16.2.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 56/24

—

atzīt prasību atcelt tiesību aktu par pieņemamu;

—

atcelt Eiropas Komisijas 2014. gada 24. septembra Lēmumu Ares (2014) 3142109, ciktāl tā atsakās piešķirt prasītājai pilnīgu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, izņemot tajā ietvertos aizklātus personas datus;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija neizpildīja pienākumu norādīt pamatojumu, nepaskaidrojot – attiecībā uz katru dokumentu – kādu atbilstošu izņēmumu no Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (turpmāk tekstā – “Pārskatāmības regula”) tā piemēroja un pamatojoties uz kādiem faktiskiem apstākļiem un apsvērumiem. Atsaucoties uz tiem pašiem vispārējiem argumentiem, lai pamatotu dažādus atteikuma pamatus (tiesvedības, juridiska padoma un lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzība), Komisija neizklāstīja pamatojumu tam, kāpēc pieprasīto dokumentu publiskošana “konkrēti un faktiski” negatīvi ietekmētu katru no šīm interesēm. Konkrētāk, apstrīdētajā lēmumā nav paskaidrots, vai katra attiecīgā atteikuma iemesls ir “tiesvedība” vai “juridisks padoms”.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija pārkāpa Pārskatāmības regulas 4. panta 2. punkta otro ievilkumu, nepierādot, kā publiskošana katrā konkrētā gadījumā “konkrēti un faktiski” negatīvi ietekmētu “juridiska padoma” vai “tiesvedības” aizsardzību. Runājot par “juridiska padoma” aizsardzību, visi Komisijas abstraktie pamatojumi judikatūrā tika noraidīti, un Komisija nesniedz nekādu konkrētu skaidrojumu, kāpēc šajā lietā pieprasīto dokumentu pilnīga publiskošana konkrēti un faktiski negatīvi ietekmētu juridiska padoma aizsardzību. Arī runājot par “tiesvedību”, Komisija konkrēti nepaskaidro, kāpēc publiskošana “konkrēti un faktiski” negatīvi ietekmētu “tiesvedības” aizsardzību.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija pārkāpa Pārskatāmības regulas 4. panta 3. punktu, nepaskaidrojot, kāpēc publiskošana konkrēti un faktiski negatīvi ietekmētu “lēmuma pieņemšanas procesa” aizsardzību. Runājot par Pārskatāmības regulas 4. panta 3. punktu, Komisija neidentificēja “lēmuma pieņemšanas procesu”, kuru vēl joprojām varētu uzskatīt par “notiekošu”, un nepierādīja, kāpēc publiskošana konkrēti un faktiski negatīvi ietekmētu lēmuma pieņemšanas procesu. Attiecībā uz šīs normas otro daļu Komisija nepierādīja, ka pieprasītie dokumenti bija “viedokļi” šīs daļas izpratnē un a fortiori ka risks, ka publiskošana konkrēti un faktiski negatīvi ietekmētu lēmuma pieņemšanas procesu, bija nopietns šīs daļas šaurā nozīmē.