—

Eurospeed Ltd vārdā – D. Irinkov, ügyvéd,

—

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér, G. Szima un M. Bóra, pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Galluzzo, avvocato dello Stato,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Havas un J. Hottiaux, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt dalībvalstu atbildības principu par privātpersonām nodarītu kaitējumu Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulas (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 (OV 2006, L 102, 1. lpp.), 10. panta 3. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Eurospeed Ltd un Szegedi törvényszék (Segedas tiesa, Ungārija) par zaudējumu atlīdzību saistībā ar negatīvām sekām naudas soda dēļ, kuru šī pēdējā tiesa ir uzlikusi trīs Eurospeed darbiniekiem, kuru tiesības ir pārņēmusi šī sabiedrība, par Regulā Nr. 561/2006 paredzēto pienākumu neizpildi.

3

Saskaņā ar Regulas Nr. 561/2006 preambulas 17., 27. un 31. apsvērumu:

[..]

[..]

4

Regulas Nr. 561/2006 9. panta 2. punktā ir noteikts:

“Laiku, ko pavada, dodoties uz kādu vietu, lai pārņemtu tāda transportlīdzekļa vadību, kas ir šīs regulas darbības jomā, vai atgriežoties no šādas vietas, ja šis transportlīdzeklis neatrodas ne transportlīdzekļa vadītāja mājās, ne arī darba devēja darbības centrā, kur transportlīdzekļa vadītājs parasti atrodas, neskaita kā atpūtu vai pārtraukumu, izņemot gadījumus, kad transportlīdzekļa vadītājs atrodas uz prāmja vai vilcienā un viņam ir pieejama guļasvieta vai kušete.”

5

Regulas Nr. 561/2006 10. panta 1., 2. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Transporta uzņēmums nedrīkst transportlīdzekļu vadītājiem, kurus tas nodarbina vai kuri ir tā rīcībā, maksāt atalgojumu, prēmiju vai algas piemaksu, tostarp par rādītajiem, kas saistīti ar nobraukto attālumu un/vai pārvadātās kravas daudzumu, izņemot gadījumus, kad šāda samaksa neapdraud satiksmes drošību un/vai neveicina šīs regulas pārkāpšanu.

2.   Transporta uzņēmums organizē 1. punktā minēto transportlīdzekļu vadītāju darbu tā, lai transportlīdzekļu vadītāji varētu ievērot Regulu [Nr. 3821/85] un šīs regulas II nodaļu. Transporta uzņēmums dod transportlīdzekļu vadītājiem atbilstīgus norādījumus un veic regulāras pārbaudes, lai nodrošinātu, ka tiek ievērota Regul[a] [Nr. 3821/85] un šīs regulas II nodaļa.

3.   Transporta uzņēmums ir atbildīgs par pārkāpumiem, ko ir izdarījuši uzņēmuma transportlīdzekļu vadītāji, pat ja pārkāpums ir izdarīts citā dalībvalstī vai kādā trešā valstī.

Neierobežojot dalībvalstu tiesības noteikt, ka transporta uzņēmumiem ir pilna atbildība, dalībvalsts var padarīt šo atbildību nosacītu, ja uzņēmums ir pārkāpis 1. un 2. punktu. Dalībvalsts atzīst jebkuru pierādījumu, kas pierāda, ka transporta uzņēmumu nevar pamatoti atzīt par atbildīgu par pārkāpumiem.”

6

Saskaņā ar Regulas Nr. 561/2006 19. panta 1. un 2. punktu:

“1.   Dalībvalstis paredz noteikumus par sodiem, ko piemēro par šīs regulas un Regulas [Nr. 3821/85] pārkāpumiem, un nodrošina, ka tie tiek īstenoti. Šiem sodiem ir jābūt efektīviem, samērīgiem, preventīviem un nediskriminējošiem. Par šīs regulas un Regulas [Nr. 3821/85] pārkāpumiem piemēro tikai vienu sodu vai procedūru. Dalībvalstis paziņo Komisijai par šiem pasākumiem un noteikumiem par sodiem līdz datumam, kas noteikts 29. panta [otrajā daļā]. Komisija attiecīgi informē dalībvalstis.

2.   Dalībvalsts dod iespēju kompetentajām iestādēm piemērot sodus tiem uzņēmumiem un/vai transportlīdzekļu vadītājiem par šīs regulas pārkāpumiem, kas konstatēti tās teritorijā un par ko vēl nav piemēroti sodi, kā arī gadījumos, ja pārkāpums ir izdarīts citas dalībvalsts teritorijā vai trešā valstī.

Izņēmuma gadījumā, ja ir konstatēts pārkāpums:

dalībvalsts līdz 2009. gada 1. janvārim tā vietā, lai piemērotu sodu, var paziņot par pārkāpuma faktu tās dalībvalsts vai trešās valsts kompetentajai iestādei, kurā uzņēmums veic uzņēmējdarbību vai kurā ir transportlīdzekļa vadītāja darba vieta.”

7

Saskaņā ar Regulas Nr. 561/2006 22. panta 3. punktu:

“Dalībvalstis regulāri nosūta Komisijai attiecīgo informāciju par šīs regulas noteikumu interpretāciju un piemērošanu attiecīgajā dalībvalstī, un Komisija šo informāciju elektroniski dara pieejamu pārējām dalībvalstīm.”

8

Regulas Nr. 3821/85, kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes 2006. gada 15. marta Regulu (EK) Nr. 561/2006 (OV 2006, L 102, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “grozītā Regula Nr. 3821/85”), 15. panta 7. punktā ir noteikts:

9

Közúti közlekedésről szóló 1988. évi I. törvény (1988. gada Likums Nr. I par ceļu satiksmi, turpmāk tekstā – “Likums par ceļu satiksmi”) 20. pantā ir paredzēts:

“1)   Naudas sodu piemēro personām, kuras pārkāpj šajā likumā, kā arī speciālajās tiesību normās un Kopienas tiesību aktos paredzētos noteikumus attiecībā uz

[..]

[..]

2)   Procedūru par naudas soda uzlikšanu ir atļauts virzīt (atbilstoši 11. punktā definētajām uzraudzības kompetencēm): par transportu atbildīgajai iestādei, policijai, muitas iestādei, par katastrofu novēršanu atbildīgajai iestādei, par nodarbinātību atbildīgajai iestādei un iestādei, kura atbild par sabiedrisko vietu uzraudzību.

3)   Speciālās tiesību normas, ar kurām regulē par procedūru atbildīgās iestādes uzraudzības darbības, ir piemērojamas 2. punktā minētajai naudas soda piemērošanas procedūrai, ja vien šajā pantā nav noteikts citādi.

4)   Jebkurai personai – izņemot vieglā automobiļa, kas ir iznomāts no automobiļu parka pārvaldītāja Likuma par reģistrācijas nodokli izpratnē, nomnieku vai vadītāju, ja reģistrācijas nodoklis par automobili ir ticis samaksāts un ja vieglā pasažieru automobiļa vadītājs, uzrādot muitas iestādes izsniegtu apstiprinošu dokumentu, to pierāda –, kura pārkāpj kādu no 1. punkta a)–j) un l) apakšpunkta noteikumiem, var uzlikt naudas sodu no 10000 līdz 800000 [Ungārijas] forintu [HUF] apmērā un k) apakšpunktā minētajā gadījumā [HUF] 10000 līdz 300000 apmērā. Speciālā tiesību normā nosaka gan par attiecīgo noteikumu pārkāpuma gadījumā piemērojamā naudas soda maksimālo apmēru, gan naudas sodu, kādu var piemērot šajā pašā procedūrā par vairākām pārkāpjošām darbībām vai bezdarbībām. Naudas sodu nepiemēro, ja kopš pārkāpjošās darbības veikšanas ir pagājuši divi gadi (noilgums).

5)   Par kāda no iepriekš minēto noteikumu pārkāpumu atbildīgajai personai ir pienākums maksāt naudas sodu. Tiklīdz var tikt pierādīta vairāku personu atbildība, tām ir pienākums maksāt speciālajā tiesību normā noteikto naudas sodu samērīgi ar katras personas attiecīgās atbildības pārkāpumā daļu. Ja nevar noteikt katras personas atbildības daļu, tad pienākums maksāt naudas sodu uz tām gulstas līdzīgās daļās. Pienākumu maksāt naudas sodu nevar piemērot no personas, kas veic autopārvadājumu, neatkarīgu ārkārtēju apstākļu gadījumā, kurus tā nebija paredzējusi un nevarēja saprātīgi paredzēt.

[..]”

10

Ar Likuma par ceļu satiksmi 48. panta 3. punkta a) apakšpunkta 15. punktu likumdevējs ir pilnvarojis valdību ar valdības noteikumiem tostarp paredzēt “naudas sodu apmēru, kādus var uzlikt noteikumu attiecībā uz preču autopārvadājumu, preču pārvadājumu bez taras un noteiktu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu gadījumā, kā arī vispārējās tiesību normas, ar kurām nosaka uzdevumus iestādēm saistībā ar naudas sodu piemērošanu”.

11

Közúti árufuvarozáshoz, személyszállításhoz és a közúti közlekedéshez kapcsolódó egyes rendelkezések megsértése esetén kiszabható bírságok összegéről, valamint a bírságolással ősszefüggő hatósági feladatokról szóló 156/2009. kormányrendelet (Valdības 2009. gada 29. jūlija dekrēts Nr. 156/2009 par apmēru, kādā piemērojami naudas sodi par konkrētu tiesību normu pārkāpumiem preču un pasažieru autopārvadājumu jomā, kā arī par iestādēm uzticētajiem uzdevumiem saistībā ar naudas soda uzlikšanu; turpmāk tekstā – “Valdības dekrēts Nr. 156/2009”) 5. pantā ir noteikts:

“Attiecībā uz likuma [par ceļu satiksmi] 20. panta 1. punkta d) apakšpunktu naudas sods, kas ir ticis piemērots saskaņā ar šī paša dekrēta 4. pielikumu – ja vien nav likuma vai valdības noteikumu normas, ar kuru ir noteikts pretējais, – ir jāmaksā personai, kura pārkāpj noteikumus par reģistrācijas iekārtu un tahogrāfa apļveida diagrammu, kā arī to izmantošanu, kāda ir paredzēta:

[..]

[..]”

12

Kā norāda iesniedzējtiesa, Valdības dekrēta Nr. 156/2009 4. pielikuma I2 un I3 punkts ir izteikti šādi:

“I2: Ar naudas sodu sodāma darbība: transportlīdzekļa vadītājs nespēj uzrādīt uz apļveida diagrammas vai vadītāja kartes ierakstīto informāciju par kārtējo dienu. Naudas soda apmērs: [HUF] 400000. Persona, kurai ir pienākums maksāt naudas sodu: transportlīdzekļa vadītājs.

I3: Ar naudas sodu sodāma darbība: transportlīdzekļa vadītājs nespēj uzrādīt uz apļveida diagrammas vai vadītāja kartes ierakstīto informāciju par iepriekšējām 28 dienām. Naudas soda apmērs: [HUF] 400000. Persona, kurai ir pienākums maksāt naudas sodu: transportlīdzekļa vadītājs.”

13

Polgári Perrendtartásról szóló 1952. évi III. törveny (1952. gada Likums Nr. III par Civilprocesa kodeksu, turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”) 340. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Tiesas nolēmums nav pārsūdzams, izņemot attiecībā uz 2. punktā paredzēto izņēmumu.”

14

Saskaņā ar iepriekš minētā kodeksa 340./A panta 2. punktu:

“Kasācijas sūdzību nevar iesniegt [..]

[..]

15

Eurospeed ir Bulgārijā reģistrēts transporta uzņēmums. Tajā kā transportlīdzekļu vadītāji ir nodarbināti Ivaylo Todorov Dishev, Deyan Todorov Dishev un Stoyan Dimov, Bulgārijas pilsoņi.

16

Brauciena laikā maršrutā starp Čehijas Republiku un Bulgāriju Čehijas Republikā reģistrētajiem kravas automobiļiem, kurus vadīja šī sprieduma 15. punktā minētās personas, uz Ungārijas un Rumānijas robežas kontroli veica Nemzeti Adó‑ és Vámhivatal Csongrád Megyei Vám‑ és Pénzügyőri Igazgatósága (Čongrādas rajona Galvenā muitas un finanšu iestāde, Ungārija) darbinieki.

17

Šīs kontroles laikā Ivaylo Todorov Dishev un Diyan Todorov Dishev nevarēja uzrādīt ne reģistrācijas apļveida diagrammu, ne arī ar roku pierakstītas viņu veiktās darbības par iepriekšējām 28 dienām.

18

Šādos apstākļos Čongrādas rajona Galvenā muitas un finanšu iestāde uzskatīja, ka abi šie vadītāji ir pārkāpuši grozītās Regulas Nr. 3821/85 15. panta 7. punktu, kā arī Regulas Nr. 561/2006 9. panta 2. punktu un uzlika katram no viņiem administratīvo naudas sodu HUF 400000 (aptuveni EUR 1280) apmērā.

19

Attiecībā uz S. Dimov, kurš nevarēja uzrādīt nevienu derīgu dokumentu, kas pierādītu viņa veiktās darbības pirms 2013. gada 12. aprīļa, datuma, kurā Eurospeed viņu bija pieņēmusi darbā par transportlīdzekļa vadītāju, šī pati iestāde uzskatīja, ka ieinteresētā persona ir pārkāpusi grozītās Regulas Nr. 3821/85 15. panta 7. punkta noteikumus, un uzlika viņam naudas sodu HUF 400000 (aptuveni EUR 1280) apmērā.

20

Nemzeti Adó‑ és Vámhivatal Regionális Vám‑ és Pénzügyőri Főigazgatósága (Valsts nodokļu un muitas administrācijas Reģionālā galvenā muitas un finanšu iestāde, Ungārija) ar 2013. gada 30. un 31. maija un 3. jūnija lēmumiem paturēja spēkā Čongrādas rajona Galvenās muitas un finanšu iestādes lēmumus.

21

Vadītāju pamatlietā par šiem lēmumiem celto prasību Szegedi közigazgatási és munkaügyi bíróság (Segedas Administratīvā un darba lietu tiesa, Ungārija) noraidīja. Šī tiesa it īpaši noraidīja argumentu par to, ka naudas sodi būtu bijuši jāuzliek Eurospeed, nevis vadītājiem.

22

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 340. un 340/A pantu par Szegedi közigazgatási és munkaügyi bíróság (Segedas Administratīvā un darba lietu tiesa) nolēmumu nevar tikt iesniegta ne apelācijas, ne kasācijas sūdzība.

23

Eurospeed, kura samaksāja saviem darbiniekiem uzliktos naudas sodus, cēla prasību Gyulai törvényszék (Ģulas tiesa, Ungārija) un prasīja atlīdzināt zaudējumus, kas ir radušies Szegedi közigazgatási és munkaügyi bíróság (Segedas Administratīvā un darba lietu tiesa) izdarītā Eiropas Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, samaksāt summu HUF 1248000 (aptuveni EUR 3992) apmērā, kas atbilst naudas sodu apmēram un valsts nodevai par prasības celšanu, kā arī šai summai pieskaitāmajiem nokavējuma procentiem.

24

Šajā ziņā Eurospeed tostarp apgalvo, ka Szegedi közigazgatási és munkaügyi bíróság (Segedas Administratīvā un darba lietu tiesa), noraidīdama Eurospeed darbinieku iesniegtās prasības, ir pārkāpusi Regulas Nr. 561/2006 10. panta 3. punktu, jo naudas sodi bija jāuzliek nevis šiem pēdējiem, bet gan pašai Eurospeed. Šī iebilduma pamatojumam Eurospeed atsaucas uz vairākiem valsts tiesu nolēmumiem, no kuriem izrietot, ka situācijā ar šādiem faktiem naudas sods ir piemērojams nevis vadītājam, bet transporta uzņēmumam, kas viņu nodarbina. Naudas sods tiekot uzlikts vadītājam tikai tad, ja transporta uzņēmums ir atbrīvots no atbildības.

25

Szegedi törvényszék (Segedas tiesa), kuras struktūrvienība ir Szegedi közigazgatási és munkaügyi bíróság (Segedas Administratīvā un darba lietu tiesa), lūdz prasību noraidīt, jo tā uzskata, ka atbilstoši Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) judikatūrai naudas sods var tikt likumīgi uzlikts transportlīdzekļa vadītājam. Katrā ziņā tā uzskata, ka nav noticis pietiekami atklāts un acīmredzams tiesību normas pārkāpums.

26

Iesniedzējtiesa tostarp norāda, ka gadījumā, ja Regulas Nr. 561/2006 10. panta 3. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas ir šķērslis tam, lai dalībvalstu paredzētie sodi par šajā regulā paredzēto pienākumu nepildīšanu varētu tikt piemēroti – vienīgi vai ne tikai – transportlīdzekļa vadītājam, tad attiecīgais valsts tiesiskais regulējums varētu tikt uzskatīts par nesaderīgu ar Savienības tiesībām. Tātad attiecīgā gadījumā varētu tikt atzīta valsts atbildība par šo tiesību pārkāpumu.

27

Šādos apstākļos Gyulai törvényszék (Ģulas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Ar savu otro jautājumu, kurš ir jāapskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regula Nr. 561/2006 un, īpaši, tās 10. panta 3. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram par minētās regulas pārkāpumiem, kurus ir izdarījis transportlīdzekļa vadītājs, viņš tiek atzīts par atbildīgu transporta uzņēmuma vietā vai papildus transporta uzņēmuma, kurā viņš ir nodarbināts, atbildībai.

29

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Eurospeed un iesniedzējtiesa interpretē Regulas Nr. 561/2006 10. panta 3. punktu tādējādi, ka tam ir pretrunā piemērot sodu vadītājam, sodot par paša vadītāja izdarītajiem šīs regulas pārkāpumiem.

30

Šādai interpretācijai nevar piekrist.

31

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka minētās regulas 19. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalsts dod iespēju kompetentajām iestādēm piemērot sodus uzņēmumiem un/vai transportlīdzekļu vadītājiem par šīs regulas pārkāpumiem, kas konstatēti tās teritorijā un par ko vēl nav piemēroti sodi.

32

Līdz ar to no šīs tiesību normas skaidri izriet, ka ar Regulu Nr. 561/2006 ir paredzēti noteikti pienākumi gan transporta uzņēmumiem, gan vadītājiem un gan vieniem, gan otriem tajā ir paredzēta atbildība par katram attiecīgi uzlikto pienākumu neizpildi.

33

Šajā ziņā nevar tikt atzīts, pretēji iesniedzējtiesas priekšlikumam, ka Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punkts attiecas vienīgi uz gadījumu, kad pārkāpums ir izdarīts citas dalībvalsts teritorijā. Tā kā šīs regulas 19. panta 2. punkta pirmajā teikumā ir skaidri paredzēts, ka iespēja dalībvalstu kompetentajām iestādēm piemērot sodu uzņēmumam un/vai vadītājam par šīs pašas regulas pārkāpumu pastāv, “pat ja [šis] pārkāpums ir izdarīts citā dalībvalstī vai kādā trešā valstī”, tas nozīmē, tieši otrādi, ka dalībvalstij katrā ziņā ir pilnvaras piemērot sodu vai nu uzņēmumam, vai vadītājam, vai arī abiem par tās teritorijā izdarītu pārkāpumu. Pretēji iesniedzējtiesas sniegtajai interpretācijai fakts, ka ar minēto tiesību normu ir aptverta iespēja piemērot sodus par Regulas Nr. 561/2006 pārkāpumiem, kuri ir izdarīti ārpus attiecīgās dalībvalsts teritorijas, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka šī iespēja tiek sašaurināta, to attiecinot tikai uz citas dalībvalsts teritorijā izdarītiem pārkāpumiem, par kuriem var piemērot sodu.

34

Šādu interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 561/2006 preambulas 27. apsvērums, atbilstoši kuram skaidrai un efektīvai piemērošanai ir vēlams nodrošināt vienveidīgus noteikumus par transporta uzņēmumu un transportlīdzekļu vadītāju atbildību par šīs regulas pārkāpumiem, par kuriem dalībvalstīs var tikt paredzēti kriminālsodi vai civiltiesiskie vai administratīvie sodi. No šī apsvēruma teksta skaidri izriet, ka dalībvalstīm ir atļauts paredzēt vadītāju atbildības par minētās regulas pārkāpumiem kārtību un ka attiecībā uz piemērojamo sodu veidiem dalībvalstīm ir rīcības brīvība.

35

Tāpat saskaņā ar Regulas Nr. 561/2006 preambulas 31. apsvērumu Regula Nr. 3821/85 būtu jāgroza tā, lai precizētu transporta uzņēmumu un transportlīdzekļu vadītāju specifiskos pienākumus, kā arī lai veicinātu juridisko noteiktību un atvieglinātu transportlīdzekļa vadīšanas laikposmu un atpūtas laikposmu ierobežojumu piemērošanu pārbaudēs uz ceļa. No šī apsvēruma teksta izriet, ka Regula Nr. 561/2006, ar kuru turklāt izdara grozījumus Regulā Nr. 3821/85, attiecas īpaši uz vadītājiem saistībā ar pienākumiem, kādi tiem ir jāievēro saskaņā ar šo pēdējo regulu. Ciktāl, pirmkārt, dalībvalstīm, piemērojot Regulas Nr. 561/2006 19. panta 1. punktu, ir pienākums paredzēt tiesību normas par sodiem saistībā ar šīs regulas pārkāpumiem tā, lai šie sodi būtu efektīvi, samērīgi, preventīvi un nediskriminējoši, un, otrkārt, minētajā regulā nav izslēgta vadītāju atbildība, no tā izriet, ka šīs valstis var paredzēt normas, kas ļauj uzlikt sodus vadītājiem, neatkarīgi no tā, vai sods tiek uzlikts vienīgi vadītājiem vai nē.

36

Turklāt ir jānorāda, ka grozītās Regulas Nr. 3821/85 15. pantā ir paredzēti pienākumi, kuri ir piemērojami vienīgi vadītājiem un kuri šiem pēdējiem ir jāpilda, – pretējā gadījumā tiem iestājas atbildība.

37

Otrkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 561/2006 10. panta 3. punktu, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, ir jākonstatē, ka šī tiesību norma, kurā ir paredzētas speciālas tiesību normas transporta uzņēmumu atbildības jomā, nevar tikt interpretēta izolēti, bet gan kopsakarā ar šīs regulas 10. panta 1. un 2. punktu, kuros šī veida uzņēmumiem ir noteikti pienākumi attiecībā uz vadītāju atalgojumu un viņu darba organizēšanu. Turklāt, lai gan saskaņā ar Regulas Nr. 561/2006 10. panta 3. punkta otrās daļas pirmo teikumu dalībvalstīm ir tiesības atzīt transporta uzņēmumus kā pilnībā atbildīgus par viņu nodarbināto vadītāju izdarītajiem pārkāpumiem, tomēr ne no šīs tiesību normas, ne arī no jebkuras citas šīs regulas tiesību normas neizriet, ka dalībvalstīm būtu pienākums noteikt, ka šie uzņēmumi ir pilnībā atbildīgi par šādiem pārkāpumiem. Tātad no minētās regulas 10. panta 3. punkta nevar tikt secināts, ka tam būtu pretrunā situācija, kad dalībvalstis atļauj kompetentajām iestādēm piemērot sodus vadītājiem, kuri izdarījuši šīs pašas regulas pārkāpumus.

38

Treškārt, attiecībā uz Regulas Nr. 561/2006 preambulas 17. apsvērumu pietiek konstatēt, ka, no vienas puses, lai arī ir taisnība, ka šīs regulas mērķis ir uzlabot darbinieku darba apstākļus autopārvadājumu jomā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 3. oktobris, Lundberg, C‑317/12, EU:C:2013:631, 31. punkts, un 2014. gada 13. marts, A. Karuse, C‑222/12, EU:C:2014:142, 29. punkts), nav pamata pieņemt, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies atbrīvot vadītājus no jebkādas atbildības par viņu izdarītajiem pārkāpumiem, it īpaši, kad tie ir saistīti vienīgi ar viņu profesionālo uzdevumu veikšanu.

39

No otras puses, ir svarīgi norādīt, ka Regulā Nr. 561/2006 turklāt ir nosprausts mērķis uzlabot vispārējo ceļu satiksmes drošību. Abi šīs regulas mērķi – proti, uzlabot darba apstākļus un uzlabot ceļu satiksmes drošību – tātad gan viens, gan otrs principā izpaužas kā pienākums ceļu transportā izmantojamos automobiļus aprīkot ar apstiprinātām kontroles iekārtām, kas ļauj kontrolēt vadītāju vadīšanas un atpūtas laiku ievērošanu. Tāda minētās regulas interpretācija, atbilstoši kurai tai būtu pretrunā iespēja piemērot sodus vadītājiem, lai tos sodītu par tiem šajā regulā paredzēto pienākumu nepildīšanu, būtu tostarp šķērslis īstenot mērķi uzlabot vispārējo ceļu satiksmes drošību.

40

Turklāt Tiesa jau savos 2012. gada 9. februāra spriedumā Urbán (C‑210/10, EU:C:2012:64), 2013. gada 3. oktobra spriedumā Lundberg (C‑317/12, EU:C:2013:631) un 2014. gada 13. marta spriedumā A. Karuse (C‑222/12, EU:C:2014:142) ir netieši atzinusi dalībvalstu iespēju noteikt šāda veida sodus vadītājiem.

41

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regula Nr. 561/2006 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram par šīs regulas pārkāpumiem, kurus ir izdarījis transportlīdzekļa vadītājs, viņš tiek atzīts par atbildīgu transporta uzņēmuma vietā vai papildus transporta uzņēmuma, kurā viņš ir nodarbināts, atbildībai.

42

Ņemot vērā uz otro jautājumu sniegto atbildi, uz pirmo un trešo jautājumu nav jāatbild.

43

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regula (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram par šīs regulas pārkāpumiem, kurus ir izdarījis transportlīdzekļa vadītājs, viņš tiek atzīts par atbildīgu transporta uzņēmuma vietā vai papildus transporta uzņēmuma, kurā viņš ir nodarbināts, atbildībai.