—

Doc Generici Srl vārdā – C. Marrapese, avvocato,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, pārstāvji,

—

Igaunijas valdības vārdā – N. Grünberg, pārstāvis,

—

Īrijas vārdā – E. Creedon, kā arī A. Joyce un B. Counihan, pārstāvji, kuriem palīdz C. Toland, barrister,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Pignataro-Nolin un M. Šimerdová, kā arī A. Sipos, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 267. pantu un Padomes 1995. gada 10. februāra Regulas (EK) Nr. 297/95 par maksām, kas maksājamas Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūrai (OV L 35, 1. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2012. gada 27. marta Regulu (ES) Nr. 273/2012 (OV L 90, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 297/95”), 3. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir izteikts tiesvedībā starp Agencia Italiana del Farmaco (AIFA) (Itālijas Zāļu aģentūra, turpmāk tekstā – “AIFA”) un Doc Generici Srl (turpmāk tekstā – “Doc Generici”) par maksu apjomu, kas maksājamas par izmaiņām vairākās tirdzniecības atļaujās (turpmāk tekstā – “TA”).

3

Saskaņā ar Regulas Nr. 297/95 1. panta “Darbības joma” noteikumiem:

“Maksas par cilvēkiem paredzētu un veterināro zāļu Kopienas tirdzniecības atļaujas iegūšanu un saglabāšanu un par citiem pakalpojumiem, ko sniedz [Eiropas Zāļu aģentūra, turpmāk tekstā – “EZA”], iekasē saskaņā ar šo regulu.

Šīs maksas apjomu nosaka [euro].”

4

Minētās regulas 3. pantā “Cilvēkiem paredzētas zāles, uz ko attiecas procedūras, kuras noteiktas Regulā (EK) Nr. 726/2004” ir noteikts:

“1. Zāļu [TA]

[..]

2. Izmaiņas

[..]”

5

Komisijas 2008. gada 24. novembra Regulas (EK) Nr. 1234/2008 par izmaiņu izskatīšanu cilvēkiem paredzētu zāļu un veterināro zāļu tirdzniecības atļauju nosacījumos (OV L 334, 7. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2012. gada 3. augusta Regulu (ES) Nr. 712/2012 (OV L 209, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1234/2008”), preambulas 6. apsvērumā ir noteikts, ka:

“Katras izmaiņas jāiesniedz atsevišķi. Tomēr dažos gadījumos pieļaujama izmaiņu grupēšana, lai atvieglinātu izmaiņu pārskatīšanu un mazinātu administratīvo slogu. Izmaiņu grupēšana atbilstīgi vairāku [TA] nosacījumiem, kuras iesniedz viens un tas pats [TA] turētājs, pieļaujama vienīgi tiktāl, ciktāl tieši tā pati izmaiņu grupa ietekmē visas attiecīgās tirdzniecības atļaujas.”

6

Saskaņā ar Regulas Nr. 1234/2008 1. panta 1. punktu:

“Šajā regulā ir izklāstīti noteikumi par izmaiņu izskatīšanu cilvēkiem paredzētu zāļu un veterināro zāļu visu [TA] nosacījumos, kuras piešķirtas saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta] Regulu (EK) Nr. 726/2004 [ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru (OV L 136, 1. lpp.)], [Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra] Direktīvu 2001/83/EK [par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 67. lpp.)], [Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra] Direktīvu 2001/82/EK [par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz veterinārajām zālēm (OV L 311, 1. lpp.)] un [Padomes 1986. gada 22. decembra] Direktīvu 87/22/EEK [par valstu pasākumu tuvināšanu saistībā ar augstas tehnoloģijas pakāpes zāļu, jo īpaši biotehnoloģiski iegūtu zāļu, laišanu tirgū (OV L 15, 38. lpp.)].”

7

Šīs regulas 2. pantā ir noteikts, ka:

“Šajā regulā ir lietotas šādas definīcijas:

[..]

8

Minētās regulas 7. panta “Izmaiņu grupēšana” teksts ir šāds:

“1.   Ja paziņotas vai pieteiktas vairākas izmaiņas, par katru no šīm izmaiņām iesniedz atsevišķu paziņojumu vai iesniegumu saskaņā ar II [un] III nodaļu vai attiecīgi 19. pantu.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, piemēro šādus nosacījumus:

[..].”

