1.

Rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 2 ), parasti dēvētu par “Briseles I regulu”, 22. panta 4. punkta un 71. panta interpretāciju.

2.

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kas tiek izskatīta iepriekš minētajā Nīderlandes tiesā, kurā ir jānosaka tā kompetentā tiesa, kura ratione loci ir tiesīga lemt par ASV uzņēmuma celtu prasību atcelt Luksemburgas uzņēmumam piederošu Beniluksa preču zīmi.

3.

Zinot, ka īpaši noteikumi par jurisdikciju pārrobežu strīdos starp privātpersonām par preču zīmes spēkā esamību ir ietverti gan Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punktā, gan 2005. gada 25. februāra Beniluksa konvencijas par intelektuālo īpašumu (preču zīmes un dizainparaugi) ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Konvencija”) 4.6. pantā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kā šo divu instrumentu noteikumi ir jāsamēro to materiālās piemērošanas jomas, piemērošanas laikā un telpā kolīzijas gadījumā.

4.

Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 71. pantu tās stāšanās spēkā neietekmēja Eiropas Savienības dalībvalstīm jau saistošo konvenciju piemērošanu, kuras saistībā ar konkrētiem jautājumiem reglamentē jurisdikciju. Tiesa tiek lūgta lemt par to, vai no šī panta izriet, ka šajā gadījumā priekšroka ir jādod Konvencijai, ņemot vērā, ka tā stājusies spēkā pēc minētās regulas, bet pārņem, it īpaši tās 4.6. pantā, Beniluksa iepriekš noslēgto līgumu būtību.

5.

Gadījumā, ja Tiesa nolemtu, ka Regulas Nr. 44/2001 tiesību normas prevalē pār Konvencijas normām, iesniedzējtiesa lūdz to noteikt, vai no šīs regulas 22. panta 4. punkta izriet, ka trīs Beniluksa valstu tiesām ir vienāda starptautiska jurisdikcija tādā strīdus jautājumā kā pamatlietā, vai, ja atbilde ir noliedzoša, precizēt tos kritērijus, kas ļauj noteikt, kuras dalībvalsts tiesām būtu jurisdikcija, iespējams, šajā līmenī piemērojot Konvencijas 4.6. pantu.

6.

Šīs regulas 2. panta 1. punktā ir ietverts vispārīgs jurisdikcijas noteikums, atbilstoši kuram “saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā”.

7.

Minētās regulas II nodaļas 6. iedaļā “Izņēmuma jurisdikcija” ietilpstošā 22. panta 4. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka “šādām tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no domicila [..] tiesvedībā attiecībā uz tādu patentu, preču zīmju, dizainparaugu vai citu līdzīgu tiesību reģistrāciju vai likumīgumu, kas jādeponē vai jāreģistrē, tās dalībvalsts tiesas, kurā deponēšana vai reģistrācija ir piemērota, notikusi vai kurā to uzskata par notikušu saskaņā ar kāda Kopienas akta vai starptautiskas konvencijas noteikumiem”.

8.

Minētā 4. punkta otrajā daļā ir precizēts, ka, “neierobežojot Eiropas Patentu biroja jurisdikciju saskaņā ar Konvenciju par Eiropas patentu piešķiršanu, kas parakstīta 1973. gada 5. oktobrī Minhenē” ( 4 ), “katras dalībvalsts tiesai neatkarīgi no domicila ir jurisdikcija tiesvedībā attiecībā uz visu attiecīgajai valstij piešķirto Eiropas patentu reģistrāciju vai likumīgumu” ( 5 ).

9.

Šīs pašas regulas 71. pantā, kas ir ietverts tās VII nodaļā “Saistība ar citiem aktiem”, ir noteikts:

“1.   Šī regula neietekmē konvencijas, kurās dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses un kuras saistībā ar konkrētiem jautājumiem reglamentē jurisdikciju vai spriedumu atzīšanu vai izpildīšanu.

2.   Lai 1. punktu interpretētu vienveidīgi, to piemēro šādi:

10.

Regula Nr. 44/2001 tika atcelta ar Regulu (ES) Nr. 1215/2012 ( 7 ), parasti dēvētu par “Briseles I.a regulu”, kuru tomēr nepiemēro tiesvedībām, kas tāpat kā pamatlietā ir uzsāktas pirms 2015. gada 10. janvāra ( 8 ). Jurisdikcijas noteikumi, kas izklāstīti Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktā, 22. panta 4. punktā un 71. pantā, tika pārņemti Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktā, 24. panta 4. punktā un 71. pantā, ar dažiem pielāgojumiem, kas neietekmē šo sākotnējo tiesību normu vispārīgo saturu ( 9 ). Ar Regulu (ES) Nr. 542/2014 ( 10 ) tika būtiski grozīta šī pēdējā regula, tai pievienojot 71.a–71.d pantu, lai reglamentētu esošās attiecības ( 11 ) starp šo regulu un vienošanos par Vienoto patentu tiesu ( 12 ) un līgumu par Beniluksa valstu tiesu ( 13 ).

11.

Saskaņā ar Konvencijas 5.2. pantu ar to no 2006. gada 1. septembra tika atcelta, pirmkārt, Beniluksa konvencija par preču zīmēm, kas parakstīta Briselē 1962. gada 19. martā ( 14 ) un kam pielikumā bija pievienots vienotais Beniluksa likums par preču zīmēm ( 15 ), un, otrkārt, Beniluksa konvencija par dizainparaugiem, kas parakstīta Briselē 1966. gada 25. oktobrī ( 16 ) un kam pielikumā bija pievienots vienotais Beniluksa likums par dizainparaugiem ( 17 ).

12.

Saskaņā ar Konvencijas preambulu tās mērķi tostarp ir:

13.

Būtībā pārņemot LBM 37. pantu ( 19 ) un LBDM 29. pantu ( 20 ), Konvencijas 4.6. pantā “Teritoriālā jurisdikcija” attiecībā uz strīdiem starp fiziskām un juridiskām personām ir noteikts ( 21 ):

“1.   Ja vien līgumā nav skaidri noteikta teritoriālā jurisdikcija, tiesas jurisdikciju preču zīmju vai dizainparaugu, vai modeļu lietās nosaka pēc atbildētāja dzīvesvietas vai pēc vietas, kur ir radušās, ir izpildītas vai ir jāpilda lietā aplūkojamās saistības. Vieta, kur ir lūgta preču zīmes vai dizainparauga reģistrācija, vai kur tie ir reģistrēti, nekādā gadījumā nav pamats jurisdikcijas noteikšanai.

2.   Ja iepriekš minētie kritēriji nav pietiekami, lai noteiktu teritoriālo jurisdikciju, prasītājs var celt prasību tiesā vietā, kur ir tā pastāvīgā adrese vai dzīvesvieta, vai, ja tam nav pastāvīgās adreses vai dzīvesvietas Beniluksa teritorijā, tiesā pēc savas izvēles – Briselē, Hāgā vai Luksemburgā.

3.   Tiesa 1. un 2. punktā minētās normas piemēro pēc savas ierosmes un skaidri nosaka savu jurisdikciju.

[..]”

14.

2010. gada 4. februārī Brite Strike Technologies SA, kuras juridiskā adrese ir Luksemburgā (Luksemburga), iesniedza vārdisku apzīmējumu “Brite Strike”, lai OBPI, kuras galvenā mītne atrodas Hāgā, to reģistrētu kā Beniluksa preču zīmi.

15.

2012. gada 21. septembrī ASV uzņēmums Brite Strike Technologies Inc., kura produktus izplatīja Brite Strike Technologies SA, cēla pret pēdējo prasību rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa), lai panāktu minētās preču zīmes atcelšanu, saskaņā ar Konvencijas 2.4. ( 22 ) un 2.28. pantu ( 23 ), apgalvojot, ka atbildētāja to ir reģistrējusi negodprātīgi un pārkāpusi tās, kā pirmās zināmās attiecīgās preču zīmes īpašnieces Beniluksa teritorijā, tiesības.

16.

Brite Strike Technologies SA cēla iebildi par teritoriālās jurisdikcijas neesamību, norādot, ka prasību būtu vajadzējis celt Luksemburgā, kur atrodas tās mītne, tā kā viņa ir atbildētāja puse, nevis Hāgā, kur tika reģistrēta attiecīgā preču zīme.

17.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai lemtu par šo procesuālo jautājumu, ir jānosaka, vai Konvencijas 4.6. pantā izklāstītais jurisdikcijas noteikums, no kura izrietētu, ka tai nav jurisdikcijas izskatīt šo strīdus jautājumu ( 24 ), prevalē pār Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punktā izklāstīto jurisdikcijas noteikumu, kas tai savukārt ļautu atzīt savu jurisdikciju.

18.

Šajā ziņā rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) citē Gerechtshof Den Haag (Hāgas apelācijas tiesa) 2013. gada 26. novembra spriedumu ( 25 ), kurā šī pēdējā tiesa nosprieda, ka Regulā Nr. 44/2001 paredzētajiem jurisdikcijas noteikumiem būtu jāprevalē pār Konvencijā ietvertajiem ar pamatojumu, ka “pat ja tā uzskatāma par agrāku Beniluksa tiesību aktu paplašinājumu un pat ja attiecīgie jurisdikcijas noteikumi ir identiski”, šī konvencija ir “stājusies spēkā pēc [minētās] regulas”, “tāpēc tās 4.6. pantu nevar uzskatīt par īpašu regulējumu [tās] 71. panta izpratnē” ( 26 ).

19.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka tomēr pastāv šaubas attiecībā uz minētajam 71. pantam piešķiramo nozīmi, kā arī attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punkts, ja nepieciešams, būtu jāpiemēro tādā strīdā kā pamatlietā, par Beniluksa preču zīmes spēkā esamību.

20.

Šādos apstākļos ar 2015. gada 13. maija lēmumu, kas Tiesā iesniegts 2015. gada 20. maijā, rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša:

21.

Vienīgi Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Tiesas sēde netika sasaukta.

22.

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesai noteikt to, kādā veidā Konvencijas 4.6. pantā un Regulā Nr. 44/2001 paredzētie jurisdikcijas noteikumi būtu jāsasaista kopā attiecībā uz pēdējās minētās 71. pantu, ja notiek tā, ka šo divu instrumentu piemērošanas jomas, kas pilnībā nepārklājas, atbilst viena otrai gan teritoriāli, gan materiāli, gan laika ziņā.

23.

Tā kā strīds pamatlietā ir par Beniluksa preču zīmes spēkā esamību, Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punkts ir tiesību norma, ko iesniedzējtiesa it īpaši plāno izmantot šajā lietā, lai pamatotu savu jurisdikciju, ņemot vērā, ka jurisdikcija varētu būt citas dalībvalsts tiesām, ja piemērotu Konvencijas 4.6. pantu. Tomēr tā formulēja savu pirmo jautājumu tādējādi, ka tas ietver visas Regulas Nr. 44/2001 tiesību normas. Es arī uzskatu, ka jautājums par šo abu starptautisko instrumentu mijiedarbību nerodas tikai attiecībā uz minēto 22. panta 4. punktu. Tiešām ir iespējams, ka dažādās situācijās citi šajā regulā ietvertie jurisdikcijas noteikumi konkurē ar Konvencijas 4.6. panta jurisdikcijas noteikumiem tiesvedībā, kas attiecas uz preču zīmju un dizainparaugu aizsardzību ( 27 ). Tāpēc nevajadzētu aizmirst šo iespēju, izskatot šajā lietā uzdoto pirmo jautājumu, un sniegt uz to vispārīgi piemērojamu atbildi.

24.

Regulas Nr. 44/2001 71. panta nolūks ir saglabāt to, ka tiek piemēroti jurisdikcijas noteikumi, kas ietverti konvencijās par “konkrētiem jautājumiem”, kuras savā starpā vai ar trešajām valstīm, ir noslēgušas dalībvalstis ( 28 ) Konvencijas materiālajai piemērošanas jomai atšķirībā no minētās regulas ir īpašs raksturs. Šajā sakarā jāprecizē, ka pretēji tam, kā varētu likt domāt tās nosaukuma saīsinātais variants, Konvencijas darbības joma neattiecas uz visām intelektuālā īpašuma tiesībām, bet tikai uz “preču zīmēm un dizainparaugiem” ( 29 ). Savukārt Regula Nr. 44/2001 un it īpaši tās 22. panta 4. punkts aptver plašāku intelektuālā īpašuma tiesību spektru ( 30 ). Tādējādi no minētā 71. panta formulējuma parasti vajadzētu izrietēt, ka pamatlietā ir piemērojami Konvencijas 4.6. panta jurisdikcijas noteikumi, nevis šīs regulas 22. panta 4. punkta noteikumi.

25.

Tomēr Tiesa šī 71. panta formulējumu interpretēja tādējādi, ka “noteikumu par jurisdikciju [..], kas paredzēti speciālās konvencijās, kuru līgumslēdzējas puses dalībvalstis jau bija brīdī, kad šī regula stājās spēkā, iedarbība principā ir tāda, ka šīs regulas tiesību normu piemērošana attiecībā uz to pašu jautājumu ir izslēgta”, ja strīds ietilpst šādas konvencijas piemērošanas jomā ( 31 ). Tā pamatoja šo ierobežojošo interpretāciju ar to, ka atšķirībā no minētā 71. panta, kurā izmantots formulējums “ir līgumslēdzējas puses”, Briseles konvencijas 57. pantā, no kura iepriekš minētais ir pārņemts, bija izmantots formulējums “ir vai būs līgumslēdzējas puses” un tajā bija precizēts, ka šī konvencija pretēji Regulai Nr. 44/2001 pieļauj atšķirīgu jurisdikcijas noteikumu piemērošanu, ko līgumslēdzējas valstis varēja apstiprināt arī nākotnē, noslēdzot speciālas konvencijas ( 32 ).

26.

Rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) jautā Tiesai, kā šajā lietā būtu īstenojami šie saskaņošanas principi, ņemot vērā to, ka Konvencija neapšaubāmi tika noslēgta pēc tam, kad bija stājusies spēkā Regula Nr. 44/2001 ( 33 ), tomēr tās mērķis būtībā bija apvienot divas Beniluksa konvencijas, kuras savukārt bija noslēgtas pirms šī datuma ( 34 ). Citiem vārdiem, tā jautā, vai Konvencija ir uzskatāma par “vēlāku” nolīgumu nekā šī regula, no kā izrietētu, kā Gerechtshof Den Haag (Hāgas apelācijas tiesa) to jau ir nospriedusi citā lietā ( 35 ), ka pamatlietā būtu jāpiemēro šī pēdējā instrumenta, un nevis Konvencijas tiesību normas.

27.

Komisija ierosina atbildēt uz pirmo prejudiciālo jautājumu, ka, ņemot vērā tās spēkā stāšanās datumu, Konvencija neietilpst atrunas, kas paredzēta Regulas Nr. 44/2001 71. pantā, ratione temporis piemērošanas jomā un tādējādi šīs Konvencijas 4.6. pantā ietvertais jurisdikcijas noteikums nevar prevalēt pār minētās regulas jurisdikcijas noteikumiem. Es savukārt uzskatu, ka, lai gan formāli Konvencija ir pieņemta vēlāk nekā Regula Nr. 44/2001, tajā ietvertie īpašie jurisdikcijas noteikumi ir ievērojami senāki nekā tie, kas ietverti šajā regulā un tātad tiem būtu jāprevalē pār pēdējiem turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.

28.

Regulas Nr. 44/2001 preambulas 25. apsvērumā ir norādīts, ka tās 71. pantā noteikto speciālo konvenciju pārākumu pamato “dalībvalstu noslēgto starptautisko saistību ievērošana”. Kā to norāda Komisija, šajā apsvērumā paustās bažas galvenokārt attiecas uz nolīgumiem ar trešajām valstīm ( 36 ). Tomēr nav apstrīdams, ka 71. pantā minētā iebilde attiecas arī uz konvencijām, kas noslēgtas tikai starp dalībvalstīm, kā tas ir Beniluksa konvenciju gadījumā.

29.

Šajā ziņā jāuzsver, ka pretēji vairākām citām regulām, arī saistībā ar tiesību iestāžu sadarbību civillietās, Regulā Nr. 44/2001 nav ietverts noteikums, saskaņā ar kuru “dalībvalstu attiecībās [šai regulai] ir [būtu] prioritāte salīdzinājumā ar tikai divu vai vairāku dalībvalstu noslēgtām konvencijām, ciktāl tās skar jautājumus, kas reglamentēti ar [šo] regulu” ( 37 ), formula, kas liek izslēgt nolīgumus starp dalībvalstīm – pretstatā tiem, kas noslēgti ar trešajām valstīm – pat ja tie ir speciāli un senāki par attiecīgo regulu.

30.

Šī Regulas Nr. 44/2001 īpatnība ir it īpaši būtiska, jo tā tika pilnībā pārstrādāta 2012. gadā un, neskatoties uz praktiskām grūtībām, kas tika konstatētas attiecībā uz minētā 71. panta piemērošanas jomas izvērtējumu ( 38 ), Savienības likumdevējs nav mainījis tā saturu ( 39 ). Regulas Nr. 1215/2012, ar ko tika aizstāta Regula Nr. 44/2001, 71. pants nepašaubāmi tika būtiski papildināts ar Regulu Nr. 542/2014 ( 40 ), bet neierobežoja principu, saskaņā ar kuru speciālajās konvencijās, arī tajās, kuras noslēgtas tikai starp dalībvalstīm, ietvertie jurisdikcijas noteikumi ļauj atkāpties no tiem jurisdikcijas noteikumiem, kas tagad ir ietverti Regulā Nr. 1215/2012.

31.

Regulas Nr. 44/2001 71. panta otrais mērķis, kam, manuprāt, šajā lietā ir nozīmīga loma, ir ņemt vērā to, ka speciālajās konvencijās ietvertie jurisdikcijas noteikumi tika pieņemti, ņemot vērā konkrētās jomas īpatnības, un tādējādi šiem noteikumiem ir lietderība, kas būtu jāsaglabā ( 41 ). Tas it īpaši attiecas uz jurisdikcijas noteikumiem, kas pielāgoti intelektuālā īpašuma jautājumiem starptautiskajās konvencijās, kurus šīs regulas izstrādātāji nevēlējās izslēgt no to jomas ( 42 ).

32.

No iepriekš minētā ir jāsecina, ka Regulas Nr. 44/2001 71. pants ir ticis izstrādāts, lai arī turpmāk varētu piemērot speciālajās konvencijās, kuras dalībvalstis noslēgušas pirms tās stāšanās spēkā, ietvertos jurisdikcijas noteikumus, ciktāl šo noteikumu saturs ir atbilstošs attiecīgajam jautājumam un saskaņā ar Tiesas judikatūru, ar nosacījumu, ka tie atbilst principiem, kas reglamentē tiesu iestāžu sadarbību civillietās un komerclietās Savienībā ( 43 ). Es uzskatu, ka šāda labvēlīga pieeja būtu it īpaši jāpiemēro attiecībā uz Konvencijas 4.6. pantu, ņemot vērā tā būtību.

33.

Iesniedzējtiesa un Komisija norāda, ka ar Konvenciju tika aizstātas konvencijas, kas trijās dalībvalstīs, kuras ietilpst Beniluksā, kopš 1971. gada bija spēkā attiecībā uz preču zīmēm un kopš 1975. gada – attiecībā uz dizainparaugiem, neveicot tajās būtiskas izmaiņas attiecībā uz to saturu. Tostarp Konvencijas 4.6. pantā, kas ir vienīgā atbilstošā tiesību norma šajā lietā ( 44 ), ir tieši pārņemti jurisdikcijas noteikumi, kas bija noteikti šajos senākajos instrumentos, tos tikai terminoloģiski pielāgojot, tāpēc, ka šis jaunais teksts vienlaikus attiecas uz preču zīmēm un dizainparaugiem ( 45 ).

34.

Komisija tomēr uzskata, ka, lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, nav nozīmes tam, ka Konvencijas normas ir līdzīgas Beniluksa konvenciju normām, kuras tā aizstāja. Es tomēr uzskatu, ka ir svarīgi ņemt vērā to, ka, pieņemot minēto 4.6. pantu, trīs Konvencijas līgumslēdzējas valstis vienkārši saglabāja to speciālo noteikumu saturu, kas jau tika piemēroti pirms Regulas Nr. 44/2001 stāšanās spēkā, nekādā veidā nemainot to būtību.

35.

Tā kā viens no Regulas Nr. 44/2001 71. panta mērķiem ir ļaut konkrētajam jautājumam piemērot atbilstošākos noteikumus ( 46 ), šāds apsvērums, manuprāt, pamato to, ka jurisdikcijas noteikumi, kas pārņemti Konvencijas 4.6. pantā, prevalē pār šīs regulas jurisdikcijas noteikumiem. Tādējādi, kā to atzīst Komisija, Konvencijas mērķis ir paredzēt speciālus noteikumus, kuros būtu ņemtas vērā Beniluksa preču zīmes īpatnības, proti, tā ir īpaša preču zīme, kas nav nedz sadalīta starp attiecīgajām dalībvalstīm, nedz arī īpaši saistīta ar kādu no šīm valstīm. Tādējādi jurisdikcijas noteikumi, kas pārņemti Konvencijas 4.6. pantā, manuprāt, ir labāk piemēroti, lai risinātu strīdus par Beniluksa preču zīmi, nekā jurisdikcijas noteikumi, kas paredzēti Regulā Nr. 44/2001.

36.

Tas it īpaši attiecas uz šīs regulas 22. panta 4. punkta noteikumu, kurš atšķirībā no Konvencijas 4.6. panta netika paredzēts piemērošanai tādiem strīdiem kā pamatlietā. Es vēlāk atgriezīšos pie minētā 22. panta 4. punkta iespējamas piemērošanas ierobežojumiem šajā lietā, bet tagad vēlos minēt galvenos šāda negatīva atzinuma iemeslus. Šajā ziņā jāuzsver, no vienas puses, ka šīs tiesību normas formulējums neļauj tieši noteikt, kuras tiesas jurisdikcijā ir šāda veida strīda izskatīšana ( 47 ), savukārt Konvencijas 4.6. pantā ir izklāstīta virkne konkrētāku jurisdikcijas noteikšanas kritēriju ( 48 ). No otras puses, šis pēdējais pants atšķirībā no Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punkta izslēdz to, ka tikai vieta, kur ir lūgta preču zīmes reģistrācija vai kur tā ir reģistrēta, nosaka attiecīgo jurisdikciju, lai izvairītos no jurisdikcijas koncentrēšanās vienā no Beniluksa valstīm ( 49 ). Visbeidzot ir jānorāda, ka Savienības likumdevējs pats ir mēģinājis pieņemt jurisdikcijas noteikumus, atkāpjoties no Regulas Nr. 44/2001, kad šāda veida intelektuālo īpašumu apliecinoši dokumenti, kuriem ir vienota ietekme vairākās dalībvalstīs, tika ieviesti Savienības līmenī ( 50 ).

37.

Turklāt es uzskatu, ka Konvencijas 4.6. pantā ietverto jurisdikcijas noteikumu piemērošana šajā lietā nekādā ziņā neapdraud, gluži pretēji, galvenos principus par dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbību civillietās un komerclietās, kuru ievērošanu Tiesa nodrošina gadījumā, ja šajā jomā tiek piemēroti speciālo starptautisko konvenciju noteikumi ( 51 ). Ņemot vērā to īpatnības, it īpaši ciktāl tie precīzāk un līdzsvarotāk, nekā to atļauj Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punkts ( 52 ), nosaka piemērotāko tiesu, lai lemtu par Beniluksa preču zīmes likumību, manuprāt, Konvencijas 4.6. panta noteikumi atbilst tiem minētajiem principiem, kas attiecas uz jurisdikcijas noteikumiem ( 53 ).

38.

Turklāt es nepiekrītu Komisijas viedoklim, saskaņā ar kuru, ja Tiesa lemtu, ka Konvencijas 4.6. pants prevalē pār konkurējošām Regulas Nr. 44/2001 normām, tas būtu pretrunā LESD 3. panta 2. punktā izklāstītajiem un Tiesas judikatūrā precizētajiem noteikumiem, ka dalībvalstis nedrīkst savā starpā noslēgt nolīgumus, kas var “ietekmēt kopīgos noteikumus”, kuri paredzēti Regulā Nr. 44/2001, “vai grozīt to piemērošanas jomu”, jo Savienībai šajā jomā ir ekskluzīva kompetence ( 54 ). Taisnība, ka Tiesa ir arī norādījusi attiecībā uz konvencijām, kas noslēgtas ar trešajām valstīm, tomēr skaidri neaprobežojoties tikai ar šādu gadījumu, ka šīs regulas 71. panta 1. punkts “nesniedz dalībvalstīm iespēju, noslēdzot jaunas speciālās konvencijas vai grozot jau spēkā esošās konvencijas, ieviest noteikumus, kas prevalētu pār Regulas Nr. 44/2001 noteikumiem” ( 55 ).

39.

Tomēr es uzskatu, ka, tā kā Konvencijas 4.6. pantā ietvertajos jurisdikcijas noteikumos ir tikai pārņemtas tiesību normas no CBM un CBDM, kas pastāvēja vēl pirms Regulas Nr. 44/2001 spēkā stāšanās, apvienojot abus šos tiesību aktus, nevar uzskatīt, ka Konvencijas pieņemšana varētu būt ietekmējusi šīs regulas noteikumus vai mainījusi to piemērošanas jomu, nedz arī to, ka Konvencija ir “jauna speciāla konvencija” vai konvencija, kas “groza jau spēkā esošās konvencijas”, iepriekš minētās judikatūras izpratnē.

40.

Šādos īpašos apstākļos, kad divas par Regulu Nr. 44/2001 senākas Beniluksa konvencijas tika vienkārši pārņemtas citā Beniluksa konvencijā, kas tika parakstīta un ratificēta pēc šīs regulas, speciālo konvenciju pārākuma principam, kurš noteikts tās 71. pantā, manuprāt, būtu jāņem virsroka attiecībā pret apsvērumiem, kuri priekšroku dod formai attiecībā pret saturu. Komisijas aizstāvētā viedokļa piemērošanai būtu apšaubāms rezultāts, kas neļautu dalībvalstīm veikt vienkāršas redakcionālas vai formas izmaiņas, kuras, manuprāt, būtu nodalāmas no grozījumiem pēc būtības, kas ir aizliegti ar iepriekš minēto judikatūru.

41.

Manis ieteikto neformālo Regulas Nr. 44/2001 71. panta interpretāciju, manuprāt, atbalsta Savienības primāro tiesību vispārīgi apsvērumi. No LESD 350. panta ( 56 ) izriet, ka speciāli reģionāli nolīgumi, kas noslēgti Beniluksa ietvaros, ir jāsaglabā, ja tie labāk nekā Savienības tiesību normas veicina Beniluksa mērķu sasniegšanu un ir nepieciešami, lai nodrošinātu pareizu Beniluksa sistēmas darbību ( 57 ). Uzskatu, ka šajā gadījumā patiešām bija vajadzīgs, pat ļoti, ka trīs Beniluksa valstis Konvencijas 4.6. pantā saglabā speciālos jurisdikcijas noteikumus, kurus tās bija iepriekš pieņēmušas, lai nodrošinātu vienmērīgu un līdzsvarotu starp tām pastāvošas vienotas preču zīmju sistēmas darbību ( 58 ). Šis atzinums ir balstīts uz to, ka, pirmkārt, šai sistēmai, kas pilnībā aizstāj šo valstu tiesību aktus konkrētajā jomā ( 59 ), līdz šim nav ekvivalenta Savienības tiesībās ( 60 ) un, otrkārt, šādos konkrētos apstākļos Regulas Nr. 44/2001 tiesību normu piemērošana nesniegtu tik labu rezultātu kā minētā 4.6. panta normu piemērošana.

42.

Līdz ar to es uzskatu, ka Konvencija ir nolīgums attiecībā uz konkrētu jomu, kuras līgumslēdzējas puses ir dalībvalstis Regulas Nr. 44/2001 71. panta izpratnē, un tādēļ jurisdikcijas noteikumi, kas ietverti minētās konvencijas 4.6. pantā, prevalē pār jurisdikcijas noteikumiem, kas ietverti šajā regulā, gadījumā, ja to piemērošanas jomas pārklājas. Tāpēc uz pirmo prejudiciālo jautājumu es ierosinu atbildēt, ka šis 71. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja pārrobežu strīds ietilpst gan šīs regulas, gan Konvencijas piemērošanas jomā, tad dalībvalsts atbilstoši minētā panta 1. punktam var piemērot jurisdikcijas noteikumus, kas paredzēti šīs konvencijas 4.6. pantā.

43.

Otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa uzdod pakārtoti, tikai gadījumā, ja, atbildot uz pirmo uzdoto jautājumu, Tiesa lemtu, ka Regulas Nr. 44/2001 tiesību normas prevalē pār jurisdikcijas noteikumu, kas paredzēts Konvencijas 4.6. pantā. Es uzskatu, ka tā tam nevajadzētu būt. Ja Tiesa apstiprinās manis piedāvāto minētās regulas 71. panta interpretāciju, tad uz šiem diviem jautājumiem nebūs jāatbild. Tomēr, lai nodrošinātu izsmeļošu informāciju, es sniegšu šādus apsvērumus par šo tēmu.

44.

Vispirms ir jāprecizē, ka, ņemot vērā saistību starp šiem abiem jautājumiem, kas abi, manuprāt, attiecas uz to, kāda nozīme un tvērums būtu jāpiešķir Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punktam saistībā ar tādu strīdu kā pamatlietā, ja uz tiem jāsniedz atbilde, tie ir jāizskata kopā.

45.

Iesniedzējtiesa, pieņemot, ka šā 22. panta 4. punktā ietvertais jurisdikcijas noteikums ir jāpiemēro tādā strīdā kā šajā gadījumā, kas attiecas uz iespējamu Beniluksa preču zīmes spēkā neesamību, uzskata, ka pastāv šaubas attiecībā uz to, kāda nozīme šajos apstākļos būtu jāpiešķir vārdiem “tās dalībvalsts tiesas, kurā deponēšana vai reģistrācija tika pieprasīta”, kas ir būtisks piesaistes kritērijs saskaņā ar šīs normas noteikumiem attiecībā uz preču zīmes spēkā esamību.

46.

Lai pamatotu savu otro jautājumu, tā būtībā norāda, ka lūgums reģistrēt Beniluksa preču zīmi attiecas uz visu Beniluksa teritoriju, tādējādi, ka katras tajā ietilpstošās dalībvalsts tiesām – tātad Beļģijas, Luksemburgas un Nīderlandes tiesām – varētu būt kopīga jurisdikcija, ņemot vērā minētā 22. panta 4. punkta formulējumu.

47.

Ja Tiesa neizvēlētos šādu interpretāciju, [iesniedzējtiesa] ar savu trešo jautājumu lūdz precizēt, pirmkārt, kurai no šīm trijām dalībvalstīm būtu starptautiskā jurisdikcija šajā jomā, un, otrkārt, vai teritoriālās jurisdikcijas noteikšanas kritēriji, kas paredzēti Konvencijas 4.6. pantā, varētu tikt izmantoti šajā stadijā, lai noteiktu attiecīgo valsti.

48.

Savos apsvērumos Komisija, manuprāt, pareizi, iesaka atbildēt uz otro jautājumu, ka “regulas [Nr. 44/2001] 22. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka strīdā par Beniluksa preču zīmes reģistrāciju vai spēkā esamību gan Beļģijas tiesām, gan Nīderlandes tiesām un Luksemburgas [tiesām] ir starptautiska jurisdikcija izskatīt šo strīdu”. Komisija nesniedza nekādus apsvērumus par trešo jautājumu. No savas puses es par šo jautājumu izteikšu dažus apsvērumus.

49.

Jāatgādina, kā tas norādīts Regulas Nr. 44/2001 22. pantā ab initio, ka visiem jurisdikcijas noteikumiem, kas izklāstīti šī panta 1.–5. punktā, ir kopīga iezīme tikt piemērotiem neatkarīgi no vietas, kur atrodas pušu domicils ( 61 ), un noteikt jurisdikciju, kurai ir ekskluzīvs un obligāts raksturs, kas ar īpašu spēku attiecas kā uz lietas dalībniekiem, tā uz tiesām ( 62 ). Tā kā šie īpašie noteikumi tādējādi rada atkāpi ne tikai no šīs regulas 2. pantā noteiktā vispārīgā regulējuma, kas sliecas atbalstīt atbildētāju, bet arī no iespējas brīvprātīgi paplašināt jurisdikciju, kas ir principā pieejama pusēm ( 63 ), tie ir interpretējami šauri ( 64 ).

50.

Pretēji tam, kas norādīts Komisijas rakstveida apsvērumos ( 65 ), Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punkts, kurā vispārīgi minētas “[vienas] dalībvalsts tiesas”, tikai nosaka dalībvalsti, kurai ir jurisdikcija ratione materiae saskaņā ar šo tiesību normu, tomēr nesadalot jurisdikciju attiecīgās dalībvalsts iekšienē, kā to Tiesa jau ir lēmusi ( 66 ).

51.

Minētā 22. panta 4. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka, ja pārrobežu strīds ir par tāda intelektuālā īpašuma tiesības apliecinoša dokumenta, piemēram, preču zīmes, reģistrāciju vai likumību, kas jādeponē vai jāreģistrē, starptautiskā jurisdikcija tiek piešķirta tikai “tās dalībvalsts tiesām, kurā deponēšana vai reģistrācija ir piemērota, notikusi vai kurā to uzskata par notikušu saskaņā ar kāda Kopienas akta vai starptautiskas konvencijas noteikumiem”. Šī 4. punkta otrajā daļā ir piebilsts, ka īpašajā Eiropas patenta darbības jomā, ko regulē Minhenes konvencija, “katras dalībvalsts tiesai ir jurisdikcija tiesvedībā attiecībā uz visu attiecīgajai valstij piešķirto Eiropas patentu reģistrāciju vai likumīgumu” ( 67 ).

52.

Šādai ekskluzīvai šajās divās daļās noteiktajai piesaistei dalībvalstij, kura ir tieši atbildīga par attiecīgā dokumenta izsniegšanu, ir jābūt precīzai. Tā atspoguļo likumdevēja gribu nodrošināt atbilstību mērķiem par ciešu saikni starp tiesu un lietu un par pareizu tiesvedību, kas Regulas Nr. 44/2001 preambulas 12. apsvērumā minēti kā pamatojums atbildētāja domicila tiesas ekskluzīvai jurisdikcijai.

53.

Tās valsts tiesas, kurā šim dokumentam būs tiesiskās sekas, tiek uzskatītas par “vispiemērotākajām” ( 68 ), lai lemtu par tā reģistrāciju vai spēkā esamību attiecībā uz tam piemērojamajiem tiesību aktiem, proti, parasti šīs pašas valsts, kuras teritorijā tiesību aizsardzība ir jānodrošina, tiesību aktiem ( 69 ). Kā to uzsver Komisija, tradicionāli pastāv cieša saikne starp intelektuālā īpašuma tiesību aizsargāšanu un valsts suverenitāti ( 70 ). Šajā ziņā Tiesa arī ir uzsvērusi, ka tādu tiesību apliecinošu dokumentu kā patenti piešķiršana ietver valsts pārvaldes iesaistīšanos un ka vairākās dalībvalstīs šo lietu veidi tiek izskatīti specializētajās tiesās ( 71 ).

54.

Ņemot vērā šos ieguvumus gan tekstuālā, gan juridiskās nostājas ziņā un ņemot vērā būtiskās atšķirības, kas intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošajam dokumentam ir šajā lietā, ir lietderīgi izvērtēt, kādā veidā Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punkta tiesību normas būtu jāpiemēro šajā gadījumā.

55.

Uzreiz ir jānorāda, ka, ja Tiesai nolemtu – pretēji tam, ko es piedāvāju atbildēt uz pirmo prejudiciālo jautājumu –, ka Regula Nr. 44/2001 ir jāpiemēro tādā lietā kā pamatlieta, man ir skaidrs, ņemot vērā tā formulējumu, ka tieši atbilstoši 22. panta 4. punktā ietvertajam jurisdikcijas noteikumam, nevis citām šīs regulas normām ( 72 ), būtu jānosaka tiesa, kurai ir jurisdikcija lemt par attiecīgās Beniluksa preču zīme “likumību”.

56.

Faktors, kas nosaka jurisdikcijas sadalījumu attiecībā uz strīdiem, kuriem piemēro šo 22. panta 4. punktu, ir ciešā saikne, kam jāpastāv starp attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošo dokumentu un teritoriju, kurā tam ir jānodrošina aizsardzība ( 73 ). Šajā konkrētajā gadījumā attiecībā uz tiesības apliecinošu dokumentu ar vienotu ietekmi, kas ir Beniluksa preču zīme, jo tā ir spēkā visās trīs Beniluksa valstīs un tajās tai ir vienota aizsardzība ( 74 ), es uzskatu, ka jēdziens “teritorija”, uz kuru ir atsauce Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punkta pirmajā daļā, būtu jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz visu Beniluksa teritoriju ( 75 ), kura ir pielīdzināma dalībvalsts teritorijai, kā Tiesa to jau ir lēmusi līdzīgos apstākļos ( 76 ). Tāpēc es uzskatu, ka šajā īpašajā Beniluksa preču zīmes kontekstā šo trīs valstu teritorijas tiek uztvertas vienoti un jebkuras šīs valsts tiesām potenciāli var tikt piešķirta jurisdikcija, jo tās visas var tikt uzskatītas par “vispiemērotākajām”, lai attiecībā uz šo preču zīmi piemērotu vienotu sistēmu, ko pieņēmušas minētās valstis.

57.

Jāuzsver, ka noteikums, kas paredz jurisdikcijas sadali valsts tiesu ietvaros, kas minētā 22. panta 4. punkta otrajā daļā ir skaidri norādīta attiecībā uz Eiropas patentu, nevar tikt attiecināts uz Beniluksa preču zīmi, jo attiecīgās sistēmas būtiski atšķiras ( 77 ). Eiropas patents atšķiras no Beniluksa preču zīmes, jo tas nav vienots dokuments, bet līdzinās sadalītam valsts patentu kopumam ( 78 ). Kā norāda Komisija, “būtībā juridiski tie joprojām ir dažādi patenti, kas individuāli paliek piesaistīti attiecīgās valsts teritorijai”. Tas pamato to, ka jurisdikcija saglabājas tai valstij, kuras teritorijā ir pieprasīta Eiropas patenta aizsardzība, kā tas ir attiecībā uz vienīgi valsts intelektuālā īpašuma tiesībām.

58.

Tieši ņemot vērā to, ka jurisdikcijas noteikumi, kas ieviesti ar Briseles konvenciju un pārņemti Regulā Nr. 44/2001, nav pilnībā pielāgoti intelektuālā īpašuma tiesību īpatnībām, šādi speciāli jurisdikcijas noteikumi attiecībā uz šāda veida intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošiem dokumentiem tika pieņemti Eiropas Kopienas, vēlāk Eiropas Savienības līmenī. Tāds bija gadījums ar “Kopienas dizainparaugiem un modeļiem” ( 79 ), “Kopienas preču zīmi”, kas nesen kļuvusi par “Eiropas Savienības preču zīmi” ( 80 ), kā arī attiecībā uz “vienota spēka Eiropas patentu” ( 81 ).

59.

Savos rakstveida apsvērumos Komisija apstiprina, ka šie “izņēmuma režīmi tomēr nenozīmē, ka tiesa, kurai ir jurisdikcija, varētu būt tās dalībvalsts tiesa, kurā intelektuālā īpašuma tiesības nav spēkā” ( 82 ). No savas puses es vēlētos atzīmēt, ka attiecīgās tiesību normas un it īpaši tās, kas attiecas uz Eiropas Savienības preču zīmes spēkā esamību, norāda uz pilnīgu šīs regulas 22. panta 4. punktā ietvertā noteikuma izslēgšanu, ciktāl tās paredz centralizēta biroja jurisdikciju attiecībā uz primāriem pieteikumiem atzīšanai par spēkā neesošu un specializēto tiesu jurisdikciju attiecībā uz pieteikumiem atzīšanai par spēkā neesošu, kas iesniegti ar pretprasību – it īpaši pārkāpuma procedūrā –, tiesu, kas principā ir tās dalībvalsts tiesas, kur ir atbildētāja domicils ( 83 ).

60.

Tāpat kā Komisija es atzīstu, ka, ciktāl tā norāda, ka Savienības trīs dalībvalstu tiesām ir jurisdikcija, lai izskatītu prasību par Beniluksa preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu, šeit piedāvātā minētā 22. panta 4. punkta šaura interpretācija sniedz rezultātu, kas “nav optimāls” saistībā ar Regulas Nr. 44/2001 mērķiem ( 84 ). Tomēr gadījumā, ja pieņemtu, ka šī regula ir piemērojama šādai prasībai, manuprāt, šāda interpretācija ir nepieciešama, ņemot vērā gan tās 22. panta 4. punkta formulējumu, gan saturu, kā arī attiecīgā intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošā dokumenta īpatnības ( 85 ).

61.

Turklāt es uzskatu, ka šādam negatīvam konstatējumam ir jābūt niansētam, jo ir iespējams, ka praksē tā bieži ir rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa), kurai – tāpat kā strīdā pamatlietā – ir jāizskata lieta saskaņā ar attiecīgās Beniluksa preču zīmes deponēšanas un/vai reģistrācijas vietu ( 86 ). Manuprāt, tas, ka prasītājs var izvēlēties vērsties kādā no šo trīs valstu tiesām, protams, varētu likt atbildētājam atbildēt valodā, kuru tas nepārvalda, un radīt “forum shopping” risku. Tomēr šī izvēles brīvība rada materiālas sekas, kas ir mazāk nozīmīgas konkrētajā Beniluksa preču zīmes kontekstā nekā vispārīgs regulējums, ar nosacījumu, ka tai piemērojamais tiesiskais regulējums ir ticis pilnībā saskaņots starp šīm dalībvalstīm un vienoti interpretēts ( 87 ).

62.

Lai pārvarētu ierobežojumus, ko varētu radīt iespējama Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punkta piemērošana tiesvedībā par tādu vienota spēka intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošu dokumentu kā Beniluksa preču zīme ( 88 ), iesniedzējtiesa, šķiet, saskata iespēju papildus atsaukties uz virkni noteikumu par “teritoriālo jurisdikciju”, kas minēti Konvencijas 4.6. pantā, lai noteiktu, kurai no trim Beniluksa valstīm ir jurisdikcija šajā jomā ( 89 ).

63.

Vispirms jānorāda, ka Konvencijas 4.6. pantā jurisdikcijas noteikumi ir minēti pakāpeniski ( 90 ), kas pēc savas būtības būtiski atšķiras no ekskluzīvās jurisdikcijas noteikuma, kurš ietverts Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punktā. Jāpiebilst, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 44/2001 tiesību normas, proti, tās 22. panta 4. punkts, ir jāinterpretē autonomi, nevis atsaucoties uz dalībvalstu tiesībām ( 91 ).

64.

Turklāt es uzskatu, ka jebkāda atsaukšanās, lai arī tikai papildinoša, uz šiem Konvencijas noteikumiem būtu jāizslēdz, ja Tiesa nolemtu, ka tā ir jāizslēdz ar Regulu Nr. 44/2001, atbilstoši tās 71. pantam. Tādējādi vienīgi Regulas Nr. 44/2001 tiesību normas būtu piemērotas, lai noregulētu jurisdikciju sadursmes vai pat procesuālus konfliktus, ko varētu radīt tādas tiesvedības kā pamatlietā.

65.

Tas, ka, manuprāt, atbildētājs varētu neatkarīgi vērsties vienas vai otras Beniluksa valsts tiesās, ja minētās regulas 22. panta 4. punkts būtu jāpiemēro tādā tiesvedībā, rada grūtības, kas tomēr nav nepārvaramas, jo šī regula pati ietver risinājumus to novēršanai. Tādējādi vienlaicīgu tiesvedību gadījumā starptautiskā jurisdikcija būtu sadalīta starp šīm trijām valstīm saskaņā ar noteikumu par prioritāti, kura piešķirama “tiesai, kurā pirmajā celta prasība”, kas ir izklāstīts šīs pašas regulas 27.–30. pantā, kurā reglamentēti lis pendens gadījumi un savstarpējas attiecības, kas varētu rasties starp dalībvalstu tiesām ( 92 ), ņemot vērā Tiesas judikatūru, kura attiecas uz minētajiem pantiem ( 93 ).

66.

Tādējādi, ja Tiesa uzskatīs, ka ir nepieciešams lemt par otro un trešo prejudiciālo jautājumu, manuprāt, ir jāatzīst, ka Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai izskatītu pārrobežu strīdu par Beniluksa preču zīmes reģistrāciju un spēkā esamību, jurisdikcija ir visu šo trīs dalībvalstu tiesām, kuru teritorijās ir spēkā un ir jāaizsargā vienots intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošs dokuments, proti, Beļģijas Karalistes, Luksemburgas Lielhercogistes un Nīderlandes Karalistes tiesām.

67.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 71. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja strīds ietilpst gan šīs regulas, gan Beniluksa konvencijas par intelektuālo īpašumu (preču zīmes un dizainparaugi), kas parakstīta Hāgā 2005. gada 5. februārī, piemērošanas jomā, dalībvalsts saskaņā ar minētās regulas 71. panta 1. punktu var piemērot šīs konvencijas 4.6. pantā paredzētos jurisdikcijas noteikumus.