Lieta C‑449/14 P

DTS Distribuidora de Televisión Digital SA

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Valsts atbalsts – Valsts atbalsta shēma par labu valsts publiskai apraides organizācijai – Sabiedrisko pakalpojumu saistības – Kompensācija – LESD 106. panta 2. punkts – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par saderīgu ar iekšējo tirgu – Finansēšanas veida grozījumi – Nodokļu pasākumi – Maksas televīzijas raidorganizācijām noteiktais nodoklis – Lēmums, ar kuru grozītā valsts atbalsta shēma atzīta par saderīgu ar iekšējo tirgu – Finansēšanas veida ņemšana vērā – Saistošas saiknes starp nodokli un valsts atbalsta shēmu esamība – Nodokļa ieņēmumu tieša ietekme uz atbalsta apmēru – Sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma izpildes neto izmaksu segšana – Nodokļa maksātāja un atbalsta saņēmēja konkurences attiecības – Valstu tiesību aktu sagrozīšana

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2016. gada 10. novembra sprieduma kopsavilkums

  1. Tiesvedība–Pieteikums par lietas ierosināšanu–Formas prasības–Tiesas praktiskajos norādījumos lietas dalībniekiem noteiktais ierobežojums–Norādošas, nevis juridiski saistošas, instrukcijas

    (Tiesas praktiski norādījumi lietas dalībniekiem preambulas 1. un 3. apsvērums un 20. punkts)

  2. Apelācija–Pamati–Vispārējā tiesā izvirzīto pamatu un argumentu vienkārša atkārtošana–Nepieņemamība–Vispārējās tiesas veiktas Savienības tiesību interpretācijas vai piemērošanas apstrīdēšana–Pieņemamība

    (LESD 256. panta 1. punkta otrā daļa; Tiesas statūtu 58. panta pirmā daļa; Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkts)

  3. Apelācija–Pamati–Kļūdains faktu un pierādījumu vērtējums–Pierādījumu vērtējuma pārbaude Tiesā–Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu

    (LESD 256. pants; Tiesas statūtu 58. panta pirmā daļa)

  4. Valsts atbalsts–Līguma normas–Piemērošanas joma–Nodokļi–Izslēgšana, izņemot attiecībā uz nodokļiem atbalsta finansēšanai–Nodoklis daļējai atbalsta finansēšanai, ar kuru tiek aplikti atbalsta saņēmēja konkurenti, lai atbalsta saņēmējs izpildītu sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu un ar kuru netiek aplikts šis atbalsta saņēmējs–Pierādījums par saistoša rakstura saikni starp nodokli un attiecīgā atbalsta finansējumu–Neesamība

    (LESD 107. un 108. pants)

  5. Apelācija–Pretapelācija–Priekšmets–Nepieciešamība pamatoties uz citiem pamatiem, nevis tiem, kas izvirzīti atbildes rakstā uz pamata apelācijas sūdzību

    (Tiesas Reglamenta 178. panta 3. punkta 2. teikums)

  6. Tiesvedība–Iestāšanās lietā–Pamati, kas atšķiras no atbalstītā pamatlietas dalībnieka izvirzītajiem pamatiem–Pieņemamība–Nosacījums–Saikne ar strīda priekšmetu

    (Tiesas statūtu 40. pants; Tiesas Reglamenta 129. pants un 132. panta 2.punkta b) apakšpunkts)

  1.  Praktiskie norādījumi lietas dalībniekiem par Tiesā iesniegtajām lietām ir norādoši un nevis juridiski saistoši. Faktiski, kā izriet no šo norādījumu preambulas 1.– 3. apsvēruma, tie ir pieņemti, lai papildinātu un precizētu noteikumus, kas piemērojami tiesvedības Tiesā norisei, to darot pareizas tiesvedības interesēs, un tie nav domāti Eiropas Savienības Tiesas statūtu un Tiesas Reglamenta atbilstošo noteikumu aizstāšanai.

    Tādējādi no šo Praktisko norādījumu 20. punkta teksta, saskaņā ar kuru “apelācijas sūdzībai [..], izņemot īpašus apstākļus, nebūtu jāpārsniedz 25 lappuses”, skaidri izriet, ka tajā nav noteikts absolūts lappušu skaita ierobežojums, kas jāievēro šādā apelācijas sūdzībā, bet tajā šai sakarā ir tikai sniegts ieteikums lietas dalībniekiem.

    No tā izriet, ka apelācijas sūdzība nevar tikt noraidīta kā nepieņemama tādēļ, ka tā pārsniedz noteiktu lappušu skaitu.

    (skat. 24.–26. punktu)

  2.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (skat. 27.–29. punktu)

  3.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (skat. 43.–45. un 49. punktu)

  4.  Nodokļi nav ietverti valsts atbalstu regulējošo Līguma nosacījumu piemērošanas jomā, ja vien tie atbalsta pasākumu nefinansē kā šī pasākuma neatņemama sastāvdaļa.

    Lai nodokli varētu uzskatīt par tādu, kas veido atbalsta neatņemamu sastāvdaļu, noteikti ir jāpastāv tiešai saistošai saiknei starp nodokli un atbalstu atbilstoši attiecīgajiem valsts tiesību aktiem tādā veidā, ka nodokļa ieņēmumi ir tieši saistīti ar atbalsta finansējumu un tie tieši ietekmē atbalsta apmēru un tā rezultātā šī atbalsta saderības ar iekšējo tirgu novērtējumu.

    Tādu nodokļu pasākumu ietvaros, no kuriem daļēji tiek finansēts valsts atbalsts un kas ir uzlikti atbalsta saņēmēja konkurentiem, lai tas varētu izpildīt sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu, bet ko neuzliek šim atbalsta saņēmējam, šie nodokļu pasākumi nav šī atbalsta neatņemama sastāvdaļa pie šādiem nosacījumiem: ja atbalsta summa ir noteikta, vadoties no neto izmaksām saistībā ar sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma izpildi; ja nodokļu ieņēmumi pārsniedz šī uzdevuma veikšanas izmaksas, pārpalikusī summa ir jāiemaksā rezerves fondā vai valsts kasē; un ja minētie ieņēmumi nav pietiekami, lai segtu izmaksas, tad dalībvalstij ir jāsedz starpība.

    Ja ienākumiem no minētajiem nodokļu pasākumiem nav nekādas tiešas ietekmes uz piešķirtā atbalsta apmēru, nedz tā piešķiršana, nedz apmērs nav atkarīgi no šiem ienākumiem un tie nav obligāti piesaistīti šī atbalsta finansējumam, un tā kā šo ienākumu daļa var tikt novirzīta citiem mērķiem, nevar uzskatīt, ka pastāv saistoša saikne starp šiem nodokļu pasākumiem un minēto atbalstu.

    Turklāt, šo nodokļu pasākumu iespējamā nepiemērojamība tādēļ, ka tie, iespējams, neatbilst Savienības tiesībām, tieši neietekmē konkrētā atbalsta piešķiršanu, tā kā dalībvalstij ir jāsedz starpība starp atbalsta saņēmēja rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem un visām tā izmaksām saistībā ar sabiedriskā pakalpojuma saistību izpildi.

    Turklāt apstāklis, saskaņā ar kuru pienākums maksāt šo nodokli rada citām sabiedrībām papildus neizdevīgāku konkurences situāciju tirgū, kurā tās veic savu darbību, konkurējot ar atbalsta saņēmēju, bet savukārt šis pēdējais minētais nav šī nodokļa maksātājs, nav pietiekams, lai pierādītu, ka nodoklis ir atbalsta neatņemama sastāvdaļa. Jautājums par to, vai nodoklis ir atbalsta, ko finansē no nodokļa, neatņemama sastāvdaļa, ir atkarīgs nevis no konkurences attiecību esamības starp šī nodokļa maksātāju un atbalsta saņēmēju, bet tikai no saistošas saiknes esamības starp šo nodokli un attiecīgo atbalstu saskaņā ar atbilstošo valsts tiesisko regulējumu.

    Ja tiktu nospriests savādāk, tas nozīmētu, ka nozares līmenī iekasētais nodoklis, kurš jāmaksā uzņēmējiem konkurences situācijā ar atbalsta, kurš tiek finansēts no šī nodokļa, saņēmēju, ir jāpārbauda saskaņā ar LESD 107. un 108. pantu.

    (skat. 65., 68.–72., 77., 79.–81., 83. punktu)

  5.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (skat. 108. un 110. punktu)

  6.  Lietas dalībnieks, kam saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. pantu ir atļauts iestāties šajā Tiesā izskatīšanai nodotajā lietā, nedrīkst grozīt strīda priekšmetu, kas ir identificēts pamatlietas pušu prasījumos un pamatos. No tā izriet, ka ir pieņemami tikai tie personas, kas iestājas lietā, argumenti, kuri iekļaujas šo prasījumu un pamatu noteiktajā kontekstā.

    Turklāt, lai gan saskaņā ar Tiesas Reglamenta 132. panta 2. punkta b) apakšpunktu iestāšanās rakstā ir jābūt ietvertiem personas, kas iestājas lietā, pamatiem un argumentiem, tas tomēr nenozīmē, ka šai personai ir brīvība izvirzīt jaunus, no prasītāja izvirzītajiem pamatiem atšķirīgus pamatus. Faktiski šī norma iekļaujas robežās, kas noteiktas ar iestāšanās lietā procedūru, un šī norma ir jāaplūko kopsakarā ar Regulas 129. pantu, saskaņā ar kuru iestāšanās lietā priekšmets nevar būt cits kā vien pilnībā vai daļēji atbalstīt vienas puses prasījumus, tā ir pakārtota pamata strīdam, un ka personai, kas iestājusies lietā, ir jāpieņem lieta tāda, kāda tā ir iestāšanās laikā.

    (skat. 114. un 121. punktu)