1.

Ar savām apelācijas sūdzībām Polynt SpA lietā C‑323/15 P un Hitachi Chemical Europe GmbH un Polynt SpA lietā C‑324/15 P lūdz atcelt attiecīgi Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 30. aprīļa spriedumu Polynt un Sitre/ECHA (T‑134/13, nav publicēts, EU:T:2015:254) un 2015. gada 30. aprīļa spriedumu Hitachi Chemical Europe u.c./ECHA (T‑135/13, EU:T:2015:253) (turpmāk tekstā kopā – “pārsūdzētie spriedumi”).

2.

Ar šiem spriedumiem Vispārējā tiesa noraidīja šo sabiedrību prasības daļēji atcelt Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) 2012. gada 18. decembra Lēmumu ED/169/2012 par vielu, kas rada ļoti lielas bažas, iekļaušanu kandidātvielu sarakstā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) atbilstoši 59. pantam Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulā (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK ( 2 ), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1272/2008 ( 3 ) (turpmāk tekstā – “REACH regula”).

3.

Precīzāk, ar apstrīdēto lēmumu, kura atcelšanas prasības tika noraidītas pirmajā instancē, ECHA apzināja, pirmkārt, cikloheksān‑1,2‑dikarboksilanhidrīdu (CE Nr. 201‑604‑9), cis‑cikloheksān‑1,2‑dikarboksilanhidrīdu (CE Nr. 236‑086‑3) un trans‑cikloheksān‑1,2‑dikarboksilanhidrīdu (CE Nr. 238‑009‑9) (turpmāk tekstā – “HHPA”) un, otrkārt, heksahidrometilftalanhidrīdu (CE Nr. 247‑094‑1), heksahidro‑4‑metilftalanhidrīdu (CE Nr. 243‑072‑0), heksahidro‑1-metilftalanhidrīdu (CE Nr. 256‑356‑4) un heksahidro‑3-metilftalanhidrīdu (CE Nr. 260‑566‑1) (turpmāk tekstā – “MHHPA”) kā vielas, kas atbilst REACH regulas 57. panta f) punktā minētajiem kritērijiem saskaņā ar šīs pašas regulas 59. pantu.

4.

Šīs apelācijas sūdzības Tiesai sniedz iespēju pirmo reizi interpretēt REACH regulas 57. panta f) punktu saistībā ar vielas, kas šajā gadījumā ir elpceļu sensibilizatori, apzināšanu par vielu, kas rada ļoti lielas bažas, – šī apzināšana ir REACH regulā paredzētās licencēšanas procedūras pirmais posms. It īpaši šie strīdi liks Tiesai izlemt jautājumu par to, vai, lai apzinātu vielu par vielu, kas rada ļoti lielas bažas, saskaņā ar REACH regulas 57. panta f) punktu, ir nepieciešams vielas radītā riska novērtējums, – šo tēzi apelācijas sūdzību iesniedzējas ir izvirzījušas savās apelācijas sūdzībās, un tās pārmet Vispārējai tiesai šīs tēzes noraidīšanu pirmajā instancē. Nav strīda par to, ka tā ir atzinusi, ka tikai vielu raksturīgo īpašību izraisītās bīstamības novērtējums ir pietiekams, lai veiktu REACH regulas 57. panta f) punktā paredzēto apzināšanu.

5.

REACH regulas VII sadaļā, kurā ir ietverts tās 55.–65. pants, ir noteikta licencēšanas procedūra.

6.

REACH regulas 56. pantā ir paredzēts:

“1.   Ražotājs, importētājs vai pakārtots lietotājs nelaiž tirgū vielu lietošanai vai nelieto to pats, ja tā ir iekļauta XIV pielikumā – ja vien:

[..]

5.   Ja vielas licencē tikai tādēļ, ka tās atbilst 57. panta a), b) vai c) [..]punkta kritērijiem, vai tādēļ, ka tās ir apzinātas saskaņā ar 57. panta f) [..]punktu vienīgi tādēļ, ka ir bīstamas cilvēku veselībai, šā panta 1. un 2. punkts neattiecas uz šādiem lietošanas veidiem:

[..].”

7.

REACH regulas 57. pantā “Vielas, kas jāiekļauj XIV pielikumā”, ir noteikts:

“Šādas vielas var iekļaut XIV pielikumā saskaņā ar 58. pantā paredzēto procedūru:

8.

REACH regulas 58. pantā “Vielu iekļaušana XIV pielikumā” ir paredzēts:

“1.   Pieņemot lēmumu par 57. pantā minēto vielu iekļaušanu XIV pielikumā, lēmumu pieņem saskaņā ar 133. panta 4. punktā paredzēto procedūru. Attiecībā uz katru vielu lēmumā precizē:

[..]

[..]”

9.

REACH regulas 59. pantā “Regulas 57. pantā minēto vielu apzināšana” ir noteikts:

“1.   Šā panta 2. līdz 10. punktā izklāstīto procedūru piemēro, lai apzinātu vielas, kas atbilst 57. pantā minētajiem kritērijiem, un sastādītu sarakstu vielām, ko ar laiku iekļaut XIV pielikumā. Aģentūra šajā sarakstā uzskaita vielas, uz ko attiecas tās darba programma saskaņā ar 83. panta 3. punkta e) apakšpunktu.

2.   Komisija var lūgt Aģentūru sagatavot dokumentāciju saskaņā ar attiecīgām XV pielikuma iedaļām par vielām, kas pēc Komisijas atzinuma atbilst 57. pantā ietvertajiem kritērijiem. [..]

3.   Ikviena dalībvalsts var sagatavot dokumentāciju saskaņā ar XV pielikumu par vielām, kas pēc dalībvalsts atzinuma atbilst 57. pantā paredzētajiem kritērijiem, un nosūtīt to Aģentūrai. [..]

[..]”

10.

REACH regulas 60. pantā “Licenču piešķiršana” ir noteikts:

“1.   Komisija atbild par lēmumu pieņemšanu attiecībā uz licencēšanas pieteikumiem saskaņā ar šo sadaļu.

2.   Neskarot 3. pantu, licenci piešķir, ja XIV pielikumā norādīto vielas raksturīgo īpašību dēļ vielas lietošanas veida radīto risku cilvēku veselībai vai apkārtējai videi pietiekami kontrolē saskaņā ar I pielikuma 6.4. iedaļu un risks ir tāds, kā dokumentēts pieteikuma iesniedzēja ķīmiskās drošības pārskatā, ņemot vērā 64. panta 4. punkta a) apakšpunktā minētās Riska novērtēšanas komitejas atzinumu. Piešķirot licenci un jebkādos atbilstīgi no tā izrietošajos apstākļos Komisija ņem vērā visas izdalīšanās, emisiju apjomu un zudumus, tostarp riskus, kuri rodas saistībā ar vielas difūzu vai izkliedētu lietojumu, par ko zināms attiecīgā lēmuma pieņemšanas laikā.

[..]

3.   Šā panta 2. punktu nepiemēro:

4.   Ja licenci nevar piešķirt saskaņā ar 2. punktu vai 3. punktā minētajām vielām, licenci var piešķirt tikai tad, ja pierāda, ka vielas lietošanas veida sociālās un ekonomiskās priekšrocības ir lielākas par tās radīto risku cilvēku veselībai vai apkārtējai videi un ka nav piemērotas alternatīvas vielas vai tehnoloģijas. [..]

[..]”

11.

REACH regulas 62. pantā “Pieteikumi licences saņemšanai” ir noteikts:

“1.   Licences pieteikumu iesniedz Aģentūrai.

[..]

4.   Pieteikumā par licences saņemšanu iekļauj šādu informāciju:

[..]

[..].”

12.

No pārsūdzēto spriedumu 1.–3. punkta izriet, ka HHPA un MHHPA ir cikliskās skābes anhidrīdi. Šīs vielas tiek izmantotas kā starpvielas vai monomēri polimēro sveķu ražošanā ( 4 ).

13.

Šīs vielas tostarp ir klasificētas kā 1. kategorijas elpceļu sensibilizatori, kuri ieelpošanas rezultātā var radīt alerģiskus simptomus vai astmu, vai elpošanas grūtības. HHPA un MHHPA ir iekļautas Regulas Nr. 1272/2008 VI pielikuma 3. daļā ietvertajā 3.1. tabulā.

14.

2012. gada 6. augustā Nīderlandes Karaliste nosūtīja ECHA dokumentāciju, kurā tā piedāvāja apzināt HHPA un MHHPA kā vielas, kas rada ļoti lielas bažas un kuras ir jāiekļauj REACH regulas XIV pielikumā atbilstoši šīs regulas 57. panta tiesību normām. No pārsūdzēto spriedumu 4. punkta izriet, ka Nīderlandes Karaliste piedāvāja apzināt HHPA un MHHPA kā vielas, par kurām atbilstoši REACH regulas 57. panta f) punktam ir zinātnes liecības, ka tās var izraisīt nopietnu ietekmi uz cilvēku veselību vai apkārtējo vidi, izraisot tādas pašas bažas kā citas šīs pašas regulas 57. panta a)–e) punktā uzskaitītās vielas.

15.

Kad apelācijas sūdzību iesniedzējas bija iesniegušas apsvērumus par dokumentāciju, kas saistīta ar HHPA un MHHPA apzināšanu, ECHA nosūtīja šo dokumentāciju savai REACH regulas 76. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētajai Dalībvalstu komitejai, kura 2012. gada 13. decembrī vienprātīgi nolēma HHPA un MHHPA apzināt kā vielas, kuras rada ļoti lielas bažas un kuras atbilst REACH regulas 57. panta f) punktā minētajiem kritērijiem. Tajā pašā dienā ECHA Dalībvalstu komiteja pieņēma attiecīgos informatīvos dokumentus par HHPA un MHHPA kā vielu, kas rada ļoti lielas bažas to elpceļu sensibilizatoro īpašību dēļ, apzināšanu, pamatojoties uz REACH regulas 57. panta f) punktu (turpmāk tekstā – “informatīvie dokumenti”).

16.

REACH regulas 59. pantā paredzētās procedūras beigās ECHA pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar ko tā apzināja HHPA un MHHPA kā vielas, kas atbilst šīs regulas 57. panta f) punktā paredzētajiem kritērijiem. ECHA it īpaši uzskatīja, ka šīs vielas rada tādas pašas bažas kā kancerogēnas, mutācijas izraisošas un reproduktīvajai funkcijai toksiskas vielas, kas ir uzskaitītas REACH regulas 57. panta a)–c) punktā.

17.

2013. gada 28. februārī apelācijas sūdzību iesniedzējas iesniedza savus attiecīgos prasības pieteikumus, lūdzot daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu.

18.

Vispārējā tiesa atļāva Komisijai un Nīderlandes Karalistei iestāties lietās T‑134/13 un T‑135/13 ECHA prasījumu atbalstam. Tāpat tā atļāva REACh ChemAdvice GmbH un New Japan Chemical iestāties lietās apelācijas sūdzību iesniedzēju prasījumu atbalstam. Ar 2014. gada 15. oktobra rīkojumu Vispārējā tiesa apvienoja abas lietas mutvārdu procesam.

19.

Ar pārsūdzētajiem spriedumiem Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzību iesniedzēju celtās prasības pilnībā un piesprieda tām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20.

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2015. gada 30. jūnijā, apelācijas sūdzību iesniedzējas iesniedza šīs apelācijas sūdzības.

21.

Katra apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, kas uz to attiecas, kā arī apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas uz to attiecas, vai, pakārtoti, nodot lietas izskatīšanai Vispārējā tiesā un piespriest ECHA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22.

ECHA un Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzības un piespriest apelācijas sūdzību iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23.

New Japan Chemical un REACh ChemAdvice iesniedza rakstveida apsvērumus apelācijas sūdzību iesniedzēju prasījumu atbalstam. Nīderlandes Karaliste iesniedza rakstveida apsvērumus ECHA prasījumu atbalstam.

24.

Tiesa lietas dalībniekiem uzdeva vairākus jautājumus rakstveida atbilžu sniegšanai. Apelācijas sūdzību iesniedzējas, ECHA, kā arī Komisija uz tiem atbildēja paredzētajā termiņā.

25.

Apelācijas sūdzību iesniedzēju, ECHA, Komisijas, kā arī Sitre Srl, kas ir persona, kas iestājusies lietā apelācijas sūdzību iesniedzēju prasījumu atbalstam Tiesā ( 5 ), mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti Tiesas sēdē, kas bija kopīga abās lietās un notika 2016. gada 15. jūnijā.

26.

Savu apelācijas sūdzību pamatojumam apelācijas sūdzību iesniedzējas izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats ir par pretrunīgu pamatojumu un kļūdu REACH regulas 57. panta f) punkta interpretācijā un piemērošanā. Otrais pamats ir par pretrunīgu pamatojumu un kļūdām tiesību piemērošanā, kas ir izraisījušas kļūdu REACH regulas 57. panta f) punkta interpretācijā un piemērošanā. Trešais pamats ir par pamatojuma neesamību, ciktāl Vispārējā tiesa ir kļūdaini balstījusies uz REACH regulas 60. panta 2. punktu. Visbeidzot, ceturtais pamats ir par kļūdām tiesību piemērošanā, vērtējot argumentus, kas attiecas uz patērētāja vai darba ņēmēja pakļaušanas vielas iedarbībai neesamību, kā rezultātā ir notikusi kļūdaina REACH regulas 57. panta f) punkta piemērošana.

27.

Šim pamatam ir divas daļas. Pirmkārt, apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot REACH regulas 57. panta f) punktu, pieņemdama, ka šajā tiesību normā, lai apzinātu vielu, kas rada ļoti lielas bažas, nav prasības pēc riska novērtējuma. Otrkārt, apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka pārsūdzēto spriedumu 71.–73. punktā ir norādīts pretrunīgs pamatojums.

28.

Šī pirmā pamata pirmā daļa ir vērsta pret pārsūdzēto spriedumu 71., 81. un 94. punktu, ciktāl Vispārējā tiesa esot izslēgusi, ka ir nepieciešams riska novērtējums, lai apzinātu attiecīgās vielas, piemērojot REACH regulas 57. panta f) punktu.

29.

Apelācijas sūdzību iesniedzējas apstrīd šādu REACH regulas 57. panta f) punkta interpretāciju.

30.

Tās apgalvo, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis nošķirt, no vienas puses, vielas, uz kurām attiecas REACH regulas 57. panta a)–e) punkts, un tās, uz kurām attiecas šīs regulas 57. panta f) punkts. Vielas, uz kurām neattiecas šīs regulas 57. panta a)–e) punktā minētie gadījumi, varot tikt uzskatītas par tādām, kas rada ļoti lielas bažas, tikai pēc katra atsevišķa gadījuma papildu pārbaudes. Šī pārbaude varot būt tikai riska novērtējums, kurā ir jāņem vērā riska pārvaldības pasākumi, jo elpceļu sensibilizatori nepieder kancerogēnu, mutācijas izraisošu vai reproduktīvajai funkcijai toksisku vielu kategorijām, kas minētas REACH regulas 57. panta a)–c) punktā.

31.

Atbildot uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem, apelācijas sūdzību iesniedzējas norādīja, ka šādu REACH regulas 57. panta f) punkta interpretāciju apstiprinot vārda “lietošana” izmantošana šajā minētās regulas tiesību normas franču valodas redakcijā.

32.

Tiesas sēdē apelācijas sūdzību iesniedzējas precizēja, ka riska novērtējums, uz kuru tās ir atsaukušās savās apelācijas sūdzībās, atbilstot riska novērtējumam REACH regulas I pielikuma izpratnē.

33.

ECHA apgalvo, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas nav sapratušas pārsūdzēto spriedumu formulējumu. Šī aģentūra norāda, ka Vispārējā tiesa, nošķirot bīstamību no riska, ir pareizi piemērojusi Etimine judikatūru (spriedums, 2011. gada 21. jūlijs, Etimine, C‑15/10, EU:C:2011:504). Proti, Vispārējā tiesa esot pamatoti atzinusi, ka, tāpat kā attiecībā uz 57. panta a)–e) punktā minētajām vielām, REACH regulas 57. panta f) punktā neesot prasības veikt riska novērtējumu. Vielas apzināšana par vielu, kas rada ļoti lielas bažas, var izrietēt tikai no šīs vielas raksturīgo īpašību bīstamības novērtējuma. Turklāt ECHA atgādina, ka, ja nav iedarbības robežlieluma, kā tas šajā lietā ir elpceļu sensibilizatoru gadījumā, nav iespējama parasta riska novērtēšana.

34.

Tiesas sēdē ECHA precizēja, ka, pirmkārt, datu par cilvēku pakļaušanu vielas iedarbībai ņemšana vērā, kas ļauj novērtēt bīstamību, ko rada vielu raksturīgās īpašības, un, otrkārt, iedarbības novērtējums, kā arī riska novērtējums esot pilnībā atšķirīgi procesi.

35.

Komisija arī uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti atzinusi, ka ar REACH regulas 57. panta f) punktu nav noteikts pienākums novērtēt risku, lai apzinātu vielas, kuras neietilpst citos šī panta punktos. Tas izrietot no minētās regulas redakcijas un sistēmas.

36.

Pārsūdzēto spriedumu 69. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Tiesa 2011. gada 21. jūlija spriedumā Etimine (C‑15/10, EU:C:2011:504, 74. un 75. punkts) jau ir atzinusi, ka bīstamība un risks ir jānošķir. Bīstamības novērtējums ir pirmais posms riska novērtēšanas procesā, kas ir precīzāks jēdziens. Tādējādi bīstamības, kas ir saistīta ar vielu raksturīgajām īpašībām, novērtējums nav jāierobežo, ņemot vērā konkrētus lietošanas apstākļus, kā tas ir riska novērtējuma gadījumā, un to var veikt atbilstīgā veidā neatkarīgi no vielas izmantošanas vietas, veida, kādā ar to varētu notikt kontakts, un no iespējamā līmeņa, kādā var notikt pakļaušana vielas iedarbībai.

37.

Lai gan apelācijas sūdzību iesniedzēju izvirzītā pirmā pamata virsrakstā ir minēts pārsūdzēto spriedumu 69. punkts, tās neapstrīd vērtējumu, ko Vispārējā tiesa ir veikusi šajā punktā, kā arī tās veikto nošķīrumu starp bīstamības novērtējumu un riska novērtējumu, kas attiecīgi ir jāņem vērā.

38.

Šajā ziņā, lai varētu labāk izprast nošķīrumu starp bīstamības un riska novērtējumu, it īpaši šajās lietās, es vēlos piebilst, ka bīstamības cilvēka veselībai novērtējuma mērķis ir noteikt cilvēka pakļaušanas vielas iedarbībai augstāko līmeni, kurā šī iedarbība nerada nelabvēlīgu ietekmi. Šā iedarbības līmeņa, ko sauc par “atvasinātu beziedarbības līmeni” (Derived No‑Effect Level, turpmāk tekstā – “DNEL”), noteikšanas pamatā ir pieejamās kā ar cilvēkiem saistītās, tā ar tiem nesaistītās informācijas izvērtēšana ( 6 ).

39.

Iedarbības novērtējuma mērķis ir noteikt zināmo vai loģiski paredzamo iedarbības līmeni, kādā cilvēki tiek pakļauti šai vielai ( 7 ). Šajā novērtējumā tiek ņemti vērā darbības apstākļi un riska pārvaldības pasākumi. Riska raksturojums ir salīdzinājums starp, no vienas puses, zināmiem vai loģiski paredzamiem iedarbības līmeņiem, kādos cilvēki tiek pakļauti šai vielai, un, no otras puses, attiecīgajiem DNEL. Risku var uzskatīt par pietiekami kontrolētu, ja zināmie vai loģiski paredzamie šīs vielas iedarbības uz cilvēkiem līmeņi nepārsniedz DNEL ( 8 ).

40.

Kad ir veikti šie sākotnējie precizējumi, no pārsūdzēto spriedumu 70. punkta, kuru apelācijas sūdzību iesniedzējas arī nav kritizējušas, izriet, ka bīstamu vielu Savienības mēroga klasifikācijas un marķēšanas, kāda tā izriet no Regulas Nr. 1272/2008, pamatā ir ar vielu raksturīgajām īpašībām saistītās bīstamības novērtēšana.

41.

Pārsūdzēto spriedumu 71. punktā Vispārējā tiesa no tā ir secinājusi, ka, “tā kā klasificēšana starp 1. kategorijas kancerogēnām, mutagēnām un reproduktīvajai funkcijai toksiskām vielām ir pietiekama, lai kādu vielu apzinātu kā vielu, kas rada ļoti lielas bažas, saskaņā ar [REACH] regulas 57. panta a)–c) punktu, nevar tikt izslēgts, ka vielas apzināšanai saskaņā ar [REACH] regulas 57. panta f) punktu ECHA ir jāņem vērā risku izvērtējums”.

42.

Pārsūdzēto spriedumu 81. punktā Vispārējā tiesa tāpat ir noraidījusi apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentāciju, kas attiecas uz to, ka nav ņemti vērā riska pārvaldības pasākumi un ar darba ņēmēju aizsardzību saistīto apstākļu pārbaudes, ar pamatojumu, ka “pietiek norādīt, pirmkārt, ka apdraudējums, kas izriet no HHPA un MHHPA raksturīgajām īpašībām, nav mainījies un, otrkārt, ka tas, ka kādas vielas negatīvā ietekme, kas ir saistīta ar tās izmantošanu, var tikt atbilstoši kontrolēta, netraucē to apzināt par vielu, kas rada ļoti lielas bažas”.

43.

Vispārējā tiesa tādējādi ir uzskatījusi, ka bīstamība, kas izriet no HHPA un MHHPA raksturīgajām īpašībām, ir pietiekams pamatojums, lai tās apzinātu kā vielas, kas rada ļoti lielas bažas.

44.

Šāds vērtējums tika apstiprināts attiecīgi pārsūdzētā sprieduma lietā T‑134/13 95. punktā un pārsūdzētā sprieduma lietā T‑135/13 94. punktā.

45.

Vispārējā tiesa tādējādi ir atzinusi, ka, lai apzinātu vielas saskaņā ar REACH regulas 57. panta f) punktu, nav jāveic riska novērtējums, tiek prasīts vienīgi ar šo vielu raksturīgajām īpašībām saistītās bīstamības novērtējums.

46.

Apelācijas sūdzību iesniedzējas apstrīd šādu REACH regulas 57. panta f) punkta interpretāciju un apgalvo, ka ar šo tiesību normu tiek prasīts ņemt vērā riska novērtējumu.

47.

Neraugoties uz nedaudz lakonisko pārsūdzēto spriedumu pamatojumu, es nepiekrītu šādam viedoklim.

48.

Vispirms ir jāatgādina, ka ar REACH regulu ir izveidota integrēta ķīmisko vielu kontroles sistēma, kurā ietilpst to reģistrācija, izvērtēšana, kā arī to atļaušana un iespējamie izmantošanas ierobežojumi ( 9 ).

49.

REACH regulā īpaša uzmanība ir veltīta vielām, kuras tiek uzskatītas par tādām, kas rada ļoti lielas bažas, kā tas it īpaši izriet no šīs regulas preambulas 63., 69. un 70. apsvēruma ( 10 ), un kurām ir piemērojama šīs regulas VII sadaļā, kurā ietilpst REACH regulas 55.–66. pants, paredzētā licencēšanas procedūra.

50.

Ar licencēšanas procedūru REACH regulas XIV pielikumā iekļauto vielu lietošana un laišana tirgū ir pakārtota licences piešķiršanai. Šo procedūru veido trīs posmi.

51.

Īsumā, pirmais posms ir vielu, kas rada ļoti lielas bažas, apzināšana saskaņā ar REACH regulas 57. pantu un to ietveršana to kandidātvielu sarakstā, kas ar laiku tiks iekļautas šīs regulas XIV pielikumā “To vielu saraksts, uz ko attiecas licencēšana”. Es, protams, turpinājumā atgriezīšos pie šī pirmā posma, kas ir šo apelācijas sūdzību centrālais jautājums. Otrais procedūras posms ir atsevišķu kandidātvielu iekļaušana minētajā XIV pielikumā atbilstoši REACH regulas 58. pantam. Trešais licencēšanas procedūras posms attiecas uz licences piešķiršanu vielām, kas ir iekļautas REACH regulas XIV pielikumā. Faktiski, ja nav licences, viela nevar tikt nedz lietota, nedz laista tirgū.

52.

REACH regulas 57. pantā, ar ko, kā iepriekš minēts, ir regulēts pirmais licencēšanas procedūras posms, ir paredzēti kritēriji, lai apzinātu vielas, kas rada ļoti lielas bažas un kas var tikt iekļautas minētās regulas XIV pielikumā. Šā panta a)–c) punktā ir norādītas vielas, kas atbilst kritērijiem, lai tās saskaņā ar Regulas Nr. 1272/2008 I pielikumu klasificētu kā kancerogēnas, mutācijas izraisošas un reproduktīvajai sistēmai toksiskas vielas 1.A vai 1.B kategorijā (turpmāk tekstā – “CMR vielas”), un d) un e) punktā – vielas, kas ir noturīgas, bioakumulatīvas un toksiskas (PBT), kā arī vielas, kas ir ļoti noturīgas un ļoti bioakumulatīvas (vPvB), atbilstoši REACH regulas XIII pielikumā noteiktajiem kritērijiem ( 11 ) (turpmāk tekstā – “PBT un vPvB vielas”).

53.

REACH regulas 57. panta f) punktā savukārt ir minētas “vielas, piemēram, tādas, kam ir endokrīno sistēmu noārdošas īpašības, vai tādas, kurām ir noturīgas, bioakumulatīvas un toksiskas vai ļoti noturīgas un ļoti bioakumulatīvas īpašības [PBT un vPvB], kuras neatbilst d) vai e) [..]punktā konkretizētajiem kritērijiem un par kurām ir zinātnes liecības, ka tās var izraisīt nopietnu ietekmi uz cilvēku veselību vai apkārtējo vidi, izraisot tādas pašas bažas kā citas a) līdz e) [..]punktā uzskaitītās vielas, un kuras ir apzinātas katrā gadījumā individuāli saskaņā ar [REACH regulas] 59. pantā paredzēto procedūru”.

54.

Nav strīda par to, ka HHPA un MHHPA ir klasificētas kā elpceļu sensibilizatori atbilstoši Regulas Nr. 1272/2008 I pielikuma 3.4. iedaļai.

55.

Turklāt, kā tas tika plašāk izskaidrots tiesas sēdē Tiesā, apelācijas sūdzību iesniedzējas savās attiecīgajās apelācijas sūdzībās neapstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu, kas ir pausts pārsūdzēto spriedumu 45.–48. punktā, saskaņā ar ko elpceļu sensibilizatori tiešām ietilpst REACH regulas 57. panta f) punkta piemērošanas jomā, kurā esošais vielu uzskaitījums faktiski nav izsmeļošs.

56.

Nav strīda arī par to, ka CMR, PBT un vPvB vielas ietilpst to vielu kategorijā, kas rada ļoti lielas bažas, pamatojoties tikai uz to klasifikāciju saskaņā ar Regulu Nr. 1272/2008, kuras pašas pamatā ir vienīgi ar šo vielu raksturīgajām īpašībām saistītās bīstamības novērtējums.

57.

Apelācijas sūdzību iesniedzēju ieskatā un pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir atzinusi pārsūdzēto spriedumu 71. punktā, tas esot pilnīgi citādi attiecībā uz REACH regulas 57. panta f) punktā minētajām vielām. Lai pamatotu savu tēzi, saskaņā ar kuru ar REACH regulas 57. panta f) punktu tiekot prasīts, lai vielu, kas rada ļoti lielas bažas, apzināšanas posmā tiktu veikts ne tikai bīstamības novērtējums, bet arī riska novērtējums, apelācijas sūdzību iesniedzējas balstās uz ideju, ka vielas, uz kurām neattiecas REACH regulas 57. panta a)–e) punkts, var tikt apzinātas kā vielas, kas rada ļoti lielas bažas, tikai pēc papildu pārbaudes, kura to ieskatā var būt tikai riska novērtējums. Apelācijas sūdzību iesniedzēju ieskatā šāds riska novērtējums ietver iedarbības novērtējumu, ņemot vērā riska pārvaldības pasākumus, kādi ir paredzēti REACH regulas I pielikuma 5. un 6. iedaļā. Savās atbildēs uz Tiesas rakstveida jautājumiem, kā arī tiesas sēdē apelācijas sūdzību iesniedzējas norādīja arī, ka vārda “lietošana” izmantošana REACH regulas franču valodas redakcijā apstiprinot viņu tēzi, ka riska novērtējums esot nepieciešams apzināšanas stadijā, kas ir paredzēta šīs regulas 57. panta f) punktā.

58.

Jau sākumā ir jānoraida apelācijas sūdzību iesniedzēju arguments saistībā ar atsauci uz vārdu “lietošana”, kas ir atrodams REACH regulas 57. panta f) punkta franču valodas redakcijā. Proti, kā Komisija ir uzsvērusi, nevienā no šā panta citu valodu redakcijām šis vārds nav ietverts un runa ir par “neveiksmīgu kļūdu” franču valodas redakcijā. Katrā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nepieciešamība vienveidīgi piemērot un interpretēt Savienības tiesību normas nepieļauj, ka šaubu gadījumā tiesību normas teksts tiek aplūkots atsevišķi, bet gan pretēji tam paredz, ka tas ir jāinterpretē un jāpiemēro, ņemot vērā citu oficiālo valodu redakcijas ( 12 ).

59.

No šīm redakcijām ( 13 ) skaidri izriet, ka REACH regulas 57. panta f) punktā minētās “tādas pašas bažas” attiecas vienīgi uz vielām, kas ir uzskaitītas šī panta a)–e) punktā, kā tādām, nevis uz to lietošanu.

60.

Lai gan tā ir, tomēr CMR kā vielas, kas rada ļoti lielas bažas, apzināšanas pamatā ir tikai bīstamības klase, kāda izriet no Regulas Nr. 1272/2008, un PBT un vPvB vielu apzināšanas pamatā ir vienīgi REACH regulas XIII pielikuma kritēriji.

61.

Tāpat ir taisnība, ka piederība konkrētai bīstamības klasei saskaņā ar Regulu Nr. 1272/2008 nav obligāts nosacījums, lai attiecīgās vielas ietilptu REACH regulas 57. panta f) punkta piemērošanas jomā ( 14 ). Proti, pat ja šajā gadījumā HHPA un MHHPA ietilpst Regulas Nr. 1272/2008 I pielikuma elpceļu sensibilizatoru bīstamības klasē, endokrīno sistēmu noārdošās vielas savukārt šobrīd neietilpst nevienā bīstamības klasē, kaut arī tās ir minētas REACH regulas 57. panta f) punkta uzskaitījumā kā vielas, kas var tikt apzinātas kā tādas, kas rada ļoti lielas bažas.

62.

Lai atstātu spēkā šādu kvalifikāciju, REACH regulas 57. panta f) punktā ir paredzēti divi nosacījumi, proti, pirmkārt, ka pastāv “zinātnes liecības, ka tās var izraisīt nopietnu ietekmi uz cilvēku veselību vai apkārtējo vidi”, un, otrkārt, ka to iedarbība “izrais[a] tādas pašas bažas” kā citas šī paša panta a)–e) punktā uzskaitītās vielas.

63.

Kā to atzina ECHA un Komisija, gadījumos, kad, tāpat kā šajā gadījumā, vielas tiešām ietilpst kādā bīstamības klasē saskaņā ar Regulas Nr. 1272/2008 I pielikumu, šī klasificēšana ir pirmais posms, kas tiek ņemts vērā, lai izpildītu pirmo no iepriekšējā punktā minētajiem nosacījumiem. Ar to katrā ziņā nepietiek, lai attiecīgās vielas tiktu apzinātas kā tādas, kas rada ļoti lielas bažas REACH regulas 57. panta f) punkta izpratnē.

64.

Turpretim tas nenozīmē, ka zinātnes liecība, ka attiecīgās vielas var izraisīt nopietnu ietekmi uz cilvēku veselību vai apkārtējo vidi, prasa, lai attiecībā uz minētajām vielām tiktu veikts riska novērtējums. Protams, kā tas ir precizēts REACH regulas I pielikuma 1.–4. iedaļā, vēstures dati, kas attiecas uz cilvēku pakļaušanu vielu iedarbībai, var tikt ņemti vērā, lai novērtētu bīstamību, kas saistīta ar šo vielu raksturīgajām īpašībām. Nedz ECHA, nedz Komisija to neapstrīd. Vispārējā tiesa arī nav apstiprinājusi pretējo. Proti, runājot par elpceļu sensibilizatoriem, kas tiek izmantoti rūpniecības nozarē, šie dati un to analīze ļauj labāk apzināt šo vielu raksturīgo bīstamību un katrā konkrētā gadījumā pārbaudīt, vai šīs vielas izraisa būtisku ietekmi uz cilvēku veselību.

65.

Šī pārbaude tomēr nav līdzvērtīga nedz iedarbības, nedz arī riska novērtēšanai un vēl jo vairāk neliek ņemt vērā riska pārvaldības pasākumus, kā Vispārējā tiesa ir pamatoti atzinusi pārsūdzētajos spriedumos.

66.

Citiem vārdiem sakot, atsauce uz “nopietnu ietekmi”, ko izraisa attiecīgās vielas, nekādā ziņā nenozīmē, ka ir jāveic riska novērtējums. “Nopietna ietekme” attiecas uz bīstamības, kas saistīta ar vielu raksturīgajām īpašībām, līmeni vai pakāpi. Tādējādi saskaņā ar REACH regulas I pielikuma 1. iedaļu bīstamības novērtējumā attiecībā uz cilvēku veselību ir jāņem vērā ne tikai vērtējamās vielas toksikokinētiskās īpašības (t.i., absorbcija, metabolisms, distribūcija un eliminācija), bet arī uzskaitītie “iedarbības veidi”, tajā skaitā sensibilizācija, bez prasības ņemt vērā vērtējamās vielas izmantošanas apstākļus. REACH regulas preambulas 115. apsvērumā arī ir apstiprināts, ka “iedarbības” jēdziens ir atsauce uz vielu raksturīgajām īpašībām, neparedzot, ka šīs iedarbības noteikšana ietver riska novērtēšanu ( 15 ).

67.

Tomēr saskaņā ar REACH regulas 57. panta f) punktu ar nosacījumu par nopietnu ietekmi, ko izraisa attiecīgās vielas, nepietiek, lai apzinātu attiecīgās vielas kā vielas, kas rada ļoti lielas bažas. Papildus tam ir zinātniski jāpierāda, ka šī nopietnā ietekme izraisa tādas pašas bažas, kādas izraisa REACH regulas 57. panta a)–e) punktā uzskaitītās vielas.

68.

Ar atsauci uz “tādām pašām bažām”, kādas izraisa REACH regulas 57. panta a)–e) punktā uzskaitītās vielas, proti, uz tādu bažu līmeni, kura pamatā ir tikai bīstamība, kas saistīta ar šo vielu raksturīgajām īpašībām, REACH regulas 57. panta f) punktā tiek prasīts salīdzināt ar vielu raksturīgajām īpašībām saistītās bīstamības līmeņus, nevis riska līmeņus. Tādējādi, kā izriet no 2012. gada 13. decembrī pieņemtajiem informatīvajiem dokumentiem, ECHA ir izstrādājusi zināmu skaitu kritēriju, kas uz izvērtējamo vielu bīstamības pamata ļauj noteikt, vai tās var tikt uzskatītas par vielām, kas izraisa “tādas pašas bažas” kā CMR vielas ( 16 ). Šie kritēriji un to vērtējums nav šo apelācijas sūdzību priekšmets.

69.

REACH regulas 57. panta f) punkta gramatiska interpretācija, kas tiek aizstāvēta, ir apstiprināta vairākās citās šīs regulas tiesību normās.

70.

Tādējādi saskaņā ar REACH regulas 58. panta 1. punkta b) apakšpunktu lēmumā par vielu iekļaušanu šīs regulas XIV pielikumā ir tostarp jāprecizē “regulas 57. pantā minētās vielas būtiskāk[ā](‑ās) īpašīb[a](‑as)”, tomēr šajā tiesību normā nav nošķirti minētās regulas 57. panta a)–f) punkts. Pirmajā minētās regulas XIV pielikuma slejā ir apstiprinājums tam, ka vienīgā informācija, kuras norādīšana tiek lūgta, ir “57. pantā minētās vielas būtiskāko(‑ās) īpašību(‑as)” norādīšana, tātad tajā skaitā arī šī panta f) punktā paredzētajām vielām.

71.

Papildus REACH regulas XV pielikumā, runājot par dokumentāciju, kas tostarp attiecas uz vielas, kura izraisa tādas pašas bažas, apzināšanu, atbilstoši šīs regulas 59. pantam ir precizēts, ka ir “[jā]izvērtē[..] bīstamīb[a] un [jā]salīdzin[a] [pieejamā informācija, kas attiecas uz šo vielu,] ar 57. panta f) [..]punktu – saskaņā ar I pielikuma 1. līdz 4. iedaļas attiecīgām daļām” ( 17 ).

72.

Turklāt REACH regulas 56. panta 5. punktā, 60. panta 2. punktā un 62. panta d) punktā ir atsauce uz šīs regulas 57. panta f) punktā minēto vielu apzināšanu vienīgi atkarībā no “bīstamības”, ko rada šīs vielas, vai atkarībā no to “raksturīgajām īpašībām”, nekur neminot riska novērtējumu, nedz vēl jo vairāk to, ka ir jāņem vērā riska pārvaldības pasākumi ( 18 ).

73.

Interpretācija, saskaņā ar kuru atbilstoši REACH regulas 57. panta f) punktam tiek prasīta vienīgi vielu bīstamības pārbaude, ir pamatota arī ar licencēšanas sistēmas, kas ir izveidota ar šīs regulas VII sadaļu, vispārējo raksturu.

74.

Proti, kā minēts šo secinājumu 51. punktā, licencēšanas sistēmu veido trīs posmi, proti, vielu, kas rada ļoti lielas bažas, apzināšana un to ietveršana to kandidātvielu sarakstā, kas ar laiku tiks iekļautas to vielu sarakstā, uz ko attiecas licencēšana (REACH regulas 57. un 59. pants), iekļaušana to vielu sarakstā, uz ko attiecas licencēšana (REACH regulas 58. pants), un lūgto licenču piešķiršana (REACH regulas 60.–64. pants).

75.

No šīs sistēmas izriet, ka riska novērtēšana tiek prasīta tikai licenču piešķiršanas posmā.

76.

Proti, kā to apliecina REACH regulas I pielikuma 6. iedaļā paredzētais riska novērtējums, saskaņā ar REACH regulas 60. panta 2. punktu licence tiek piešķirta, ja minētās regulas XIV pielikumā norādīto vielas raksturīgo īpašību dēļ vielas lietošanas veida radītais risks cilvēku veselībai vai apkārtējai videi pietiekami tiek kontrolēts.

77.

Turklāt gadījumos, kad licence nevar tikt piešķirta saskaņā ar REACH regulas 60. panta 2. punktu, vai attiecībā uz vielām, kurām nav iespējams noskaidrot augstāko pieļaujamo vielas iedarbības līmeni, kādam drīkst pakļaut cilvēkus (DNEL), kā tas ir HHPA un MHHPA gadījumā, šīs regulas 60. panta 4. punktā ir paredzēts, ka licence var tikt piešķirta tikai tad, ja tiek pierādīts, ka vielas lietošanas veida sociālās un ekonomiskās priekšrocības ir lielākas par tās radīto risku cilvēku veselībai vai apkārtējai videi un ka nav piemērotas alternatīvas vielas vai tehnoloģijas. Šāds lēmums ir jāpieņem, it īpaši ņemot vērā vielas lietošanas radīto risku, kā arī ierosināto riska pārvaldības pasākumu atbilstību un efektivitāti.

78.

Visbeidzot, piekrišana apelācijas sūdzību iesniedzēju aizstāvētajai interpretācijai, saskaņā ar kuru vielas apzināšanas stadijā esot jāņem vērā riska novērtējums, kas ietver riska pārvaldības pasākumus, izraisītu to, ka liels skaits potenciāli ļoti bīstamu vielu tiktu atbrīvots no visiem REACH regulā paredzētās licencēšanas posmiem. It īpaši risku pārvaldības pasākumu ņemšana vērā posmā, kurā tiek apzinātas vielas, kurām licence var tikt piešķirta tikai tad, ja ir pierādīts, ka nepastāv piemērotas alternatīvas vielas ( 19 ), kā tas ir šajā gadījumā, ļautu ražošanas nozarei izvairīties pat no jebkādas nepieciešamības meklēt šādu vielu esamību. Savukārt šādas sekas būtu pretrunā vienam no REACH regulas būtiskajiem mērķiem sekmēt un atsevišķos gadījumos uzraudzīt, lai vielas, kas rada ļoti lielas bažas, ar laiku tiktu aizstātas ar mazāk bīstamām vielām, ja pastāvētu piemēroti un ilgtspējīgi aizstāšanas risinājumi ( 20 ).

79.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka REACH regulas 57. panta f) punktā paredzētā vielu apzināšana par vielām, kas rada ļoti lielas bažas, neietver pienākumu ņemt vērā riska novērtējumu.

80.

Apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka pārsūdzēto spriedumu 71. un 73. punktā ir iekļauts pretrunīgs pamatojums. Proti, pārsūdzēto spriedumu 71. punktā Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi, ka, lai viela saskaņā ar REACH regulas 57. panta f) punktu tiktu apzināta kā tāda, kas rada ļoti lielas bažas, riska novērtējums nav jāveic, savukārt šo pašu spriedumu 73. punktā tā esot apgalvojusi pretējo.

81.

ECHA un Komisija ierosina noraidīt šo pamata daļu. Tās uzskata, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas kļūdaini interpretē pārsūdzēto spriedumu 73. punktu. Konkrēti, šīs lietas dalībnieces norāda, ka ECHA vadlīnijās ir prasīts nevis veikt riska analīzi, bet noteikt, vai parasts riska novērtējums ļauj adekvāti novērst risku. Savukārt parasta riska novērtēšana nevarot notikt attiecībā uz vielām, kurām, kā šajā gadījumā, nav iespējams noteikt DNEL, proti, augstāko pieļaujamo vielas iedarbības līmeni, kādam var tikt pakļauti cilvēki, lai šī pakļaušana iedarbībai neizraisītu nopietnu ietekmi.

82.

Pirmkārt, pirmā pamata otrā daļa manā ieskatā ir jānoraida kā neefektīva. Proti, ciktāl, kā tas tika iepriekš analizēts, Vispārējās tiesas pieņemtā REACH regulas 57. panta f) punkta interpretācija pārsūdzēto spriedumu 71. punktā, manuprāt, ir pamatota, tas, ka tā esot apgalvojusi pretējo minēto spriedumu 73. punktā, nerada nekādas sekas attiecībā uz pēdējo minēto rezolutīvajām daļām un tātad nevar izraisīt to atcelšanu ( 21 ).

83.

Ja Tiesa tomēr uzskatītu, ka ir svarīgi izvērtēt daļu par pamatojuma pretrunām pēc būtības, es katrā ziņā uzskatu, ka tā ir jānoraida.

84.

Vispirms ir jāatgādina, ka pārsūdzēto spriedumu 73. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka “attiecībā uz to, ka informatīvā dokumenta 6.3. punktā, kurā šajā ziņā ir izdarīta atsauce uz [ECHA] vadlīnijām vielu, kas rada ļoti lielas bažas, apzināšanai, ir minēta parastā risku izvērtēšana, – ir jānorāda, ka atbilstoši šim punktam iespēja novērst vielas ietekmi parastas risku izvērtēšanas ietvaros ir tikai viens no apsvērumiem, kurš ECHA ir jāņem vērā vielas apzināšanas par vielu, kas rada ļoti lielas bažas, procedūrā saskaņā ar [REACH regulas] 57. panta f) punktu”.

85.

Abu atbilstošo informatīvo dokumentu 6.3. punktā, uz kuriem atsaukusies Vispārējā tiesa, ir burtiski atveidots ECHA vadlīniju XV pielikumā minētās dokumentācijas sagatavošanai, lai apzinātu vielas, kas rada ļoti lielas bažas (turpmāk tekstā – “ECHA vadlīnijas”), 3.3.3.2. punkts.

86.

ECHA vadlīniju 3.3.3.2. punktā, kurā ir noteikti apstākļi, kuri ECHA tostarp ir jāņem vērā, kad tā izvērtē vielu saskaņā ar REACH 57. panta f) punktu, ir prasīts nevis veikt riska novērtējumu, bet vienkārši noskaidrot, vai parasts riska novērtējums ļauj adekvāti novērst risku.

87.

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka parasts riska novērtējums, kas ir minēts ECHA vadlīnijās un ko Vispārējā tiesa ir minējusi pārsūdzēto spriedumu 73. punktā, atbilst riska novērtējumam, kāds ir paredzēts REACH regulas I pielikuma 6.4. iedaļā un kura pamatā ir salīdzināšana starp aplēsto pakļaušanas vielu iedarbībai līmeni un pastāvīgo DNEL (augstāko pieļaujamo vielas iedarbības līmeni, kādam var tikt pakļauti cilvēki, lai šī pakļaušana iedarbībai neizraisītu nopietnu ietekmi).

88.

Savukārt, kā es jau uzsvēru šo secinājumu 38. un 39. punktā, parastu riska novērtējumu nevar veikt attiecībā uz vielām, kurām nav iespējams noteikt DNEL, kā tas ir HHPA un MHHPA gadījumā.

89.

Tādējādi ir skaidri redzams, ka pārsūdzēto spriedumu 73. punkta mērķis bija vienīgi atgādināt ECHA Dalībvalstu komitejas attiecīgajos informatīvajos dokumentos ietverto secinājumu, saskaņā ar kuru parasta risku novērtēšana nav adekvāta attiecībā uz HHPA un MHHPA, nevis prasīt, lai ECHA ņemtu vērā riska novērtējumu posmā, kad viela tiek apzināta saskaņā ar REACH regulas 57. panta f) punktu.

90.

Šādos apstākļos – pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzību iesniedzējas, – nevar tikt uzskatīts, ka Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 73. punktā ir vēlējusies apgalvot, ka ECHA ir pienākums ņemt vērā riska novērtējumu, lai noteiktu, vai viela var tikt apzināta kā tāda, kas rada ļoti lielas bažas, saskaņā ar REACH regulas 57. panta f) punktu. No tā, manuprāt, izriet, ka pārsūdzēto spriedumu 71. un 73. punkts nav pretrunīgi.

91.

Līdz ar to pirmā pamata otrā daļa, tai neesot neefektīvai, manuprāt, ir nepamatota.

92.

Šajos apstākļos piedāvāju Tiesai noraidīt pirmo pamatu.

93.

Apelācijas sūdzību iesniedzējas uzsver, ka pārsūdzēto spriedumu 49. punktā Vispārējā tiesa ir apgalvojusi, ka tādas skaidrojošās vadlīnijas kā ECHA vadlīnijas neietverot juridiska rakstura informāciju. Tomēr apelācijas sūdzību iesniedzēju ieskatā no judikatūras izrietot, ka šādiem vispārējiem rīcības noteikumiem ir tiesiskas sekas, jo ar šādiem instrumentiem iestādes, kas ir to autores, ierobežo savu diskrecionāro varu ( 22 ). Papildus pretrunām starp pamatojumiem, kas izklāstīti pārsūdzēto spriedumu 49. un 73. punktā, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi šo judikatūru.

94.

Apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa, neņemdama vērā ECHA vadlīnijas, interpretējot REACH regulas 57. panta f) punktu, neesot pienācīgi ņēmusi vērā riska novērtējumu. Līdz ar to, pieņemot pārsūdzēto spriedumu 65.–91. punktā izklāstītos pamatojumus, Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi un piemērojusi REACH regulas 57. panta f) punktu.

95.

ECHA un Komisija uzskata, ka šis pamats ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzēto spriedumu 49. un 73. punkta interpretāciju, un ierosina to noraidīt.

96.

Es uzskatu, ka šis pamats ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzēto spriedumu 49. punkta izpratni.

97.

Lai pareizi izprastu Vispārējās tiesas veikto vērtējumu, ir jāatgādina, ka pārsūdzēto spriedumu 45.–48. punktā tā ir noraidījusi tajā izskatītā pirmā pamata pirmo daļu, ar ko apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvoja, ka elpceļu sensibilizatori neietilpst REACH regulas 57. panta f) punkta piemērošanas jomā. Tādējādi, kā es jau uzsvēru šo secinājumu 55. punktā, apelācijas sūdzību iesniedzējas apelācijas stadijā neapstrīd pārsūdzēto spriedumu 45.–48. punktā ietverto vērtējumu.

98.

Šo spriedumu 49. punktā, kas sākas ar vārdu “turklāt”, Vispārējā tiesa ir arī noraidījusi apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentu, ar ko joprojām tika pamatota pirmajā instancē izvirzītā pirmā pamata pirmā daļa, saskaņā ar kuru ECHA vadlīnijas apstiprinot REACH regulas 57. panta f) punkta nepiemērojamību elpceļu sensibilizatoriem. Vispārējā tiesa tā noraidīšanu pamatoja, precizējot, ka “šis dokuments ir ECHA sagatavots darba materiāls, lai atvieglotu [REACH] regulas piemērošanu. Kā pamatoti norādīts šajās vadlīnijās, [REACH] regulas teksts ir vienīgā autentiskā juridiskā atsauce un šajās vadlīnijās ietvertajai informācijai nav juridiska rakstura” ( 23 ).

99.

Pārsūdzēto spriedumu 49. punktā ietvertais vērtējums tika sniegts ad abundantiam. No tā manā ieskatā izriet, ka pret šiem pārsūdzēto spriedumu punktiem vērstā kritika var tikt uzskatīta par neefektīvu ( 24 ).

100.

Tādējādi apelācijas sūdzību iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai arī ECHA vadlīniju neņemšanu vērā pirmajā instancē izvirzītā pirmā pamata otrās daļas vērtējumā, kas ir par tādu pašu bažu kā saistībā ar CMR vielām neesamību.

101.

Kā norāda pašas apelācijas sūdzību iesniedzējas, Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā šo dokumentu pārsūdzēto spriedumu 73. punktā, kas ietilpst Vispārējās tiesas sniegtajā atbildē uz viņu pirmā pamata, kas tajā izvirzīts, otro daļu. Tas, ka Vispārējā tiesa nav pievienojusies tādai šo vadlīniju interpretācijai, kādu aizstāv apelācijas sūdzību iesniedzējas, ir cits jautājums, ko es turklāt jau esmu aplūkojis apelācijas sūdzību pirmā pamata pārbaudē.

102.

Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzību iesniedzējas, tas, ka Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā ECHA vadlīnijas pārsūdzēto spriedumu 73. punktā, nav pretrunā šo spriedumu 49. punktā veiktajam vērtējumam. Proti, manuprāt, ir pilnīgi pareizi atteikties ņemt vērā šīs vadlīnijas, lai interpretētu REACH regulas 57. panta f) punktu, tāpat kā ir pilnībā pamatoti – kā Vispārējā tiesa to ir darījusi pārsūdzēto spriedumu 73. punktā – ņemt vērā šīs vadlīnijas, kad ir jāpārbauda, kādā veidā attiecīgajām vielām tiek piemērotas REACH regulas tiesību normas, it īpaši, lai pārbaudītu, vai šīs vielas rada “tādas pašas bažas” kā CMR vielas.

103.

Tādējādi manā ieskatā nav jāizvērtē iebildums par to, vai ECHA vadlīnijas ir saistošas vai nav, ciktāl Vispārējā tiesa nav vispārīgi lēmusi par šo jautājumu. Proti, pārsūdzēto spriedumu 49. punktam nepiemīt vispārpiemērojamība, ko tiem piedēvē apelācijas sūdzību iesniedzējas, ciktāl Vispārējā tiesa šajā spriedumu punktā ir vienīgi (un pareizi) lēmusi, ka Savienības Tiesai nav saistoša ECHA vadlīnijās ietvertā REACH regulas 57. panta f) punkta interpretācija. Citiem vārdiem sakot, Vispārējā tiesa, lai secinātu, ka saskaņā ar REACH regulas 57. panta f) punktu riska novērtējums netiek prasīts tādas vielas apzināšanai, kas rada ļoti lielas bažas, (pareizi) nav balstījusies uz pamatojumu, kas izklāstīts pārsūdzēto spriedumu 49. punktā.

104.

Līdz ar to es ierosinu noraidīt otro apelācijas sūdzību pamatu kā daļēji neefektīvu un daļēji nepamatotu.

105.

Apelācijas sūdzību iesniedzējas būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzēto spriedumu 61. un 68. punktā, lai apstiprinātu savu tēzi, ka riska novērtējums netiek prasīts, veicot vielas apzināšanu saskaņā ar šīs regulas 57. panta f) punktu, ir balstījusies uz REACH regulas 60. panta 2. punktu. Proti, pirmkārt, apelācijas sūdzību iesniedzēju ieskatā Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 73. punktā pati esot atzinusi, ka REACH regulas 60. panta 2. punkts nav piemērojams HHPA un MHHPA. Otrkārt, lai gan apelācijas sūdzību iesniedzējas atzīst, ka starp procedūru, kas attiecas uz vielu apzināšanu, un procedūru licences saņemšanai var būt saikne, tomēr tas, ka licence varētu tikt izsniegta, neļaujot uzzināt, vai ir bijis lēmums apzināt vai neapzināt vielu kā tādu, kas rada ļoti lielas bažas.

106.

ECHA un Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas kļūdaini interpretē attiecīgos pārsūdzēto spriedumu punktus. Konkrēti, ECHA norāda, ka Vispārējā tiesa ne tikai nav kļūdījusies, atsaucoties uz REACH regulas 60. panta 2. punktu, bet esot pamatoti izmantojusi šo normu, lai parādītu, ka, ja vielas, kuru izmantošana var tikt kontrolēta, nevarētu tikt apzinātas kā tādas, kas rada ļoti lielas bažas, un iekļautas minētās regulas XIV pielikumā, tad REACH regulas 60. panta 2. punkts tiktu padarīts par bezjēdzīgu.

107.

Nav strīda par to, ka pārsūdzēto spriedumu 61. punktā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka “no [REACH] regulas 60. panta 2. punkta izriet – tas, ka vielas negatīva ietekme, kura ir saistīta ar tās izmantošanu, var tikt atbilstoši pārbaudīta, netraucē to apzināt kā vielu, kas rada ļoti lielas bažas. Pretējā gadījumā iespējamība saskaņā ar attiecīgo tiesību normu atļaut vielu, kuras riskus pamatoti var kontrolēt, būtu bezjēdzīga, kā ir apstiprinājusi ECHA”.

108.

Pārsūdzēto spriedumu 68. punktā Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi šo vērtējumu.

109.

No pārsūdzētajiem spriedumiem izriet, ka šis vērtējums tika veikts, lai izskaidrotu licencēšanas procedūras sistēmu, tai skaitā pirmo posmu, kurā, kā jau tika precizēts, tiek apzinātas vielas, kas rada ļoti lielas bažas, it īpaši saskaņā ar REACH regulas 57. panta f) punktu.

110.

Lai gan REACH regulas 60. panta 2. punkts nav piemērojams vielām, kurām nevar tikt noteikts DNEL, kā tas ir HHPA un MHHPA gadījumā, pārsūdzēto spriedumu 61. un 68. punktā nav konkrētas atsauces uz attiecīgajām vielām, bet to mērķis ir vispārīgi izskaidrot saikni starp pirmo posmu, kas ir vielu apzināšana, un trešo posmu, kas attiecas uz licenču piešķiršanu. Tātad – neatkarīgi no REACH regulas 60. panta 2. punkta konkrētas piemērošanas attiecīgajām vielām šajā lietā – ir pilnīgi pareizi apgalvot, kā to dara Vispārējā tiesa, ka riska pārvaldības pasākumu noteikšana neliedz apzināt vielu kā tādu, kas rada ļoti lielas bažas, saskaņā ar REACH regulas 57. panta f) punktu. Turklāt manā ieskatā ir iespējams būt kategoriskākam un apgalvot, ka posms, kurā tiek apzinātas šīs vielas, ir obligāts priekšnoteikums posmam, kurā tiek pārbaudīts un novērtēts risks, kas ir saistīts ar šīm vielām.

111.

Turklāt, pretēji tam, ko liek saprast apelācijas sūdzību iesniedzējas, tas, ka attiecīgajai vielai nav iespējams noteikt DNEL, nenozīmē, ka ir jāveic riska novērtējums vai ka pirms šīs vielas apzināšanas saskaņā ar REACH regulas 57. panta f) punktu vai tās laikā ir jāņem vērā riska pārvaldības pasākumi.

112.

Līdz ar to trešo pamatu, ko ir izvirzījušas apelācijas sūdzību iesniedzējas, es piedāvāju noraidīt kā nepamatotu.

113.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas atgādina, ka pārsūdzēto spriedumu 67. punktā Vispārējā tiesa esot noraidījusi viņu argumentāciju par HHPA un MHHPA radīta riska neesamību patērētāju un darba ņēmēju pakļaušanas šo vielu iedarbībai zemā līmeņa dēļ, precizējot, ka, ciktāl tas attiecas uz patērētājiem un darba ņēmējiem, nevar tikt pilnībā izslēgta pakļaušana HHPA un MHHPA iedarbībai. Apelācijas sūdzību iesniedzēju ieskatā šāda analīze atšķiroties no judikatūras, saskaņā ar kuru saistībā ar riska novērtējumu, kurā tiek piemērots piesardzības princips, nepastāv “nulles risks” ( 25 ). Vispārējā tiesa, lai noraidītu to argumentus, kas attiecas uz patērētāju un darba ņēmēju pakļaušanas HHPA un MHHPA iedarbībai neesamību, tātad esot balstījusies uz kļūdainu juridisko kritēriju.

114.

ECHA ieskatā Vispārējā tiesa neesot atsaukusies uz “nulles risku”. Turklāt pārsūdzētie spriedumi neliekot domāt, ka apelācijas sūdzību iesniedzējām būtu jāpierāda riska pilnīga neesamība.

115.

Komisija tostarp apgalvo, ka patērētāju un darba ņēmēju pakļaušanas vielas iedarbībai novērtējums esot daļa no riska novērtējuma. Tā kā šāds novērtējums netiekot prasīts posmā, kurā viela tiek apzināta kā viela, kas rada ļoti lielas bažas, patērētāju un darba ņēmēju pakļaušanas vielas iedarbībai neesamībai arī neesot nozīmes, lai veiktu šo apzināšanu.

116.

Ir jāatgādina, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas Vispārējā tiesā tostarp norādīja, ka saskaņā ar preču uzraudzības programmām un piemērojamajām tiesību normām HHPA un MHHPA tiekot izmantoti slēgtās sistēmās, kas novēršot pakļaušanu vielas iedarbībai un nodrošinot ļoti ierobežotu pakļaušanas vielas iedarbībai risku, kurš ir tuvu nullei ( 26 ).

117.

Pārsūdzēto spriedumu 67. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi šādu tēzi, uzsverot, pirmām kārtām, ka “pat saskaņā ar prasītāju argumentāciju jebkāda pakļaušana”HHPA un MHHPA“iedarbībai nevar tikt izslēgta, runājot par patērētājiem un darba ņēmējiem”.

118.

No pārsūdzēto spriedumu 68. punkta un šo spriedumu 69.–73. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa, otrām kārtām, ir noraidījusi apelācijas sūdzību iesniedzēju minēto risku pārvaldības pasākumu ņemšanu vērā, pamatojoties uz argumentiem, ko esmu izvērtējis saistībā ar pirmo un trešo apelācijas sūdzību pamatu un kurus es arī piedāvāju noraidīt. Proti, pārsūdzēto spriedumu 68. punkts sākas ar teikuma daļu: “pat pieņemot, ka visi [HHPA un MHHPA] lietotāji īsteno efektīvus risku pārvaldības pasākumus”, kas netieši, bet neapšaubāmi nozīmē, ka pārsūdzēto spriedumu 67. punktā veiktie vērtējumi tiek “absorbēti” vai, citiem vārdiem, tie kļūst pakārtoti tiem [vērtējumiem], kas ir veikti minēto spriedumu 68.–73. punktā.

119.

Līdz ar to apelācijas sūdzību iesniedzējas, kritizējot pārsūdzēto spriedumu 67. punktu, izvirza pamatu pret Vispārējās tiesas vērtējumu, kurš ir pakārtots. Šāda kritika ir neefektīva, jo, pat pieņemot, ka tā ir pamatota, tā neietekmēs pārsūdzēto spriedumu rezolutīvo daļu un tātad nevarēs izraisīt to atcelšanu.

120.

Katrā ziņā Vispārējā tiesa nav pieprasījusi, lai apelācijas sūdzību iesniedzējas pierādītu “nulles risku”, jo riska novērtējums un riska pārvaldības pasākumu ņemšana vērā netiek prasīta vielu apzināšanai, piemērojot REACH regulas 57. panta f) punktu, kā Vispārējā tiesa ir būtībā pamatoti atzinusi pārsūdzēto spriedumu 68.–73. punktā.

121.

Tādējādi es ierosinu noraidīt ceturto pamatu.

122.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu noraidīt apelācijas sūdzības.

123.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

124.

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

125.

Tā kā ECHA ir prasījusi, lai apelācijas sūdzību iesniedzējām abās lietās tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tām papildus savu tiesāšanās izdevumu segšanai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir radušies ECHA.

126.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 140. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Saskaņā ar Reglamenta 140. panta 3. punktu Tiesa var nolemt, ka personas, kas iestājušās lietā un kas nav tostarp 140. panta 1. punktā minētās personas, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

127.

Komisijai un Nīderlandes Republikai, kas ir iestājušās lietās, ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi pašām. Es ierosinu arī, ka New Japan Chemical, REACh ChemAdvice un Sitre, kas ir iestājušās lietā apelācijas sūdzību iesniedzēju atbalstam tiesvedībā Tiesā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

128.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai lemt šādi: