1

2013. gada 13. augustā Eiropas Komisija Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša pielikumā (OV 2013/S 156‑271471) publicēja paziņojumu par līgumu attiecībā uz iepirkumu – kas apzīmēts ar numuru 02/2013/OIL un kas attiecas uz drošības pārbaudēm, kuras veicamas dažādās ēkās, kas atrodas Luksemburgā, – kurš sadalīts divās daļās. 2013. gada 21. septembrī tika publicēts labotais paziņojums, ar ko piedāvājumu pieņemšanas termiņš no 2013. gada 19. septembra tika pārcelts uz 2013. gada 8. oktobri (OV 2013/S 184‑316785).

2

2013. gada 8. oktobrī prasītāja Secolux, Association pour le contrôle de la sécurité de la construction, iesniedza piedāvājumu daļā Nr. 1, kā arī piedāvājumu daļā Nr. 2.

3

2013. gada 3. decembrī Komisija informēja prasītāju par lēmumu noraidīt tās piedāvājumus, jo tie nav saimnieciski visizdevīgākie, kā arī par iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu citiem pretendentiem. Tā arī prasītājai norādīja, ka katrā no abām daļām prasītājai pēc rakstveida pieprasījuma var tikt paziņotas izraudzītā piedāvājuma īpašības un nosacītās priekšrocības, kā arī izraudzītā pretendenta nosaukums.

4

Ar 2013. gada 4. decembra vēstuli prasītāja iesniedza šādu pieprasījumu.

5

2013. gada 11. decembrī Komisija sniedza prasītājai attiecīgo informāciju.

6

2013. gada 18. decembrī prasītāja pieprasīja papildu informāciju, jo cenas, kas bija minētas izraudzītā pretendenta piedāvājumos, tai šķita pārmērīgi zemas. Tā arī lūdza apturēt ar šiem piedāvājumiem saistīto līgumu parakstīšanu.

7

2013. gada 24. decembrīEiropas Savienības Oficiālā Vēstneša pielikumā (OV 2013/S 249–433951) tika publicēts paziņojums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu abās šī iepirkuma daļās.

8

2014. gada 29. janvārī prasītāja, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.), lūdza Komisijai dokumentu, kas attiecas uz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru daļā Nr. 1, tostarp, pirmkārt, novērtējuma ziņojuma un, otrkārt, izraudzītā pretendenta piedāvājuma vai vismaz izraudzītā pretendenta cenrāža kopiju.

9

2014. gada 30. janvārī Komisija informēja prasītāju, ka, tā kā tā desmit dienu termiņā no noraidošā lēmuma paziņošanas nebija saņēmusi nekādus apsvērumus par šo piešķiršanas procedūru, tad Komisija ir parakstījusi līgumus 2013. gada 16. decembrī. Tā arī sniedza papildinformāciju par atšķirībām, kādas redzamas starp prasītājas un izraudzītā pretendenta piedāvātajām cenām.

10

2014. gada 3. februārī prasītāja cēla prasību, pirmkārt, atcelt Komisijas lēmumu noraidīt tās piedāvājumu daļā Nr. 1 un, otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, kāds tai esot nodarīts ar šo lēmumu. Šīs prasības rezultātā tika pieņemts 2015. gada 8. oktobra spriedums Secolux/Komisija (T‑90/14, nav publicēts, EU:T:2015:772).

11

2014. gada 11. februārī Komisija atbildēja uz piekļuves pieteikumu. Pirmkārt, tā piešķīra daļēju piekļuvi novērtējuma ziņojumam par daļu Nr. 1, izņemot tajā iekļautos personas datus un dokumenta daļas, uz ko neattiecās piekļuves pieteikums tādēļ, ka tās attiecās uz daļu Nr. 2. Tomēr tā neprecizēja daļas, kurām piekļuve bija atteikta izņēmuma dēļ, un daļas, uz kurām vienkārši neattiecās piekļuves pieteikums. Otrkārt, tā atteicās piešķirt piekļuvi izraudzītā pretendenta piedāvājumam, kā arī tā cenrādim, pamatojoties uz to, ka šie dokumenti ietver konfidenciālu komercinformāciju par šo uzņēmumu.

12

2014. gada 3. martā prasītāja iesniedza pirmo atkārtoto pieteikumu par piekļuvi dokumentiem. Konkrēti, tā lūdza piekļuvi novērtējuma ziņojuma 6. sadaļai “Atbilstība specifikācijām”, kurā ir ietverti vairāki jautājumi, kas izvirzīti pretendentam, kā arī piekļuvi izraudzītā pretendenta piedāvājumam vai vismaz tā cenrādim. Turklāt tā lūdza piekļuvi līgumam, kas noslēgts ar izraudzīto pretendentu.

13

2014. gada 20. martā Komisija informēja prasītāju, ka prasītājas pieteikums par piekļuvi līgumam, kas noslēgts ar izraudzīto pretendentu, neietilpst sākotnēji iesniegtajā pieteikumā un tādējādi ir izskatīts atsevišķi kā sākotnējais pieteikums. Tā piešķīra daļēju piekļuvi šī līguma tekstam, atsakot piekļuvi dažiem fragmentiem, lai nodrošinātu personas datu aizsardzību un līguma I.A un II pielikuma (kuros ietverts attiecīgi izraudzītā pretendenta cenrādis un piedāvājums) nedalāmību, lai nodrošinātu izraudzītā pretendenta konfidenciālās komercinformācijas aizsardzību.

14

2014. gada 1. aprīlī Komisija pieņēma lēmumu attiecībā uz pirmo atkārtoto pieteikumu (turpmāk tekstā – “2014. gada 1. aprīļa lēmums”), ar kuru atteicās piešķirt piekļuvi, kas papildinātu jau piešķirto piekļuvi. Saskaņā ar šo lēmumu attiecībā uz novērtējuma ziņojumu, izraudzītā pretendenta piedāvājumu un tā cenrādi šis atteikums bija pamatots ar personas datu aizsardzību [Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts], komerciālo interešu aizsardzību [minētās regulas 4. panta 2. punkta pirmais ievilkums] un lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību [tās pašas regulas 4. panta 3. punkts]. Attiecībā uz novērtējuma ziņojumu Komisija šajā stadijā arī nav precizējusi daļas, uz kurām attiecas izņēmums saistībā ar personas datu aizsardzību, un tās daļas, kuras attiecās uz daļu Nr. 2 un uz kurām tātad neattiecās piekļuves pieteikums.

15

2014. gada 2. aprīlī prasītāja iesniedza otru atkārtoto pieteikumu, kurā lūdza piekļuvi visam līgumam.

16

2014. gada 14. aprīlī Komisija pieņēma lēmumu par otro atkārtoto pieteikumu (turpmāk tekstā – “2014. gada 14. aprīļa lēmums”), ar kuru atteicās piešķirt piekļuvi, kas papildinātu jau piešķirto piekļuvi, norādīdama tos pašus pamatus, kuri norādīti 2014. gada 1. aprīļa lēmumā.

17

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 2. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību, lūdzot Vispārējo tiesu:

18

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

19

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma, veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta c) punktā paredzētos procesa pierādījumu savākšanas pasākumus, Vispārējā tiesa uzdeva Komisijai iesniegt to dokumentu pilnīgu kopiju, attiecībā uz kuriem bija atteikta piekļuve. Komisija šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā. Saskaņā ar Reglamenta 104. pantu šie dokumenti netika paziņoti prasītājai.

20

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un, veicot Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, rakstveidā uzdeva prasītājai jautājumus, aicinādama to sniegt atbildes pirms tiesas sēdes.

21

Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2016. gada 30. jūnija tiesas sēdē.

22

Prasības pamatojumam prasītāja izvirza trīs pamatus, no kuriem attiecīgi pirmais ir par to, ka Komisija neesot lēmusi par visiem pieprasītajiem dokumentiem, otrais ir par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta pārkāpumu un trešais ir par LESD 296. panta pārkāpumu.

23

Tā kā prasītāja no pirmā pamata ir atteikusies, tad tas nav jāizskata.

24

Ar otro pamatu prasītāja norāda, ka ar apstrīdētajiem lēmumiem ir pārkāpts Regulas Nr. 1049/2001 4. pants. Šis pamats ir iedalīts piecās daļās, no kurām attiecīgi pirmā daļa ir par personas datu aizskāruma Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē neesamību, otrā daļa ir par komerciālo interešu aizsardzības aizskāruma tās pašas regulas 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma izpratnē neesamību, trešā daļa ir par lēmumu pieņemšanas procesa aizskāruma tās pašas regulas 4. panta 3. punkta izpratnē neesamību, ceturtā daļa ir par tādu sevišķu sabiedrības interešu esamību, kas pamato izpaušanu tās pašas regulas 4. panta izpratnē, un piektā daļa ir par tās pašas regulas 4. panta 6. punkta pārkāpumu atteikšanās daļēji izpaust minētos dokumentus dēļ.

25

No Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka iestādes atsaka piekļuvi dokumentam gadījumā, ja tā izpaušana varētu kaitēt personas privātajai dzīvei un neaizskaramībai, konkrēti saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par personas datu aizsardzību. Šajā lietā atbilstošie tiesību akti ir pamatoti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.).

26

Kā izriet no judikatūras, izvērtējot saistību, kāda pastāv starp Regulu Nr. 1049/2001 un Regulu Nr. 45/2001, lai šajā gadījumā piemērotu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu, ir jāievēro, ka šīm regulām ir dažādi mērķi. Pirmās minētās regulas mērķis ir nodrošināt vislielāko iespējamo pārskatāmību valsts iestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrās, kā arī attiecībā uz informāciju, ar ko pamatoti to lēmumi. Tātad tās mērķis ir maksimāli atvieglot tiesību piekļūt dokumentiem īstenošanu, kā arī sekmēt labu administratīvo praksi. Otrās minētās regulas mērķis ir personas datu apstrādes laikā nodrošināt fizisko personu brīvību un pamattiesību, it īpaši viņu privātās dzīves aizsardzību (spriedums, 2010. gada 29. jūnijs, C‑28/08 P, Komisija/Bavarian Lager, EU:C:2010:378, 49. punkts).

27

Regula Nr. 45/2001 un Regula Nr. 1049/2001 tika pieņemtas ar ļoti nelielu laika atstarpi. Tajās nav normu, kurās būtu skaidri paredzēts vienas regulas pārākums pār otru. Tādēļ principā ir jānodrošina, ka tās tiek pilnībā piemērotas (spriedums, 2010. gada 29. jūnijs, C‑28/08 PKomisija/Bavarian Lager, EU:C:2010:378, 56. punkts).

28

Saskaņā ar Regulas Nr. 45/2001 2. panta a) punktu ar “personas datiem” ir jāsaprot jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu. Identificējama persona ir persona, ko var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikācijas numuru vai vienu vai vairākiem faktoriem, kuri raksturīgi tās fiziskajai, fizioloģiskajai, garīgajai, ekonomiskajai, kultūras vai sociālajai identitātei.

29

Regulas Nr. 45/2001 preambulas 7. apsvērumā ir norādīts, ka aizsargājamās personas ir tās, kuru personas datus tā vai cita iemesla dēļ apstrādā Savienības iestādes vai struktūras, piemēram, tādēļ, ka šīs personas strādā minētajās iestādēs vai struktūrās.

30

Turklāt neviens principiāls iemesls neļauj no privātās dzīves jēdziena izslēgt profesionālo darbību (spriedumi, 2003. gada 20. maijs, Österreichischer Rundfunk u.c., C‑465/00, C‑138/01 un C‑139/01, EU:C:2003:294, 73. punkts, un 2007. gada 8. novembris, Bavarian Lager/Komisija, T‑194/04, EU:T:2007:334, 114. punkts).

31

Šajā lietā no procesuālajiem rakstiem un dokumentiem, kas iesniegti saistībā ar Vispārējās tiesas uzdoto pierādījumu savākšanas pasākumu, izriet, ka Komisija ir norādījusi uz personas datu aizsardzību, atteikdama piekļuvi atsevišķiem fragmentiem, kuros ietverti pretendentu darbinieku, kā arī atlases komitejas locekļu uzvārdi un vārdi, viņu paraksti un amati. Tātad Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka šī informācija ir personas dati.

32

Kā norādīts 2014. gada 1. aprīļa lēmumā, saskaņā ar Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punktu personas datus tādiem saņēmējiem, kāda ir prasītāja, principā nosūta tikai tad, ja saņēmējs pierāda nepieciešamību nosūtīt datus un nav nekāda pamata domāt, ka varētu tikt aizskartas attiecīgās personas likumīgās intereses.

33

Tā kā prasītāja nav sniegusi nedz skaidru un likumīgu pamatojumu, nedz arī kādu pārliecinošu argumentu, pierādot šādas nosūtīšanas nepieciešamību, tad Komisija ir pamatoti atteikusi piekļuvi attiecīgajiem personas datiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Bavarian Lager, C‑28/08 P, EU:C:2010:378, 78. punkts).

34

Tikai replikas stadijā prasītāja pirmoreiz apgalvo, ka atbilstoši judikatūrai un konkrēti 216. punktam 2009. gada 9. septembra spriedumā Brink’s Security Luxembourg/Komisija (T‑437/05, EU:T:2009:318) Komisijai vajadzēja piešķirt tai piekļuvi novērtējuma ziņojuma fragmentiem, kuros ietverti vērtēšanas komitejas locekļu personas dati.

35

Šajā ziņā jānorāda, ka 2009. gada 9. septembra spriedums Brink’s Security Luxembourg/Komisija (T‑437/05, EU:T:2009:318), uz ko atsaukusies prasītāja, ir pieņemts pirms 2010. gada 29. jūnija sprieduma Komisija/Bavarian Lager (C‑28/08 P, EU:C:2010:378). Tieši pēdējā minētajā spriedumā Tiesa ir precizējusi noteikumus, saskaņā ar kuriem Savienības iestādēm ir jāizskata pieteikumi par piekļuvi dokumentiem, kuros ietverti personas dati. Turklāt, kad prasītājai tiesas sēdē tika jautāts par šo judikatūru, tā atzina, ka pārāks ir 2010. gada 29. jūnija spriedums Komisija/Bavarian Lager (C‑28/08 P, EU:C:2010:378).

36

Šajā saistībā jākonstatē, ka tam, kurš lūdz personas datu nosūtīšanu, vispirms ir jāpierāda šīs nosūtīšanas nepieciešamība. Ja šāds pierādījums ir sniegts, tad attiecīgajai iestādei ir jāpārbauda, vai nav neviena iemesla uzskatīt, ka attiecīgā nosūtīšana varētu aizskart attiecīgās personas likumīgās intereses (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth un PAN Europe/EFSA, C‑615/13 P, EU:C:2015:489, 47. punkts).

37

Šajā ziņā jākonstatē, ka, lai gan noraidīts pretendents principā varētu norādīt leģitīmus iemeslus, lai tam būtu piekļuve attiecīgā publiskā līguma atlases komitejas locekļu uzvārdiem, prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas pamatotu šo pieteikumu pirms apstrīdēto lēmumu pieņemšanas. Vēl jo vairāk, pat šajā tiesvedībā prasītāja par to nav paudusi detalizētu apgalvojumu. Šādos apstākļos prasītājas iebildums attiecībā uz piekļuvi tiem novērtējuma ziņojuma fragmentiem, kuros ietverti personas dati par atlases komitejas locekļu identitāti, proti, fragmentiem, kas ir novērtējuma ziņojuma 6. lappuses vidū un pielikumā Nr. 1, ir jānoraida.

38

Attiecībā uz citiem neizpaustiem novērtējuma ziņojuma fragmentiem, tostarp pretendentam uzdotajiem jautājumiem, kas ietverti ziņojuma 6. sadaļā, proti, fragmentiem, kuri ir novērtējuma ziņojuma 2., 3., 4., 5. lappuses sākumā un 6. lappuses beigās, un pielikumā Nr. 2, ir jāprecizē, ka tie attiecās uz daļu Nr. 2 un tātad neietilpa piekļuves pieteikuma piemērošanas jomā. Turklāt, lai gan Komisija būtu varējusi padarīt prasītājai 2014. gada 1. aprīļa lēmuma izpratni vienkāršāku, ja būtu precizējusi novērtējuma ziņojuma daļas, uz kurām attiecas personas datu aizsardzība, un daļas, kas attiecas uz daļu Nr. 2, Komisija ar savu rīcību šajā lietā nav pārkāpusi nevienu juridisko pienākumu.

39

Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

40

Prasītāja apliecina, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka pastāv komerciālo interešu aizsardzības aizskāruma risks Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma izpratnē.

41

Vispirms jānorāda, ka, izskatot otrā iebilduma otro daļu, ir vienīgi jāpārbauda tas, vai Komisija varēja pamatoties uz komerciālo interešu aizsardzību, atteikdamās piešķirt piekļuvi izraudzītā pretendenta piedāvājumam, tostarp cenrādim, kā arī līguma I.A un II pielikumam. Kā izriet no Vispārējās tiesas secinājuma par otrā iebilduma pirmo daļu, Komisija nav pieļāvusi kļūdu, piešķirdama daļēju piekļuvi novērtējuma ziņojumam un līguma tekstam, jo atsevišķu fragmentu izpaušana varēja kaitēt personas datu aizsardzībai, savukārt citi fragmenti attiecās uz daļu Nr. 2 un tātad neietilpa piekļuves pieteikuma piemērošanas jomā.

42

Apstrīdētajos lēmumos Komisija norāda uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, kā arī uz 113. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulā (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp., turpmāk tekstā –“Finanšu regula”).

43

No judikatūras izriet, ka Regulai Nr. 1049/2001 un Finanšu regulai ir atšķirīgi mērķi un ka tajās nav tiesību normas, kurā būtu skaidri paredzēts vienas regulas pārākums pār otru. Tādēļ ir jānodrošina tāda abu regulu piemērošana, kas būtu saderīga ar otras piemērošanu un tādējādi ļautu tās piemērot saskanīgi (spriedums, 2013. gada 29. janvāris, Cosepuri/EFSA, T‑339/10 un T‑532/10, EU:T:2013:38, 85. punkts).

44

Konkrēti, attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanu minētajā regulā ir paredzēts piešķirt sabiedrībai cik vien iespējams plašu piekļuvi iestāžu dokumentiem (spriedums, 2013. gada 29. janvāris, Cosepuri/EFSA, T‑339/10 un T‑532/10, EU:T:2013:38, 87. punkts).

45

Taču šīm tiesībām tomēr ir noteikti zināmi ierobežojumi, kas pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem. Tā kā šādi izņēmumi ir atkāpes no principa par iespējami plašāku sabiedrības pieeju Savienības iestāžu dokumentiem, tad šie izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (spriedums, 2013. gada 29. janvāris, Cosepuri/EFSA, T‑339/10 un T‑532/10, EU:T:2013:38, 88. un 89. punkts).

46

Ja attiecīgā iestāde nolemj atteikt piekļuvi dokumentam, kuru tai tiek lūgts paziņot, tai principā ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski kaitēt interesēm, kas ir aizsargātas ar kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, uz kuru šī iestāde norāda. Turklāt šāda kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam. Tomēr šī iestāde šajā ziņā var pamatoties uz vispārējiem pieņēmumiem, kas attiecas uz atsevišķām dokumentu kategorijām, ja līdzīgi vispārīgi apsvērumi ir attiecināmi uz tāda paša rakstura dokumentu izsniegšanas lūgumiem (spriedums, 2013. gada 29. janvāris, Cosepuri/EFSA, T‑339/10 un T‑532/10, EU:T:2013:38, 90. punkts).

47

No judikatūras izriet, ka piedāvājumi, ko pretendenti iesnieguši iepirkuma procedūrā, var ietilpt izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību piemērošanas jomā, konkrēti, piedāvājumos ietvertās saimnieciskās un tehniskās informācijas dēļ (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 29. janvāris, Cosepuri/EFSA, T‑339/10 un T‑532/10, EU:T:2013:38, 95. punkts).

48

Turklāt pretendentu piedāvājumu aizsardzība attiecībā pret citiem pretendentiem ir paredzēta atbilstošajās Finanšu regulas normās un, konkrēti, tās 113. panta 2. punktā, kurā nav paredzēta iesniegto piedāvājumu izpaušana, arī ne pēc noraidīto pretendentu rakstveida pieprasījuma. Šis ierobežojums izriet no Savienības noteikumu publiskā iepirkuma līgumu jomā mērķa, kas ir balstīts uz neizkropļotas konkurences nodrošināšanu. Šī mērķa sasniegšanai ir svarīgi, lai līgumslēdzējas iestādes vai nu kādā tobrīd notiekošā iepirkuma procedūrā, vai vēlākās iepirkuma procedūrās neizpaustu tādu informāciju saistībā ar publiskā iepirkuma procedūrām, kuras saturs varētu tikt izmantots konkurences izkropļošanai (spriedums, 2013. gada 29. janvāris, Cosepuri/EFSA, T‑339/10 un T‑532/10, EU:T:2013:38, 100. punkts).

49

Ņemot vērā iepriekš minēto, judikatūrā ir konstatēts, ka pastāv vispārēja prezumpcija, ka piekļuve pretendentu piedāvājumiem principā kaitē komerciālo interešu aizsardzībai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 29. janvāris, Cosepuri/EFSA, T‑339/10 un T‑532/10, EU:T:2013:38, 101. punkts).

50

Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka šī sprieduma 49. punktā minētā vispārējā prezumpcija neizslēdz iespēju pierādīt, ka uz attiecīgo dokumentu, kuru prasīts izpaust, šī prezumpcija neattiecas vai ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kuras attaisno šo izpaušanu (spriedums, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 126. punkts).

51

Šī lieta ir jāizskata, ņemot vērā minētos principus.

52

Pirmkārt, jānorāda, ka šajā lietā prasītājai ir atteikta piekļuve izraudzītā pretendenta iesniegtajam piedāvājumam, kura sastāvdaļa ir cenrādis un cenrāža kopsavilkums. Bez tam līguma I.A pielikums, piekļuvi kuram Komisija tāpat ir atteikusi, ir ietverts arī izraudzītā pretendenta piedāvājuma cenrādī. Līguma II pielikumā, kuram arī tika atteikta piekļuve, ir ietverts izraudzītā pretendenta piedāvājums. Tātad jautājums ir tieši par tāda paša veida dokumentiem, kādi minēti 2013. gada 29. janvāra spriedumā Cosepuri/EFSA (T‑339/10 un T‑532/10, EU:T:2013:38). Pretēji prasītājas apgalvojumam, no šī sprieduma nevar secināt, ka tas attiektos vienīgi uz pieteikumu par piekļuvi visiem pretendentu piedāvājumiem, nevis uz pieteikumu par piekļuvi tikai izraudzītā pretendenta piedāvājumam.

53

Ir acīmredzams, ka dokumentos, uz kuriem attiecas šis piekļuves pieteikums, pēc to rakstura var būt ietverta izraudzītā pretendenta konfidenciāla tehniskā un saimnieciskā informācija, konkrēti informācija par tā kompetenci un darba metodēm, par tā zinātību, par tā iekšējo organizāciju, par izmaksām un par piedāvātajām cenām.

54

Šādos apstākļos Komisija apstrīdētajos lēmumos ir pamatoti uzskatījusi, ka uz izraudzītā pretendenta piedāvājumu, tostarp cenrādi, līguma I.A pielikumu, kurā ietverts cenrādis, un līguma II pielikumu, kurā ietverts izraudzītā pretendenta piedāvājums, attiecas vispārēja prezumpcija, ka to izpaušana principā kaitētu komerciālo interešu aizsardzībai.

55

Turklāt ir svarīgi uzsvērt, ka tieši lai saglabātu šīs konfidenciālās komercinformācijas konfidencialitāti, Finanšu regulas 113. panta 2. punktā nav paredzēta izraudzītā pretendenta piedāvājuma paziņošana noraidītajiem pretendentiem un pat ir noteikts, ka ir iespējams nepaziņot atsevišķu informāciju, ja paziņošana aizskartu likumīgās komerciālās intereses vai varētu izkropļot godīgu konkurenci.

56

Otrkārt, jākonstatē, ka nevienā šīs tiesvedības stadijā prasītāja nav izvirzījusi nekādus argumentus, ar ko varētu pierādīt, ka uz pieprasītajiem dokumentiem neattiektos iepriekš minētais pieņēmums.

57

Attiecībā uz cenrādi kopumā, prasītāja apgalvo, ka šī dokumenta izpaušana nevarētu kaitēt izraudzītā pretendenta komerciālajām interesēm, jo piešķiršanas paziņojumā bija norādīts tā piedāvājuma cenas apmērs. Šim argumentam nevar piekrist, jo cenrādis ir daudz detalizētāks dokuments, kurā pēc posteņiem ir norādīta piedāvāto pakalpojumu cena, bet piešķiršanas paziņojumā ir vienīgi kopumā norādīta piešķirtā iepirkuma summa.

58

Tas pats attiecas uz cenrāža kopsavilkumu, kas ietverts piedāvājuma pielikumā. Jākonstatē, ka šajā dokumentā ir arī informācija par piedāvāto pakalpojumu cenu, kas ir sīkāka nekā informācija, kura izpausta piešķiršanas paziņojumā. Tādēļ cenrāža kopsavilkums arī ietilpst iepriekš minētā pieņēmuma piemērošanas jomā.

59

No tā izriet, ka Komisija bija tiesīga uzskatīt, ka uz attiecīgajiem dokumentiem, proti, izraudzītā pretendenta piedāvājumu, tostarp cenrādi un cenrāža kopsavilkumu, un līguma I.A un II pielikumu attiecas izņēmums saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību, – tos konkrēti un atsevišķi nepārbaudot, kā to apgalvo prasītāja.

60

Prasītājas argumenti par iespējamo sevišķu sabiedrības interešu esamību, kuras attaisnotu izpaušanu, tiks izskatīti turpmāk saistībā ar ceturto daļu.

61

Visbeidzot, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka informācija, ko Komisija tai sniedza par izraudzītā piedāvājuma cenu, neatbilstot Finanšu regulas 113. panta prasībām, pat pieņemot, ka tas ir pieņemams, ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko ierosina prasītāja, Finanšu regulas 113. panta 2. punktā nav noteikts pienākums paziņot noraidītajam pretendentam sīku informāciju par cenām kā izraudzītā piedāvājuma raksturlielumus un priekšrocības.

62

Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

63

Prasītāja norāda, ka Komisija ir kļūdaini pamatojusies uz izņēmumu par lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību, atteikdama piekļuvi atsevišķiem dokumentiem atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktam.

64

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru viens dokuments var ietilpt viena vai vairāku Regulā Nr. 1049/2001 paredzētu izņēmumu piemērošanas jomā (spriedums, 2008. gada 10. septembris, Williams/Komisija, T‑42/05, nav publicēts, EU:T:2008:325, 126. punkts). No iepriekš izklāstītā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, saskaņā ar minētās regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu uzskatīdama, ka visa novērtējuma ziņojuma un ar izraudzīto pretendentu parakstītā līguma teksta izpaušana kaitētu personas datu aizsardzībai un ka izraudzītā pretendenta piedāvājuma, tostarp cenrāža, kā arī līguma I.A un II pielikuma izpaušana kaitētu komerciālo interešu aizsardzībai atbilstoši tās pašas regulas 4. panta 2. punkta pirmajam ievilkumam.

65

Tā kā šie izņēmumi, ko Vispārējā tiesa ir atzinusi par pamatotiem, attiecas uz dokumentiem, kuriem piekļuve ir tikusi pilnībā atteikta, un uz apslēptajām pieprasīto dokumentu daļām, procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ nav nepieciešams pārbaudīt, vai ir pamatoti prasītājas iebildumi, kas attiecas uz izņēmumu saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību, kuri ir neefektīvi (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2012. gada 27. novembris, Steinberg/Komisija, T‑17/10, nav publicēts, EU:T:2012:625, 89. punkts).

66

Prasītāja apgalvo, ka, neraugoties uz komerciālo interešu aizsardzības aizskāruma risku, pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato izpaušanu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās teikuma daļas izpratnē.

67

Kā norādīts iepriekš, no judikatūras izriet, ka tādas vispārējas prezumpcijas, kāda šajā lietā ir prezumpcija par komerciālo interešu aizskārumu, piemērošana neizslēdz iespēju pierādīt, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato izpaušanu (spriedums, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 126. punkts).

68

Tomēr prasītājai ir konkrēti jānorāda apstākļi, kas pamato sevišķas sabiedrības intereses, kuras pamato attiecīgo dokumentu izpaušanu (spriedumi, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 94. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 90. punkts).

69

Šajā ziņā sevišķās sabiedrības intereses, kas var pamatot dokumenta izpaušanu, nav obligāti jānošķir no Regulas Nr. 1049/2001 pamatā esošajiem principiem (spriedumi, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 92. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 92. punkts).

70

Tomēr vispārīgiem apsvērumiem nevar piekrist, lai pamatotu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 93. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 93. punkts).

71

Attiecībā uz šo lietu jākonstatē, ka savos atkārtotajos pieteikumos prasītāja ir vienīgi atsaukusies uz pārskatāmības principu, piebilstot, ka pastāv pretruna starp piešķiršanas paziņojumā norādīto summu un izraudzītā pretendenta piedāvājuma summu. Saskaņā ar atkārtotajiem pieteikumiem pieprasīto dokumentu izpaušana esot nepieciešama, lai prasītāja varētu pārbaudīt summu, par kādu iepirkuma līguma slēgšanas tiesības ir piešķirtas.

72

Šajā ziņā jāatgādina, ka 2014. gada 1. aprīļa lēmuma pieņemšanas dienā prasītāja jau bija cēlusi prasību atcelt lēmumu noraidīt tās piedāvājumu. Šajā prasībā tā citu iebildumu vidū norādīja uz piešķiršanas par lielāku summu nekā izraudzītā pretendenta piedāvājumā minētā iespējamo prettiesiskumu, kas izriet no 2015. gada 8. oktobra sprieduma Secolux/Komisija (T‑90/14, nav publicēts, EU:T:2015:772) 19. punkta. Šādos apstākļos jāuzskata, ka prasītājas norādītās intereses ir privātas, nevis sabiedrības intereses.

73

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka tas, ka pieprasītie dokumenti var izrādīties nepieciešami prasītājas aizstāvībai saistībā ar prasību, atbilst privātām interesēm. Tādējādi, tā kā prasītāja pieprasīja piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, lai labāk izklāstītu savus argumentus prasībā atcelt tiesību aktu, šī piekļuve nevar atbilst sevišķām sabiedrības interesēm, kas pamatotu izpaušanu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 145. un 146. punkts, un 2014. gada 20. marts, Reagens/Komisija, T‑181/10, nav publicēts, EU:T:2014:139, 142. punkts).

74

Prasītāja neizvirza nevienu detalizētu argumentu tās vispārīgās norādes uz pārskatāmības principu pamatojumam. Tādējādi attiecībā uz samērīguma, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principiem prasītāja savos atkārtotajos pieteikumos nav uz tiem atsaukusies, lai pamatotu sevišķu sabiedrības interešu esamību, turklāt ir vienīgi norādījusi šos principus, neizvirzot nevienu konkrētu argumentu. Tik vispārīgiem apsvērumiem nevar piekrist, lai pamatotu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

75

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, jāsecina, ka prasītāja nav pierādījusi sevišķu sabiedrības interešu esamību, kas pamatotu attiecīgo dokumentu izpaušanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējai teikuma daļai.

76

Tādēļ otrā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

77

Prasītāja norāda, ka ar apstrīdētajiem lēmumiem ir pārkāpts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkts, jo tajos ir atteikta daļēja piekļuve dažiem pieprasītajiem dokumentiem. Pēc prasītājas uzskatiem, Komisijai attiecībā uz katru dokumentu bija jāveic konkrēta analīze par iemesliem, kuru dēļ daļēja paziņošana nav iespējama.

78

Atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktam, ja tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu attiecas viens vai vairāki izņēmumi, pārējās dokumenta daļas tiek izpaustas.

79

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka Komisija ir piešķīrusi daļēju piekļuvi novērtējuma ziņojumam un ar izraudzīto pretendentu noslēgtā līguma tekstam, jo prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas liktu secināt, ka Komisijai bija jāpiešķir piekļuve citām šo dokumentu daļām. Šajā ziņā jāatgādina, kā norādīts šī sprieduma 38. punktā, ka Komisija nepiešķīra piekļuvi novērtējuma ziņojuma 6. sadaļai, jo tā attiecās uz daļu Nr. 2, uz kuru neattiecās pieteikums.

80

Otrkārt, attiecībā uz izraudzītā pretendenta piedāvājumu, tostarp cenrādi pilnajā versijā vai kopsavilkuma versijā, kā arī līguma I.A un II pielikumu, no judikatūras izriet, ka šī sprieduma 52.–54. punktā minētā vispārējā prezumpcija nozīmē, ka uz dokumentiem, uz kuriem tā attiecas, neattiecas pienākums pilnībā vai daļēji izpaust to saturu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 133. punkts).

81

Tādēļ otrā pamata piektā daļa ir jānoraida, un tādējādi viss otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

82

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojumam, kas prasīts LESD 296. pantā, jāatbilst attiecīgā tiesību akta būtībai un tajā skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai tās iestādes argumentācijai, kas pieņēmusi attiecīgo tiesību aktu, tādā veidā, kas ieinteresētajām personām ļauj iepazīties ar pieņemtā tiesību akta pamatojumu un Savienības tiesai īstenot savu kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši tiesību akta saturu, norādītā pamatojuma raksturu un tiesību akta adresātu vai citu ar šo tiesību aktu tieši un individuāli skarto personu interesi saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst minētā panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kas reglamentē attiecīgo jomu (spriedumi, 2008. gada 10. septembris, Williams/Komisija, T‑42/05, EU:T:2008:325, 94. punkts; 2011. gada 7. jūlijs, Valero Jordana/Komisija, T‑161/04, nav publicēts, EU:T:2011:337, 48. punkts, un 2015. gada 15. jūlijs, Dennekamp/Parlaments, T‑115/13, EU:T:2015:497, 136. punkts).

83

Attiecībā uz pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, ja attiecīgā iestāde šādu piekļuvi atsaka, tai katrā konkrētajā gadījumā, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, ir jāpierāda, ka Regulā Nr. 1049/2001 uzskaitītie izņēmumi patiešām attiecas uz dokumentiem, kuriem lūgta piekļuve (spriedumi, 2008. gada 10. septembris, Williams/Komisija, T‑42/05, EU:T:2008:325, 95. punkts, un 2011. gada 7. jūlijs, Valero Jordana/Komisija, T‑161/04, nav publicēts, EU:T:2011:337, 49. punkts). Tātad saskaņā ar judikatūru iestādei, kas atteikusi piekļuvi dokumentam, ir jāsniedz pamatojums, kas ļauj saprast un pārbaudīt, pirmkārt, vai pieprasītais dokuments tiešām attiecas uz jomu, kuru skar minētais izņēmums, un, otrkārt, vai ar šo izņēmumu saistītā aizsardzības vajadzība ir reāla.

84

Šī lieta ir jāizskata, ņemot vērā šos principus.

85

Pirmkārt, saistībā ar iebildumu par pamatojuma neesamību attiecībā uz privātās dzīves aizsardzību ir jākonstatē, ka apstrīdētajos lēmumos no juridiskā viedokļa ir pietiekami paskaidroti iemesli, kuru dēļ daži novērtējuma ziņojuma un izraudzītā pretendenta parakstītā līguma fragmenti nevarēja tikt izpausti, lai aizsargātu personas datus.

86

Prasītājas argumenti attiecībā uz novērtējuma ziņojuma 6. sadaļu nav pamatoti ar faktiem, jo, kā Komisija ir paskaidrojusi savos procesuālajos rakstos un kā izriet no Vispārējās tiesas veiktās šī dokumenta pārbaudes, minētā sadaļa attiecas uz daļu Nr. 2, kas neietilpa piekļuves pieteikuma piemērošanas jomā.

87

Šajā ziņā, kā tika norādīts šī sprieduma 38. punktā, lai gan Komisija būtu varējusi padarīt prasītājai apstrīdēto lēmumu izpratni vēl vienkāršāku, ja būtu precizējusi dokumentu daļas, uz kurām attiecas personas datu aizsardzība, un daļas, kas attiecas uz daļu Nr. 2, ir jāatzīst, ka Komisija ar savu rīcību šajā lietā nav pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu.

88

Tāpat ir jānoraida prasītājas arguments attiecībā uz izraudzītā pretendenta piedāvājumu, jo, atteikdama piekļuvi šim dokumentam, Komisija nav pamatojusies uz privātās dzīves aizsardzību.

89

Otrkārt, attiecībā uz komerciālo interešu aizsardzību, pretēji prasītājas apgalvojumam, apstrīdētajos lēmumos nav ietverts pietiekams pamatojums attiecībā uz vispārējas prezumpcijas piemērošanu par izraudzītā pretendenta piedāvājuma, tostarp cenrāža, kā arī I.A un II pielikuma neizpaušanu, lai nodrošinātu minēto aizsardzību.

90

Treškārt, to pašu iemeslu dēļ, kuri izklāstīti šī sprieduma 64. un 65. punktā, šīs lietas atrisināšanai nav jāpārbauda tas, vai ir pamatots iebildums par iespējamo pamatojuma neesamību attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību, kas ir neefektīvs.

91

Ceturtkārt, attiecībā uz pamatojumu par sevišķu sabiedrības interešu neesamību ir jānorāda, ka savos atkārtotajos pieteikumos prasītāja bija tikai vispārīgi atsaukusies uz pārskatāmības principu, tostarp pieminot savu interesi spēt pārbaudīt to, vai pastāv pretruna starp piešķiršanas paziņojumu un izraudzītā pretendenta piedāvājuma summu. Šajā ziņā no apstrīdētajiem lēmumiem izriet, ka Komisija, protams, īsumā, bet skaidri ir paudusi viedokli, ka prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, ar ko varētu pierādīt sevišķu sabiedrības interešu esamību, kas pamatotu izpaušanu. Komisija turklāt ir piebildusi, ka tā nav spējusi noteikt nekādas sevišķas sabiedrības intereses, kas pamatotu šādu izpaušanu. Turklāt ir svarīgi norādīt, ka sākotnējos lēmumos Komisija šajā ziņā ir tieši norādījusi, ka prasītājas interesei attiecībā uz izpaušanu ir privāts raksturs. Šādos apstākļos ir jānoraida arguments par pamatojuma neesamību attiecībā uz sevišķu sabiedrības interešu esamību.

92

Visbeidzot, attiecībā uz 2014. gada 14. aprīļa lēmumu ir jāpiebilst, ka līguma I.A un II pielikumā bija ietverts izraudzītā pretendenta cenrādis un piedāvājums. Tādēļ 2014. gada 14. aprīļa lēmumā varēja pamatoti norādīt uz 2014. gada 1. aprīļa lēmuma pamatojumu, kurā jau bija lemts par šīs informācijas paziņošanu.

93

No tā izriet, ka trešais pamats par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi ir jānoraida kā nepamatots.

94

Tādējādi prasība ir jānoraida kopumā.

95

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

nospriež: