1.

Ar apelācijas sūdzību Francijas Republika lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 16. aprīļa spriedumu Schlyter/Komisija (T‑402/12, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums, EU:T:2015:209”), ar kuru minētā tiesa apmierināja Carl Schlyter prasību atcelt Komisijas 2012. gada 27. jūnija lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2.

Ar apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem ( 2 ) 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, Eiropas Komisija “status quo” jeb bezdarbības laikposmā ( 3 ) ir atteikusies piešķirt C. Schlyter piekļuvi Komisijas sīki izstrādātajam atzinumam ( 4 ) par lēmumprojektu par vielu, ko veido nanodaļiņas, ikgadējās deklarācijas saturu un iesniegšanas kārtību (2011/673/F), ko tai bija paziņojušas Francijas iestādes, piemērojot Direktīvu 98/34, kas grozīta ar Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/48/EK ( 5 ). Šī nostāja bija balstīta uz analoģiju starp Direktīvā 98/34 paredzēto procedūru, no vienas puses, un LESD 258. pantā paredzēto pienākumu neizpildes procedūru un LESD 108. pantā paredzēto valsts atbalsta procedūru, no otras puses ( 6 ).

3.

Šī apelācijas sūdzība ir par izņēmumu, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā, par pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību un, precīzāk, par to, vai sīki izstrādātais atzinums, ko Komisija ir izdevusi Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras ietvaros, ietilpst vai neietilpst izmeklēšanas darbībā šīs tiesību normas izpratnē.

4.

Tādēļ būs jāizvērtē Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētās procedūras iezīmes, lai pārbaudītu, vai tā ir vai nav izmeklēšanas darbība Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

5.

Turklāt gadījumā, ja sīki izstrādātais atzinums, ko Komisija ir izdevusi Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētās procedūras ietvaros, ietilpst izmeklēšanas darbībā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē, radīsies jautājums, vai šajā lietā šī dokumenta izpaušana kaitē Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras mērķim.

6.

Direktīvas 98/34 8. pantā ir noteikts šādi:

“1.   Saskaņā ar 10. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu [..]; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja tas jau nav paskaidrots projektā.

[..]

Komisija nekavējoties informē citas dalībvalstis par projektu un visiem dokumentiem, kas tai iesniegti [..].

Attiecībā uz [..] tehniskajiem parametriem [..] Komisijas vai dalībvalstu komentāri vai sīki izstrādāti atzinumi var attiekties vienīgi uz aspektiem, kas var kavēt tirdzniecību, vai, attiecībā uz noteikumiem par pakalpojumiem, pakalpojumu brīvu kustību vai pakalpojumu sniedzēju tiesībām veikt uzņēmējdarbību, un nevis uz pasākumu fiskālo vai finansiālo būtību.

2.   Komisija un dalībvalstis var izteikt komentārus dalībvalstij, kas iesniegusi tehnisko noteikumu projektu, un šī dalībvalsts iespēju robežās ņem šādus komentārus vērā tālākā tehnisko noteikumu sagatavošanā.

3.   Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu tehnisko noteikumu galīgo tekstu.

4.   Informācija, kas sniegta saskaņā ar šo pantu, nav konfidenciāla, izņemot gadījumus, ja attiecīgā dalībvalsts izteikusi tādu prasību. Šāda prasība jāpamato. [..]

[..]”

7.

Šīs direktīvas 9. pantā ir paredzēts šādi:

“1.   Dalībvalstis atliek tehnisko noteikumu projekta pieņemšanu uz trīs mēnešiem no brīža, kad Komisija saņēmusi 8. panta 1. punktā minēto paziņojumu.

2.   Dalībvalstis atliek:

no brīža, kad Komisija saņēmusi 8. panta 1. punktā minēto paziņojumu, ja Komisija vai cita dalībvalsts sniedz sīki izstrādātu atzinumu trīs mēnešu laikā no šī brīža par to, ka plānotie pasākumi var radīt šķēršļus preču brīvai kustībai iekšējā tirgū,

[..]

Attiecīgā dalībvalsts informē Komisiju par pasākumiem, ko tā paredz veikt saskaņā ar šiem sīki izstrādātajiem atzinumiem. Komisija izsaka savu viedokli par šo reakciju.

[..]

3.   Neattiecinot to uz projektu noteikumiem par pakalpojumiem, dalībvalstis atliek tehnisko noteikumu projekta pieņemšanu uz 12 mēnešiem no brīža, kad Komisija saņēmusi 8. panta 1. punktā minēto paziņojumu, ja trīs mēnešu laikā no šī brīža Komisija paziņo par savu nodomu ierosināt vai pieņemt direktīvu, regulu vai lēmumu šajā jomā saskaņā ar [LESD 288.] pantu.”

8.

Regulā Nr. 1049/2001 ir noteikti principi, nosacījumi un ierobežojumi LESD 15. pantā paredzēto tiesību piekļūt Savienības iestāžu dokumentiem īstenošanai.

9.

Šīs regulas 2. pants “Tiesību izmantotāji un piemērošanas joma” ir izteikts šādi:

“1.   Ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, ievērojot šajā regulā noteiktos principus, nosacījumus un ierobežojumus.

2.   Saskaņā ar šiem pašiem principiem, nosacījumiem un ierobežojumiem iestādes var nodrošināt piekļuvi dokumentiem ikvienai fiziskai personai, kas nedzīvo pastāvīgi dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam tajā nav juridiskās adreses.

3.   Šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar jebkuru darbības jomu Eiropas Savienībā.

[..]”

10.

Minētās regulas 4. pantā ir paredzēti izņēmumi no tiesībām piekļūt Savienības iestāžu dokumentiem, un mūs interesējošie izņēmumi ir ietverti 2. punktā, kurā ir noteikts:

“Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.”

11.

Šīs pašas regulas 4. panta 6. punktā ir noteikts šādi:

“Ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko.”

12.

Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punktā ir noteikts šādi:

“Izņēmumi, kas noteikti 1. līdz 3. punktā, ir spēkā tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu. [..]”

13.

Atbilstoši Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktam 2011. gada 29. decembrī Francijas iestādes paziņoja Komisijai lēmumprojektu par vielu, ko veido nanodaļiņas, ikgadējās deklarācijas saturu un iesniegšanas kārtību, kas pieņemts atbilstoši Code de l’environnement [Vides kodeksa] R.523‑12. un R.523‑13. pantam (turpmāk tekstā – “lēmumprojekts”).

14.

Atbilstoši Direktīvas 98/34 9. panta 1. punktam triju mēnešu “status quo” jeb bezdarbības laikposms, skaitot no brīža, kad Komisija saņēma šīs direktīvas 8. panta 1. punktā paredzēto paziņojumu, sākās 2011. gada 30. decembrī. 2012. gada martā – šajā “status quo” jeb bezdarbības laikposmā – Vācijas Federatīvā Republika lūdza un vēlāk saņēma no Francijas iestādēm papildinformāciju par lēmumprojektu.

15.

Komisija 2012. gada 30. martā izdeva sīki izstrādātu atzinumu, kurš paredzēts Direktīvas 98/34 9. panta 2. punkta otrajā ievilkumā (turpmāk tekstā – “sīki izstrādāts atzinums”) un kura rezultātā atbilstoši Direktīvas 98/34 9. panta 1. punktam sākotnējais “status quo” laikposms tika pagarināts vēl par trīs mēnešiem. 2012. gada 2. aprīlī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste arī pauda savus apsvērumus par lēmumprojektu atbilstoši šīs direktīvas 8. panta 2. punktam. Francijas iestādes atbildēja uz Apvienotās Karalistes apsvērumiem 2012. gada 6. jūnijā.

16.

Ar 2012. gada 16. aprīļa, proti, “status quo” jeb bezdarbības laikposmā datētu, vēstuli C. Schlyter iesniedza pieteikumu piekļūt Komisijas sīki izstrādātajam atzinumam.

17.

Ar 2012. gada 7. maija vēstuli Komisija, atsaucoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu un uzskatot, ka daļēja piekļuve nav iespējama, jo norādītais izņēmums attiecas uz dokumentu pilnībā, noraidīja 2012. gada 16. aprīļa pieteikumu par piekļuvi. Turklāt tā uzskatīja, ka nepastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamatotu dokumenta izpaušanu šīs lietas apstākļos.

18.

Atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktam 2012. gada 29. maijāC. Schlyter iesniedza Komisijai atkārtotu pieteikumu ar lūgumu iestādei mainīt savu nostāju.

19.

Komisija noraidīja C. Schlyter atkārtoto pieteikumu ar apstrīdēto lēmumu 2012. gada 27. jūnijā, proti, lēmumu, kas ir pamatots šādi.

20.

Apstrīdētā lēmuma 3. punktā “Izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzība” Komisija uzskatīja, ka attiecīgā sīki izstrādātā atzinuma izpaušana kaitētu izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzībai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

21.

Apstrīdētā lēmuma 4. punktā “Daļēja piekļuve” Komisija uzskatīja, ka tas pats attiecas uz dokumentu kopumā, kuram lūgts piekļūt, un tas izslēdzot jebkādu daļēju publiskošanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktam.

22.

Apstrīdētā lēmuma 5. punktā “Sevišķas sabiedrības intereses publiskošanā” Komisija uzskatīja, ka nepastāv pietiekamas sevišķas sabiedrības intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta in fine izpratnē, kas pamatotu to, ka dokuments tomēr tiek publiskots.

23.

“Status quo” laikposms attiecībā uz lēmumprojektu beidzās 2012. gada 2. jūlijā. Francijas Republika atbildēja uz Komisijas sīki izstrādāto atzinumu 2012. gada 16. jūlijā. 2012. gada 26. jūlijā Komisija lūdza Francijas iestādes iesniegt tai grozīto lēmumprojektu, un tās to izdarīja tajā pašā dienā.

24.

2012. gada 6. augustā Francijas Republika pieņēma lēmumu par vielu, ko veido nanodaļiņas, ikgadējās deklarācijas saturu un iesniegšanas kārtību, kas pieņemts atbilstoši Code de l’environnement R.523‑12. un R.523‑13. pantam (2012. gada 10. augustaJORF, 13166. lpp.). Komisijai tika paziņots par šo lēmumu 2012. gada 22. augustā.

25.

2012. gada 25. oktobrī, pabeigusi lēmuma pārbaudi un nolēmusi, ka pret Francijas Republiku nav uzsākama procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi, Komisija nosūtīja C. Schlyter attiecīgā sīki izstrādātā atzinuma kopiju.

26.

Savā Vispārējā tiesā celtajā prasībā C. Schlyter ( 7 ) izvirzīja trīs pamatus.

27.

C. Schlyter pirmais pamats bija par kļūdām tiesību piemērošanā, acīmredzamām kļūdām vērtējumā, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regulas (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, 6. panta 1. punktu ( 8 ).

28.

Pirmais pamats, pirmkārt, bija “par to, vai uz attiecīgo sīki izstrādāto atzinumu, kas izdots Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras ietvaros, attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums, atbilstoši kuram iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem. Otrkārt, lietas dalībnieki nebija vienisprātis par to, vai, ņemot vērā šī sīki izstrādātā atzinuma raksturu, status quo laikposmā Komisija varēja atsaukties uz vispārēju pieņēmumu, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, to interpretējot Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta gaismā, saskaņā ar ko šī atzinuma izpaušana kaitētu šādiem mērķiem” ( 9 ).

29.

Otrais pamats bija par kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kā arī par pamatojuma neesamību, piemērojot sevišķu sabiedrības interešu kritēriju, kas ir prasīts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā in fine un Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punktā ( 10 ).

30.

Trešais pamats bija par kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kā arī pamatojuma neesamību, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu ( 11 ).

31.

Saistībā ar pirmo pamatu Vispārējā tiesa uzskatīja, ka izmeklēšanas jēdziens attiecas gan uz kompetentās iestādes veikto izpēti, lai konstatētu pārkāpumu, gan uz procedūru, ar kuru iestāde apkopo informāciju un pārbauda atsevišķus faktus pirms lēmuma pieņemšanas ( 12 ). Pēc Vispārējās tiesas domām, Direktīvā 98/34 paredzētajā procedūrā Komisija var sniegt sīki izstrādātu atzinumu, kurā tā uzskata, ka tehnisko noteikumu projektā ir aspekti, kas varētu radīt šķēršļus preču brīvai apritei, pakalpojumu brīvai apritei vai pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvībai iekšējā tirgū ( 13 ). Taču, pēc Vispārējās tiesas domām, sīki izstrādāts atzinums, ko Komisija izdevusi Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras ietvaros, tomēr neietilpst administratīvajā procedūrā, kurā iestāde apkopo informāciju un pārbauda atsevišķus faktus pirms lēmuma pieņemšanas ( 14 ).

32.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa nosprieda, ka Direktīvā 98/34 paredzētajā procedūrā Komisijai nav jāapkopo informācija pirms sīki izstrādātā atzinuma izdošanas. Kā uzskata Vispārējā tiesa, dalībvalstīm jāinformē tā par saviem projektiem tehnisko noteikumu jomā ( 15 ).

33.

Otrkārt, pēc Vispārējās tiesas domām, lai gan uz paziņojošās dalībvalsts nosūtītās informācijas pamata Komisija pārbauda atsevišķus faktus, tā pieņem nevis lēmumu, bet attiecīgā gadījumā izdod nesaistošu starpatzinumu. Proti, sīki izstrādāta atzinuma izdošana ir tikai Komisijas veiktās tehnisko noteikumu projekta analīzes rezultāts, pēc kuras tā uzskata, ka tehnisko noteikumu projektam piemīt aspekti, kas varētu radīt šķēršļus preču un pakalpojumu brīvai apritei vai pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvībai iekšējā tirgū. Turklāt šis sīki izstrādātais atzinums varot arī neatspoguļot Komisijas galīgo nostāju, jo pēc tā izdošanas attiecīgā dalībvalsts ziņo Komisijai par pasākumiem, ko tā piedāvā veikt saskaņā ar šo atzinumu, un Komisija izsaka savu viedokli par šo reakciju ( 16 ).

34.

Vispārējā tiesa piebilda, ka Direktīvā 98/34 paredzētajā procedūrā Komisijas izdotais sīki izstrādātais atzinums nav arī kompetentās iestādes veiktās izmeklēšanas pārkāpuma konstatēšanai rezultāts ( 17 ). Vispārējā tiesa uzskata, ka pēc sava rakstura tehnisko noteikumu projekts ir sagatavojošs teksts, kas var tikt papildināts un grozīts. Kamēr šie tehniskie noteikumi neesot pieņemti, ar tiem nevar tikt pārkāptas normas, kurās regulēta preču un pakalpojumu brīva aprite vai pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvība iekšējā tirgū ( 18 ). Līdz ar to Vispārējā tiesa nosprieda, ka šī atzinuma adresāte dalībvalsts nebūtu uzskatāma par vainojamu Savienības tiesību pārkāpumā, jo šī sīki izstrādātā atzinuma izdošanas brīdī atbilstoši Direktīvai 98/34 šie valsts tehniskie noteikumi ir tikai projekta stadijā ( 19 ).

35.

Vispārējā tiesa nosprieda – tas, ka Direktīvā 98/34 ir paredzēts, ka gan Komisija, gan pārējās dalībvalstis var izdot sīki izstrādātu atzinumu par paziņojošās dalībvalsts tehnisko noteikumu projektu, apstiprina, ka Komisijas sīki izstrādātā atzinuma izdošana nav izmeklēšana, ko tā veiktu pārkāpuma konstatēšanai, jo dalībvalstis var tikai ziņot par citas dalībvalsts Savienības tiesību normu pārkāpumu, bet tās nevar izdot argumentētu atzinumu, pēc kura Komisija apgalvotu, ka pastāv pārkāpums. Pēc Vispārējās tiesas domām, sīki izstrādātais atzinums, ko izdod vai nu Komisija, vai dalībvalsts, ir tikai veids, kā paziņot par iespējamu konfliktu starp tehnisko noteikumu projektu un Savienības tiesībām preču un pakalpojumu brīvas aprites vai pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvības iekšējā tirgū jomā ( 20 ).

36.

Vispārējā tiesa uzskatīja, ka sīki izstrādātais Komisijas atzinums Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras ietvaros neietilpst izmeklēšanas darbībā, jo tas nav lēmums, ar ko tiek konstatēts pārkāpums, jo runa ir par Komisijas sākotnējās, pagaidu un konsultatīvās nostājas ieņemšanu, pamatojoties uz paziņotā tehnisko noteikumu projekta analīzi, pilnībā atstājot paziņojošajai dalībvalstij iespēju grozīt šo projektu pirms tā pieņemšanas ( 21 ).

37.

Vispārējā tiesa nolēma, ka procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi ir klasisks ex post kontroles piemērs, lai kontrolētu valsts pasākumus, kad dalībvalstis tos ir pieņēmušas, un tās mērķis ir atjaunot tiesiskās kārtības ievērošanu. Pēc tās domām, lai gan, protams, ir taisnība, ka pirmstiesas fāze, kas paredzēta procedūrā sakarā ar pienākumu neizpildi, ietver arī dialogu starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, tomēr tās mērķis ir draudzīgi atrisināt Komisijas un attiecīgās dalībvalsts domstarpības un, ja tā nenotiek, paredzēt vēršanos Tiesā attiecībā uz valsts pasākuma, kas stājies spēkā un kas rada tiesiskas sekas iekšējā tirgū, nesaderīgumu ( 22 ).

38.

Šajā ziņā sīki izstrādāts atzinums, ko Komisija izdevusi Direktīvā 98/34 paredzētā procedūrā, nav brīdinājuma izteikšana, jo šajā procesa posmā formāli nepastāv nekādas domstarpības starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti ( 23 ).

39.

Pakārtoti Vispārējā tiesa nosprieda, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka sīki izstrādātais atzinums pieder pie izmeklēšanas darbības Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē, šajā normā paredzētā izņēmuma mērķis nav aizsargāt izmeklēšanas darbības kā tādas, bet šo darbību mērķi ( 24 ). Šajā ziņā sīki izstrādātā atzinuma, ko Komisija izdevusi Direktīvā 98/34 paredzētā procedūrā, publiskošana status quo laikposmā var arī nekaitēt šīs procedūras mērķim. Pēc Vispārējās tiesas domām, tas, ka Komisija izpauž savu sīki izstrādāto atzinumu, atbilstoši kuram kādi tehnisko noteikumu projekta aspekti var eventuāli radīt šķēršļus preču un pakalpojumu brīvai apritei, kā arī pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvībai iekšējā tirgū, neapdraud mērķi panākt Savienības tiesībām atbilstošus valsts tehniskos noteikumus. Tieši pretēji, Vispārējā tiesa uzskata, ka šādu izpaušanu attiecīgā dalībvalsts uztvers kā papildu mudinājumu nodrošināt tās tehnisko noteikumu saderīgumu ar Savienības normām, kurās regulētas šādas pamatbrīvības ( 25 ).

40.

Līdz ar to Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, ir liegta piekļuve aplūkotajam sīki izstrādātajam atzinumam ( 26 ), un nolēma, ka vairs nav jālemj par to, vai, ņemot vērā attiecīgā sīki izstrādātā atzinuma raksturu, Komisija status quo laikposmā varēja pamatoties uz vispārēju pieņēmumu, ka šī atzinuma publiskošana varētu kaitēt izmeklēšanas darbību mērķiem ( 27 ). Turklāt Vispārējā tiesa nosprieda, ka vairs nav jālemj par C. Schlyter norādīto otro un trešo pamatu ( 28 ).

41.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2015. gada 29. oktobra vēstuli Čehijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Francijas Republikas prasījumu atbalstam.

42.

Rakstveida apsvērumus iesniedza C. Schlyter, Francijas Republika, Čehijas Republika, Somijas Republika, Zviedrijas Karaliste un Komisija. Visi, izņemot Čehijas Republiku, iesniedza mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē 2017. gada 8. februārī.

43.

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai Francijas Republika izvirza vienu pamatu. Ar šo vienīgo pamatu tā uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, interpretējot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu.

44.

Šis vienīgais pamats ir sadalīts divās daļās.

45.

Pirmkārt, Francijas Republika uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra neietverot izmeklēšanas darbību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

46.

Otrkārt, Francijas Republika uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pakārtoti uzskatīdama, ka pat gadījumā, ja Komisijas izdotais sīki izstrādātais atzinums pieder pie izmeklēšanas darbības Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē, šī dokumenta publiskošana varot arī nekaitēt Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras mērķim.

47.

Francijas Republika uzskata, pirmkārt, ka jēdziena “izmeklēšana” definīcija, kuru pārsūdzētajā spriedumā sniegusi Vispārējā tiesa, nav pamatota ne ar vienu definīciju, kas būtu noteikta Regulā Nr. 1049/2001, Direktīvā 98/34 vai judikatūrā. Tā norāda, ka Tiesa līdz šim brīdim nav izklāstījusi izmeklēšanas darbību vispārēju definīciju Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē. Pēc Francijas Republikas domām, 2015. gada 16. jūlija spriedums ClientEarth/Komisija (C‑612/13 P, EU:C:2015:486) liecina par Tiesas vēlmi ar formāliem nosacījumiem nenoteikt izmeklēšanas darbību mērķu kvalifikāciju Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē. Tādējādi šis spriedums nepieļaujot pārāk ierobežojošu jēdziena “izmeklēšana” definīciju, kādu to ir noteikusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 53. punktā.

48.

Francijas Republika uzskata, otrkārt, ka jēdziena “izmeklēšana” definīcija pārsūdzētajā spriedumā nav saskanīga ar risinājumu, kādu pieņēmusi Vispārējā tiesa 2014. gada 25. septembra spriedumā Spirlea/Komisija (T‑306/12, EU:T:2014:816). Pēc Francijas Republikas domām, lai gan Vispārējā tiesa šajā pēdējā minētajā spriedumā ir konstatējusi, ka starp lietas dalībniekiem nebija strīda par to, ka EU Pilot procedūra ietilpst izmeklēšanas darbībā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē, tā tomēr ir izvērtējusi šo procedūru, lai noteiktu, vai tā tiešām atbilst šai kvalifikācijai.

49.

Francijas Republika norāda, ka 2014. gada 25. septembra spriedumā Spirlea/Komisija (T‑306/12, EU:T:2014:816) Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka uz procedūru var attiekties izmeklēšanas kvalifikācija, ja Komisija pieprasa informāciju no attiecīgās dalībvalsts, pēc tam veic saņemto atbilžu izvērtēšanu pirms savu secinājumu, pat provizorisko, izklāstīšanas. Līdz ar to pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētajā spriedumā, 2014. gada 25. septembra spriedumā Spirlea/Komisija (T‑306/12, EU:T:2014:816) tā neesot pieprasījusi, lai aplūkotā procedūra attiektos uz pārkāpuma konstatēšanu vai tās rezultātā tiktu pieņemts galīgs lēmums, lai tā var tikt kvalificēta kā izmeklēšanas darbība.

50.

Francijas Republika uzskata, ka EU Pilot procedūras mērķi un norise lielā mērā līdzinās Direktīvā 98/34 noteiktajiem mērķiem un norisei. Tā precizē, ka EU Pilot procedūra, kas starp Komisiju un dalībvalstīm īstenota brīvprātīgi, ir paredzēta, lai pārbaudītu, vai dalībvalstīs ir ievērotas un pareizi piemērotas Savienības tiesības, pirms Komisija, iespējams, uzsāk procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi.

51.

Pēc Francijas Republikas domām, tāpat kā EU Pilot procedūra, Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra ir dialoga procedūra starp Komisiju un dalībvalsti. Tā norāda, ka šīs pēdējās minētās procedūras laikā Komisija pieprasa informāciju un informācijas elementus no dalībvalsts, pēc tam tos izvērtē, lai vajadzības gadījumā sniegtu savu nostāju attiecībā uz tehnisko noteikumu projekta atbilstību Savienības tiesībām, izmantojot Direktīvas 98/34 9. panta 2. punktā paredzēto sīki izstrādāto atzinumu. Tāpat Francijas Republika norāda, ka no pamatnostādnēm par EU Pilot procedūru, kuras Komisija tika sagatavojusi dalībvalstīm 2014. gada novembrī, izriet, ka šo procedūru nevar īstenot saistībā ar tekstu, kas pieņemts pēc Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras pabeigšanas.

52.

Francijas Republika uzskata, treškārt, ka, ja Tiesa izvēlētos pārņemt pārsūdzētajā spriedumā sniegto izmeklēšanas jēdziena definīciju, Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra, ņemot vērā tās mērķus un norisi, katrā ziņā atbilstu šai definīcijai.

53.

Francijas Republika uzskata, ka Vispārējā tiesa, ierobežojot Komisijas lomu Direktīvā 98/34 paredzētajā procedūrā vienīgi ar pasīvu dalībvalsts paziņojuma saņemšanu, nav ievērojusi procedūras mērķi, norisi un līdzsvaru.

54.

Francijas Republika uzskata, ka dialogs, kas ir paredzēts Direktīvā 98/34 noteiktās procedūras ietvaros, ļauj precizēt, grozīt vai ieviest nianses nostājās, kā arī draudzīgi atrisināt Komisijas un dalībvalsts domstarpības attiecībā uz Savienības tiesību pareizu piemērošanu. Tā uzskata, ka šīs procedūras mērķis ir nodrošināt valsts tehnisko noteikumu projektu atbilstību noteikumiem, ar ko regulē iekšējo tirgu, pat ja tās rezultātā nevar konstatēt Savienības tiesību pārkāpumu, jo attiecīgie valsts tehniskie noteikumi nav spēkā pārbaudes brīdī. Pēc Francijas Republikas domām, minētās procedūras laikā Komisija ir atbildīga par preventīvu kontroli, lai aizsargātu preču brīvu apriti, un saistībā ar to tai bieži esot jāsavāc fakti, jāpārbauda informācija un jāuzdod detalizēti jautājumi par valsts tehnisko noteikumu projektu, lai tā varētu apkopot informāciju pārkāpuma iespējamas konstatēšanas aspektā.

55.

Turklāt Francijas Republika nepiekrīt pārsūdzētā sprieduma 58. punktā ietvertajam apgalvojumam, ka Komisija pieņem tikai nesaistošu starpatzinumu. Gluži pretēji – tā uzskata, ka sīki izstrādātā atzinuma izdošana veido lēmumu, ko pieņem Komisija, ņemot vērā tās veikto pārbaudi attiecībā uz valsts tehniskajiem noteikumiem un šķēršļiem tirdzniecībai starp dalībvalstīm, ko šie noteikumi var radīt. Tā piebilst, ka šāds atzinums, ar kuru tiek pagarināts sākotnējais status quo laikposms, esot saistošs dalībvalstij.

56.

Francijas Republika piebilst, ka Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras nobeigumā Komisijai ir jāizlemj par iespēju sākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi.

57.

C. Schlyter uzskata, ka trīs argumenti, kurus ir izvirzījusi Francijas Republika, ir jānoraida kā nepieņemami un/vai nepamatoti.

58.

Viņš uzskata, pirmkārt, ka Vispārējai tiesai ir jāprecizē un jāpilnveido strīdīgie juridiskie termini, otrkārt, ka Vispārējā tiesa nav atkāpusies no savas agrākās nostājas, ņemot vērā, ka EU Pilot procedūra nav salīdzināma ar Direktīvā 98/34 paredzēto procedūru, kas pieļauj atšķirīgu attieksmi, un, treškārt, ka Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra neveido izmeklēšanas darbību tāda pilnvarojuma trūkuma dēļ, kas atļauj Komisijai aktīvi vākt informāciju.

59.

C. Schlyter uzskata, pirmkārt, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa pamatoti ir precizējusi izmeklēšanas jēdzienu tāpēc, ka vienprātības trūkums par šo jēdzienu bija strīda pamatā. Viņš norāda, ka Vispārējā tiesa “ir izvērtējusi jēdzienu “izmeklēšana”, kāds tas ir ticis piemērots iepriekšējos spriedumos, kas attiecas uz procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi un procedūru valsts atbalsta jomā, lai noteiktu elementus, kuri raksturo jēdzienu “izmeklēšana”, pamatojoties uz šo judikatūru, kas tai vienlaicīgi ir ļāvis nošķirt šos agrākos spriedumus no izskatāmās lietas (citiem vārdiem, spriedumi par procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi un procedūru valsts atbalsta jomā attiecas uz izmeklēšanām, savukārt izskatāmā lieta, kas ir saistīta ar procedūru atbilstoši Direktīvai 98/34, nepieder pie izmeklēšanas)” ( 29 ).

60.

C. Schlyter uzskata, otrkārt, ka Francijas Republikas apsvērums, ka izmeklēšanas jēdziena piemērošana pārsūdzētajā spriedumā neesot saskanīga ar risinājumu, kādu pieņēmusi Vispārējā tiesa 2014. gada 25. septembra spriedumā Spirlea/Komisija (T‑306/12, EU:T:2014:816), kurā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka EU Pilot procedūra veido izmeklēšanu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē, ir nepieņemams. Pēc C. Schlyter domām, šis apsvērums ir balstīts uz jaunu pamatu, kuru esot bijis iespējams izvirzīt Vispārējā tiesā, kaut gan 2014. gada 25. septembra spriedums Spirlea/Komisija (T‑306/12, EU:T:2014:816) ir vēlāks nekā pārsūdzētais spriedums, jo šīs lietas dalībnieki nav apstrīdējuši izmeklēšanas esamību un EU Pilot procedūra jau bija tikusi izmantota, jo tā ir piemērojama kopš 2008. gada. Līdz ar to šo salīdzinājumu un Francijas Republikas izvirzīto argumentu varēja norādīt Vispārējā tiesā.

61.

Turklāt C. Schlyter uzskata, ka šis Francijas Republikas apsvērums ir neefektīvs, jo, pat ja pastāvētu šāda nesaskaņotība starp 2014. gada 25. septembra spriedumu Spirlea/Komisija (T‑306/12, EU:T:2014:816) un pārsūdzēto spriedumu, kas tā nav, tas nebūtu pietiekams pamats. C. Schlyter apgalvo, ka katrā ziņā šis arguments ir arī nepamatots, jo pretēji tam, ko norāda Francijas Republika, EU Pilot procedūra (ko 2014. gada 25. septembra spriedumā Spirlea/Komisija (T‑306/12, EU:T:2014:816) Vispārējā tiesa ir kvalificējusi kā izmeklēšanas darbību) nav salīdzināma ar Direktīvā 98/34 paredzēto procedūru, ko atšķirīgu iezīmju dēļ nevar kvalificēt kā izmeklēšanas darbību. Tādējādi neesot nekādas nesaskaņotības starp dažādajiem Vispārējās tiesas spriedumiem.

62.

C. Schlyter uzsver, ka atšķirībā no EU Pilot procedūras Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras ietvaros Komisija aktīvi nevāc informāciju, bet saņem dalībvalsts paziņojumu, kurā parasti jau ir jāiekļauj visa informācija un visi dokumenti, kas Komisijai ir vajadzīgi, lai izvērtētu paziņoto tehnisko noteikumu saderīgumu ar Savienības tiesībām. Viņš piebilst, ka vēlāk Komisija var uzdot jautājumus attiecīgajai dalībvalstij, bet tai nav pilnvaru vākt informāciju no iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Jebkurš dialogs ar dalībvalsti pirms sīki izstrādātā atzinuma pieņemšanas parasti esot ļoti ierobežots.

63.

C. Schlyter uzskata, ka pretēji EU Pilot procedūrai, kas ir balstīta uz principu, ka pastāv iespējams pārkāpums, procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi iespējamība pēc Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētās procedūras ir ierobežota. Pirmkārt, pēc C. Schlyter domām, Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra ir neitrāla un automātiska un tiek uzsākta ar valsts pasākuma projekta, uz kuru attiecas direktīvas piemērošanas joma, sagatavošanu, nepamatojoties uz principu, ka pastāv aizdomas par iespējamu pārkāpumu. Otrkārt, C. Schlyter uzskata, ka sīki izstrādātais atzinums nevar būt pamatā procedūrai sakarā ar pienākumu neizpildi, ņemot vērā, ka nav pārkāpuma un ka nav droši zināms, vai pārkāpuma risks īstenosies.

64.

C. Schlyter uzskata, treškārt, ka Francijas Republika kļūdaini apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir aprobežojusi Komisijas lomu tikai ar pasīvu informācijas saņemšanu ( 30 ). Šis ierobežojums un šī pasīvā loma esot norādīta pašā direktīvā, tādējādi apliecinot dalībvalsts sniegtās informācijas nozīmi. Pēc C. Schlyter domām, Francijas Republikas apgalvojumi, ka, lai novērtētu, vai tehnisko noteikumu projekts ir vai nav saderīgs ar iekšējā tirgus noteikumiem, Komisijai “bieži ir jāsavāc fakti” ( 31 ), nav pamatoti. Viņš uzskata, ka šeit runa ir par faktu konstatējuma apšaubīšanu, ko nevar izvērtēt apelācijas tiesvedībā. Tādēļ šis arguments esot nepieņemams. Turklāt, pēc C. Schlyter domām, šis Francijas Republikas arguments ir kļūdains, jo nekāds Komisijas turpmāks pieprasījums sniegt būtiskus precizējumus netiek direktīvā pieprasīts un tas nevar sniegt precīzu vispārēju pārskatu par Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras raksturu. Viņš norāda, ka pretēji tam, kā tas ir EU Pilot procedūrā, Komisija nav tiesīga sazināties ar trešajām personām, lai savāktu papildinformāciju. Schlyter piebilst, ka sīki izstrādātais atzinums nav saistošs lēmums.

65.

Viņš norāda, ka nekas 2015. gada 16. jūlija spriedumā ClientEarth/Komisija (C‑612/13 P, EU:C:2015:486) nerosina domāt, ka jēdzienu “izmeklēšana” nevar definēt “ierobežojoši”. Turklāt, pēc C. Schlyter domām, no šī sprieduma neizriet, ka jebkurš pasākums, kas ir saistīts ar Komisijas kā Līgumu izpildes uzraudzītājas pienākumu, veido izmeklēšanas darbību.

66.

Komisija uzskata, ka “izmeklēšanas” definīcija pārsūdzētā sprieduma 53. punktā ir nepamatoti ierobežojoša un rada Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu. Tā norāda, ka ar šo definīciju tiek ieviesta virkne formālu prasību, kuras nevar izsecināt no vienkāršas frāzes “izmeklēšanas darbība”, un frāzē “izmeklēšanas darbība” nav nekā tāda, kas aprobežotu šo jēdzienu tikai ar procedūrām, kuru mērķis ir konstatēt “pārkāpumu” vai pieņemt “lēmumu”. Komisija uzsver, ka pretēji tam, ko ir atzinusi Vispārējā tiesa jautājumā par Direktīvā 98/34 paredzēto procedūru, šī procedūra ir formāls posmu un dialoga ar dalībvalstīm kopums, nevis tikai nesaistoša procedūra. Pēc Komisijas domām, atbilstoši Direktīvas 98/34 9. panta 2. punktam attiecīgajai dalībvalstij uz sešiem mēnešiem ir jāatliek tehnisko noteikumu projekta pieņemšana, ja ir izdots sīki izstrādāts atzinums, un ir jāinformē Komisija par pasākumiem, ko tā paredz veikt saskaņā ar šo sīki izstrādāto atzinumu. Tātad šajā ziņā ar sīki izstrādāto atzinumu tiekot noteikts saistošs pienākums. Komisija uzskata, ka sīki izstrādāto atzinumu nevar uzskatīt par šīs iestādes starpatzinumu. Saskaņā ar Direktīvu 98/34 tas esot oficiāls pasākums, ko Komisija var veikt attiecībā uz tehnisko noteikumu projektu. Tādējādi sīki izstrādātais atzinums esot juridiska nostāja, kuru pieņēmusi Komisija Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras ietvaros.

67.

Pavisam noteikti neesot nozīmes tam, ka Komisija informāciju neapkopo aktīvi, bet saņem šo informāciju no dalībvalstīm. Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa piešķir pārāk lielu nozīmi faktam, ka Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra ir plānoto tehnisko noteikumu ex ante kontrole, nevis šo noteikumu ex post kontrole. Pēc Komisijas domām, procedūras atbilstoši Direktīvai 98/34 preventīvais raksturs nenozīmē, ka runa nav par izmeklēšanas darbību.

68.

Komisija piebilst, ka dialogs un informācijas vākšana no tās puses, piemērojot Direktīvas 98/34 8. un 9. pantu, “protams, ir neformāla, bet faktiski notiek un patiesībā ir identiska dialogam, kas norisinās starp dalībvalsti un Komisiju EU Pilot procedūras laikā vai pārkāpuma procedūras, kas ir kvalificēta kā izmeklēšana, pirmstiesas stadijā” ( 32 ).

69.

Čehijas Republika atbalsta argumentus, kurus savā apelācijas sūdzībā ir izvirzījusi Francijas Republika, kā arī argumentus, kurus ir norādījusi Komisija savā atbildes rakstā uz apelāciju. Tā uzskata, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma nepiemērošana attiecībā uz (notiekošu vai vēl “notiekošu”) procedūru atbilstoši Direktīvai 98/34 atņem lietderīgo iedarbību Tiesas judikatūrai par procedūrām atbilstoši LESD 258. pantam ( 33 ).

70.

Somijas Republika uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra nav jāuzskata par izmeklēšanas darbību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē. Tā uzsver, ka ar šo regulu ir paredzēts piešķirt sabiedrībai cik vien iespējams plašu piekļuvi iestāžu dokumentiem un ka šīs regulas 4. pantā uzskaitītie gadījumi kā atkāpe no šī vispārējā noteikuma ir jāinterpretē šauri.

71.

Tā apstrīd Francijas Republikas nostāju, ka ikviena darbība, kas saistīta ar pamatbrīvību aizsardzību un raitu iekšējā tirgus darbību, ietverot izmeklēšanu šīs tiesību normas izpratnē. Tāpat dokumentu publiskošana Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras ietvaros nekādā gadījumā netraucējot Komisijai pildīt uzdevumu, kas tai ir uzticēts, proti, rīkoties kā Līgumu izpildes uzraudzītājai, un tas neesot saistīts ar “izmeklēšanas darbības” definēšanu atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 ( 34 ).

72.

Somijas Republika atgādina, ka Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra ir sadarbības instruments, kas paredzēts, lai preventīvi ietekmētu valsts likumdošanas procedūru ( 35 ), un, tā kā pasākumā, ko galu galā dalībvalsts ir pieņēmusi, var būt būtiskas atkāpes no sākotnējā projekta, Komisijai, lai izvērtētu nepieciešamību celt iespējamu prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, ir jāiegūst jauna informācija par valsts tiesību aktiem ( 36 ). Tādējādi Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra neattiecoties uz situāciju, kas kā tāda varētu būt pamatā procedūrai sakarā ar pienākumu neizpildi ( 37 ). Tā norāda, ka procedūras, uz ko attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums, veido secīgu pārbaudi, kuras mērķis ir izmeklēt, vai dalībvalstis ir ievērojušas un pareizi piemērojušas Savienības tiesības.

73.

Pēc Somijas Republikas domām, Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra atšķiras arī no procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi un EU Pilot procedūras, ciktāl tajā tieši dalībvalstij ir jāpaziņo Komisijai Direktīvā 98/34 minētie elementi, savukārt abās pārējās procedūrās informācijas apmaiņa notiek pēc Komisijas iniciatīvas.

74.

Attiecībā uz izmeklēšanas definīciju, kas sniegta pārsūdzētā sprieduma 53. punktā, tā uzskata, ka tā nav pretrunā tam, kas izriet no 2015. gada 16. jūlija sprieduma ClientEarth/Komisija (C‑612/13 P, EU:C:2015:486) 61. un 62. punkta.

75.

Zviedrijas Karaliste uzskata, ka pārsūdzētais spriedums ir pamatots un ka Francijas Republikas pret to vērsto apsvērumu pamatā ir Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma kļūdaina interpretācija.

76.

Pēc Zviedrijas Karalistes domām, LES 1. pantā, LESD 15. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. pantā paredzētais pēc iespējas lielākas pārskatāmības princips ir atrodams arī Direktīvā 98/34. Atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 37. punktu un Direktīvā 98/34 paredzēto preventīvo kontroli, tā apgalvo, ka tās mērķis ir nodrošināt to, lai nebūtu jāuzsāk izmeklēšana Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

77.

Zviedrijas Karaliste atgādina, ka 2015. gada 16. jūlija spriedumā ClientEarth/Komisija (C‑612/13 P, EU:C:2015:486) Tiesa ir konstatējusi, ka aplūkotie pētījumi ir konkrēti instrumenti, kas Komisijai ir pieejami, izpildot tai saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu noteikto pienākumu uzraudzīt Savienības tiesību piemērošanu, lai atklātu iespējamos dalībvalstu pienākuma transponēt attiecīgās direktīvas neizpildes gadījumus. Tā arī norāda, ka Tiesa ir uzskatījusi, ka līdz ar to šie pētījumi ietilpst “izmeklēšanas darbību” jēdzienā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

78.

Zviedrijas Karaliste uzskata, ka sīki izstrādātais atzinums, kas izdots Direktīvā 98/34 paredzētajā procedūrā, nav salīdzināms ar pētījumu, kāds ir izvērtēts lietā, kurā tika taisīts 2015. gada 16. jūlija spriedums ClientEarth/Komisija (C‑612/13 P, EU:C:2015:486), ņemot vērā to saturu un mērķu atšķirību. Tā piebilst, ka, tā kā minētajās spriedumā nav ietverta jēdziena “izmeklēšana” vispārēja definīcija, tas neesot tieši attiecināms uz šo lietu.

79.

Saistībā ar varbūtējo analoģiju starp Direktīvā 98/34 paredzēto procedūru un EU Pilot procedūru Zviedrijas Karaliste uzskata, ka starp tām, protams, pastāv noteikta līdzība, bet šī līdzība nozīmējot nevis to, ka šīm abām procedūrām piemīt izmeklēšanas raksturs, bet gan to, ka tās abas atšķiras no LESD 258. pantā paredzētās procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi.

80.

Zviedrijas Karaliste uzskata, ka Francijas Republika kļūdaini apgalvo, ka pastāvot liela līdzība starp Direktīvā 98/34 paredzēto procedūru un procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi. Tā uzskata, ka Vispārējās tiesas secinājums pārsūdzētā sprieduma 63. punktā ir pamatots un ka šo secinājumu apstiprina 2015. gada 16. jūlija spriedums ClientEarth/Komisija (C‑612/13 P, EU:C:2015:486).

81.

Zviedrijas Karaliste arī apgalvo, ka Francijas Republika kļūdaini uzskata, ka gadījumā, ja Tiesa apstiprinātu pārsūdzētajā spriedumā sniegto jēdziena “izmeklēšana” definīciju, tā būtu piemērojama Direktīvā 98/34 paredzētajai procedūrai. Tā atgādina, pirmkārt, ka Direktīvā 98/34 dalībvalstīm nav paredzēts pienākums pēc Komisijas pieprasījuma sniegt papildinformāciju un ka tajā nav paredzēts arī pamatojums, kas dod tiesības Komisijai pieprasīt šādu informāciju. Līdz ar to Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka Direktīvā 98/34 paredzētajā procedūrā Komisijai nav jāapkopo informācija pirms detalizētā atzinuma izdošanas. Otrkārt, pēc Zviedrijas Karalistes domām, ņemot vērā, ka attiecīgajai dalībvalstij pēc sīki izstrādāta atzinuma saņemšanas ir jāinformē Komisija par pasākumiem, ko tā paredz veikt saskaņā ar šo atzinumu, un ka Komisijai ir jāieņem nostāja par šiem pasākumiem, nav iespējams, ka ar šo atzinumu Komisija pieņem galīgo nostāju par to, vai ir pārkāptas Savienības tiesības.

82.

Attiecībā uz pirmo iebildi par nepieņemamību, kuru ir izvirzījis C. Schlyter ( 38 ), ir jānorāda, ka no pārsūdzētā sprieduma 52. punkta izriet, ka Vispārējā tiesā Francijas Republika ir norādījusi, ka “Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra ir jāklasificē kā izmeklēšana” un ka “tas, ka Komisija ir izdevusi sīki izstrādātu atzinumu šajā procedūrā, pieder pie izmeklēšanas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē”.

83.

Taču mērķis Francijas Republikas apsvērumiem, kuri šajā apelācijā attiecas uz nesaskaņotību starp pārsūdzēto spriedumu un Vispārējās tiesas 2014. gada 25. septembra spriedumu Spirlea/Komisija (T‑306/12, EU:T:2014:816) ( 39 ), ir pierādīt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsakoties kvalificēt Direktīvā 98/34 paredzēto procedūru kā izmeklēšanas darbību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

84.

Proti, Francijas Republika pamatojas uz Vispārējās tiesas 2014. gada 25. septembra spriedumu Spirlea/Komisija (T‑306/12, EU:T:2014:816), kas ir pēc 2015. gada 16. aprīlī pasludinātā pārsūdzētā sprieduma, lai pastiprinātu un papildinātu savu argumentu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā sīki izstrādātā atzinuma, kas paredzēts Direktīvas 98/34 9. panta 2. punktā, juridiskajā kvalifikācijā, uzskatot, ka tas neveido izmeklēšanas darbību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

85.

No tā izriet, ka Francijas Republika nav izvirzījusi jaunu pamatu. Līdz ar to iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

86.

Saistībā ar otro iebildi par nepieņemamību, kuru ir izvirzījis C. Schlyter ( 40 ), no pārsūdzētā sprieduma 56. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka “Direktīvā 98/34 paredzētajā procedūrā Komisijai [nebija] jāapkopo informācija pirms detalizētā atzinuma izdošanas”. Manuprāt, šis precizējums stingri ir balstīts uz Direktīvas 98/34 8. un 9. panta formulējumu un tādējādi šajā jautājumā Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

87.

Tomēr Francijas Republika norāda, ka Komisijai, kura ir atbildīga par preventīvu kontroli, lai aizsargātu preču brīvu apriti, bieži ir “jāsavāc fakti” ( 41 ). Sava replikas raksta 31. punktā Francijas Republika tomēr atgādina, “ka tās pamats neattiecas uz Direktīvas 98/34 procedūras norisi, kā rezultātā tika pieņemts lēmums, ko C. Schlyter ir pārsūdzējis Vispārējā tiesā, bet šis pamats attiecas uz Direktīvas 98/34 procedūras kvalificēšanu par izmeklēšanas darbību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē”. Tādējādi, pēc tās domām, runa esot par tiesību jautājumu.

88.

Turpretī C. Schlyter norāda, ka “ne direktīva, ne prakse ( 42 ), kādu to parāda Francijas Republikas paziņojums par tās pasākuma projektu, nepierāda Komisijas aktīvo lomu”.

89.

Ir jākonstatē, ka ar šo viedokļu par konkrēto Komisijas praksi dažādību nevar apšaubīt konstatējumu, kuru Vispārējā tiesa ir izteikusi pārsūdzētā sprieduma 56. punktā un kurš ir pamatots ar pašu Direktīvas 98/34 tekstu.

90.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulā Nr. 1049/2001 ir paredzēts piešķirt sabiedrībai iespējami plašu piekļuvi Savienības iestāžu dokumentiem ( 43 ).

91.

Tomēr šīs tiesības ir pakārtotas noteiktiem ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem. Konkrētāk un atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 11. apsvērumam ( 44 ), tās 4. pantā ir paredzēts, ka iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt kādām ar šo pantu aizsargātajām interesēm. Tādējādi, ja iestāde nolemj atteikt piekļuvi dokumentam, kuru tai lūdz publiskot, tai principā ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam var konkrēti un reāli kaitēt interesēm, ko aizsargā Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētais izņēmums, uz kuru atsaucas šī iestāde. Turklāt, tā kā ar šiem izņēmumiem tiek izdarīta atkāpe no principa par iespējami plašāku sabiedrības piekļuvi dokumentiem, tie ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri ( 45 ).

92.

Norādīšu, ka, lai gan Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā ir paredzēts, ka iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to it īpaši var kaitēt izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzībai, jēdziens “izmeklēšanas darbības” šīs tiesību normas izpratnē Regulā Nr. 1049/2001 nav definēts.

93.

Lai arī definīcijas nav, jēdziens “izmeklēšanas darbības” nav radījis domstarpības Tiesā.

94.

Lietās, kurās tika taisīts 2013. gada 14. novembra spriedums LPN un Somija/Komisija (C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 43. punkts) attiecībā uz procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi, piemērojot LESD 258. pantu, un 2012. gada 28. jūnija spriedums Komisija/Éditions Odile Jacob (C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 115. punkts) par uzņēmumu koncentrācijas kontroles procesu, piemērojot Padomes 1989. gada 21. decembra Regulu (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli ( 46 ), starp lietas dalībniekiem nebija strīda par to, ka dokumenti, kuri minēti pieteikumos par piekļuvi dokumentiem, tiešām bija saistīti ar izmeklēšanas darbību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē ( 47 ).

95.

Turklāt no ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumu lietā Zviedrija/Komisija (C‑562/14 P, EU:C:2016:885) ( 48 ) 21. punkta un Vispārējās tiesas 2014. gada 25. septembra sprieduma Spirlea/Komisija (T‑306/12, EU:T:2014:816) par EU Pilot procedūru 45. punkta izriet, ka ne prasītāji, ne dalībvalstis, kas iestājušās lietā viņu atbalstam, neapstrīd to, ka uz strīdīgajiem EU Pilot procedūras dokumentiem attiecas izmeklēšanas darbība Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētā izņēmuma izpratnē.

96.

EU Pilot procedūru Komisija ieviesa ar savu paziņojumu “Rezultātu Eiropa – [Savienības] tiesību aktu piemērošana” ( 49 ). Šī procedūra, kas ietver brīvprātīgu sadarbību starp Komisiju un dalībvalstīm, notiek, pirms formāli, iespējams, tiek celta prasība sakarā ar pienākumu neizpildi, un tās mērķis ir vienlaikus pārbaudīt pareizu Savienības tiesību piemērošanu un sākumposmā atrisināt jautājumus, ko rada šī piemērošana. EU Pilot procedūra aizstāj Komisijas iepriekšējo praksi nosūtīt administratīvas vēstules šajā ziņā ( 50 ).

97.

Jēdzienu “izmeklēšanas darbības” Tiesa konkrēti ir izvērtējusi tikai lietā, kurā tika taisīts 2015. gada 16. jūlija spriedums ClientEarth/Komisija (C‑612/13 P, EU:C:2015:486), tomēr šī izvērtēšana nav likusi Tiesai definēt jēdzienu “izmeklēšanas darbība”.

98.

Šī sprieduma 61.–65. punktā Tiesa ir uzskatījusi, ka pētījumi ( 51 ), kas pēc Komisijas lūguma un tās labā pēc tam, kad bija izbeidzies visu Savienības direktīvu attiecībā uz vides aizsardzību transponēšanas termiņš, ir veikti ar konkrētu mērķi – pārbaudīt šo dažādo direktīvu transponēšanas procesa stāvokli atsevišķās dalībvalstīs –, ietilpst Komisijas izmeklēšanas darbībā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē. Tiesa ir nospriedusi, ka šādi pētījumi ir konkrēti instrumenti, kas Komisijai pieejami, izpildot tai saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu noteikto pienākumu uzraudzīt Savienības tiesību piemērošanu, ko kontrolē Tiesa, lai atklātu iespējamos dalībvalstu pienākuma transponēt attiecīgās direktīvas neizpildes gadījumus un vajadzības gadījumā nolemtu sākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi pret dalībvalstīm, attiecībā uz kurām šajos pētījumos uzskatīts, ka tās pārkāpj Savienības tiesības ( 52 ).

99.

Lai gan ir skaidrs, ka jēdziens “izmeklēšanas darbības” Regulā Nr. 1049/2001 ietver procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi ( 53 ) un izmeklēšanas, kas var izraisīt šīs procedūras uzsākšanu ( 54 ), šis jēdziens tajā nav ierobežots un aptver arī citas Savienības tiesībās paredzētas procedūras, kuru mērķis ir sistemātiski un formāli vākt un pārbaudīt informāciju, kas nepieciešama, lai Savienības iestāde pieņemtu galīgu lēmumu ar saistošām tiesiskām sekām ( 55 ). Šajā ziņā es uzskatu, ka pretēji Komisijas apsvērumiem ( 56 ) Vispārējā tiesa nav ierobežojusi izmeklēšanas darbību jēdzienu tikai attiecībā uz šiem diviem piemēriem (proti, procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi un izmeklēšanām, kas var to izraisīt), pārsūdzētā spriedums 53. punktā nospriežot, ka “izmeklēšanas jēdziens attiecas gan uz kompetentās iestādes veiktajiem meklējumiem, lai konstatētu pārkāpumu, gan uz procedūru, ar kuru iestāde apvieno informāciju un pārbauda atsevišķus faktus pirms lēmuma pieņemšanas”. Šīs Vispārējās tiesa norādes ir sniegtas tikai kā piemēri un neizslēdz citus gadījumus ( 57 ).

100.

Tādējādi jēdziena “izmeklēšanas darbības” definīcijas neesamība Regulā Nr. 1049/2001 prasa veikt sīki izstrādātā atzinuma, kas izdots, piemērojot Direktīvas 98/34 9. panta 2. punkta otro ievilkumu, precīzu un detalizētu analīzi minētās direktīvas 8. un 9. pantā paredzētās procedūras kontekstā, it īpaši divu piemēru, kuri ir atspoguļoti šo secinājumu 99. punktā, gaismā.

101.

Turklāt ir jāatgādina, ka, tā kā jēdziens “izmeklēšanas darbības” ietilpst izņēmumā no vispārējā noteikuma, ka visiem dokumentiem ir jābūt pieejamiem, tas ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri.

102.

Direktīva 98/34 ir sadalāma trīs daļās. Pirmkārt, vairākas Direktīvas 98/34 normas ir veltītas standartizācijai ( 58 ). Otrkārt, Direktīvas 98/34 mērķis ir palielināt pārskatāmību un radīt vidi, kas regulē uzņēmumu konkurētspēju ( 59 ). Treškārt, pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka Direktīvas 98/34 8. un 9. pants ir paredzēti, lai ar preventīvu kontroli ( 60 ) it īpaši aizsargātu preču brīvu apriti ( 61 ), kas ir viens no Savienības pamatiem ( 62 ).

103.

Nav strīda par to, ka izskatāmajā lietā sīki izstrādāto atzinumu, pamatojoties uz Direktīvas 98/34 9. panta 2. punkta otro ievilkumu, ir izdevusi Komisija pēc paziņojuma par lēmumprojektu, kuru tai atbilstoši šīs direktīvas 8. panta 1. punktam ir iesniegusi Francijas Republika. Tādējādi apelācijas sūdzības vienīgā pamata pirmā daļa attiecas uz Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētās procedūras juridisko būtību īpaši uz sīki izstrādātā atzinuma juridisko būtību. Tādējādi šajā lietā mūs interesē tieši Direktīvas 98/34 trešā daļa, jo daļām, kuras attiecas uz standartizāciju un tirgus dalībnieku līdzdalību konkurētspējas palielināšanā, nav nekādas nozīmes, izskatot šo apelācijas sūdzību.

104.

Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētās procedūras mērķis ir paredzēt un novērst tādu tehnisko noteikumu pieņemšanu ( 63 ), kuri varētu radīt šķēršļus tirdzniecībai. Pēc Tiesas domām, Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētā preventīvā kontrole ir lietderīga, jo tehniskie noteikumi, uz kuriem attiecas šī direktīva, var radīt šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm, un šādi šķēršļi ir pieļaujami tikai tad, ja tie ir nepieciešami vispārējo interešu mērķu obligāto prasību izpildei ( 64 ).

105.

Līdz ar to Direktīvas 98/34 8. pantā ir paredzēta informācijas sniegšanas kārtība, kādā dalībvalstīm principā ir pienākums paziņot Komisijai jebkuru tehnisko noteikumu projektu, kas ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā ( 65 ).

106.

Šajā ziņā atbilstoši Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktam preventīvas kontroles veikšanai pirms to stāšanās spēkā ir jādara zināms Komisijai jebkurš noteikumu projekts, ar kuru tehniskās specifikācijas kļūst saistošas ( 66 ). Turklāt dalībvalstīm iespēju robežās tālākā tehnisko noteikumu sagatavošanā ir jāņem vērā Komisijas un citu dalībvalstu iespējamie komentāri ( 67 ).

107.

Proti, šīs direktīvas 9. pantā ir noteikts, ka saskaņā ar tās 8. pantu paziņotā tehnisko noteikumu projekta pieņemšana ir jāatliek uz trīs mēnešiem no brīža, kad Komisija saņēmusi paziņojumu par tehnisko noteikumu projektu. Šajā pantā ir arī paredzēts, ka šis laikposms tiek pagarināts līdz sešiem mēnešiem ( 68 ), ja ( 69 )Komisija vai cita dalībvalsts sniedz sīki izstrādātu atzinumu par to, ka plānotajā pasākumā ir aspekti, kas, iespējams, var radīt šķēršļus preču brīvai apritei ( 70 ).

108.

Atbilstoši Direktīvas 98/34 9. panta 2. punktam attiecīgajai dalībvalstij ir jāinformē Komisija par pasākumiem, ko tā paredz veikt saskaņā ar šo sīki izstrādāto atzinumu, un Komisija izsaka viedokli par šo reakciju.

109.

No tā izriet, ka Direktīvas 98/34 mērķis ir nevis vienkārši informēt Komisiju, bet gan tieši novērst vai ierobežot šķēršļus tirdzniecībai, ko varētu radīt paredzētie tehniskie noteikumi, informēt citas valstis par valsts plānotajiem tehniskajiem noteikumiem, dot Komisijai un citām dalībvalstīm laiku, kas nepieciešams, lai izteiktu savu viedokli un iesniegtu grozījumus preču brīvas aprites ierobežojumu, kas izriet no plānotā pasākuma, mazināšanai, likvidēšanai vai pamatošanai, un dot Komisijai laiku, kas nepieciešams, lai, iespējams, ierosinātu saskaņošanas direktīvu ( 71 ).

110.

Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētā preventīvā jeb ex ante darbība man nešķiet salīdzināma ar LESD 258. pantā paredzēto procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi, EU Pilot procedūru vai ar procedūru, kas ir aplūkota lietā, kurā tika taisīts 2015. gada 16. jūlija spriedums ClientEarth/Komisija (C‑612/13 P, EU:C:2015:486), kuru mērķis ir dalībvalstu pienākumu iespējamu neizpildes gadījumu atklāšana un atrisināšana un kuras skaidri ietilpst Savienības tiesību piemērošanas un ievērošanas ex post kontrolē, proti, trim procedūrām, ko Tiesa ir kvalificējusi kā izmeklēšanas darbības Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

111.

Lai gan ir taisnība, ka – tāpat kā šo ex post kontroles procedūru gadījumā – Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētās preventīvās procedūras mērķis ir nodrošināt, lai attiecīgā dalībvalsts izpildītu savus no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus, tā nav paredzēta, lai pārbaudītu vai konstatētu, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu ( 72 ).

112.

Ņemot vērā, ka paziņotais tehnisko noteikumu projekts, uz kuru attiecas sīki izstrādāts atzinums, vēl nav pieņemts un ka līdz ar to nekādi jauni tehniskie noteikumi vēl nav spēkā, šajā stadijā tas nevarētu radīt Savienības tiesību pārkāpumu un uz to nevarētu attiekties LESD 258. pantā paredzētā procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi ( 73 ) vai citas procedūras pirms šīs pēdējās minētās procedūras, kuru mērķis ir pienākumu, kuri ir noteikti dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem, iespējamo neizpildes gadījumu atklāšana un atrisināšana ( 74 ). Līdz ar to Francijas Republikas apsvērums, ka “Direktīvas 98/34 procedūra ļauj Komisijai apkopot informāciju un pārbaudīt atsevišķus faktus pārkāpuma konstatēšanas aspektā pirms lēmuma pieņemšanas”, man šķiet kļūdains un ir jānoraida.

113.

Turklāt no 2015. gada 16. jūlija sprieduma ClientEarth/Komisija (C‑612/13 P, EU:C:2015:486) 62. punkta nekādi neizriet, ka jebkura Komisijas iniciatīva, lai atbilstoši LES 17. panta 1. punktam uzraudzītu Līgumu piemērošanu, būtu izmeklēšanas darbība. Proti, minētajā spriedumā aplūkoto Komisijas izmeklēšanas darbību mērķis bija tieši atklāt iespējamos dalībvalstu pienākuma transponēt attiecīgās direktīvas neizpildes gadījumus un vajadzības gadījumā pieņemt lēmumu sākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi pret dalībvalstīm, par kurām tā uzskatītu, ka tās pārkāpj Savienības tiesības ( 75 ).

114.

Turklāt, lai gan sīki izstrādātais atzinums, kuru Komisija ir izdevusi pēc Francijas Republikas paziņojuma par lēmumprojektu, un šī apmaiņa starp Komisiju un dalībvalsti varētu likt domāt par sistemātisku un formālu informācijas vākšanu un pārbaudi, šis sīki izstrādātais atzinums ir tikai šīs iestādes “sākotnējās, pagaidu un konsultatīvās nostājas ieņemšana” ( 76 ) par valsts tiesību akta projektu, kas var tikt grozīts, īpaši ņemot vērā šajā atzinumā izteiktās iebildes.

115.

No tā izriet, ka Komisijas sīki izstrādātais atzinums ir tikai lēmums vai starpnostāja jeb iepriekšēja nostāja par tehnisko noteikumu projektu, kura vienīgās saistošās tiesiskās sekas ir tādas, ka dalībvalsts uz sešiem mēnešiem atliek tehnisko noteikumu pieņemšanu ( 77 ), pat ja atbilstoši Komisijas apsvērumiem “sīki izstrādātos atzinumus pieņem komisāru kolēģija un tādējādi tie ir Komisijas lēmumi tāpat kā brīdinājuma vēstule vai procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros pieņemts argumentēts atzinums” ( 78 ).

116.

Manuprāt, interpretācija, ka jebkura procedūra, kurā notiek informācijas apmaiņa vai dialogs starp dalībvalstīm un Komisiju saistībā ar Līgumu piemērošanu, veido izmeklēšanas darbību, būtu nepiemērota šī jēdziena paplašināšana, kas nebūtu atbilstoša ne Regulas Nr. 1049/2001 mērķim, ne Pamattiesību hartas 42. pantam veicināt piekļuvi iestāžu dokumentiem ( 79 ).

117.

Līdz ar to es – tāpat kā Zviedrijas Karaliste ( 80 ) – uzskatu, ka ir skaidri jānošķir LESD 258. pantā paredzētā procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi, EU Pilot procedūra un procedūra, kas tiek aplūkota lietā, kurā tika taisīts 2015. gada 16. jūlija spriedums ClientEarth/Komisija (C‑612/13 P, EU:C:2015:486), no vienas puses, kuru mērķis ir dalībvalstu pienākumu iespējamo neizpildes gadījumu atklāšana un atrisināšana, un Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētā preventīvā procedūra, no otras puses, kurā Komisijas izdotais sīki izstrādātais atzinums tiek izslēgts no izmeklēšanas darbībām ( 81 ).

118.

Šo secinājumu nekādi neietekmē tas, ka pēc Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētās procedūras un īpaši pēc sīki izstrādātā atzinuma izdošanas, piemērojot minētās direktīvas 9. panta 2. punktu, vēlāk pieņemtie tehniskie noteikumi, iespējams, varētu izraisīt to, ka Komisija uzsāk procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi.

119.

Tāpat no Komisijas 2014. gada novembra pamatnostādnēm par EU Pilot procedūru nevar izsecināt argumentu, lai apgalvotu, ka Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētā procedūra ietver izmeklēšanas darbības Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

120.

Lai gan ir taisnība, ka saskaņā ar šīm Komisijas pamatnostādnēm EU Pilot procedūra nevar tikt īstenota, ja dalībvalsts nav ievērojusi pienākumu izteikt viedokli par sīki izstrādāto atzinumu, kas sagatavots atbilstoši Direktīvas 98/34 9. panta 2. punktam, un/vai ja dalībvalsts ir pieņēmusi tehniskos noteikumus, kuri neatbilst Savienības tiesībām, kas liktu secināt, ka šīs abas procedūras ir identiskas rakstura ziņā, šķiet, ka patiesībā tas tā nav.

121.

Proti, no Komisijas ziņojuma Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai 1.15. punkta “Turpmākie pasākumi pēc paziņošanas procedūras” izriet, ka “visos pārējos gadījumos, kad Direktīvas 98/34 procedūrā neizdevās pilnīgi novērst iespējamos ES iekšējā tirgus tiesību aktu pārkāpumus, Komisija veica turpmāku izmeklēšanu, pēc kuras atsevišķos gadījumos tika sākta EU Pilot vai pārkāpuma procedūra (LESD 258. pants)” ( 82 ).

122.

No tā izriet, ka, ņemot vērā pašas Komisijas pretrunīgo dokumentāciju par šo abu procedūru mijiedarbību, nav pierādīts apgalvojums, ka nav iespējams tas, ka Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētā procedūra un EU Pilot procedūra seko viena otrai.

123.

Atbilstoši Somijas Republikas apsvērumiem ( 83 ) ir jāpiebilst, ka tieši dalībvalstij ir jāpaziņo Direktīvā 98/34 minētie elementi ( 84 ), savukārt procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi un EU Pilot procedūras gadījumā informācijas apmaiņa tiek uzsākta pēc Komisijas iniciatīvas.

124.

Katrā ziņā, ja, kā norāda Somijas Republika, pēc Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā minētās preventīvās procedūras Komisijai ir pietiekama informācija par “valsts tiesību akta saturu pirms brīdinājuma vēstules pieņemšanas [..], EU Pilot posmu var nepiemērot tāpēc, ka tas ir [lieks un nelietderīgs]” ( 85 ). Tomēr šāda faktiska neskaidra situācija, kad ir lietas materiāli vai konkrēta lieta, pretēji Francijas Republikas un Komisijas apsvērumiem nenozīmē, ka ar Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzēto procedūru un ar EU Pilot procedūru tiek īstenoti līdzīgi mērķi.

125.

Līdz ar to es uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra neveido izmeklēšanas darbību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

126.

No tā izriet, ka vienīgā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

127.

Sava vienīgā pamata otrajā daļā Francijas Republika norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 84.–88. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pakārtoti uzskatīdama, ka pat gadījumā, ja Komisijas izdotais sīki izstrādātais atzinums ietilpst izmeklēšanas darbībā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē, šī dokumenta publiskošana var arī nekaitēt Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras mērķim.

128.

No tā izriet, ka vienīgā pamata otrā daļa ir balstīta uz pieņēmumu, ka Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētā procedūra veido izmeklēšanas darbību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

129.

Tādēļ es analizēšu šo otro daļu tikai gadījumam, ja Tiesa pretēji maniem secinājumiem saistībā ar pirmo daļu nospriestu, ka aplūkotā procedūra veido izmeklēšanas darbību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

130.

Pirmkārt, Francijas valdība norāda, ka C. Schlyter savā sākotnējā prasības pieteikumā, replikas rakstā vai savos apsvērumos par personu, kas iestājušās lietā, procesuālajiem rakstiem nevienā brīdī nav izvirzījis argumentu, ka gadījumā, ja Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra būtu uzskatāma par izmeklēšanas darbību, apstrīdētā dokumenta publiskošana neradītu kaitējumu šīs izmeklēšanas darbības mērķim. Līdz ar to, tā kā Vispārējās tiesas pakārtoti izvirzīto pamatu nebija izvirzījis C. Schlyter (prasītājs Vispārējā tiesā) un tā kā tas attiecas uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu pēc būtības, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 84.–88. punktā, izvirzīdama šo pamatu pēc savas ierosmes, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

131.

Uzskatu, ka šis arguments ir jānoraida.

132.

Pārsūdzētā sprieduma 76. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka “Francijas Republikas apgalvojums tiesas sēdē, ka nebūtu jānovērtē par zemu Komisijas potenciālās kritikas par paziņoto tehnisko noteikumu projektu publiskošanas destabilizējošā iedarbība, pirms dalībvalstij ir bijusi iespēja atbildēt, netika pamatots [..]”. Turklāt Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka “Francijas Republika tostarp nav izklāstījusi, kas tiktu nepamatoti destabilizēts tādēļ, ka tiktu publiskots Komisijas atzinums par tehnisko noteikumu projekta atbilsmi atsevišķiem Savienības tiesību aspektiem” ( 86 ).

133.

No tā izriet, ka pretēji Francijas Republikas argumentiem Vispārējā tiesa nav pēc savas ierosmes izvirzījusi argumentu, ka piekļuve sīki izstrādātajam atzinumam kaitētu Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētajai procedūrai, bet ir vienīgi atbildējusi uz argumentiem, kurus Vispārējā tiesā ir izvirzījusi pati Francijas Republika un Komisija.

134.

Otrkārt, Francijas Republika norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 85. punktā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi, ka Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras mērķis ir novērst, ka valsts likumdevējs pieņem valsts tehniskos noteikumus, kas liek šķēršļus preču vai pakalpojumu brīvai apritei vai pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvībai iekšējā tirgū. Tādējādi Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras mērķi Vispārējā tiesa esot interpretējusi šauri.

135.

Francijas Republika uzskata, ka Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras mērķis arī esot likt dalībvalstij, ja nepieciešams, grozīt valsts noteikumu projektu, lai tas tiktu atzīts par atbilstošu noteikumiem, kuri regulē iekšējo tirgu, un tas tiek darīts, izmantojot dialogu un Komisijas un attiecīgās dalībvalsts domstarpību draudzīgu atrisināšanu. Tādējādi Francijas Republika uzskata, ka līdztekus valsts noteikumu atbilstības mērķim Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras mērķis arīdzan ir dialoga kvalitāte starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti. Tā norāda, ka Tiesa 2013. gada 14. novembra sprieduma LPN un Somija/Komisija (C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738) 63. punktā ir nospriedusi, ka dokumentu saistībā ar procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi publiskošana šīs procedūras pirmstiesas stadijā var izmainīt šādas procedūras raksturu un norisi, ņemot vērā to, ka šādos apstākļos varētu izrādīties vēl grūtāk uzsākt diskusijas un panākt vienošanos starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, lai nodrošinātu Savienības tiesību ievērošanu un izvairītos no prasības celšanas tiesā.

136.

Taču Francijas Republika piebilst, kā tas izriet no ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau (C‑139/07 P, EU:C:2009:520) 109. punkta, ka “ar izmeklēšanas mērķa aizsardzību paplašināti saprot arī iespēju netraucēti diskutēt par iebildumu, ka ir pārkāptas [Savienības tiesības]. Šāda iespēja ir lietderīga, lai attiecīgā dalībvalsts un arī Komisija bez pārmērīga sabiedrības spiediena varētu panākt vienošanos. Ja katra strīdīgas pienākumu neizpildes procedūras darbība būtu publiska, politiskie lēmumu pieņēmēji nevarētu tik vienkārši atkāpties no reiz ieņemtas nostājas. Iespējams, tas bloķētu izredzes panākt lietderīgu konflikta risinājumu atbilstoši tiesību aktiem”.

137.

Pēc Francijas Republikas domām, Komisijas un attiecīgās dalībvalsts domstarpību draudzīga atrisināšana pirms vēršanās Tiesā pamato atteikumu piekļūt attiecīgajiem dokumentiem.

138.

C. Schlyter uzskata, ka “tas, ka tagad – šajā tiesvedības stadijā – pirmo reizi tiek iesniegts arguments saistībā ar apgalvoto kaitējumu dialogam starp Komisiju un dalībvalstīm, atsaucoties uz ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumiem [lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau (C‑139/07 P, EU:C:2009:520)], ir nepieņemami. Francijas Republikai bija iespēja iesniegt savu argumentu tiesvedības sākotnējās stadijās. C. Schlyter un Vispārējā tiesa lūdza, lai arguments par apgalvoto kaitējumu tiktu pamatots, bet Francijas Republika nav atbildējusi un ir turpinājusi citēt ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus, nepaskaidrojot, kādā ziņā tie ir būtiski izskatāmajā lietā”.

139.

C. Schlyter uzskata, ka ne judikatūra ( 87 ), ne pati Direktīva 98/34 neļauj pamatot Francijas Republikas apgalvojumu, ka Direktīvā 98/34 kā atsevišķs un neatkarīgs mērķis esot paredzēts arī uzlabot dialogu starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti. Viņš uzskata, ka, lai gan šāds dialogs varētu būt lietderīgs, lai sasniegtu Direktīvas 98/34 mērķi, tas neko negroza attiecībā uz faktu, ka šai direktīvai ir tikai viens galīgais mērķis, proti, garantēt valsts tehnisko noteikumu atbilstību Savienības tiesībām, un ka jautājums par to, vai dokumentu publiskošana var kaitēt procedūras mērķim, ir jāizvērtē attiecībā uz šo mērķi.

140.

Manuprāt, C. Schlyter izvirzītā iebilde par nepieņemamību ( 88 ) ir jānoraida. Proti, no Francijas Republikas iestāšanās raksta lietā, kurā tika pasludināts pārsūdzētais spriedums, 83. un nākamajiem punktiem izriet, ka šī dalībvalsts ir izvirzījusi attiecīgos argumentus Vispārējā tiesā ( 89 ) un tos nenorāda pirmo reizi Tiesā šīs apelācijas ietvaros.

141.

Runājot par lietas būtību, es neuzskatu, ka Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētās procedūras mērķi Vispārējā tiesa ir interpretējusi ierobežoti un ka Komisijas un attiecīgās dalībvalsts domstarpību draudzīga atrisināšana pirms vēršanās Tiesā pamato atteikumu piekļūt aplūkotajiem dokumentiem. Kā esmu norādījis savos secinājumos par vienīgā pamata pirmo daļu, šīs direktīvas minētajos pantos paredzētās procedūras mērķis ir paredzēt un novērst tādu tehnisko noteikumu pieņemšanu, kuri radītu šķēršļus tirdzniecībai. Pretēji Francijas Republikas argumentiem Komisijas un attiecīgās dalībvalsts domstarpību atrisināšana pirms vēršanās Tiesā nav Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā paredzētās procedūras mērķis. Līdz ar to sīki izstrādātā atzinuma publiskošana nevarētu kaitēt minēto pantu mērķim.

142.

Līdz ar to ierosinu Tiesai noraidīt arī vienīgā pamata otro daļu.

143.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šā Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar minētā Reglamenta 140. panta 1. punktu, kas arī piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minēto 184. panta 1. punktu, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Atbilstoši šā paša Reglamenta 184. panta 4. punktam Tiesa var nolemt, ka persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un kas piedalās apelācijas tiesvedībā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

144.

Uzskatu, ka Francijas Republikai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši C. Schlyter prasījumiem. Somijas Republika, Zviedrijas Karaliste, Čehijas Republika un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

145.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai: