Lieta C‑429/14

AS “Air Baltic Corporation”

pret

Lietuvos Respublikos specialiųjų tyrimų tarnyba

(Lietuvos Aukščiausiasis Teismas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Gaisa transports — Monreālas konvencija — 19., 22. un 29. pants — Gaisa pārvadātāja atbildība starptautiska pasažieru gaisa pārvadājuma nokavējuma gadījumā — Pasažieru darba devēja noslēgts pārvadājuma līgums — Zaudējumi nokavējuma dēļ — Darba devējam radušies zaudējumi”

Kopsavilkums – Tiesas (trešā palāta) 2006. gada 17. februāra spriedums

1. Starptautiskie nolīgumi — Konvencija par dažu starptautiskā gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju — Interpretācija — Tiesas kompetence interpretēt tās normas

   (1999. gada Monreālas konvencija)

2. Transports — Gaisa transports — Konvencija par dažu starptautiskā gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju — Patērētāju tiesības gaisa transportā — Jēdziens — Sakritības ar pasažiera jēdzienu neesamība

   (1999. gada Monreālas konvencijas 1. panta 1. punkts)

3. Transports — Gaisa transports — Konvencija par dažu starptautiskā gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju — Gaisa pārvadātāja atbildība starptautiska pasažieru gaisa pārvadājuma nokavējuma gadījumā — Pārvadājumu līgums, kas noslēgts starp gaisa pārvadātāju un pasažieru darba devēju — Darba devēja tiesības uz kompensāciju — Pieļaujamība — Piemērošanas joma

   (1999. gada Monreālas konvencijas 1. panta 2. punkts, 3. panta 5. punkts, 19., 22., 25., 29. pants un 33. panta 1. punkts)

1.  Konvenciju par dažu starptautiskā gaisa transporta noteikumu unifikāciju, kas 1999. gada 28. maijā noslēgta Monreālā, Eiropas Kopiena parakstīja 1999. gada 9. decembrī, un pēc tam to Kopienas vārdā apstiprināja Eiropas Savienības Padome 2001. gada 5. aprīlī. Attiecībā uz Eiropas Savienību tā stājās spēkā 2004. gada 28. jūnijā. No tā izriet, ka Monreālas konvencijas normas kopš to stāšanās spēkā brīža ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa un līdz ar to Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālu nolēmumu par to interpretāciju, ievērojot, ka šī konvencija ir pieņemta angļu, arābu, ķīniešu, spāņu, franču un krievu valodās un ka visas šīs sešu valodu redakcijas ir vienlīdz autentiskas.

   Saistībā ar šādu interpretāciju Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām, ar kuru ir kodificētas vispārējās starptautiskās tiesības, kas ir saistošas Savienībai, 31. pantā šajā ziņā ir precizēts, ka līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā, un atbilstoši tā objektam un mērķim.

   (sal. ar 22.–24. punktu)

2.  Konvencijas par dažu starptautiskā gaisa transporta noteikumu unifikāciju, kas 1999. gada 28. maijā noslēgta Monreālā, Eiropas Kopiena parakstīja 1999. gada 9. decembrī, un pēc tam to Kopienas vārdā apstiprināja Eiropas Savienības Padome 2001. gada 5. aprīlī, 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē atbilstoši šīs konvencijas preambulas trešajai daļai, kurā ir uzsvērts patērētāju interešu aizsardzības nodrošināšanas svarīgums starptautiskos gaisa pārvadājumos, ievērojot, ka patērētāja jēdziens šīs konvencijas izpratnē nav tāds, kas katrā ziņā sakrīt ar jēdzienu pasažieris, bet kurā atkarībā no konkrētā gadījuma tiek ietvertas personas, kuras pašas netiek pārvadātas un kuras tātad nav pasažieri.

   Ņemot vērā šādu mērķi, atsauces uz personām, kuras izmanto starptautiska gaisa pārvadātāja pakalpojumus, lai pārvadātu tās darbiniekus kā pasažierus, neesamība minētā 1. panta tekstā nevar tikt saprasta kā šo personu izslēgšana no šīs konvencijas piemērošanas jomas un līdz ar to zaudējumu, kurus tās var ciest šajā ziņā, izslēgšana.

   (sal. ar 38. un 39. punktu)

3.  Konvencija par dažu starptautisko gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju, kas noslēgta Monreālā 1999. gada 28. maijā, un konkrēti tās 19., 22. un 29. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gaisa pārvadātājs, kas ir noslēdzis starptautisku pasažieru gaisa pārvadājuma līgumu ar pasažieru statusā pārvadāto personu darba devēju, ir atbildīgs pret šo darba devēju par zaudējumiem, kuri radušies lidojumu aizkavēšanās dēļ, kurus ir izmantojuši šī darba devēja darbinieki atbilstoši šim līgumam, un šie zaudējumi izpaužas kā šim darba devējam radušās papildu izmaksas.

   No vairākām Monreālas konvencijas savstarpēji apstiprinošām tiesību normām, tostarp no 1. panta 2. punkta, 3. panta 5. punkta, 25., 29. panta un 33. panta 1. punkta, izriet, ka tajā ir noteikta saikne starp gaisa pārvadātāja atbildību, no vienas puses, un tāda starptautiska gaisa pārvadājuma līguma pastāvēšanu, kas noslēgts starp šādu gaisa pārvadātāju un otru pusi, no otras puses, un nav nekādas konkrētas nozīmes faktam, vai šī otra puse ir pasažieris, lai noteiktu pārvadātāja atbildību uz šī līguma pamata.

   Turklāt no minētās konvencijas 22. panta 1. punktā ierobežotās atbildības prasības pret katru pasažieri izriet, ka zaudējumu atlīdzības summa, kāda var tikt piešķirta personai, kura ceļ prasību par tādu zaudējumu atlīdzību, kuri ir radušies starptautiska pasažieru gaisa pārvadājuma aizkavēšanās dēļ, katrā ziņā nevar pārsniegt summu, kādu iegūst, sareizinot Monreālas konvencijas 22. panta 1. punktā paredzēto ierobežojumu ar to pasažieru skaitu, kuri tiek pārvadāti atbilstoši līgumam, kas ir noslēgts starp šo personu un attiecīgo gaisa pārvadātāju vai attiecīgajiem gaisa pārvadātājiem.

   (sal. ar 41., 48., 49. un 52. punktu un rezolutīvo daļu)