1. 

Sąd Najwyższy (Polijas Augstākā tiesa) lūdz Tiesu kliedēt tās šaubas par to, kā interpretēt Direktīvas 2002/21/EK par “kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem” ( 2 ) 4. panta 1. punktu.

2. 

Prejudiciālais jautājums ir uzdots saistībā ar prasību par lēmumu, ko pieņēmusi Polijas iestāde elektronisko komunikāciju jomā ( 3 ). Būtībā runa ir par to, vai saskaņā ar Pamatdirektīvu valsts tiesas spriedumam, ar kuru atcelts šis administratīvais lēmums, ir jārada tiesiskās sekas vai nu ex tunc (proti, no brīža, kad VRI to bija pieņēmusi), vai arī tikai ex nunc (proti, no brīža, kad pasludināts to atceļošais spriedums).

3. 

Tātad šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par elektronisko komunikāciju nozares VRI pieņemto aktu izpildāmību un tos atceļošo spriedumu iedarbību. Šajā gadījumā bija izpildīti arī divi būtiskie nosacījumi: a) VRI lēmuma darbība netika apturēta ar pagaidu pasākumu, tāpēc tas bija izpildāms tūlītēji ( 4 ), un b) minētajā lēmumā tika uzlikts pienākums grozīt līgumus, kas reglamentēja divu telekomunikāciju uzņēmumu attiecības.

4. 

Problēmu acīmredzami sarežģī apstāklis, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) nepiekrītot Polijas Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) judikatūrai, ka sprieduma, ar kuru atcelts administratīvais akts, kura izpilde nav apturēta, tiesiskās sekas rodas tikai no tā pasludināšanas brīža, tādējādi šāda akta, kura izpilde sākotnēji netika apturēta, bet kurš vēlāk tika atcelts, agrākās piemērošanas sekas paliek nemainīgas. Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) šaubās par šīs judikatūras atbilstību efektivitātes principam saskaņā ar Pamatdirektīvas 4. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

5. 

Prejudiciālā jautājuma novitāte ir apstāklī, ka tas attiecas uz Pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā paredzēto pārsūdzības mehānismu darbību un konkrēti piemērojamību, ar kādu atbilstoši šai tiesību normai ir jāapvelta šos VRI lēmumus atceļošie spriedumi, proti, aspektiem, par kuriem Tiesa, ja nemaldos, vēl nav spriedusi.

6.

Saskaņā ar tās preambulas 12. apsvērumu:

“Jebkurai personai, uz kuru attiecas valsts pārvaldes iestādes lēmums, būtu jābūt tiesībām šo lēmumu pārsūdzēt iestādē, kas ir neatkarīga no iesaistītajām personām. Minētā iestāde var būt tiesa. Turklāt, jebkuram uzņēmumam, kas uzskata, ka tā pieteikums tiesību uzstādīt iekārtas piešķiršanai nav izskatīts saskaņā ar šajā direktīvā izklāstītajiem principiem, būtu jābūt tiesīgam pārsūdzēt šādus lēmumus. Šī pārsūdzēšanas procedūra neierobežo kompetenču sadali valsts tiesiskajās sistēmās un juridisku vai fizisku personu tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem.”

7.

Pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka valstī darbojas efektīvs mehānisms, lai jebkuram lietotājam vai uzņēmumam, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus un ko ir ietekmējis valsts pārvaldes iestādes lēmums, būtu tiesības pārsūdzēt lēmumu pārsūdzības iestādē, kas ir neatkarīga no iesaistītajām pusēm. Šai iestādei, kas var būt tiesa, ir attiecīga lietpratība, lai tā varētu efektīvi pildīt savas funkcijas. Dalībvalstis nodrošina to, ka tiek pienācīgi ņemti vērā lietas apstākļi [pienācīgi ņemta vērā lietas būtība] un ka ir izveidots efektīvs pārsūdzības mehānisms.

Kamēr nav zināms pārsūdzības rezultāts, valsts pārvaldes iestādes lēmums paliek spēkā, ja vien saskaņā ar valsts tiesību aktiem netiek noteikti pagaidu pasākumi.” ( 5 )

8.

Saskaņā ar tās preambulas 14. un 15. apsvērumu:

9.

Saskaņā ar tās 47. panta pirmo daļu:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.”

10.

Saskaņā ar 40. pantu apstākļos, kas paredzēti 25. panta 4. punktā, Elektronisko komunikāciju biroja priekšsēdētājs (turpmāk tekstā – “UKE priekšsēdētājs”) var lēmumā likt operatoram, kuram ir būtiska ietekme tirgū, noteikt tarifus par piekļuvi telekomunikācijām, ņemot vērā tam radušās izmaksas.

11.

Minētā likuma 206. panta 2.aa punktā ir noteikts, ka UKE priekšsēdētāja lēmumi ir izpildāmi tūlītēji.

12.

Šā kodeksa 145. panta 1. punktā “Procedūras atkārtota uzsākšana” ir noteikts:

“Pēc galīgā lēmuma pieņemšanas procedūra tiek uzsākta no jauna, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

[..]

13.

Saskaņā ar 156. panta 1. punktu:

“Valsts iestāde atceļ lēmumu, ja

[..]

[..]”

14.

Šā kodeksa 47963. pantā ir noteikts, ka tiesa pēc prasītāja lūguma var apturēt lēmuma izpildi līdz brīdim, kad tiks pieņemts nolēmums tiesvedībā, ja tā konstatē būtisku risku vai neatgriezenisku seku esamību.

15.

Šā kodeksa 47964. pantā ir paredzēts, ka, izskatot lietu, tiesa var prasību noraidīt vai apmierināt. Šajā pēdējā minētajā gadījumā tā pilnībā vai daļēji atceļ vai groza apstrīdēto lēmumu un izlemj lietu pēc būtības.

16.

UKE, veicot Polkomtel Sp. z o.o. ( 7 ) (turpmāk tekstā – “Polkomtel”) noteikto tarifu par balss zvanu savienojuma pabeigšanu tā mobilo sakaru tīklā ( 8 ) salīdzinošo analīzi un to likumības novērtējumu, atzina, ka starp Polkomtel un citu dalībvalstu piemērotajiem MTR tarifiem pastāv atšķirības un ka tie ir noteikti, izmantojot kļūdainas aprēķināšanas metodes.

17.

2008. gada 30. septembrīUKE priekšsēdētājs pieņēma sākotnējo lēmumu (turpmāk tekstā – “2008. gada MTR lēmums”), ar ko Polkomtel tika uzdots noteikt konkrētus maksimālos tarifus par savienojuma pabeigšanas pakalpojumu sniegšanu citiem telekomunikāciju operatoriem saskaņā ar noteiktu grafiku.

18.

Par šo 2008. gada MTR lēmumu Polkomtel cēla prasību Varšavas Rejonowy Sąd (Rajona tiesa), kas to atcēla ar 2011. gada 23. marta spriedumu. Šis spriedums 2012. gada 30. janvārī ir atstāts negrozīts Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas Apelācijas tiesa) notikušajā apelācijas tiesvedībā un ir stājies likumīgā spēkā ( 9 ).

19.

Kamēr tika izskatīta prasība par 2008. gada MTR lēmumu, Polkomtel nosūtīja Petrotel Sp. z o.o. ( 10 ) (operatoram, kas saņem maksas pakalpojumus saistībā ar piekļuvi Polkomtel zvanu pabeigšanas tīklam) priekšlikumu par MTR tarifu grozījumiem 1999. gada 21. oktobra līgumā par Petrotel tiesību piekļūt Polkomtel tīklam būtību.

20.

Petrotel, nespēdams vienoties ar Polkomtel par tarifa ieviešanu saskaņā ar 2008. gada MTR lēmumu, 2009. gada 6. februārī lūdza UKE iesaistīšanos, lai tiktu izdarīti grozījumi līgumā par piekļuvi tīklam.

21.

Petrotel un Polkomtel starpā esošās domstarpības UKE priekšsēdētājs atrisināja, pieņemot 2009. gada 17. marta lēmumu (turpmāk tekstā – “izpildes lēmums”), ar ko abu operatoru starpā esošajā līgumā tika izdarīti grozījumi. Izpildes lēmums atbilda 2008. gada MTR lēmumā paredzētajam tarifu režīmam.

22.

Šo izpildes lēmumu Polkomtel pārsūdzēja Sąd Okręgowy w Warszawie – Sąd Ochrony Konkurencji i Konsumentów (Varšavas apgabaltiesa – Konkurences un patērētāju tiesību aizsardzības tiesa), kas ar 2012. gada 26. oktobra spriedumu šo lēmumu atcēla. Spriedums bija pamatots tostarp īsumā ar to, ka 2008. gada MTR lēmums jau bija zaudējis spēku iepriekšējā tiesvedībā. Tā kā ar izpildes lēmumu netika darīts nekas cits kā tikai piemērots 2008. gada MTR lēmums, kas, būdams atcelts, vairs nevarēja būt juridiskais pamats pienākumiem, kuri Polkomtel uzlikti ar izpildes lēmumu.

23.

Petrotel un UKE iesniedza apelācijas sūdzības Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas Apelācijas tiesa) par 2012. gada 26. oktobra spriedumu, kas tika noraidītas ar 2013. gada 19. septembra spriedumu, būtībā apstiprinot pirmās instances tiesas nostāju.

24.

Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas Apelācijas tiesa) skatījumā, 2008. gada MTR lēmuma atcelšana izraisīja ne tikai ex nunc tiesiskās sekas, jo tādā gadījumā gan elektronisko komunikāciju tīkla nodrošinātāja uzņēmuma tiesības apstrīdēt 2008. gada MTR lēmumu, gan prasību par šo lēmumu apmierinošā sprieduma sekas būtu iluzoras.

25.

Petrotel un UKE par Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas Apelācijas tiesa) spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), kas, lai atrisinātu strīdu, uzskata par vajadzīgu uzdot prejudiciālu jautājumu.

26.

Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) uzskata, ka ar nostāju abu zemāko instanču spriedumos principā ir ievērotas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (Pamatdirektīvas 4. pants un Hartas 47. pants). Tomēr tā pauž šaubas par valsts judikatūru, saskaņā ar kuru, ņemot vērā tiesiskuma un iegūto tiesību aizsardzības principus, administratīvā akta atcelšana atņem tam spēju radīt tiesiskas sekas tikai no brīža, kad to atceļošais spriedums rada tiesiskas sekas, proti, tam ir ex nunc darbība ( 11 ).

27.

Turklāt VRI lēmuma, uz kura pamata tika izdots cits administratīvs akts, atcelšana neietekmē šī pēdējā minētā pastāvēšanu: šī atcelšana dod iespēju no jauna uzsākt procedūru, un vēlāk pieņemtajam lēmumam būs vienīgi ex nunc tiesiskās sekas ( 12 ).

28.

Ja tiesas piemērotu iepriekš minētos kritērijus, tas nozīmētu, ka 2008. gada MTR lēmuma (ar kuru tika noteikts maksimālais tarifs, kas vēlāk tika izmantots izpildes lēmumā) atcelšanai nebūtu nozīmes tiesvedībā, kuru Polkomtel bija uzsācis attiecībā uz izpildes lēmumu.

29.

Saskaņā ar Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta pēdējo teikumu 2008. gada MTR lēmums paliktu spēkā, kamēr tas nav atcelts. Tādējādi tā vēlākai atcelšanai nebūtu jāietekmē MTR tarifi, kas piemēroti līgumattiecībās starp Petrotel un Polkomtel laikposmā no dienas, kurā VRI bija izdarījusi grozījumus līgumā, līdz brīdim, kad tiesa galīgi atcēla 2008. gada MTR lēmumu. Taču tas iespējami rada tiesību aizsardzības tiesā ierobežojumu.

30.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, tā kā Savienības tiesībās nav regulējuma par VRI lēmumus atceļošo spriedumu tiesiskajām sekām, darbojas dalībvalstu procesuālās autonomijas princips, kuru ierobežo efektivitātes princips, uz ko ir skaidra norāde Pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā. Tai rodas šaubas tāpēc, ka, nenosakot šīs tiesību normas pēdējā teikumā paredzēto pagaidu pasākumu, tūlītēja izpildāmība var ietekmēt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas tiktu ievērotas tikai tad, ja atceļošais spriedums tiktu apveltīts ar atpakaļejošu spēku.

31.

Uz šī pamata Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) uzdod šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Direktīvas 2002/21/EK [..] 4. panta 1. punkta pirmais un trešais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja uzņēmums, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklu, apstrīd [VRI] lēmumu par tarifiem par zvanu pabeigšanu minētā pakalpojumu sniedzēja tīklā (MTR lēmums) un tam sekojošo [VRI] lēmumu, ar kuru tiek izpildīts MTR lēmums un tiek grozīts līgums starp MTR lēmuma adresātu un citu pakalpojumu sniedzēju tādējādi, ka šim cita uzņēmumam piemērotie tarifi par zvanu pabeigšanu MTR lēmuma adresāta tīklā tiek pieskaņoti MTR lēmumā noteiktajiem tarifiem (izpildes lēmums), valsts tiesa, kas ir konstatējusi, ka MTR lēmums ir ticis atcelts, ievērojot Direktīvas 2002/21 4. panta 1. punkta ceturto teikumu un tā uzņēmuma, kura labā ir pieņemts izpildes lēmums, no tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības principiem izrietošās intereses, nedrīkst atcelt izpildes lēmumu, vai arī Direktīvas 2002/21 4. panta 1. punkta pirmais un trešais teikums saistībā ar Pamattiesību hartas 47. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesa var atcelt [VRI] izpildes lēmumu un līdz ar to atcelt tajā uzliktos pienākumus attiecībā uz laiku pirms tiesas nolēmuma [pasludināšanas] dienas, ja tā uzskata, ka tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu efektīvu uzņēmuma tiesību aizsardzību tiesā, kurš ir apstrīdējis [VRI] lēmumu, ar mērķi izpildīt pienākumus, kas tika uzlikti ar vēlāk atcelto MTR lēmumu?”

32.

Polkomtel apgalvo, ka prejudiciālais jautājums ir nepieņemams, jo tas esot hipotētisks. Turklāt uz to sniegtajai atbildei nebūtu nozīmes strīda atrisināšanā, un iesniedzējtiesas šaubas drīzāk ir par sekām, kuras ir izraisījis 2008. gada MTR lēmums, nevis izpildes lēmumu, lai arī tikai uz to attiecas pamatlieta. Turklāt tiesa a quo nav aprakstījusi strīdīgo valsts tiesisko regulējumu, tādējādi tā esot pārkāpusi Tiesas Reglamenta 94. pantu.

33.

Polkomtel uzskata, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) aplūko jautājumus, kas pārsniedz prasības robežas, jo tie ir par procedūru, kas UKE būtu jāievēro pēc izpildes lēmuma atcelšanas, ņemot vērā atcelšanas iemeslu, kā arī uz iespējamām tiesvedībām starp abiem attiecīgajiem uzņēmumiem. Tā arī norāda uz to, ka iesniedzējtiesa nav analizējusi iespējamo ietekmi, kas izriet no procesuālo normu interpretācijas. Tā apgalvo, ka nav pieņemamu pamatu, lai Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta pirmo un trešo teikumu interpretētu tādējādi, ka valsts tiesa, kas ir konstatējusi, ka 2008. gada MTR lēmums tika atcelts, nevar atcelt izpildes lēmumu atbilstoši šīs tiesību normas pēdējā teikuma formulējumam, jo sprieduma sekas ir jāvērtē saskaņā ar valsts tiesību materiāltiesiskajām normām.

34.

UKE uzsver, ka, lai arī 2008. gada MTR lēmums ir ticis atcelts, Polkomtel joprojām ir pienākums noteikt tarifus atbilstoši izmaksām, kas tam radušās, kā tas ir noteikts kādā citā 2009. gada 19. jūlija lēmumā (turpmāk tekstā – “SPM lēmums”), kas ir spēkā.

35.

Tas norāda, ka izpildes lēmuma pieņemšanas brīdī 2008. gada MTR lēmums bija spēkā. To atceļot, izpildes lēmums netiek automātiski atcelts, jo Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta pēdējā teikumā ir noteikts, ka apstrīdētais lēmums ir spēkā, ja vien netiek noteikti pagaidu pasākumi. Gan 2008. gada MTR lēmums, gan izpildes lēmumā tika ievērots šis priekšraksts.

36.

Pēc UKE domām, ir loģiski, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru un doktrīnu VRI lēmuma atcelšana izraisa ex nunc tiesiskās sekas. Atzīstot par spēkā neesošu administratīvu lēmumu, uz kura pamata vēlāk pieņemts kāds cits lēmums, tas nebūt noteikti un automātiski neizraisa šā otrā lēmuma spēkā neesamību, bet gan ļauj pusēm lūgt no jauna uzsākt procedūru saskaņā ar Polijas Administratīvā procesa kodeksa 145. panta 1. punkta 8. apakšpunktu.

37.

Attiecībā uz tiesiskā regulējuma noteikumu (Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta trešais teikums), ka pārsūdzības iestāde izskata “lietas apstākļus [lietu būtību]”, UKE uzskata, ka nolēmumam ir ex nunc darbība. Ņemot vērā pušu argumentus un sniegtos pierādījumus, pārsūdzības iestāde var izspriest lietu pēc būtības, aizstājot apstrīdētā administratīvā lēmuma saturu.

38.

UKE uzskata, ka tiesai nav jāaprobežojas ar izpildes lēmuma spēkā neesamības atzīšanu tāpēc vien, ka 2008. gada MTR lēmums iepriekš ir ticis atcelts, bet gan jāanalizē jautājumi pēc būtības un jāspriež par tarifa aprēķināšanu, ņemot vērā Polkomtel faktiski radušās izmaksas, jo, lai arī 2008. gada MTR lēmums ir ticis atcelts, šis pienākums tam ir uzlikts ar SPM lēmumu.

39.

Tāpēc UKE uz šo prejudiciālo jautājumu ierosina atbildēt, ka 2008. gada MTR lēmuma atcelšana nav pietiekams pamats, lai par spēkā neesošu atzītu izpildes lēmumu, jo valsts pārsūdzības iestādei ir jāizvērtē visi lietas būtības aspekti.

40.

Petrotel norāda, ka saskaņā ar Polijas tiesībām UKE lēmumi ir tūlītēji izpildāmi, lai arī Civilprocesa kodeksā ir paredzēts pieņemt pagaidu pasākumus, ja pastāv būtiska kaitējuma vai citu neatgriezenisku seku risks. Lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, apstrīdētais administratīvais lēmums nav jāatceļ ar atpakaļejošu spēku, jo tas varētu būt pretrunā tiesiskai noteiktībai un radīt nelabvēlīgas sekas attiecīgajām trešajām personām.

41.

Uz uzdoto prejudiciālo jautājumu Petrotel ierosina atbildēt, ka Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, kad tīkla nodrošinātājs uzņēmums apstrīd MTR lēmumu un secīgi arī tā izpildes lēmumu, valsts tiesas konstatējums, ka MTR lēmums pēc izpildes lēmuma pieņemšanas ir zaudējis spēku, nav izmantojams, lai pamatotu šī pēdējā minētā atcelšanu.

42.

Polijas valdība uzskata, ka normai par VRI lēmuma tūlītēju izpildāmību (Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta pēdējais teikums) nav pretrunā tas, ka pārsūdzības iestādes pieņemtais nolēmums, ar kuru tiek atcelts šis lēmums, darbojas ar atpakaļejošu spēku, kā parāda šajā pašā teikumā minētajai iestādei paredzētā iespēja noteikt pagaidu pasākumus.

43.

Polijas valdība uzskata, ka pārsūdzības iestādes pilnvaras nosaka dalībvalstis, ņemot vērā to procesuālo autonomiju un efektivitātes un līdzvērtības principus. Tā norāda, ka, tā kā Polijas tiesībās ir paredzētas normas, kas pārsūdzības iestādei piešķir pilnvaras spriest pēc būtības, lai daļēji vai pilnīgi grozītu apstrīdēto lēmumu, neatkarīgi no tā, vai tiesvedības laikā tā bija noteikusi pagaidu pasākumus ( 13 ). Tomēr Polijas Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) judikatūrā atceļoši spriedumi darbojas ex nunc, un tas ļauj attiecīgajām personām celt prasību par zaudējumu atlīdzību atbilstoši vispārējiem principiem šajā jomā.

44.

Tā piebilst, ka efektivitātes princips jāliek svaru kausos ar tiesiskās noteiktības principu un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Šajā gadījumā izpildes lēmuma atcelšana ietekmē ne tikai attiecības starp UKE un Polkomtel, bet arī līgumu, ko Polkomtel noslēgusi ar kādu trešo personu (Petrotel), un pieņemtais nolēmums var būt labvēlīgs vienam līdzējam un nelabvēlīgs otram.

45.

Ņemot vērā šos apsvērumus, Polijas valdība strīdīgo pantu ierosina interpretēt tādējādi, ka tādā situācijā kā tiesvedībā a quo aplūkotā tam pretrunā nav tas, ka valsts tiesa var atcelt VRI lēmumu ar atpakaļejošu spēku. Veids, kā nodrošināt pārsūdzības tiesību efektivitāti, tiek noteikts valsts tiesību sistēmā un judikatūrā.

46.

Komisija uzskata, ka Pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā ir paredzētas tiesības uz efektīvu pārsūdzību neatkarīgā iestādē un noteikts princips, ka VRI lēmumi ir izpildāmi tūlītēji, ja vien netiek noteikts to apturošs pagaidu pasākums. Šis noteikums ir jāparedz tāpēc, ka ir tādas valsts sistēmas, kurās administratīvo lēmumu pārsūdzēšana tiesā izraisa to izpildes automātisku apturēšanu, kamēr netiek atrisināts strīds.

47.

Komisija uzskata, ka apstrīdētā akta tūlītējai izpildīšanai ir tikai pagaidu sekas laikā, kamēr norisinās tiesvedība un tiek izspriests strīds, neierobežojot tiesas spēju izspriest lietu pēc būtības. Ja lēmums tiek atcelts, tā spēkā neesamības sekas iestājas no tā pieņemšanas brīža (ex tunc tiesiskās sekas). Ja pārsūdzības iestādēm nav iespējas pieprasīt atmaksāt summas, kas nepamatoti saņemtas saskaņā ar atcelto lēmumu, būtu jāpiemēro Savienības tiesību akti, kas atļauj apturēt izpildi.

48.

VRI lēmumu atceļošā sprieduma tiesisko seku apjoma noteikšana ietilpst dalībvalstu procesuālās autonomijas jomā, tomēr ar nosacījumu, ka tiek ievēroti efektivitātes un līdzvērtības principi. Lai nodrošinātu pārskatīšanas mehānisma darbošanos, Komisija uzskata, ka ir noteikti jāatzīst, ka atceļošs nolēmums darbojas ex tunc. Pārsūdzības procedūra, kurā VRI nolēmumus par spēkā neesošiem būtu atļauts atzīt nevis ar atpakaļejošu spēku, bet tikai pro futuro, Pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā paredzēto tiesību īstenošanu padarītu iluzoru.

49.

Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) vēršas Tiesā, lūdzot interpretēt Pamatdirektīvas 4. panta 1. punktu, aplūkojot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu. Strīds ir par to, vai ir tūlītēji izpildāmi divi secīgi VRI lēmumi, kuri tika pārsūdzēti, neapturot to darbību ar kādu pagaidu pasākumu, bet vēlāk – atcelti ( 14 ).

50.

Pirmajā lēmumā (2008. gada MTR lēmums) VRI izdeva rīkojumu Polkomtel nepārsniegt maksimālos tarifus par piekļuvi tās tīklam, kas ir piemērojami visiem komunikāciju operatoriem, kuri vēlas to izmantot. Tā kā Polkomtel neizdevās vienoties ar vienu no šiem operatoriem (konkrēti, ar Petrotel) par grozījumiem to attiecības reglamentējošajā līgumā, lai to pielāgotu 2008. gada MTR lēmumam, savukārt otrajā lēmumā (izpildes lēmumā) UKE priekšsēdētājs pēc Petrotel lūguma noteica obligāto maksimālo tarifu, kas piemērojams līgumā par Petrotel piekļuvi Polkomtel tīklam.

51.

Tā kā 2008. gada MTR lēmums tika atcelts laikā, kad tiesā tika izskatīta prasība par izpildes lēmumu, Polijas Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) rodas jautājums par to, vai Savienības tiesības (konkrēti, Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkts) var ietekmēt strīda atrisinājumu. Minētā tiesa it īpaši vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar šo tiesību normu 2008. gada MTR lēmuma, kas izpildes lēmuma pieņemšanas brīdī bija izpildāms, vēlāka atzīšana par spēkā neesošu atļauj (vai uzliek pienākumu) tiesai – kuras piekritībā ir lemt par šo izpildes lēmumu, – šo lēmumu atcelt, anulējot pienākumus, kas no tā izrietēja, kamēr tas bija spēkā.

52.

Polkomtel apgalvo, ka prejudiciālais jautājums ir nepieņemams iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ ( 15 ). Šā uzņēmuma iebildumiem nepiekrītu, jo uzdotais jautājums nav hipotētisks un iesniedzējtiesa ir īsumā, bet pietiekami saprotami izklāstījusi tiesību normas un faktiskos apstākļus, kam ir nozīme strīdā. Lai konkretizētu aplūkojamo problēmu, iesniedzējtiesa atsaucas uz Polijas tiesību aktiem un šīs valsts Augstākās administratīvās tiesas judikatūru, konkrēti norādot uz diviem šīs tiesas spriedumiem, kā arī Administratīvā procesa kodeksa ( 16 ) 145. panta 1. punkta 8. apakšpunktu. Tā varētu izklāstīt to sīkāk, bet, kā jau teicu, tās lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iekļauta būtiska informācija, lai atrisinātu šo strīdu, un šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā puses bez grūtībām ir izklāstījušas savus argumentus, atbalstot vai noliedzot attiecīgos apgalvojumus.

53.

Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) norādītā problēma var tikt risināta divējādi. Pirmkārt, tīri iekšēji, ievērojot valsts tiesību normas un judikatūru. Saskaņā ar tiesas a quo aprakstu spriedumi, ar kuriem tiek atcelti VRI lēmumi, rada sekas no to pasludināšanas brīža. Ja akta atcelšana izriet no tā, ka atcelts kāds cits, agrāk pieņemts akts, kura izpilde ar to tiek nodrošināta, atkal ir jāuzsāk administratīvā procedūra, kurā pieņemtajam galīgajam nolēmumam būs tikai pro futuro tiesiskās sekas. Tādējādi atceltā lēmuma izpildei veikto pasākumu sekas paliks nemainīgas.

54.

Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) šaubās par to, vai iepriekš izklāstītajā veidā interpretēto valsts tiesību normu piemērošana ir saderīga ar Savienības tiesībām, un šajā ziņā jāaplūko otrs risinājums vaicātajam. Tā lūdz Tiesai prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā interpretēt Pamatdirektīvas 4. pantu (un Hartas 47. pantu) tāpēc, ka, pēc tās domām, tam varētu būt ietekme uz lietas izspriešanu.

55.

Šādi saprasts prejudiciālais jautājums ir pieņemams. Protams, lai uz to atbildētu, ir jāatsārņo tiesas a quo izklāstītie argumenti ( 17 ), dažus no tās uzsvērtajiem argumentiem atmetot kā ne tik būtiskus. Tas attiecas, piemēram, uz iepriekšējas 2008. gada MTR lēmuma atcelšanas ietekmi uz izpildes lēmuma spēkā esamību: svarīgi Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta gaismā ir atrisināt jautājumu par to, kādas sekas izraisītu izpildes lēmuma atzīšana par spēkā neesošu, neatkarīgi no tā, ar kādiem apsvērumiem toreiz ticis pamatots šis spriedums. Loģiski, ka Tiesa arīdzan nevarēs interpretēt Polijas tiesības, jo to darīt ir tikai un vienīgi valsts tiesu ziņā.

56.

Vispirms nospraudīšu strīda robežas, uzmanību pievēršot galvenokārt Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta pēdējam teikumam.

57.

Tiesai ir bijusi iespēja interpretēt ( 18 ) šo pantu, apgalvojot, ka tajā “ir ietverts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, atbilstoši kuram dalībvalstu tiesām ir jānodrošina tiesību, kas indivīdiem izriet no Savienības tiesībām, aizsardzība” ( 19 ). Tā ir arī nospriedusi, ka “pamatdirektīvas 4. pantā minētajā gadījumā dalībvalstīm ir jāparedz pārsūdzības tiesības tiesā, lai nodrošinātu lietotāju un uzņēmumu no Kopienu tiesībām izrietošo tiesību aizsardzību”. Tā arī ir lēmusi par efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu citās lietās elektronisko komunikāciju jomā, neaplūkojot pārsūdzības iestādes nolēmumu tvērumu un sekas ( 20 ).

58.

Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta pēdējā teikumā netiek darīts nekas cits kā vienīgi aplūkots vēl viens efektīvas tiesību aizsardzības tiesā aspekts, proti, aspekts, kas tiek noteikts pagaidu kārtā. Kopienu likumdevējs balstās uz pieņēmumu, ka VRI lēmumu izpilde var tikt apturēta ( 21 ) līdz brīdim, kad tiesa (vai cita “iestāde, kas ir neatkarīga no iesaistītajām pusēm), kurās tie ir pārsūdzēti, pasludinās galīgo spriedumu. Un tas piebilst, ka VRI lēmums, ja vien netiek apturēts, turpina radīt tiesiskās sekas ( 22 ). Tādējādi no šī teikuma nav secināms, kā to dara daži lietas dalībnieki, ka VRI lēmuma darbības saglabāšana (provizoriski, kamēr tiek izskatīts strīds) būtu šķērslis tam, ka ar galīgā sprieduma pieņemšanu, ja tas ir atceļošs, nebūs spēkā arī šī sub iudice esošā lēmuma (līdz šim provizoriskās) sekas, atzīstot arī tās par prettiesiskām.

59.

No Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta viedokļa raugoties, to, ka strīda izskatīšanas laikā netiek noteikti pagaidu pasākumi, kas apturētu VRI lēmuma darbību, nevar interpretēt kā neiespējamību, ka apstrīdētais lēmums galīgajā spriedumā ne tikai tiek atzīts par spēkā neesošu, bet arī šo spēkā neesamības atzīšanu attiecina uz visām sekām, kas jau ir radušās un vēl radīsies. Turklāt tas ir loģiskais pamats, uz kura balstās pārsūdzības sistēma, kurā ietilpst pieteikumi par administratīvo aktu atcelšanu un kurā tiek piemērots vispārējais princips quod nullum est, nullum effectum producit. Ja tiesas kompetencē ir uz laiku apturēt administratīvā akta darbību, tās kompetencē vēl jo vairāk ir nodrošināt atceļošā sprieduma izpildi, atceļot apstrīdētā akta sekas.

60.

Pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā ir noteikta prasība – lai arī no cita skatupunkta –, ka dalībvalstis savās tiesību sistēmās nodrošina VRI lēmumu “efektīvu pārsūdzības mehānismu”, šo vārdkopu atkārtoti lietojot tiesību normas gan pirmajā, gan trešajā teikumā. Šajā pēdējā minētajā ir piebilsts, ka “dalībvalstis nodrošina to, ka tiek pienācīgi ņemti vērā lietas apstākļi [pienācīgi ņemta vērā lietas būtība]”.

61.

Tātad dalībvalstīm savās attiecīgajās tiesību sistēmās ir jāparedz nepieciešamie tiesību līdzekļi, lai panāktu, ka nolēmumi, kas ir pasludināti tiesvedībās pret VRI lēmumiem elektronisko komunikāciju nozarē, būtu “efektīvi”. Tomēr Pamatdirektīva aprobežojas ar iepriekš citēto formulējumu, atstājot dalībvalstu procesuālajai un tiesu autonomijai zināmu rīcības brīvību, šo mērķi sasniedzot ar (šajā gadījumā – procesuālajiem) līdzekļiem, kurus katra no dalībvalstīm uzskata par atbilstīgiem.

62.

Vai Pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā paredzētais darbības imperatīvs nepielūdzami nozīmē, ka galīgajam spriedumam, ar ko tiek atcelts VRI lēmums, ir jābūt ex tunc tiesiskajām sekām? Analizēts no Savienības tiesību viedokļa, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu patiesībā ir galvenokārt par to.

63.

Ja iepriekš jau teicu, ka atceļoša sprieduma ex tunc darbība nav vājināta, atsaucoties uz VRI lēmuma “saglabāšanu” gadījumā, ja nav noteikts pagaidu pasākums, ar kuru tā darbība tiek apturēta (4. panta 1. punkta pēdējais teikums), tagad strīds vairs neattiecas uz spēju, bet uz iespējamu pienākumu no paša sākuma atcelt provizoriski saglabātās sekas.

64.

Kā esmu sacījis iepriekš, VRI lēmumu pārsūdzības sistēmas loģika ietver to, ka tad, ja tiesa tos ir pasludinājusi par spēkā neesošiem, par spēkā neesošām principā ir jāuzskata arī to izraisītās sekas, jo tām vairs nav juridiskā pamata, uz kuru balstoties tās radās. Tomēr runa ir par vispārīgu kritēriju, kuram ir iespējami zināmi izņēmumi.

65.

Viens no izņēmumiem (kura ārkārtīgums vajadzības gadījumā apstiprina, ka šīs noteikums ir norma) ir tas, ka kādas no sekām, kuras ir izraisījis par spēkā neesošu atzītais akts, tiesa – ja vien attiecīgajā tiesību sistēmā tas tiek pieļauts – izlemj atstāt spēkā pavisam ( 23 ). Ar tostarp tiesisko noteiktību, trešo personu tiesībām vai vispārējām interesēm saistītu iemeslu dēļ tiesa, kurai tas ir jāatceļ, var atstāt ar spriedumu atceltā akta tiesiskās sekas, ja tā uzskata to atbilstošu, it īpaši tad, ja atzīšanas par spēkā neesošu tūlītēja darbība šīs intereses skartu īpaši smagi.

66.

Otrs saprotams izņēmums var būt tad, ja pārsūdzības procedūrā tika izskatīts apstrīdētā akta tiesiskums, ņemot vērā nevis tā mērķi vai saturu, bet gan tikai ar lietas būtību nesaistītus iemeslus neatkarīgi no tā, vai tas būtu lēmumu pieņēmušās iestādes kompetences trūkuma dēļ vai citu formālu – būtisku vai mazāk būtisku – pārkāpumu dēļ. Apmierinot prasību šo iemeslu dēļ un secīgi atceļot aktu, varētu pievienot atrunu par tā seku saglabāšanu (atkal, ja vien attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā tas ir atļauts), kamēr atceltais akts netiek aizstāts ar citu, kurā nav pieļauti šādi pārkāpumi, lai neradītu juridisko vakuumu ar sabiedrības interesēm kaitējošām sekām ( 24 ). Tātad šādos gadījumos atceļošais spriedums darbosies drīzāk attiecībā uz nākotni, nevis ar atpakaļejošu spēku.

67.

Valsts tiesību sistēmās var paredzēt arī to, ka to tiesas – atkal izņēmuma kārtā un ar tiesiskās noteiktības principu saistītu būtisku iemeslu dēļ ierobežo sprieduma piemērojamību laikā ( 25 ). Lai arī, protams, ir jāsaglabā šāda veida tiesu nolēmumu neparastums, lai netiktu vājināts spriedumu res judicata spēks ( 26 ), to pastāvēšana nav izslēdzama un to var pamatot, nemazinot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

68.

Visbeidzot pieņemams ir arī tas, ka konkrētos gadījumos valsts tiesībās kā atbildi uz administratīvā akta (vai administratīvā līguma) atcelšanas prasību var paredzēt, ka spriedumam, ar kuru ir atzīta tā spēkā neesamība, tiek atņemta tā “dabiskā” darbība, to aizstājot ar pienākumu atlīdzināt kaitējumu vai citiem alternatīviem pasākumiem. Šī iespēja Savienības tiesībās nav sveša ( 27 ), un es neredzu iemeslu, kāpēc līdzīgās situācijās to nevarētu ieviest arī valsts tiesībās.

69.

Manis izklāstītās pārdomas apstiprina, ka VRI lēmumu “pārsūdzības mehānismu” darbībai atbilstoši Pamatdirektīvas 4. panta 1. punktam parasti vajadzīgs, lai spriedums, ar ko tie tiek atcelti, padara par spēkā neesošām arī to radītās provizoriskās sekas. Tomēr šai normai var būt arī tādi izņēmumi kā manis nupat norādītie, kuru iekļaušana savās tiesībās ir jāveic dalībvalstīm ar nosacījumu, ka tiek ievēroti to procesuālo autonomiju ierobežojošie līdzvērtības un efektivitātes principi.

70.

Šajā ziņā atsaukšanās uz Hartas 47. pantu nesniedz neko būtisku (neatkarīgi no tā, ka ratione temporis to būtu visnotaļ pagrūti piemērot tiesiskajai situācijai, kas izriet no pieņemtajiem lēmumiem, un 2008. un 2009. gadā celtajām prasībām). Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas nostiprinātas Hartā tās 51. pantā, norādītajos gadījumos nesniedz nepārprotamu risinājumu ar administratīvos aktus atceļošo spriedumu darbību saistītajām problēmām. No šīm tiesībām, protams, var izsecināt manis minēto vispārīgo normu, bet šī pati norma neliedz iespēju noteikt iepriekš minētos izņēmumus.

71.

Uzskatu, ka pārējais strīds starp UKE un abiem komunikāciju operatoriem, kurus skārusi maksimālo tarifu noteikšana (un šo tarifu piemērošana to līgumos par piekļuvi tīklam), kā tas ir izriet no šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesai izklāstītajiem argumentiem, drīzāk attiecas uz valsts tiesību, nevis Savienības tiesību interpretācijas rūpīgu pārbaudi. To starpā (un ar Polijas valdību) pastāv domstarpības jautājumā par valsts tiesību normu ( 28 ) un tās augstāko tiesu – gan civillietu tiesu, gan administratīvo tiesu – judikatūras interpretāciju. Tiesai nav jāiesaistās šajās ar tās uzdevumu interpretēt tikai Savienības tiesības nesaistītajās diskusijās.

72.

Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, saistībā ar prejudiciālo jautājumu ierosinu sniegt tādu Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta nozīmes skaidrojumu, lai tas būtu noderīgs tiesai a quo, bet vienlaikus nejauktos tās kompetencē interpretēt valsts tiesības.

73.

No šī viedokļa raugoties, atbildē, šķiet, ir jānošķir tas, kas attiecas uz tiesību normas pirmo teikumu (kurā ir prasīts, lai dalībvalstis nodrošinātu “efektīvu mehānismu” VRI lēmumu pārsūdzēšanai elektronisko komunikāciju nozarē), no pēdējā teikuma (kurā pārsūdzības gadījumos apstrīdētais lēmums joprojām darbojas, ja vien pārsūdzības iestāde šo darbību neaptur).

74.

Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta pirmā teikuma saturs, kā arī tā pamatā esošās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nozīmē, ka pārsūdzības iestādes var atcelt VRI lēmumus, par kuriem tām ir jāspriež, un noteikt, ka to atcelšana izraisa arī seku, kuras tie jau ir radījuši, spēkā neesamību.

75.

Savukārt par šā panta pēdējo teikumu jāsaka, ka ar VRI lēmumu darbības provizorisku saglabāšanu, ja vien pārsūdzības iestādes šo darbību neaptur, ir saderīgi, ka minēto lēmumu vēlāka atcelšana ex tunc attiecas arī uz to radītajām tiesiskajām sekām.

76.

Tomēr abos tiesību normas teikumos nav liegts gadījumos, kad tas ir atļauts valsts tiesībās, ka VRI lēmumu atcelšanai izņēmuma kārtā var būt tikai ex nunc tiesiskās sekas, ja pārsūdzības iestāde to uzskata par piemērotu kādu ar tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības vai trešo personu tiesību nodrošināšanu saistītu primāru apsvērumu vai vispārējo interešu iemeslu dēļ.

77.

Jāmin vēl viens apsvērums attiecībā uz Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta trešo teikumu, lai arī tas nav jāiekļauj sprieduma rezolutīvajā daļā. Normā ir noteikts, ka pārsūdzības iestādei pienācīgi ir jāņem vērā “lietas apstākļi [lietas būtība]”. Ja tai ir pietiekami daudz pierādījumu, tai ir jālemj par lietas būtību, vai nu apmierinot attiecīgos prasījumus, vai arī tos noraidot. Tādējādi pārsūdzības iestādei ir jāizvērtē, vai procedūras noslēgumā tai ir pietiekama informācija, lai veiktu vērtējumu, un pierādījumi, kas vajadzīgi, lai pieņemtu par to nolēmumu. Un strīdīgā lēmuma atcelšana tādās lietās kā šī var tostarp tikt pamatota ar to, ka tam nav juridiskā pamata ( 29 ).

78.

Konkrēti, ja iesniedzējtiesa piekrīt pirmās instances un apelācijas instances viedoklim, ka 2008. gada MTR lēmums, no materiāltiesiskā viedokļa raugoties, bija nepieciešams priekšnosacījums izpildes lēmuma saturam tādējādi, ka, atceļot pirmo, būtu jāatceļ otrais, šāda rīcība nebūtu pretrunā Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta trešajam teikumam.

79.

Šai tiesību normai nebūtu pretrunā arīdzan tas, ka, ja valsts tiesībās ir noteikta prasība pieņemt lēmumu, lai aizstātu atcelto lēmumu, attiecīgajā procedūrā, ko VRI no jauna ir uzsākusi, jaunais jau tiesiskais maksimālais tarifs tiek izmantots, lai konkrēti aprēķinātu par attiecīgajiem laikposmiem veikto maksājumu summu, vajadzības gadījumā nosakot maksājamo vai atmaksājamo summu. Tā būtu likumīga un arī Pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta trešajam teikumam atbilstoša iespēja, kas tādējādi novērstu to, ka iespējamās ekonomiskās sekas saistībā ar spēkā neesamības atzīšanu tiktu aplūkotas tikai tad, kad tiktu celta prasība par zaudējumu atlīdzību (kompensācija).

80.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz Sąd Najwyższy (Polijas Augstākā tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: