—

Bankia SA vārdā – H. Monzón Pérez, abogada,

—

Spānijas valdības vārdā – M. Sampol Pucurull, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Flynn un É. Gippini Fournier, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 107. un 108. panta interpretāciju.

2

Šie lūgumi ir tikuši iesniegti divās tiesvedībās starp attiecīgi Iglesias Gutiérrez un Rion Bea, no vienas puses, un Bankia SA (turpmāk tekstā – “Bankia”), dažādām arodbiedrību nodaļām un Fondo de Garantía Salarial (Algas garantiju fonds), no otras puses, par minēto personu atlaišanu, ko veikusi Bankia.

3

Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 7. panta 1.–5. punktā, kas iekļauts II nodaļā “Procedūra attiecībā uz paziņotu atbalstu”, ir paredzēts:

“1.   Neskarot 8. pantu, formālo izmeklēšanas procedūru izbeidz ar lēmumu, kas paredzēts šā panta no 2. līdz 5. punktā.

2.   Ja Komisija konstatē, ka – attiecīgos gadījumos, pēc attiecīgās dalībvalsts veikta grozījuma – paziņotais pasākums nav atbalsts, tā nostiprina minēto konstatējumu ar lēmumu.

3.   Ja Komisija konstatē, ka – attiecīgos gadījumos, pēc attiecīgās dalībvalsts veikta grozījuma – šaubas par paziņotā pasākuma saderību ar kopējo tirgu ir novērstas, tā nolemj, ka atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu (turpmāk – “pozitīvs lēmums”). Lēmumā norāda, kuru no [LESD] paredzētajiem izņēmumiem piemēro.

4.   Pozitīvā lēmumā Komisija var ietvert nosacījumus, kurus ievērojot atbalsts uzskatāms par saderīgu ar kopējo tirgu, un noteikt pienākumus, kas ļauj uzraudzīt tās lēmuma izpildi (turpmāk – “nosacīts lēmums”).

5.   Ja Komisija konstatē, ka paziņotais atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu, tā nolemj, ka attiecīgais atbalsts netiek ieviests (turpmāk – “negatīvs lēmums”).”

4

Minētās regulas 25. pantā ir noteikts:

“Lēmumus, ko pieņem saskaņā ar II, III, IV, V un VII nodaļu, adresē attiecīgai dalībvalstij. [..]”

5

Saistībā ar finanšu krīzi, kura sākās 2008. gadā, Spānijas iestādes 2012. gada 9. novembrī paziņoja Komisijai Banco Financiero y de Ahorro SA un tās meitasuzņēmuma Bankia (turpmāk tekstā abi kopā – “BFA grupa”) pārstrukturēšanas plānu.

6

Komisija 2012. gada 28. novembrī pieņēma Lēmumu C(2012) 8764 final par Spānijas iestāžu piešķirto atbalstu BFA grupas pārstrukturēšanai un rekapitalizācijai (turpmāk tekstā – “Lēmums par BFA grupas pārstrukturēšanu”). Šā lēmuma 217. un 218. punktā Komisija konstatēja, ka paziņotie pasākumi ir uzskatāmi par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, taču, ņemot vērā Spānijas Karalistes uzņemtās saistības, tie ir jāuzskata par saderīgiem ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

7

Savā vērtējumā par paziņoto pasākumu saderīgumu Komisija atsaucas uz noteiktām Spānijas Karalistes saistībām. Lēmuma par BFA grupas pārstrukturēšanu 215. punktā tā it īpaši norāda:

“Papildus šiem liela mēroga strukturālajiem pasākumiem Spānijas Karaliste līdz 2017. gada decembrim, kas ir pārstrukturēšanas perioda noslēguma termiņš [..], ir apņēmusies arī ievērot vairākus citus rīcības ierobežojumus un konkrēti nodrošināt, ka BFA grupa:

[..]”

8

Spānijas Karalistes ierosinātās saistības ir iekļautas nosacījumu dokumentā, kas pievienots minētajam lēmumam. Šā dokumenta 84. un 85. punktā šo nosacījumu skaitā kā rīcības pasākumi un uzņēmuma pārvaldības noteikumi ir iekļautas šā paša lēmuma 215. punktā minētās saistības.

9

Darba likuma, kas apstiprināts ar Karaļa 1995. gada 24. marta Leģislatīvo dekrētu 1/1995, ar kuru apstiprina Darba likuma pārstrādāto tekstu (Real Decreto Legislativo 1/1995 por el que se aprueba el texto refundido de la Ley del Estatuto de los Trabajadores; BOE Nr. 75, 1995. gada 29. marts, 9654. lpp.), redakcijā, kas izriet no 2012. gada 6. jūlija Likuma 3/2012, ar ko noteikti steidzami pasākumi darba tirgus reformai (Ley 3/2012 de medidas urgentes para la reforma del mercado laboral; BOE Nr. 162, 2012. gada 7. jūlijs, 49113. lpp.; turpmāk tekstā – “Darba likums”), 51. panta 1. punktā kolektīvās atlaišanas jēdziens ir definēts kā “darba tiesisko attiecību izbeigšana saimniecisku, tehnisku, organizatorisku vai ar ražošanu saistītu iemeslu dēļ” gadījumos, kad 90 dienu laikā šī darba tiesisko attiecību izbeigšana skar vismaz noteiktu darba ņēmēju skaitu no attiecīgā uzņēmuma kopējā darba ņēmēju skaita. Šajā tiesību normā ir precizēts, ka “saimnieciskie iemesli ir konstatējami tad, ja no uzņēmuma rādītājiem var izsecināt, ka tas ir sliktā ekonomiskā stāvoklī, piemēram, tādos gadījumos, kad ir radušies vai plānoti zaudējumi vai pastāvīga regulāro ieņēmumu vai apgrozījuma samazināšanās”.

10

Minētā likuma 52. pantā ir paredzēts, ka darba līgums var tikt izbeigts objektīvu iemeslu dēļ, “ja ir izpildīts kāds no [šā likuma] 51. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem un darba līguma izbeigšana attiecas uz mazāku darba ņēmēju skaitu, nekā paredzēts minētajos noteikumos”.

11

Attiecībā uz darba līguma izbeigšanas objektīvu iemeslu dēļ formu un sekām Darba likuma 53. panta 1. punktā ir noteikts:

“Lai noslēgtu vienošanos par darba līgumu izbeigšanu uz iepriekšējā pantā paredzēto noteikumu pamata, ir jāievēro šādi nosacījumi:

[..]”

12

Minētā likuma 56. panta 1. punkts ir izteikts šādi:

“Ja atlaišana no darba tiek atzīta par prettiesisku, darba devējs 5 dienu laikā no sprieduma pasludināšanas vai nu atjauno darbinieku darbā uzņēmumā, vai arī samaksā pabalstu, kas atbilst 33 dienu algai par katru nostrādāto gadu; pabalstu par laikposmiem, kas īsāki par vienu gadu, aprēķina proporcionāli nostrādātajiem mēnešiem, un pabalsta summa nedrīkst pārsniegt 24 mēnešalgas. Ja tiek izdarīta izvēle samaksāt atlaišanas pabalstu, darba līgums beidzas dienā, kad tiek faktiski izbeigts darbs.”

13

Likuma Nr. 3/2012 piektajā pārejas noteikumā ir paredzēts:

[..]”

14

Iglesias Gutiérrez un Rion Bea bija Bankia darba ņēmēji attiecīgi kopš 1991. gada 1. aprīļa un 2008. gada 2. jūnija.

15

Bankia, samazinot savu darbību saskaņā ar pārstrukturēšanas plānu, 2013. gada 8. februārī noslēdza nolīgumu ar arodbiedrībām, kuras pārstāv 97,86 % darbinieku. Šajā nolīgumā bija paredzēts līdz 2015. gada 31. decembrim likvidēt 4500 darbvietu, ievērojot zināmus tajā paredzētus ekonomiska rakstura nosacījumus. Minētajā nolīgumā it īpaši bija paredzēts, ka atlaišanas gadījumā tiek samaksāts pabalsts, kas ir līdzvērtīgs vidēji 30 dienu algai par katru nostrādāto gadu.

16

Rion Bea un Iglesias Gutiérrez attiecīgi 2013. gada 25. oktobrī un 2013. gada 21. novembrī tika informēti, ka viņu darba līgumi tiks izbeigti attiecīgi 2013. gada 12. novembrī un 2013. gada 10. decembrī un ka viņiem tiks izmaksāts pabalsts, kura summa tiks aprēķināta atbilstoši 2013. gada 8. februāra nolīgumā paredzētajai kārtībai.

17

Iglesias Gutiérrez un Rion Bea katrs ir cēluši prasību Juzgado de lo Social no 2 de Terrassa, kurās ir lūgts konstatēt viņu atlaišanas prettiesiskumu un likt viņiem izmaksāt maksimālo likumā noteikto pabalstu, kas ir maksājams līdzīgos gadījumos, proti, pabalstu 33 līdz 45 dienu algas apmērā par katru nostrādāto gadu.

18

Šajos apstākļos Juzgado de lo Social no 2 de Terrassa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kuru redakcija lietās C‑352/14 un C‑353/14 ir identiska:

“Attiecībā uz Bankia [..] darba ņēmēja celto prasību par viņa atlaišanu kolektīvās atlaišanas ietvaros, kuru reglamentē [Lēmums par BFA grupas pārstrukturēšanu]:

19

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2014. gada 9. septembra lēmumu lietas C‑352/14 un C‑353/14 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesa vajadzībām, kā arī sprieduma taisīšanai.

20

Ar saviem jautājumiem atbilstoši to formulējumam iesniedzējtiesa lūdz Tiesai lemt par noteiktu valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām.

21

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētās sadarbības sistēmas pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu. Saskaņā ar šo pantu uzsāktas tiesvedības ietvaros valsts tiesību normu interpretācija ir dalībvalstu tiesu, nevis Tiesas kompetencē un Tiesa nav tiesīga lemt par valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām. Tomēr Tiesas kompetencē ir sniegt iesniedzējtiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai ļauj izlemt jautājumu par valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesisko regulējumu (it īpaši skat. rīkojumu Debiasi, C‑560/11, EU:C:2012:802, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

22

Kaut arī ir taisnība, ka no uzdoto jautājumu formulējuma izriet, ka Tiesai tiek lūgts pieņemt nolēmumu par valsts tiesību normas saderību ar Savienības tiesībām, tomēr nekas Tiesai neliedz dot lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, sniedzot tai Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai ļaus pašai pieņemt lēmumu par valsts tiesiskā regulējuma saderību ar Savienības tiesībām (it īpaši skat. rīkojumu Debiasi, C‑560/11, EU:C:2012:802, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Tāpēc uzdotie jautājumi būtībā ir jāsaprot kā vērsti uz to, lai uzzinātu, vai Lēmums par BFA grupas pārstrukturēšanu un LESD 107. un 108. pants, uz kuru pamata ir pieņemts šis lēmums, liedz tiesvedībā par minētā lēmuma tvērumā esošu kolektīvu atlaišanu piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir noteikts, ka darba ņēmējam maksājamo pabalstu summa ir lielāka nekā likumā noteiktā minimālā pabalstu summa, ja viņa atlaišana tiek atzīta par prettiesisku.

24

Šie jautājumi ir jāizvērtē kopā.

25

Valsts atbalsta kontroles sistēma Savienības tiesībās balstās uz atbalsta projektu preventīvu kontroli, kuras mērķis ir nodrošināt, ka tiek īstenoti tikai tie projekti, kas ir saderīgi ar iekšējo tirgu.

26

Šīs kontroles sistēmas īstenošana ir, pirmkārt, Komisijas un, otrkārt, valsts tiesu ziņā, un to attiecīgās lomas ir viena otru papildinošas, bet atšķirīgas. Atbalsta pasākumu saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšana ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē, kuras darbību kontrolē Savienības tiesas, savukārt valstu tiesas rūpējas par to, lai līdz Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanai tiktu nodrošināta indivīdu tiesību aizsardzība gadījumos, kad valsts iestādes, iespējams, nav ievērojušas LESD 108. panta 3. punktā paredzēto aizliegumu sākt atbalsta projekta īstenošanu, pirms Komisija ir lēmusi par tā saderīgumu (šajā ziņā skat. spriedumu Deutsche Lufthansa, C‑284/12, EU:C:2013:755, 27. un 28. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

27

Ja Komisija savas pārbaudes noslēgumā pieņem pozitīvu lēmumu Regulas Nr. 659/1999 7. panta 3. punkta izpratnē, šķiet, ka šā sprieduma 25. punktā minētais mērķis ir aizsargāts un var tikt sākta attiecīgā atbalsta īstenošana (šajā ziņā skat. spriedumu CELF un ministre de la Culture et de la Communication, C‑199/06, EU:C:2008:79, 49. punkts).

28

Taču šī atļauja sākt atbalsta īstenošanu ir spēkā tikai tiktāl, ciktāl ir ievēroti visi elementi, kurus Komisija ir ņēmusi vērā, novērtējot minētā pasākuma saderīgumu. It īpaši gadījumos, kad paziņotais pasākums pēc attiecīgās dalībvalsts priekšlikuma ietver saistības, kuras tā ir piekritusi uzņemties, ir jāuzskata, ka arī šīs saistības ir atļautā pasākuma sastāvdaļa. Tas tā ir pamatlietās, kurās Komisija, veicot savu vērtējumu, ir ņēmusi vērā Spānijas Karalistes ierosinātās saistības un iekļāvusi tās nosacījumu dokumentā, kas ir pievienots lēmuma par atļaujas piešķiršanu pielikumā.

29

Par to, vai attiecīgā dalībvalsts, kura saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 25. pantu ir šā lēmuma adresāte, varēs ievērot atļaujā iekļautās saistības, ir jāpārliecinās šai dalībvalstij. Šajā ziņā tai it īpaši ir jānodrošina, ka šīs saistības atbilst valsts tiesību aktiem, un jāizvērtē, vai attiecīgā gadījumā atbilstoši tās konstitucionālajām procedūrām ir jāuzsāk šo tiesību aktu pielāgošanas process.

30

Pamatlietās Lēmumam par BFA grupas pārstrukturēšanu pievienotā nosacījumu dokumenta 84. un 85. punktā iekļautajās saistībās ir minēts, ka Spānijas Karaliste veiks visus pasākumus, lai nodrošinātu, ka BFA grupa “ievēro spēkā esošo tiesisko regulējumu par atalgojumu un pabalstiem”, un ka tā raudzīsies, lai grupas pārstrukturēšanas process atbilstu “ļoti augstām prasībām”, kas nozīmē, ka “atlaišanas pabalsti ir līdzīgi likumā noteiktajam minimumam”, vienlaikus pieļaujot “zināmu elastību”.

31

Jau šo saistību formulējums norāda, pirmkārt, ka tās ir jāizpilda spēkā esošo valsts tiesību aktu robežās un, otrkārt, ka to izpildē ir pieļaujama zināma elastība.

32

Atsauces uz piemērojamajām tiesībām liecina, ka atlaistajiem darba ņēmējiem izmaksājamās summas atbilstoši Spānijas darba tiesībām var tikt aprēķinātas saskaņā ar atšķirīgiem kritērijiem atkarībā no tā, vai, ņemot vērā katra gadījuma tiesiskos un faktiskos apstākļus, atlaišana var tikt kvalificēta kā tiesiska vai arī tā ir uzskatāma par prettiesisku.

33

Skaidri atzītā elastība turklāt nozīmē, ka, lai gan summām, kuras BFA saskaņā ar tās pārstrukturēšanas plānu ir jāmaksā saviem darba ņēmējiem, ir jābūt līdzīgām valsts darba tiesību normās paredzētajām likmēm, tām nav obligāti stingri jāatbilst šīm likmēm.

34

Ņemot vērā visus apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Lēmums par BFA grupas pārstrukturēšanu un LESD 107. un 108. pants, uz kuru pamata ir pieņemts šis lēmums, neliedz tiesvedībā par minētā lēmuma tvērumā esošu kolektīvu atlaišanu piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir noteikts, ka darba ņēmējam maksājamo pabalstu summa ir lielāka nekā likumā noteiktā minimālā pabalstu summa, ja viņa atlaišana tiek atzīta par prettiesisku.

35

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Komisijas 2012. gada 28. novembra Lēmums C(2012) 8764 final par Spānijas iestāžu piešķirto atbalstu BFA grupas pārstrukturēšanai un rekapitalizācijai, kā arī LESD 107. un 108. pants, uz kuru pamata ir pieņemts šis lēmums, neliedz tiesvedībā par minētā lēmuma tvērumā esošu kolektīvu atlaišanu piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir noteikts, ka darba ņēmējam maksājamo pabalstu summa ir lielāka nekā likumā noteiktā minimālā pabalstu summa, ja viņa atlaišana tiek atzīta par prettiesisku.