1

Ar savu apelācijas sūdzību Itālijas Republika lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās Tiesas 2014. gada 28. marta spriedumu Itālija/Komisija (T‑117/10, EU:T:2014:165, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja Itālijas Republikas prasību atcelt Komisijas 2009. gada 22. decembra Lēmumu C(2009) 10350, galīgā redakcija, par tāda Eiropas Reģionālā attīstības fonda atbalsta samazināšanu, kurš piešķirts Itālijas Republikai saskaņā ar Komisijas 2000. gada 8. augusta Lēmumu C(2000) 2349, ar ko apstiprina reģionālo darbības programmu Apūlijas reģionam 2000.–2006. gadam saistībā ar mērķi Nr. 1 (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (OV L 161, 1. lpp.), 38. panta 1. punktā ir noteikts:

“Neierobežojot Komisijas pienākumu izpildīt Eiropas Kopienu vispārējo budžetu, dalībvalstis pirmām kārtām uzņemas atbildību veikt palīdzības finanšu kontroli. Šim nolūkam to veiktie pasākumi ietver:

[..].”

3

Saskaņā ar šīs regulas 39. panta 1.–3. punktu:

“1.   Dalībvalstis pirmām kārtām ir atbildīgas par pārkāpumu izmeklēšanu, rīkojoties saskaņā ar faktiem par jebkurām nozīmīgām izmaiņām, kas ietekmē palīdzības īstenošanas un pārraudzības raksturu vai nosacījumus, kā arī rada vajadzību veikt finanšu korekciju.

Dalībvalsts veic vajadzīgo finanšu korekciju saistībā ar atsevišķiem vai sistemātiskiem pārkāpumiem. Korekcijas, ko veic dalībvalsts, izpaužas kā pilnīga vai daļēja Kopienas ieguldījuma atcelšana. [..]

2.   Ja pēc nepieciešamo pārbaužu pabeigšanas Komisija secina, ka:

[..]

Komisija aptur attiecīgos starpposma maksājumus un, norādot iemeslus, pieprasa dalībvalstij sniegt paskaidrojumus un, kur tas ir nepieciešams, veikt korekcijas noteiktā laikposmā.

Ja dalībvalsts iebilst pret Komisijas apsvērumiem, Komisija uzaicina dalībvalsti uz noklausīšanos, kurā abu pušu sadarbībā, kas balstās uz partnerības principiem, cenšas panākt vienošanos attiecībā uz šiem apsvērumiem un no tiem izrietošajiem secinājumiem.

3.   Beidzoties Komisijas noteiktajam termiņam, ja nav panākta vienošanās un dalībvalsts nav veikusi korekcijas, kā arī ņemot vērā jebkādus dalībvalsts komentārus, trīs mēnešu laikā Komisija var nolemt:

[..]

Komisija, lemjot par korekciju summu, saskaņā ar proporcionalitātes principu ņem vērā pārkāpuma vai izmaiņu veidu, kā arī dalībvalsts vadības vai kontroles sistēmā konstatēto trūkumu apmērus un to finansiālās sekas.

[..]”

4

Komisijas 2001. gada 2. marta Regulas (EK) Nr. 438/2001, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1260/1999 attiecībā uz vadības un kontroles sistēmām, ko piemēro no struktūrfondiem piešķirtajai palīdzībai (OV L 63, 21. lpp.), 4. pantā ir paredzēts:

“Vadības un kontroles sistēmās ir paredzētas procedūras, kā pārbaudīt kopīgi finansēto ražojumu un pakalpojumu piegādi, deklarēto izdevumu patiesumu un kā nodrošināt atbilstību attiecīgā Komisijas lēmuma noteikumiem saskaņā ar 28. pantu Regulā [..] Nr. 1260/1999 un attiecīgiem valsts un Kopienas noteikumiem [..].

Procedūras paredz to, ka atsevišķu darbību pārbaudes uz vietas tiek protokolētas. Šie ieraksti attiecas uz veikto darbu, pārbaužu rezultātiem un pasākumiem, kas veikti attiecībā uz neatbilstībām. Ja fiziskās pārbaudes vai dokumentu pārbaudes nav pilnīgas, bet veiktas izlases kārtā attiecībā uz dažām darbībām, šajos ierakstos norāda atlasītās darbības un apraksta atlases metodi.”

5

Šīs regulas 8. pants ir formulēts šādi:

“Vadības iestāde vai maksātāja iestāde kārto uzskaiti par summām, kas atgūstamas saskaņā ar jau veiktiem Kopienas palīdzības maksājumiem, un nodrošina summu atmaksu bez nepamatotiem kavējumiem. Pēc atgūšanas maksātāja iestāde neatbilstīgos maksājumus atmaksā kopā ar iekasētajiem kavējuma procentiem, atvelkot attiecīgās summas no tās nākamā izdevumu pārskata un Kopienai adresētā maksājuma pieprasījuma vai, ja ar to nepietiek, veicot atmaksājumu Kopienai. [..]”

6

Minētās regulas 9. pantā “Izdevumu sertificēšana” ir paredzēts, ka sertifikātus attiecībā uz pagaidu un galīgo izdevumu pārskatiem sagatavo kāda persona vai struktūrvienība maksātājā iestādē, kura funkcionāli nav pakļauta nevienam dienestam, kas apstiprina prasības. Turklāt šajā pantā tostarp ir norādītas pārbaudes, kas šai iestādei jāveic pirms šādu izdevumu pārskatu sertificēšanas.

7

Šīs pašas regulas 10. pantā “Darbību pārbaudes izlases kārtā” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis organizē darbību pārbaudes izlases kārtā, jo īpaši, lai:

2.   Pārbaudes, ko veic pirms katras palīdzības beigām, attiecina uz vismaz 5 % no kopējiem kompensējamiem izdevumiem, un tās pamatojas uz apstiprināto darbību raksturīgu paraugu, ņemot vērā 3. punkta prasības. Dalībvalstis cenšas pārbaudes attiecīgajā laika posmā plānot vienmērīgi. Tās gādā, lai pienācīgi tiktu nošķirti uzdevumi, kas paredzēti šādām pārbaudēm, un ar darbībām saistīto izpildes vai maksājumu procedūru uzdevumi.

3.   Pārbaudei pakļautā darbību parauga atlasē ņem vērā:

8

Komisija ar 2000. gada 8. augusta Lēmumu C(2000) 2349 apstiprināja Reģionālās darbības programmu Apūlijas (Itālija) reģionam 2000.–2006. gadam saistībā ar mērķi Nr. 1 (turpmāk tekstā – “Apūlijas programma”) un piešķīra Itālijas iestādēm summu EUR 1721827000 apmērā no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF).

9

2007. gadā Komisija veica vadības un kontroles sistēmu, ko bija ieviesušas par šo programmu atbildīgās iestādes, revīziju un konstatēja, ka minētās iestādes nav izveidojušas tādas vadības un kontroles sistēmas, kas nodrošinātu nevainojamu ERAF palīdzības finanšu pārvaldību, un ka ieviestās sistēmas pietiekami negarantē maksājumu pieprasījumu precizitāti, pareizību un pamatotību.

10

Uzskatīdama, ka Itālijas Republika nebija izpildījusi Regulas Nr. 438/2001 4. un 8.–10. panta prasības un ka vadības un kontroles sistēmās atklātie trūkumi varēja radīt sistemātiskus pārkāpumus, Komisija ar 2008. gada 1. jūlija Lēmumu C(2008) 3340 apturēja ERAF starpposma maksājumus Apūlijas programmai. Komisija noteica Itālijas Republikai trīs mēnešu laikposmu, kurā jāveic pārbaudes un vajadzīgās korekcijas, lai garantētu, ka no ERAF ieguldījumiem tiek segti tikai kompensējamie izdevumi.

11

2009. gada janvārī veiktajā revīzijas uzdevumā Komisija konstatēja, ka minētajā lēmumā izteiktās prasības nebija izpildītas noteiktajā termiņā. Savienības revidenti atklāja vairākus pārkāpumus saistībā ar pārbaudēm, ko vadības iestāde veica atbilstoši Regulas Nr. 438/2001 4. pantam (turpmāk tekstā – “pirmā līmeņa pārbaudes”), maksājuma iestādes darbību un kontroles iestādes veiktajām pārbaudēm atbilstoši Regulas Nr. 438/2001 10. pantam (turpmāk tekstā – “otrā līmeņa pārbaudes”). Komisija secināja, ka nav pietiekama apliecinājuma tam, ka Apūlijas programmas vadības un kontroles sistēmas ļautu efektīvi nodrošināt deklarēto izdevumu likumību, pareizību un precizitāti laikposmā no plānošanas posma sākuma līdz starpposma maksājumu apturēšanai.

12

Ar 2009. gada 3. aprīļa vēstuli Komisija paziņoja Itālijas iestādēm savus secinājumus, informējot tās, ka tās nodoms bija ierosināt ERAF finanšu atbalsta korekciju atbilstoši 10 % likmei, ņemot vērā izdevumus, kas bija deklarēti attiecīgās programmas ietvaros līdz starpposma maksājumu apturēšanai. Itālijas Republika iebilda pret vienotas likmes korekcijas piemērošanu un pieprasīja atcelt starpposma maksājumu apturēšanu. Saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 39. panta 2. punktu 2009. gada 30. septembrī notika noklausīšanās.

13

Ar strīdīgo lēmumu Komisija samazināja no ERAF Apūlijas programmai 2000.–2006. gadam piešķirto finanšu atbalstu, piemērojot vienotas likmes korekciju 10 % apmērā no apstiprinātajiem izdevumiem līdz dienai, kad tiks apturēti starpposma maksājumi. Saskaņā ar šī lēmuma 1. pantu no ERAF piešķirtais atbalsts tika samazināts līdz summai EUR 79335741,11 apmērā.

14

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 5. martā, Itālijas Republika cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.

15

Savas prasības atbalstam Itālijas Republika izvirzīja četrus pamatus. Ar pirmo un otro pamatu tika apgalvota faktu sagrozīšana un Regulas Nr. 1260/1999 39. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 3. punkta pārkāpums attiecībā uz pirmā līmeņa pārbaudēm, maksājuma iestādes darbību, ka arī otrā līmeņa pārbaudēm. Ar trešo pamatu minētā dalībvalsts apgalvoja pamatojuma neesamību un Regulas Nr. 1260/1999 39. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu. Ar ceturto pamatu tika apgalvots Regulas Nr. 1260/1999 12. panta un Regulas Nr. 438/2001 4. panta pirmās daļas pārkāpums, kā arī Komisijas nekompetence.

16

Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu noraidīja Itālijas Republikas prasību.

17

Itālijas Republika lūdz Tiesu:

18

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Itālijas Republika izvirza trīs pamatus.

20

Ar pirmo pamatu Itālijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 37., 50. un nākamajos punktos neesot ievērojusi sacīkstes principu un pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā esot izvērtējusi kopā pirmo un otro pamatu, kas attiecas uz vadības iestādes un maksājuma iestādes veiktās pirmā līmeņa pārbaudes, no vienas puses, un kontroles iestādes veiktās otrā līmeņa pārbaudes, no otras puses, efektivitāti un ticamību.

21

Šī dalībvalsts apgalvo, ka saskaņā ar sacīkstes principu Vispārējai tiesai šie abi pamati, no kuriem izrietēja atšķirīgi faktu jautājumi attiecībā uz atsevišķu iestāžu darbību un strīdīgajā lēmumā atklātajiem ļoti dažādajiem pārkāpumiem, esot bijuši jāizvērtē atsevišķi. Turklāt, izvērtējot šos abus pamatus kopā, Vispārējā tiesa uz vienu pamatu attiecināto argumentāciju esot automātiski pārcēlusi uz otru pamatu.

22

Izvērtējot pirmo un otro pamatu kopā, Vispārējā tiesa esot arī pārkāpusi pienākumu pamatot savus lēmumus. Tā faktiski tikpat detalizēti, kā tas bija norādīts prasības pieteikumā, nav izklāstījusi iemeslus, kādēļ tā uzskatīja par nepamatotiem argumentus, kurus Itālijas Republika bija iesniegusi, lai apstrīdētu katru pārkāpumu, kas kopā veidoja strīdīgā lēmuma pamatojumu.

23

Komisija apstrīd Itālijas Republikas argumentācijas pamatotību.

24

Saskaņā ar Tiesas judikatūru sacīkstes princips parasti nozīmē, ka procesa dalībniekiem ir tiesības uz iespēju paust nostāju par faktiem un dokumentiem, ar kuriem tiks pamatots tiesas nolēmums, kā arī apspriest tiesā iesniegtos pierādījumus un apsvērumus, un tiesību pamatus, kurus tiesa ir izvirzījusi pēc savas ierosmes un ar kuriem tā vēlas pamatot savu nolēmumu (spriedumi Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 52. un 55. punkts, kā arī Pārskatīšana, M/EMEA, C‑197/09 RX‑II, EU:C:2009:804, 41. punkts).

25

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Itālijas Republika varēja efektīvi paust nostāju Vispārējā tiesā par strīdīgajā lēmumā norādītajiem pārkāpumiem attiecībā uz pirmā līmeņa pārbaudēm, maksājuma iestādes darbību, kā arī otrā līmeņa pārbaudēm. Turklāt it īpaši no pārsūdzēta sprieduma 40., 48. un 60.–66. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa bija ņēmusi vērā arī argumentus, ar kuriem šī dalībvalsts apstrīdēja minēto pārkāpumu faktisko esamību.

26

Attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav detalizēti atbildējusi uz argumentāciju, ar kuru Itālijas Republika apstrīdēja strīdīgajā lēmumā norādītos pārkāpumus. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Vispārējās tiesas pienākums pamatot tās spriedumus, kas paredzēts Tiesas statūtu 36. pantā un 53. panta pirmajā daļā, nenozīmē, ka tai būtu pienākums izsmeļoši un secīgi izklāstīt visus lietas dalībnieku sniegtos argumentus. Pamatojums var būt netiešs, ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, uz kuriem balstās Vispārējā tiesa, un Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu savu pārbaudi apelācijas ietvaros (spriedumi Coop de France bétail et viande u.c./Komisija, C‑101/07 P un C‑110/07 P, EU:C:2008:741, 75. punkts un tajā minētā judikatūra; A2A/Komisija, C‑318/09 P, EU:C:2011:856, 97. punkts, kā arī Francija/KomisijaC‑559/12 P, EU:C:2014:217, 86. punkts).

27

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 69.–77. un 79.–92. punktā norādītais pamatojums ļauj gan Itālijas Republikai saprast iemeslus, kādēļ Vispārējā tiesa noraidīja visus argumentus, ar kuriem Itālijas Republika apstrīdēja kavējumus pirmā un otrā līmeņa pārbaudēs, ieteikto korekciju ticamības trūkumu un maksājuma iestādes nepilnības, gan arī Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai veiktu savu pārbaudi. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 60.–63. punktā ir izklāstījusi iemeslus, kādēļ tā nelēma par katra konkrētā pārkāpuma, ko Savienības revidenti bija norādījuši 2009. gada janvārī attiecībā uz pirmā un otrā līmeņa pārbaudēm, apgalvoto neesamību. Līdz ar to kā nepieņemams ir jānoraida arī arguments, kas attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi tās pienākumu pamatot savus lēmumus.

28

Kas attiecas uz pārmetumu Vispārējai tiesai, ka tā ir piemērojusi vienu un to pašu argumentāciju atšķirīgiem tiesību un faktu jautājumiem, ir jākonstatē, ka šis pārpratums izriet no acīmredzami kļūdainas pārsūdzētā sprieduma interpretācijas. Pretēji tam, ko apgalvo Itālijas Republika, Vispārējā tiesa ir detalizēti izvērtējusi un vispirms nošķīrusi faktu un tiesību jautājumus, kas attiecas uz pirmā līmeņa pārbaudēm, pārsūdzētā sprieduma 69.–71. un 79.–81. punktā, un pēc tam tos jautājumus, kas attiecas uz otrā līmeņa pārbaudēm, šī sprieduma 72.–77. un 82.–87. punktā un visbeidzot jautājumus attiecībā uz maksājuma iestādi šī sprieduma 88.–92. punktā.

29

Tādēļ pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

30

Otro apelācijas sūdzības pamatu, neraugoties uz argumentācijas nepietiekami strukturēto raksturu, var saprast kā iedalītu četrās daļās.

31

Ar šī pamata pirmo daļu Itālijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 40., 63. un 88.–93. punktā esot sagrozījusi tajā iesniegtos faktus un pierādījumus. Pēc šīs dalībvalsts domām, sagrozīšana, kas skar minētos pārsūdzētā sprieduma punktus, nozīmējot, ka Vispārējā tiesa ir arī pārkāpusi Regulas Nr. 1260/1999 39. pantu, Regulas Nr. 438/2001 9. pantu, kā arī samērīguma un partnerības principus.

32

Ar minētā pamata otro daļu Itālijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 60.–63. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka nebija nepieciešams izvērtēt pierādījumus, kas bija iesniegti, lai pamatotu to pārkāpumu esamības apstrīdēšanu, kurus Savienības revidenti atklāja pirmā līmeņa pārbaudēs izlases kārtā, attiecībā uz ko revīzija tika veikta 2009. gada janvārī. No strīdīgā lēmuma pamatojuma 40. punkta, kura akcents ir vērsts uz to, ka Itālijas iestādes nebija novērsušas minētos pārkāpumus, izriet, ka Komisija tos esot faktiski ņēmusi vērā strīdīgajā lēmumā. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 78.–81. punktā esot pati ņēmusi vērā šos apgalvotos pārkāpumus, lai konstatētu, ka pirmā līmeņa pārbaudes nebija ticamas.

33

Tā kā nav pierādījumu tam, ka attiecībā uz pirmā līmeņa pārbaudēm pastāvēja konkrēti pārkāpumi, kuri tika atklāti Komisijas 2009. gada janvārī veiktajā revīzijā, Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē, ka strīdīgais lēmums bija pretrunā Regulas Nr. 1260/1999 39. panta 2. un 3. punktam un it īpaši tas, ka vienādas likmes korekcija 10 % apmērā bija acīmredzami nesamērīga.

34

Ar apelācijas sūdzības otrā pamata trešo daļu Itālijas Republika apgalvo, ka strīdīgais lēmums esot pretrunā Regulas Nr. 1260/1999 39. pantā paredzētajiem samērīguma un partnerības principiem, jo ar to esot noteikta vienādas likmes korekcija 10 % apmērā arī attiecībā uz pārkāpumiem saistībā ar papilddarbu piešķiršanu vai veiktajiem inženiertehniskajiem pakalpojumiem, lai gan Itālijas iestādes attiecībā uz šiem pārkāpumiem bija ieteikušas vienādas likmes korekciju 25 % apmērā. Vispārējā tiesa nevarēja pārsūdzētā sprieduma 60. punktā vienīgi konstatēt, ka Komisija minētās korekcijas esot ņēmusi vērā, aprēķinot ERAF atbalsta samazinājuma galīgo summu.

35

Visbeidzot ar šī pamata ceturto daļu Itālijas Republika norāda uz Regulas Nr. 438/2001 4. panta un principu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu pārkāpumu.

36

Trešo apelācijas sūdzības pamatu var saprast kā iedalītu četrās daļās.

37

Šī pamata pirmā daļa attiecas uz faktu un pierādījumu sagrozīšanu, kas pieļauta pārsūdzētā sprieduma 72.–74. punktā. Pēc Itālijas Republikas domām, šī sagrozīšana nozīmē, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi arī Regulas Nr. 1260/1999 39. pantu, samērīguma un partnerības principus, kā arī Regulas Nr. 438/2001 10. pantu.

38

Ar minētā pamata otro daļu Itālijas Republika apgalvo, ka, uzskatot, ka otrā līmeņa pārbaudēm minētajā 10. pantā paredzētais īpatsvars bija jāsasniedz pirms attiecīgās programmas beigām, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi šo pantu. Faktiski no šī panta noteikumiem, saskaņā ar kuriem otrā līmeņa pārbaudes, ko veic “pirms katras palīdzības beigām”, attiecina uz vismaz 5 % no apstiprinātajiem izdevumiem, izriet, ka otrā līmeņa pārbaužu sistēma ir jānovērtē galvenokārt minētās palīdzības beigās.

39

Turklāt šī paša pamata trešajā daļā Itālijas Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 84.–86. punktā nosprieda, ka arguments, saskaņā ar kuru pēc otrā līmeņa pārbaudēm sekojošās korekcijas sasniedza nevis EUR 30950978,33 apmēru, bet gan EUR 59186909 apmēru, bija neefektīvs, jo Komisija, novērtējot pēc pirmā līmeņa un otrā līmeņa pārbaudēm izdarīto korekciju kopējo apmēru kopā, savā vērtējumā bija ņēmusi vērā šo korekciju kopējo apmēru, kas sasniedza EUR 95672043,08.

40

Trešā pamata ceturtā daļa izriet no principu, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu, neievērošanas.

41

Komisija norāda, ka apelācijas sūdzības otrais un trešais pamats esot nepieņemami, jo, pēc tās domām, tā kā šie pamati ir vienīgi pirmajā instancē izvirzīto argumentu atkārtojums, tie faktiski ir vērsti uz to, lai Tiesa izskatītu lietu pēc būtības otrreiz. Katrā ziņā šie pamati neesot pamatoti.

42

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas, Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda tā sprieduma apstrīdētās daļas, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti apelācijas sūdzības atbalstam (it īpaši skat. spriedumus Spānija/Komisija, C‑197/13 P, EU:C:2014:2157, 43. punkts, kā arī Ezz u.c./Padome, C‑220/14 P, EU:C:2015:147, 111. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā minētā reglamenta 169. panta 2. punktā ir precizēts, ka izvirzītajos tiesību pamatos un argumentos precīzi norāda apstrīdētos Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļas punktus.

43

Tādējādi apelācijas sūdzība, kas tikai burtiski atkārto vai reproducē pamatus un argumentus, kuri iepriekš iesniegti Vispārējā tiesā, neatbilst prasībām par pamatojuma sniegšanu, kas izriet no šiem noteikumiem. Tomēr, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd to, kā Vispārējā tiesa ir interpretējusi vai piemērojusi Savienības tiesības, tad pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna izskatīt apelācijas tiesvedībā. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādā veidā pamatot savu apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau tikuši izmantoti Vispārējā tiesā, minētais apelācijas process daļēji zaudētu savu jēgu (šajā ziņā skat. spriedumus Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 46. un 47. punkts, kā arī Spānija/Komisija, C‑197/13 P, EU:C:2014:2157, 44. un 45. punkts, ka arī tajā minētā judikatūra).

44

Attiecībā uz Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību ir jākonstatē, ka Itālijas Republika ar otro un trešo pamatu nelūdz tikai pārskatīt Vispārējā tiesā iesniegto prasības pieteikumu, bet gan apstrīd Vispārējas tiesas konstatējumus, kas minēti konkrētos pārsūdzētā sprieduma punktos, kuros pēc Itālijas Republikas domām ir pieļauta gan faktu, gan pierādījumu sagrozīšana, gan arī citas kļūdas tiesību piemērošanā. Tādējādi pretēji tam, ko norāda Komisija, otrais un trešais pamats nav vienīgi pirmajā instancē izvirzīto argumentu atkārtojums, bet tie faktiski ir vērsti pret pārsūdzētā sprieduma pamatojuma būtisku daļu un līdz ar to ļauj Tiesai veikt savu pārbaudi.

45

Tātad Komisijas iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

46

Attiecībā uz apelācijas sūdzības otrā pamata ceturtajā daļā apgalvoto Regulas Nr. 438/2001 4. panta pārkāpumu, kā arī gan otrā pamata ceturtajā daļā, gan trešā pamata ceturtajā daļā izvirzīto principu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu neievērošanu, ir jānorāda, ka, lai arī Itālijas Republika šīs kļūdas tiesību piemērošanā ir minējusi punktā pirms apsvērumiem attiecībā uz tās otro un trešo pamatu, šajos apsvērumos nav ietverta nekāda norāde attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma punktiem, kuros būtu pieļautas minētās kļūdas tiesību piemērošanā, ne arī jebkāda argumentācija, kas būtu vērsta uz to, lai pierādītu, kur Vispārējā tiesa ir pieļāvusi šādas kļūdas. Līdz ar to minētās otrā un trešā pamata daļas nav pieņemamas.

47

Attiecībā uz trešā pamata trešo daļu, lai arī Itālijas Republika pārsūdzētā sprieduma 84.–86. punktā ietvertos konstatējumus kritizē cita iemesla dēļ, nevis informācijas sagrozīšanas dēļ, ir jānorāda, ka tā tomēr nemin principu vai tiesību noteikumu, ko Vispārējā tiesa būtu pārkāpusi, uzskatīdama, ka strīdīgā lēmuma tiesiskumu neietekmē Komisijas pieļautā iespējamā kļūda attiecībā to, ka tā dažas Itālijas iestāžu ieteiktās korekcijas identificēja kā korekcijas, kas tika veiktas pēc otrā līmeņa pārbaudēm, lai gan strīdīgajā lēmumā Komisija vērā ņēma visas korekcijas kopā.

48

Līdz ar to otrā pamata ceturtā daļa un trešā pamata trešā daļa, ciktāl šī pēdējā daļa neattiecas uz informācijas sagrozīšanu, kā arī trešā pamata ceturtā daļa ir jānoraida kā nepieņemamas.

49

Līdz ar to attiecībā uz argumentiem, ar kuriem Itālijas Republika kritizē Vispārējo tiesu tādēļ, ka tā esot sagrozījusi 2009. gada 15. jūnija vēstules saturu, ir jānorāda, ka tā nav precizējusi pārsūdzētā sprieduma punktus, uz kuriem attiecas šī kritika. Tātad arī šie argumenti ir jānoraida kā nepieņemami.

50

Ar apelācijas sūdzības otrā pamata pirmo daļu un tās trešā pamata pirmo un trešo daļu, kuras ir jāaplūko kopā, Itālijas Republika apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 40., 63., 72.–74., 84.–86. un 88.–93. punktā ietvertie konstatējumi liecinot par tās apelācijas sūdzības neizpratni un ka tajos esot sagrozīti fakti un pierādījumi. Šī sagrozīšana nozīmējot arī to, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 1260/1999 39. pantu, Regulas Nr. 438/2001 9. un 10. pantu, kā arī samērīguma un partnerības principus.

51

Ir jānorāda, ka no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka Vispārējā tiesa ir vienīgā instance, kas ir tiesīga gan konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu faktiskā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtiem lietas materiāliem, gan veikt šo faktu vērtējumu (skat. spriedumus Komisija/Aalberts Industries u.c., C‑287/11 P, EU:C:2013:445, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tādēļ šis vērtējums, ja vien nav sagrozīta pati pierādījumu jēga, nav tiesību jautājums, kas jāpārbauda Tiesai (skat. spriedumus Lafarge/Komisija, C‑413/08 P, EU:C:2010:346, 15. punkts, kā arī Activision Blizzard Germany/Komisija, C‑260/09 P, EU:C:2011:62, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Pierādījumu sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains (spriedums Comitato Venezia vuole vivere u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 153. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt sagrozīšanai acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, no jauna neizvērtējot faktus un pierādījumus (spriedums General Motors/Komisija, C‑551/03 P, EU:C:2006:229, 54. punkts). Turklāt, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo pierādījumu sagrozīšanu Vispārējā tiesā, tam ir precīzi jānorāda uz pierādījumiem, kurus šī tiesa ir sagrozījusi, un jāpierāda kļūdas vērtējumā, kuras pēc tā ieskata varētu būt izraisījušas Vispārējai tiesai šādu pierādījumu sagrozīšanu (šajā ziņā skat. spriedumus Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 50. punkts, kā arī PepsiCo/Grupo Promer Mon Graphic, C‑281/10 P, EU:C:2011:679, 78. punkts).

53

Ir jākonstatē, ka pret pārsūdzētā sprieduma 40., 63. un 72. punktu vērstie argumenti izriet no acīmredzami kļūdainas šī sprieduma interpretācijas. Attiecībā uz 40. un 72. punktu Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav ievērojusi Itālijas Republikas prasības pieteikuma saturu, uzskatot, ka Itālijas Republika nepastrīdēja nevienu pārkāpumu, kas tika atklāts pirmā un otra līmeņa pārbaudēs izlases kārtā, attiecībā uz kurām revīzija tika veikta 2009. gada janvārī, vai ka tā apstrīdēja tikai dažas no tām. Gluži pretēji, no pārsūdzētā sprieduma 60.–64. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa faktiski ņēma vērā apstākli, ka Itālijas Republika apstrīdēja visus šos pārkāpumus.

54

Pretēji tam, ko apgalvo Itālijas Republika, no pārsūdzētā sprieduma 63. punkta nevar secināt, ka pēc Vispārējās tiesas domām strīdīgais lēmums nav balstīts uz šiem pārkāpumiem. Vispārējā tiesa minētajā 63. punktā, skatot to kopsakarā ar pārsūdzētā sprieduma 58. punktu, tieši konstatēja, ka konkrētie pārkāpumi, ko Savienības revidenti bija atklājuši 2009. gada janvārī, bija “viens no iebildumiem”, kas bija izteikts attiecībā uz Apūlijas programmai ieviestās vadības un kontroles sistēmas darbību.

55

Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 73. un 74., 84.–86. un 88.–93. punktā minētajiem konstatējumiem Itālijas Republika nav pierādījusi, kādā veidā ar Vispārējās tiesas konstatējumiem varētu būt sagrozīti dokumenti, uz kuriem tā atsaucās.

56

Līdz ar to visi argumenti, kas attiecas uz faktu un pierādījumu sagrozīšanu, ir jānoraida kā daļēji nepieņemami un daļēji nepamatoti.

57

Šādos apstākļos argumenti, kas attiecas uz Regulas Nr. 1260/1999 39. panta, Regulas Nr. 438/2001 9. un 10. panta un samērīguma un partnerības principu pārkāpumu un kurus Itālijas Republika ir balstījusi uz iespējamo sagrozīšanu, kas izvirzīta attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 40., 63., 72.–74. un 88.–93. punktu, arī nav pieņemami.

58

Līdz ar to apelācijas sūdzības otrā pamata pirmā daļa un tās trešā pamata pirmā un trešā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemamas un daļēji nepamatotas.

59

Ar apelācijas sūdzības trešā pamata otro daļu Itālijas Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 76. punktā esot kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 438/2001 10. pantu, uzskatīdama, ka, lai apstrīdētu šaubas par aplūkotās vadības un kontroles sistēmas ticamību, nebija pietiekami pierādīt, ka šajā pantā paredzētais pārbaužu īpatsvars bija sasniegts no ERAF sniegtās palīdzības Apūlijas programmai beigās.

60

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka no pašiem Regulas Nr. 438/2001 10. panta 2. punkta noteikumiem, saskaņā ar kuriem dalībvalstis cenšas pārbaudes attiecīgajā laika posmā plānot vienmērīgi pirms katras ERAF palīdzības beigām, izriet, ka otrā līmeņa pārbaudēm ir jādarbojas visā palīdzības perioda laikā, nevis tikai tās beigšanās brīdī.

61

Līdz ar to trešā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

62

Ar otrā pamata otro daļu Itālijas Republika apstrīd pārsūdzētā sprieduma 60.–63. punktā minētos konstatējumus. Tā apgalvo, ka, tā kā strīdīgais lēmums bija balstīts arī uz pārkāpumiem, ko Savienības revidenti bija atklājuši pirmā līmeņa pārbaudēs izlases kārtā, attiecībā uz kurām revīzija tika veikta 2009. gada janvārī, Vispārējā tiesa nevarēja lemt par strīdīgā lēmuma likumību, ņemot vērā Regulas Nr. 1260/1999 39. panta 2. un 3. punktu un samērīguma principu, nepārbaudot argumentus, ar kuriem tā apstrīdēja šo pārkāpumu esamību. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 78. un 81. punktā Vispārējā tiesa pati esot ņēmusi vērā minētos pārkāpumus, lai konstatētu, ka pirmā līmeņa pārbaudes nebija ticamas.

63

Šajā ziņā ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra attiecībā uz Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fondu (ELVGF), saskaņā ar kuru, tā kā tieši konkrētā dalībvalsts ir visizdevīgākajā situācijā, lai apkopotu un pārbaudītu ELVGF grāmatojumu noskaidrošanai vajadzīgo informāciju, pierādot, ka lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas normas ir pārkāptas, Komisijas pienākums ir nevis izsmeļoši pierādīt, ka valsts iestādes nav veikušas pietiekami daudz pārbaužu vai ka tās ir sniegušas nepareizus datus, bet gan, ka pastāv nopietnas un pamatotas šaubas attiecībā uz šīm pārbaudēm vai šiem datiem (šajā ziņā skat. spriedumus Grieķija/Komisija, C‑300/02, EU:C:2005:103, 34. un 36. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Dānija/Komisija, C‑417/12 P, EU:C:2014:2288, 80. un 81. punkts).

64

Minētā dalībvalsts pati nevar apšaubīt konstatējumus, kas ir šāda pierādījuma pamatā Komisijas nopietnām un pamatotām šaubām, nepamatojot savus apalvojumus ar pierādījumiem par ticamas un operatīvas kontroles sistēmas pastāvēšanu. Tāpēc, ja tai neizdodas pierādīt, ka Komisijas konstatējumi ir neprecīzi, tad šie konstatējumi var būt par pamatu nopietnām šaubām par to, vai ir veikti atbilstoši un efektīvi pārraudzības un kontroles pasākumi (skat. spriedumu Dānija/Komisija, C‑417/12 P, EU:C:2014:2288, 82. punkts un tajā minēta judikatūra).

65

Līdz ar to attiecīgajai dalībvalstij ir jāiesniedz detalizētāki un pilnīgāki pierādījumi par tās pārbaužu vai aprēķinu patiesumu un, vajadzības gadījumā, par Komisijas apgalvojumu neprecizitāti (spriedumi Grieķija/Komisija, C‑300/02, EU:C:2005:103, 36. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Dānija/Komisija, C‑417/12 P, EU:C:2014:2288, 83. punkts).

66

No šīs judikatūras izrietošie principi mutatis mutandis ir piemērojami arī ERAF, ko Itālijas Republika tiesas sēdē Tiesā neapstrīdēja. Ņemot vērā vadības un kontroles sistēmas, kas ieviesta Regulas Nr. 1260/1999 38. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru dalībvalstis pirmām kārtām uzņemas atbildību veikt ERAF palīdzības finanšu kontroli, struktūru, dalībvalstis patiesi ir visizdevīgākajā situācijā, lai saņemtu un pārbaudītu datus attiecībā uz šo palīdzību.

67

Šajā gadījumā Itālijas Republika kritizē to, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā elementus, ar kuriem tā apstrīdēja to pārkāpumu esamību, kurus Savienības revidenti bija atklājuši pirmā un otrā līmeņa pārbaudēs izlases kārtā, attiecībā uz kurām revīzija tika veikta 2009. gada janvārī. Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas konstatējumiem, kuri minēti pārsūdzētā sprieduma 63. punktā, šie konkrētie pārkāpumi veidoja tikai vienu no iebildumiem, kas bija izteikts attiecībā uz Apūlijas programmai ieviesto vadības un kontroles sistēmu, un ka strīdīgais lēmums bija balstīts arī uz šai sistēmai raksturīgiem “citiem trūkumiem”, kas var radīt nopietnas un pamatotas šaubas par minētās sistēmas ticamību un saprātīgumu.

68

No otrā pamata pirmās daļas un trešā pamata pirmo trīs daļu, par kurām secinājumi ir ietverti pārsūdzētā sprieduma 58. un 61. punktā, izvērtēšanas izriet, ka Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, ir noraidījusi visus argumentus, ar kuriem Itālijas Republika apstrīdēja secinājumus, kas bija Apūlijas programmai īstenotās vadības un kontroles sistēmas nepilnības pamatā, un kuri izrietēja no kavējumiem pirmā līmeņa pārbaudēs, ieteikto korekciju ticamības trūkuma un maksājuma iestādes nepilnībām.

69

Līdz ar to Vispārējā tiesa saskaņā ar šī sprieduma 63.–65. punktā minēto judikatūru uzskatīja, ka nebija nepieciešams lemt par konkrēto pārkāpumu, kas tika atklāti 2009. gada janvārī veiktajā revīzijā un kurus apstrīd Itālijas Republika, esamību.

70

Ir jānorāda, ka savā apelācijas sūdzībā Itālijas Republika nekritizē pārsūdzētā sprieduma 109.–118. punktu, kuros Vispārējā tiesa secināja, ka piemērotā vienotās likmes korekcija bija samērīga, balstoties uz vadības un kontroles sistēmas nepilnībām, kas saistītas ar kavējumiem veiktajās pārbaudēs, ieteikto korekciju ticamības trūkumu un maksājuma iestādes nepilnībām, kas varētu radīt nopietnas un pamatotas šaubas par minētās sistēmas ticamību un saprātīgumu.

71

Attiecībā uz pārmetumu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 78.–81. punktā pati esot ņēmusi vērā konkrētos pārkāpumus, kas tika atklāti pirmā līmeņa pārbaudēs izlases kārtā, attiecībā uz kurām revīzija tika veikta 2009. gada janvārī, ir jānorāda, ka minētajos punktos ietverto apsvērumu priekšmets nav šie konkrētie pārkāpumi, bet gan šaubas attiecībā uz Itālijas iestāžu praksi finanšu korekciju jomā.

72

Līdz ar to Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā pārsūdzētā sprieduma 78.–81. punktā ir ņēmusi vērā Komisijas konstatējumus par Itālijas iestāžu ieteikto finanšu korekciju ticamību, pēc tam, kad tā šī sprieduma 60.–63. punktā atzina, ka nebija nepieciešams lemt par to pārkāpumu esamību, kurus Savienības revidenti bija atklājuši 2009. gada janvārī revidētajā izlasē.

73

Tādēļ apelācijas sūdzības otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

74

Ar apelācijas sūdzības otrā pamata trešo daļu Itālijas Republika apstrīd pārsūdzētā sprieduma 60. punktā ietverto konstatējumu, jo Regulas Nr. 1260/1999 39. punktā paredzētajiem samērīguma un partnerības principiem esot pretrunā noteikt vienotas likmes korekciju 10 % apmērā, lai gan Itālijas iestādes bija ierosinājušas piemērot vienotas likmes korekciju 25 % apmērā pārkāpumiem, kas attiecas uz papilddarbu piešķiršanu vai inženiertehniskajiem pakalpojumiem un kurus Savienības revidenti bija atklājuši 2009. gada janvārī.

75

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šīs Itālijas iestāžu ierosinātās korekcijas attiecas tikai uz dažiem konkrētajiem pārkāpumiem, ko Savienības revidenti bija atklājuši 2009. gada janvārī. Kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 69. punkta, Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, varēja uzskatīt, ka šo konkrēto pārkāpumu apgalvotā neesamība neietekmē strīdīgā lēmuma likumību. Šādos apstākļos, nepārkāpjot iepriekšējā punktā minētos principus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 60. un 62. punktā konstatēja, ka argumenti, kas izriet no minētajām korekcijām, kuras Komisija bija ņēmusi vērā, aprēķinot ERAF atbalsta samazinājuma galīgo summu, neietekmē strīdīgā lēmuma atcelšanu.

76

Tādēļ apelācijas sūdzības otrā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

77

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

78

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: