Lieta C‑292/14

Elliniko Dimosio

pret

Stefanos Stroumpoulis u.c.

(Symvoulio tis Epikrateias lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Direktīva 80/987/EEK — Dalībvalstu tiesību aktu par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā tuvināšana — Piemērojamība — Jūrniekiem, kuri strādā uz kuģa, kurš peld ar trešās valsts karogu, nesamaksātie darba samaksas prasījumi — Darbs devējs, kura juridiskā adrese ir šajā trešajā valstī — Darba līgums, kuram piemēro šīs pašas trešās valsts tiesības — Darba devēja bankrots, kas atzīts dalībvalstī, kurā tam ir uzņēmējdarbības veikšanas vieta — 1. panta 2. punkts — Pielikuma II punkta A daļa — Valsts tiesiskais regulējums, kas paredz jūrniekiem nesamaksāto darba samaksas prasījumu garantēšanu tikai gadījumā, ja viņi tiek pamesti ārvalstīs — Aizsardzības līmenis, kas neatbilst Direktīvā 80/987 paredzētajam līmenim”

Kopsavilkums – Tiesas (ceturtā palāta) 2016. gada 25. februāra spriedums

1. Sociālā politika — Tiesību aktu tuvināšana — Darba ņēmēju aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā — Direktīva 80/987 — Piemērojamība — Algoti darbinieki uz kruīza kuģa, kas pieder sabiedrībai, kuras juridiskā adrese ir trešajā valstī, un kurš kuģo ar trešās valsts karogu, kuri dzīvo dalībvalstī un ir pieņemti darbā šajā valstī — Šīs sabiedrības bankrots, ko ir atzinusi dalībvalsts tiesa — Šo darbinieku tiesības uz direktīvā paredzēto aizsardzību attiecībā uz nesamaksātiem darba samaksas prasījumiem

   (Padomes Direktīvas 80/987 1., 2. pants, 3. panta 1. punkts un 5. panta b) punkts; Padomes Lēmums 98/392)

2. Sociālā politika — Tiesību aktu tuvināšana — Darba ņēmēju aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā — Direktīva 80/987 — Piemērojamība — Direktīvā atļautie izņēmumi — Valsts tiesiskais regulējums, kas paredz līdzvērtīgu aizsardzību tai, kura izriet no direktīvas — Aizsardzība, kas piešķirta, pametot jūrniekus ārvalstīs — Ekvivalentas aizsardzības neesamība

   (Padomes Direktīvas Nr. 80/987 1. panta 2. punkts)

1.  Direktīvu 80/987 par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā ir jāinterpretē tādējādi, ka, izņemot, ja eventuāli tiek piemērots šīs direktīvas 1. panta 2. punkts, jūrniekiem, kas dzīvo dalībvalstī un kurus ir pieņēmusi darbā šajā dalībvalstī sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir trešajā valstī, bet kuras faktiskās uzņēmējdarbības vieta ir šajā dalībvalstī, darbam kā algotiem darbiniekiem uz šai sabiedrībai piederoša kruīza kuģa, kas peld ar trešās valsts karogu, atbilstoši darba līgumam, kurā kā piemērojamās tiesības ir norādītas šīs pašas trešās valsts tiesības, pēc tam, kad attiecīgās valsts tiesa ir atzinusi šo sabiedrību par bankrotējušu atbilstoši pēdējās minētās tiesībām, būtu jāvar gūt aizsardzību, kas paredzēta direktīvā attiecībā uz nesamaksātiem darba samaksas prasījumiem, kas viņiem ir pret šo pašu sabiedrību. Šo neietekmē fakts, ka darba līgumiem ir piemērojamas trešās valsts tiesības, ka kuģis peld ar šīs trešās valsts karogu, ka darba devēja juridiskā adrese ir šajā pašā trešajā valstī vai arī ka attiecīgā dalībvalsts nevar prasīt šādam darba devējam, lai tas piedalītos Direktīvas 80/987 3. panta 1. punktā paredzētās garantiju iestādes finansējumā.

   Kas attiecas uz pirmo no šiem aspektiem, prasība samaksāt atbilstošos nesamaksātos darba samaksas prasījumus, ar ko algots darbinieks vēršas garantiju iestādē, ir jānošķir no darba ņēmēja iesniegtas prasības pret maksātnespējīgu darba devēju šo prasījumu samaksas saņemšanai.

   Otrkārt, kas attiecas uz apstākli, ka, pirmkārt, kuģis peld ar trešās valsts karogu, un faktu, otrkārt, ka darba devēja juridiskā adrese ir šajā pašā trešajā valstī, kritēriji, kuriem Direktīvā 80/987 ir pakārtots ar to izveidotās aizsardzības saņēmēja statuss, būtībā attiecas uz pēdējā minētā darbinieka statusu un apstākli, ka darba devējam ir piemērota procedūra par prasījumu kolektīvu apmierināšanu, piemērojot dalībvalstī spēkā esošās normas. Savukārt no šīs direktīvas normām un it īpaši no tās 1. panta, kas ierobežo tās piemērošanas jomu, neizriet, ka darba devēja juridiskās adreses vietai vai kuģa, uz kura tiek nodarbināti darba ņēmēji, karogam būtu jābūt kritērijiem, atbilstoši kuriem tiek veikta šī norobežošana. Turklāt tāda mehānisma ieviešana, kāds ir paredzēts Direktīvā 80/987, neliedz šāda kuģa karoga valstij faktiski īstenot savu jurisdikciju pār šo kuģi vai tā apkalpi sociāla rakstura jautājumos, kas skar šo kuģi, kā tas paredzēts ANO Jūras tiesību konvencijas 92. panta 1. punktā un 94. panta 1. punktā un 2. punkta b) apakšpunktā.

   Kas attiecas, treškārt, uz to, ka dalībvalsts nebūs spējīga prasīt darba devējiem veikt iemaksas Direktīvas 80/987 3. panta 1. punktā paredzētajā garantiju fondā, no Direktīvas 80/987 5. panta b) punkta izriet, ka darba devējam ir jāpiedalās finansēšanā, ja vien to pilnībā nenodrošina valsts iestādes, tādēļ atbilstoši šīs pašas direktīvas sistēmai nav nepieciešams, lai starp darba devēja iemaksu veikšanas pienākumu un garantiju fonda iejaukšanos pastāvētu saikne.

   (sal. ar 43.–45., 47., 48., 66.–68. un 71. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Direktīvas 80/987 par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz jūrniekiem, kuri dzīvo dalībvalstī un kurus ir pieņēmusi darbā sabiedrība, kuru šīs valsts tiesa ir atzinusi par bankrotējušu un kuras juridiskā adrese ir trešajā valstī, bet kuras faktiskās uzņēmējdarbības vieta ir šajā dalībvalstī, darbam kā algotiem darbiniekiem uz šai sabiedrībai piederoša kruīza kuģa, nav līdzvērtīga aizsardzība tai, kura izriet no minētās direktīvas, šīs normas izpratnē, tāda darbinieku darba samaksas prasījumu aizsardzība, kāda ir paredzēta dalībvalsts tiesību normās, kas ir piemērojamas, ja jūrnieki tiek atstāti ārvalstīs un nevis, ja, kā to prasa Direktīva 80/987, darba devējs ir kļuvis maksātnespējīgs.

   (sal. ar 76.–78. un 80. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)