Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa

Puses

Lieta F‑31/14

par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, ko piemēro EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu,

Philippe Colart , Eiropas Parlamenta ierēdnis ar dzīvesvietu Bastoņā [ Bastogne ] (Beļģija), un citi prasītāji, kuru uzvārdi ir norādīti pielikumā, ko pārstāv A. Salerno , advokāts,

prasītāji,

pret

Eiropas Parlamentu, ko pārstāv O. Caisou-Rousseau un S. Alves , pārstāvji,

atbildētājs.

CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. I. Rofesa i Puhola [ M. I. Rofes i Pujol ], tiesneši K. Brādlijs [ K. Bradley ] un J. Sveningsens [ J. Svenningsen ] (referents),

sekretāre K. Lopesa Bankalari [ X. Lopez Bancalari ], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 30. septembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Sprieduma pamatojums

1. Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā tika saņemts 2014. gada 29. martā, P. Colart un citi prasītāji, kuru uzvārdi ir norādīti pielikumā, lūdz atcelt Eiropas Parlamenta personāla komitejas vēlēšanu rezultātus, kurus vēlēšanu komisija publicēja un paziņoja 2013. gada 28. novembrī un kurus šī komisija apstiprināja pēc viņu sūdzības noraidīšanas.

Atbilstošās tiesību normas

Civildienesta noteikumi

2. Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu – pamatlietā piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) – 9. pantā ir noteikts:

“1. Izveido:

a) katrā iestādē:

– Personāla komiteju, kuru var organizēt nodaļās dažādām darba vietām,

[..]

kura veic funkcijas, kuras tai piešķir šie Civildienesta noteikumi.

2. [Šīs] [s]truktūrvienīb[as] sastāvu un kārtību nosaka katra iestāde saskaņā ar [Civildienesta noteikumu] II pielikuma noteikumiem.

[..]”

3. Civildienesta noteikumu II pielikuma 1. panta otrajā daļā ir paredzēts:

“Nosacījumus, saskaņā ar kuriem ierēdņus var ievēlēt Personāla komitejā, ja tā nav organizēta vietējās nodaļās, vai arī vietējās nodaļās, ja Personāla komiteju tādās organizē, izstrādā to iestādes ierēdņu pilnsapulcē, kuri strādā attiecīgajā dienesta vietā. Tomēr iestāde var nolemt, ka ievēlēšanas nosacījumi jānosaka saskaņā ar iestādes personāla vēlmēm, kas izteiktas nobalsošanā. [..]”

Tiesiskais regulējums par Parlamenta personāla pārstāvību

4. Parlamenta personāla komiteja 2012. gada 6. februārī atbilstoši Civildienesta noteikumu II pielikumam izdeva regulējumu par personāla pārstāvību (turpmāk tekstā – “RPP”), kurš tika pieņemts šīs institūcijas pilnsapulcē 2012. gada 4. aprīlī.

5. RPP 8. panta 1. un 2. punktā paredzēts:

“1. [Personāla, kuru sastāda visi personāla komitejas vēlētāji,] pilnsapulcē, pēc kopīga vairāku sarakstu, no kuriem vismaz viena persona bija ievēlēta iepriekšējā personāla komitejā, priekšlikuma no saraksta, ko veido vēlētāji, tika nozīmēts vismaz viens patstāvīgais vēlēšanu komisijas loceklis un trīs aizvietojošie vēlēšanu komisijas locekļi.

2. Vēlēšanu komisijas patstāvīgie locekļi un aizstājēji nevar būt ne personāla komitejas locekļi, ne kandidāti personāla komitejas vēlēšanās. [..]”

6. Saskaņā ar RPP 20. panta 1. un 2. punktu “[vēlēšanu] komisiju veido patstāvīgie vēlēšanu komisijas locekļi” un “tā ir atbildīga par personāla komitejas vēlēšanu un citu vēlēšanu un pilnsapulču un konsultāciju organizēšanu un norisi, kas tiek organizētas saskaņā ar šo regulējumu.”

7. RPP 26. pantā ir noteikts:

“1. Vēlēšanu darbības organizē vēlēšanu komisija.

2. Vēlēšanu komisijai ir mazākais [40] darba dienas, lai organizētu vēlēšanas.

3. [Pēc] vēlēšanu komisijas pieprasījuma [Parlamenta] ģenerālsekretārs var nozīmēt divus novērotājus, no tiem vienam jābūt no juridiskā dienesta, kas piedalās vēlēšanu komisijas sapulcēs saistībā ar personāla komitejas vēlēšanām.”

8. RPP 39. pantā ir paredzēts:

“1. Pēc biļetenu saskaitīšanas vēlēšanu komisija pieņem un publicē ievēlēto personu sarakstu.

2. Neievēlētie kandidāti no katra saraksta tiek ierakstīti protokolā viņu saņemto balsu skaita kārtībā.

3. Vēlēšanu komisija sastāda protokolu par vēlēšanu darbībām vēlākais [25] darba dienu laikā pēc ievēlēto personu saraksta publicēšanas un tad, kad izskatītas iespējamās sūdzības, kas paredzētas šī regulējuma 42. pantā.

4. Tā iesniedz šī protokola vienu eksemplāru un ievēlēto personu sarakstu [Parlamenta] ģenerālsekretāram, kā arī personai, kas saņēmusi vislielāko vēlētāju balsu skaitu, un to publicē vēlēšanu komisijas intraneta lapā.”

9. RPP 41. pantā ir noteikts:

“Neskaitot prasību Eiropas Savienības tiesā, tikai vēlēšanu komisija ir kompetenta izskatīt jebkuru strīdu vai sūdzību saistībā ar [personāla komitejas] vēlēšanu organizēšanu. Šīs sūdzības jāiesniedz rakstveidā vēlēšanu komisijai desmit darba dienu laikā no lēmuma vai nelabvēlīgā akta paziņošanas dienas. Vēlēšanu komisijai uz šīm sūdzībām jāatbild desmit darba dienu laikā no to saņemšanas dienas.”

10. RPP 42. pantā ir noteikts:

“Sūdzības par vēlēšanu darbību organizēšanu jāiesniedz rakstveidā vēlēšanu komisijai desmit darba dienu laikā no ievēlēto personu saraksta publicēšanas. Vēlēšanu komisijai uz šīm sūdzībām jāatbild desmit darba dienu laikā no to saņemšanas dienas.”

11. Saskaņā ar RPP 45. pantu RPP grozījumu priekšlikumus iesniedz vai nu personāla komiteja, vai vismaz 200 vēlētāji, parakstot rakstveida priekšlikumu, un, ja šie priekšlikumi tiek apstiprināti vispārējā pilnsapulcē, par tiem jānotiek visu vēlētāju nobalsošanai 20 darba dienu laikā.

12. RPP 47. pantā ir precizēts, ka “[šī] regulējuma, kas ir nodots Parlamenta ģenerālsekretāram 2012. gada 20. jūnijā [..], kopija tiek nosūtīta Parlamenta priekšsēdētājam un birojam [..]”.

Tiesvedības rašanās fakti

13. 2013. gadā prasītāji bija arodsabiedrības “Solidaritāte Eiropas darbiniekiem un ierēdņiem” (turpmāk tekstā – “ SAFE ”) biedri. Runājot it īpaši par P. Colart un P. Vienne , viņi attiecīgi bija priekšsēdētājs un politiskais sekretārs.

14. Pēc 2013. gada 21. jūnija SAFE biedru vispārējās ārkārtējās pilnsapulces šīs arodbiedrības iekšienē radās strīds par tās izpildkomitejas sastāvu, jo deviņi SAFE biedri P. Colart vadībā (turpmāk tekstā – “ Colart un citi”) apgalvoja – tāpat kā cita SAFE biedru grupa Ciuffreda k‑ga vadībā –, ka viņi ir šīs arodbiedrības likumīgie pārstāvji. Šīs abas SAFE grupas strīdējās par piekļuvi elektroniskā pasta pastkastītei, ko Parlaments bija nodevis SAFE rīcībā, gan Savienības tiesā (skat. rīkojumu Colart u.c./Parlaments, F‑87/13, EU:F:2014:53), gan Luksemburgas tiesās.

15. Tā kā 2013. gada rudenī bija paredzētas Parlamenta personāla komitejas vēlēšanas, Colart un citi beidzot izlēma neiesniegt savas kandidatūras sarakstā ar nosaukumu “SAFE”, kamēr nav atrisināts oficiālais strīds starp tiem un otro SAFE grupu, kuru vadīja Guccione k‑gs (turpmāk tekstā – “ Guccione un citi”). Tā 2013. gada 20. septembrī Colart un citi iesniedza vēlēšanu komisijā sarakstu ar nosaukumu “SAFETY” (turpmāk tekstā – “ SAFETY saraksts”), lai piedalītos minētajās vēlēšanās, vienlaicīgi šajā pašā dienā elektroniskā pasta vēstulē vēlēšanu komisijas priekšsēdētājam norādot uz sekām, kādas būs, ja Guccione k‑ga kandidātu iesniegtajā sarakstā, viņuprāt, prettiesiski un krāpnieciski, tiks izmantots nosaukums “SAFE” (turpmāk tekstā – “ SAFE saraksts”). Prasītāji uzskata, ka Colart un citiem esot bijusi “piesardzīga un saprātīga attieksme, [kuras] pamatā bija nodoms “nepiesārņot” demokrātisku vēlēšanu procesu brīdī, kad vēlēšanu komisijā tiek iesniegti divi konkurējošie saraksti, no kuriem abos tiek apgalvots, ka nosaukums SAFE tajos tiek izmantots [likumīgi] [..], tādējādi riskējot ar vairāku kaskādes veida tiesas procesu uzsākšanu, kas traucētu vēlēšanu darbību plānojumu”.

16. Pēc tam, kad vēlēšanu komisija 2013. gada 25. septembrī bija publicējusi vēlēšanu sarakstu ar personāla komitejas kandidātu uzvārdiem, Colart un citi nosūtīja vēstuli Guccione un citiem, kas bija iesnieguši kandidatūras SAFE sarakstā, tos informējot par savām īpašumtiesībām uz firmas zīmi “SAFE”, kas ir reģistrēta Iekšējā tirgus saskaņošanas birojā (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), un ka līdz ar to, ja Guccione un citi izmantos šo firmas zīmi, Colart un citi vērsīsies pret tiem tiesā, lai saņemtu zaudējumu atlīdzību saistībā ar šādu prettiesisku izmantošanu.

17. 2013. gada 10. oktobrī Parlaments nodeva Colart un citu rīcībā elektroniskā pasta pastkastīti ar nosaukumu “SAFETY”.

18. Personāla komitejas vēlēšanu pirmā kārta notika 2013. gada 14.–23. oktobrī. Otrā kārta tika organizēta tā paša gada 18.–27. novembrī.

19. Pēc vēlēšanu komisijas 2013. gada 28. novembrī publicētiem Parlamenta personāla komitejas vēlēšanu rezultātiem P. Colart 2013. gada 12. decembrī kā “atbildīgais par SAFETY sarakstu” šajā komisijā iesniedza “sūdzību par vēlēšanu rezultātiem [..] saskaņā ar [RPP] 42. pantu”. Šīs sūdzības kopija tika nosūtīta tostarp Parlamenta priekšsēdētājam un šīs iestādes ģenerālsekretāram. Šajā sūdzībā P. Colart , rīkojoties SAFETY saraksta vārdā, vēlēšanu komisijai norādīja iebildumu, ka tā nav veikusi nekādus pasākumus, nedz arī atbildējusi uz viņa 2013. gada 20. septembra vēstuli, nedz arī pārrunājusi jautājumu par apzīmējuma “SAFE” izmantošanu vēlēšanās. Viņš tāpat apstrīdēja to, ka SAFE sarakstam, kuru vadīja Guccione k‑gs, tika piešķirtas četras no sešām ierēdņiem vai darbiniekiem piešķiramām vietām Luksemburgā.

20. Vēlēšanu komisijai SAFETY saraksta vārdā iesniegtajā sūdzībā P. Colart galvenokārt lūdz “pilnībā un vienkārši atcelt vēlēšanu darbības, jo vēlēšanu norise [esot bijusi] negodīga un izmantotas nelojālas metodes un procesi”. Pakārtoti apstrīdot to, ka vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Tilotta k‑gs ir grupas, kas sevi pasludināja par SAFE izpildkomitejas leģitīmo biedru grupu, Guccione un citi biedrs, P. Colart lūdza SAFETY saraksta vārdā manuāli pārskaitīt vēlēšanu biļetenus. Šajā ziņā viņš norādīja uz pārkāpumiem urnu atvēršanā pēc pirmās vēlēšanu kārtas un uz tādu balsu skaitīšanas telpu nenodrošināšanu, par kurām bija apgalvots, ka tās ir nodrošinātas, kā arī savas šaubas par rezultātu realitāti, jo no 29 personām, kas ievēlētas personāla komitejā, pirmkārt, nebija neviena kandidāta, kas strādātu tulkošanas ģenerāldirektorātā, kas tomēr pārstāv 20 % no Parlamenta štata vienībām, un, otrkārt, tikai seši ievēlētie ieņem amatus Luksemburgā.

21. Ar 2013. gada 19. decembra vēstuli (turpmāk tekstā – “vēlēšanu komisijas 2013. gada 19. decembra lēmums” vai “lēmums noraidīt vēlēšanu komisijā iesniegto sūdzību”) vēlēšanu komisija atbildēja uz P. Colart iesniegto sūdzību, ko viņš iesniedzis kā SAFETY saraksta atbildīgais, norādot, ka, nepastāvot saistošam tiesas nolēmumam par apzīmējuma “SAFE” izmantošanu, tika nolemts pieņemt visus sarakstu nosaukumus, kādus norādījušas to atbildīgās personas, un ka Colart un citi, tostarp nolemjot iesniegt sarakstu ar nosaukumu “SAFETY”, novērsa jebkādu sajaukšanas risku, kas varētu rasties, ja vēlētājiem būtu norādīti divi konkurējoši saraksti ar vienādiem nosaukumiem.

22. Runājot par to, vai norādītais balsojums ir reāls, vēlēšanu komisija norādīja P. Colart , ka neizmantoto balsošanas biļetenu skaits tika regulāri pārbaudīts gan balsošanas biroju atvēršanas brīdī, gan to slēgšanas brīdī, turklāt tie tika nodrošināti ar elektroniskām slēdzenēm, un ka neesot konstatēta neviena kļūda, kas ļauj kliedēt viņa šaubas par apgalvoto iespēju, ka urnas esot atvērtas un piepildītas ar balsošanas biļeteniem, aizvietojot tajās jau esošos biļetenus.

23. Par lūgumu pārskaitīt balsošanas biļetenus vēlēšanu komisija norādīja P. Colart , ka tā esot vienbalsīgi nolēmusi tos nepārskaitīt, jo neesot neviena saprātīga argumenta šādai rīcībai un pierādījumus ietveroša attaisnojuma tai.

24. Visbeidzot, runājot par vēlēšanu rezultātiem, vēlēšanu komisija uzsvēra, ka tai nekāda politiskā analīze nav jāveic un jo mazāk jāsniedz komentāri par ievēlēto personu piederību vienam vai citam Parlamenta ģenerāldirektorātam. Attiecībā uz ievēlēto personu skaitu ar darba vietu Luksemburgā tas pilnībā atbilst nepieciešamajam minimumam, kas noteikts RPP.

Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība

25. Prasītāji lūdz Civildienesta tiesai:

– atcelt personāla komitejas vēlēšanu, kuras notika 2013. gada rudenī un kuru rezultāti oficiāli tika publicēti 2013. gada 28. novembrī, rezultātus;

– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26. Parlamenta prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

– noraidīt prasību pamatā kā acīmredzami nepieņemamu vai pakārtoti kā nepamatotu;

– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27. Ar Civildienesta tiesas kancelejas 2014. gada 15. septembra vēstuli kā procesa organizatoriskie pasākumi lietas dalībniekiem tika uzdoti jautājumi, uz kuriem tiem bija pienācīgi jāatbild noteiktajā termiņā.

28. No savas puses prasītāji paskaidroja, ka tie nav vērsušies iecēlējinstitūcijā (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas un ka tie, sūtot sūdzības oriģinālu vēlēšanu komisijai, tās kopiju konkrētām personām, kas ir tiesīgas rīkoties iecēlējinstitūcijas vārdā, esot nosūtījuši tikai pārskatāmības un pieklājības nolūkā. Tie arī apstiprināja, ka lēmums, kuru viņi lūdz atcelt, ir tas, ar ko paziņo vēlēšanu rezultātus, ņemot vērā, ka, viņuprāt, ar vēlēšanu komisijas 2013. gada 19. decembra lēmumu tikai tika apstiprināti iepriekš 28. novembrī paziņotie rezultāti.

29. Turklāt prasītāji norādīja, ka pēc vēlēšanu komisijas 2013. gada 19. decembra lēmuma viņi nav interesējušies iecēlējinstitūcijā par iespēju iesniegt sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam, jo, pirmkārt, šāda sūdzība nebūtu lietderīga, tāpēc ka iecēlējinstitūcijai nav hierarhiskas varas pār vēlēšanu komisiju un tātad tā principā nevar mainīt šīs komisijas lēmumus. Otrkārt, saskaņā ar RPP 41. panta tekstu un ievērojot apgalvojumu, ka iecēlējinstitūcijai principā nav mērķa traucēt personāla komitejas vēlēšanu procesu, prasītāji uzskata, ka Civildienesta tiesa atbilstoši RPP 41. pantam ir kompetenta, lai tieši izvērtētu vēlēšanu komisijas lēmumu tiesiskumu.

30. Atzīstot, ka saskaņā ar judikatūru iecēlējinstitūcija, lai gan tai nav nekādas hierarhiskas varas pār vēlēšanu komisiju, var iestāties, grozot minētās komisijas lēmumus, un tai tas pat ir jādara, ja tie ir prettiesiski, prasītāji lūdza “attīstīt judikatūru tādā veidā, ka iecēlējinstitūcija absolūti nedrīkst iejaukties vēlēšanu procesā”.

31. Savukārt Parlaments apstiprināja Civildienesta tiesai, ka tas nekādas lemšanas pilnvaras vēlēšanu komisijai nebija deleģējis, lai tā varētu pieņemt lēmumus iecēlējinstitūcijas vārdā un uz tās rēķina. It īpaši kompetence lemt par sūdzībām, kas iesniegtas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, ir ekskluzīvi piešķirta šīs iestādes birojam, priekšsēdētājam un ģenerālsekretāram.

32. Norādot, ka tas netika īpaši informējis savu personālu par to, ka personāla pārstāvības iestādes nevar, pieņemot tādu tiesisko regulējumu kā RPP, atkāpties no tādas Civildienesta noteikumu normas, kāda ir Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā, Parlaments paziņoja Civildienesta tiesai, ka pēc vēršanās pie vēlēšanu komisijas ar sūdzību RPP 41. panta izpratnē citi kandidāti par 2013. gada rudenī organizētajām personāla komitejas vēlēšanām 2014. gada 28. februārī iesniedza iecēlējinstitūcijā sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, kura tika noraidīta ar iecēlējinstitūcijas šī paša gada 18. jūnija lēmumu.

33. Parlaments uzsvēra, ka saskaņā ar judikatūru iecēlējinstitūcijai ir pienākums arī pēc savas iniciatīvas iejaukties, ja ir šaubas par personāla komitejas vēlēšanu tiesiskumu. Šajā ziņā tas arī norādīja, ka pretēji tam, kāds ir gadījums ar konkursa atlases komisijas lēmumiem, kurus tā nevar grozīt, iecēlējinstitūcijai ir tiesības iejaukties vēlēšanu komisijas darbā, kuras locekļus ieceļ personāla pilnsapulcē, lai labotu tās iespējamos konstatētos pārkāpumus.

Juridiskais pamatojums

Lietas dalībnieku argumenti

34. Savā prasības pieteikumā spontāni skarot jautājumu par prasības pieņemamību, prasītāji uzsver, ka tā ir celta pēc 2013. gada 12. decembra sūdzības vēlēšanu komisijai saskaņā ar RPP 41. pantu, kas ir noraidīta ar šī paša gada 19. decembra lēmumu. Tādējādi prasītāji uzskata, ka tiem “ir tiesības celt šo prasību, ievērojot Civildienesta noteikumu 91. panta un Reglamenta 100. panta 3. punkta normas”, un šajā ziņā tie apgalvo, atsaucoties uz spriedumu lietā Vanhellemont /Komisija (T‑396/03, EU:T:2005:406), ka Parlaments “nevar aizbildināties ar to, ka tā iekšējā tiesiskajā regulējumā vēlēšanu komisijai ir piešķirtas tiesības izskatīt sūdzības par personāla komitejas vēlēšanām, lai izvairītos no savas atbildības saistībā ar šo vēlēšanu tiesiskuma kontroli”.

35. Atbildot uz Civildienesta tiesas jautājumiem, prasītāji tiesas sēdē apgalvoja, ka iecēlējinstitūcijai noteikti bija zināms par vēlēšanu komisijas paredzamo atbildi uz viņu sūdzību un tātad tā “kaut kad” starp 2013. gada 12. un 19. decembri pieņēma lēmumu sniegt negatīvu atzinumu, kurš kļuva par vēlēšanu komisijas 2013. gada 19. decembra lēmumu.

36. Parlaments atsaucas uz to, ka prasība ir nepieņemama, uzsverot, ka tā tika celta uz LESD 270. panta un Civildienesta noteikumu 91. panta pamata. Taču šī iestāde atgādina, ka Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punktā ir skaidri paredzēts, ka “[prasību] [Eiropas Savienības] tiesā var iesniegt tikai tad, ja iecēlējinstitūcija[i] ir iepriekš iesniegta sūdzība atbilstīgi [Civildienesta noteikumu] 90. panta 2. punktam tajā norādītajā termiņā un sūdzība ir noraidīta ar tiešu vai netiešu [iecēlējinstitūcijas] lēmumu”.

37. Šajā ziņā Parlaments norādīja, ka saskaņā ar Parlamenta biroja 2014. gada 13. janvāra lēmuma par iecēlējinstitūcijas un institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, pilnvaru deleģēšanu pielikuma X punktu ar nosaukumu ‟Pieteikumi un tiesību aizsardzības līdzekļi”, kas šajā ziņā ir identisks iepriekš piemērojamajam Parlamenta biroja 2004. gada 3. maija lēmumam, iecēlējinstitūcijas pilnvaras izskatīt sūdzības par citu struktūrvienību, nevis biroja, Parlamenta priekšsēdētāja vai ģenerālsekretāra pieņemtajiem lēmumiem ir deleģētas ģenerālsekretāram. Tādējādi šajā lietā ir jākonstatē, ka, neievērojot judikatūru, kas izriet no sprieduma lietā Diezler u.c./EESK (146/85 un 431/85, EU:C:1987:457), prasītāji nav iesnieguši iecēlējinstitūcijā nekādu sūdzību. Tādējādi, tā kā prasības pieņemamības nosacījumi ir pamatoti ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem, šī prasība ir jāatzīst par nepieņemamu.

38. Attiecībā uz prasītāju norādīto apstākli, ka viņi ir vērsušies vēlēšanu komisijā ar sūdzību, Parlaments iebilst, ka RPP paredzētā sūdzības procedūra atšķiras no Civildienesta 90. panta 2. punktā paredzētās. Pat ja RPP V nodaļā ‟Sūdzības” ir paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis ar nosaukumu ‟sūdzība”, ko var izmantot attiecībās ar vēlēšanu komisiju, šādā ar šo regulējumu ieviestā procedūrā, kurā turklāt administrācijai nav nekādu lēmuma pieņemšanas vai koplēmuma pilnvaru, nav paredzēts informēt iecēlējinstitūciju, nedz arī iespēju tai iejaukties procesā, lai formulētu atbildi uz šādi iesniegto sūdzību, kā, piemēram, vēlēšanu komisijas šajā lietā pieņemto lēmumu sūdzību noraidīt. Katrā ziņā vēlēšanu komisija nav deleģējumu saņēmusī instance, kas varētu iecēlējinstitūcijas vārdā izskatīt saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniegtās sūdzības.

39. Tādējādi Parlaments norāda, ka šajā lietā, pretēji prasībām judikatūrā, pirms šīs prasības celšanas tam kā iecēlējinstitūcijai nebija informācijas par prasītāju iebildumiem vai vēlmēm. Tā tiesas sēdē Parlaments atzina, ka RPP 41. un 42. panta redakcija, iespējams, var maldināt ierēdņus un darbiniekus par nepieciešamību vēlēšanu jautājumos iesniegt sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam pirms prasības celšanas tiesā saskaņā ar LESD 270. pantu un Civildienesta noteikumu 91. pantu. Uzturot savus pamata prasījumus par prasības nepieņemamību, šī iestāde tomēr tiesas sēdē paskaidroja, ka nolūkā ievērot ierēdņu pilnsapulces suverenitāti un personāla komitejas neatkarību, kas ir RPP līdzautori, tā šajā posmā neiejaucās jautājumā par šo dokumentu, ko pieņēma abas personāla pārstāvību iemiesojošās struktūrvienības.

Civildienesta tiesas vērtējums

40. Lai izvērtētu šīs prasības pieņemamību, ko Parlaments apstrīd, vispirms jāprecizē tie dokumentu veidi, kurus Civildienesta tiesa var pārbaudīt vēlēšanu jomā, un pēc tam jāprecizē prasības saistībā ar pirmstiesas stadiju šajā jomā.

Par tiem dokumentu veidiem, kurus var pārbaudīt tiesā vēlēšanu jomā

41. Pirmkārt, jāatgādina, ka strīdos tiesā it īpaši saistībā ar personāla komiteju vēlēšanām Savienības tiesa ir kompetenta lemt, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu vispārējām normām par ierēdņu prasībām, kas celtas atbilstoši LESD 270. pantam. Šo pārbaudi tiesā veic prasībās, kuras vērstas pret konkrētu iestādi un kuru priekšmets ir iecēlējinstitūcijas darbības vai bezdarbība, kas ļauj īstenot tās šajā jomā veicamo administratīvo kontroli (skat. spriedumus Dapper u.c./Parlaments, 54/75, EU:C:1976:127, 8. un 24. punkts; Diezler u.c./EESK, EU:C:1987:457, 5. punkts, un Grynberg un Hall /Komisija, T‑534/93, EU:T:1994:86, 20. punkts).

42. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iestādēm ir pienākums nodrošināt saviem ierēdņiem iespēju brīvi iecelt savus pārstāvjus, ievērojot noteiktās normas (šajā ziņā skat. spriedumus Dapper u.c./Parlaments, EU:C:1976:127, 22. punkts, un Maindiaux u.c./EESK, T‑28/89, EU:T:1990:18, 32. punkts). Tātad tām ir pienākums brīdināt vai aizliegt acīmredzamus to struktūrvienību pārkāpumus, kurām ir uzticēts organizēt, piemēram, personāla komitejas vēlēšanas, vai, kā šajā lietā, vēlēšanu komisijas pārkāpumus.

43. Šajā ziņā, pirmkārt, administrācijai var būt pienākums pieņemt obligāta rakstura lēmumus (šajā ziņā skat. spriedumus Maindiaux u.c./EESK, EU:T:1990:18, 32. punkts, un Milella un Campanella /Komisija, F‑71/05, EU:F:2007:184, 71. punkts), un, otrkārt, katrā ziņā tai ir pienākums lemt par sūdzībām, kas par šo jautājumu var tikt iesniegtas atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantam (spriedums Dapper u.c./Parlaments, EU:C:1976:127, 23. punkts).

44. Administrācijas īstenotā kontrole vēlēšanu jomā, kas ir pamatā – kā tas ir atgādināts šī sprieduma 41. punktā – iecēlējinstitūcijas darbībām vai bezdarbībai, kuras tiesiskumu var pārbaudīt Savienības tiesā, nav ierobežota tikai līdz tiesībām iejaukties situācijās, kad civildienesta noteikumos noteiktās vai administratīvās struktūrvienības, kurām ir uzticēts organizēt vēlēšanas, jau ir pārkāpušas ar vēlēšanām saistītās tiesību normas, vai konkrēti draud tās neievērot. Tieši pretēji, iestādēm ir tiesības iejaukties pēc savas iniciatīvas, ieskaitot preventīvā veidā, gadījumā, kad tām radušās šaubas par vēlēšanu tiesiskumu (spriedums Maindiaux u.c./EESK, EU:T:1990:18, 32. punkts).

45. Iecēlējinstitūcijas prerogatīvās ietilpstošo lēmumu vēlēšanu jomā starpā, par kuriem var celt prasību saskaņā ar LESD 270. pantu un Civildienesta noteikumu 91. pantu, ir it īpaši lēmumi par iecēlējinstitūcijas atturēšanos pārbaudīt civildienesta noteikumos noteikto struktūrvienību pieņemto lēmumu tiesiskumu (skat. spriedumu White /Komisija, T‑65/91, EU:T:1994:3, 91. punkts), par rīkojumu vietējai personāla komitejas nodaļai veikt konkrētas darbības (skat. spriedumu Milella un Campanella /Komisija, EU:F:2007:184, 62. un 70. punkts, kā arī rīkojumu Klar un Fernandez Fernandez /Komisija, F‑114/13, EU:F:2014:192, 66. punkts, rīkojums pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑665/14 P), par struktūrvienību, kurām uzticēta vēlēšanu organizēšana, lēmumu atcelšanu, ieskaitot vēlēšanu rezultātu paziņošanu, vai arī par rīkojuma izdošanu vēlēšanu komisijai izlabot kļūdas (skat. spriedumu Loukakis u.c./Parlaments, F‑82/11, EU:F:2013:139, 94. punkts) un pat lēmumi par šādu struktūrvienību likvidēšanu (skat. spriedumu White /Komisija, EU:T:1994:3, 100. punkts). Tomēr Savienības tiesa nevar pārbaudīt iecēlējinstitūcijas atteikumu rīkoties, ja šai pēdējai minētai nav kompetences veikt no tās lūgtos pasākumus, kā tas ir gadījumā ar vietējās personāla komitejas lēmumiem par tās biroja sastāvu tiesiskumu (skat. spriedumu Hecq un SFIE /Komisija, T‑35/98, EU:T:1999:23, 28.–41. punkts) vai arī lēmumu, par kuriem nav atbildīga iecēlējinstitūcija, bet personāla komiteja vai cita struktūrvienība, tiesiskumu (spriedums Milella un Campanella /Komisija, EU:F:2007:184, 43. punkts).

46. Tātad Savienības tiesai ir kompetence tikai attiecībā uz iecēlējinstitūcijas pieņemtajiem nelabvēlīgajiem lēmumiem (skat., piemēram, spriedumu Venus un Obert /Komisija un Padome, 783/79 un 786/79, EU:C:1981:245, 22. punkts). It īpaši tiesvedībās par vēlēšanām saistībā ar personāla komitejas iecelšanu jāatgādina, ka civildienesta noteikumos noteiktas vai nenoteiktas struktūrvienības, kurai nav deleģējuma no iecēlējinstitūcijas, piemēram, personāla komitejas, pieņemtie tiesību akti principā nav dokumenti, kurus izdod pati iecēlējinstitūcija, un tādēļ tos var apstrīdēt ar atsevišķu prasību Savienības tiesā (skat. spriedumu Milella un Campanella /Komisija, EU:F:2007:184, 42. un 43. punkts).

47. Faktiski, pārbaudot tiesā iecēlējinstitūcijas darbības vai bezdarbību saistībā ar tās pienākumu nodrošināt vēlēšanu tiesiskumu, Savienības tiesai, ņemot vērā vēlāku tiesību aktu, kas veido vēlēšanu organizatoriskās darbības, saskaņotību un sarežģīto procesu, kurā tie tiek pieņemti, tikai pakārtotā veidā var lūgt pārbaudīt, vai vēlēšanu komisijas pieņemtie tiesību akti, kas ir cieši saistīti ar iecēlējinstitūcijas izdoto apstrīdēto lēmumu, ir, iespējams, prettiesiski (spriedumi Marx Esser un del Amo Martinez /Parlaments, T‑182/94, EU:T:1996:130, 37. punkts, un Chew /Komisija, T‑28/96, EU:T:1997:97, 20. punkts). Šādas pārbaudes priekšnoteikums tomēr ir, ka pastāv iecēlējinstitūcijas lēmums.

Par prasībām saistībā ar pirmstiesas stadiju vēlēšanu jautājumos

48. Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Civildienesta tiesā celtās prasības atbilstoši LESD 270. pantam un Civildienesta noteikumu 91. pantam pieņemamība, kāda tā ir šajā lietā, ir pakļauta nosacījumam par pirmstiesas stadijas norisi bez pārkāpumiem (spriedums Van Neyghem /Reģionu komiteja, T‑288/04, EU:T:2007:1, 53. punkts, un rīkojums Lebedef /Komisija, F‑60/13, EU:F:2014:6, 37. punkts).

49. Attiecībā uz tiesību aktiem, kas pieņemti, pildot visām Savienības iestādēm noteikto pienākumu nodrošināt personāla pārstāvības organizāciju vēlēšanu un sekojošo šo organizāciju sastādīšanas tiesiskumu, tie ir šīs iestādes lēmumi, par kuriem ierēdņi un darbinieki var iesniegt tiešu sūdzību iecēlējinstitūcijā, un viņiem nav pienākuma ievērot Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā noteikto procedūru un pirms tam lūgt iecēlējinstitūciju pieņemt lēmumu attiecībā uz viņiem (šajā ziņā skat. spriedumus de Dapper u.c./Parlaments, EU:C:1976:127, 23. punkts; Milella un Campanella /Komisija, EU:F:2007:184, 54. punkts, un rīkojumu Klar un Fernandez Fernandez /Komisija, EU:F:2014:192, 58. un 59. punkts).

50. Savienības tiesa arī atzīst iespēju rīkoties tieši, iesniedzot sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam, pat tad, ja iecēlējinstitūcija vēl nav pieņēmusi tiešu vai netiešu lēmumu nepārbaudīt lēmuma, ko izdevusi vēlēšanas organizējošā struktūrvienība, tiesiskumu, ar nosacījumu, ka šādā sūdzībā ieinteresētā persona precizē pasākumus, kuri noteikti Civildienesta noteikumos un kurus iecēlējinstitūcija esot izlēmusi neveikt (spriedums White /Komisija, EU:T:1994:3, 91. un 92. punkts).

51. Vēlēšanu strīdu jomā saistībā ar Savienības institūciju personāla komiteju nozīmēšanu jebkurā gadījumā, lai varētu celt prasību atbilstoši LESD 270. pantam un Civildienesta noteikumu 91. pantam, ir nepieciešams iesniegt iepriekšēju sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu (skat. spriedumu Diezler u.c./EESK, EU:C:1987:457, 7. punkts).

Par šīs prasības pieņemamību

52. Šajā lietā Civildienesta tiesa konstatē, ka iecēlējinstitūcijas lēmums nav pieņemts, pildot visām iestādēm noteikto pienākumu nodrošināt personāla vēlēšanu un personāla pārstāvības organizāciju sastādīšanas tiesiskumu, un prasītāji tajā nav arī tieši iesnieguši nedz aicinājumu pārbaudīt 2013. gada rudenī notikušo Parlamenta personāla komitejas vēlēšanu tiesiskumu, nedz sūdzību Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, kas būtu iesniegta par tās pieņemto tiešo vai netiešo lēmumu, ar ko tiek atteikts pārbaudīt vai nu šo vēlēšanu norises, vai vēlēšanu komisijas pieņemto lēmumu tiesiskumu, kā, piemēram, lēmuma noraidīt vēlēšanu komisijā iesniegto sūdzību vai arī šīs komisijas pasludināto rezultātu tiesiskumu.

53. Šajā ziņā, pretēji prasītāju apgalvotajam tiesas sēdē, iecēlējinstitūcijas lēmums nav pieņemts labvēlīga atzinuma formā, kas būtu izdarīts laikā no 2013. gada 12. līdz 19. decembrim, tikai tādēļ, ka tai tika nosūtīta vēlēšanu komisijai iesniegtās sūdzības kopija atbilstoši RPP 41. pantam. Turklāt prasītāji nekādā veidā nav pieminējuši šādu tiešo vai netiešo lēmumu nedz savā petitum , nedz vispārīgā veidā savā prasības pieteikumā.

54. Taču šīs lietas apstākļos Civildienesta tiesa norāda, ka prasītājiem ir pieļaujams pēc vēlēšanu komisijas lēmuma, ar ko noraida sūdzību un kas pieņemts saskaņā ar RPP 41. pantu, vērsties iecēlējinstitūcijā ar lūgumu pieņemt lēmumu par tās nostāju attiecībā uz apstrīdēto personāla komitejas vēlēšanu tiesiskumu, proti, lai tā atceltu šo vēlēšanu rezultātus, un gadījumā, ja tā tieši vai netieši noraida šo lūgumu, iesniegt sūdzību Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumus de Dapper u.c./Parlaments, EU:C:1976:127, 28. un 29. punkts; Grynberg un Hall /Komisija, EU:T:1994:86, 23. punkts; Marx Esser un del Amo Martinez /Parlaments, EU:T:1996:130, 17.–22. un 33. punkts, un Loukakis u.c./Parlaments, EU:F:2013:139, 25., 29. un 46. punkts). Ņemot vērā šī sprieduma 50. punktā atgādināto judikatūru, prasītāji pēc vēlēšanu komisijas atteikuma apmierināt viņu pieteikumu atbilstoši RPP 41. un 42. punktam varēja arī iesniegt tiešu sūdzību iecēlējinstitūcijā Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē.

55. Tomēr prasītāji iesniedza tikai vienu sūdzību, nevis sūdzību Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, bet sūdzību, kas paredzēta RPP 41. un 42. pantā, proti, sūdzību vēlēšanu komisijā. Lēmumu par šīs sūdzības noraidīšanu pieņēma vēlēšanu komisija, nevis iecēlējinstitūcija, kurai tika nosūtīta tikai šādi iesniegtas sūdzības kopija, un, kā norāda Parlaments, tā nav nedz 2013. gada 19. decembra lēmuma autore, nedz līdzautore.

56. Šajos apstākļos, pretēji Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punktā pieprasītajam, kura mērķis ir veicināt mierizlīgumu par dažādām domstarpībām starp ierēdņiem vai darbiniekiem un administrāciju, šajā lietā iecēlējinstitūcija nesaņēma tiešu pieteikumu vai sūdzību, kurā būtu lūgts pārbaudīt vēlēšanu komisijas 2013. gada 19. decembra lēmumu vai personāla komitejas vēlēšanas vispār. Turklāt Civildienesta tiesa norāda, ka, kam prasītāji piekrita, tie nekādā veidā nav mēģinājuši iecēlējinstitūcijā pārbaudīt, vai pēc sūdzības noraidīšanas vēlēšanu komisijā saskaņā ar RPP 41. pantu vēl bija nepieciešams vērsties iecēlējinstitūcijā Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta kārtībā, lai varētu vēlāk celt prasību, pamatojoties uz LESD 270. pantu un Civildienesta noteikumu 91. pantu.

57. No tā izriet, ka šī pret Parlamentu celtā prasība, kas attiecas uz vēlēšanu komisijas paziņotajiem un 2013. gada 19. decembrī apstiprinātajiem vēlēšanu rezultātiem, nevis uz iecēlējinstitūcijas lēmumu, ir nepieņemama daļā par īpašām judikatūras prasībām vēlēšanu jomā, kuras ir atgādinātas iepriekš.

58. Šo secinājumu neatspēko spriedums lietā Vanhellemont /Komisija (EU:T:2005:406), uz kuru atsaucas prasītāji. Faktiskie un juridiskie lietas apstākļi, kas bija šī sprieduma pamatā, skaidri atšķiras no šajā lietā esošajiem. Minētā sprieduma 27. punktā Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa skaidri norādīja, ka, runājot par Eiropas Komisijas personāla komitejas vēlēšanām, vēlēšanu birojam nebija kompetences izskatīt sūdzību par vēlēšanu spēkā esamību, bet tam, piemērojot Komisijas personāla pilnsapulcē pieņemtā regulējuma 20. pantu, bija nekavējoties jānodod šī sūdzība Komisijai. Tad Pirmās instances tiesa šī paša sprieduma nākamajā punktā konstatēja, ka līdz ar to nelabvēlīgais akts, pret kuru bija vērsta prasība, bija Komisijas netiešais lēmums neiejaukties, kas bija pieņemts 2003. gada janvārī, pēc tam, kad vēlēšanu birojs 2002. gada 23. decembrī, piemērojot atbilstošā vēlēšanu regulējuma 20. pantu, savai iecēlējinstitūcijai bija nosūtījis prasītāja sūdzību. Pirmās instances tiesa secināja, ka prasība ir nepieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret iepriekš minēto iecēlējinstitūcijas nelabvēlīgo lēmumu.

59. Tādējādi prasība lietā Vanhellemont /Komisija (EU:T:2005:406) tika atzīta par pieņemamu tikai, ciktāl tā bija vērsta pret iecēlējinstitūcijas izdotu aktu. Tomēr šajā lietā jākonstatē, ka prasītāji ne tikai nekad nav vērsušies tieši iecēlējinstitūcijā, bet turklāt RPP nav paredzēts, pretēji iepriekšējā punktā minētajam vēlēšanu regulējumam, ka vēlēšanu komisija nodotu iecēlējinstitūcijai sūdzības, kas tajā iesniegtas, lai tā pieņem lēmumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam. Turklāt, lai gan tiešām RPP 41. pantā ir paredzēts, ka “tikai vēlēšanu komisija ir kompetenta izskatīt strīdus vai sūdzības saistībā ar [p]ersonāla komitejas vēlēšanām”, tomēr no iepriekš minētās judikatūras viedokļa, ja tāda organizācija kā šajā lietā nolemj neapmierināt kandidāta vai vēlētāja sūdzību, tad šāda lēmuma tiesiskumu, ieskaitot tā pamatojumu, tāpat kā visu vēlēšanu darbību tiesiskumu, iecēlējinstitūcija vēlēšanu jomā var vienmēr administratīvi pārbaudīt, šajā ziņā precizējot, ka tā ir iecēlējinstitūcijas darbība vai bezdarbība vēlēšanu tiesiskuma pārbaudes pilnvaru īstenošanā, par ko var celt prasību tiesā atbilstoši LESD 270. pantam (šajā ziņā skat. spriedumu Loukakis u.c./Parlaments, EU:F:2013:139, 101. punkts).

60. It īpaši arī vēlēšanu jomā pienākums pirms prasības saskaņā ar LESD 270. pantu celšanas iesniegt sūdzību, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā, par iecēlējinstitūcijas darbībām vai bezdarbību tās pienākuma pārbaudīt personāla komitejas vēlēšanas ietvaros nevar izzust tādēļ, ka organizācija, šajā gadījumā – vēlēšanu komisija, kurai turklāt iecēlējinstitūcija nav deleģējusi savu kompetenci pieņemt lēmumus šajā jomā, atbilstoši personāla komitejas un pašas institūcijas personāla pieņemtajam dokumentam ir kompetenta pieņemt lēmumus par sūdzībām saistībā ar vēlēšanu norisi un šo vēlēšanu rezultātu.

61. Pirmkārt, lai gan, protams, Civildienesta noteikumos, it īpaši to II pielikuma 1. panta otrajā daļā, ir noteikts, ka ierēdņu pilnsapulcei ir normatīvo aktu izdošanas pilnvaras šajā jomā, lai katrā iestādē papildinātu tiesisko regulējumu, ko personāla pārstāvības jomā ievieš ar Civildienesta noteikumiem (skat. spriedumu Maindiaux u.c./EESK, EU:T:1990:18, 45. punkts), Civildienesta tiesa vēlas atgādināt, ka, tāpat kā pašām iestādēm, ierēdņu pilnsapulcei un Civildienesta noteikumos noteiktām struktūrvienībām, kā, piemēram, personāla komitejai, tomēr nav kompetences, nosakot “personāla komitejas ievēlēšanas nosacījumus”, kādi ir RPP, kuri tai jāpieņem saskaņā ar Civildienesta noteikumu II pielikuma 1. panta otro daļu, atkāpties no skaidras Civildienesta noteikumu normas, šajā gadījumā no Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta (šajā ziņā skat. spriedumu Schneider /Komisija, T‑54/92, EU:T:1994:283, 19. punkts).

62. Otrkārt, jāuzsver, ka RPP 41. pantā paredzētajā sūdzībā tiek lūgts, lai vēlēšanu komisija, kas nav pilnvarota vērsties iecēlējinstitūcijā, pārskata tās pasludinātos vēlēšanu rezultātus. Šāds vēlēšanu komisijas lēmums, kas šajā lietā pieņemts īsajā RPP paredzētajā termiņā, galu galā ir tikai apstiprinošs lēmums vai, ja nepieciešams, par vēlēšanu rezultātiem informējošs lēmums, kā to atzina arī prasītāji. Šajā gadījumā, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 46. un 47. punktā, Civildienesta tiesai nav kompetences tieši, neesot atbildētājas iestādes iecēlējinstitūcijas lēmumam, lemt par vēlēšanu komisijas lēmuma tiesiskumu.

63. Savukārt attiecībā uz iecēlējinstitūcijas lēmumu, ar kuru tiek izskatīta sūdzība vēlēšanu jomā, kas iesniegta atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam, šāds lēmums ir, ņemot vērā vēlēšanu rezultātus un tās pienākumu nodrošināt saviem ierēdņiem un darbiniekiem iespēju brīvi iecelt savus pārstāvjus, ievērojot noteiktās normas, iecēlējinstitūcijas izvēle rīkoties vai atturēties no rīcības vēlēšanu procesā. Šādā gadījumā vēlēšanu jomā Civildienesta tiesai ir kompetence pārbaudīt iecēlējinstitūcijas lēmuma tiesiskumu, tostarp, lai noteiktu, vai ‟[iecēlējinstitūcija] ir atturējusies veikt Civildienesta noteikumos noteiktos pasākumus” Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē.

64. Šajā ziņā Civildienesta tiesa nevar mainīt saturu un loģiku, kas ir pamatā pastāvīgajai judikatūrai par personāla vēlēšanu organizēšanu dažādās Savienības iestādēs, tāda iemesla dēļ, ka, runājot par Parlamentu, pirmkārt, RPP 41. panta teksts, ko pieņēmusi personāla komiteja un ierēdņu pilnsapulce, var vēlētājiem un kandidātiem likt domāt, ka Savienības tiesa ir kompetenta tieši lemt par vēlēšanu komisijas pieņemto lēmumu tiesiskumu, un ka, otrkārt, šajā stadijā Parlaments ir atteicies izmantot savas pilnvaras iejaukties, lai grozītu šo tekstu tādā veidā, kas turpmāk atspoguļotu pirmstiesas prasības vēlēšanu jomā. Tas ir šādi jo vairāk situācijā, kāda ir šajā lietā, kad, kā prasītāji to paskaidroja tiesas sēdē, pirmkārt, tie ar nodomu nolēma iesniegt tieši šo prasību, nevēršoties iepriekš iecēlējinstitūcijā, tādēļ, ka viņi neuzskatīja par vēlamu tās iejaukšanos vēlēšanu procesā, un, otrkārt, viņi atsaucās tieši uz RPP 41. pantu un Civildienesta noteikumu 91. pantu kā uz savas prasības juridisko pamatu, nevis uz Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu.

65. Visbeidzot, apstāklim, ka spriedumā lietā Sabbatucci /Parlaments (T‑42/98, EU:T:1999:247) Pirmās instances tiesa noraidīja pēc būtības prasību, kura tika celta pirms sūdzības iesniegšanas Parlamenta vēlēšanu komisijā, nevis pirms sūdzības Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, vairāk nav nozīmes it īpaši tāpēc, ka šajā lietā prasītājs un iecēlējinstitūcija bija panākuši izlīgumu tieši pēc tam, kad šī pēdējā tiesvedībā par pagaidu pasākumiem, kas uzsākta atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. panta 4. punktā minētajam īpašajam procesam, nolēma veikt atkārtotu balsu skaitīšanu, proti, veikt Civildienesta noteikumos noteikto pasākumu.

66. No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šī prasība ir jānoraida kā nepieņemama.

Par tiesāšanās izdevumiem

67. Saskaņā ar Reglamenta 101. pantu, ievērojot citus šī Reglamenta otrās [trešās] iedaļas astotās nodaļas noteikumus, lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats un viņam piespriež atlīdzināt lietas dalībnieka, kuram nolēmums ir labvēlīgs, tiesāšanās izdevumus, ja šis lietas dalībnieks to ir prasījis. Saskaņā ar šī Reglamenta 102. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir labvēlīgs, var piespriest segt savus tiesāšanās izdevumus pašam un daļēji vai pilnībā atlīdzināt pretējās puses tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas, it īpaši, ja tā pretējai pusei ir radījusi izdevumus, kuri atzīti par nepamatotiem vai ļaunprātīgi radītiem.

68. No šajā spriedumā izklāstītā pamatojuma izriet, ka prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt Parlaments savos prasījumos ir tieši lūdzis piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tomēr Civildienesta tiesa norāda, kā tas tika konstatēts šī sprieduma 64. punktā, ka RPP 41. un 42. punkts varēja ļaut vēlētājiem un kandidātiem, kādi bija prasītāji, domāt, ka Savienības tiesai ir kompetence tieši lemt par vēlēšanu komisijas pieņemto lēmumu tiesiskumu. Parlaments atzina, ka šāda neskaidrība pastāv, bet norādīja Civildienesta tiesai, ka ir atteicies iejaukties un grozīt šo tekstu, kā arī nav pienācīgi informējis savu personālu par šo jautājumu.

69. Ņemot vērā šo atbildētāja rīcību un to, ka prasītāji necentās noskaidrot iecēlējinstitūcijā, vai pēc sūdzības noraidīšanas vēlēšanu komisijā saskaņā ar RPP 41. pantu, ka tas bija ar viņu noraidīto sūdzību, bija jāiesniedz iepriekšēja sūdzība Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, Civildienesta tiesa uzskata, ka ir jāpiemēro Reglamenta 102. panta 2. punkts, un līdz ar to nolemj, ka Parlaments sedz savus tiesāšanās izdevumus pats un atlīdzina pusi no prasītāju tiesāšanās izdevumiem.

Rezolutīvā daļa

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;

2) P. Colart un pārējie prasītāji, kuru uzvārdi ir minēti pielikumā, sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem;

3) Eiropas Parlaments sedz pats savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina pusi no prasītāju tiesāšanās izdevumiem.