1.

Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa tiek aicināta pievērsties policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās aspektam, kurš līdz šim ir relatīvi maz attīstīts judikatūrā. Runa ir par tiesībām un procedūrām, kuras ir piemērojamas brīvības atņemšanas soda izpildei, ja, pamatojoties uz Pamatlēmumu 2008/909/TI ( 2 ), notiesātā persona tiek nodota no notiesāšanas dalībvalsts ( 3 ) uz tās izcelsmes vai dzīvesvietas dalībvalsti ( 4 ).

2.

It īpaši Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) šaubās par tiesību normām, kuras ir piemērojamas soda samazināšanai.

3.

Ar 2012. gada 28. novembra spriedumu Dānijas tiesu iestādes Bulgārijas valstspiederīgajam Atanas Ognyanov piesprieda brīvības atņemšanas sodu uz piecpadsmit gadiem par zādzību atbildību pastiprinošos apstākļos un slepkavību Dānijas teritorijā. Viņš atradās apcietinājumā Dānijas soda izciešanas iestādē no 2012. gada 10. janvāra līdz 2013. gada 1. oktobrim, proti, datumam, kurā viņš tika nodots Bulgārijas tiesu iestādēm.

4.

Sava apcietinājuma laikā Dānijā A. Ognyanov strādāja.

5.

Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) pašlaik ir jālemj par jautājumiem, kuri ir saistīti ar šī soda izpildes procedūrām, it īpaši par atlikušā izpildāmā soda daļu. Tieši šādos apstākļos ir radies jautājums par soda samazināšanu saistībā ar attiecīgās personas veikto darbu tās apcietinājuma laikā Dānijā.

6.

Tā kā Dānijas tiesību aktos nav atļauts šādi samazināt sodu, iesniedzējtiesa jautā, vai atbilstoši Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) judikatūrai tai ir tiesības piemērot savas valsts tiesību aktus, kuri ir labvēlīgāki, attiecībā uz laikposmu, kuru A. Ognyanov ir pavadījis apcietinājumā Dānijā. Proti, piemērojot Nakazatelen Kodeks (Kriminālkodekss, Bulgārija) ( 5 ), divas darba dienas tiek pielīdzinātas trim brīvības atņemšanas dienām. Tādējādi ieinteresētā persona saņemtu soda samazinājumu nevis par vienu gadu astoņiem mēnešiem divdesmit dienām, bet par diviem gadiem sešiem mēnešiem 24 dienām, un viņš varētu tikt atbrīvots ātrāk ( 6 ).

7.

Šajā nolūkā iesniedzējtiesa pamatojas uz Pamatlēmuma 17. panta normām.

8.

Saskaņā ar šo tiesību normu soda izpildi reglamentē ar izpildes valsts tiesību aktiem. Eiropas Savienības likumdevējs norāda, ka tikai šīs valsts tiesu iestādes ir kompetentas pieņemt lēmumus par soda izpildes procedūrām un noteikt visus pasākumus, kas uz tām attiecas, ar nosacījumu, ka, pirmkārt, tiek atskaitīts viss brīvības atņemšanas laiks, kas jau izciests sprieduma valstī, un, otrkārt, ka tiek ievērots pienākums sniegt informāciju, kas paredzēts minētās tiesību normas 3. punktā.

9.

Tādējādi iesniedzējtiesa jautā Tiesai par to, vai saskaņā ar Pamatlēmuma 17. pantu tai ir tiesības ar savas valsts tiesību aktiem aizstāt Dānijas tiesību aktus, kuri ir stingrāki, lai ieinteresētajai personai noteiktu soda samazināšanu saistībā ar darbu, kuru tā ir veikusi pirms tās nodošanas.

10.

Šajos secinājumos es ierosināšu Tiesai atzīt, ka Pamatlēmuma 17. panta 1. un 2. punktam ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, kāda aplūkota pamatlietā, pat ja tā ir labvēlīgāka notiesātajai personai.

11.

Manu analīzi it īpaši noteiks divu principu, proti, krimināllikuma teritorialitātes principa un soda individualizācijas principa, uz kuriem ir balstītas visas tiesības sodu izpildes jomā, ievērošana. Es definēšu šo principu piemērojamību un paskaidrošu iemeslus, kādēļ to ievērošana prasa, lai brīvības atņemšanas soda izpildi, it īpaši soda samazināšanu, regulētu tās dalībvalsts tiesību akti, kurā notiesātā persona faktiski tiek turēta apcietinājumā. Uzsvēršu arī nepieciešamību ievērot sprieduma valsts suverenitāti un to, ko ietver savstarpēja uzticēšanās, kas ir jānodrošina dalībvalstīm, īstenojot Pamatlēmumu.

12.

Lai gan es atzīstu, ka tādā situācijā, kāda aplūkota pamatlietā, Bulgārijas tiesību akti tiešām šķiet labvēlīgāki ieinteresētajai personai, tomēr es secināšu, ka, ņemot vērā attiecīgās teritoriālās jurisdikcijas jomas, izpildes valsts nevar likumīgi piemērot atsevišķas sava Kriminālkodeksa normas soda izpildei sprieduma valsts teritorijā. Tādējādi, tā kā Bulgārijas tiesību akti nav piemērojami, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ( 7 ) 49. panta 1. punkta pēdējā teikumā ietverto noteikumu par krimināltiesību aktu, kuros paredzēts vieglāks kriminālsods, atpakaļejošo spēku nevarēs piemērot.

13.

Pamatlēmums ir balstīts uz tiesu nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu ( 8 ), saskaņā ar kuru tiesu nolēmumi tiek izpildīti tieši visā Savienībā bez nekādas apstiprināšanas procedūras ( 9 ).

14.

Atbilstoši tā preambulas 9. apsvērumam un 3. panta 1. punktam Pamatlēmums ir vērsts uz to, lai nodrošinātu tādu spriedumu ( 10 ) atzīšanu un izpildi, ar kuriem ir piespriests brīvības atņemšanas sods ( 11 ) dalībvalstī, kas nav sprieduma valsts, lai sekmētu notiesātās personas sociālo reintegrāciju.

15.

Atbilstoši nepieciešamajai pārvietošanās brīvībai notiesātās personas nodošanai izcelsmes vai dzīvesvietas dalībvalstij ir jāpalielina tās sociālās reintegrācijas iespēja, sniedzot šai personai iespēju saglabāt savas ģimenes, valodas un kultūras saites.

16.

Pēc tam, kad sprieduma valsts ir guvusi pārliecību, ka soda izpilde izpildes valstī atbildīs šim mērķim, tā nosūta šīs valsts iestādēm notiesājošo spriedumu saskaņā ar Pamatlēmuma 4. un 5. pantā paredzētajiem noteikumiem.

17.

Šajā ziņā tam pievieno pienācīgi aizpildītu apliecinošo dokumentu, kura veidlapas paraugs ir iekļauts Pamatlēmuma I pielikumā. Šajā apliecinošajā dokumentā ir ietvertas dažādas sadaļas, kas ļauj sprieduma valstij sniegt informāciju par notiesātās personas identitāti un iestādi, kura ir taisījusi spriedumu, par izdarītā nodarījuma veidu, kā arī soda veidu un ilgumu.

18.

Saskaņā ar šī pielikuma i) sadaļu “Informācija par spriedumu, ar ko piespriests sods” 2. punktā, kas attiecas uz norādēm par soda ilgumu, sprieduma valsts kompetentajai iestādei tiek lūgts aizpildīt šādus punktus:

[..]”

19.

Pamatlēmuma 8. panta “Sprieduma atzīšana un soda izpilde” 1. punktā ir noteikts:

“[..] pārsūtīto spriedumu [..] izpildes valsts kompetentā iestāde atzīst un tūlīt veic visus soda izpildei vajadzīgos pasākumus, izņemot gadījumus, kad tā nolemj izmantot kādu no 9. pantā paredzētajiem sprieduma neatzīšanas un neizpildīšanas pamatiem.”

20.

Pamatlēmuma 17. pants “Tiesību akti, ar ko reglamentē soda izpildi” – kura interpretācija tiek lūgta šajā lietā – ir izteikts šādi:

“1.   Soda izpildi reglamentē ar izpildes valsts tiesību aktiem. Tikai izpildes valsts iestādes saskaņā ar 2. un 3. punktu ir kompetentas pieņemt lēmumus par izpildes procedūrām un noteikt visus pasākumus, kas uz tām attiecas, tostarp pirmstermiņa vai nosacītas atbrīvošanas pamatus.

2.   Izpildes valsts kompetentā iestāde visu brīvības atņemšanas laiku, kas jau izciests saistībā ar sodu, attiecībā uz kuru spriedums bija pieņemts, atskaita no kopējā brīvības atņemšanas laika, kas jāizcieš.

3.   Izpildes valsts kompetentā iestāde pēc pieprasījuma informē sprieduma valsts kompetento iestādi par noteikumiem, kas ir piemērojami attiecībā uz iespējamu pirmstermiņa vai nosacītu atbrīvošanu. Sprieduma valsts var piekrist tam, ka piemēro šādus noteikumus, vai arī atsaukt apliecinošo dokumentu.

4.   Dalībvalstis var paredzēt, ka, pieņemot kādu lēmumu par pirmstermiņa vai nosacītu atbrīvošanu, drīkst ņemt vērā arī tos sprieduma valsts norādītos tiesību aktus, saskaņā ar kuriem personai ir tiesības kādā konkrētā brīdī tikt atbrīvotai pirms termiņa vai nosacīti.”

21.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 26. panta 1. punkta pirmo ievilkumu šis Pamatlēmums no 2011. gada 5. decembra aizstāj 1983. gada 21. martā Strasbūrā parakstīto Eiropas Konvenciju par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai ( 12 ), kā arī tās 1997. gada 18. decembra papildprotokolu.

22.

Pasākumi saistībā ar Pamatlēmumu saskaņā ar tā 29. panta 1. punktu dalībvalstīm bija jāīsteno līdz 2011. gada 5. decembrim. Dānijas Karaliste to ir transponējusi, bet Bulgārijas Republika to nav transponējusi.

23.

NK 41. panta 3. punktā ir noteikts, ka notiesātās personas veiktais darbs tiek ņemts vērā, lai samazinātu soda ilgumu, divas darba dienas pielīdzinot trijām brīvības atņemšanas dienām.

24.

Nakazatelno protsesualen Kodeks (Bulgārijas Kriminālprocesa kodekss) ( 13 ) 457. pantā “Tiesas veiktais jautājumu saistībā ar sprieduma izpildi noregulējums” ir paredzēts:

“1.   Tiklīdz notiesātā persona ieceļo Bulgārijas Republikā vai ir konstatēts, ka šī persona atrodas tās teritorijā, ģenerālprokurors nosūta izpildei pieņemto spriedumu, kā arī tam pievienotos dokumentus Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesai [..]) kopā ar priekšlikumu attiecībā uz jautājumu saistībā ar tā izpildi noregulējumu.

2.   [Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa)] lemj par priekšlikumu, izdodot rīkojumu tiesas sēdē, kurā piedalās prokurors un uz kuru ir nogādāta notiesātā persona.

3.   Rīkojumā norāda izpildei pieņemtā sprieduma numuru un datumu, lietu, kurā tas ir ticis taisīts, Bulgārijas likuma, kurā paredzēta atbildība par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, tekstu un tā brīvības atņemšanas soda ilgumu, kuru ir piespriedusi ārvalsts tiesa, un nosaka sākotnējo izciešamā soda režīmu, kā arī soda izciešanas iestādes veidu.

4.   Ja maksimālais brīvības atņemšanas ilgums, kas paredzēts Bulgārijas tiesībās par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, ir mazāks par spriedumā noteikto laiku, [Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa)] samazina piespriesto sodu līdz šim termiņam. Ja Bulgārijas tiesībās nav paredzēta brīvības atņemšana par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, [tā] nosaka sodu, kas pēc iespējas atbilst sodam, kurš piespriests spriedumā.

5.   Pirmstiesas apcietinājuma un notiesāšanas valstī jau izciestā soda laiks tiek atskaitīts un – ja sodi ir atšķirīgi – tiek ņemts vērā soda ilguma noteikšanā.

6.   Spriedumā piespriestie papildu sodi ir jāizpilda, ja tie ir paredzēti atbilstošajās Bulgārijas tiesību normās un ja tie nav izpildīti notiesāšanas valstī.

7.   Tiesas rīkojumu var pārsūdzēt Sofiyski Apelativen sad (Sofijas pilsētas Apelācijas tiesa [Bulgārija]).”

25.

Bulgārijas valstspiederīgais A. Ognyanov Dānijā ir ticis notiesāts ar brīvības atņemšanas sodu uz piecpadsmit gadiem par zādzību atbildību pastiprinošos apstākļos un slepkavību Dānijas teritorijā. Viņš atradās Dānijas soda izciešanas iestādē no 2012. gada 10. janvāra līdz 2013. gada 1. oktobrim, proti, datumam, kad viņš ir ticis nodots Bulgārijas tiesu iestādēm.

26.

Sava apcietinājuma laikā Dānijā, precīzāk, no 2012. gada 23. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim, A. Ognyanov strādāja.

27.

Dānijas tiesu iestādes pamatojās uz Pamatlēmuma normām, lai veiktu ieinteresētās personas nodošanu. Tās it īpaši ir lūgušas attiecīgās Bulgārijas iestādes sniegt tām informāciju par sodu, kuru tās gatavojas izpildīt, un par noteikumiem, kuri ir piemērojami attiecībā uz pirmstermiņa atbrīvošanu. Šajā ziņā tās skaidri ir norādījušas, ka Dānijas tiesību aktos nav atļauts samazināt sodu ieinteresētajai personai saistībā ar darbu, kuru tā ir veikusi sava apcietinājuma laikā. Manuprāt, nav izslēgts, ka Dānijas tiesu iestādes ir ņēmušas vērā A. Ognyanov apcietinājumā veikto darbu citā veidā.

28.

No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka Bulgārijas tiesu iestādes ir atzinušas spriedumu, kuru ir taisījušas Dānijas tiesu iestādes, un piekritušas izpildīt piespriesto sodu. Šajā nolūkā un atbilstoši NPK 457. panta noteikumiem Sofijas pilsētas prokuratūras ģenerālprokurors vērsās iesniedzējtiesā, lai tā lemtu par jautājumiem, kas attiecas uz soda izpildes procedūrām, it īpaši, lai tā noteiktu atlikušā izpildāmā soda daļu.

29.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa šaubās, vai tai ir tiesības atbilstoši Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) judikatūrai samazināt ieinteresētajai personai sodu saistībā ar darbu, kuru tā ir veikusi ieslodzījuma laikā Dānijā.

30.

Proti, 2013. gada 12. novembra spriedumā Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) uzskatīja, ka NPK 457. panta 5. punkta piemērošanas nolūkā “piespiedu darbs, ko notiesāšanas valstī ir veicis notiesātais un nodotais Bulgārijas valstspiederīgais, [Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesai)] ir jāņem vērā, lai samazinātu soda ilgumu, izņemot, ja atlikušā soda, kas ir jāizcieš, ilgums, kuru ir noteikusi sprieduma valsts, ir ticis aprēķināts pēc tam, kad ir ņemts vērā veiktais darbs”.

31.

Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) pamatojās uz Konvencijas par notiesāto personu nodošanu 9. panta 3. punktu, kā arī precizējumiem, kuri ir ietverti šīs konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā.

32.

Tā uzskata, ka apcietinātās personas nodošana it īpaši ietver to, ka izpildes valstij ir piešķirta ekskluzīva kompetence attiecībā uz soda izpildi gan soda izpildes turpināšanas gadījumā, gan soda grozīšanas gadījumā.

33.

Ir interesanti norādīt Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) pamatojumu:

“Bulgārijas tiesību aktos ir paredzēta iespēja samazināt brīvības atņemšanas sodu, pamatojoties uz NK 41. panta 3. punktu, ja nodotais Bulgārijas valstspiederīgais ir veicis piespiedu darbu laikā, kad viņš šo sodu izcieta. Nav nekādu šaubu, ka notiesātajam ir jāsamazina [sods], ja pēc savas nodošanas Bulgārijai viņš strādā. Tomēr tas ir jāņem vērā arī tad, ja, kā tas ir paredzēts [Zakon za izpalnenie na nakazaniyata i zadarzhanieto pod strazha (Likums par sodu piemērošanu un pagaidu aizturēšanu) [ ( 14 )]] 178. pantā, viņš ir veicis darbu notiesāšanas valstī, pat ja šāda ņemšana vērā nav paredzēta tās tiesību aktos. Proti, darba veikšana ir nevis brīvības atņemšanas soda elements pati par sevi, bet gan tā izpildes sekas. No tā var secināt, ka veiktā darba ņemšana vērā, lai samazinātu soda ilgumu atbilstoši NK 41. panta 3. punktam, nav saistīta ar soda individualizāciju (noteikšanu), bet gan attiecas uz darbību, kas ir saistīta ar tā izpildi. Ar to tiek piešķirta jurisdikcija izpildes valstij, kuras tiesību normas soda izpildes jomā ir piemērojamas pilnā apmērā, tostarp attiecībā uz soda mīkstināšanas iemesliem un veidiem.

[..] Veiktā darba uzskaitē soda ilguma samazināšanai atbilstoši NK 41. panta 3. punktam tiek ņemta vērā darba pozitīvā iedarbība uz notiesātās personas rehabilitācijas un reintegrācijas procesu. Notiesātās personas profesionālā integrācija ir būtisks priekšnoteikums šīs personas reintegrācijai sabiedrībā, jo tās juridiskā piemērojamība un tās sekas tiek vienoti vērtētas bez nekāda nodalījuma atkarībā no tā, vai darbs ir veikts ārvalstī vai Bulgārijas Republikas teritorijā. Saskaņā ar likumu – pamatojoties uz NK 41. panta 3. punktu – laikposms, kurā notiesātā persona ir veikusi piespiedu darbu, tiek uzskatīts par brīvības atņemšanas soda izpildes laikposmu neatkarīgi no vietas, kurā darbs ir ticis izpildīts. Darba dienu atskaitīšana ir likumīga privilēģija, kas nav ne notiesāšanas valsts piespriestā brīvības atņemšanas soda, ne šī soda “ilguma” pārskatīšana, bet gan labvēlīgas sekas, kas ir obligāti piemērojamas, pamatojoties uz pašu faktu, ka notiesātais ir veicis piespiedu darbu laikā, kad viņš izcieta savu brīvības atņemšanas sodu, un sava apcietinājuma laikā. Līdz ar to runa ir par soda mīkstināšanu [ ( 15 )] Konvencijas par notiesāto personu nodošanu 12. panta izpratnē.

[..]

Ņemot vērā iepriekš minēto, lai atrisinātu jautājumu, kas radies starp Bulgārijas Republikas ģenerālprokuroru un citas valsts kompetento iestādi, par notiesātas personas, kas ir Bulgārijas valstspiederīgais, nodošanu, vienošanās, kuru ir panākušas šīs abas puses, dokumentam ir jāpievieno precīza informācija, kurā ir norādīts, vai notiesātā persona ir veikusi darbu (un vai tā ir piedalījusies kursos un apmācībā) brīvības atņemšanas soda izpildes laikā soda izciešanas iestādē [..] ārvalstī, kādā laikposmā un vai atlikušā soda, kas jāizcieš, ilgums, kuru ir noteikusi sprieduma valsts, ir ticis aprēķināts pēc tam, kad ir ņemts vērā ārvalstī veiktais darbs” ( 16 ).

34.

Tieši šādos apstākļos Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

35.

Vācijas, Spānijas, Nīderlandes, Austrijas un Apvienotās Karalistes valdība, kā arī Eiropas Komisija ir formulējušas savus apsvērumus.

36.

Es tikai varu paust nožēlu, ka puses pamatlietā un Bulgārijas valdība nav iesniegušas savus rakstveida apsvērumus un nav arī piedalījušās tiesas sēdē.

37.

Pirms tiek izskatīti iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi, ir jānorāda uz divām lietām, lai apstiprinātu Tiesas kompetenci sniegt prejudiciālu nolēmumu par šiem jautājumiem un lietderīgumu interpretēt Pamatlēmuma 17. pantu.

38.

Pirmkārt, pretēji tam, kas izriet no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, ieinteresētās personas nodošana tika veikta, pamatojoties nevis uz Pamatlēmuma normām, bet gan uz normām Konvencijā par notiesāto personu nodošanu.

39.

Tas skaidri izriet no pieprasījuma par A. Ognyanov nodošanu, kuru 2013. gada 26. martā ir izdevusi Dānijas Tieslietu ministrija, un visām turpmākajām vēstulēm, kuras ar to ir saistītas un kuras ir ietvertas valsts lietas materiālos.

40.

Dānijas tiesu iestādes skaidri ir atsaukušās uz Konvencijas par notiesāto personu nodošanu noteikumiem, jo Bulgārijas Republika nebija transponējusi Pamatlēmumu.

41.

Vai šis apstāklis ipso facto izraisa Tiesas kompetences neesamību?

42.

Es tā nedomāju.

43.

Proti, es uzskatu, ka iesniedzējtiesa savos jautājumos ir minējusi Pamatlēmuma normas, pilnībā pārzinot lietas apstākļus. Proti, saskaņā ar tā 29. panta 1. punktu Bulgārijas Republikai principā bija jātransponē Pamatlēmums ne vēlāk kā līdz 2011. gada 5. decembrim. Tieši no šī datuma Pamatlēmumam saskaņā ar tā 26. panta 1. punkta pirmo ievilkumu ir jāaizstāj Konvencija par notiesāto personu nodošanu, kā arī tās papildprotokols.

44.

Tā kā pieprasījums par A. Ognyanov nodošanu ir ticis izdots 2013. gada 26. martā un viņa nodošana ir notikusi pēc piekrišanas, kuru Bulgārijas tiesu iestādes sniegušas 2013. gada 1. oktobrī, vienīgajām tiesību normām, kuras ir piemērojamas ieinteresētās personas nodošanai starp divām dalībvalstīm, principā būtu jābūt Pamatlēmumā paredzētajām normām.

45.

Tādējādi iesniedzējtiesa izdarīja izvēli vērsties Tiesā, uzdodot tai jautājumu par Pamatlēmuma normu interpretāciju.

46.

Atgādināšu, ka LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi ( 17 ).

47.

Pieņēmums, ka valsts tiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi ir atbilstoši, var tikt noraidīts tikai izņēmuma gadījumos, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normu, kuras ir norādītas jautājumos, interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 18 ).

48.

Taču neviens no šiem nosacījumiem šajā gadījumā nav izpildīts.

49.

Līdz ar to es nesaskatu nevienu šķērsli tam, ka izskatāmajā lietā Tiesa lemj, interpretējot Pamatlēmuma normas.

50.

Otrkārt, ir jāuzsver, ka viens no šķēršļiem, kas būtu varējis iesniedzējtiesai liegt tās pienākuma atbilstīgi interpretēt valsts tiesības īstenošanu – un šeit es domāju judikatūru, kuru ir pieņēmusi Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa), attiecībā uz NK 41. panta 3. punkta piemērojamību – tagad ir atcelts.

51.

Proti, savā 2016. gada 19. aprīļa spriedumā lietā DI ( 19 ) Tiesa ir nospriedusi, ka atbilstīgas interpretācijas prasība “ietver pienākumu valsts tiesām vajadzības gadījumā grozīt iedibināto judikatūru, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar direktīvas mērķiem” ( 20 ).

52.

Taču Tiesas attīstītais princips tādā pašā mērā ir jāpiemēro attiecībā uz Pamatlēmumu.

53.

Es atgādināšu, ka savā 2005. gada 16. jūnija spriedumā Pupino ( 21 ) Tiesa ir nospriedusi, ka pamatlēmumu saistošais spēks, kas identiski noteikts LESD 288. panta trešajā daļā, kā arī lojālas sadarbības pienākums, kas noteikts policijas un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās ( 22 ), uzliek valsts iestādēm un īpaši valsts tiesām pienākumu veikt valsts tiesību atbilstīgu interpretāciju ( 23 ). Atgādināšu, ka šis pienākums ir neatņemama LESD sistēmas sastāvdaļa, jo tas ļauj valsts tiesām, īstenojot savu kompetenci, nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, iztiesājot tajās iesniegtās lietas ( 24 ).

54.

Līdz ar to NK 41. panta 3. punkta interpretācija, kas atbilst Pamatlēmuma 17. panta 1. punktam, manuprāt, ir pilnīgi iespējama.

55.

Turklāt šajā īstenošanā iesniedzējtiesu neierobežo nepieciešamība ievērot tiesiskās noteiktības un atpakaļejoša spēka nepieļaujamības principus. Ir zināms, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šie principi nepieļauj, ka “atbilstīgas interpretācijas pienākums, balstoties uz pamatlēmumu un neatkarīgi no valsts tiesību akta [esamības] par tā piemērošanu, varētu radīt vai palielināt kriminālatbildību personām, kas ar savu rīcību pārkāpj pamatlēmuma normas” ( 25 ).

56.

Taču izskatāmajā lietā tiesību norma, kas ir lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu priekšmets, attiecas nevis uz ieinteresētās personas kriminālatbildības apjomu, bet uz tās soda izpildes procedūru, it īpaši uz soda samazināšanu.

57.

Līdz ar to, ņemot vērā šos elementus un to, ka Bulgārijā Pamatlēmums nav transponēts, nekas neliedz iesniedzējtiesai attiecīgās NK tiesību normas interpretēt cik vien iespējams atbilstoši Pamatlēmuma tekstam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu.

58.

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Pamatlēmuma 17. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, kura tādā situācijā, kāda aplūkota pamatlietā, ļauj izpildes valstij noteikt soda samazināšanu notiesātajai personai saistībā ar darbu, ko tā veikusi sava apcietinājuma laikā sprieduma valstī.

59.

Atbilstoši Pamatlēmuma 17. panta 1. punktam soda izpildi, tostarp pirmstermiņa vai nosacītas atbrīvošanas pamatus, reglamentē ar izpildes valsts tiesību aktiem.

60.

Tādējādi izskatāmajā lietā Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) jautā, vai nav jāpiemēro izpildes valsts tiesību akti, proti, šajā gadījumā NK 41. panta 3. punkts, attiecībā uz ieinteresētās personas apcietinājuma laikposmu Dānijā.

61.

Formulējums, kuru Savienības likumdevējs ir izmantojis Pamatlēmuma 17. panta 1. punkta pirmajā teikumā, tiešām var radīt šaubas saistībā ar kompetenču sadalījumu attiecībā uz brīvības atņemšanas soda izpildi, un sagatavošanas darbos saistībā ar šo tiesību normu nav sniegti reāli paskaidrojumi par minētās normas interpretāciju.

62.

Pirmkārt, Savienības likumdevējs nav definējis, kas ir jāsaprot ar “soda izpildi” Pamatlēmuma 17. panta 1. punkta izpratnē.

63.

Otrkārt, tas nav precizējis, vai runa ir par soda izpildi, sākot no sprieduma pasludināšanas sprieduma valstī vai sākot tikai no ieinteresētās personas nodošanas izpildes valstij.

64.

Jēdziena “soda izpilde” definīcija ir obligāts priekšnoteikums.

65.

Proti, ja ir jāspriež par sprieduma valsts un izpildes valsts attiecīgo kompetenci saistībā ar pašu soda izpildi, vispirms ir jādefinē šis jēdziens.

66.

Turklāt, ja ir jāgarantē spriedumu, ar kuriem piespriests brīvības atņemšanas sods, savstarpēja atzīšana un jānodrošina efektīva sodu izpilde valstī, kas nav sprieduma valsts, šis jēdziens ir jādefinē “Savienības līmenī”, jo tiesību aktu un kriminālsodu izpildes prakses sarežģītība un dažreiz pat nenoteiktība var apgrūtināt šo uzdevumu. Taču sodu izpildes efektivitāte ir krimināltiesiskās politikas vispār un it īpaši Eiropas tiesiskās telpas krimināllietās būtiska sastāvdaļa.

67.

Tādēļ sava analīze man ir jāsāk ar jēdziena “soda izpilde” definēšanu.

68.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 1. panta b) punktu “sods” vai, izmantojot Pamatlēmuma franču valodas redakcijā lietoto jēdzienu “condamnation”, [“notiesāšana”] ( 26 ) attiecas uz brīvības atņemšanas sodu, kas, pamatojoties uz kriminālprocesu, ir piespriests uz noteiktu vai nenoteiktu laiku par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ( 27 ).

69.

Uz pasākumiem, kuri veido “sodu”, attiecas Hartas 49. pants un Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ( 28 ) 7. pants.

70.

Tādējādi pasākumi, ar kuriem tiek “izpildīts sods”, attiecas uz “soda” vai “notiesāšanas” īstenošanu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka šie pasākumi nav “soda” neatņemama sastāvdaļa un līdz ar to uz tiem neattiecas ECPAK 7. pants ( 29 ).

71.

Soda izpilde notiek pēc galīgās soda pasludināšanas. Tātad runa ir par kriminālprocesa pēdējo posmu, proti, posmu, kura laikā spriedums stājas spēkā.

72.

Tā ietver visus pasākumus, kas, pirmkārt, garantē faktisko soda izpildi, piemēram, apcietināšanas orderis, un, otrkārt, nodrošina notiesātās personas sociālo reintegrāciju. Šajā ziņā kompetentajām tiesu iestādēm ir jānosaka procedūras attiecībā uz soda norisi un tā atvieglošanu, izlemjot, piemēram, piemērot soda izciešanu, atrodoties ārpus ieslodzījuma vietas, izbraukšanas atļaujas, daļēju ieslodzījumu, soda sadalīšanu vai nosacītu sodu, apcietinātās personas pirmstermiņa vai nosacītas atbrīvošanas pasākumus vai pakļaušanu elektroniskai uzraudzībai. Tiesībās sodu izpildes jomā ir ietverti arī pasākumi, kas var tikt veikti pēc notiesātās personas atbrīvošanas, piemēram, tās pakļaušana tiesas uzraudzībai vai arī tās piedalīšanās rehabilitācijas programmās vai atlīdzināšanas pasākumos par labu cietušajiem.

73.

Izskatot strīdus, Eiropas Cilvēktiesību tiesa bieži ir saskārusies ar situācijām, kurās soda un pasākumu, ar kuriem tiek nodrošināta tā izpilde, nodalījums praktiski ne vienmēr ir skaidrs. Tātad starp pasākumiem, kas tiek veikti pēc galīgās soda pasludināšanas, ir jānošķir pasākumi, ar kuriem patiesībā var tikt no jauna definēts vai mainīts soda apjoms ( 30 ).

74.

Tādējādi ar jēdziena “soda izpilde” definēšanu nepietiek, lai atrisinātu izskatāmajā lietā izvirzīto problēmu.

75.

Principa, saskaņā ar kuru “soda izpildi reglamentē ar izpildes valsts tiesību aktiem”, stingra piemērošana pati par sevi rada grūtības, jo soda izpilde jau ir sākta sprieduma valsts teritorijā, lai tiktu turpināta izpildes valsts jurisdikcijā. Par kādu “izpildi” ir runa? Vai Savienības likumdevējs ir paredzējis soda izpildi, sākot no sprieduma pasludināšanas sprieduma valstī, vai soda izpildi, sākot no notiesātās personas nodošanas izpildes valsts tiesu iestādēm?

76.

Atbilde ir jāsniedz, ņemot vērā principus, kas ir Pamatlēmuma pamatā, un sistēmu, kurā iekļaujas tā 17. pants.

77.

Pamatlēmuma 17. panta mērķis ir noregulēt tiesību normu un jurisdikciju kolīziju saistībā ar sodu izpildi, kura nenovēršami rodas no sprieduma valsts iestāžu veiktās notiesātās personas nodošanas izpildes valsts iestādēm. Proti, notiesātās personas nodošana nozīmē, ka attiecībā uz to ir sākusies tās soda izpilde sprieduma valsts teritorijā, lai vajadzības gadījumā tā tiktu turpināta izpildes valsts soda izciešanas iestādē ( 31 ).

78.

Tas izskaidro to, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 17. panta 2. punktu, lai aprēķinātu atlikušā soda daļu, kas ir jāizpilda tās teritorijā, izpildes valstij ir jāatskaita brīvības atņemšanas laiks, kas “jau izciests” sprieduma valstī.

79.

Atļaujot izpildes valstij ar atpakaļejošu spēku piemērot savus tiesību aktus attiecībā uz ieinteresētās personas soda izpildes sākumu sprieduma valstī, tiktu pārkāpts vispārēji atzītais krimināllikuma teritorialitātes princips.

80.

Šis krimināllikuma teritorialitātes princips ir visām dalībvalstīm kopīgs princips. Krimināllikums ir teritoriāli piemērojams, jo tas ir dalībvalstu suverenitātes izpausme. Tādējādi valsts tiesību aktos krimināltiesu teritoriālajai jurisdikcijai parasti ir absolūts raksturs. No teritoriālās jurisdikcijas noteikti izrietēs piemērojamais valsts likums.

81.

Līdz ar to principā jautājums nav par to, vai attiecīgās personas interesēs saskaņā ar Hartas 49. panta 1. punkta pēdējā teikumā ietverto atpakaļejoša spēka in mitius principu ( 32 ) būtu labāk piemērot Bulgārijas krimināltiesību aktus, jo tad runa ir par ieinteresētajai personai labvēlīgāku krimināllikumu, nevis Dānijas krimināltiesību aktus. Šāda izvēle nepastāv tādā pārrobežu situācijā kā pamatlietā, jo krimināllikuma piemērojamība izriet no paša teritorialitātes principa.

82.

Turklāt pats atpakaļejoša spēka in mitius princips šajā lietā man nešķiet piemērojams. Proti, tradicionāli šā principa piemērošanas joma ir tiesību normu kolīzijas laikā joma, nevis, kā tas ir šajā lietā, tiesību normu kolīzijas telpā joma. Tādēļ minētais princips neapšaubāmi būtu piemērojams, ja pēc Dānijas krimināllikuma grozīšanas A. Ognyanov izdarītais nodarījums izzustu pēc viņa notiesāšanas, soda izciešanai vēl turpinoties. Šādos apstākļos Bulgārijas tiesu iestādēm nebūtu citas izvēles kā vienīgi atbrīvot attiecīgo personu. Savukārt, ja tieši Bulgārijas likumā netiktu uzskatīta par sodāmu ieinteresētās personas veiktā darbība, es ļoti šaubos, ka tas ipso facto izraisītu tās atbrīvošanu. Proti, Dānijas likumā par šo darbību tiek paredzēts sods saistībā ar kaitējumu, kas nodarīts Dānijas sabiedriskajai kārtībai, uz kuru neattiecas Bulgārijas likuma piemērošanas joma. Turklāt ir interesanti norādīt, ka šādā gadījumā sekas varētu būt tādas, ka nodošana kļūtu neiespējama saistībā ar Konvencijas par notiesāto personu nodošanu 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu.

83.

Turklāt, manuprāt, Pamatlēmuma normas apstiprina manu nostāju. Proti, šajā tiesību aktā nav prasīta dubulta nodarījumu inkriminēšana, kuri ir uzskaitīti tā 7. panta 1. punktā, un tā attiecībā uz citiem noziedzīgiem nodarījumiem ir paredzēta tikai kā iespēja izpildes dalībvalstij to pieprasīt atbilstoši Pamatlēmuma 7. panta 3. punktam. Man šķiet, ka šis noteikums tādējādi apstiprina krimināllikuma teritoriālo raksturu un liek noraidīt kā nepiemērotu atpakaļejoša spēka in mitius principu tādā gadījumā, kāds ir šajā lietā.

84.

Pamatlēmuma galvenais mērķis ir sekmēt personu, kurām ir piespriests brīvības atņemšanas sods, sociālo reintegrāciju, ļaujot indivīdam, kuram ir atņemta tā brīvība, pamatojoties uz notiesāšanu krimināllietā, izciest savu sodu vai tā atlikušo daļu savas izcelsmes sociālajā vidē.

85.

Tas skaidri ir norādīts Pamatlēmuma preambulas 9. apsvērumā un 3. panta 1. punktā ( 33 ).

86.

Tas nozīmē, ka visus pasākumus saistībā ar sodu izpildi un atvieglošanu tiesu iestādes nosaka individuāli, lai, ievērojot sabiedrības intereses un cietušo personu tiesības, papildus recidīva novēršanai sekmētu notiesātās personas sociālo integrāciju vai reintegrāciju.

87.

Tādējādi Pamatlēmuma 17. panta īstenošanas ietvaros saskaņā ar soda individualizācijas principu, kas ir viens no paša soda uzdevumiem, tiek prasīts skaidrs kompetenču sadalījums starp sprieduma valsti un izpildes valsti, lai garantētu, ka lēmumus par soda izpildi pieņem tiesu iestāde, kura vislabāk var izvērtēt personas uzvedību.

88.

Tas nozīmē, ka tieši personas faktiskās ieslodzījuma vietas tiesu iestādes lemj par visiem soda atvieglošanas pasākumiem, tostarp par soda samazināšanas pasākumiem, kuri var tikt noteikti notiesātajai personai.

89.

Nenoliedzami runa ir par iestādēm, kuras tai ir tuvu, un tātad šīs personas faktiskās ieslodzījuma vietas iestādēm ( 34 ).

90.

It īpaši attiecībā uz soda samazināšanu saistībā ar darbu cietumā šim individualizācijas pasākumam ir nozīme tikai tad, ja to ir pieņēmusi iestāde, kas faktiski īsteno indivīda darba uzraudzīšanu un novērtēšanu.

91.

Tādējādi nav ne nozīmes, ne arī juridiskā pamatojuma, lai Dānijas tiesību aktu vietā piemērotu NK 41. panta 3. punktu attiecībā uz laikposmu, kuru A. Ognyanov ir pavadījis apcietinājumā Dānijā. Šāda iniciatīva pati par sevi būtu pretrunā soda individualizācijas principam, jo Bulgārijas tiesu iestādēm būtu jāsamazina sods notiesātajai personai, pirmkārt, kuru tās nekad nav satikušas un, otrkārt, kuras darbu, pat ne tā progresu, tās nav uzraudzījušas. Savukārt nekas neliedz Bulgārijas iestādēm sociālās reintegrācijas pūļu, kuras pierādījusi persona, plašākā vērtējumā ņemt vērā A. Ognyanov veikto darbu viņa apcietinājuma laikā Dānijā, kā arī attiecīgo Dānijas iestāžu veiktos vērtējumus šajā ziņā. Tas būtu viens no vairākiem kritērijiem, kas ļauj kompetentajām tiesu iestādēm izvērtēt, vai nosacītas atbrīvošanas režīma noteikšana personai ir pamatota.

92.

Tikai tad, kad ieinteresētā persona tiks ievietota Bulgārijas soda izciešanas iestādē, valsts tiesu iestādes vajadzības gadījumā varēs piemērot NK 41. panta 3. punktu. Šai soda samazināšanai būtu jāiekļaujas personas pastāvīgas un individuālas uzraudzības ietvaros, un tai nebūtu jābūt automātiskai, kā, manuprāt, tas tiek saprasts Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) spriedumā ( 35 ).

93.

Tādējādi, ņemot vērā visus šos elementus, es uzskatu, ka krimināllikuma teritorialitātes un soda individualizācijas principu, uz kuriem ir balstīts Pamatlēmums, ievērošanai tiek prasīts, lai brīvības atņemšanas soda izpilde, it īpaši soda samazināšana, tiktu regulēta tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā notiesātā persona faktiski atrodas apcietinājumā.

94.

Šo interpretāciju apstiprina Pamatlēmuma sistēma, kurā ietilpst tā 17. pants.

95.

Pamatlēmuma sistēmas izvērtēšanas mērķis ir pierādīt, ka tā 17. pantā ir noteikti principi, kuri piemērojami soda izpildei pēc tam, kad ir veikta notiesātās personas nodošana.

96.

Pirmkārt, ir jāņem vērā konteksts, kādā Pamatlēmuma 17. panta principi ir tikuši izstrādāti. Proti, Pamatlēmums tika pieņemts, pamatojoties uz noteiktu skaitu esošo instrumentu, it īpaši, pamatojoties uz Konvenciju par notiesāto personu nodošanu ( 36 ). Turklāt tā ir minēta Pamatlēmuma preambulas 4. un 5. apsvērumā.

97.

Pamatlēmuma 17. panta 1. punkta formulējums būtībā ir identisks formulējumam, kas ir izmantots Konvencijas par notiesāto personu nodošanu 9. panta 3. punktā. Proti, šajā pēdējā minētajā normā ir precizēts, ka “soda izciešanu nosaka tās valsts likumi, kurā sods tiek izciests, un tikai šī valsts ir tiesīga pieņemt visus attiecīgos lēmumus”. Taču galvenais – minētās tiesību normas nosaukums ir “Juridiskās sekas, kuras sakarā ar personas nodošanu soda izciešanai skar valsti, kurā sods tiek izciests” ( 37 ).

98.

Tādējādi, ņemot vērā kontekstu, kurā ir pieņemts Pamatlēmums, ir ļoti iespējams, ka, nosaucot Pamatlēmuma 17. pantu “Tiesību akti, ar ko reglamentē soda izpildi”, Savienības likumdevējs ir paredzējis to attiecināt uz tiesību aktiem, kas reglamentē soda izpildi “pēc notiesātās personas nodošanas”.

99.

Otrkārt, ir jāņem vērā fakts, ka katrs Pamatlēmuma princips ir izstrādāts atbilstoši hronoloģiskai secībai.

100.

Pirmkārt, Pamatlēmuma 4.–14. pantā ir noteiktas tiesību normas, kuras dalībvalstīm ir jāpiemēro, lai veiktu notiesātās personas nodošanu. It īpaši Pamatlēmuma 4.–6. pantā ir precizēta kārtība sprieduma un apliecinošā dokumenta nosūtīšanai izpildes valstij. Tālāk tā 7.–14. pantā ir izstrādāti principi, kuri ir piemērojami lēmumam par sprieduma atzīšanu un lēmumam par soda izpildi. Šajā ziņā Pamatlēmuma 13. pantā ir norādīts, ka sprieduma valsts saglabā tiesības atsaukt apliecinošo dokumentu, “kamēr soda izpilde izpildes valstī nav sākusies” ( 38 ).

101.

Otrkārt, Pamatlēmuma 15. pantā ir noteikta kārtība, kas ir piemērojama notiesātās personas nodošanai, savukārt tā 16. pantā ir paredzētas īpašas tiesību normas personas tranzīta caur citas dalībvalsts teritoriju gadījumā.

102.

Tādējādi šīs tiesību normas iekļaujas pilnīgi loģiskā virknē un Pamatlēmuma 17. pants acīmredzami ir turpinājums, nosakot principus, kuri ir piemērojami soda izpildei “pēc tam, kad notiesātā persona ir nodota” izpildes valsts tiesu iestādēm.

103.

Pamatlēmuma 17. pants ir arī jāaplūko kopsakarā ar Pamatlēmumā tālāk minētajām tiesību normām, it īpaši tā 22. pantu.

104.

Šajā 22. pantā “Notiesātās personas nodošanas sekas” īpaši labi ir parādīta kompetenču nodošana, kas pavisam noteikti pavada notiesātās personas nodošanu.

105.

Pamatlēmuma 22. panta 1. punktā Savienības likumdevējs tieši norāda, ka sprieduma valsts vairs nevar turpināt soda izpildi no brīža, kad “tā izpilde ir sākusies izpildes valstī”. Tas ļoti skaidri nozīmē, ka, kamēr soda izpilde izpildes valstī nav sākusies, sprieduma valsts kompetencē šajā ziņā joprojām ir izpildīt sodu. Turklāt Pamatlēmuma 22. panta 2. punktā ir precizēts, ka, ja izpildes valstij nav iespējas izpildīt sodu notiesātās personas izbēgšanas no apcietinājuma dēļ, “tiesības izpildīt sodu nodod atpakaļ sprieduma valstij” ( 39 ).

106.

Tātad tikai tad, kad izpildes valsts ir atzinusi spriedumu un notiesātās personas nodošana ir veikta, brīvības atņemšanas soda izpildei stricto sensu tiek piemērotas izpildes valsts tiesības. Kamēr spriedums nav atzīts un kamēr notiesātā persona vēl atrodas sprieduma valsts tiesu iestāžu jurisdikcijā, tieši šīs pēdējās minētās valsts tiesības ir piemērojamas soda izpildei. Tādējādi sprieduma valstij ir jārisina jautājumi par soda samazināšanu atbilstoši savas valsts tiesību aktiem.

107.

Treškārt, ir jānorāda, ka atbilstoši Pamatlēmuma sistēmai tieši sprieduma valstij ir jāizvērtē, vai ir jāorganizē apcietinātās personas nodošana tās izcelsmes vai dzīvesvietas dalībvalstij ( 40 ).

108.

Taču nodošana patiešām ir soda izpildes pasākums ( 41 ), proti, iespējams, viens no tiem, kurus var veikt sprieduma valsts tiesu iestādes. It īpaši runa ir par soda individualizācijas pasākumu, kura mērķis ir sekmēt notiesātās personas sociālo reintegrāciju.

109.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 4. panta 2. punktu sprieduma pārsūtīšana, lai to atzītu, var notikt tikai no brīža, kad vajadzības gadījumā pēc konsultēšanās ar izpildes valsts tiesu iestādēm sprieduma valsts tiesu iestādes ir pārliecinātas, ka sprieduma izpilde izpildes valstī atbildīs šim mērķim.

110.

Lai gūtu šādu pārliecību, Savienības likumdevējs Pamatlēmuma preambulas 9. apsvērumā ir precizējis, ka sprieduma valsts tiesu iestādēm tad vajadzēs “ņemt vērā tādus aspektus kā, piemēram, personas piesaiste izpildes valstij, [un to,] vai šī persona izpildes valsti uzskata par vietu, ar kuru viņu saista ģimene, valoda, kultūra, sociālas vai ekonomiskas un citas saiknes”.

111.

Tāpat kā sprieduma valstij ir jāveic šis vērtējums, tai vienīgajai arī ir jāizvērtē, vai, saskaņā ar ieinteresētās personas zināmo apcietinājuma laikposmu tās teritorijā un ņemot vērā tās pūles, šai personai ir jāsamazina sods, kas ir atļauts, piemērojot valsts tiesību aktus.

112.

Tas, ka spriedumam pievienotajā apliecinošajā dokumentā sprieduma valstij ir jānorāda papildu dienu skaits, kas jāatskaita no jau izciestā brīvības atņemšanas laika, apstiprina šo interpretāciju.

113.

Apliecinošais dokuments ir Pamatlēmuma I pielikumā norādītā veidlapa ( 42 ). Šajā veidlapā ir ietvertas dažādas sadaļas, kuras ir jāaizpilda sprieduma valsts tiesu iestādēm. Šīs sadaļas tām ļauj sniegt informāciju arī par iestādi, kura ir pasludinājusi spriedumu, vajāto personu, kā arī izdarītā nodarījuma veidu un precizēt soda veidu un ilgumu. Šīs informācijas pareizība ir jāapliecina kompetentajām sprieduma valsts iestādēm ( 43 ). Proti, runa ir par būtisku informāciju, kurai ir jāļauj izpildes valstij veikt minimālu sprieduma pārbaudi ( 44 ) un kurai in fine ir jāgarantē pareiza soda izpilde. Izpildes valsts tiesu iestāde atzīst spriedumu, pamatojoties uz sprieduma valsts nosūtīto apliecinošo dokumentu, kas apliecina tā tiesiskumu un izpildāmību. Citādi, ja tas nav pilnīgs vai ir neprecīzs, tas veido sprieduma neatzīšanas un soda neizpildīšanas pamatu atbilstoši Pamatlēmuma 9. pantam.

114.

Šīs analīzes nolūkos ir jāatsaucas uz informāciju par soda ilgumu, kas ir prasīta Pamatlēmuma I pielikuma i) sadaļas par apliecinošā dokumenta paraugu 2. punktā. Šī informācija garantē Pamatlēmuma 17. panta 2. punkta lietderīgo iedarbību.

115.

Šīs sadaļas 2.2. punktā sprieduma valstij ir jānorāda kopējais brīvības atņemšanas laiks dienās, kurš jau izciests saistībā ar attiecīgo sodu. Runa ir par bruto sodu.

116.

Savukārt atbilstoši minētās sadaļas 2.3. punktam tā no šī laikposma arī var atskaitīt papildu dienas “citu, nevis 2.2. punktā minēto iemeslu dēļ”, jo Savienības likumdevējs ir minējis, piemēram, amnestiju, apžēlošanu vai iecietības režīmu. Tādējādi šajā 2.3. punktā sprieduma valstij tiek ļauts sniegt papildu norādes, ja šo īpašo apstākļu dēļ sods jau ir ticis samazināts.

117.

Šie elementi pierāda, ka tieši sprieduma valstij ir jālemj par attiecīgajiem soda samazināšanas gadījumiem, kuri ir saistīti ar apcietinājumā pavadīto laikposmu tās teritorijā, jo apliecinošajā dokumentā sprieduma valstij ir jānorāda izpildes valstij, vai ir jāatskaita lielāks dienu skaits nekā konkrēti apcietinājumā pavadītais, un attiecīgā gadījumā – precīzs dienu skaits. Savienības likumdevēja izmantotais formulējums attiecībā uz to iemeslu raksturu, kuri var pamatot soda samazināšanu, acīmredzami ir diezgan neskaidrs. Turklāt šo iemeslu saraksts nav izsmeļošs, kā to apliecina ievadītājvārda “piemēram” izmantošana. Tādējādi Savienības likumdevējs ir vēlējies aptvert pēc iespējas plašāku tādu īpašo apstākļu kopumu, kuri var izraisīt soda samazināšanu dažādās dalībvalstīs. Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka samazinātais sods saistībā ar notiesātās personas panākto progresu ietilpst minētajos iemeslos.

118.

Tādēļ, ņemot vērā šos elementus, esmu pārliecināts, ka izpildes valsts nevar aizstāt sprieduma valsts tiesības ar savām tiesībām sodu izpildes jomā, it īpaši savas valsts tiesību aktiem par sodu samazināšanu, tādējādi atsaucoties uz tās veikto atskaitīšanu, kas radītu risku nodarīt būtisku kaitējumu ne tikai savstarpējās atzīšanas principam, bet arī Dānijas Karalistes teritoriālajai suverenitātei.

119.

Proti, tādā lietā, kāda ir pamatlieta, Dānijas Karaliste skaidri ir norādījusi, ka tajā netiek samazināts sods cietumā veiktā darba dēļ. Tādējādi atbilstoši savstarpējas uzticēšanās principam, uz kuru ir balstīts Pamatlēmums, Bulgārijas Republikai nav citas izvēles kā vienīgi ievērot sprieduma valstī spēkā esošo tiesību aktu piemērošanu pat tad, ja, pārņemot Tiesas formulējumu, tās 2003. gada 11. februāra spriedumā Gözütok un Brügge ( 45 ), “tās pašas valsts tiesību piemērošanas rezultātā būtu rasts citāds risinājums” ( 46 ).

120.

Tādējādi šāda iniciatīva, ja tā tiktu ierosināta, nenovēršami grautu savstarpējo uzticēšanos, kuru nodrošina dalībvalstis, un varētu apdraudēt Pamatlēmumā paredzēto mērķu īstenošanu.

121.

Turklāt atgādinu, ka tiesības sodīt ir viena no valsts būtiskajām pazīmēm un krimināltiesības, tostarp tiesības sodu izpildes jomā, ir valsts suverenitātes pamatā. Tādējādi uz tiesībām sodu izpildes jomā attiecas valstīm atzītās pilnvaras izlemt savu noziedzības apkarošanas politiku, kas tātad pierāda to teritoriālo raksturu ( 47 ).

122.

Taču izskatāmajā lietā ar savām darbībām A. Ognyanov ir apdraudējis tieši Dānijas Karalistes sabiedrisko kārtību. Tādēļ tieši šīs dalībvalsts tiesu iestāžu jurisdikcijā ir spriest un sodīt atbilstoši izdarītajiem pārkāpumiem. A. Ognyanov apcietinājums pirmajā posmā norisinājās tieši Dānijas teritorijā un Dānijas iestāžu jurisdikcijā.

123.

Tādēļ, ņemot vērā attiecīgās teritoriālo jurisdikciju, ir acīmredzams, ka NK 41. panta 3. punkts “nav piemērojams” soda izpildei Dānijas teritorijā, jo pretējā gadījumā netiktu ievērota Dānijas Karalistes teritoriālā suverenitāte.

124.

Visbeidzot, ja Pamatlēmuma 17. pants tiktu interpretēts tādējādi, ka tas pieļauj izpildes valsts tiesību aktu piemērošanu soda izpildei sprieduma valstī, tas arī apdraudētu vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipu. Proti, personas, kas izcieš savu sodu vienā un tajā pašā soda izciešanas iestādē, tiktu pakļautas – vai tiktu aicināts tās pakļaut – atšķirīgiem juridiskajiem režīmiem saistībā ar to sodu izpildi, it īpaši saistībā ar soda samazināšanas procedūrām.

125.

Tas novestu pie sarežģītām situācijām, kas neļautu garantēt normu taisnīgu un pareizu piemērošanu un noteikti varētu apdraudēt Pamatlēmuma īstenošanas panākumus.

126.

Līdz ar to, ņemot vērā visus šos elementus, es uzskatu, ka, ievērojot principus, uz kuriem ir balstīts Pamatlēmums, proti, no vienas puses, dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās principu un, no otras puses, krimināllikuma teritorialitātes un soda individualizācijas principus, Pamatlēmuma 17. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāda valsts tiesību norma, ar kuru izpildes valsts tiesu iestādēm tiek ļauts notiesātajai personai samazināt sodu saistībā ar darbu, ko šī persona ir veikusi sava apcietinājuma laikā sprieduma valstī.

127.

Es atzīstu, ka šāda interpretācija neļauj diferencēt Pamatlēmumu, pamatojoties uz to tradicionālo tiesiskās sadarbības mehānismu savstarpējas atzīšanas principu, kuri iecerēti kā sadarbība starp suverēnām valstīm. Tomēr, manuprāt, runa ir par vienīgo iespējamo interpretāciju, ja vēlamies pilnībā ņemt vērā tiesību normas par sodu izpildi Savienībā.

128.

Otrais jautājums attiecas uz pienākuma sniegt informāciju, kurš saskaņā ar Pamatlēmuma 17. pantu ir uzlikts izpildes valsts tiesu iestādēm, apjomu. Tas tiek uzdots gadījumā, ja ar šo tiesību normu Bulgārijas tiesu iestādēm tiktu ļauts piemērot NK 41. panta 3. punktu attiecībā uz ieinteresētās personas zināmo apcietinājuma laikposmu Dānijā.

129.

Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) šaubās par to, vai tad, ja Bulgārijas tiesu iestādēm tiktu iesniegts pieprasījums šajā ziņā, tām būtu jāinformē attiecīgās Dānijas tiesu iestādes par šādu tiesību aktu piemērojamību, un, attiecīgā gadījumā, par informācijas, kas šajā ziņā ir jāpaziņo, veidu.

130.

Ņemot vērā atbildi, ko es ierosinu sniegt uz pirmo jautājumu, uzskatu, ka nav lietderīgi atbildēt uz otro jautājumu.

131.

Gadījumā, ja Tiesa nospriestu, ka Pamatlēmuma 17. panta 1. un 2. punktam ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, kāda aplūkota pamatlietā, savā trešajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesībām būtu pretrunā tas, ka tā “tomēr” izvēlētos piemērot NK 41. panta 3. punktu attiecībā uz A. Ognyanov zināmo apcietinājuma laikposmu Dānijā, pamatojoties uz to, ka runa būtu par labvēlīgākiem tiesību aktiem.

132.

Ir jāatzīst – ir taisnība, ka attiecīgā soda samazinājums ir ievērojams.

133.

Tā kā Dānijas tiesību akti ir stingrāki attiecībā uz soda samazināšanu saistībā ar darbu apcietinājuma laikā, NK 41. panta 3. punkta piemērošana A. Ognyanov zināmajam apcietinājuma laikposmam Dānijā faktiski viņam ļautu izmantot soda samazināšanu nevis par vienu gadu astoņiem mēnešiem divdesmit dienām, bet par diviem gadiem sešiem mēnešiem 24 dienām, kas viņam ļautu tikt atbrīvotam ātrāk.

134.

Tomēr iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, kurš uzreiz ir jānoraida. Proti, Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) patiesībā jautā, vai tā var piemērot valsts tiesību normu, pamatojoties uz to, ka šī norma, lai gan tomēr tiek uzskatīta par pretrunā esošu Savienības tiesībām, ieinteresētajai personai ir labvēlīgāka.

135.

Šo jautājumu iesniedzējtiesa ir uzdevusi, izmantojot atšķirīgu formulējumu, saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā Ognyanov (C‑614/14), ko šobrīd izskata Tiesa.

136.

Līdz ar to es atbildēšu, izmantojot manos secinājumos lietā Ognyanov ( 48 ) sniegto formulējumu, tomēr pievienošu dažus apsvērumus.

137.

Pirmkārt, saskaņā ar LESD 280. pantu “Tiesas spriedumus izpilda [..]”. Kā es esmu norādījis šo secinājumu 111. punktā, Tiesa, kurā iesniegts lūgums, pamatojoties uz LESD 267. pantu, nesniedz konsultatīvu atzinumu. Tādējādi no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesas sniegtais prejudiciālais nolēmums ir saistošs valsts tiesai attiecībā uz konkrēto Savienības iestāžu aktu interpretāciju vai spēkā esamību, lai panāktu risinājumu pamatlietā ( 49 ).

138.

Otrkārt, ja Tiesa uzskatītu, ka Pamatlēmuma 17. panta 1. un 2. punktam ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, kāda aplūkota pamatlietā, kā jau tas tika norādīts, iesniedzējtiesai būtu jāinterpretē NK 41. panta 3. punkts atbilstoši Pamatlēmuma tekstam un mērķim, ja nepieciešams, noraidot Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) iedibināto judikatūru, ņemot vērā tās pienākumu izdarīt atbilstīgu interpretāciju.

139.

Treškārt, katrā ziņā es atgādinu iesniedzējtiesai, ka, tā kā NK 41. panta 3. punkts nav piemērojams attiecībā uz ieinteresētās personas zināmo apcietinājuma laikposmu Dānijā, Hartas 49. panta 1. punkta pēdējā teikumā paredzētais noteikums par krimināltiesību aktu, kuros paredzēts vieglāks kriminālsods, atpakaļejošo spēku (atpakaļejoša spēka in mitius princips) nevar tikt piemērots.

140.

Visbeidzot un ceturtkārt, soda samazināšana, uz kuru ir koncentrējusies iesniedzējtiesa, liek aizmirst, ka ir paredzēts, ka A. Ognyanov nodošana Bulgārijai pati par sevi ir viņam labvēlīgāka, jo viņš varēs izciest sava soda atlikušo daļu savā sociālajā vidē, tādējādi atvieglojot viņa sociālo reintegrāciju.

141.

Ņemot vērā šos apsvērumus un gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka Pamatlēmuma 17. panta 1. un 2. punktam ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, kāda aplūkota pamatlietā, iesniedzējtiesai saskaņā ar tās atbilstīgas interpretācijas pienākumu būtu jānoraida Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) izmantotā NK 41. panta 3. punkta interpretācija, nepiemērojot šo tiesību normu attiecībā uz ieinteresētās personas zināmo apcietinājuma laikposmu Dānijā.

142.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es vēlētos izdarīt dažus secinājumus attiecībā uz Pamatlēmumā paredzēto kompetenču sadalījumu starp sprieduma valsts tiesu iestādēm un izpildes valsts tiesu iestādēm.

143.

Ja tādā situācijā, kāda aplūkota pamatlietā, sākotnējā posmā persona atrodas ieslodzījumā sprieduma valstī, tās soda izpildei, protams, ir piemērojami šīs valsts tiesību akti. Uz visiem soda izpildes pasākumiem minētās valsts teritorijā neatkarīgi no tā, vai runa ir par pasākumiem saistībā ar soda izpildi, piemēram, apcietināšanas orderi, vai tiem, kuri attiecas uz soda atvieglošanu, piemēram, soda izciešanu, atrodoties ārpus ieslodzījuma vietas, attiecas sprieduma valsts tiesību akti.

144.

Kā redzams, arī sprieduma valstij ir jāizvērtē, vai ir jāorganizē apcietinātās personas nodošana izcelsmes vai dzīvesvietas dalībvalstij ( 50 ).

145.

Taču nodošana patiešām ir soda izpildes pasākums, it īpaši tā individualizācijas pasākums, kas ir vērsts uz to, lai ieinteresētā persona varētu izciest savu apcietinājumu pēc iespējas tuvāk savai ģimenes un sociālajai videi, kurā viņam būs no jauna jāintegrējas ( 51 ).

146.

Tādā pašā veidā kā sprieduma valstij ir jāveic šis vērtējums, tieši tai arī ir jāizvērtē, vai atbilstoši valsts tiesību aktiem, ņemot vērā apcietinātās personas pūles, tā var gūt labumu no citiem soda atvieglošanas pasākumiem, tostarp soda samazināšanas pasākumiem.

147.

Šāds kompetenču sadalījums uzliek pienākumu sprieduma valstij lemt par visiem jautājumiem saistībā ar soda samazināšanu pirms notiesātās personas nodošanas ( 52 ).

148.

Atgādināšu, ka turklāt tieši tas ir Pamatlēmuma I pielikumā norādītā apliecinošā dokumenta parauga i) sadaļas 2.3. punkta mērķis.

149.

Proti, notiesātās personas nodošana nedrīkst atņemt soda samazināšanai, uz kuru attiecīgā gadījumā tai ir tiesības, jebkādu lietderīgu iedarbību, piemērojot sprieduma valsts tiesību aktus un nolēmumus, kurus ir pieņēmusi kompetentā tiesa ( 53 ). Tādējādi sprieduma valsts tiesu iestādēm ir jāspēj izsniegt apliecinošais dokuments, kurā ir precizēts ne tikai soda ilgums un stricto sensu izciestais sods, bet arī tas, kas ir ticis atskaitīts atbilstoši valsts tiesību aktos paredzētajai soda samazināšanai. Tām būtu arī jāspēj sniegt atsevišķi precizējumi par vērtējumu, kas ir ticis veikts saistībā ar personas rehabilitācijas pūlēm.

150.

Tādējādi izpildes valsts nevar ar savām tiesībām sodu izpildes jomā aizstāt sprieduma valsts tiesības, kaut arī izpildes valsts tiesību akti būtu labvēlīgāki ieinteresētajai personai, jo ar to ne tikai tiktu pārkāpti Pamatlēmuma 17. panta noteikumi, bet arī tiktu nodarīts būtisks kaitējums sprieduma valsts suverenitātei un tādējādi savstarpējas atzīšanas principam.

151.

Ja notiesātā persona tiek nodota izpildes valstij, ir pilnīgi loģiski, ka sprieduma valsts tiesu iestādes tiek informētas par noteikumiem, kas ir piemērojami attiecībā uz iespējamu pirmstermiņa vai nosacītu atbrīvošanu, kā tas ir paredzēts Pamatlēmuma 17. panta 3. punktā. Vēlreiz ir jāpatur prātā, ka tieši sprieduma valsts sabiedriskajai kārtībai ir nodarīts kaitējums ar noziedzīga nodarījuma vai likumpārkāpuma izdarīšanu. Tādēļ tai ir jābūt drošai, ka izpildes valstī soda izpildei tiks rasts piemērots risinājums sabiedriskās kārtības traucējumam, kas nodarīts tās teritorijā. Tādējādi sprieduma valsts izvērtēs, vai saistībā ar šiem jaunajiem noteikumiem attiecībā uz sodu tiks saglabāta konsekvence, kāda bija tam raksturīga piespriešanas dienā. Ja tā baidās, ka nodošana varētu izraisīt situāciju, ko tā varētu uzskatīt par priekšlaicīgu atbrīvošanu, vai ja tā uzskata, ka sods vairs nav samērīgs attiecībā uz pārkāpumu, tā var nolemt nenodot notiesāto personu un atsaukt apliecinošo dokumentu.

152.

Informācijas pieprasījums ir jāformulē pirms personas nodošanas, jo, tiklīdz nodošana ir veikta, sprieduma valsts vairs nevar noteikt savu pašas koncepciju par sodu izpildes pasākumiem un nevar mainīt lēmumu par nodošanu.

153.

Ieinteresētās personas nodošana automātiski un pavisam noteikti izraisa kompetenču attiecībā uz soda izpildi vienlaicīgu nodošanu izpildes valstij to pašu iepriekš minēto iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka soda izpilde turpmāk turpinās šīs valsts teritorijā un jurisdikcijā. Otrkārt, tāpēc, ka, sākot no šīs nodošanas, vienīgi izpildes valsts tiesu iestādes var atvieglot soda izpildes nosacījumus, ņemot vērā ieinteresētās personas reintegrācijas pūles, kā arī viņas materiālo, ģimenes un sociālo situāciju.

154.

Tiklīdz ir veikta nodošana, ir acīmredzams, ka izpildes valstij nevar prasīt, lai tā lūgtu sprieduma valsts atļauju pirms tāda soda individualizācijas pasākuma pieņemšanas, kas tiek īstenots, piemēram, soda samazināšanas vai pirmstermiņa vai nosacītas atbrīvošanas veidā. Kā redzams, jautājumi par soda esamību, izpildes procedūrām, kā arī atbrīvošanas režīma pamatojumiem ietilpst valstīm atzītajās pilnvarās izlemt savu noziedzības apkarošanas politiku. Šādā gadījumā atļaujas lūgšana sprieduma valstij nozīmētu, ka tiek pārkāpta izpildes valsts suverenitāte, kā arī tās tiesu sistēmas neatkarība.

155.

Tātad izpildes valstij ir jāizpilda sods, kādu to būtu pieņēmušas tās pašas tiesu iestādes. Runājot par sprieduma valsti, tai savukārt atbilstoši savstarpējas uzticēšanās principam nav citas izvēles kā vien ievērot izpildes valstī spēkā esošo tiesību piemērošanu pat tad, ja, no jauna pārņemot Tiesas formulējumu tās 2003. gada 11. februāra spriedumā Gözütok un Brügge ( 54 ), “tās pašas valsts tiesību piemērošanas rezultātā būtu rasts citāds risinājums” ( 55 ).

156.

Pieņemot Pamatlēmumu, dalībvalstis pilnībā apzinājās atšķirības, kas pastāv starp to attiecīgajām tiesību sistēmām attiecībā uz nolēmumu krimināllietās izpildi. Piemēram, saistībā ar tiesību normām pirmstermiņa vai nosacītas atbrīvošanas jomā atsevišķās dalībvalstīs notiesātā persona tiek atbrīvota pēc tam, kad tā ir izcietusi divas trešdaļas sava soda, lai gan citās valstīs atbrīvošana var notikt jau pēc vienas trešdaļas soda izpildes. Tādējādi dalībvalstis pilnībā apzinājās, ka notiesātās personas nodošana varētu ietekmēt konkrēto brīvības atņemšanas ilgumu, kas tiktu izciests salīdzinājumā ar sākotnēji piespriesto sodu, un līdz ar to ietekmēt atbrīvošanas datumu ( 56 ). Turklāt tieši šī iemesla dēļ, lai it īpaši izvairītos no atbrīvošanas, ko sprieduma valsts kvalificē kā “pirmstermiņa” atbrīvošanu attiecībā uz tās teritorijā izdarīto likumpārkāpumu vai noziedzīgo nodarījumu, Savienības likumdevējs ir paredzējis “iebildi” Pamatlēmuma 17. panta 3. punktā ( 57 ).

157.

Gadījumā, ja izpildes valsts piemērotu stingrākus noteikumus, ir taisnība, ka notiesātās personas nodošana šai valstij var de facto izraisīt ilgāku brīvības atņemšanas sodu nekā tas, ko tā būtu izcietusi sprieduma valstī.

158.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa pret to neiebilst saistībā ar tiesībām uz brīvību un drošību, kas nostiprinātas ECPAK 5. pantā, ja vien apcietinājuma ilgums nepārsniedz termiņu, kas ir piespriests sākotnējā kriminālprocesa beigās. Tomēr tā neizslēdz, ka de facto daudz ilgāks brīvības atņemšanas sods izpildes valstī varētu radīt sprieduma valsts atbildību, balstoties uz ECPAK 5. pantu, seku dēļ, kuras bija paredzamas brīdī, kad tika izlemts par nodošanu ( 58 ).

159.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: