, kura darbojas tirgus ekonomikas režīmā, manuprāt, nevar atsaukties uz atšķirībām faktoros, kas ir saistīti ar izmaksu struktūru vai tā ražošanas darbību, lai lūgtu veikt normālās vērtības korekcijas ( 80 ). Proti, ir gandrīz skaidrs, ka gan uzņēmuma, kas nedarbojas tirgus apstākļos, izmaksu struktūru, gan tā ražošanas darbību vairāk vai mazāk tieši ietekmē parametri, kas nav parasts tirgū darbojošos spēku rezultāts.

104.

Šajā gadījumā attiecībā, pirmkārt, uz korekcijas prasībām saistībā ar apgalvotajām atšķirībām ražošanas izmaksās vispirms ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzīto argumentu mērķis būtībā ir apšaubīt Vispārējās tiesas secinājumus par apelācijas sūdzības iesniedzēju administratīvajā procesā sniegtajiem pierādījumiem, proti, informācijas par Indijas ražotāju analīzi, kā arī dažādiem paziņojumiem par Savienības tirgu. Tas būtībā nozīmē apšaubīt Vispārējās tiesas veikto pierādījumu vērtējumu, kas, ja vien nav pieļauta šo pierādījumu sagrozīšana, nav tiesību jautājums, kas jāpārbauda Tiesai ( 81 ).

105.

Turklāt, atsaucoties uz Vispārējā tiesā iesniegtajiem pierādījumiem, apelācijas sūdzības iesniedzējas faktiski nav apstrīdējušas būtisko iemeslu, kura dēļ Vispārējā tiesa noraidīja to iebildumu, proti, Indijas ražotāja, kas darbojas konkurētspējīgā tirgū, brīvību noteikt savu preču cenu, kuru ierobežo konkurence ( 82 ), un ka tādējādi nebija apstiprināts, ka šis ražotājs iespējamās augstākas ražošanas izmaksas būtu varējis automātiski pārnest uz šīm cenām.

106.

Katrā ziņā, ņemot vērā šo secinājumu 102. un 103. punktā minētos apsvērumus, tādā gadījumā kā izskatāmajā lietā tādu uzņēmumu kā apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtās korekcijas prasības saistībā ar apgalvotajām atšķirībām starp to un analogas valsts ražotāja ražošanas izmaksām nevar apmierināt. Šajā ziņā norādu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apšaubījušas apstrīdētās regulas preambulas 103. apsvērumā minēto secinājumu, saskaņā ar kuru, ciktāl tās nav sabiedrības, kas darbojas tirgus ekonomikas režīmā, “to izmaksu struktūru nevar[ēja] uzskatīt par tirgus vērtību atspoguļojumu, kuru var[ēja] izmantot kā korekciju pamatu”.

107.

Attiecībā, otrkārt, uz korekcijas prasībām saistībā ar patēriņa efektivitātes un ražīguma atšķirībām, uzskatu, ka, pat ja patēriņa efektivitāte un ražīgums neveido izmaksas pašas par sevi, tām ir nozīme attiecībā uz vairākiem ražošanas darbības faktoriem, par kuriem pamatoti var prezumēt, ka tos vismaz netieši ir ietekmējuši parametri, kas nav parasts tirgū darbojošos spēku rezultāts.

108.

No tā izriet, ka situācijā, kurā normālā vērtība tiek noteikta, pamatojoties uz analogas valsts metodi, uzņēmums, kas nav sabiedrība, kura darbojas tirgus ekonomikas režīmā, nevar atsaukties uz ražīguma un efektivitātes atšķirībām, lai lūgtu veikt normālās vērtības korekcijas.

109.

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, noraidot apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumu par iestāžu atteikumu šajā lietā ņemt vērā attiecīgās korekcijas, un tādējādi otrā pamata pirmā un otrā daļa ir jānoraida.

110.

Otrā pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta 10. punktu, Antidempinga nolīguma 2.4. pantu, kā arī labas pārvaldības principu.

111.

Tās atsaucas uz pārsūdzētā sprieduma 112. punktu, kurā Vispārējā tiesa noraidīja to iebildumu par to, ka iestādes nebija izpildījušas tām uzliktos pienākumus norādīt, kāda informācija jāsniedz, lai varētu lūgt veikt korekcijas, un neuzlikt tām nepamatotu pierādīšanas pienākumu.

112.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka apstāklis, kuru uzsver Vispārējā tiesa, ka tās esot varējušas saprast to korekciju prasību noraidīšanas iemeslus, neskar jautājumu par to, vai tām bija uzlikts nepamatots pierādīšanas pienākums. Turklāt, pirmkārt, iestādes visu informāciju par analogas valsts ražotāju esot uzskatījušas par konfidenciālu un, otrkārt, tās esot prasījušas apelācijas sūdzības iesniedzējām pierādīt, ka Indijas ražotājs bija ņēmis vērā apgalvotās atšķirības šajās cenās. Taču, ja netiek nodrošināta piekļuve Indijas ražotāja sniegtajai informācijai, šādu pierādīšanas pienākumu neesot iespējams izpildīt.

113.

Šajā daļā rodas problēma attiecībā uz divu prasību, kas noteiktos apstākļos var šķist pretrunīgas, saskaņošanu. Pirmkārt, runa ir par prasību ievērot uzņēmumu, kas piekrīt sadarboties ar iestādēm antidempinga izmeklēšanā, sniegtās informācijas konfidencialitāti. Šādai prasībai it īpaši ir svarīga nozīme analogas valsts metodes piemērošanas gadījumā, kad iestādes parasti balstās uz informāciju, ko ir snieguši analogas valsts uzņēmumi, kuri sadarbojas izmeklēšanā. Ja netiktu ievērota šī prasība, rastos risks nopietni apdraudēt iespēju veikt šādas izmeklēšanas. Otrkārt, šī prasība tomēr ir pretrunā prasībai ļaut pusēm, kas iesniedz korekcijas prasības saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu, saņemt informāciju, kas tām vajadzīga, lai sniegtu savu prasību pamatojumu ( 83 ).

114.

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Antidempinga nolīguma 2.4. pantā ir precizēts, ka “institūcijas norāda attiecīgajām pusēm, kāda informācija ir nepieciešama, lai nodrošinātu objektīvu salīdzinājumu, un neuzliktu šīm pusēm nepamatotu pierādīšanas slogu”.

115.

Savā 2011. gada 28. jūlija ziņojumā – kas ir minēts šo secinājumu 7., 40. un 41. punktā – attiecībā uz strīdu “Eiropas Kopienas – Galīgie antidempinga pasākumi konkrētiem dzelzs vai tērauda savienotājelementiem no Ķīnas” SIP Apelācijas institūcija precizēja, ka šajā tiesību normā ir noteikts, ka par izmeklēšanas veikšanu atbildīgās iestādes norāda pusēm, kāda informācija ir jāiekļauj korekcijas prasībās, lai ieinteresētās puses varētu iesniegt šādas prasības ( 84 ).

116.

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Antidempinga nolīguma 2.4. pantā tieši minētās prasības nav tieši minētas pamatregulas 2. panta 10. punkta formulējumā. Tomēr uzskatu, ka no šīs tiesību normas interpretācijas, kas ir veikta, ņemot vērā Antidempinga nolīguma 2.4. pantu, izriet, ka katrā ziņā tās ir saistītas ar labas pārvaldības principu, kas ir nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. punktā ( 85 ).

117.

Taču, atšķirībā no parastās antidempinga izmeklēšanas, izmeklēšanā, kurā normālā vērtība tiek noteikta, pamatojoties uz analogas valsts ražotāja cenām, informācija par šo vērtību tiek iegūta no trešās personas un ir par valsti, kas nav ražotāju eksportētāju, uz kuriem attiecas izmeklēšana, valsts. Ciktāl šiem ražotājiem eksportētājiem nav piekļuves šai informācijai, viņi ar grūtībām var saņemt informāciju, kas vajadzīga, lai noteiktu, kādas korekcijas var lūgt veikt iestādēm, lai ņemtu vērā iespējamās atšķirības, kuras ietekmē eksportēto preču cenu un analogas valsts ražotāja iekšzemes tirgū pārdoto preču cenu salīdzināmību.

118.

Tātad iestādēm šādā gadījumā ir jāsniedz ražotājiem eksportētājiem, uz kuriem attiecas izmeklēšana, pietiekama informācija, kas tiem dod iespēju iesniegt savas korekcijas prasības.

119.

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka vērtējums par to, kāda specifiska informācija in concreto ir jādara zināma minētajiem ražotājiem eksportētājiem, būs atkarīga no veicamās analīzes katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā katras izmeklēšanas īpašos apstākļus. Otrkārt, iestādēm būs jāsniedz šī informācija tādējādi, ka tiek nodrošināta konfidencialitāte uzņēmumu, kas piekrituši sadarboties attiecīgajā izmeklēšanā, – attiecīgā gadījumā analogas valsts ražotāju – sniegtajai informācijai.

120.

Taču šajā lietā visa informācija attiecībā uz normālās vērtības noteikšanu, balstoties uz informāciju attiecībā uz Indijas ražotāju, saistībā ar ražotājiem eksportētājiem, uz kuriem attiecās izmeklēšana ( 86 ), tika uzskatīta par konfidenciālu. Šādā situācijā, kā to uzsver apelācijas sūdzības iesniedzējas, “pierādīt, ka apgalvotās atšķirības ietekmē cenu salīdzināmību” ( 87 ), faktiski ir ļoti grūts, ja ne pat neizpildāms uzdevums.

121.

Šajos apstākļos es uzskatu, ka otrā pamata trešā daļa būtu jāapmierina.

122.

Tomēr jau tagad norādu, ka, pat ja Tiesai, balstoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, būtu jāsecina, ka šajā lietā, nekonstatējot, ka iestādes nebija izpildījušas savu pienākumu norādīt, kāda informācija ir vajadzīga, un nebija uzlikušas ražotājiem eksportētājiem, uz kuriem attiecas izmeklēšana, nepamatotu pierādīšanas pienākumu, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta 10. punktu, tas nekādā ziņā nevar ietekmēt apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegto korekcijas prasību noraidīšanu, kas paredzēta apstrīdētajā regulā. Kā izriet no maniem apsvērumiem, analizējot šī pamata pirmo un otro daļu, apelācijas sūdzības iesniedzēju prasītās korekcijas, ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzēju izmaksu struktūru un ražošanas darbību, katrā ziņā nevarēja pieprasīt uzņēmumi, tādi kā apelācijas sūdzības iesniedzējas, kas nav sabiedrības, kuras darbojas tirgus ekonomikas režīmā ( 88 ).

123.

Otrā pamata ceturtajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 120.–124. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, secinot, ka apstrīdētajā regulā iestādes ir ievērojušas tām uzlikto pienākumu norādīt pamatojumu. Savā vērtējumā attiecībā uz pamatojuma precizitātes līmeni Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā kontekstu, kurā ietilpst apstrīdētā regula, proti, analogas valsts izmantošanu un piekļuves trūkumu informācijai attiecībā uz Indijas ražotāju. Tāpat Vispārējā tiesa neesot pienācīgi ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzēju un iestāžu informācijas apmaiņu administratīvās procedūras laikā, kurā apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgušas iestādēm sniegt sīkākus paskaidrojumus. Šajā kontekstā iestādēm esot bijis pietiekami sīki jāpaskaidro, kādu iemeslu dēļ apelācijas sūdzības iesniedzēju sniegtie pierādījumi un argumenti nav pietiekami, lai izpildītu tām uzlikto pierādīšanas pienākumu.

124.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru pamatojumam, kas prasīts LESD 296. pantā, jābūt atbilstošam attiecīgā tiesību akta būtībai un tajā skaidri un neapšaubāmi ir jābūt norādītai tās iestādes argumentācijai, kura pieņēmusi attiecīgo tiesību aktu, tādā veidā, kas ieinteresētajām personām ļauj iepazīties ar pieņemtā tiesību akta pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot tās kontroles pilnvaras. Šī prasība ir jāizvērtē atbilstoši lietas apstākļiem, tostarp tiesību aktu saturam, norādīto pamatu raksturam un adresātu vai citu personu, ko šis tiesību akts skar tieši un individuāli, iespējamai ieinteresētībai saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta prasības, ir jāvērtē, ievērojot ne tikai šā akta formulējumu, bet arī tā kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopumu ( 89 ).

125.

Šajā lietā, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pienācīgi ņēmusi vērā informācijas apmaiņu administratīvās procedūras laikā, šī argumenta mērķis ir apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto pierādījumu vērtējumu, kas, kā jau esmu norādījis šo secinājumu 104. punktā, nav pieņemams apelācijas tiesvedībā ( 90 ).

126.

Attiecībā uz argumentu, kas balstīts uz to, ka nav ņemta vērā analogas valsts metodes izmantošana, ir jānorāda, ka apstrīdētās regulas preambulas 41. un 103. apsvērums, kas minēti pārsūdzētā sprieduma 99. punktā, nepārprotami parāda, ka Padome šo apstākli ir ņēmusi vērā, izklāstot iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegtās korekcijas prasības ir jānoraida. Šajos apstākļos Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav kritizējusi apstrīdētās regulas pamatojumu šī iemesla dēļ. Runājot par argumentu saistībā ar piekļuves trūkumu informācijai par Indijas ražotāju, šis apstāklis neietekmē iestādēm uzlikto pienākumu norādīt pamatojumu, un katrā ziņā iespējams labāks pamatojums nevarētu kompensēt piekļuves trūkumu informācijai, kas ir vajadzīga, lai lūgtu veikt korekcijas.

127.

No tā izriet, ka otrā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

128.

Nobeigumā, no šo secinājumu 87.–121. panta izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apelācijas sūdzība lietā C‑376/15 P, manuprāt, ir jāapmierina un pārsūdzētais spriedums jāatceļ.

129.

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Tā tas, manuprāt, ir šajā gadījumā.

130.

No šo secinājumu 52.–87. punktā minētajiem apsvērumiem izriet, ka, apstrīdētajā regulā no dempinga starpības aprēķina izslēdzot apelācijas sūdzības iesniedzēju tādus saražoto un eksportēto preču veidus, kuriem ražotāja analogā valstī pārdošanas cenas nebija pieejamas, Padome ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta 11. punktu un Antidempinga nolīguma 2.4.2. pantu.

131.

Šajos apstākļos apstrīdētā regula daļā, kas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējām, ir jāatceļ.

132.

Ja Tiesa pieņemtu manus apsvērumus, Padome būtu lietas dalībnieks, kuram spriedums lietā C‑376/15 P ir nelabvēlīgs, un, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas ir lūgušas piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, piemērojot Reglamenta 138. panta 1. punktu un 184. panta 1., 2. un 4. punktu, es ierosinu Tiesai piespriest Padomei atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā lietā C‑376/15 P un piespriest Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.

133.

Savukārt, tā kā apelācijas sūdzība lietā C‑377/15 P būtu jānoraida kā nepieņemama, apelācijas sūdzības iesniedzējām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā lietā.

134.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai pieņemt šādu nolēmumu: