Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (septītā palāta paplašinātā sastāvā) 2014. gada 12. jūnija spriedumu lietā T-286/09 Intel Corporation/Eiropas Komisija 2014. gada 28. augustā iesniedza Intel Corporation

(Lieta C-413/14 P)

(2014/C 395/31)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Intel Corporation (pārstāvji – D. M. Beard, QC, A. N. Parr un R. W. Mackenzie, Solicitors)

Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Komisija,

Association for Competitive Technology, Inc.,

Union fédérale des consommateurs – Que choisir (UFC – Que choisir)

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	pilnībā vai daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu;

—	pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	atcelt vai būtiski samazināt uzlikto naudas sodu;

—	pakārtoti, nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā atbilstoši Tiesas spriedumam;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies šajā tiesvedībā un tiesvedībā Vispārējā tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu, kas iedalāms trīs daļās, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot piemērojusi nepareizus juridiskus kritērijus, lai izvērtētu tās rīcības tiesiskumu atbilstoši EKL 82. pantam un EEZ līguma 54. pantam.

Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, secinot, ka attiecīgajai rīcībai bija raksturīga spēja ierobežot konkurenci un tātad tā varēja tikt atzīta par pretēju EKL 82. pantam un EEZ līguma 54. pantam, nepastāvot nepieciešamībai izskatīt visus faktus, kuriem ir nozīme, un globālo faktisko kontekstu.

Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, secinot, ka, lai konstatētu EKL 82. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpumu, spēja ierobežot konkurenci var tikt izvērtēta, pamatojoties uz abstraktiem apsvērumiem, nevis iespējamām vai faktiskām sekām.

Vispārējā tiesa esot kļūdījusies savā pakārtoti izdarītajā secinājumā, proti, ka konkrētā rīcība bija spējīga ierobežot konkurenci, jo Vispārējā tiesa esot kļūdaini ņēmusi vērā faktorus, ar kuriem nevar tikt pierādīta šī spēja, un neesot ņēmusi vērā daudzus atbilstošus faktorus, kuri būtu bijis jāņem vērā, tādus kā rīcības tirgus segums, apgalvotās rīcības ilgums, faktiskie tirgus dati, kas liecina par ātru cenu samazināšanos un izstumšanas neesamību, un secinājumi, kas būtu bijis jāizdara no tikpat efektīva konkurenta (TEK) testa, ko Komisija veikusi administratīvajā procesā.

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, konstatējot pārkāpumu attiecībā uz pēdējiem diviem gadiem no apgalvotā pārkāpuma laikposma, ņemot vērā, ka konkrētās rīcības tirgus segums šo gadu gaitā skāra, vislielākais, tikai 3,5 % no konkrētā tirgus.

Ar trešo apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, tās rīcību attiecībās ar HP un Lenovo kvalificējot kā “ekskluzivitātes atlaides”, lai gan šī rīcībā attiecās tikai uz 28 % un 42 % (vai mazāk) no katra klienta veikto attiecīgā ražojuma iepirkumu apjoma, .t.i., nekādā ziņā neatbilstot norādei par “visām vai gandrīz visām” šo klientu vajadzībām.

Ar ceturto apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu un procesuālā taisnīguma principu attiecībā uz piecas stundas ilgu tikšanos, kas Komisijai notikusi ar svarīgo Dell vadītāju, par jautājumiem, kam ir objektīva saikne ar izmeklēšanas pamata aspektiem, un kuras laikā šis svarīgais Dell vadītājs sniedza ļoti detalizētus paskaidrojumus. Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, secinot, ka bija pietiekami, ka Komisija tikai darīja zināmu tikšanās laikā apspriesto tematu sarakstu, nevis aptaujātās personas par šiem tematiem teiktā ierakstu vai kopsavilkumu. Tāpat Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, secinot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai bija pienākums sniegt prima facie liecinājumus par to, ka Komisija nav fiksējusi attaisnojošus elementus; īstenībā apelācijas sūdzības iesniedzējas pienākums esot bijis vienīgi parādīt, ka nevar tikt izslēgts, ka šie materiāli varētu būt bijuši lietderīgi tās aizstāvībai, un šis pienākums konkrētajā gadījumā esot skaidri izpildīts.

Ar piekto apelācijas sūdzības pamatu, kas iedalāms trīs daļās, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot nepareizi konstatējusi Kopienas kompetenci attiecībā uz līgumiem, ko Intel noslēgusi ar Lenovo 2006. un 2007. gadā.

Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, secinot, ka šī rīcība ir tikusi “īstenota” Eiropas Ekonomikas zonā, jo Intel saskaņā ar minētajiem līgumiem nepārdeva nekādus ražojumus Lenovo Eiropas Ekonomikas zonā.

Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, secinot, ka “raksturīgu seku” tests sniedz atbilstošu pamatu Kopienas kompetencei attiecībā uz konkrēto rīcību.

Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, piemērojot “raksturīgu seku” testus, jo neesot bijis iespējams paredzēt, ka starp Intel un Lenovo noslēgtie līgumi attiecībā uz CPU x86 piegādi Ķīnā radīs tūlītējas un būtiskas sekas Eiropas Ekonomikas zonā.

Ar sesto apelācijas sūdzības pamatu, kas iedalāms divās daļās, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi dažādas kļūdas uzliktā naudas soda aprēķinā.

Naudas sods esot acīmredzami nesamērīgs.

Vispārējā tiesa, piemērojot Komisijas 2006. gada pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai attiecībā uz rīcību, kas veikta pirms to pieņemšanas, esot pārkāpusi ES tiesību pamatprincipus.