9

Regulas Nr. 1234/2008 13.a pantā “Nelielu IA tipa izmaiņu paziņošanas procedūra” ir noteikts:

“1.   Ja veiktas nelielas IA tipa izmaiņas, atļaujas turētājs iesniedz kompetentajai iestrādei paziņojumu, kurā ietverti IV pielikumā norādītie elementi. Šo paziņojumu iesniedz 12 mēnešu laikā pēc izmaiņu ieviešanas.

[..]”

10

Šīs regulas 13.d pantā “Valsts mēroga [TA] izmaiņu grupēšana” ir noteikts, ka:

“1.   Ja ir paziņotas vai pieteiktas vairākas izmaiņas, par katru no šīm izmaiņām kompetentajai iestādei iesniedz atsevišķu paziņojumu vai iesniegumu saskaņā ar 13.a, 13.b, 13.c vai attiecīgi 19. pantu.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, piemērojami šādi nosacījumi:

[..].”

11

Minētās regulas II pielikumā, kura nosaukums ir “Izmaiņu klasificēšana”, ir paredzēts:

[..].”

12

Regulas Nr. 1234/2008 IV pielikumā, kura nosaukums ir “Iesniedzamie dokumenti”, ir noteikts, ka:

“[..]

13

EZA 2013. gada 22. jūlija Paziņojuma “Regulas Nr. 297/95 par maksām, kas maksājamas Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūrai, īstenošanas noteikumi” (EMA/MB/358554/2013) (turpmāk tekstā – “2013. gada 22. jūlija paziņojums”) 4.a pantā ir noteikts:

“Izmaiņu un uzdevumu sadales procedūru grupēšana izmaiņu izskatīšanas nolūkiem.

1.   Regulā [Nr. 297/95] vai šajos noteikumos noteiktā attiecīgā maksa ir jāmaksā par katru [TA] veikto izmaiņu, kas grupēta vienotā paziņojumā vai vienotā pieteikumā atbilstoši Regulas [Nr. 1234/2008] 7. pantam.

[..]”

14

Atbilstoši EZA 2013. gada 9. decembra paziņojuma, kura nosaukums ir “Paskaidrojums par Eiropas Zāļu aģentūrai maksājamām maksām” (EMA/458574/2013) (turpmāk tekstā – “2013. gada 9. decembra paziņojums”), 1.1.5. punktam:

“Izmaiņu un uzdevumu sadales procedūru grupēšana izmaiņu izskatīšanas nolūkiem.

15

1997. gada 18. februāra Likumdošanas dekrēta Nr. 44 par Direktīvas 93/39/EEK īstenošanu un grozījumiem Direktīvās 65/65/EEK, 75/318/EEK un 75/319/EEK par zālēm (decreto legislativo n. 44 – Attuazione direttiva 93/39/CEE, che modifica le direttive 65/65/CEE, 75/318/CEE e 75/319/CEE relative ai medicinali) (1997. gada 6. martaGURI Nr. 54 parastais pielikums) 5. panta 1. punktā ir noteikts:

“Par zāļu [TA] pieteikumu un par izmaiņu atļaujās, kas izdotas atbilstoši 1991. gada 29. maija Likumdošanas dekrētam Nr. 178 [..], kā arī par šo atļauju atjaunošanas pieteikumu izskatīšanu Veselības ministrijai ir maksājamas maksas, kas atbilst vienai piektdaļai no Regulā [Nr. 297/95] noteiktajām maksām [..].”

16

Likumdošanas dekrēta Nr. 219 par Direktīvas 2001/83/EK (un sekojošo vēlāko direktīvu) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm, kā arī 2006. gada 24. aprīļa Direktīvas 2003/94/EK īstenošanu (decreto legislativo n. 219 – Attuazione della direttiva 2001/83/CE (e successive direttive di modifica) relativa ad un codice comunitario concernente i medicinali per uso umano, nonché della direttiva 2003/94/CE) (2006. gada 21. jūnijaGURI Nr. 142 parastais pielikums), 158. panta 11. punkta c) apakšpunkts un 12. punkts ir šādi:

“11.   Ar šo tiek apstiprinātas:

[..]

12.   [..] Tikai 11. punkta c) apakšpunktā minēto maksu gadījumā ar Veselības ministra dekrētu pēc AIFA ierosinājuma šo maksu apmērs ir atjaunināms samērīgi izmaiņām maksās, kas maksājamas EZA. Šā panta 11. punkta c) apakšpunktā minētās maksas katrā ziņā nedrīkst būt mazākas par vienu piektdaļu no Kopienu regulās par attiecīgajiem EZA pakalpojumiem noteikto maksu apmēra.”

17

Veselības ministra 2004. gada 24. maija dekrēta 3. pielikuma 2. punktā ir noteikts:

“Izmaiņas [TA]

A. Maksa par I tipa izmaiņām.

Šo maksu iekasē par nelielām izmaiņām [TA] saskaņā ar šajā jautājumā piemērojamo Komisijas regulu.

Identisku izmaiņu gadījumā šī maksa attiecas uz visiem atļautajiem stiprumiem, zāļu formām un noformējumiem [un tā ir] 1392 euro.”

18

Iesniedzējtiesa norāda, ka no tiesiskā regulējuma, kas bija piemērojams pamatlietas faktu rašanās laikā, AIFA par jebkādām nelielām IA tipa izmaiņām maksājamā maksa bija 600 euro.

19

Doc Generici pieder 62 TA, kuras izdevusi AIFA. Tā šo iestādi informēja par savas juridiskās adreses maiņu un lūdza veikt atbilstošas izmaiņas visās tai piederošajās TA.

20

Ar 2013. gada 23. marta vēstuli AIFA šai sabiedrībai lūdza samaksāt maksu 600 euro apmērā par katru no 62 TA, kurās bija jāveic izmaiņas, tātad kopsummā 37200 euro (turpmāk tekstā – “2013. gada 23. marta lēmums”).

21

Doc Generici vērsās Lacio reģionālajā administratīvajā tiesā (Tribunale amministrativo regionale del Lazio) ar pieteikumu, pirmkārt, atcelt 2013. gada 23. marta lēmumu un, otrkārt, lūdzot samaksāt tai EUR 36600 kā zaudējumu atlīdzību, summu, kas vienāda ar starpību starp AIFA samaksāto (EUR 37200) un summu, kuru tā pati uzskata par atbilstošo maksu (EUR 600).

22

Šis pieteikums tika apmierināts, pamatojot, ka par vienām izmaiņām, kas vienlaikus jāveic visās spēkā esošajās atļaujās, ir jāiekasē tikai viena maksa EUR 600 apmērā. Pirmās instances tiesa pamatojās uz normu, ka “maksa attiecas uz visiem atļautajiem stiprumiem, zāļu formām un noformējumiem”, kas ietverta kā minētajā veselības ministra 2004. gada 24. maija dekrētā, tā arī Regulas Nr. 297/95 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Šī tiesa uzskatīja, ka pēdējā minētā norma attiecas arī uz gadījumiem, kad vienas izmaiņas attiecas uz vairākām TA. Tā uzskatīja, ka šī interpretācija atbilst Regulas Nr. 1234/2008 preambulas 6. apsvērumam, atbilstoši kuram vienā paziņojumā ir iespējams grupēt identiskas izmaiņas viena turētāja atļaujās, lai samazinātu to izskatīšanas administratīvo slogu.

23

AIFA šo nolēmumu pārsūdzēja Valsts padomē, kura ir pēdējā tiesvedības instance. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šī tiesa norāda, ka no valsts tiesiskā regulējuma skaidri izriet, ka atbilstoši Itālijas likumdevēja gribai kopš 1997. gada AIFA izdotajām zāļu TA piemērojamo maksu sistēma ir cieši saistīta ar Savienības tiesisko regulējumu. Valsts maksa faktiski ir izteikta procentuālā apmērā no EZA centralizētajā procedūrā iekasētajām maksām.

24

Valsts padome šaubās par pirmās instances tiesā izmantotās Savienības tiesību interpretācijas pamatotību. Tā uzskata, ka Regulas Nr. 297/95 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts attiecas uz citādu gadījumu nekā pamatlietā aplūkojamais. Ja likumdevējs būtu vēlējies šo normu attiecināt uz tādām situācijām kā pamatlietā, tas būtu skaidri atsaucies uz “visām zālēm, uz kurām attiecas atļaujas”, tādējādi kliedējot jebkādas šaubas šajā ziņā.

25

Iesniedzējtiesa atsaucas uz 2013. gada 9. decembra paziņojumu. Kaut arī tas nav normatīvs akts, šis dokuments varētu ietvert norādes par Eiropas Savienības līmenī kopēju interpretāciju attiecībā uz normām par maksām.

26

Iesniedzējtiesa turklāt vēlas noskaidrot, vai tai saskaņā ar LESD 267. pantu kā tiesai, kas pieņem galīgo nolēmumu un kas ir sastapusies ar objektīvām pretrunām Savienības tiesību interpretācijā, kuras piedāvātas, izskatot pamatlietu, ir jāvēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

27

Šādos apstākļos Valsts padome nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 297/95 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka atbilstoši tam valsts iestāde par izmaiņām saistībā ar TA turētāja juridisko adresi var prasīt tik maksas, cik TA šīs izmaiņas ir jāveic.

29

Attiecībā uz maksām, kas piemērojamas par EZA sniegtajiem pakalpojumiem saistībā ar izmaiņām TA turētāja juridiskajā adresē, no 2013. gada 22. jūlija paziņojuma 4.a panta un 2013. gada 9. decembra paziņojuma 1.1.5.1. punkta kombinācijas izriet, ka gadījumā, kad vairākās viena turētāja TA veicamas identiskas izmaiņas ir grupētas, EZA uzskata, ka piemērojamā maksa ir maksa, kas Regulā Nr. 297/95 noteikta par katrām izmaiņām un par katru TA, kura ietverta grupējumā. Šādi šķiet, ka attiecībā uz šāda rakstura izmaiņām vairākās vienam turētājam piederošās TA EZA prakse ir iekasēt tik maksas, cik ir TA, kurās veicamas izmaiņas.

30

Katrā ziņā ir jāatgādina, ka no paša Regulas Nr. 297/95 nosaukuma jau izriet, ka tā attiecas uz EZA iekasējamām maksām. Šīs regulas 1. pantā, kurā ir noteikta tās piemērošanas joma, ir teikts, ka “maksas par cilvēkiem paredzētu un veterināro zāļu Kopienas tirdzniecības atļaujas iegūšanu un saglabāšanu un par citiem pakalpojumiem, ko sniedz aģentūra, iekasē saskaņā ar šo regulu”.

31

Pamatlieta savukārt neattiecas uz maksām par EZA sniegtajiem pakalpojumiem. Tā ir vienīgi par maksām, kas maksājamas AIFA.

32

No tā izriet, ka, pretēji pirmajā jautājumā izmantotajai premisai un neraugoties uz faktu, ka attiecīgajās valsts tiesību normās, atsaucoties uz Regulas Nr. 297/95 normām, ir noteikts AIFA maksājamo maksu apmērs, šajā regulā zāļu TA jomā kompetentajām valsts iestādēm nav izvirzītas nekādas prasības.

33

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu ieviestajā valsts tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai atrisināt strīdu, kuru izskata valsts tiesa. Saistībā ar to, ja nepieciešams, Tiesai ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Tiesas uzdevums ir interpretēt visas Savienības tiesību normas, kas valsts tiesām vajadzīgas, lai atrisinātu tajās izskatāmos strīdus, pat ja šīs normas nav nepārprotami minētas šo tiesu uzdotajos jautājumos (it īpaši skat. spriedumus Campina, C‑45/06, EU:C:2007:154, 30. un 31. punkts, kā arī Fuß, C‑243/09, EU:C:2010:609, 39. punkts).

34

Līdz ar to, pat ja formāli iesniedzējtiesa ir ierobežojusi savu jautājumu tikai ar Regulas Nr. 297/95 3. panta 2. punktu, šāds apstāklis nav šķērslis Tiesai sniegt valsts tiesai Savienības tiesību interpretāciju, kas tai var būt noderīga, izspriežot iztiesājamo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tām atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas, tostarp no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu pamatojuma, ir tiesības izdalīt tos minēto tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (šajā ziņā skat. spriedumu Fuß, C‑243/09, EU:C:2010:609, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka iesniedzējtiesas nolēmumā ir minēta arī Regula Nr. 1234/2008. Atbilstoši šīs regulas 1. panta 1. punktam tajā “ir izklāstīti noteikumi par izmaiņu izskatīšanu cilvēkiem paredzētu zāļu un veterināro zāļu visu [TA] nosacījumos, kuras piešķirtas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 726/2004, Direktīvu 2001/83/EK, Direktīvu 2001/82/EK un [..] Direktīvu 87/22/EEK [..]”. Tādējādi ar minēto regulu ir regulētas visas izmaiņas visās cilvēkiem paredzēto vai veterināro zāļu TA, kuras centralizētajās procedūrās piešķīrusi EZA vai decentralizētajās vai iekšējās procedūrās piešķīrušas valstu kompetentās iestādes.

36

Tādējādi, tā kā Regula Nr. 1234/2008 ir piemērojama tādai situācijai kā pamatlietā, ir jāpārbauda, vai tās normās valsts kompetentajai iestādei ir izvirzīta prasība vai tomēr aizliegts iekasēt maksu par katru TA, kurā veiktas izmaiņas saistībā ar tās turētāja juridiskās adreses maiņu.

37

Jānorāda, ka no Regulas Nr. 1234/2008 II pielikuma 1. punkta a) apakšpunkta izriet, ka vienīgi administratīva rakstura izmaiņas, kas saistītas ar TA turētāja identitāti un kontaktinformāciju, ir klasificējamas kā nelielas IA tipa izmaiņas.

38

Regulas Nr. 1234/2008 7. pants ietilpst tās I nodaļā ar nosaukumu “Vispārīgie noteikumi”, un šīs regulas 13.d pants ietilpst tās IIa nodaļā ar nosaukumu “Izmaiņas valsts mēroga [TA]”. Šo normu attiecīgajās piemērošanas jomās minētajās normās ir paredzēts, ka, ja vienlaikus vienai attiecīgajai iestādei tiek paziņotas vienādas nelielas IA tipa izmaiņas attiecībā uz vienam atļaujas turētājam piederošas vienas vai vairāku TA nosacījumiem, visas šīs izmaiņas var tikt ietvertas vienā paziņojumā.

39

Tādējādi ar Regulu Nr. 1234/2008 tiek pieļauta vairāku vienlaikus iesniegtu identisku nelielu IA tipa izmaiņu pieteikumu grupēšana vienā paziņojumā. Atbilstoši šīs regulas preambulas 6. apsvērumam šādas grupēšanas mērķis ir “atvieglināt izmaiņu pārskatīšanu un mazināt administratīvo slogu”, bet tikai “tiktāl, ciktāl tieši tā pati izmaiņu grupa ietekmē visas attiecīgās tirdzniecības atļaujas”.

40

Tomēr ir jānorāda, ka Regulā Nr. 1234/2008 nav nevienas normas, kas regulētu apmērus maksām, ko valstu kompetentās iestādes iekasē par šādu nelielu IA tipa izmaiņu izskatīšanu. Jautājums, vai šīs valsts iestādes var pieprasīt tik maksas, cik TA ir jāveic izmaiņas, neraugoties uz izmaiņu pieprasījumu grupēšanu, ir jāizšķir atbilstoši valsts tiesībām, ja par to nav atbilstošu Savienības noteikumu.

41

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka nedz Regulā Nr. 297/95, nedz Regulā Nr. 1234/2008 valsts iestādei nav paredzēta nedz prasība, nedz aizliegums par izmaiņām saistībā ar TA turētāja juridisko adresi pieprasīt tik maksas, cik TA šīs izmaiņas ir jāveic.

42

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tādos apstākļos kā pamatlietā, kas izklāstīti šī sprieduma 23.–26. punktā, LESD 267. pants ir interpretējams tādējādi, ka tiesai, kuras nolēmumi saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nav pārsūdzami, ir jāpilda tās pienākums vērsties Tiesā.

43

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu tiesai, kuras nolēmumi saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nav pārsūdzami, ja tai tiek uzdots Savienības tiesību jautājums, ir pienākums pildīt tās pienākumu vērsties Tiesā, ja vien nav konstatēts, ka jautājums ir neatbilstošs vai ka attiecīgo Savienības tiesību normu Tiesa jau ir interpretējusi, vai ka pareiza Savienības tiesību piemērošana ir tik acīmredzama, ka nepastāv nekādas saprātīgas šaubas (skat. it īpaši spriedumu lietā Cilfit u.c., 283/81, EU:C:1982:335, 21. punkts, kā arī spriedumu Boxus u.c., no C‑128/09 līdz C‑131/09, C‑134/09 un C‑135/09, EU:C:2011:667, 31. punkts).

44

Šajā lietā no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka tā uzskata, ka tai ir pienākums vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tā uzskata, ka pamatlietā patiesi ir radies tāds jautājums par Savienības tiesību interpretāciju, kas ir atbilstošs, jauns un kura risinājums nav tik acīmredzams, ka nepastāv nekādas saprātīgas šaubas.

45

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 267. pants ir interpretējams tādējādi, ka tiesai, kuras nolēmumi saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nav pārsūdzami, tādos apstākļos kā pamatlietā ir jāpilda tās pienākums vērsties Tiesā.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: