1.

Eiropas Savienības Padome 2014. gada 17. martā uz LES 29. panta pamata pieņēma Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2014, L 78, 16. lpp.).

1.

Tajā pašā datumā Padome, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, pieņēma Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2014, L 78, 6. lpp.).

2.

Pēc tam Padome 2014. gada 25. jūlijā pieņēma Lēmumu 2014/499/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2014/145 (OV 2014, L 221, 15. lpp.), un Regulu (ES) Nr. 811/2014, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 269/2014 (OV 2014, L 221, 11. lpp.), lai tostarp grozītu kritērijus, atbilstoši kuriem var piemērot attiecīgos ierobežojošos pasākumus fiziskām vai juridiskām personām, vienībām vai organizācijām.

3.

Lēmuma 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar Lēmumu 2014/499 (turpmāk tekstā – “Lēmums 2014/145 ar grozījumiem”), 2. panta 1. un 2. punkts ir izteikti šādi:

“1.   Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir īpašumā vai valdījumā, turējumā vai kontrolē:

vai kuras gūst labumu no tiem, kā uzskaitīts pielikumā.

2.   Pielikumā uzskaitītajām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām vai to labā nedara pieejamus, ne tieši, ne netieši, nekādus līdzekļus vai saimnieciskos resursus.”

4.

Šīs līdzekļu iesaldēšanas nosacījumi ir noteikti turpmākajos šā paša panta punktos.

5.

Lēmuma 2014/145 ar grozījumiem 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā ir aizliegts ieceļot vai šķērsot dalībvalstu teritoriju fiziskām personām, kuras atbilst kritērijiem, kuri būtībā ir identiski tiem, kuri ir paredzēti šī paša lēmuma 2. panta 1. punkta a) un d) apakšpunktā.

6.

Regulā Nr. 269/2014, redakcijā, kurā grozījumi ir izdarīti ar Regulu Nr. 811/2014 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 269/2014 ar grozījumiem”), ir prasīts noteikt līdzekļu iesaldēšanas pasākumus un ir paredzēti šīs līdzekļu iesaldēšanas nosacījumi, kuri būtībā ir tādi paši kā Lēmumā 2014/145 ar grozījumiem. Šīs regulas 3. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktos būtībā ir pārņemti minētā lēmuma 2. panta 1. punkta a)–d) apakšpunkti.

7.

Ņemot vērā situācijas nopietnību Ukrainā, Padome 2014. gada 30. jūlijā pieņēma, pirmkārt, Lēmumu 2014/508/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2014/145 (OV 2014, L 226, 23. lpp.), un, otrkārt, Īstenošanas regulu (ES) Nr. 826/2014, ar kuru īsteno Regulu Nr. 269/2014 (OV 2014, L 226, 16. lpp.) (turpmāk tekstā – “2014. gada jūlija akti”).

8.

Ar šiem abiem aktiem prasītāja vārds Arkādijs Romanovičs Rotenbergs [Arkady Romanovich Rotenberg] tika attiecīgi iekļauts Lēmumam 2014/145 ar grozījumiem pievienotajā sarakstā un sarakstā, kas ir ietverts Regulas Nr. 269/2014 ar grozījumiem I pielikumā (turpmāk tekstā – “attiecīgie saraksti”), šādu iemeslu dēļ (turpmāk tekstā – “pirmais pamatojums”):

“Rotenberg kungs ir prezidenta Putina ilggadējs paziņa un viņa bijušais džudo sparinga partneris.

Viņš ir kļuvis bagāts prezidenta Putina valdīšanas laikā. Krievijas lēmumu pieņēmēji ir bijuši viņam labvēlīgi, piešķirot svarīgus Krievijas valsts un valstij piederošu uzņēmumu līgumus. Jo īpaši viņa uzņēmumiem tika piešķirti vairāki ļoti ienesīgi līgumi saistībā ar gatavošanos Soču Olimpiskajām spēlēm.

Viņš ir viens no lielākajiem akciju turētājiem Giprotransmost, uzņēmumā, kas ir saņēmis Krievijas valsts uzņēmuma publiskā iepirkuma līgumu veikt priekšizpēti saistībā ar tilta celtniecību no Krievijas uz nelikumīgi anektēto Krimas Autonomo Republiku, tādējādi konsolidējot tās integrāciju Krievijas Federācijā, kas savukārt vēl vairāk grauj Ukrainas teritoriālo integritāti.”

9.

2014. gada 31. jūlijā Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu personām un vienībām, kurām piemēro 2014. gada jūlija aktus.

10.

Šajā paziņojumā tostarp bija norādīts, ka attiecīgās personas un vienības var iesniegt Padomei lūgumu pārskatīt lēmumu, ar kuru to vārdi ir iekļauti 2014. gada jūlija aktiem pievienotajos sarakstos, tam pievienojot apliecinošus dokumentus.

11.

Ar 2014. gada 4., 17. septembra un 2. oktobra vēstulēm prasītājs iesniedza Padomei lūgumu par piekļuvi informācijai un dokumentiem, ar kuriem ir attaisnota viņa vārda iekļaušana attiecīgajos sarakstos, un lūgumu pārskatīt šo iekļaušanu sarakstā (turpmāk tekstā – “pārskatīšanas lūgums”).

12.

Ar 2014. gada 16. oktobra vēstuli Padome atbildēja uz iepriekš 12. punktā minētajiem prasītāja lūgumiem. Tā tostarp norādīja, ka pārskatīšanas lūgums tiek izskatīts un ka prasītājs var piekļūt noteiktiem dokumentiem, kuri ir pievienoti minētajai vēstulei.

13.

Ar 2014. gada 19. decembra vēstuli Padome noraidīja pārskatīšanas lūgumu un ļāva prasītājam iegūt piekļuvi citiem dokumentiem, kā arī darīja viņam zināmu jaunu pamatojuma projektu, kādu tā bija iecerējusi pieņemt, lai paturētu spēkā attiecībā pret viņu noteiktos ierobežojošos pasākumus, vienlaikus nosakot termiņu, lai viņš varētu iesniegt savus apsvērumus. Šis pamatojuma projekts ir formulēts šādi:

“Rotenberga kungs ir prezidenta Putina ilggadējs paziņa un viņa bijušais džudo sparinga partneris.

Viņš kļuva bagāts prezidenta Putina valdīšanas laikā. Viņa ekonomiskie panākumi ir saistīti ar svarīgu lēmumu pieņēmēju labvēlību pret viņu, dodot viņam priekšroku, jo īpaši piešķirot publiskā iepirkuma līgumus.

Viņš ir bijis ieguvējs no personīgām attiecībām ar Krievijas lēmumu pieņēmējiem, jo Krievijas valsts vai valstij piederoši uzņēmumi viņam piešķīruši svarīgus līgumus. Jo īpaši viņa uzņēmumiem tika piešķirti vairāki ļoti ienesīgi līgumi saistībā ar gatavošanos Olimpiskajām spēlēm Sočos.

Viņš ir faktiskais sabiedrības Volgomost īpašnieks, kura savukārt ar sabiedrības “MIK” starpniecību kontrolē sabiedrību Giprotransmost. Giprotransmost ir saņēmis Krievijas valsts uzņēmuma publiskā iepirkuma līgumu veikt priekšizpēti saistībā ar tilta celtniecību no Krievijas uz nelikumīgi anektēto Krimas Autonomo Republiku, tādējādi konsolidējot tās integrāciju Krievijas Federācijā, kas savukārt vēl vairāk grauj Ukrainas teritoriālo integritāti.

Viņš ir izdevniecības Prosvescheniye valdes priekšsēdētājs; šī izdevniecība īstenoja projektu “To the Children of Russia: Address: – Crimea” – sabiedrisko attiecību kampaņu, kuras mērķis bija pārliecināt bērnus Krimā, ka viņi tagad ir Krievijas pilsoņi, kas dzīvo Krievijā, un līdz ar to atbalsta Krievijas valdības politiku integrēt Krimu Krievijā.”

14.

Ar 2015. gada 14. janvāra vēstuli prasītājs iesniedza Padomei apsvērumus tostarp attiecībā uz minēto pamatojuma projektu.

15.

Ar 2015. gada 13. februāra vēstuli Padome informēja prasītāju par tās nolūku pagarināt Lēmuma 2014/145 ar grozījumiem un Regulas Nr. 269/2014 ar grozījumiem piemērošanu un paturēt viņa vārdu attiecīgajos sarakstos, pamatojoties uz jaunu grozītu pamatojumu, kas bija pieņemts pēc prasītāja sniegtajiem apsvērumiem Padomei. Padome turklāt savai vēstulei pievienoja publiski pieejamus apliecinošus dokumentus un uzaicināja prasītāju vēlākais līdz 2015. gada 26. februārim izteikties par šo jauno pamatojumu.

16.

Padome, 2015. gada 13. martā pieņemdama Lēmumu (KĀDP) 2015/432, ar ko groza Lēmumu 2014/145 (OV 2015, L 70, 47. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2015/427, ar kuru īsteno Regulu Nr. 269/2014 (OV 2015, L 70, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “2015. gada marta akti”), līdz 2015. gada 15. septembrim pagarināja ar 2014. gada jūlija aktiem noteikto ierobežojošo pasākumu piemērošanu un izdarīja grozījumus attiecīgajos sarakstos.

17.

Pēc šiem grozījumiem prasītāja vārds tika saglabāts attiecīgajos sarakstos ar šādu pamatojumu (turpmāk tekstā – “otrais pamatojums”):

“Rotenberga kungs ir prezidenta Putina ilggadējs paziņa un viņa bijušais džudo sparinga partneris.

Viņš kļuva bagāts prezidenta Putina valdīšanas laikā. Viņa ekonomiskie panākumi ir saistīti ar svarīgu lēmumu pieņēmēju labvēlību pret viņu, dodot viņam priekšroku, jo īpaši piešķirot publiskā iepirkuma līgumus.

Viņš ir bijis ieguvējs no personīgām attiecībām ar Krievijas lēmumu pieņēmējiem, jo Krievijas valsts vai valstij piederoši uzņēmumi viņam piešķīruši svarīgus līgumus. Jo īpaši viņa uzņēmumiem tika piešķirti vairāki ļoti ienesīgi līgumi saistībā ar gatavošanos Olimpiskajām spēlēm Sočos.

Viņam arī pieder uzņēmums Stroygazmontazh, kuram ir piešķirts valsts līgums būvēt tiltu no Krievijas uz nelikumīgi anektēto Krimas Autonomo Republiku, tādējādi konsolidējot tās integrāciju Krievijas Federācijā, kas savukārt vēl vairāk grauj Ukrainas teritoriālo integritāti.

Viņš ir izdevniecības Prosvescheniye valdes priekšsēdētājs; šī izdevniecība īstenoja projektu “To the Children of Russia: Address: – Crimea” – sabiedrisko attiecību kampaņu, kuras mērķis bija pārliecināt bērnus Krimā, ka viņi tagad ir Krievijas pilsoņi, kas dzīvo Krievijā, un līdz ar to atbalsta Krievijas valdības politiku integrēt Krimu Krievijā.”

18.

2015. gada 14. martā Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Padomes Lēmumā 2014/145, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2015/432 un ar Regulu Nr. 269/2014, ko īsteno ar Īstenošanas regulu 2015/427 (OV 2015, C 88, 3. lpp.). Šī paziņojuma saturs būtībā sakrita ar iepriekš 10. un 11. punktā minētā paziņojuma saturu.

19.

Šajā pašā datumā Padome publicēja vēl vienu paziņojumu, kas bija adresēts personām, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus, kuri bija noteikti ar Regulu Nr. 269/2014 un īstenoti ar Īstenošanas regulu 2015/427 (OV 2015, C 88, 4. lpp.), ar kuru tā informēja minētās personas par personas datu apstrādes kārtību un mērķiem attiecībā uz viņām, kā arī iespēju, kāda viņām bija vērsties pie Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja (EDAU) saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.).

20.

2015. gada marta akti tika paziņoti prasītāja advokātiem, kas pārstāv prasītāju šajā lietā, ar Padomes vēstuli, kas datēta ar 2015. gada 16. martu.

21.

2015. gada 14. septembrī ar Lēmumu (KĀDP) 2015/1524, ar ko groza Lēmumu 2014/145 (OV 2015, L 239, 157. lpp.), un ar Īstenošanas regulu (ES) 2015/1514, ar kuru īsteno Regulu Nr. 269/2014 (OV 2015, L 239, 30. lpp.) (turpmāk tekstā – “2015. gada septembra akti”), Padome pagarināja attiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērošanu līdz 2016. gada 15. martam, negrozot pamatojumu attiecībā uz prasītāju.

22.

2015. gada septembra akti tika paziņoti prasītāja advokātiem, kas pārstāv prasītāju šajā lietā, ar Padomes vēstuli, kas datēta ar 2015. gada 15. septembri.

23.

Šajā pašā dienā Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja divus būtībā identiskus paziņojumus tiem, kuri ir minēti iepriekš 19. un 20. punktā.

24.

2016. gada 10. martā ar Lēmumu (KĀDP) 2016/359, ar ko groza Lēmumu 2014/145 (OV 2016, L 67, 37. lpp.), un ar Īstenošanas regulu (ES) 2016/353, ar kuru īsteno Regulu Nr. 269/2014 (OV 2016, L 67, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “2016. gada marta akti”), Padome pagarināja attiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērošanu līdz 2016. gada 15. septembrim, negrozot pamatojumu attiecībā uz prasītāju.

25.

2016. gada marta akti tika paziņoti prasītāja advokātiem, kas pārstāv prasītāju šajā lietā, ar Padomes vēstuli, kas datēta ar 2016. gada 14. martu.

26.

2016. gada 12. martā Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja divus būtībā identiskus paziņojumus tiem, kuri ir minēti iepriekš 19. un 20. punktā.

27.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 10. oktobrī, prasītājs cēla prasību atcelt 2014. gada jūlija aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu. Šī prasība tika reģistrēta ar atsauces numuru T‑720/14.

28.

Iebildumu rakstā, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 19. decembrī, Padome tostarp atsaucās uz šīs prasības nepieņemamību lis pendens dēļ, jo tā visos aspektos esot identiska ar citu prasību, kas ir reģistrēta ar atsauces numuru T‑717/14, kuru prasītājs cēla tajā pašā dienā, kad tika celta šī prasība.

29.

Tiesvedības rakstiskā daļa tika pabeigta 2015. gada 14. aprīlī.

30.

Ar procesuālu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 26. maijā, prasītājs lūdza atļaut pielāgot prasības pieteikumu, lai ietvertu arī prasību atcelt 2015. gada marta aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu.

31.

Padome iesniedza savus apsvērumus par šo lūgumu ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 2. jūlijā. Tā apgalvoja, ka minētais procesuālais raksts bija daļēji nepieņemams, ciktāl daži no prasības pieteikumā izvirzītajiem pamatiem un argumentiem pret 2014. gada jūlija aktiem nebija piemērojami prasībai atcelt 2015. gada marta aktus.

32.

Ar procesuālu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 2. novembrī, prasītājs lūdza atļaut pielāgot prasības pieteikumu, lai ietvertu arī prasību atcelt 2015. gada septembra aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu.

33.

Padome iesniedza savus apsvērumus par šo lūgumu ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 11. decembrī. Saistībā ar to tā būtībā izvirzīja to pašu iebildi par nepieņemamību kā to, kura ir izklāstīta iepriekš 32. punktā.

34.

Ar procesuālu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 24. martā, prasītājs lūdza atļaut pielāgot prasības pieteikumu, lai ietvertu arī prasību atcelt 2016. gada marta aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu.

35.

Padome iesniedza savus apsvērumus par šo lūgumu ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 11. maijā.

36.

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (devītā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un saistībā ar tās Reglamenta 89. panta 3. punktā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem uzdeva jautājumu Padomei rakstveida atbildes sniegšanai un aicināja iesniegt vienu dokumentu.

37.

Padome šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

38.

Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2016. gada 29. jūnija tiesas sēdē.

39.

Saistībā ar to Padome, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, atsauca savu iebildi par nepieņemamību, kas bija pamatota ar lis pendens situācijas pastāvēšanu, ņemot vērā tostarp faktu, ka lieta T‑717/14 tika izslēgta no reģistra ar Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētāja 2014. gada 14. novembra rīkojumu, pēc prasītāja atteikšanās no prasības un ievērojot judikatūru, uz kuru viņš atsaucās (skat. spriedumu, 2011. gada 9. jūnijs, Comitato“Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 31. un 32. punkts un tajos minētā judikatūra).

40.

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

41.

Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

42.

Savas prasības pamatojumam prasītājs izvirza piecus pamatus par, pirmkārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, otrkārt, acīmredzamām kļūdām vērtējumā, treškārt, personas datu aizsardzības principa pārkāpumu, ceturtkārt, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu un, piektkārt, viņa pamattiesību pārkāpumu, ieskaitot tiesību uz īpašumu, tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un darījumdarbības brīvību pārkāpumu, bez attaisnojuma vai samērīguma.

43.

Pirmkārt, ir jālemj par prasību atcelt 2014. gada jūlija aktus un, otrkārt, par pārējām prasītāja prasībām.

44.

Prasītājs apgalvo, ka pamatojums viņa vārda iekļaušanai 2014. gada jūlija aktiem pievienotajos sarakstos ir vispārīgs un nav detalizēts. Tādējādi viņam neesot iespējams saprast, kāds ir kritērijs, atbilstoši kuram tika nolemta šī iekļaušana sarakstā. It īpaši Padome neesot precizējusi, vai prasītājs tika uzskatīts par tādu personu, kas ir atbildīga par darbībām vai politiku, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, par tādu personu, kas ir saistīta ar personām, kuras ietilpst šajā kategorijā, vai par tādu, kas aktīvi sniedz materiālu vai finansiālu atbalstu Krievijas lēmumpieņēmējiem, kuri ir atbildīgi par Krimas aneksiju vai Ukrainas destabilizāciju, vai arī par tādu, kas gūst labumu no šiem lēmumpieņēmējiem. Padome turklāt neesot arī norādījusi, kurus lēmumpieņēmējus tā domā, ne arī to, kā tie esot snieguši priekšrocības prasītājam.

45.

Padome apstrīd prasītāja argumentus.

46.

Jāatgādina, ka LESD 296. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai lēmums ir pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut šai tiesai veikt šā akta likumības kontroli. Šādi noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Savienības tiesību princips, no kura var atkāpties tikai imperatīvu apsvērumu dēļ. Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo lēmumu, un pamatojuma trūkumu nevar novērst tādā veidā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina Savienības tiesā notiekošajā procesā (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

47.

Tādējādi, ja vien pret noteiktu faktu paziņošanu nav imperatīvu apsvērumu, kas saistīti ar Savienības un tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, Padomei ir pienākums attiecīgajai personai vai struktūrai, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, darīt zināmus īpašos un konkrētos iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka tie bija jānosaka. Līdz ar to tai ir jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem ir atkarīgs attiecīgo pasākumu juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kuru dēļ tā šos pasākumus noteikusi (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

48.

Turklāt pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē atkarībā no lietas apstākļiem, jo īpaši no izskatāmā tiesību akta satura, norādītā pamatojuma rakstura un interesēm paskaidrojumu saņemšanā, kas var būt šī tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu tiesisko noteikumu kopumu, ar ko regulē attiecīgo jomu. It īpaši pietiekami pamatots ir nelabvēlīgs akts, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma apmēru (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

49.

Šajā lietā pret prasītāju ar 2014. gada jūlija aktiem noteiktais pamatojums ir tāds, kas ir izklāstīts iepriekš 9. punktā.

50.

Ir jāatzīmē, ka, lai gan pirmajā pamatojumā nav tieši precizēts, kuri no piemērojamajiem kritērijiem ir tie, uz kuriem ir pamatojusies Padome, lai ietvertu prasītāja vārdu attiecīgajos sarakstos, lasot šo pamatojumu, no tā pietiekami skaidri izriet, ka Padome ir izmantojusi kritērijus, kuri attiecas uz:

51.

Attiecībā uz pirmo atbilstošo kritēriju, kā to arī pamatoti apgalvo Padome, pirmā pamatojuma trešā daļa ir šī kritērija piemērošana, ņemot vērā, ka tajā ir atsauce uz prasītāja apgalvoti ieņemto lomu sabiedrībā Giprotransmost, attiecībā uz kuru tiek pieņemts, ka šī sabiedrība ieguva tiesības slēgt publiskā iepirkuma līgumu par priekšizpēti saistībā ar tilta celtniecību no Krievijas uz Krimu, un tajā ir precizēts, ka šī tilta celtniecība nostiprina Krimas iekļaušanu Krievijas Federācijā.

52.

Šī pirmā pamatojuma daļa tātad ļauj saprast, ka viens no prasītāja vārda iekļaušanas attiecīgajos sarakstos iemesliem ir fakts, ka Padome uzskatīja, ka prasītājs kā nozīmīgs sabiedrības Giprotransmost akcionārs ietilpa to personu lokā, kuras aktīvi atbalstīja vai veica darbības un īstenoja politiku, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība.

53.

Tāpat, kā to ir darījusi Padome, ir jāatzīmē, ka pirmā pamatojuma trešajā daļā ir sniegti precīzi un konkrēti iemesli prasītāja vārda ietveršanai sarakstā, ciktāl tajā ir minēts konkrēts uzņēmums un ir izdarīta atsauce uz konkrētu publisko iepirkumu par projektu ar mērķi sekmēt Krimas iekļaušanas Krievijas Federācijā nostiprināšanu, tādējādi graujot Ukrainas teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību.

54.

Attiecībā uz otru atbilstošo kritēriju no pirmā pamatojuma divām pirmajām daļām izriet, ka Padome ir uzskatījusi, ka prasītājs ir guvis priekšrocības, pateicoties saviem personīgajiem sakariem ar prezidentu Putinu, jo viņa prezidentūras laikā viņš ir saņēmis līgumslēgšanas tiesības par nozīmīgiem Krievijas valsts un Krievijas valsts uzņēmumu līgumiem, it īpaši saistībā ar sagatavošanos Olimpiskajām spēlēm Sočos (Krievija).

55.

Lai arī ir taisnība, ka šajā pirmā pamatojuma daļā nav norādīts, kuri lēmumpieņēmēji ir domāti, un par piemēru ir ņemti vienīgi līgumi saistībā ar Olimpiskajām spēlēm, tiešā atsauce uz prezidentu Putinu un iepriekš minētais piemērs ļauj uzskatīt, ka Padome ir sniegusi pietiekami daudz precizējumu.

56.

Tā kā pirmā pamatojuma teksts ļāva prasītājam saprast iemeslus, kuru dēļ viņa vārds tika iekļauts attiecīgajos sarakstos, un tā kā Vispārējā tiesa var veikt savu pārbaudi par šī pamatojuma pamatotību, ir jāsecina, ka Padome ir izpildījusi tai LESD 296. pantā paredzēto pienākumu.

57.

Jautājums par to, vai minētais pamatojums ir pamatots, ietilpst nevis novērtējumā par šo pamatu, bet gan par otro pamatu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pienākums norādīt tiesību akta pamatojumu ir būtisks formas noteikums, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatu pamatotību, kurš attiecas uz apstrīdētā akta likumību pēc būtības. Akta pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tie skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

58.

Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida, ciktāl tas attiecas uz 2014. gada jūlija aktiem.

59.

Prasītājs apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, uzskatīdama, ka bija pietiekams faktiskais pamats, lai attaisnotu viņa vārda ietveršanu attiecīgajos sarakstos, piemērojot pirmo un otro atbilstošo kritēriju. Šajā ziņā viņš atgādina, ka tā ir Padome, kam ir pierādīšanas pienākums, un ka tā nevar balstīties uz pieņēmumiem.

60.

Attiecībā uz pirmo atbilstošo kritēriju prasītājs apgalvo, ka Padome pirms 2014. gada jūlija aktu pieņemšanas nav pierādījusi, ka viņš bija akcionārs vai vairākuma akcionārs sabiedrībā Giprotransmost. Līdz ar to šis kritērijs viņam neesot piemērojams.

61.

Attiecībā uz otru atbilstošo kritēriju prasītājs apgalvo, ka nekādi nav pierādīts, ka viņš būtu saistīts ar Krievijas lēmumpieņēmējiem, kas ir atbildīgi par situāciju Ukrainā un Krimas un Sevastopoles aneksiju, kuriem pašiem turklāt attiecīgie ierobežojošie pasākumi neesot piemērojami. Padomes izdarītās atsauces uz viņa attiecībām ar prezidentu Putinu, viņa bagātību un publiskā iepirkuma līgumiem, par kuriem viņš esot ieguvis līgumslēgšanas tiesības, neesot atbilstošas, jo tā neesot pierādījusi, ka šiem apstākļiem ir saistība ar notikumiem, kuri bija ierobežojošo pasākumu noteikšanas pamatā.

62.

It īpaši prasītājs uzsver, ka līgumi, uz kuriem ir izdarītas atsauces 2014. gada jūlija aktos, tostarp tajos, kuri attiecas uz sagatavošanos Olimpiskajām spēlēm Sočos, tika noslēgti vairākus gadus pirms šiem notikumiem, līdz ar to uzņēmumiem, kuri saņēma līgumslēgšanas tiesības par šiem līgumiem, un to akcionāriem nebija iespējams paredzēt, ka, tos noslēdzot, tie riskē ar ierobežojošo pasākumu noteikšanu, kas ir noteikti, reaģējot uz situāciju, kurai nav nekādas saistības ar minētajiem līgumiem. Šāds rezultāts esot nesavienojams tostarp ar tiesiskās noteiktības principu.

63.

Padome atbild, ka pirmais pamatojums ir pamatots ar publiski pieejamiem informācijas avotiem, kuri bija tās rīcībā, jau pieņemot 2014. gada jūlija aktus.

64.

Attiecībā uz pirmo atbilstošo kritēriju Padome norāda, ka publiski pieejami informācijas avoti ļauj pierādīt, ka, lai gan prasītājs nav tiešā veidā sabiedrības Giprotransmost akcionārs, viņš to kontrolē, izmantojot sabiedrību OAO Volgomost, viņam esot šīs sabiedrības faktiskajam īpašniekam. Ņemot vērā no šiem publiski pieejamiem avotiem izrietošo informāciju, prasītājs nevarot vienkārši noliegt, ka viņš ir sabiedrības Volgomost faktiskais īpašnieks.

65.

Attiecībā uz otro atbilstošo kritēriju Padome apgalvo, ka tajā nav prasīts, lai norādītās personas gūtu personīgu labumu no situācijas Ukrainā un Krimas un Sevastopoles aneksijas. Esot pietiekami, ka tās gūst labumu no lēmumpieņēmējiem, kuri ir atbildīgi par šiem notikumiem. Padome apgalvo, ka pretējā gadījumā šis otrais kritērijs sakristu ar pirmo.

66.

Turklāt politiskā un ekonomiskā situācija, kas pastāv Krievijā, ļaujot uzskatīt, ka prasītāja ekonomiskie panākumi, kuri tostarp tika gūti, pateicoties daudzo publisko iepirkumu līgumu slēgšanas tiesību saņemšanai, no kuriem gūtās priekšrocības prasītājs nenoliedz, pierāda, ka viņš gūst priekšrocības no režīma un no lēmumpieņēmējiem, kuri ir atbildīgi par situāciju Ukrainā un Krimas un Sevastopoles aneksiju. Šo lēmumpieņēmēju starpā nenoliedzami ietilpst arī prezidents Putins, par kuru prasītājs nenoliedz, ka viņi jau ilgu laiku ir pazīstami, un citi augsti Krievijas ierēdņi. Šajā ziņā fakts, ka ierobežojošie pasākumi nav noteikti pret pašu prezidentu Putinu un šiem augstajiem ierēdņiem, neietekmējot šādu pasākumu noteikšanas pamatotību attiecībā pret prasītāju.

67.

Attiecībā uz prasītāja argumentu par tiesiskās noteiktības neesamību Padome apgalvo, ka šim jautājumam neesot nozīmes. Izšķirošais apstāklis esot tāds, ka 2014. gada jūlija aktos minēto līgumu piešķiršana, kas prasītājam deva lielus ienākumus, nebūtu varējusi notikt bez Krievijas valdības augsto ierēdņu piekrišanas. Tie esot viņi, kas ir atbildīgi par situāciju Ukrainā un Krimas un Sevastopoles aneksiju vai nu viņu vispārējās atbildības dēļ, vai arī konkrēto lēmumu dēļ, kuri ir pieņemti saistībā ar šo kontekstu. Neesot nepieciešama nekāda saikne laikā starp prasītāja iegūtajām priekšrocībām un šiem notikumiem.

68.

Turklāt Giprotransmost saņemtās tiesības slēgt publiskā iepirkuma līgumu esot vēl viens piemērs līgumiem, uz kuriem pamatojās Padome, tai piemērojot prasītājam otro atbilstošo kritēriju.

69.

Jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru attiecībā uz vispārējiem noteikumiem, ar kuriem tiek noteikti ierobežojošo pasākumu īstenošanas noteikumi, Padomei ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz faktoriem, kas jāņem vērā, pieņemot ierobežojošus ekonomiskus un finansiālus pasākumus, pamatojoties uz LESD 215. pantu, saskaņā ar lēmumu, kas pieņemts atbilstoši LES V sadaļas 2. nodaļai, īpaši LES 29. pantam. Tā kā Savienības tiesa nevar Padomes veikto pierādījumu, faktu un apstākļu, kas pamato šādu pasākumu noteikšanu, vērtējumu aizstāt ar savu vērtējumu, šīs tiesas īstenotā pārbaude jāierobežo ar pārbaudi par to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojumu, faktu pareizību, kā arī acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā un pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamību. Šī ierobežotā kontrole ir piemērojama it īpaši apsvērumiem par piemērotību, uz kuriem balstīti šādi pasākumi (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).

70.

Tomēr, lai gan Padomei ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz vispārējiem kritērijiem, kuri jāņem vērā, nosakot ierobežojošus pasākumus, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte prasa, ka, pārbaudot, vai iemesli, kuri ir pamatā lēmumam par konkrētas personas vārda iekļaušanu vai atstāšanu to personu sarakstā, kurām piemērojami ierobežojoši pasākumi, ir tiesiski, Savienības tiesai ir jāpārliecinās, ka šis lēmums, kam attiecībā uz šo personu ir individuāla piemērojamība, ir balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, tādēļ pārbaudē tiesā nav jāizvērtē tikai norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai ir pamatoti šie apsvērumi vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šā paša lēmuma pamatojumam pietiekami konkrētā veidā (spriedumi, 2015. gada 21. aprīlis, Anbouba/Padome, C‑605/13 P, EU:C:2015:248, 41. un 45. punkts, un 2015. gada 26. oktobris, Portnov/Padome, T‑290/14, EU:T:2015:806, 38. punkts).

71.

Pret attiecīgo personu norādīto apsvērumu pamatotība gadījumā, ja tie tiek apstrīdēti, ir jāpierāda tieši kompetentajai Savienības iestādei, un šai personai nav jāiesniedz pierādījumi par šo apsvērumu pamatotības trūkumu (spriedumi, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 121. punkts, un 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 128. punkts).

72.

Šajā lietā prasītāja vārds tika iekļauts attiecīgajos sarakstos, piemērojot pirmo un otro atbilstošo kritēriju.

73.

Attiecībā uz pirmo atbilstošo kritēriju ir jānorāda, ka no tā izriet, ka attiecīgo ierobežojošo pasākumu noteikšanas pamatā ir jābūt pierādītai tiešas vai netiešas saistības pastāvēšanai starp attiecīgās personas vai vienības darbībām vai rīcību un situāciju Ukrainā. Citiem vārdiem, šīm personām vai vienībām ar savu rīcību ir jābūt kļuvušām atbildīgām par darbību vai politiku, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība.

74.

Pret prasītāju noteiktais pamats, kurš ir saistīts ar pirmo atbilstošo kritēriju, izpaužas kā fakts, ka viņš tika uzskatīts kā nozīmīgs sabiedrības Giprotransmost akcionārs vai pat vairākuma akcionārs, kura saņēma tiesības veikt priekšizpēti saistībā ar tilta celtniecību no Krievijas uz Krimu. Padome uzskata, ka pati šī līguma slēgšanas tiesību piešķiršana ļauj secināt, ka prasītājs atbalsta vai īsteno tādas darbības vai politiku, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība vai stabilitāte vai drošība Ukrainā.

75.

Prasītājs savukārt apstrīd to, ka viņš ir akcionārs un vēl jo vairāk vairākuma akcionārs sabiedrībā Giprotransmost, ar kuru viņam neesot nekāda sakara.

76.

Ir jāatzīmē, ka Padome pat necenšas pierādīt, ka tās rīcībā ir pierādījumi, ar kuriem var konstatēt, ka pats prasītājs bija nozīmīgs sabiedrības Giprotransmost akcionārs vai pat vairākuma akcionārs, kā tas ir norādīts pirmajā pamatojumā.

77.

Turklāt pēc prasītāja veiktās apstrīdēšanas, kas ir ietverta iepriekš 12. punktā minētajās vēstulēs attiecībā uz viņa akcionāra statusu sabiedrībā Giprotransmost, Padome ir izvēlējusies citu paskaidrojumu, kas izpaužas kā apgalvojums, ka prasītājs kontrolē minēto sabiedrību ar tās mātesuzņēmuma Volgomost starpniecību, ciktāl prasītājs tiek uzskatīts par tās “faktisko īpašnieku”, kā izrietot no raksta presē, ko ir citējusi Padome un kura teksts ir šāds:

“Saskaņā ar Interfax ziņojumu OAO Giprotransmost vairākuma akcionāre ir OOO MIK, kura pilnībā pieder OAO Volgomost. OAO Volgomost akciju vairākums pieder piecām Kiprā reģistrētām sabiedrībām: Tevaryso Trading Limited (19,91 %), Eltores Investments Ltd (19,91 %), Chrysanthemum Services Limited (19,69 %), Sormenia Investments Ltd (19,63 %) un E.C.C.P. Investments Limited (14,57 %). Uzņēmējs Arkādijs Rotenbergs ir ticis minēts presē kā faktiskais sabiedrības Volgomost īpašnieks. Atbilstoši laikraksta Kommersant informācijai viņš ir faktiskais sabiedrības Volgomost īpašnieks.”

78.

Pirmkārt, ir jānorāda, ka šajā rakstā ir vienīgi ietverta atsauce uz citiem rakstiem, saistībā ar kuriem nav sniegts nekāds precizējums, no kura izrietētu, ka prasītājs ir faktiskais Volgomost īpašnieks.

79.

Šāds netiešs pierādījums nav pietiekams, lai uzskatītu, ka Padome ir izpildījusi pierādīšanas pienākumu, kas tai ir uzlikts saskaņā ar judikatūru (skat. iepriekš 72. punktu).

80.

Otrkārt, ir jāatgādina, ka Padome 2014. gada 19. decembra vēstulē, kas ir minēta iepriekš 14. punktā, apgalvoja, ka tā vēlas grozīt pirmā pamatojuma daļu attiecībā uz Giprotransmost šādi:

“[Prasītājs] ir faktiskais sabiedrības Volgomost īpašnieks, kura savukārt ar sabiedrības “MIK” starpniecību kontrolē sabiedrību Giprotransmost. Giprotransmost ir saņēmis Krievijas valsts uzņēmuma publiskā iepirkuma līgumu veikt priekšizpēti saistībā ar tilta celtniecību no Krievijas uz nelikumīgi anektēto Krimas Autonomo Republiku, tādējādi konsolidējot tās integrāciju Krievijas Federācijā, kas savukārt vēl vairāk grauj Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti.”

81.

Prasītājs 2015. gada 14. janvāra vēstulē, kas ir minēta iepriekš 15. punktā, apstrīdēja šī grozījuma pareizību un tā pamatotību ar pietiekamiem pierādījumiem. Viņš apgalvoja, ka viņam nebija saistības ar Volgomost un ka rakstos presē, uz kuriem pamatojās Padome, bija atspoguļoti vienīgi nostāsti par šo tēmu.

82.

Reaģējot uz šiem iebildumiem, Padome savā iepriekš 16. punktā minētajā 2015. gada 13. februāra vēstulē noteica jaunu pamatojumu, kurā nav atsauces uz prasītāja lomu sabiedrībās Volgomost vai Giprotransmost, bet gan citā sabiedrībā, proti, Stroygazmontazh. Tas ir šis pamatojums, kurš galu galā tika izvēlēts, sākot no 2015. gada marta aktiem (skat. iepriekš 18. punktu).

83.

Šādos apstākļos jau pati Padomes rīcība apstiprina, ka tās rīcībā nebija faktisku pietiekamu pierādījumu par to, ka prasītājs 2014. gada jūlija aktu pieņemšanas laikā kontrolēja Giprotransmost. Šajā ziņā tiesa ir jāatzīmē, ka tāpat, kā uz to norādīja Padome tiesas sēdē, pirmais un otrais pamatojums nav pretrunā viens otram, lai gan tajos ir ietvertas atsauces uz divām dažādām sabiedrībām. Tik tiešām, Giprotransmost tika uzticēts veikt priekšizpēti par attiecīgā tilta būvi, bet tā bija Stroygazmontazh, kam tika uzticēts to celt. Tomēr ir jākonstatē, ka šī Padomes piezīme nekādi neļauj pierādīt, ka prasītājs kontrolēja Giprotransmost.

84.

Šo secinājumu nevar atspēkot ar argumentu, kādu Padome secina no fakta, ka prasības pieteikumā attiecībā uz lietu T‑717/14 (skat. iepriekš 29. punktu) prasītājs neesot apstrīdējis savas lomas patiesumu sabiedrībā Giprotransmost, kā tā ir norādīta 2014. gada jūlija aktos, bet gan esot vienīgi atsaucies uz to, ka šai lomai nebija nozīmes. Neesot vajadzībai izteikties par prasītāja izteikumu, kuri ir ietverti minētajā prasības pieteikumā, kura neietilpst šīs lietas materiālos, konkrēto nozīmi, ir acīmredzams, ka Padomes rīcībā nebija šī dokumenta, kad tā pieņēma 2014. gada jūlija aktus.

85.

Līdz ar to ir jāapmierina prasītāja argumenti, ar kuriem viņš apstrīd pret viņu 2014. gada jūlija aktos noteiktā pamatojuma pamatotību attiecībā uz pirmo atbilstošo kritēriju.

86.

Attiecībā uz otro atbilstošo kritēriju ir jānorāda, ka tajā nav prasīts, lai attiecīgās personas vai vienības gūtu personīgu labumu no Krimas aneksijas vai no Austrumukrainas destabilizācijas. Pietiek, kā to norāda Padome, ka tās gūst labumu no “Krievijas lēmumpieņēmējiem”, kuri ir atbildīgi par šiem notikumiem, neesot vajadzībai pierādīt saikni starp labumu, ko ir guvušas sarakstos iekļautās personas, un Krimas aneksiju vai Austrumukrainas destabilizāciju.

87.

Ja šī kritērija piemērošanai vajadzētu pierādīt šādas saiknes pastāvēšanu, tas zaudētu jebkādu nozīmi attiecībā pret pirmo atbilstošo kritēriju, kurā ir prasīta saikne starp sarakstos iekļauto personu veiktajām darbībām un Ukrainā radušos situāciju.

88.

Tomēr šajā lietā Padome ir kļūdaini uzskatījusi, ka tā prasītājam varēja piemērot otro atbilstošo kritēriju.

89.

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatzīmē, ka pirmā pamatojuma tekstā var identificēt vienīgi prezidentu Putinu kā Krievijas lēmumpieņēmēju, no kura tiek pieņemts, ka prasītājs ir guvis labumu. Atsauce uz “Krievijas lēmumpieņēmējiem” bez citiem precizējumiem ir pārāk vispārīgs apgalvojums, kas nav pietiekams, lai attaisnotu prasītāja iekļaušanu attiecīgajos sarakstos (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 12. marts, Al Assad/Padome, T‑202/12, EU:T:2014:113, 95. punkts).

90.

Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo Padome, lai otro atbilstošo kritēriju varētu piemērot, ir nepieciešams, lai Krievijas lēmumpieņēmēji, kuri stāv aiz priekšrocībām, kuras ir ieguvušas sarakstos iekļautās personas, būtu vismaz jau sākuši plānot Krimas aneksiju un Austrumukrainas destabilizāciju. Tiklīdz šis nosacījums ir izpildīts, ir jāpieņem, ka minēto priekšrocību saņēmēji nevar nezināt par šo lēmumpieņēmēju iesaisti šajos plānos un tie var sagaidīt, ka viņu resursiem, kas ir iegūti, vismaz daļēji pateicoties minētajām priekšrocībām, tiks piemēroti ierobežojošie pasākumi, lai novērstu, ka tie varētu sniegt atbalstu attiecīgajiem lēmumpieņēmējiem.

91.

Turpretī, ja otro atbilstošo kritēriju varētu piemērot pat tad, ja iepriekš minētais nosacījums nebūtu izpildīts, tas būtu pretrunā tiesiskās noteiktības principam, kā to arī apgalvo prasītājs. Attiecībā uz šo jautājumu ir jānorāda, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir atbildes reakcija uz Krievijas iestāžu politiku un darbībām konkrēti saistībā ar Ukrainu, nevis pret šo iestāžu darbībām, kopā ņemtām. Minētā politika un darbības ir tikušas ieviestas, sākot no 2014. gada februāra beigām.

92.

Šajā lietā Padome atzīst, ka līgumi ar Krievijas valsti vai Krievijas valsts uzņēmumiem, no kuriem prasītājs esot saņēmis priekšrocības, atbilstoši rakstiem presē, uz ko atsaucas Padome, attiecas uz laikposmu pirms laika, kad Krievijas lēmumpieņēmēji, it īpaši prezidents Putins, sāka apdraudēt Ukrainu. Šie līgumi tostarp attiecas uz Olimpisko spēļu sagatavošanu Sočos, kuras notika 2014. gada ziemā.

93.

Ja pieņemtu, ka var uzskatīt, ka situācija Krievijā ir tāda, ka tāda apmēra ekonomiskās darbības, kādas īstenoja prasītājs, nav iespējamas bez minētās valsts prezidenta piekrišanas, kā saskaņā ar judikatūru tas ir Baltkrievijas gadījumā (spriedums, 2015. gada 12. maijs, Ternavsky/Padome, T‑163/12, nav publicēts, EU:T:2015:271, 121. punkts), šajā lietā Padome nav pierādījusi, ka prasītājs ir saņēmis prezidenta Putina labvēlību tajā brīdī, kad viņš uzsāka darbības attiecībā uz Ukrainu, pret kurām attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir iecerēti kā atbildes reakcija. Šajā ziņā ir jāprecizē, kā tas izriet no 74.–85. punkta iepriekš, ka attiecībā uz pirmo atbilstošo kritēriju Padome nav pierādījusi, ka pastāv saikne starp prasītāju un Giprotransmost, tādējādi, pretēji tās apgalvotajam, tā nevar atsaukties uz šīs sabiedrības iegūtajām līgumslēgšanas tiesībām kā uz piemēru par prasītāja gūtajām priekšrocībām.

94.

Šādos apstākļos šis pamats attiecībā uz 2014. gada jūlija aktiem ir jāapmierina un šie akti ir jāatceļ, neesot vajadzībai izskatīt ne atlikušos prasītāja izvirzītos argumentus šajā ziņā, ne arī pārējos viņa izvirzītos pamatus.

95.

Ar procesuāliem rakstiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2015. gada 26. maijā un 2. novembrī, kā arī 2016. gada 24. martā, prasītājs lūdza atļaut pielāgot prasības pieteikumu, lai ietvertu arī prasību atcelt pārējos apstrīdētos aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu.

96.

Prasītājam pielāgojot prasības pieteikumu, lai iekļautu arī 2015. gada marta aktus, viņš uzturēja piecus izvirzītos pamatus pret 2014. gada jūlija aktiem, vienlaikus viņš arī izvirzīja papildu argumentus tostarp par faktu, ka starplaikā Padome bija pret viņu noteikusi pamatojumu, kas bija daļēji atšķirīgs.

97.

Tā kā ar 2015. gada septembra un 2016. gada marta aktiem attiecīgie ierobežojošie pasākumi tika vienīgi pagarināti, negrozot otro pamatojumu attiecībā uz prasītāju, viņš ar savu otro un trešo lūgumu par prasības pieteikuma pielāgošanu nav izvirzījis jaunus argumentus, bet gan vienīgi ir uzturējis spēkā tos, kuri bija izvirzīti iepriekš.

98.

Padome neiebilst pret šo lūgumu pieņemamību, bet apgalvo, ka daži no prasības pieteikumā pret 2014. gada jūlija aktiem izvirzītie pamati vai argumenti nav piemērojami pārējiem apstrīdētajiem aktiem.

99.

Prasītājs apgalvo, ka pārējos apstrīdētajos aktos tāpat kā 2014. gada jūlija aktos nav ievērots pienākums norādīt pamatojumu attiecībā uz viņu. It īpaši neesot iespējams saprast ne kritērijus, kurus Padome ir piemērojusi, lai attaisnotu prasītāja vārda saglabāšanu attiecīgajos sarakstos, ne arī kādēļ un kas viņam būtu sniedzis priekšrocības.

100.

Padome apstrīd prasītāja argumentus.

101.

Otrais Padomes izmantotais pamatojums attiecībā uz prasītāju ir izklāstīts iepriekš 18. punktā.

102.

Ir jāatzīmē, ka tā trīs pirmās daļas būtībā atbilst pirmā pamatojuma pirmajām divām daļām, tādējādi iepriekš 55.–57. punktā izklāstītie apsvērumi ir piemērojami pēc analoģijas, lai noraidītu prasītāja argumentus attiecībā uz šīm daļām.

103.

Otrā pamatojuma ceturtajā un piektajā daļā savukārt ir identificēti precīzāki un konkrētāki elementi attiecībā uz prasītāja veiktajām funkcijām sabiedrībā Stroygazmontazh un izdevniecībā Prosvescheniye.

104.

Neskarot šo divu pēdējo daļu pamatotību, ir jānorāda, ka tajā precīzā veidā ir definēta prasītāja kā Stroygazmontazh īpašnieka un Prosvescheniye valdes priekšsēdētāja loma. Turklāt attiecībā uz katru no šīm sabiedrībām ir norādīts, ka tās veic darbības, kuras ir viegli sasaistāmas ar pirmo atbilstošo kritēriju.

105.

Attiecībā uz Stroygazmontazh tas ir fakts, ka tā ir uzvarējusi publiskajā iepirkumā, lai celtu tiltu no Krievijas uz Krimas Autonomo Republiku, šādi nostiprinot tās iekļaušanu Krievijas Federācijā.

106.

Attiecībā uz Prosvescheniye tā ir projekta īstenošana “To the Children of Russia: Address – Crimea” – sabiedrisko attiecību kampaņa, kuras mērķis bija pārliecināt bērnus Krimā, ka viņi tagad ir Krievijas pilsoņi, kas dzīvo Krievijā, līdz ar to atbalstot Krievijas valdības politiku integrēt Krimu Krievijā.

107.

Šāds pamatojums ļauj saprast, ka prasītājs, ievērojot viņa lomu katrā no šīm sabiedrībām, ir atbildīgs par to darbībām, kuras Padome uzskata par tādām darbībām, uz kurām attiecas pirmais atbilstošais kritērijs, proti, ar kurām tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība vai stabilitāte vai drošība Ukrainā.

108.

Šādos apstākļos pārējo apstrīdēto aktu teksts ļāva prasītājam saprast, ka viņa vārds ir paturēts attiecīgajos sarakstos viņa īstenotās lomas iepriekš minētajās sabiedrībās un to veikto darbību dēļ, ko apstiprina fakts, ka saistībā ar otro pamatu viņš apstrīd tieši Padomes argumentāciju šajā ziņā. Turklāt, tā kā Padomes izvēles iemesli ir skaidri norādīti šajos tiesību aktos, Vispārējā tiesa var novērtēt to pamatotību.

109.

Saskaņā ar iepriekš 58. punktā atgādināto judikatūru ir jāsecina, ka pārējo apstrīdēto aktu pamatojums ir pietiekams un ka to pamatotība ir jānovērtē saistībā ar otrā pamata pārbaudi.

110.

Attiecībā uz otrā pamatojuma daļu, kura būtībā jau ir ietverta pirmajā pamatojumā, prasītājs izvirza argumentus, kuri atbilst argumentiem, kas ir izvirzīti prasības pieteikumā un replikā saistībā ar 2014. gada jūlija aktiem (skat. iepriekš 63. punktu), vienlaikus precizējot, ka viņa sabiedrības nav saņēmušas nekādu labvēlību, un reizē apstrīdot, ka Padome varētu atsaukties uz pieņēmumu, atbilstoši kuram veiksmīgs uzņēmējs Krievijā var tikai šī iemesla dēļ vien tikt uzskatīts par tādu, kas saņem priekšrocības no Krievijas lēmumpieņēmējiem, kuri ir atbildīgi par Krimas aneksiju un Austrumukrainas destabilizāciju.

111.

Attiecībā uz otrā pamatojuma ceturto daļu prasītājs apgalvo, ka fakts, ka viņam pieder Stroygazmontazh, nenozīmē, ka viņš būtu atbildīgs par darbībām, ar kurām tiek apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, vai ka viņš atbalstītu šādas darbības, jo šai sabiedrībai uzticētais projekts celt tiltu no Krievijas uz Krimu bija iecerēts jau pirms tās aneksijas un to neizlēma tās pašas personas, kuras ir atbildīgas par šo aneksiju.

112.

Ņemot vērā viņa lomu izdevniecībā Prosvescheniye, kas ir minēta otrā pamata piektajā daļā, prasītājs apstrīd, ka viņa darbības būtu saistītas ar Krimas iekļaušanu Krievijā, un apgalvo, ka viņu nevar vainot par Padomes minētā izdevuma saturu, tostarp ņemot vērā to, ka minētā izdevniecība publicē tūkstošiem izdevumu.

113.

Padome apstrīd prasītāja argumentus.

114.

Iesākumā ir jānorāda, ka attiecībā uz otrā pamatojuma pirmajām trim daļām ir piemērojami iepriekš 87.–94. punktā izklāstītie apsvērumi, un tādējādi ir jāsecina, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nolemjot, ka prasītāja vārdu varēja saglabāt attiecīgajos sarakstos, pamatojoties uz minētajās daļās ietverto pamatojumu, piemērojot pirmo atbilstošo kritēriju.

115.

Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ņemot vērā attiecīgo ierobežojošo pasākumu preventīvo raksturu, ja, veicot apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi, Savienības tiesa uzskata, ka vismaz viens no Padomes iesniegtajā pamatojuma izklāstā minētajiem apsvērumiem ir pietiekami precīzs un konkrēts, ka tas ir pamatots un pats tādējādi ir pietiekams pamats šā lēmuma pamatojumam, tad apstāklis, ka pārējie minētie apsvērumi tādi nav, nevar būt attaisnojums aktu, kuros ir ietverti šie pasākumi, atcelšanai (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 12. maijs, Ternavsky/Padome, T‑163/12, nav publicēts, EU:T:2015:271, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).

116.

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai otrā pamatojuma ceturtā un piektā daļa ir balstīta uz pietiekamiem pierādījumu elementiem un tātad ar tām var attaisnot, ka, piemērojot pirmo vai otro atbilstošo kritēriju, prasītāja vārds ir ticis paturēts attiecīgajos sarakstos.

117.

Atgādinājumam otrā pamatojuma ceturtās daļas redakcija ir šāda:

“[Prasītājam] arī pieder uzņēmums Stroygazmontazh, kuram ir piešķirts valsts līgums būvēt tiltu no Krievijas uz nelikumīgi anektēto Krimas Autonomo Republiku, tādējādi konsolidējot tās integrāciju Krievijas Federācijā, kas savukārt vēl vairāk grauj Ukrainas teritoriālo integritāti.”

118.

Kā to apgalvo Padome, prasītājs neapstrīd šajā daļā minēto faktisko apstākļu pareizību. Tāpat viņš arī neapstrīd ne to, ka viņš ir Stroygazmontazh īpašnieks, ne arī to, ka šai sabiedrībai ir piešķirtas publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, lai būvētu tiltu no Krievijas uz Krimu. Katrā ziņā šie konstatējumi ir pamatoti ar Padomes iesniegtajiem pierādījumiem, kuri attiecas uz laikposmu pirms 2015. gada marta aktu pieņemšanas.

119.

Turpretī prasītājs apstrīd secinājumu, kas ir ietverts otrā pamatojuma ceturtajā daļā, atbilstoši kuram attiecīgā tilta celtniecība nostiprina Krimas iekļaušanu Krievijas Federācijā un tādējādi vēl jo vairāk grauj Ukrainas teritoriālo integritāti.

120.

Šajā ziņā ir jāatzīmē, tāpat kā to ir atzīmējusi Padome, ka pašlaik nav iespējams tieši nokļūt Krimā no Krievijas pa zemes ceļu, turpretī tilts nodrošinās tiešu piekļuvi un tādējādi atvieglos sakarus starp Krieviju un Krimu ne tikai preču un pakalpojumu nogādāšanai, bet arī militāriem mērķiem. No tā izriet, ka Padome varēja pamatoti uzskatīt, ka, ņemot vērā politiskās un militārās situācijas attīstību reģionā, ko ir iespaidojušas Krievijas darbības, kas izraisīja tā saukto referendumu par Krimas statusu, pēc tam to, ka Krievija atzina šī referenduma rezultātus un prettiesisku Krimas aneksiju, attiecīgā tilta celšana nostiprinātu Krimas iekļaušanu Krievijā, tādējādi vēl jo vairāk apdraudot Ukrainas teritoriālo integritāti.

121.

No šīm Krievijas veiktajām darbībām izrietošais konteksts ir uzskatāms par nozīmīgām pārmaiņām, kas attiecīgā tilta celtniecībai piešķir pilnīgi jaunas sekas. Tādējādi ir pilnīgi neatbilstošs prasītāja arguments, ka tilta no Krievijas uz Krimu celtniecība bija iecerēta jau iepriekš.

122.

No tā izriet ka otrā pamatojuma ceturtā daļa ir kvalificējama kā pareiza pirmā atbilstošā kritērija piemērošana attiecībā pret prasītāju.

123.

Lai gan, piemērojot iepriekš 116. punktā atgādināto judikatūru, pietiek, ka viens no Padomes noteiktajiem pamatojumiem ir pamatots, lai attaisnotu prasītāja vārda saglabāšanu attiecīgajos sarakstos, papildu kārtā ir jāpārbauda Padomes argumenti attiecībā uz otrā pamatojuma piektajā daļā ietvertajiem argumentiem.

124.

Šī daļa ir izteikta šādi:

“[Prasītājs] ir izdevniecības Prosvescheniye valdes priekšsēdētājs, tā tostarp īstenoja projektu “To the Children of Russia: Address – Crimea” – sabiedrisko attiecību kampaņu, kuras mērķis bija pārliecināt bērnus Krimā, ka viņi tagad ir Krievijas pilsoņi, kas dzīvo Krievijā, līdz ar to atbalstot Krievijas valdības politiku integrēt Krimu Krievijā.”

125.

Prasītājs neapstrīd, ka viņš ir šīs izdevniecības priekšsēdētājs, tomēr apgalvo, ka, pirmkārt, izdevniecības darbības nenozīmē, ka viņš atbalsta Krimas iekļaušanu Krievijā, un, otrkārt, ka viņam tajā nav bijis nekādas lomas.

126.

Pirmkārt, ir jānorāda, kā to pamatoti apgalvo Padome, ka šī projekta pastāvēšanu un tā plašo vērienu, iespiežot vairāk nekā 2,5 miljonus grāmatu, pierāda vairāki publiski pieejami dokumenti, kuri tostarp ir atrodami tā sauktās Krimas valdības Izglītības un zinātnes ministrijas Sabiedriskās padomes interneta vietnē un pašas izdevniecības Prosvescheniye interneta vietnē, kā arī sabiedrisko attiecību uzņēmuma AGT Communications paziņojums, kura piedalījās attiecīgajā kampaņā. Šajā ziņā ir jānorāda, ka šie dokumenti bija Padomes rīcībā, pirms tā pieņēma 2015. gada marta aktus, kā tas izriet arī no 2014. gada 19. decembra vēstules (skat. iepriekš 14. punktu).

127.

Attiecīgais projekts, kā liecina pats tā nosaukums (To the Children of Russia: Address – Crimea), izpaužas kā sabiedrisko attiecību kampaņa, kura ir domāta, lai pārliecinātu Krimas bērnus, ka viņi ir Krievijas pilsoņi un dzīvo Krievijā. Ar šo kampaņu tātad tiek atbalstīta Krievijas valdības politika Krimas iekļaušanai Krievijā.

128.

It īpaši no Padomes iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka atbilstoši iepriekš minētajai Izglītības un zinātnes ministrijai attiecīgais projekts tika ieviests “pēc Krievijas prezidenta izdotas pavēles” un “saistībā ar Krimas un Sevastopoles pielīdzināšanu Krievijas skolu normatīviem”. Tāpat Padome ir pamatojusies uz sabiedrisko attiecību uzņēmuma AGT Communications, kurš piedalījās attiecīgajā kampaņā, dokumentu, no kura izriet, ka Prosvescheniye izdotās mācību grāmatas tika piegādātas “saistībā ar Krimas un Sevastopoles skolu sistēmas pielīdzināšanu Krievijas skolu normatīviem” un ka šajā kampaņā ietilpa bērnu zīmējumu konkurss par tēmu “Mēs dzīvojam Krievijā””.

129.

Līdz ar to pirmais prasītāja arguments ir jānoraida.

130.

Otrkārt, ir jānorāda, ka prasītājs kā Prosvescheniye valdes priekšsēdētājs nevarēja pamatoti nezināt par izdevniecības, kuru viņš vadīja, redakcijas politiku. Šajā ziņā ir jānorāda, ka spējas ietekmēt un atbildība, kādas, jāpieņem, izriet no šāda amata, katrā ziņā nozīmē prasītāja līdzdalību šīs sabiedrības īstenotajā kampaņā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 58. un 59. punkts). Tādējādi Padome varēja pamatoti uzskatīt, ka prasītājs šajā ziņā atbilda pirmajam atbilstošajam kritērijam.

131.

Tādējādi arī otrais prasītāja arguments ir jānoraida.

132.

No tā izriet, ka otrā pamatojuma piektā daļa arī ir kvalificējama kā pareiza pirmā atbilstoša kritērija piemērošana prasītāja situācijai.

133.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka otrais prasības pamats nav pamatots attiecībā uz otrā pamatojuma ceturto un piekto daļu, turpretī tas ir pamatots attiecībā uz pirmajām trim daļām. Šādos apstākļos saskaņā ar iepriekš 116. punktā atgādināto judikatūru prasītājs ar šo pamatu nevar panākt pārējo apstrīdēto aktu atcelšanu.

134.

Prasītājs būtībā apgalvo, ka ar Padomes publicētajiem neprecizētajiem, nepamatotajiem un nepatiesajiem apgalvojumiem, ar kuriem tiek nodarīts smags kaitējums viņa reputācijai un tiek konstatēta viņa iesaiste koruptīvos darījumos un krimināli sodāmās darbībās, tiek pārkāpti personas datu aizsardzības jomā pastāvošie principi, kā tie tostarp ir paredzēti Regulā Nr. 45/2001. Viņš precizē, ka jaunais pret viņu noteiktais pamatojums netieši nozīmē, ka viņš ir veicis krimināli sodāmas darbības, pat ja Padome nav izmantojusi jēdzienus “korupcija” vai “noziegums”.

135.

Padome papildus prasītāja argumentu apstrīdēšanai pēc būtības piebilst, ka apgalvoti neprecīzā informācija par prasītāja dalību Giprotransmost tika dzēsta ar 2015. gada marta aktiem. Tā kā prasītājs nav paskaidrojis, kā viņa arguments attiecībā uz šo sabiedrību varētu būt piemērojams jaunajiem pamatojumiem, šis prasības pamats esot nepieņemams.

136.

Pirmkārt, ir jāapmierina Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību.

137.

Prasītājs nepaskaidro, kādēļ viņa arguments attiecībā uz Giprotransmost ir piemērojams pārējiem apstrīdētajiem aktiem, kuros šī sabiedrība nav pieminēta. Līdz ar to Reglamenta 76. panta d) punktā paredzētie nosacījumi, kuri būtībā sakrīt ar tiem, kuri izriet no 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta, nav izpildīti.

138.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar šīm tiesību normām, pretējā gadījumā prasībai esot nepieņemamai, pamatiem un argumentiem, kas ir izvirzīti lūguma par prasības pieteikuma pielāgošanu atbalstam, tajā ir jābūt izklāstītiem pietiekami skaidri un precīzi, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa varētu izlemt par šo lūgumu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 13. jūnijs, Versalis/Komisija, C‑511/11 P, EU:C:2013:386, 115. punkts, un 2013. gada 13. septembris, Anbouba/Padome, T‑592/11, nav publicēts, EU:T:2013:427, 72. punkts).

139.

Otrkārt, katrā ziņā šis pamats nav efektīvs. Pat ja pieņemtu, ka Padome ir veikusi personas datu apstrādi attiecībā uz prasītāja līdzdalību Giprotransmost veidā, kas nav atbilstošs Regulai Nr. 45/2001, šis apstāklis nav tāds, kas var izraisīt pārējo apstrīdēto aktu atcelšanu. Turpretī, ja prasītājs spētu pierādīt, ka šāda datu apstrāde ir notikusi, viņš varētu atsaukties uz minētās regulas pārkāpumu prasībā par zaudējumu atlīdzību.

140.

Prasītājs pārmet Padomei, ka tā viņam nav sniegusi piekļuvi pierādījumiem, uz kuriem tai bija iecere pamatoties, lai paturētu spēkā viņa vārda iekļaušanu attiecīgajos sarakstos, un to, ka tā nav viņu iepriekš uzklausījusi šajā ziņā. Viņš piebilst, ka Padomes apgalvojumi attiecībā uz faktu, ka šīs sabiedrības esot saņēmušas priekšrocības un esot saņēmušas tiesības noslēgt ienesīgus līgumus bez publisko iepirkumu procedūrām, esot izvirzīti vienīgi tiesvedības laikā.

141.

Padome apstrīd prasītāja argumentus.

142.

Ir jāatgādina, ka pamattiesības uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu procedūrā pirms ierobežojoša pasākuma veikšanas expressis verbis ir ietvertas Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kurai ar LES 6. panta 1. punktu ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).

143.

Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām un kas ir noteikts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā, un šis princips turklāt no jauna ir apstiprināts Pamattiesību hartas 47. pantā (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

144.

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārbaudes tiesā efektivitāte, kurai ir jāattiecas uz tādu iemeslu tiesiskumu, uz kuriem ir balstījusies Savienības iestāde, lai personas vārdu vai organizācijas nosaukumu iekļautu šīs iestādes noteikto ierobežojošo pasākumu adresātu sarakstā, nozīmē, ka, cik iespējams, šai iestādei ir jāpaziņo šie iemesli attiecīgajai personai vai organizācijai vai nu brīdī, kad ir nolemts veikt šādu iekļaušanu, vai vismaz pēc iespējas ātrāk pēc šīs iekļaušanas, lai šie adresāti termiņā varētu izmantot savas apstrīdēšanas tiesības (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

145.

Šī pienākuma paziņot pamatojumu ievērošana ir nepieciešama, gan lai ļautu ierobežojošo pasākumu adresātiem pēc iespējas labāk aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir derīgi vērsties Savienības tiesā, gan lai ļautu tiesai pilnībā pārbaudīt attiecīgā Savienības akta tiesiskumu, kas ir tās uzdevums saskaņā ar Līgumu (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

146.

Saskaņā ar šajā judikatūrā noteiktajām prasībām Lēmuma 2014/145 3. panta 2. un 3. punktā un Regulas Nr. 269/2014 14. panta 2. un 3. punktā ir noteikts, ka Padome savu lēmumu, tostarp pamatojumu iekļaušanai sarakstā, paziņo attiecīgajai fiziskajai vai juridiskajai personai, vienībai vai struktūrai tieši, ja tās adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot šai personai iespēju iesniegt savus apsvērumus. Ja tiek iesniegti apsvērumi vai jauni būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un par to informē attiecīgo fizisko vai juridisko personu, vienību vai struktūru.

147.

Turklāt ir jānorāda, pirmkārt, ka no Lēmuma 2014/145 6. panta trešās daļas izriet, ka šis lēmums tiek pastāvīgi pārskatīts, un, otrkārt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 269/2014 14. panta 4. punktu tam pievienotais saraksts tiek pārskatīts ar regulāriem intervāliem un vismaz reizi gadā.

148.

Šajā lietā ir jāatzīmē, ka prasītāja vārds ir saglabāts attiecīgajos sarakstos ar pārējiem apstrīdētajiem aktiem ar pamatojumu, kas daļēji atšķiras no tā, kāds bija ietverts 2014. gada jūlija aktos.

149.

Šādā kontekstā ir jāatgādina, ka, lai arī saskaņā ar judikatūru Padomei nebija pienākuma uzklausīt prasītāju pirms pirmās iekļaušanas sarakstā, lai pret viņu noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem būtu pārsteiguma efekts (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 110.–113. punkts un tajos minētā judikatūra), tai principā bija pienākums viņu uzklausīt, pirms izlemt par viņa vārda saglabāšanu attiecīgajos sarakstos. Tomēr tiesības tikt uzklausītam pirms aktu pieņemšanas, ar kuriem patur spēkā ierobežojošos pasākumus pret personām, pret kurām šie pasākumi jau ir noteikti, ir saistošs pienākums, ja Padome ir ietvērusi jaunus pierādījumu elementus pret šīm personām, nevis tad, ja šī iekļaušanas sarakstā saglabāšana ir pamatota ar to pašu pamatojumu, ar ko tika attaisnota sākotnējā akta pieņemšana, ar kuru tika noteikti attiecīgie ierobežojošie pasākumi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, Tomana u.c./Padome un Komisija, C‑330/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:601, 67. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2016. gada 7. aprīlis, Central Bank of Iran/Padome, C‑266/15 P, EU:C:2016:208, 33. punkts).

150.

Tā kā pamatojums attiecībā uz prasītāju pārējos apstrīdētajos aktos tika daļēji grozīts, Padomei bija pienākums viņu uzklausīt pirms 2015. gada marta aktu pieņemšanas.

151.

Šajā ziņā, kā tas jau tika norādīts iepriekš 14.–16. punktā, ar 2014. gada 19. decembra vēstuli Padome nosūtīja prasītāju šajā lietā pārstāvošajam advokātu birojam jauno pamatojuma projektu, kuru tā bija iecerējusi pieņemt, lai saglabātu spēkā pret viņu noteiktos ierobežojošos pasākumus, viņam nosakot termiņu apsvērumu iesniegšanai.

152.

Šis pamatojuma projekts (skat. iepriekš 14. punktu), izņemot ceturto daļu, būtībā sakrita ar otro pamatojumu, kāds bija noteikts 2015. gada marta aktos. Minētajā daļā turpretī bija minēts fakts, ka prasītājs bija faktiskais sabiedrības Volgomost īpašnieks, kura savukārt kontrolēja Giprotransmost. Attiecībā uz šo pēdējo sabiedrību tika pārņemti 2014. gada jūlija aktos ietvertie apsvērumi.

153.

2015. gada 14. janvārī prasītājs iesniedza Padomei apsvērumus arī attiecībā uz minēto pamatojuma projektu. Ar šiem apsvērumiem prasītājs apgalvoja, ka pamatojums bija vispārējs un neatbilstošs, ņemot vērā paredzētos kritērijus, lai pret personu varētu noteikt ierobežojošus pasākumus. It īpaši, pirmkārt, viņš noliedza, ka ir sabiedrības Volgomost faktiskais īpašnieks, apstrīdot Padomes izvirzītos pierādījumus šajā ziņā, un, otrkārt, viņš apstrīdēja, ka viņa loma izdevniecībā Prosvescheniye varētu attaisnot viņa vārda saglabāšanu attiecīgajos sarakstos.

154.

Ar 2015. gada 13. februāra vēstuli Padome informēja prasītāju par tās nolūku paturēt viņa vārdu attiecīgajos sarakstos, pamatojoties uz otro pamatojumu, kas bija pieņemts pēc prasītāja sniegtajiem apsvērumiem Padomei. Padome turklāt savai vēstulei pievienoja publiski pieejamus apliecinošus dokumentus un uzaicināja prasītāju vēlākais līdz 2015. gada 26. februārim izteikties par šo jauno pamatojumu.

155.

Prasītājs neatsaucās uz šo aicinājumu.

156.

Iepriekš minēto faktu atgādinājums ļauj secināt, ka Padome ir izpildījusi savus judikatūrā paredzētos pienākumus attiecībā uz prasītāja tiesību uz aizstāvību administratīvajā procesā, kas noslēdzās ar 2015. gada marta aktu pieņemšanu.

157.

Turklāt ir jāatzīmē, ka, ja ir tiesa, ka Padomei tobrīd bija zināma prasītāja adrese, kura bija minēta prasības pieteikumā, ar kuru tika celta šī prasība, fakts, ka Padome vērsās pie viņa pārstāvjiem, nerada tiesību uz aizstāvību pārkāpumus.

158.

Prasītājs nemaz neapgalvo, ka Padomes izvēles sekas paziņot jaunā pret viņu pieņemamā pamatojuma projektus viņa advokātiem bija viņa tiesību aizskaršana, kas attaisnotu 2015. gada marta aktu atcelšanu, ciktāl tie uz viņu attiecas (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 122. punkts un tajā minētā judikatūra).

159.

Attiecībā uz prasītāja argumentu par faktu, ka Padome tikai tiesvedības laikā minēja pastāvīgās priekšrocības, kādas viņam piederošās sabiedrības esot saņēmušas, un publisko iepirkumu neesamību publisko iepirkumu līgumiem, par kuriem viņam piederošās sabiedrības esot ieguvušas līgumslēgšanas tiesības, ir jāatzīmē, ka pamatojuma projektos, kurus saņēma prasītājs, ir minēts apstāklis, ka viņš ir saņēmis priekšrocības šo līgumu slēgšanas tiesību iegūšanā viņa attiecību dēļ ar Krievijas lēmumpieņēmējiem. Turklāt prasītājs savā 2015. gada 14. janvāra vēstulē apstrīd, ka viņš ir saņēmis priekšrocības. Līdz ar to viņš nevar atsaukties uz savu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu šajā ziņā.

160.

Attiecībā uz 2015. gada septembra un 2016. gada marta aktiem, ja neņem vērā, ka prasītājs nav izvirzījis konkrētus argumentus, pietiek atzīmēt, ka Padomes noteiktajā pamatojumā nav izdarīti grozījumi, tādējādi tai nebija pienākuma viņu iepriekš uzklausīt saskaņā ar iepriekš 150. punktā atgādināto judikatūru.

161.

Visbeidzot attiecībā uz faktu, uz kuru arī atsaucas prasītājs, ka Padome viņu nav uzklausījusi, ir jākonstatē, ka ne attiecīgais tiesiskais regulējums, ne vispārējais tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips ieinteresētajām personām nepiešķir tiesības uz šādu uzklausīšanu (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 120. punkts un tajā minētā judikatūra).

162.

Līdz ar to ir jānoraida ceturtais pamats, ciktāl tas ir izvirzīts prasījumu par pārējo apstrīdēto aktu atcelšanu pamatojumam.

163.

Prasītājs apgalvo, ka viņa vārda iekļaušana un paturēšana attiecīgajos sarakstos ir nepamatots un nesamērīgs viņa pamattiesību ierobežojums, kuru starpā ietilpst tostarp tiesības uz īpašumu, tiesības uz privāto dzīvi un darījumdarbības brīvība. Viņš piebilst, ka Padome nav paskaidrojusi, kādā veidā ar pret viņu noteikto ierobežojošo pasākumu paturēšanu spēkā varēja izdarīt spiedienu uz Krievijas lēmumpieņēmējiem, kas ir atbildīgi par Krimas aneksiju.

164.

Padome apstrīd prasītāja argumentus.

165.

Jāatgādina, ka tiesības uz īpašumu ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, kas ir nostiprināts Pamattiesību hartas 17. pantā. Kas attiecas uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz tās ievērošanu ir atzītas Pamattiesību hartas 7. pantā. Tāpat darījumdarbības brīvība ir nostiprināta Pamattiesību hartas 16. pantā.

166.

Šajā lietā ierobežojošie pasākumi, kas tostarp ir noteikti pret prasītāju, ir piesardzības pasākumi, kas nav domāti, lai attiecīgajām personām atņemtu viņu īpašumu, aizskartu viņu tiesības uz privāto dzīvi vai viņu darījumdarbības brīvību. Tomēr attiecīgie ierobežojošie pasākumi neapstrīdami ietver tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojumu un ietekmē prasītāja privāto dzīvi un viņa darījumdarbības brīvību (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 12. marts, Al Assad/Padome, T‑202/12, EU:T:2014:113, 115. punkts un tajā minētā judikatūra).

167.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesībās šīs pamattiesības nebauda absolūtu aizsardzību, bet gan ir jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā (skat. spriedumu, 2014. gada 12. marts, Al Assad/Padome, T‑202/12, EU:T:2014:113, 113. punkts un tajā minētā judikatūra).

168.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktu, pirmkārt, “visiem [..] [Pamattiesību hartā] atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība”, un, otrkārt, “ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”.

169.

Tādējādi, lai attiecīgo pamattiesību izmantošanas ierobežojums būtu atbilstošs Savienības tiesībām, tam ir jāatbilst trīskāršam nosacījumam (spriedums, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 197. punkts).

170.

Pirmkārt, ierobežojumam ir jābūt noteiktam tiesību aktos. Citiem vārdiem sakot, attiecīgajam pasākumam ir jābūt tiesiskajam pamatam (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 198. punkts un tajā minētā judikatūra).

171.

Otrkārt, ierobežojumam ir jāatbilst vispārējas nozīmes mērķim, ko ir atzinusi Savienība (spriedums, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 199. punkts).

172.

Treškārt, ierobežojums nedrīkst būt pārmērīgs. Pirmkārt, tam ir jābūt vajadzīgam un samērīgam ar noteikto mērķi. Otrkārt, nedrīkst tikt aizskarts attiecīgo tiesību vai brīvības “būtiskais saturs”, proti, būtība (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 200. punkts un tajā minētā judikatūra).

173.

Šajā lietā šie trīs nosacījumi ir izpildīti.

174.

Pirmkārt, attiecīgie ierobežojošie pasākumi, kas ir noteikti pret prasītāju ar pārējiem apstrīdētajiem aktiem, ir “noteikti tiesību aktos”, jo tie ir minēti aktos, kuri tostarp ir vispārpiemērojami un kuriem ir skaidrs juridiskais pamats Savienības tiesībās, kā arī pietiekams pamatojums, kas attiecas gan uz to piemērošanas jomu, gan uz iemesliem, kas pamato to piemērošanu prasītājam (skat. iepriekš 103.–110. punktu) (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 176. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt saistībā ar otrā pamata pārbaudi tika konstatēts, ka šis pamatojums, neraugoties uz atsevišķām kļūdām, ļāva izdarīt secinājumu, ka Padomei bija leģitīms iemesls saglabāt prasītāja vārdu attiecīgajos sarakstos (skat. iepriekš 115.–134. punktu).

175.

Otrkārt, attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir domāti, lai izdarītu spiedienu uz Krievijas iestādēm, lai tās izbeigtu savas darbības un politiku, ar ko destabilizē Ukrainu. Tas ir tāds mērķis, kas ietilpst tajos, kādi ir izvirzīti ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP), kas ir minēti LES 21. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā, proti, konsolidēt un atbalstīt demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un starptautisko tiesību principus, kā arī saglabāt mieru, novērst konfliktus un stiprināt starptautisko drošību un aizsargāt civiliedzīvotājus.

176.

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja 2014. gada 27. martā pieņēma Rezolūciju 68/262 “Ukrainas teritoriālā integritāte”, ar kuru tā atgādināja visām valstīm noteikto pienākumu atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 2. pantam to starptautiskajās attiecībās atturēties no spēka draudiem vai tā lietošanas pret jebkuras valsts teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību un risināt savus starptautiskos strīdus mierīgiem līdzekļiem. Tā izteica gandarījumu par nerimstošajiem pūliņiem, kādus ir pielikušas starptautiskās un reģionālās organizācijas situācijas Ukrainā noregulēšanai. Šīs rezolūcijas rezolutīvajā daļā Ģenerālā Asambleja tostarp no jauna apliecināja Ukrainas suverenitātes, politiskās neatkarības, vienotības un teritoriālās integritātes tās starptautiski atzītajās robežās nozīmi un aicināja visas puses nekavējoties ar mierīgiem līdzekļiem mēģināt noregulēt situāciju attiecībā uz Ukrainu, izrādīt savaldību, atturēties no jebkādas vienpusējas rīcības un jebkādām provocējošām runām, kas var paaugstināt saspīlējumu, un pilnā mērā piedalīties starptautiskajos mediācijas pūliņos.

177.

Treškārt, attiecībā uz samērīguma principu ir jāatgādina, ka tas kā vispārējs Savienības tiesību princips prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus. Tādējādi, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 205. punkts un tajā minētā judikatūra).

178.

Šajā ziņā judikatūrā ir precizēts, ka saistībā ar samērīguma principa ievērošanas pārbaudi tiesā Savienības likumdevējam ir jāatzīst plaša rīcības brīvība jomās, kurās tam ir jāizdara politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēle un kurās tam ir jāveic sarežģīti vērtējumi. Līdz ar to šajās jomās veikta pasākuma tiesiskumu var ietekmēt tikai šī pasākuma acīmredzami neadekvātais raksturs, ņemot vērā mērķi, ko vēlas sasniegt kompetentā iestāde (skat. spriedumu, 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 120. punkts un tajā minētā judikatūra).

179.

Šajā lietā, ņemot vērā ar attiecīgajiem ierobežojošajiem pasākumiem izvirzīto mērķu nozīmīgumu, no to piemērošanas prasītājam izrietošās nelabvēlīgās sekas nav acīmredzami pārmērīgas (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 71. punkts, un 2014. gada 12. marts, Al Assad/Padome, T‑202/12, EU:T:2014:113, 116. punkts).

180.

Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka saistībā ar otrā prasības pamata pārbaudi tika konstatēts, ka pret prasītāju noteiktie ierobežojošie pasākumi tika paturēti spēkā ar pārējiem apstrīdētajiem aktiem tādēļ, ka prasītāja situācija ļāva uzskatīt, ka viņš atbilda nosacījumiem pirmā atbilstošā kritērija piemērošanai, jo viņš bija to personu starpā, kuras bija atbildīgas par politiku un darbībām, kas grāva vai apdraudēja Ukrainas teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību vai stabilitāti, vai drošību Ukrainā.

181.

Jautājumā par attiecīgo ierobežojošo pasākumu nepieciešamību ir jākonstatē, ka tādi alternatīvi un mazāk apgrūtinoši pasākumi kā iepriekšējas atļaujas sistēma vai pienākums a posteriori pamatot pārskaitīto līdzekļu izlietojumu neļauj tikpat efektīvi sasniegt izvirzītos mērķus, proti, izdarīt spiedienu uz Krievijas lēmumpieņēmējiem, kuri ir atbildīgi par situāciju Ukrainā, tostarp ņemot vērā iespēju apiet uzliktos ierobežojumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 12. marts, Al Assad/Padome, T‑202/12, EU:T:2014:113, 117. punkts un tajā minētā judikatūra).

182.

Turklāt ir jāatgādina, ka Lēmuma 2014/145 2. panta 3. un 4. punktā un Regulas Nr. 269/2014 4. panta 1. punktā, 5. panta 1. punktā un 6. panta 1. punktā ir paredzēta iespēja, pirmkārt, atļaut izmantot iesaldētos līdzekļus pamatvajadzībām vai noteiktu saistību izpildei un, otrkārt, piešķirt īpašas atļaujas atsaldēt līdzekļus, citus finanšu aktīvus vai citus saimnieciskos resursus.

183.

Tāpat saskaņā ar Lēmuma 2014/145 1. panta 6. punktu dalībvalsts kompetentā iestāde var atļaut attiecīgajām personām ieceļot tās teritorijā, tostarp steidzamu humānu iemeslu dēļ.

184.

Visbeidzot, prasītāja vārda paturēšana attiecīgajos sarakstos nav uzskatāma par nesamērīgu iespējamā tās potenciāli neierobežotā rakstura dēļ. Šie saraksti tiek periodiski pārskatīti, lai nodrošinātu, ka personas un organizācijas, kas vairs neatbilst kritērijiem to iekļaušanai attiecīgajos sarakstos, tiktu no tiem svītrotas (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 12. marts, Al Assad/Padome, T‑202/12, EU:T:2014:113, 120. punkts un tajā minētā judikatūra).

185.

No tā izriet, ka prasītāja pamattiesību ierobežojumi, kuri izriet no attiecīgajiem ierobežojošajiem pasākumiem, nav nesamērīgi un tie nevar būt pamats pārējo apstrīdēto aktu atcelšanai.

186.

Šis pamats tātad ir jānoraida.

187.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāatceļ 2014. gada jūlija akti, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, un prasība pārējā daļā ir jānoraida. Šādos apstākļos nav vajadzības lemt par Padomes pakārtoti izvirzīto prasījumu pamatu (skat. iepriekš 42. punkta pēdējo ievilkumu), jo nav jāatceļ Īstenošanas regula 2016/353, ciktāl tā attiecas uz prasītāju.

188.

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats. Šajā lietā ir jāapmierina prasītāja prasījumi, ciktāl tie attiecas uz 2014. gada jūlija aktu atcelšanu, turpretī tie ir jānoraida attiecībā uz pārējiem apstrīdētajiem aktiem, līdz ar to ir jālemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

nospriež: