1. 

Galvenais tiesību jautājums, kas uzdots šajās apelācijas sūdzībās, ir par Komisijas un, mazākā mērā, Eiropas Centrālās bankas (turpmāk tekstā – “ECB”) lomu, risinot sarunas un parakstot saprašanās memorandu, kas noslēgts starp Kipras Republiku un Eiropas Stabilizācijas mehānismu (turpmāk tekstā – “ESM”) 2012.–2013. gada finanšu krīzes laikā (turpmāk tekstā – “saprašanās memorands”). Šīs problēmas izskatīšanā ir izvirzīti arī jautājumi par Komisijas juridiskajām saistībām darbībā saskaņā ar ESM līgumu ( 2 ), it īpaši, ņemot vērā Tiesas plēnuma 2012. gada 27. novembrī taisīto spriedumu Pringle (turpmāk tekstā – “Pringle”) ( 3 ).

2. 

Šīs apelācijas sūdzības ir saistītas ar trīs prasībām par zaudējumu atlīdzību, ko pret Komisiju un ECB cēluši divu lielu Kipras banku – Bank of Cyprus (turpmāk tekstā – “BoC”) un Cyprus Popular Bank (turpmāk tekstā – “CPB”) noguldītāji. Noguldītāji apgalvo, ka pēc Kipras Republikas lūguma par finansiālu palīdzību no ESM un divu attiecīgo banku pārstrukturēšanas viņi ir cietuši no EUR 480000 līdz EUR 1600000 zaudējumus. Apelācijas sūdzību iesniedzēji arī lūdz daļēji atcelt šo saprašanās memorandu tādēļ, ka, iespējams, tajā ir pārkāptas to īpašuma tiesības.

3.

ESM līguma preambulas 1. apsvērums ir formulēts šādi:

“2010. gada 17. decembrī Eiropas Padome vienojās par nepieciešamību eurozonas dalībvalstīm nodibināt pastāvīgu stabilizācijas mehānismu. [ESM] pārņems uzdevumus, ko pašreiz izpilda Eiropas Finanšu stabilitātes instruments (“EFSI”) un Eiropas Finanšu stabilizēšanas mehānisms (“EFSM”), sniedzot finansiālu palīdzību, kur tāda ir nepieciešama, eurozonas dalībvalstīm.”

4.

ESM līguma 3. pantā ir paredzēts:

“ESM mērķis ir mobilizēt finansēšanu un sniegt stabilizācijas atbalstu, ievērojot stingrus nosacījumus atbilstīgi izvēlētajam finansiālās palīdzības instrumentam, to ESM dalībnieču labā, kas piedzīvo smagas finanšu problēmas vai kam tādas draud, lai nepieciešamības gadījumā aizsargātu visas eurozonas un tās dalībvalstu finansiālo stabilitāti. Šajā nolūkā ESM ir tiesības sagādāt līdzekļus, izlaižot finanšu instrumentus vai slēdzot finanšu vai citus nolīgumus vai vienošanās ar ESM dalībniecēm, finanšu iestādēm vai citām trešajām personām.”

5.

ESM līguma 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“ESM ir Valde un Direktoru padome, kā arī rīkotājdirektors un pārējais speciālais personāls, kādu var uzskatīt par nepieciešamu.”

6.

ESM līguma 5. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Eiropas Komisijas loceklis, kas atbild par ekonomikas un monetārajām lietām, un ECB prezidents, kā arī Eurogrupas prezidents (ja viņš nav priekšsēdētājs vai kāds no vadītājiem) var piedalīties [ESM] Valdes sanāksmēs kā novērotāji.”

7.

ESM līguma 6. panta 2. punktā ir noteikts:

“Par ekonomikas un monetārajiem jautājumiem atbildīgais Eiropas Komisijas loceklis un ECB prezidents katrs var iecelt vienu novērotāju [ESM Direktoru padomē].”

8.

ESM līguma 12. panta 1. punktā ir teikts:

“Visas eurozonas un tās dalībvalstu finanšu stabilizācijas aizsardzības nepieciešamības gadījumā ESM var sniegt stabilizācijas atbalstu ESM dalībniecei, ievērojot stingrus nosacījumus atbilstīgi izvēlētajam finansiālās palīdzības instrumentam. Šādi nosacījumi var būt no makroekonomikas korekcijas programmas līdz iepriekš noteikto atbilstības nosacījumu pastāvīgai ievērošanai.”

9.

ESM līguma 13. pantā (“Stabilizācijas atbalsta piešķiršanas procedūra”) ir paredzēts:

“1.   ESM dalībniece var adresēt stabilizācijas atbalsta pieprasījumu Valdes priekšsēdētājam. Šādā pieprasījumā norāda apsveramo finansiālās palīdzības instrumentu (‑us). Saņemot šādu pieprasījumu Valdes priekšsēdētājs uztic Eiropas Komisijai, sadarbībā ar ECB, šādus uzdevumus:

2.   Pamatojoties uz ESM dalībnieces pieprasījumu un 1. punktā minēto izvērtējumu, Valde var pieņemt lēmumu principā piešķirt attiecīgajai ESM dalībniecei stabilizācijas atbalstu finansiālās palīdzības instrumenta veidā.

3.   Ja lēmums, ievērojot 2. punktu, tiek pieņemts, Valde uztic Eiropas Komisijai – sadarbībā ar ECB un, kad vien iespējams, kopā ar SVF – uzdevumu risināt sarunas ar attiecīgo ESM dalībnieci par saprašanās memorandu (“SM”), kurā sīkāk norādīti ar finansiālās palīdzības instrumentu saistītie nosacījumi. SM saturs atspoguļo to trūkumu nopietnību, kas jārisina, un izvēlēto finansiālās palīdzības instrumentu. Vienlaikus ESM rīkotājdirektors sagatavo finansiālās palīdzības instrumenta nolīguma priekšlikumu, ietverot finansiālos noteikumus un instrumentu izvēli, kas jāpieņem Valdei.

SM pilnībā atbilst LESD paredzētajiem ekonomikas politikas saskaņošanas pasākumiem, jo īpaši ikvienam Eiropas Savienības tiesību aktam, ietverot ikvienu viedokli, brīdinājumu, ieteikumu vai lēmumu, kas adresēts attiecīgajai ESM dalībniecei.

4.   Eiropas Komisija SM paraksta ESM vārdā, ņemot vērā iepriekšēju atbilstību 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem un Valdes apstiprinājumu.

5.   Direktoru padome apstiprina finansiālās palīdzības instrumenta nolīgumu, precizējot piešķiramā stabilizācijas atbalsta finansiālos aspektus un, ja piemērojams, palīdzības pirmā maksājuma izmaksu.

[..]

7.   Eiropas Komisijai – sadarbībā ar ECB un, kad vien iespējams, kopā ar SVF – tiek uzticēta ar finansiālās palīdzības instrumentu saistīto nosacījumu ievērošanas uzraudzība.”

10.

Saprašanās memoranda 1.23.–1.27. punktā (ar nosaukumu “[CPB] un [BoC] pārstrukturēšana un noregulējums”) ir norādīts:

11.

Atbilstoši Likuma par kredītiestāžu un citu iestāžu sanāciju (O peri exiyiansis pistotikon kai allon idrimaton nomos, turpmāk tekstā – “2013. gada 22. marta likums”) ( 4 ) 3. panta 1. punktam un 5. panta 1. punktam Kipras Centrālajai bankai (turpmāk tekstā – “KCB”) kopā ar Finanšu ministriju bija uzdots veikt šajā likumā paredzēto iestāžu sanāciju.

12.

Šim mērķim 2013. gada 22. marta likuma 12. panta 1. apakšpunktā ir paredzēts, ka KCB ar dekrētu var pārstrukturēt iestādes, kura pakļauta noregulējuma procedūrai, parādus un saistības, tostarp samazinot, grozot, atliekot vai atjaunojot jebkādu pastāvošu vai nākotnē esošu prasījumu attiecībā uz šo iestādi pamatsummu vai atlikumu, vai pārvērst parādzīmes attiecīgos vērtspapīros. 12. panta 1. punktā turklāt ir paredzēts, ka attiecībā uz “garantētajiem noguldījumiem”2013. gada 22. marta likuma 2. punkta piektās daļas izpratnē šie pasākumi netiek veikti. Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka tie ir noguldījumi, kuru apmērs parasti nepārsniedz EUR 100000.

13.

2013. gada 29. martā, pamatojoties uz 2013. gada 22. marta likumu, tika pieņemts Dekrēts Nr. 103 un Dekrēts Nr. 104 ( 5 ).

14.

2013. gada Dekrētā par sanāciju, izmantojot BoC pamatkapitālu, normatīvajā administratīvajā aktā Nr. 103 (to peri diasosis me idia mesa tis Trapezas Kyprou Dimosias Etaireias Ltd Diatagma otu 2013, Kanonistiki Dioikitiki Praxi Nr. 103; turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 103”) bija paredzēta BoC rekapitalizācija par tostarp tās negarantēto noguldītāju, akcionāru un obligāciju turētāju līdzekļiem, lai tā varētu turpināt sniegt banku pakalpojumus. Tādējādi negarantētie noguldījumi tika pārvērsti BoC akcijās (proti, 37,5 % par katru negarantēto noguldījumu), vērtspapīros, kurus BoC var pārvērst vai nu noguldījumos (proti, 22,5 % par katru negarantēto noguldījumu), vai vērtspapīros, kurus KCB var pārvērst noguldījumos (proti, 40 % par katru negarantēto noguldījumu) ( 6 ). Dekrēts Nr. 103 saskaņā ar tā 10. punktu stājās spēkā 2013. gada 29. martā, plkst. 6.00.

15.

Saskaņā ar 2013. gada Dekrēta par noteiktu CPB darbības jomu pārdošanu, normatīvā administratīvā akta Nr. 104 (to Peri tis Polisis Orismenon Ergasion tis Cyprus Popular Bank Public Co Ltd Diatagma tou 2013, Kanonistiki Dioikitiki Praxi Nr. 104; turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 104”) 2. un 5. panta noteikumiem ir paredzēts, ka 2013. gada 29. martā, plkst. 6.10 notiek dažu CPB aktīvu un pasīvu, tostarp noguldījumu, kuru apmērs nepārsniedz EUR 100000, nodošana BoC. Noguldījumi, kuru apmērs pārsniedz EUR 100000, palika CPB līdz tās likvidācijai.

16.

Dažos pirmajos 2012. gada mēnešos dažas Kiprā reģistrētas bankas, tai skaitā CPB un BoC, pieredzēja finansiālas grūtības. Kipras Republika uzskatīja, ka tās ir jārekapitalizē, un iesniedza Eurogrupas priekšsēdētājam lūgumu par EFSI vai ESM finansiālu atbalstu.

17.

Ar 2012. gada 27. jūnija paziņojumu Eurogrupa norādīja, ka pieprasītā finansiālā palīdzība varētu tikt sniegta vai nu EFSI, vai ESM makroekonomikas korekcijas programmas ietvaros, kura ir jākonkretizē saprašanās memoranda formā, par kuru būtu jāvienojas Eiropas Komisijai kopā ar Eiropas Centrālo banku (ECB) un Starptautisko Valūtas fondu (SVF), no vienas puses, un Kipras iestādēm, no otras puses.

18.

Kipras Republika un pārējās dalībvalstis, kuru naudas vienība ir euro, 2013. gada martā panāca politisku vienošanos par saprašanās memoranda projektu. Ar 2013. gada 16. marta paziņojumu Eurogrupa atzinīgi novērtēja šo vienošanos un atgādināja dažus paredzētos korekcijas pasākumus, tai skaitā banku noguldījumu nodokļa ieviešanu. Eurogrupa norādīja, ka, ņemot vērā šo kontekstu, tā uzskata, ka principā tiek garantēta finansiālas palīdzības piešķiršana, lai nodrošinātu Kipras Republikas un eurozonas finansiālo stabilitāti, kā arī lūdza attiecīgajām pusēm paātrināt notiekošās sarunas.

19.

2013. gada 18. martā Kipras Republika 2013. gada 19. un 20. martā izsludināja banku brīvdienas. Lai izvairītos no banku krīzes, Kipras iestādes nolēma pagarināt banku brīvdienas līdz 2013. gada 28. martam.

20.

2013. gada 19. martā Kipras Parlaments noraidīja Kipras valdības likumprojektu par nodokļa ieviešanu visiem banku noguldījumiem Kiprā.

21.

2013. gada 22. martā Kipras parlaments pieņēma 2013. gada 22. marta likumu.

22.

Ar 2013. gada 25. marta paziņojumu Eurogrupa norādīja, ka tā ar Kipras iestādēm ir panākusi vienošanos par galvenajiem nākotnes makroekonomikas korekcijas programmas elementiem, ko atbalstījušas visas dalībvalstis, kuru naudas Vienība ir euro, kā arī Komisija, ECB un SVF. Turklāt Eurogrupa atzinīgi novērtēja šī paziņojuma pielikumā minēto finanšu sektora pārstrukturēšanas plānu. Tajā pašā dienā KCB valdes priekšsēdētājs noteica BoC un CPB sanāciju. 2013. gada 29. martā tika publicēts Dekrēts Nr. 103 un Dekrēts Nr. 104.

23.

2013. gada 24. aprīļa sapulcē ESM valde pieņēma šādus lēmumus:

24.

Saprašanās memorandu 2013. gada 26. aprīlī parakstīja Kipras Republikas finanšu ministrs, KCB vadītājs un Komisijas vārdā – Komisijas priekšsēdētāja vietnieks O. Rehn.

25.

Visbeidzot, 2013. gada 8. maijā ESM Direktoru padome apstiprināja nolīgumu, kas saistīts ar FPI, un priekšlikumu par pirmās atbalsta daļas izmaksas kārtību Kipras Republikai. Šī daļa tika sadalīta divos maksājumos, kuri tika veikti attiecīgi 2013. gada 13. maijā (2 miljardi euro) un 2013. gada 26. jūnijā (1 miljards euro).

26.

Ar trīs atsevišķiem prasības pieteikumiem, kas iesniegti 2013. gada 24. maijā, i) Ledra Adverstising Ltd (turpmāk tekstā – “Ledra”), ii) A. Eleftheriou, E. Eleftheriou un L. Papachristofi (turpmāk tekstā – “Eleftheriou u.c.”) un iii) C. Theophilou un E. Theophilou (turpmāk tekstā – “Theophilou u.c.”) (turpmāk kopā šajos secinājumos – “apelācijas sūdzību iesniedzēji”) cēla prasību Vispārējā tiesā, lūdzot atlīdzināt zaudējumus, kas esot nodarīti ar 1.23.–1.27. punkta iekļaušanu saprašanās memorandā, kā arī atcelt šos saprašanās memoranda punktus.

27.

Ar trim rīkojumiem, kas izdoti 2014. gada 10. novembrī lietās T‑289/13 Ledra Advertising/Komisija un ECB ( 7 ), T‑291/13 Eleftheriou un Papachristofi/Komisija un ECB ( 8 ) un T‑293/13 Theophilou/Komisija un ECB ( 9 ) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētie rīkojumi”), Vispārējā tiesa noraidīja prasības pieteikumus kā daļēji nepieņemamus un daļēji nepamatotus.

28.

2015. gada 9. janvārī iesniegtajās apelācijas sūdzībās ietvertie apelācijas sūdzību iesniedzēju prasījumi ir šādi:

29.

Visās trīs lietās gan Komisija, gan ECB apgalvo, ka Tiesai ir:

30.

Ar 2015. gada 27. jūlija lēmumu Tiesas priekšsēdētājs nolēma apvienot lietas C‑8/15 P, C‑9/15 P un C‑10/15 P mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai.

31.

Apelācijas sūdzību iesniedzēji, Komisija un ECB sniedza mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2016. gada 2. februārī.

32.

Apelācijas sūdzību iesniedzēji ir iesnieguši faktiski identiskas apelācijas sūdzības, savu prasību atbalstam izvirzot četrus apelācijas sūdzības pamatus. Trīs no šiem pamatiem attiecas uz Vispārējās tiesas noraidīto to pirmo prasījumu – prasību atlīdzināt zaudējumus. Viens apelācijas sūdzības pamats attiecas uz rīkojumu otro daļu, kurā Vispārējā tiesa noraidīja viņu otro prasījumu – atcelt saprašanās memoranda 1.23.–1.27. punktu.

33.

Tomēr, pirms pēc kārtas tiks apskatīts katrs no šiem pamatiem, aplūkošu jautājumu par apelācijas sūdzību pieņemamību.

34.

Komisija un ECB iebilst pret apelācijas sūdzību pieņemamību. Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības nav pietiekami skaidras, precīzas un saprotamas, lai atbilstu Tiesas Reglamentā (turpmāk tekstā – “Reglaments”) noteiktajām prasībām. Savukārt ECB apgalvo, ka apelācijas sūdzībās ir tikai atkārtoti Vispārējā tiesā iepriekš iesniegtie argumenti, nepiedāvājot nekādus jaunus vai konkrētus juridiskus argumentus pret pārsūdzēto rīkojumu.

35.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas, Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda tās sprieduma apstrīdētās daļas, kuru atcelšanu pieprasa apelācijas sūdzību iesniedzējs, un tiesību argumenti, kas īpaši izvirzīti apelācijas sūdzības pamatojumam. Šajā ziņā Reglamenta 169. panta 2. punktā ir norādīts, ka izvirzītajos tiesību pamatos un argumentos precīzi ir jānorāda apstrīdētie Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļas punkti ( 10 ). Turklāt apelācijas sūdzībām būtu jābūt ar saskaņotu struktūru ( 11 ), un tajās pietiekami skaidri un precīzi ir jāizskaidro apelācijas sūdzības pamatojumi un prasījumi ( 12 ).

36.

Šīs prasības nekādā ziņā nav tikai formālas; tām ir izšķirīga nozīme, lai garantētu fundamentāli svarīgus principus, piemēram, tiesisko noteiktību, pareizu tiesvedību un citu tiesvedības dalībnieku aizstāvības tiesību aizsardzību ( 13 ). Tas vēl jo vairāk tā ir, ņemot vērā, ka Tiesa izskata lietas visās 24 oficiālajās Savienības valodās un tai ikdienā ir jāstrādā ar tiesām, valsts iestādēm un aizstāvjiem no dažādu valstu tiesību sistēmām, katrai no kurām ir savi noteikumi, jēdzieni, tradīcijas un kultūra.

37.

Ņemot vērā iepriekš minēto, man jāatzīst, ka Komisijas un ECB izteiktie argumenti par šo apelācijas sūdzību pieņemamību nav bez pamata. Neatkarīgi no vispārējās rūpības un precizitātes trūkuma to sagatavošanā un iesniegšanā, apelācijas sūdzībās visai neskaidri ir apskatīti tiesiskie un faktiskie jautājumi. Vājā struktūra un virsrakstu, satura rādītāja vai kopsavilkuma trūkums rada lasītājam grūtības atrast loģisko pavedienu starp dažādām apelācijas sūdzības daļām.

38.

Tas ir apgrūtinājis apelācijas sūdzības pamatu un izvirzīto argumentu skaita un veidu noskaidrošanu. Tas it īpaši tā ir attiecībā uz noteiktiem tiesiskajiem un faktiskajiem aspektiem, kas attiecas uz apelācijas sūdzību iesniedzēju situācijas pašu pamatu – piemēram, to darbību identificēšanu, kas rada iespējamos finansiālos zaudējumus.

39.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Tiesai būtu nopietni jāapsver iespēja, ka apelācijas sūdzības pilnībā vai daļēji neatbilst iepriekš minētajos Tiesas statūtu un Reglamenta noteikumos paredzētajām prasībām.

40.

Ja, neraugoties uz apelācijas sūdzību iesniedzēju nevērību, Tiesa uzskatītu, ka apelācijas sūdzības nevar tikt atzītas par nepieņemamām kopumā, uzskatu, ka būtu jāizskata četri apelācijas sūdzības pamati. Pretēji ECB argumentam šajos apelācijas sūdzības pamatos ne tikai tiek atkārtoti pirmajā instancē izteiktie argumenti, bet ir ietverta arī kritika par pārsūdzētajiem rīkojumiem.

41.

Jebkāda apelācijas sūdzībās iekļautā papildu kritika par pārsūdzētajiem rīkojumiem, manuprāt, nepārprotami nav norādīta pietiekami skaidri un strukturēti, lai varētu tikt uzskatīta par atbilstošu un patstāvīgu apelācijas sūdzības pamatu. Apelācijas sūdzībās ir iekļauti arī vairāki apgalvojumi, kuros apelācijas sūdzību iesniedzēji kritizē Vispārējās tiesas konstatētos faktus ( 14 ). Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa nepārbauda faktisko apstākļu vērtējumu, izņemot gadījumus, ja ar Vispārējā tiesā uzrādītajiem pierādījumiem ir sagrozīti tiesību jautājumi, kas ir pakļauti Tiesas pārbaudei ( 15 ). Tādējādi, ja šie apgalvojumi būtu uzskatāmi par vienu vai vairākiem apelācijas sūdzības papildu pamatiem, tie katrā ziņā būtu nepieņemami.

42.

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu, kas vērsts pret pārsūdzēto rīkojumu 45. un 46. punktu, apelācijas sūdzību iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka saprašanās memoranda pieņemšanas iniciatore nebija Komisija vai ECB. It īpaši tie apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā sprieduma Pringle 164. punktā minēto Komisijas pienākumu nodrošināt, lai ESM noslēgtie saprašanās memorandi būtu saderīgi ar Savienības tiesībām.

43.

Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka saprašanās memorands ir starptautisko publisko tiesību akts, kas noslēgts starp ESM un Kipras Republiku. ESM līgumā Komisijai ir uzticētas pilnvaras parakstīt saprašanās memorandu ESM vārdā, bet šī iestāde nav nolīguma puse. Neviens Komisijas pienākums, kas izriet no sprieduma Pringle, pats par sevi nemaina saprašanās memoranda tiesisko raksturu, par ko apelācijas sūdzību iesniedzēji apgalvo, ka tas ir radījis tiem kaitējumu.

44.

ECB apgalvo, ka šis pamats ir nepieņemams un katrā ziņā nav pamatots. Tā apgalvo, ka Vispārējai tiesai bija pareiza izpratne par to, ka saprašanās memoranda pieņemšanas iniciatore nevarēja būt Komisija vai ECB. Tādējādi pārsūdzētajos rīkojumos pareizi ir uzskatīts, ka prasības atlīdzināt zaudējumus nav pieņemamas.

45.

Šajā apelācijas sūdzības pamatā būtībā ir uzdots jautājums, vai saskaņā ar LESD 268. un 340. pantu Savienība var būt atbildīga par kaitējuma atlīdzināšanu par zaudējumiem, kas tieši vai netieši nodarīti ar saprašanās memorandu, kurš noslēgts starp ESM un ESM dalībnieci, kura lūgusi finanšu palīdzību saskaņā ar ESM līguma 13. pantu.

46.

Šai sakarā vēlos atgādināt, ka saskaņā ar šo noteikumu par saprašanās memorandu – ESM piešķiramās finansiālās palīdzības mehānismam pievienotiem detalizētiem nosacījumiem – Komisija risina sarunas sadarbībā ar ECB un, ja iespējams, kopā ar SVF. Saprašanās memorandu paraksta Komisija ESM vārdā un apstiprina ESM valde.

47.

Sākumā šķiet svarīgi norādīt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības par zaudējumu atlīdzību pret Savienību mērķis ir prasījums atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar tiesību aktu vai prettiesisku rīcību, kurā ir vainojama [Kopienu] iestāde vai struktūra ( 16 ). Saskaņā ar LESD 340. pantu jebkuras iestādes (vai tās darbinieku) rīcība, pildot savus pienākumus, principā var radīt [Eiropas] Savienības atbildību.

48.

Vispārējā tiesā apelācijas sūdzību iesniedzēji izvērsa divas argumentu virknes, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka Savienības iestādes ir vainojamas rīcībā, kas radījusi iespējamos zaudējumus.

49.

Kā es to saprotu, tad galveno argumentu, ko izvirzījuši apelācijas sūdzību iesniedzēji pirmajā instancē, veidoja apgalvojums, ka iespējami ciesto kaitējumu radīja tāda rīcība kā saprašanās memoranda parakstīšana, kurā, pēc to viedokļa, bija vainojama Komisija un ECB.

50.

Pārsūdzēto rīkojumu 40. līdz 47. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tai ir piekritīgi tikai strīdi par tādu zaudējumu atlīdzību par kaitējumu, ko radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus. Tātad nepieņemams ir atlīdzības prasījums, kurš ir vērsts pret Savienību un kura pamatā ir tikai tāda tiesību akta vai rīcības prettiesiskums, ko nav pieņēmusi vai veikusi Savienības iestāde vai tās darbinieki. Vispārējā tiesa tālāk piebilda, ka, lai gan ESM līgumā Komisijai un ECB ir uzticēti konkrēti uzdevumi, kas saistīti ar šī līguma mērķu īstenošanu, no sprieduma Pringle ir redzams, ka Komisijai un ECB uzdotie pienākumi ESM līguma ietvaros neparedz nekādas pilnvaras pieņemt patstāvīgus lēmumus, turklāt minēto divu iestāžu darbības ESM līguma ietvaros rada saistības vienīgi ESM. Tāpēc Vispārējā tiesa secināja, ka saprašanās memoranda pieņemšanas iniciatore nebija Komisija vai ECB un tātad šai tiesai nav piekritīga prasība atlīdzināt zaudējumus, kas pamatota ar noteiktu saprašanās memoranda noteikumu prettiesiskumu.

51.

Manuprāt, Vispārējās tiesas argumentācija nevar tikt kritizēta. Netiek apstrīdēts, ka, neraugoties uz ESM līguma stingrajām saitēm ar Eiropas Savienības līgumiem, tas ir ārpus Savienības tiesiskās sistēmas parakstīts starptautisks nolīgums. Šis līgums stājās spēkā pēc ratifikācijas procedūru pabeigšanas līgumslēdzējās valstīs un ar to tika izveidota jauna starptautiska organizācija ar saviem noteikumiem, misiju, iestādēm un darbiniekiem.

52.

Ar visu Eiropas Savienības dalībvalstu piekrišanu ( 17 ) ESM līgumā tika paredzēti noteikti uzdevumi dažām Savienības iestādēm (Komisijai, ECB, Padomei un Tiesai). Faktiski pat pirms ESM līguma parakstīšanas Tiesa jau bija atzinusi, ka jomās, kuras nav ekskluzīvā Savienības kompetencē, dalībvalstis ar zināmiem nosacījumiem ir tiesīgas uzticēt uzdevumus iestādēm ārpus Savienības sistēmas ( 18 ).

53.

Tomēr ESM tiesību aktu būtību nemaina tas, ka vienai vai vairākām Savienības iestādēm var būt zināma loma ESM tiesiskajā sistēmā. Šie tiesību akti neattiecas uz Savienības tiesisko iekārtu, – tos pieņem pašas ESM iestādes, un tie ir saistoši tikai ESM ( 19 ). Savienība nav ESM līguma puse (un ESM līguma puses nav arī visas no tās dalībvalstīm). No LESD 216. panta 2. punkta izriet, ka Savienībai parasti ir saistoši vienīgi tie starptautiskie nolīgumi, kuros tā ir līgumslēdzēja puse ( 20 ).

54.

Diez vai man šajā kontekstā ir jānorāda, ka nevar tikt uzskatīts, ka pēc ESM līguma stāšanās spēkā Savienība ir uzņēmusies ar šo līgumu saistīto kompetenci, kura tādējādi tai ir nodota un kuru iepriekš īstenoja dalībvalstis ( 21 ). ESM līgums ir ekonomikas politikas instruments, kas saskaņā ar LESD 6. pantu nav Savienības ekskluzīvas kompetences joma. Arī konkrētā nozare, kurā notika iejaukšanās ar šo ESM līgumu, nekļuva par ekskluzīvas kompetences jomu, pamatojoties uz Savienībā ieviestajiem tiesību aktiem. Kā Tiesa ir piebildusi spriedumā Pringle, nekas LESD neliecina, ka tikai Savienībai būtu kompetence sniegt finansiālu atbalstu dalībvalstij, kurai ir vai draud smagas finanšu problēmas ( 22 ).

55.

Pie atšķirīga secinājuma nevar novest arī noteiktos Savienības tiesību aktos esošās atsauces uz ESM noteikumiem (un otrādi). No pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar to, ka viena vai vairāku Savienības tiesību aktu mērķis vai sekas var būt konkrētu tiesību normu, kas ir paredzētas tādā starptautiskā nolīgumā, kuru Savienība pati nav apstiprinājusi, iekļaušana Savienības tiesībās, nav pietiekami, lai šis starptautiskais nolīgums nokļūtu Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā ( 23 ).

56.

Turklāt atgādināšu, ka Tiesa nesen ir apstiprinājusi, ka Savienības tiesiskajā regulējumā nav vietas hibrīdaktiem, kādi nav paredzēti Līgumos un pieņemti procedūrās, kurās ir konstatējami vienlīdz Savienības lēmumpieņemšanas procedūru elementi un starpvaldību rakstura elementi ( 24 ).

57.

Visbeidzot, man būtu jānorāda, ka jebkādas finansiālas sekas, kas izriet no šiem tiesību aktiem, ir pilnībā jāsedz vienīgi ESM budžetam ( 25 ). No otras puses, kā piebilst ECB, piekrišana apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentiem nozīmētu, ka Savienības budžetu galu galā ietekmētu tādas starptautiskas organizācijas ietvaros pieņemti lēmumi, kurā ne visas Savienības dalībvalstis ir dalībnieces.

58.

Tādēļ tas, ka par ESM un vienas no tās dalībniecēm (šajā gadījumā – Kipras Republikas) noslēgtiem starptautiskiem nolīgumiem risina sarunas Komisija un ECB un šo nolīgumu ESM vārdā paraksta Komisija, nevar mainīt šo nolīgumu patieso tiesisko raksturu ( 26 ), – tie ir ESM tiesību akti.

59.

Attiecīgi Vispārējā tiesa pareizi uzskatīja, ka saprašanās memorands nevar tikt saistīts ar Komisiju vai ECB.

60.

Atšķirīgus secinājumus par Savienības atbildību šajā lietā es neizdaru arī tad, ja pievēršos apelācijas sūdzību iesniedzēju izteiktajiem alternatīvajiem argumentiem šajā jautājumā.

61.

Apelācijas sūdzību iesniedzēji apgalvo, ka to iespējami ciestos zaudējumus radīja Komisijas pienākuma nodrošināt saprašanās memoranda pilnīgu atbilstību Savienības tiesību aktiem neizpilde. Apelācijas sūdzību iesniedzēji šajā sakarā atsaucas uz sprieduma Pringle 164. un 174. punktu, kurā Tiesa paziņoja: i) “ar savu iesaistīšanos ESM līgumā Komisija sekmē vispārējās Savienības intereses. Turklāt ar ESM līgumu Komisijai uzticētie uzdevumi [..] ļauj tai nodrošināt ESM noslēgto saprašanās memorandu saderību ar Savienības tiesībām”; ii) “saprašanās memorandam, par kuru tiek risinātas sarunas ar dalībvalsti, kas lūdz sniegt stabilizācijas atbalstu, ir jābūt pilnībā saderīgam ar Savienības tiesībām”.

62.

Šauboties par šī argumenta pieņemamību, Vispārējā tiesa to apskatīja tikai īsumā, norādot vienīgi, ka iespējamie zaudējumi katrā ziņā radās pirms saprašanās memoranda parakstīšanas, un tas nozīmēja, ka nav pierādīta cēloniskā saikne starp Komisijas rīcību un zaudējumiem ( 27 ).

63.

Neatkarīgi no pieņemamības aspekta un Vispārējās tiesas argumentācijas pareizības uzskatu, ka arī otrs apelācijas sūdzību iesniedzēju arguments nav pārliecinošs.

64.

Lai paskaidrotu, kāpēc tas tā ir, pēc kārtas izskatīšu šādus divus jautājumus. Pirmkārt, aplūkošu premisu, ar ko ir pamatots šis arguments: Komisijai ir tiesisks pienākums nodrošināt, lai to struktūru vai organizāciju pieņemtajos tiesību aktos, kuru vārdā tā rīkojas ārpus Savienības sistēmas, tiktu ievēroti Savienības tiesību akti, par kuru pārkāpumu var būt finansiāli atbildīga Savienība. Otrkārt, izskatīšu, vai sarunu risināšanas laikā, kas beidzās ar saprašanās memoranda parakstīšanu, iespējams, varēja notikt Savienības tiesību aktu pārkāpums, kuru Komisijai bija pienākums novērst.

65.

Sākumā man jāpiezīmē, ka formāli sprieduma Pringle 164. punktā nav skaidri minēts neviens konkrēts Komisijas pienākums. Šķiet, šī fragmenta formulējums liecina, ka, iesaistoties sarunās par saprašanās memorandu, Komisijai ir iespējams nodrošināt tā saderību ar Savienības tiesību aktiem. Tomēr, lai īsti izprastu šī fragmenta patieso nozīmi, uzskatu, ka tas jālasa kontekstā.

66.

Šajā sprieduma Pringle daļā, kurā tika iztirzāts jautājums par Komisijas un ECB lomām, Tiesa pārbaudīja, vai ESM līgumā noteiktām Savienības iestādēm izvirzītie uzdevumi bija saderīgi ar Eiropas Savienības līgumiem. Viens no nosacījumiem, kam saskaņā ar judikatūru ir jābūt izpildītiem, lai nodrošinātu saderību, ir tāds, ka ar šiem papildu uzdevumiem “netiek sagrozītas pilnvaras, kas piešķirtas šīm iestādēm” ar Eiropas Savienības līgumiem ( 28 ). Par Komisiju Tiesa šī sprieduma 163. punktā atgādināja, ka saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu šī iestāde “sekmē vispārējās Savienības intereses” un “uzrauga Savienības tiesību piemērošanu”.

67.

Tādēļ sprieduma Pringle 164. punkta formulējums ir jālasa saistībā ar LES 17. panta 1. punktu. Tiesa pārbaudīja ESM līgumu un secināja, ka nevienā no šī līguma noteikumiem, šķiet, netiek pieprasīts Komisijai izpildīt uzdevumus, kuri varētu būt konfliktā ar tās Eiropas Savienības konstitucionālo misiju veicināt Savienības intereses un būt “Līgumu uzraudzītājai”. Gluži pretēji, Komisijas loma ESM līgumā šķita pilnīgi atbilstoša šai misijai.

68.

Kādas sekas tam visam ir šajā tiesvedībā?

69.

Piekrītu apelācijas sūdzību iesniedzējiem, ka, pat darbojoties ārpus Savienības sistēmas, Savienības iestādēm ir skrupulozi jāievēro Savienības tiesību akti. Komisijai tādējādi, pat ja tā rīkojas ESM vārdā, nav atļauts apzināti pārkāpt Savienības tiesību normas. Turklāt Komisija, īstenojot savas darbības, nedrīkst veicināt Savienības tiesību normu pārkāpumu, ko izdarījušas citas personas vai iestādes ( 29 ).

70.

Tomēr nepiekrītu apelācijas sūdzību iesniedzējiem, ka šis pienākums ir tik plašs, ka varētu tikt uzskatīts, ka Komisijai ir noteikts pienākums attiecībā uz sasniedzamo rezultātu – novērst jebkādu iespējamo konfliktu vai saspīlējumu starp citu struktūru pieņemta tiesību akta noteikumiem un jebkuru citu Savienības tiesību normu, kas varētu būt piemērojama šajā situācijā. Lielākais, ko varētu iedomāties, ir, ka Komisijai varētu būt noteikts pienākums pielikt visas iespējamās pūles, lai novērstu šāda konflikta rašanos.

71.

Apelācijas sūdzību iesniedzēju pieprasītā rezultāta pienākums ar tālejošām sekām neizriet ne no ESM līguma teksta, ne, vēl jo vairāk, no paša LES 17. panta 1. punkta.

72.

Par ESM līgumu man jānorāda, ka tā 13. panta 3. punktā ir apgalvots tikai, ka saprašanās memorands “pilnībā atbilst LESD paredzētajiem ekonomikas politikas saskaņošanas pasākumiem” ( 30 ). Ne ESM līgums, ne arī Tiesa (interpretējot šo līgumu spriedumā Pringle ( 31 )) nav minējusi prasību par pilnīgu saprašanās memoranda saskaņotību ar Eiropas Savienības tiesību aktiem kopumā.

73.

No vienas puses, nedrīkst sajaukt šos divus terminus – “saskaņotība” un “atbilstība”. Patiešām – no juridiskā viedokļa – tajos ir minēti divi visai atšķirīgi jēdzieni, – pirmajā ir pieprasīta pakļaušanās un pilnīga atbilstība starp diviem tekstiem, turpretim otrajam atbilst vienkārša to saderība un nepretrunīgums.

74.

No otras puses, īpaši ir pieminēti tikai Savienības ekonomikas politikas saskaņošanas pasākumi. Tam ir savs iemesls, – saskaņotības trūkums starp Savienības ekonomikas politikas koordinācijas pasākumiem un saprašanās memorandu riskētu apdraudēt pirmo un tādējādi visas Savienības rīcības efektivitāti šajā jomā. Prasība pēc pilnīgas atbilstības starp saprašanās memorandu un visiem Savienības tiesību aspektiem netika uzskatīta par nepieciešamu, jo ESM sistēma nav daļa no Eiropas Savienības tiesiskās kārtības.

75.

Turpinot attiecībā uz LES 17. panta 1. punktu uzskatu, ka Komisijas pienākumi, darbojoties ārpus Eiropas Savienības līgumu ietvariem, parasti nevar būt atšķirīgi vai apgrūtinošāki, nekā darbojoties šīs sistēmas ietvaros. Ļaujiet man paskaidrot.

76.

Komisijai kā “Līgumu uzraudzītājai” nav pienākuma vērsties pret jebkādu iespējamo Savienības tiesību aktu pārkāpumu, par ko tai kļūst zināms, pretējā gadījumā tā pārkāptu LES 17. pantu. Kā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi vairākos iepriekšējos nolēmumos, LES 17. panta mērķis ir paredzēt vispārīgu Komisijas pilnvaru definīciju, – tādējādi tas ir institucionāla rakstura noteikums un nav norma, par kuru var celt prasību tiesā un kuras mērķis ir piešķirt tiesības indivīdiem ( 32 ). Nevar tikt apgalvots, ka katru reizi, kad Komisija neievēro konkrētu Līguma noteikumu vai neaizkavē citu subjektu pārkāpt šādu noteikumu, šī neievērošana ir LES 17. panta vispārīgā noteikuma pārkāpums ( 33 ).

77.

Šo jautājumu papildus var izskaidrot kāda paralēle. Saskaņā ar LESD 258.–260. pantā noteikto tiesisko regulējumu (viens no primārajiem darbības veidiem, kā Komisija izpilda savu “Līgumu uzraudzītājas” uzdevumu) Komisijai ir diskrecionāra vara izlemt, vai vispār un, ja jā, kad ierosināt procedūru pret dalībvalstīm, par kurām ir aizdomas, ka tās ir pārkāpušas Eiropas Savienības tiesību aktus. Tai ir tāda pati rīcības brīvība, lemjot par darbību vai bezdarbību, par ko ir vainojamas dalībvalstis, pret kurām šī procedūra ir jāuzsāk ( 34 ).

78.

Svarīgi, ka Komisija šajos procesos darbojas tikai Savienības vispārējās interesēs ( 35 ), pat ja šādu procesu iznākums var netieši būt arī indivīda interesēs ( 36 ). Faktiski LESD 258.–260. pantā indivīdiem nav tieši piešķirtas nekādas tiesības. Tādēļ indivīdi nevar apstrīdēt Komisijas rīcību saistībā ar šiem procesiem ( 37 ). It īpaši principā indivīdiem nav tiesību no Savienības pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem, ko tie cietuši Komisijas darbības vai bezdarbības dēļ, saskaņā ar LESD 258. un 260. pantu. Vienīgā rīcība, ko tie var apstrīdēt kā “zaudējumu radītāju”, ir par Savienības noteikumu pārkāpšanu atbildīgās(‑o) dalībvalsts(‑u) ( 38 ) rīcība. Tomēr Komisija ir atbildīga par veidu, kādā tā izpilda šo lomu, Eiropas Parlamentam, kas, ja uzskata par vajadzīgu, var pieņemt priekšlikumu izteikt neuzticību saskaņā ar LESD 234. pantu, uzliekot par pienākumu atkāpties visiem Komisijas locekļiem.

79.

Šādiem pašiem principiem, manuprāt, vēl jo vairāk jāattiecas uz gadījumu, kad Komisija darbojas kā “Līgumu uzraudzītāja” ārpus Savienības tiesiskās sistēmas.

80.

Attiecīgi secinu, ka, ņemot vērā LES 17. panta 1. punktu un spriedumu Pringle, Komisijai nav pienākuma sasniegt rezultātu novērst jebkādu iespējamo konfliktu vai saspīlējumu starp citu struktūru pieņemta tiesību akta noteikumiem un jebkādu citu Savienības tiesību normu, kas var tikt piemērota šai situācijai. Turklāt indivīdiem nav tiesību pieprasīt atlīdzību no Savienības par zaudējumiem, ko tie, iespējams, cietuši Komisijas darbības vai bezdarbības dēļ, kad tā rīkojas kā “Līgumu uzraudzītāja”.

81.

To ņemot vērā un pilnīguma labad, es aplūkošu arī to, vai saprašanās memoranda parakstīšana varēja faktiski novest pie Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, par ko sūdzas apelācijas sūdzību iesniedzēji.

82.

Pat ja Tiesa uzskatītu, ka Komisijas kā “Līgumu uzraudzītājas” pienākumi, kad tā darbojas ārpus Savienības sistēmas, ir tālejošāki nekā iepriekš norādītie un ka šo pienākumu pārkāpums patiešām var radīt Savienības finansiālo atbildību, būtu jāizskata vēl papildu jautājums. Šis jautājums būtībā ir par to, vai saprašanās memoranda parakstīšanas rezultātā notika iespējamais Savienības tiesību aktu pārkāpums, kurš Komisijai būtu bijis jānovērš.

83.

Pirmajā instancē apelācijas sūdzību iesniedzēji sūdzējās par iespējamo Hartas 17. pantā nostiprināto viņu pamattiesību uz īpašumu pārkāpumu saistībā ar 1.23.–1.27. punkta iekļaušanu saprašanās memorandā. Tomēr, neņemot vērā faktu, ka apelācijas sūdzību iesniedzēji sīkāk nepaskaidroja, kā ar apstrīdētajiem saprašanās memoranda fragmentiem būtu pārkāpts Hartas 17. pants ( 40 ), tie arī vispirms nepaskaidroja, kādēļ Harta būtu piemērojama saprašanās memorandam.

84.

Saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu “šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām [..] un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu, saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos”.

85.

Iepriekš minētā iemesla dēļ man nav šaubu, ka Komisijai ir jāievēro Savienības tiesību normas, it īpaši Harta, ja tā darbojas ārpus Savienības tiesiskās sistēmas. Galu galā Hartas 51. panta 1. punktā nav nekādu ierobežojumu attiecībā uz Hartas piemērojamību Savienības iestādēm, kā arī dalībvalstīm ( 41 ). Turklāt šajā normā Savienības iestādes arī ir aicinātas veicināt Hartas piemērošanu.

86.

Tas tomēr nenozīmē, ka Komisijai tiek pieprasīts piemērot Savienības hartas standartus tiesību aktiem, ko pieņēmušas citas iestādes vai struktūras, kas darbojas ārpus Savienības sistēmas. Man vēlreiz ir jāuzsver, ka, slēdzot ESM līgumu, noteiktas Savienības dalībvalstis īstenoja kompetenci, ko tās saglabāja ekonomikas politikas jomā.

87.

Saskaņā ar iedibināto judikatūru Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras tiek regulētas ar Savienības tiesībām, taču ne ārpus šādām situācijām ( 42 ). Saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu šīs Hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka Hartas 51. panta 1. punktā minētajā jēdzienā “īsteno Savienības tiesību aktus” ir paredzēts, ka ir jābūt pietiekamai saiknei, kas ir ciešāka nekā valsts un Savienības tiesību aktu aptverto jomu līdzīgums vai vienas jomas netiešā ietekme uz otru jomu ( 43 ). Starp citiem elementiem, kas jāņem vērā, ir tas, vai ir cita Savienības tiesību aktu materiālā norma (ja neskaita minēto Hartas normu), kas attiecas uz šo situāciju un nosaka pienākumu attiecīgajām dalībvalstīm ( 44 ).

88.

Spriedumā Pringle Tiesa jau ir atzinusi, ka dalībvalstis, izveidojot ESM, neīstenoja Savienības tiesību aktus un tādēļ Harta nebija piemērojama ESM līgumam ( 45 ). Ņemot to vērā, varētu sagaidīt, ka apelācijas sūdzību iesniedzēji šajā tiesvedībā paskaidros, kāpēc šis risinājums nevarētu tikt uzskatīts par pareizu attiecībā uz saprašanās memorandu. Tomēr pat tad, kad tiesas sēdē apelācijas sūdzību iesniedzēji tika lūgti plašāk izteikties par šo jautājumu, tie nesniedza nekādu skaidrojumu, – tie vienkārši uzskatīja par pašsaprotamu Hartas piemērojamību saprašanās memorandam. It īpaši apelācijas sūdzību iesniedzēji neatsaucās ne uz kādiem Savienības tiesību aktu noteikumiem, kurus piemērojot saprašanās memorandam, šis tiesību akts ietilptu Savienības tiesību piemērošanas jomā Hartas mērķiem.

89.

Tāpēc uzskatu, ka apelācijas sūdzību iesniedzēji katrā ziņā nav pierādījuši, ka saprašanās memorands var būt Savienības tiesību aktu īstenošana un ka tādēļ tam ir piemērojami Hartas noteikumi.

90.

Šajā saistībā atbilstoši Hartas 51. panta 1. punkta noteikumiem iestādēm būtu jāpiemēro Harta – saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un pienācīgi ievērojot Savienības kompetences ierobežojumus. Tādēļ nav pamata apgalvot, ka Komisijai bija pienākums piemērot Hartas standartus saprašanās memorandam. Varētu apgalvot, ka Komisija, nebūt nenovēršot Savienības tiesību aktu pārkāpumu, tādējādi būtu paplašinājusi Hartas piemērojamību, to attiecinot uz tiesību jomu, kuru nav paredzēts regulēt ar šo instrumentu.

91.

Nonākšanai pie šī secinājuma ir rodams pamatojums vairākos nesenos Tiesas rīkojumos saistībā ar indivīdiem, kuri apstrīd dažādus pārstrukturēšanas pasākumus, ko veikušas valsts iestādes nesenās ekonomiskās krīzes laikā. Tā kā nebija nekādu paskaidrojumu par Hartas piemērojamību attiecīgajiem dalībvalstu pasākumiem, Tiesa uzskatīja, ka tai nav piekritīga lemšana par minēto pasākumu saderību ar Hartu ( 46 ).

92.

Uzskatot, ka apelācijas sūdzību iesniedzēju prasījumi nav pamatoti, es vienkārši pievienošu šādas piezīmes.

93.

Mana interpretācija par LES 17. panta 1. punktu un spriedumu Pringle nenozīmē, ka ESM tiesiskā sistēma ir juridisks vakuums, kurā indivīdu tiesību pārkāpumi nevar tikt apstrīdēti. Tā vienkārši nozīmē, ka Harta vispār nav juridiskais instruments, ar kuru jāvērtē ESM pieņemto tiesību aktu vai ESM institūciju vai to pārstāvju veiktās rīcības likumība. Patiešām, pastāv tiesību aizsardzības līdzekļi, kas pieejami indivīdiem, kuri uzskata, ka tos ietekmējuši viņu tiesību iespējamie pārkāpumi tādā situācijā kā apelācijas sūdzību iesniedzēju situācija.

94.

No vienas puses, viņu situācijā var būt piemērojami citi valstu un starptautiskie cilvēktiesību dokumenti ( 47 ) un attiecīgi viņu prasījumu izskatīšana varētu būt piekritīga citām valstu un starptautiskajām tiesām, pamatojoties uz minētajiem juridiskajiem instrumentiem.

95.

No otras puses, Savienības tiesiskajā iekārtā ir iespējas tiesām izskatīt saistībā ar ESM pieļautos iespējamos Savienības tiesību aktu pārkāpumus, ja tie faktiski notiek. Tomēr šādos gadījumos tiesvedība parasti nebūtu jāvērš pret iestādēm, ja tās rīkojas ESM vārdā un nav pilnvarotas pieņemt lēmumus patstāvīgi.

96.

Neatkarīgi no iepriekš minētajiem iemesliem man šķiet, ka šādu nostāju pamato papildu apsvērumu komplekss.

97.

LESD 340. pantā ir paredzēts, ka “ārpuslīgumiskās atbildības gadījumā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, ko radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus ( 48 )”.

98.

Ņemot vērā, ka Savienības iestādes pildīja uzdevumus ārpus Savienības sistēmas, apelācijas sūdzību iesniedzēju kritizētā šo iestāžu rīcība šajās lietās ir jāuztver galvenokārt caur starptautisko publisko tiesību prizmu. Šīs iestādes faktiski darbojās starptautiskas organizācijas (ESM) vārdā, kuras dalībnieces ir suverēnas valstis, nolūkā noslēgt starptautisku nolīgumu (saprašanās memorandu) starp šo organizāciju un vienu no tās līgumslēdzējām valstīm (Kipras Republiku). Saskaņā ar starptautisko publisko tiesību normām (gandrīz vai lieki norādīt, ka šo normu spēkā esamību un vērtību ir akceptējušas un atzinušas visas Savienības dalībvalstis, kā arī pati Savienība) starptautisko organizāciju pārstāvju rīcība kopumā ir piedēvējama pašai šai organizācijai.

99.

Piemēram, Pantu par starptautisko organizāciju atbildību projekta [Draft Articles on the responsibility of international organizations] (turpmāk tekstā – “Pantu projekts”) ( 49 ) 6. panta 1. punktā ir teikts, ka “starptautiskas organizācijas iestādes vai pārstāvja darbība, pildot šīs iestādes vai pārstāvja funkcijas, tiek uzskatīta par šīs organizācijas darbību saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, lai kādā statusā arī būtu šī iestāde vai pārstāvis attiecībā pret šo organizāciju”. Tomēr svarīgs ir Pantu projekta 7. panta papildinājums, ka “valsts vai kādas starptautiskas organizācijas iestādes vai pārstāvja, kas ir citas starptautiskās organizācijas rīcībā, darbība saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem tiek uzskatīta par pēdējās no minētajām organizācijām rīcību, ja organizācija efektīvi kontrolē šo darbību”.

100.

Man šķiet, ka šie noteikumi var tikt uztverti kā iedvesmas avots šajā lietā. Nav šaubu, ka Komisija un ECB ir starptautiskas organizācijas (Eiropas Savienības) iestādes, kas ir nodotas citas organizācijas (ESM) rīcībā. Risinot sarunas par saprašanās memorandu un/vai parakstot to, šīs iestādes rīkojās ESM valdes vārdā un tās faktiskajā kontrolē. Tās attiecīgi, šķiet, atbilst Pantu projekta 7. pantā paredzētajai situācijai, – tās rīkojās kā ESM “pārstāves” ( 50 ).

101.

Tāpēc saskaņā ar Pantu projektā atspoguļotajiem principiem uzskatu, ka Komisijas un ECB rīcība, risinot sarunas par saprašanās memorandu un/vai parakstot to, principā būtu jāattiecina uz to starptautisko organizāciju, kuras vārdā tās izpildīja šos uzdevumus (ESM), nevis izcelsmes starptautisko organizāciju (Eiropas Savienību). Tomēr var būt citādi, ja persona spēj pierādīt, ka kāda Savienības iestāde, darbojoties ārpus Savienības sistēmas, ir izdarījusi pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kas šai personai var radīt kaitējumu. Piemēram, tas tā būtu gadījumā, ja Komisija vai ECB kļūdaini publiskotu konfidenciālu vai nepatiesu informāciju, kas var kaitēt noteiktām fiziskām vai juridiskām personām ( 51 ). Tās būtu darbības, par kurām varētu būt vainojama pati Komisija vai ECB. Tomēr šīs tiesvedības tiesiskais un faktiskais konteksts šķiet citāds.

102.

Faktiski šajās lietās, atsaucoties uz iespējamu Komisijas bezdarbību, apelācijas sūdzību iesniedzēji ir vēlējušies apiet faktu, ka ESM un tikai ESM ir atbildīgs par tiesību aktiem, ko tas pieņem saskaņā ar ESM līgumu.

103.

Tādējādi, ja ESM patiesi pārkāpj Savienības tiesību aktus, tad parasti var tikt sākta procedūra pret dalībvalstīm, kuras galu galā ir atbildīgas par šiem pārkāpumiem. Darbojoties ārpus Savienības sistēmas, tās nevar pārkāpt Savienības noteikumus, kas varētu būt piemērojami, vai katrā ziņā apdraudēt jebkura tāda Savienības pasākuma efektivitāti, kuru var ietekmēt to rīcība ( 52 ).

104.

Tādēļ dalībvalstis, kuras pieņem lēmumus kā ESM dalībnieces, Savienības tiesiskās kārtības ietvaros var tikt sauktas pie atbildības par pārkāpumiem, kas izdarīti Savienības tiesību kontekstā. Tātad pilsonim, kurš uzskata, ka viņu ir ietekmējuši šādi pārkāpumi, būtu tiesības celt prasību kompetentā valsts tiesā saskaņā ar Tiesas judikatūru attiecībā uz valsts atbildību par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem ( 53 ).

105.

Šie principi katrā ziņā ir ne tikai parastie starptautisko publisko tiesību principi, bet ir piemērojami arī pilnvarotāju/pārstāvju attiecībām daudzu valstu civiltiesību, komerctiesību un administratīvo tiesību sistēmās gan pašā Savienībā, gan citur. Tradicionāli pilnvarotājs ir atbildīgs (ārēji) par pārkāpumiem, kurus izdarījuši tā pārstāvji attiecībās ar trešajām personām pilnvarotāja vārdā. Tomēr, ja pārstāvis ir rīkojies bez vajadzīgā pilnvarojuma, tad pārstāvis vēlāk (iekšēji) var būt atbildīgs par pilnvarotāja zaudējumu vai kaitējuma atlīdzināšanu ( 54 ).

106.

Manu secinājumu, šķiet, papildus apstiprina Tiesas nostāja virknē lietu, saskaņā ar kuru Savienības un dalībvalsts kopīgu ārpuslīgumisku saistību gadījumā iespējami cietušajiem indivīdiem vispirms tiek pieprasīts uzsākt tiesvedību kompetentajās valsts tiesu iestādēs, ja par iespējamiem pārkāpumiem pirmkārt un galvenokārt ir atbildīgas dalībvalstu iestādes ( 55 ). Šis princips, šķiet, a fortiori ir piemērojams šajā tiesvedībā, jo apelācijas sūdzību iesniedzēji nav pierādījuši, ka Savienības iestādes bija juridiski atbildīgas, pat ja tikai daļēji ( 56 ), par rīcību, kas, iespējams, radīja zaudējumus, uz ko tie atsaucas.

107.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka saprašanās memoranda iniciatore nebija Komisija vai ECB un ka šādā gadījumā Savienība saskaņā ar LESD 268. un 340. pantu nevar tikt saukta pie atbildības par to, ka saprašanās memorandā ir iekļauti daži fragmenti, ar kuriem, iespējams, ir pārkāpta Harta. Tādēļ pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.

108.

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu, kas vērsts pret pārsūdzēto rīkojumu 43. punktu, apelācijas sūdzību iesniedzēji kritizē Vispārējo tiesu par to, ka tā nav ņēmusi vērā konkrētus J. Asmussen, kurš attiecīgajā laikā bija ECB valdes loceklis, paziņojumus. Apelācijas sūdzību iesniedzēji apgalvo, ka tikšanās laikā 2013. gada 15. martāJ. Asmussen pavēstīja Kipras prezidentam, ka, “ja Kipra nepiekritīs tai izvirzītajām prasībām par parādu ilgtspējas problēmas risināšanu, tad ECB nekavējoties pārtrauks Kipras banku likviditāti” ( 57 ). Tādējādi Vispārējā tiesa esot ignorējusi galveno faktisko elementu, kad tā secināja, ka saprašanās memorands bija ar ESM (nevis Eiropas Komisiju un ECB) saistīts tiesību akts, un kā tāds nevar būt pamats Savienības saistībām.

109.

Komisija apgalvo, ka šis apelācijas sūdzības pamats ir jauns juridisks un faktisks arguments, kas pirmo reizi tika izvirzīts apelācijas sūdzību iesniedzēju replikas rakstos pirmajā instancē. Tas neesot jautājums, kas ir atklājies tiesvedības gaitā, ne arī paplašinošs pamats. Vispārējā tiesa tādējādi pareizi esot noraidījusi apelācijas sūdzību iesniedzēju apgalvojumus par šo jautājumu. Katrā ziņā J. Asmussen apgalvojumi par “ja” prasību nemaina faktu, ka saprašanās memorands ir saistošs tikai ESM, bet ne Savienībai.

110.

Man šķiet, ka iespējamais J. Asmussen paziņojums ir pierādījumi, ko uzrādījuši apelācijas sūdzību iesniedzēji, lai pamatotu savu argumentu, ka saprašanās memoranda iniciatore bija Komisija un ECB, un tādēļ Savienībai būtu jāatbild par tā rezultātā nodarīto iespējamo kaitējumu.

111.

Ar šo apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzību iesniedzēji tādējādi kritizē Vispārējās tiesas veikto pierādījumu vērtējumu.

112.

Tāpēc neatkarīgi no tā, vai šis pierādījums Vispārējai tiesai tika iesniegts laikus, šis apelācijas sūdzības pamatojums, manuprāt, nav pieņemams. Tiesa nevar veikt pirmajā instancē uzrādīto vai piedāvāto pierādījumu pārskatīšanu, izņemot gadījumus, kad Vispārējā tiesa ir sagrozījusi šo pierādījumu acīmredzamo nozīmi.

113.

Tomēr šajā lietā apelācijas sūdzību iesniedzēji tikai kritizē to, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā vienu no pierādījumiem, neatsaucoties uz šo pierādījumu acīmredzamās nozīmes sagrozīšanu.

114.

Katrā ziņā Komisijai un ECB ir pilnīga taisnība, norādot, ka, lai arī ko J. Asmussen savā personiskajā vai amata statusā varēja būt teicis, tiekoties ar Kipras prezidentu, tam nevar būt nekādas nozīmes attiecībā uz saprašanās memoranda tiesisko raksturu. Par šī tiesību akta saturu galu galā ir atbildīgs tieši ESM.

115.

Otrais apelācijas sūdzības pamats tādējādi ir nepieņemams un katrā ziņā ir nepamatots.

116.

Ar trešo apelācijas sūdzības pamatu, kas vērsts pret pārsūdzēto rīkojumu 54. punktu, apelācijas sūdzību iesniedzēji apstrīd Vispārējās tiesas konstatēto, ka nav bijis cēloniskās saiknes starp zaudējumiem, par ko viņi apgalvo, ka ir cietuši, un iespējamo Komisijas bezdarbību. Vispārējā tiesa konstatēja, ka apelācijas sūdzību iesniedzēju noguldījumu vērtības iespējamo samazināšanos izraisīja Dekrēta Nr. 103 stāšanās spēkā, kas notika pirms saprašanās memoranda parakstīšanas. It īpaši apelācijas sūdzību iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, izvērtējot jēdzienu “nosacījumi”, – saprašanās memorandā bija paredzēti ne tikai konkrēti nosacījumi, kuriem Kiprai bija jāatbilst nākotnē, bet arī konkrēti nosacījumi, kurus Kipra jau bija izpildījusi.

117.

Komisija noraida apelācijas sūdzību iesniedzēju izteiktos apgalvojumus par kļūdām tiesību piemērošanā, it īpaši apgalvojumu, ka BoC un CPB rekapitalizācija, izmantojot “sanācijas” pasākumus, bija daļa no ESM līguma 13. pantā pieprasītajiem nosacījumiem. Tā uzskata, ka Kipras iestādes nolēma ieviest šos pasākumus pilnīgi autonomi.

118.

ECB savukārt apgalvo, ka apelācijas sūdzību iesniedzēji būtībā lūdz pārvērtēt pierādījumus, neizvirzot nevienu argumentu, kas būtu pamatots ar iespējamu kļūdu tiesību piemērošanā, un tas nav pieļaujams, izskatot apelācijas sūdzību.

119.

Uzskatu, ka šis apelācijas sūdzības pamats ir neefektīvs. Patiešām, neatkarīgi no tā, vai Vispārējā tiesa, interpretējot un piemērojot cēloniskās saiknes jēdzienu, ir vai nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, šī kļūda nevarētu novest pie pārsūdzēto rīkojumu atcelšanas.

120.

Kā paskaidrots saistībā ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu, rīcība, no kuras radās iespējamie zaudējumi, nevar tikt piedēvēta Savienības iestādēm. Tādēļ šajā gadījumā nav jānosaka, vai ir izpildīti trīs nosacījumi, kas nepieciešami, lai izraisītu Savienības ārpuslīgumisko atbildību ( 58 ).

121.

Ar ceturto apelācijas sūdzības pamatu, kas vērsts pret pārsūdzēto rīkojumu 54. punktu, apelācijas sūdzību iesniedzēji būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot par nepieņemamu to prasījumu daļēji atcelt saprašanās memorandu. Tie apgalvo, ka, ja Tiesa piekristu viņu norādītajiem argumentiem pirmajos trijos apelācijas sūdzības pamatos, no tā izrietētu, ka arī ceturtais apelācijas sūdzības pamats ir pamatots.

122.

Gan Komisija, gan ECB uzskata, ka, ņemot vērā izvērstos argumentus saistībā ar citiem apelācijas sūdzības pamatiem, arī šis pamats ir jānoraida.

123.

Attiecībā uz Tiesā iesniegtajiem procesuālajiem rakstiem kodolīgums ir ļoti laba īpašība, bet to pārmērīgs lakonisms ir nāves grēks. Šis apelācijas sūdzības pamats – izvirzīts tikai vienā īsā apelācijas sūdzību rindkopā – iezīmē filigrānu atšķirību starp šiem diviem jēdzieniem.

124.

Patiešām, var tikt piedots uzskats, ka tas ir drīzāk izņēmums, ka kļūda tiesību piemērošanā, ko, iespējams, pieļāvusi Vispārējā tiesa, var tikt identificēta, paskaidrota un pierādīta ar vajadzīgo skaidrību un pilnību vienā procesuālā raksta rindkopā.

125.

Katrā ziņā var nebūt jādiskutē par šī apelācijas sūdzības pamata pieņemamību, jo tas, manuprāt, ir acīmredzami nepamatots.

126.

Atbilstoši iedibinātajai judikatūrai prasībā atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu Savienības tiesu iestādēm ir piekritīga tikai Savienības iestāžu vai struktūru tiesību aktu tiesiskuma izskatīšana ( 59 ).

127.

Saprašanās memorands tika noslēgts starp Kipras Republiku un ESM, no kurām neviena nav Savienības iestāde. ESM izveidoja tās dalībvalstis, kuru valūta ir euro. Spriedumā Pringle Tiesa uzskatīja, ka šīs dalībvalstis ir tiesīgas noslēgt savstarpēju vienošanos par stabilizācijas mehānisma izveidošanu ( 60 ). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai nav piekritīga dalībvalstu rīcības pārskatīšana, kad tās kopīgi īsteno savas pilnvaras kā dalībvalstis, nevis Padomes dalībnieces ( 61 ).

128.

Ir taisnība, ka atsevišķos izņēmuma gadījumos Tiesai ir rezervētas tiesības pārbaudīt tiesību aktus, kas, lai gan formāli ir pieņemti kā dalībvalstu tiesību akti Padomes sanāksmes laikā, to satura un apstākļu, kādos tie tikuši pieņemti, dēļ ir uzskatāmi par Padomes tiesību aktiem ( 62 ). Tomēr tas acīmredzami nav šīs tiesvedības gadījums, – apstrīdētais tiesību akts tika pieņemts saskaņā ar starptautiska nolīguma noteikumiem, kura dalībniece nav Savienība, un ar šo tiesību aktu tika izveidota starptautiska organizācija, kas ir no Savienības atšķirīgs un neatkarīgs tiesību subjekts.

129.

Tāpēc, tā kā par saprašanās memorandu nevar tikt celta prasība atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu, ir jānoraida arī ceturtais apelācijas sūdzību pamats un līdz ar to apelācijas sūdzības pilnībā.

130.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

131.

Ja Tiesa piekrīt manam apelācijas sūdzību vērtējumam, tad saskaņā ar Reglamenta 137., 138. un 184. pantu apelācijas sūdzību iesniedzējiem ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē.

132.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai: