1. 

Tik spēcīgu finanšu krīzi kā tā, kas sākās 2007. gadā un pēc Lehman Brothers sabrukuma 2008. gada septembrī ātri izplatījās visā pasaulē, bieži dēvē par “daudzšķautņainu notikumu”, ko virzīja vairāki blakus faktori. Politiķu un ekonomistu uzskati par šādu krīžu dziļākiem cēloņiem ne vienmēr sakrīt, tomēr tie pārsvarā ir vienisprātis par to iespējamām sekām – finanšu iestāžu sabrukumu, kritumu akciju tirgos, neveiksmēm gan lielu, gan mazu uzņēmumu darbībā, patērētāju labklājības samazināšanos un bezdarba pieaugumu ( *2 ).

2. 

Ir vispāratzīts, ka finanšu krīzes apkarošanai var būt vajadzīgi dažādi valsts intervences veidi, it īpaši, lai nodrošinātu finanšu tirgu stabilitāti. Tādēļ pēdējās finanšu krīzes laikā dažas valstis gan Eiropas Savienībā, gan citur pasaulē izmantoja dažādus “iekšējās rekapitalizācijas” pasākumus, lai atjaunotu banku dzīvotspēju.

3. 

Šī lieta – Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) pirmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – faktiski attiecas uz tāda veida “iesaistīšanās” pasākumiem, kādi minēti jaunākā Banku darbības paziņojuma ( *3 ) 40.–46. punktā (turpmāk tekstā – “sloga sadalījuma pasākumi”), ko Komisija ir izdevusi, lai nodrošinātu noregulējuma režīmu bankām krīzes laikā sniegtā valsts atbalsta saderības izvērtēšanai. Iesniedzējtiesa it īpaši lūdz Tiesas palīdzību šī paziņojuma normu spēkā esamības noteikšanā un interpretācijā, izvirzot vairākus svarīgus tiesību jautājumus, kuriem es pievērsīšos šajos secinājumos.

4.

Banku darbības paziņojums ir septītais paziņojums, kas pieņemts kopš finanšu krīzes sākuma ( *4 ), lai sniegtu norādījumus par valsts atbalsta saderības ar iekšējo tirgu kritērijiem saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu ( *5 ).

5.

Saskaņā ar Banku darbības paziņojuma 15. punktu:

“[..] Arī krīzes apstākļos ir jāpiemēro valsts atbalsta kontroles vispārējie principi. Proti, lai vienotajā tirgū samazinātu banku un dalībvalstu konkurences traucējumus un novērstu bezrūpīgas rīcības risku, atbalsts būtu jāierobežo līdz nepieciešamajam minimumam un atbalsta saņēmējam pašam būtu jāsedz atbilstīga pārstrukturēšanas izmaksu daļa. Bankai un tās kapitāla turētājiem jāiegulda pastrukturēšanās pasākumos pēc iespējas vairāk pašu līdzekļu. Valsts atbalsts ir jāpiešķir, ievērojot noteikumus par atbilstīgu sloga sadalījumu starp bankas ieguldītājiem.”

6.

Banku darbības paziņojuma 3.1.2. nodaļā (40.–46. punkts) ir ietvertas normas par banku akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījumu. Minētās normas ir formulētas šādi:

7.

Saskaņā ar Direktīvas 2001/24 ( *6 ) 2. panta septīto ievilkumu ““reorganizācijas pasākumi” ir pasākumi, kas paredzēti, lai saglabātu vai atjaunotu kādas finanšu iestādes finanšu stāvokli, un kas varētu ietekmēt trešo personu iepriekš pastāvējušas tiesības, tostarp pasākumi, kuros pastāv iespējamība pārtraukt maksājumus, pārtraukt piespiedu izpildes pasākumus vai samazināt atlīdzību”.

8.

Direktīva 2012/30 ( *7 ) ir Direktīvas 77/91 ( *8 ) pārstrādāta versija. Saskaņā ar Direktīvas 2012/30 29. panta 1. punktu “par jebkuru kapitāla palielināšanu jālemj kopsapulcei”.

9.

Direktīvas 2012/30 34. pantā ir noteikts, ka “bez tiesas nolēmuma parakstīto kapitālu var samazināt ar kopsapulces lēmumu [..]”. Tās pašas direktīvas 35. pantā ir noteikts, ka, “ja sabiedrībai ir dažādu veidu akcijas, par kopsapulces lēmumu samazināt kapitālu ir jānobalso atsevišķi vismaz to katra akciju veida īpašniekiem, kuru tiesības skar šāds darījums”. Savukārt minētās direktīvas 40. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja dalībvalstu tiesību akti atļauj sabiedrībām samazināt to parakstīto kapitālu, izmantojot akciju obligātu dzēšanu, tiem arī jāpieprasa vismaz šādu nosacījumu ievērošan[a]:

[..]

[..].”

10.

Saskaņā ar Direktīvas 2012/30 42. pantu:

“Ja sabiedrībā ir dažādu veidu akcijas gadījumos, uz kuriem attiecas [..] 40. panta 1. punkts [..], kopsapulces lēmumu par parakstītā kapitāla izpirkšanu vai tā samazināšanu, dzēšot akcijas, nobalso atsevišķi vismaz katra veida akciju īpašnieki, kuru tiesības tiek skartas saistībā ar šo darījumu.”

11.

2014. gada 15. maijā tika pieņemta Direktīva 2014/59, ar ko izveido kredītiestāžu atveseļošanas un noregulējuma režīmu ( *9 ). Ar minētās direktīvas 117. pantu tika grozīts Direktīvas 2001/24 2. pants. Ar šīs pašas direktīvas 123. pantu tika grozīts Direktīvas 2012/30 45. pants.

12.

Attiecīgās Slovēnijas tiesību normas ir izklāstītas Likumā par banku darbību (Zakon o bančništvu; turpmāk tekstā – “ZBan‑1”) un Likumā par ZBan‑1 grozījumiem un papildinājumiem (Zakon o spremembah in dopolnitvah Zakona o bančništvu, turpmāk tekstā – “ZBan‑1L”).

13.

ZBan‑1 134. pantā (“Banku papildu kapitāls”) ir noteikts, ka banku papildu kapitālu veido pirmā līmeņa papildu kapitāls un otrā līmeņa papildu kapitāls. Pirmā līmeņa papildu kapitāls ietver pamatkapitālu, pakārtotās saistības un citus rakstura un mērķa ziņā līdzīgus elementus, savukārt otrā līmeņa papildu kapitāls ietver pakārtotās saistības un citus elementus, kuri to rakstura un mērķa dēļ ir tādi, kas izpilda kapitāla prasības attiecībā uz tirgus riskiem.

14.

ZBan‑1 253. pantā (“Ārkārtas pasākumi”) ir noteikts:

“1.   Ievērojot šajā likumā paredzētos nosacījumus, Slovēnijas Banka var ar lēmumu uzdot bankām veikt šādus ārkārtas pasākumus:

[..]

1) a   norakstīt vai pārvērst noteiktas atbilstīgās saistības;

[..]

3.   Ārkārtas pasākumi ietilpst Direktīvā 2001/24/EK paredzēto reorganizācijas pasākumu lokā.”

15.

ZBan‑1 261.a pantā (“Atbilstīgo saistību norakstīšanas vai pārvēršanas pasākumi”) ir noteikts:

“1.   Lēmumā par ārkārtas pasākumiem Slovēnijas Banka nosaka, ka:

[..]

5.   Slovēnijas Banka, norakstot vai pārvēršot bankas atbilstīgās saistības, pārliecinās, ka kreditori bankas atbilstīgo saistību norakstīšanas vai pārvēršanas dēļ necieš lielākus zaudējumus par tiem, kurus tie ciestu bankas maksātnespējas gadījumā.

6.   Bankas atbilstīgās saistības ir:

16.

ZBan‑1 261.c panta (“Atbilstīgo saistību norakstīšanas vai pārvēršanas apmērs”) attiecīgajā daļā ir noteikts:

“1.   Slovēnijas Banka savā lēmumā par [..] atbilstīgo saistību norakstīšanu nolemj norakstīt bankas atbilstīgās saistības tādā apmērā, kas nepieciešams, lai segtu bankas zaudējumus, ņemot vērā iepriekšējā pantā minēto neto aktīvu vērtējumu.”

17.

2013. gada 17. decembrīBanka Slovenije (Slovēnijas Centrālā banka) saskaņā ar ZBan‑1 noteikumiem pieņēma lēmumu par ārkārtas pasākumiem un lika piecām bankām (Nova Ljubljanska banka, d.d., Nova Kreditna banka Maribor, d.d., Abanka Vipa, d.d., Probanka, d.d. un Factor banka, d.d.; turpmāk tekstā – “aplūkojamās bankas”) norakstīt visas atbilstīgās saistības, kas minētas ZBan‑1 261.a panta 6. punktā (turpmāk tekstā – “aplūkojamie pasākumi”).

18.

2013. gada 18. decembrī Eiropas Komisija atļāva valsts atbalstu aplūkojamajām bankām.

19.

Državni svet (Slovēnijas Parlamenta Augšpalāta), Varuh človekovih pravic (ombuds) un vairākas privātpersonas (turpmāk tekstā – “Kotnik u.c.”) bija vērsušās Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa), lūdzot izskatīt to dažu ZBan‑1 un ZBan‑1L normu konstitucionalitāti, kuras bija 17. punktā minēto pasākumu pamatā (turpmāk tekstā – “aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums”).

20.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) paskaidro, ka aplūkojamā valsts tiesiskā regulējuma mērķis bija izveidot sloga sadalījuma tiesisko regulējumu saskaņā ar Banku darbības paziņojuma prasībām. Konkrēti, atbilstīgās saistības, kas minētas ZBan‑1 261.a panta 6. punktā, atbilst pašu kapitāla, hibrīdkapitāla un pakārtotā parāda definīcijām, kas minētas Banku darbības paziņojumā. Uz šī pamata tiesa uzskata, ka prasītāju sūdzības pamatlietā ir vērstas arī pret minētā paziņojuma normām. Tā uzskata, ka šajās sūdzībās ir izvirzīti jautājumi par Banku darbības paziņojuma spēkā esamību un interpretāciju.

21.

Pastāvot šādiem apstākļiem, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22.

Rakstveida apsvērumus šajā tiesvedībā iesniedza T. Kotnik, J. Sedonja, A. Pipuš, F. Marušič, J. Forte, Fondazione Cassa di Risparmio di Imola, Državni svet, Državni zbor (Slovēnijas Nacionālā asambleja) un Banka Slovenije, kā arī Īrijas, Itālijas, Slovēnijas un Spānijas valdības un Komisija. T. Kotnik, J. Sedonja, Fondazione Cassa di Risparmio di Imola, J. Forte, I. Karlovšek, Državni svet, Banka Slovenije un Īrijas, Spānijas un Slovēnijas valdības sniedza mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē 2015. gada 1. decembrī.

23.

Vispirms Komisija norāda, ka Banku darbības paziņojums nav privātpersonām adresēts akts un ar to nav paredzēts piešķirt tiesības privātpersonām. Uz šī pamata Komisija pauž šaubas par Tiesas kompetenci atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem.

24.

Manuprāt, Komisijas arguments nav pamatots. Tas vien, ka akts nav adresēts privātpersonām vai ar to nav paredzēts piešķirt tiesības privātpersonām, nenozīmē, ka uz šo aktu neattiecas LESD 267. pantā paredzētā tiesvedība ( *10 ). Komisijas arguments ieviestu starp dažādiem aktiem atšķirības, par kurām nav ne miņas šajā Līguma normā. LESD 267. pantā galvenais ir tas, vai Tiesas atbilde par izskatāmā tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību ir nepieciešama, lai valsts tiesa varētu taisīt spriedumu.

25.

Turklāt, kā es izskaidrošu turpmāk, “ieteikuma tiesību” akti (“soft law”) (tādi kā Banku darbības paziņojums), pat ja tie nav saistoši privātpersonām, tomēr var radīt citu veidu tiesiskās sekas. Virknē gadījumu Tiesa ir attiecīgi atbildējusi uz valstu tiesu uzdotajiem jautājumiem par normām, kas ietvertas “ieteikuma tiesību” aktos ( *11 ).

26.

Pirms sākt analizēt šajā lietā uzdotos jautājumus, es vēlos izdarīt dažas sākotnējās piezīmes.

27.

Zināms uzdoto jautājumu skaits, šķiet, pamatojas uz pieņēmumu, ka Banku darbības paziņojums, ja ne de jure, tad vismaz de facto ir saistošs dalībvalstīm. Pretējā gadījumā iesniedzējtiesai nebūtu iemesla apšaubīt šāda paziņojuma spēkā esamību.

28.

Tomēr šāds pieņēmums ir kļūdains. Kā es sīki izskaidrošu savā atbildē uz pirmo jautājumu, Banku darbības paziņojums nav saistošs dalībvalstīm. Tādējādi dalībvalstīm saskaņā ar Savienības tiesībām nav pienākuma pieņemt iekšējus tiesību aktus, ar ko tiek īstenotas Banku darbības paziņojuma normas.

29.

Tas, man šķiet, loģiski nozīmē, ka iesniedzējtiesas paustās bažas par šī instrumenta spēkā esamību var tikt samērā viegli izkliedētas.

30.

Tomēr es uzskatu, ka, ja Tiesa ierobežotu savu analīzi ar Banku darbības paziņojuma spēkā esamību, tiesību problēmas, ar kurām iesniedzējtiesa ir saskārusies pamatlietā, netiktu atrisinātas pilnībā. Neatkarīgi no Banku darbības paziņojuma radītajām tiesiskajām sekām nav šaubu, ka apstrīdētās ZBan‑1 un ZBan‑1L normas bija pieņemtas, lai atbilstu šim paziņojumam. Aplūkojamajām bankām piešķirtos atbalsta pasākumus faktiski drīzumā apstiprināja Komisija.

31.

Tādējādi, kā ierosināja Slovēnijas valdība, Tiesas analīze, ja iespējams, ir jāpaplašina uz tādu tiesību normu kā aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums vai tādu pasākumu kā aplūkojamie pasākumi saderību ar Savienības tiesību aktiem. Tādēļ es pārformulēšu dažus no Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) uzdotajiem jautājumiem un veltīšu šiem jautājumiem būtisku šo secinājumu daļu.

32.

Savā pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa lūdz sniegt norādījumus par Banku darbības paziņojuma tiesiskajām sekām. Būtībā šī tiesa jautā, vai Banku darbības paziņojums ir jāuzskata par de facto saistošu dalībvalstīm.

33.

Manuprāt, uz pirmo jautājumu būtu jāatbild noliedzoši.

34.

Saskaņā ar LES 13. panta 2. punktu katrai Savienības iestādei ir jādarbojas “saskaņā ar Līgumos noteiktajām pilnvarām un atbilstīgi tajos izklāstītajām procedūrām, nosacījumiem un mērķiem”.

35.

Ir skaidrs, ka saskaņā ar LESD 108. pantu konkrētu atbalsta pasākumu saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšana principā ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē un tās darbību var pārskatīt Savienības tiesas ( *12 ). Veicot šo izvērtēšanu, kas ietver dažādu ekonomiska un sociāla rakstura elementu novērtēšanu un izsvēršanu visas Eiropas mērogā ( *13 ), Komisijai ir plaša rīcības brīvība ( *14 ).

36.

Taču šajā jomā Komisijai nav vispārējas likumdevējas varas. Saskaņā ar LESD 109. pantu vienīgi Padome pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu var pieņemt jebkādas attiecīgas regulas, kas vajadzīgas, lai piemērotu LESD 107. un 108. pantu. Šajā sakarā Padome var deleģēt Komisijai tiesības pieņemt konkrētas regulas ( *15 ).

37.

Tas nozīmē, ka Komisija nav tiesīga pieņemt vispārīgus un abstraktus saistošus noteikumus, kas reglamentē, piemēram, situācijas, kurās palīdzība var tikt atzīta par saderīgu, jo tā ir vērsta uz nopietnu traucējumu novēršanu kādas dalībvalsts tautsaimniecībā saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Jebkāds šādu saistošu noteikumu kopums nebūtu spēkā ( *16 ).

38.

Tomēr, pārredzamības labad un lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi un tiesisko noteiktību, Komisija ir tiesīga publicēt “ieteikuma tiesību” aktus (tādus kā pamatnostādnes, brīdinājumi vai paziņojumi), lai paziņotu par to, kā konkrētajās situācijās tā ir paredzējusi pielietot iepriekš minēto rīcības brīvību ( *17 ). Lai arī Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalstu iestādēm, pamatojoties uz LES 4. panta 3. punktā iekļauto lojālas sadarbības pienākumu, šādu “ieteikuma tiesību” aktu normas ir pienācīgi jāņem vērā ( *18 ), šis pienākums nevar tikt saprasts kā šiem noteikumiem saistošu spēku piešķirošs – pat ne de facto –, pretējā gadījumā atbrīvojot tos no LESD noteiktās tiesību aktu pieņemšanas procedūras.

39.

Tāpēc šie principi un noteikumi dalībvalstīm nav saistoši. Vienīgās sekas, ko šie noteikumi var radīt attiecībā uz Komisiju, un arī tad, vienīgi ierobežojot tās rīcības brīvības īstenošanu, ir tādas, ka šai iestādei ir pienākums noteikt pasākumus, kas atbilst šiem noteikumiem, un tā nedrīkst no tiem atkāpties, ja vien tā nesniedz pamatotu iemeslu šādai rīcībai. Ja pamatota iemesla nav, atkāpšanās no šiem iestādes pašas pieņemtajiem noteikumiem var izraisīt vispārējo pamatprincipu – tādu kā vienlīdzīgas attieksmes princips un tiesiskās paļāvības princips – pārkāpumu ( *19 ). Tādējādi Komisijai šie noteikumi ir saistoši – bet tomēr ar nosacījumu, ka tie nav pretrunā Līgumiem vai citiem piemērojamiem tiesību aktiem ( *20 ).

40.

Rezultātā tāds instruments kā Banku darbības paziņojums nevar tikt atzīts par de jure vai de facto saistošu dalībvalstīm. Jebkāda šo noteikumu ietekme uz dalībvalstīm var būt ne vairāk kā nejauša vai netieša. Pat pēc šāda paziņojuma publicēšanas dalībvalstis ir tiesīgas paziņot Komisijai par atbalsta pasākumiem, ko tās uzskata par saderīgiem, pat neievērojot Banku darbības paziņojumā paredzētos nosacījumus ( *21 ). Pēc šāda paziņojuma saņemšanas Komisijai būtu pienākums rūpīgi pārbaudīt šādu atbalsta pasākumu atbilstību Līguma normām.

41.

Tāpēc tas vien, ka viens vai vairāki Banku darbības paziņojuma noteikumi nav izpildīti, nebūtu pamatots iemesls, lai Komisija atzītu atbalstu par nesaderīgu ( *22 ). Komisija var – un pamatotos gadījumos tai ir pienākums – atkāpties no Banku darbības paziņojumā noteiktajiem principiem ( *23 ). Kļūdaina atteikšanās no šādas rīcības, dabiski, var tikt apstrīdēta Savienības tiesās saskaņā ar LESD 263. un 265. pantu ( *24 ).

42.

Jāatzīst, ka bieži vien dalībvalstij nebūs viegli pārliecināt Komisiju par to, ka konkrētu lietas īpatnību dēļ nav jāpiemēro kāds no pamatprincipiem, kas paredzēti Banku darbības paziņojumā (piem., sloga sadalījuma princips). Ir ticams, ka plānotā atbalsta saderības pārbaude var kļūt neskaidrāka iespējamā rezultāta ziņā un laikietilpīgāka un varbūt izraisīs formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu, jo Komisijai būs vajadzīga sarežģītāka juridiska analīze (ja lieta neietilpst nevienā no paziņojumā iepriekš apskatītajām situācijām) ( *25 ).

43.

Var pat tikt pieņemts, ka tādās situācijās kā pamatlietā (finanšu krīze, kas apdraud visu finanšu sistēmu dalībvalstī) valdība ne vienmēr ir gatava uzņemties risku paziņot Komisijai par atbalsta pasākumiem, kas neatbilst Banku darbības paziņojuma normām pilnībā. Es saprotu, ka zināmos apstākļos raita un ātra paziņotā atbalsta apstiprināšana valdībai ir īpaši svarīga. Šie lietderības apsvērumi tomēr var būt būtiski politikas lēmuma pieņemšanai valdībā, taču tie nevar skart Savienības tiesību akta raksturu un iedarbību, kas izriet no Līgumu noteikumiem. Tas, ka dalībvalsts uzņemas risku pagarināt plānotā atbalsta nogaidīšanas laiku, un tas, ka tās pienākums pārliecināt Komisiju par atbalsta pasākuma saderību var būt apgrūtinošs, ir no fakta vienkārši izrietošs rezultāts, nevis tiesiskās sekas, kas izriet no Banku darbības paziņojuma iespējami saistošā rakstura ( *26 ).

44.

No tiesību viedokļa svarīgi ir tas, ka dalībvalstij ir jāspēj parādīt, ka, neraugoties uz sloga sadalījuma trūkumu (vai jebkāda cita Banku darbības paziņojumā noteiktā kritērija neizpildi), atbalsts grūtībās nonākušajai bankai joprojām atbilst LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta prasībām. Tik tiešām, papildus Banku darbības paziņojumā jau paredzētajām situācijām var iedomāties situācijas, kad valdība var parādīt, ka, piemēram, bankas glābšana un pārstrukturēšana valstij izmaksātu lētāk un tā būtu ātrāka un vieglāk pārvaldāma, ja sloga sadalījuma pasākumi, kas minēti Banku darbības paziņojumā, netiktu veikti attiecībā uz visiem vai kādiem atsevišķiem ieguldītājiem ( *27 ).

45.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, manuprāt, uz pirmo jautājumu būtu jāatbild, ka Banku darbības paziņojums nav saistošs dalībvalstīm.

46.

Savā otrajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai ar Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktu par akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījumu nav pārsniegta Komisijas kompetence, kas tai piešķirta saskaņā ar LESD 107.–109. pantu.

47.

Šķiet, ka otrais jautājums, kā minēts iepriekš, ir balstīts uz domu, ka Banku darbības paziņojumā de facto ir paredzēti noteikumi, kurus dalībvalstīm ir pienākums ievērot.

48.

Tomēr to iemeslu dēļ, ar kuriem uzskatāmi tika pamatota atbilde uz pirmo jautājumu, šis pieņēmums nav pareizs, jo Banku darbības paziņojums, tostarp tā 40.–46. punkts, nav saistoši dalībvalstīm. Tādējādi ir skaidrs, ka Komisija tādu sloga sadalījumu, kāds ir uzskatāmi aprakstīts Banku darbības paziņojumā, nevar uzskatīt par conditio sine qua non, lai paziņotu, ka plānotais atbalsts grūtībās nonākušajai bankai ir saderīgs ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Atbalsta pasākums tik tiešām var atbilst minētās Līguma normas prasībām, kaut arī ar to netiek paredzēts sloga sadalījums. Galu galā, LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā sloga sadalījums nav minēts.

49.

Šis slēdziens ir vēl jo svarīgāks tāpēc, ka pašā Banku darbības paziņojuma tekstā ir teikts, ka sloga sadalījums jāveic tikai “parasti” (41. un 43. punkts), “principā” (43. un 44. punkts) un to nevar tikt pieprasīts veikt, ja ar to tiek pārkāptas pamattiesības (19. punkts) vai apdraudēta finanšu stabilitāte, vai tas var izraisīt nesamērīgas sekas (45. punkts). Tāpēc ārkārtas apstākļos Komisija nepieprasa sloga sadalījuma pasākumus.

50.

Šāds valsts tiesas jautājums varētu tikt interpretēts arī kā jautājums par to, vai Komisija nepareizi interpretē vai nepareizi piemēro valsts atbalsta noteikumus, uzskatot, ka ar Banku darbības paziņojumu regulētajās situācijās, lai sniegtu valsts atbalstu grūtībās nonākušajām bankām, sloga sadalījuma pasākumiem parasti ir jābūt saderīgiem ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

51.

Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.

52.

Kā minēts iepriekš 35. punktā, Komisijai ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot, vai valsts atbalsts var tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu. Šķiet, neviens valsts atbalsta noteikums neliedz Komisijai šāda izvērtējuma nolūkos ņemt vērā, vai sloga sadalījuma pasākumi tikuši veikti un, ja tie tikuši veikti, tad kādā mērā. Tieši pretēji, man šķiet, ka labvēlīga attieksme pret jebkāda šāda pasākuma veikšanu var būt saderīga ar pašiem principiem, kas ir Līguma noteikumu par valsts atbalstu pamatā. Kā es paskaidrošu, tas šķiet pat vēl vairāk piemērojams situācijās, ko regulē Banku darbības paziņojums.

53.

Saskaņā ar iedibināto judikatūru atbalsts var tikt atzīts par saderīgu tikai tad, ja tas ir nepieciešams, lai sasniegtu kādu no LESD 107. panta 3. punktā minētajiem mērķiem. Atbalsts, kas pārsniedz šo absolūti nepieciešamo mērķa sasniegšanai, rada nepamatotu konkurences priekšrocību piešķiršanu atbalsta saņēmējam. Tādējādi šāds atbalsts nevar tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu ( *28 ).

54.

Skaidrs, ka prasība, lai grūtībās nonākusī banka mobilizētu savus iekšējos resursus nolūkā segt vismaz daļu no zaudējumiem pirms jebkāda valsts atbalsta piešķiršanas un lai vajadzības gadījumā šīs bankas ieguldītāji arī veiktu ieguldījumu tās rekapitalizācijā, šķiet piemērota atbalsta samazināšanai līdz vajadzīgajam minimumam. Tāpēc Banku darbības paziņojuma 40.–46. punkta mērķis, šķiet, atbilst principiem, uz kuriem pamatojas Līguma normas par valsts atbalstu.

55.

Būtībā pat pirms krīzes Komisijas vispārēja prakse attiecībā uz atbalstu grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai, ko apstiprinājušas Savienības tiesas ( *29 ), bija pieprasīt, lai atbalsta saņēmēji veiktu atbilstošu ieguldījumu pārstrukturēšanas izmaksās ( *30 ). Patiesi, Savienības valsts atbalsta noteikumos nav pieprasīts obligāti veikt jebkādus “iekšējās rekapitalizācijas” pasākumus tās sabiedrības akcionāriem un kreditoriem, kuru dalībvalsts vēlas pārstrukturēt. Tomēr pašas sabiedrības vai tās akcionāru un kreditoru būtiskāks ieguldījums – kas, iespējams, notiek kā Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā minētie sloga sadalījuma pasākumi – var tikt uzskatīts par pārliecinošāku Banku darbības paziņojumā regulēto situāciju dēļ ( *31 ).

56.

Banku darbības paziņojums tika pieņemts, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kurā ir ļauts piešķirt atbalstu, lai novērstu nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā ( *32 ). Tas ir tāds atbalsta veids, kas var tikt piešķirts vienīgi ārkārtas apstākļos, – traucējumiem ir jābūt “nopietniem” un tiem ir jāskar visa attiecīgās dalībvalsts tautsaimniecība kopumā, nevis tikai kāda tās teritorijas reģiona vai apgabala tautsaimniecība ( *33 ). Izskatāmajā lietā atsaukšanās uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta juridisko pamatu šķiet pat vairāk attaisnota, jo vairākas dalībvalstis ir cietušas no nopietniem tautsaimniecības traucējumiem, ko dažādās pakāpēs izraisīja globālā finanšu krīze.

57.

Tālāk izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka ir pamatoti, ka, pirmkārt, ar Banku darbības paziņojumu regulēto situāciju ārkārtas raksturs prasa īpaši stingri izvērtēt, vai paziņotais atbalsts tik tiešām ir samazināts līdz būtiskajam minimumam, un, otrkārt, ka šāds stingrs izvērtējums principā tiek veikts visos līdzīgajos gadījumos, par kuriem ir paziņots Komisijai.

58.

Finanšu pakalpojumi, it īpaši, banku pakalpojumi, ir darbības, kuras – vismaz no valsts atbalsta skatupunkta – būtu jāuztver tāpat kā jebkāda cita saimnieciska darbība. Tā ir darbība, ko vairākas sabiedrības (gan ar privātu, gan ar publisku kapitālu) veic brīvā tirgus un konkurences apstākļos. Kā jebkādā citā saimnieciskajā darbībā privātpersonas veic ieguldījumus uzņēmumos, kas ir aktīvi šajā tirgū, parasti nolūkā gūt peļņu no sava ieguldījuma. Jebkurai saimnieciskajai darbībai ir raksturīgi, ka daži uzņēmumi – parasti visvājākie – cieš neveiksmi un pamet tirgu un tāpēc to ieguldītāji daļēji vai pilnībā zaudē savus ieguldījumus ( *34 ).

59.

Tikmēr finanšu pakalpojumiem ir tomēr ļoti īpaša loma mūsdienu tautsaimniecības sistēmās. Bankas un citas kredītiestādes ir svarīgs finansējuma avots (lielākajai daļai) uzņēmumu, kas aktīvi darbojas kādā no konkrētajiem tirgiem. Turklāt bankas bieži vien ir cieši saistītas savā starpā un daudzas no tām darbojas starptautiskā tirgū. Šī iemesla dēļ vienas vai vairāku banku krīze rada risku, ka tā ātri izplatīsies uz citām bankām (gan savā valstī, gan citās dalībvalstīs), un tas savukārt rada negatīvas ietekmes risku citās tautsaimniecības nozarēs (to bieži dēvē par “reālo tautsaimniecību”) ( *35 ). Galu galā šis domino efekts smagi skar privātpersonu dzīvi.

60.

Attiecīgi finanšu krīzes laikā valsts iestāžu priekšā stāv grūts uzdevums – darboties, bieži vien lielā steigā, lai panāktu trauslu līdzsvaru dažādu savstarpēji konkurējošu interešu starpā. No vienas puses, iestādēm ir jānodrošina savas finanšu sistēmas stabilitāte un jāizvairās no jebkādas negatīvas ietekmes uz “veselām” bankām un uz “reālo tautsaimniecību” vai šī ietekme jāsamazina. No otras puses, iestādēm, cik vien iespējams, tomēr ir jāsamazina iesaistītie valsts resursi, jo stabilitātes saglabāšana var prasīt krietni lielas izmaksas no valsts budžeta. Faktiski, pārāk liela valsts iesaistīšanās var veicināt finanšu krīzes pārvēršanos par valsts parāda krīzi ar iespējamu ietekmi arī uz visu Ekonomikas un monetāro savienību (turpmāk tekstā – “EMS”). Turklāt, kā norāda Slovēnijas valdība, apjomīga valsts intervence, sniedzot pilnīgu un beznosacījuma atbalstu grūtībās nonākušajām bankām, var izraisīt nopietnus konkurences traucējumus un apdraudēt iekšējā tirgus integritāti – labi pārvaldīti uzņēmumi var tikt sodīti ar atbalstu, kas piešķirts sliktāk strādājošiem konkurentiem. Turklāt var tikt veicināts bezrūpīgas rīcības risks – kredītiestādes var tikt mudinātas veikt riskantākus ieguldījumus cerībā gūt lielāku peļņu, jo, kā šķiet, finanšu grūtību gadījumā valsts iestādes ir gatavas iejaukties un glābt tās ar valsts naudu.

61.

Turklāt Komisijai ir labs iemesls pieprasīt sloga sadalījuma pasākumus vispār. Ja Komisija pieprasītu veikt šādus pasākumus tikai gadījumā, ja attiecīgā dalībvalsts nespēj sniegt papildu finansējumu šo pasākumu aizstāšanai, tā faktiski radītu bankām nevienādus noteikumus. Tik tiešām, attieksmei pret bankām nav jābūt dažādai atkarībā no tās dalībvalsts lieluma vai ekonomiskā stāvokļa, kurā bankas ir reģistrētas ( *36 ).

62.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es domāju, ka Komisijai ir tiesības uzskatīt, ka situācijās, kuras regulētas Banku darbības paziņojumā, ieguldītāju sloga sadalījums parasti var tikt uzskatīts par nepieciešamu, lai atzītu atbalstu par saderīgu ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

63.

Iepriekš teiktā kontekstā es uzskatu, ka ar Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktu nav pārsniegtas Komisijas pilnvaras, kas tai nodotas saskaņā ar LESD 107.–109. pantu. Turklāt Komisija pareizi interpretē un pareizi piemēro valsts atbalsta noteikumus, uzskatot, ka ar Banku darbības paziņojumu regulētajās situācijās, lai sniegtu valsts atbalstu grūtībās nonākušajām bankām, parasti ir nepieciešams, lai sloga sadalījuma pasākumi būtu saderīgi ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

64.

Trešajā un ceturtajā jautājumā, kuri var tikt izskatīti kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai sloga sadalījums, kas paredzēts Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā, ir saderīgs attiecīgi ar tiesiskās paļāvības principu un tiesībām uz īpašumu (turpmāk tekstā kopā – “aplūkojamās tiesības”).

65.

Tiesa tiesiskās paļāvības principu uzskata par vispārēju un augstāko privātpersonu aizsardzības principu Savienības tiesībās ( *37 ). Arī saskaņā ar Hartas 17. panta 1. punktu tiesības uz īpašumu ir viena no pamattiesībām, kas atzītas Savienības tiesību sistēmā.

66.

Tādējādi es nepiekrītu prasītāju pamatlietā paustajam viedoklim, ka ar Banku darbības paziņojumu ir pārkāptas aplūkojamās tiesības. Vispirms es atgādināšu, ka šis dokuments dalībvalstīm nav saistošs, – atbalsta pasākums var tikt uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu situācijās, kas regulētas šajā dokumentā, pat ja tajā paredzētie noteikumi (tostarp noteikumi par sloga sadalījumu) vēlāk netiek ievēroti.

67.

Turklāt, kā minēts iepriekš ( *38 ), Banku darbības paziņojumā ir skaidri noteikts, ka sloga sadalījums ne vienmēr būs vajadzīgs, it īpaši, ja tas radītu pamattiesību pārkāpumu. Tāpēc neviena no Savienības tiesību normām par valsts atbalstu (tostarp Banku darbības paziņojumā noteiktie principi) nevar tikt interpretēta kā tāda, kas pieprasa veikt sloga sadalījumu, ja tas var radīt kādas no aplūkojamajām tiesībām pārkāpumu.

68.

Runājot, konkrētāk, par tiesiskās paļāvības principu, es vēlos norādīt, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru jebkāda šāda paļāvība var rasties vien tad, ja ieinteresētajai personai ir sniegti precīzi, beznosacījumu un saskaņoti apliecinājumi no kompetentiem un uzticamiem avotiem ( *39 ). Es nesaskatu, kad un kā prasītāji pamatlietā būtu saņēmuši jebkādu apliecinājumu par to, ka viņu ieguldījumus nekādi neskars valsts pasākumi, kas vērsti uz grūtībās nonākušo banku glābšanu un pārstrukturēšanu. Tas, ka pirms Banku darbības paziņojuma publicēšanas Komisija, lai atbalsts tiktu atzīts par saderīgu ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu ( *40 ), nepieprasīja sistemātiski piemērot sloga sadalījuma pasākumus kreditoriem un citiem līdzīgu veidu ieguldītājiem nevar tikt uzskatīts par “precīziem, beznosacījumu un saskaņotiem apliecinājumiem” iepriekš minētās judikatūras izpratnē. Ja nenotiek nekāda skaidra un tieša Komisijas iesaistīšanās, uzmanīgs un apdomīgs ieguldītājs nekādi nevar domāt, ka esošā situācija, ko kompetentās iestādes var mainīt, īstenojot savu rīcības brīvību, tiks saglabāta ( *41 ). Saskaņā ar LESD 107. pantu Komisijai ir jāspēj pielāgot savu analīzi mainīgiem apstākļiem atbalsta skartajā tirgū un, raugoties vispārīgāk, visā Savienības tautsaimniecībā ( *42 ). Turklāt Komisijai ir jāspēj mācīties no savas iepriekšējās rīcības un, pamatojoties uz savu uzkrāto pieredzi, konsekventi pielāgot metodes, ar kurām tā izvērtē paziņoto atbalstu ( *43 ).

69.

Tiesiskās paļāvības pārkāpums nevar rasties arī tā iemesla dēļ, ka Banku darbības paziņojumā Komisija nav paredzējusi pārejas periodu līdz jaunu principu piemērošanas sākumam. Tik tiešām, pārejas periodi bieži noder, lai ļautu saimnieciskās darbības veicējiem pielāgoties politikas izmaiņām konkrētajā tiesību jomā. Tomēr tas ne vienmēr ir tā. Piemēram, Banku darbības paziņojumā ir noteikts, ka ar to regulētajās situācijās līdzekļu aizplūde (it īpaši no hibrīdkapitāla turētājiem un pakārtoto parādu turētājiem) ir jānovērš, lai nodrošinātu, ka atbalsts tiešām tiek ierobežots līdz nepieciešamajam minimumam ( *44 ). Tāpēc var būt gadījumi, kad pārejas periodi nav vajadzīgi, iespējami vai pat lietderīgi. Politikas izmaiņas vai jauna administratīvā prakse var būt jāveic īpaši ātri un dažreiz bez iepriekšēja brīdinājuma.

70.

Faktiski Tiesa ir atzinusi, ka primāras sabiedrības intereses var aizliegt pārejas pasākumu veikšanu attiecībā uz situācijām, kas ir radušās pirms jaunu noteikumu spēkā stāšanās, bet joprojām var mainīties ( *45 ). Manuprāt, mērķis nodrošināt finanšu sistēmas stabilitāti, tikmēr izvairoties no lieliem valsts izdevumiem un samazinot konkurences izkropļojumus, pieder pie šāda veida primārām sabiedrības interesēm.

71.

Tālāk attiecībā uz tiesībām uz īpašumu man jānorāda, ka Banku darbības paziņojumā nav pieprasīts, lai 40.–46. punktā minētie sloga sadalījuma pasākumi tiktu veikti kādā īpašā veidā vai kārtībā. Patiesi, šie pasākumi var tikt veikti arī brīvprātīgi vai ar bankas vai tās ieguldītāju piekrišanu. Tādējādi Banku darbības paziņojumā nav obligātas prasības valsts iestādēm veikt pasākumus, kas aizskar ieguldītāju tiesības uz īpašumu ( *46 ).

72.

Turklāt Banku darbības paziņojuma 46. punktā ir skaidri noteikts, ka dalībvalstīm ir jāievēro princips “neviens kreditors nav sliktāks par citiem” – pakārtotie kreditori ekonomiskā ziņā nesaņems mazāku summu par to, kāda būtu viņiem piederošu instrumentu vērtība gadījumā, ja valsts atbalsts nebūtu piešķirts. Vēl vispārīgāk, 20. punktā ir noteikts, ka pasākumi, kas ierobežo konkurences traucējumus ( *47 ), “būtu jāpielāgo tā, lai cik vien iespējams tuvinātu tirgus situāciju, kāda būtu izveidojusies, ja atbalsta saņēmējs būtu izstājies no tirgus bez atbalsta” (es atsaukšos uz šo principu kā uz “tirgus tuvināšanas principu”).

73.

Šie principi, kurus es iztirzāšu tālāk, skaidri pieprasa, lai dalībvalstis, pārstrukturējot grūtībās nonākušo banku, pienācīgi ievērotu ieguldītāju tiesības uz īpašumu.

74.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es secinu, ka Banku darbības paziņojuma 40.–46. punkts ir saderīgi ar tiesiskās paļāvības principu un ar tiesībām uz īpašumu.

75.

Ņemot vērā teikto, iesniedzējtiesas jautājumi var tikt uzskatīti arī par tādiem, ar kuriem tā vēlas uzzināt, vai ar aplūkojamajiem pasākumiem, bet ne ar Banku darbības paziņojumu, netiek pārkāptas aplūkojamās tiesības. Ir skaidrs, ka tas, ka Banku darbības paziņojuma 40.–46. punkts automātiski nerada jebkādu šo tiesību pārkāpumu, nenozīmē, ka sloga sadalījuma pasākumi, ko dalībvalsts faktiski veic un kas atbilst minētajam paziņojumam, noteikti ir saderīgi ar šīm tiesībām.

76.

Tāpēc iepriekš minēto iemeslu dēļ ir skaidrs, ka Banku darbības paziņojuma 40.–46. punkts nevar tikt uztverti kā tādi, kas nozīmē, ka valsts iestādēm, pamatojoties uz Savienības tiesībām, tiek piešķirta neierobežota “atļauja ekspropriēt” grūtībās nonākušo banku pašu kapitālu, hibrīdkapitālu vai pakārtoto parādu. Banku darbības paziņojumā nav nedz pieprasīts, nedz atļauts dalībvalstīm pārkāpt aplūkojamās tiesības. Un arī atbalsta apstiprināšana Komisijā nenozīmē, ka nebūs jāizvērtē paziņoto pasākumu saderīgums ar pamattiesībām, ciktāl uz šiem pasākumiem attiecas Savienības tiesības. Šīs Tiesas, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūra aplūkojamo tiesību jomā, manuprāt, joprojām var tikt pilnībā piemērota tādām situācijām kā situācijas pamatlietā.

77.

Šāda analīze man šķiet svarīgāka attiecībā uz ieguldītāju tiesībām uz īpašumu aplūkojamajās bankās. Patiesi, nevar tikt apstrīdēts, ka tādi sloga sadalījuma pasākumi kā Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā minētie, ja tie tiek veikti pretēji rekapitalizējamo banku akcionāru un kreditoru gribai, var smagi aizskart to tiesības uz īpašumu.

78.

Tomēr šai Tiesai nav jālemj par šo jautājumu, lai arī uz šiem pasākumiem attiecas Savienības tiesības. Patiesi, pamatlietas faktiskie, ekonomiskie un juridiskie apstākļi ir īpaši sarežģīti un Tiesas rīcībā nav visas informācijas, kas būtu nepieciešama rūpīgam izvērtējumam.

79.

Turklāt pastāv vēl svarīgāks iemesls, lai atstātu šo izvērtējumu valsts tiesu ziņā. Šajā situācijā var būt noderīgi uzsvērt, ka saskaņā ar Savienības noteikumiem valsts atbalsta jomā neviens uzņēmums nevar pieprasīt tiesības saņemt valsts atbalstu; citiem vārdiem sakot, nevar tikt uzskatīts, ka kādai dalībvalstij saskaņā ar Savienības tiesībām ir pienākums piešķirt valsts atbalstu kādai sabiedrībai.

80.

Patiesi, pēc EMS dibināšanas – kas notika, balstoties uz ekonomikas politiku koordināciju, vienotu monetāro politiku un vienotu valūtu ( *48 ), – dalībvalstīm ir virkne pienākumu pret Savienību (un citām dalībvalstīm), it īpaši attiecībā uz stabilu cenu, stabilas valsts finanšu un monetārās sistēmas un stabilas maksājumu bilances mērķu izpildi ( *49 ). Ir skaidrs, ka finanšu sistēmas stabilitātes nodrošināšana katrā dalībvalstī ir jāuzskata par izšķirošu iepriekš minēto mērķu sasniegšanai. Netiek apstrīdēts, ka dalībvalstīm, kā uzsvēra Banka Slovenije, nav pilnīgas brīvības, kad tās darbojas nolūkā glābt un pārstrukturēt sistēmiskas nozīmes bankas. Savienības interesēs ir arī dalībvalstu iejaukšanās, lai novērstu (vai ierobežotu) tādu seku ietekmi uz EMS stabilitāti un darbību, kādas to teritorijā var izraisīt vienas vai vairāku banku sabrukums.

81.

Izskatāmajā lietā aplūkojamo banku pārstrukturēšana faktiski bija daļa no Slovēnijas valsts iestāžu aptverošākas intervences, lai novērstu pastāvošo makroekonomisko nestabilitāti un nodrošinātu banku sistēmas stabilitāti. Šajā kontekstā Savienības iestāžu paredzēto iespējamo pasākumu klāstā faktiski bija sistēmisko banku rekapitalizācija, papildu grūtību gadījumā, ja nepieciešams, sniedzot papildu valsts finansējumu ( *50 ).

82.

Tomēr joprojām pastāv fakts, ka, neraugoties uz iespējamiem Savienības iestāžu ierosinājumiem vai ieteikumiem, saskaņā ar Savienības tiesībām dalībvalstīm konkrētos apstākļos nav pienākuma piešķirt atbalstu. Dalībvalstu rīcībā ir dažādi instrumenti, lai risinātu Savienības iestāžu konstatētus problēmjautājumus. Attiecīgi lēmums par to, vai konkrētajā brīdī valsts atbalsta piešķiršana vienam vai vairākiem konkrētiem uzņēmumiem ir atbilstoša, galu galā, ir valsts iestāžu ziņā. Valsts iestādes tāpat ir atbildīgas par lēmuma par izmantojamo valsts līdzekļu summu un par pasākumu struktūru pieņemšanu ( *51 ). Komisijas pienākums ir tikai izskatīt plānoto pasākumu, lai izvērtētu tā saderību ar iekšējo tirgu. Tā var attiecīgi aizliegt pasākumu vai atļaut to ar konkrētiem nosacījumiem, bet tā nekad nevar pieņemt lēmumus valsts iestāžu vietā.

83.

Tas, acīmredzami, nenozīmē, ka Komisija nedrīkst dot valsts iestādēm norādījumus par to, kā īstenot paziņoto atbalstu, kas ir saderīgs ar iekšējo tirgu ( *52 ). Norādījumi var tikt sniegti iepriekš, publicējot “ieteikuma tiesību” aktus, kā minēts iepriekš 38. punktā, un ad hoc – jau notiekošu procedūru kontekstā saskaņā ar LESD 108. pantu.

84.

Tomēr paliek spēkā fakts, ka dalībvalstu iestādes ir juridiski atbildīgas par lēmuma par atbalsta piešķiršanu pieņemšanu konkrētā situācijā un par to, lai nodrošinātu, ka paredzētie atbalsta pasākumi atbilst visiem piemērojamajiem Savienības, valsts un starptautiskajiem noteikumiem ( *53 ). Tas tā ir, neraugoties uz to, ka to lēmumus šajā jautājumā lielākā vai mazākā mērā var politiski ietekmēt Savienības iestāžu ierosinājumi un ieteikumi.

85.

Tādējādi, lai pārbaudītu, vai, veicot atbalsta pasākumus, netiek pārkāptas konkrētu privātpersonu pamattiesības, valsts tiesas kopumā ir labākā situācijā nekā Tiesa.

86.

Pievēršoties izskatāmajai lietai, bet neieņemot galīgo nostāju attiecībā uz prasītāju pamatlietā izvirzītajiem argumentiem, es vēlos paust tālāk minētos novērojumus cerībā, ka tie sniegs noderīgus norādījumus iesniedzējtiesai.

87.

Hartas 17. pantā ir noteikts, ka tiesības uz īpašumu nav absolūtas un ka uz tām ir jāraugās saistībā ar to funkciju sabiedrībā. Līdz ar to tiesību uz īpašumu izmantošana var tikt ierobežota ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi faktiski atbilst Kopienas vispārējo interešu mērķim un attiecībā uz vēlamo mērķi nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepieņemamu traucējumu, kas apdraud tādējādi garantēto tiesību pašu būtību ( *54 ).

88.

Kā iesniedzējtiesa arī uzsver savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, mērķis nodrošināt finanšu sistēmas stabilitāti, vienlaicīgi izvairoties no pārmērīgiem valsts izdevumiem un samazinot konkurences traucējumus, ir sabiedrības interešu mērķis, kas var attaisnot konkrētus tiesību uz īpašumu ierobežojumus ( *55 ).

89.

Saistībā ar jautājumu, vai aplūkojamie pasākumi nav nepieņemams traucējums, kas apdraud ieguldītāju tiesību uz īpašumu pašu būtību, man atkal jāatsaucas uz principiem, kas noteikti Banku darbības paziņojuma 20. un 46. punktā, – tirgus tuvināšanas princips un princips “neviens kreditors nav sliktāks par citiem” ( *56 ).

90.

Šie principi nozīmē, ka valsts intervence, ja tā tiek pareizi īstenota, samazina tikai skarto pašu kapitāla nominālvērtību un skarto parāda instrumentu vērtību, jo šī vērtība vairs neatbilst to patiesajai vērtībai. Šo instrumentu vērtības samazināšana tādējādi ir vienkārši formāla. No ekonomiskā viedokļa ieguldītāju stāvoklim kopumā būtu jāpaliek nemainīgam – sliktākajā gadījumā tas nekļūs par kopumā neizdevīgāku par to, kāds būtu bijis valsts neiejaukšanās gadījumā ( *57 ). Tas, manuprāt, nozīmētu, ka ieguldītāju tiesību uz īpašumu pati būtība nebūtu aizskarta.

91.

Iesniedzējtiesai tomēr ir jāpārbauda, vai izskatāmajā lietā ir izpildīti divi iepriekš minētie nosacījumi. Izskatot aplūkojamos pasākumus, šai tiesai, acīmredzami, ir jāņem vērā visi attiecīgie apstākļi. Šai tiesai it īpaši var būt vajadzība, no vienas puses, izvērtēt valsts iestāžu īpaši ātras rīcības nepieciešamību, riskus, kas Slovēnijas finanšu sistēmai varētu rasties bez šādas rīcības, un nepieciešamību izvairīties no pārmērīgām sekām valsts budžetā. No otras puses, tiesai var būt arī vajadzība pārbaudīt, vai valsts iestāžu veiktais ekonomiskais novērtējums (piemēram, bankas kapitāla iztrūkuma novērtējums un ieguldījumu patiesās ekonomiskās vērtības novērtējums pirms un pēc valsts intervences), neraugoties uz tā veikšanas steidzamību, ir bijis pamatots un balstīts uz ticamu informāciju.

92.

Tāpēc atbildei uz trešo un ceturto jautājumu būtu jābūt tādai, ka Banku darbības paziņojuma 40.–46. punkts ir saderīgi ar tiesiskās paļāvības principu un ar tiesībām uz īpašumu; valsts tiesām ir jāpārliecinās, ka, veicot atbalsta pasākumus saskaņā ar minēto paziņojumu, šīs tiesības nav tikušas pārkāptas.

93.

Piektajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai ar Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktu netiek pārkāptas Direktīvas 2012/30 normas, saskaņā ar kurām kapitāla palielināšana vai samazināšana akciju sabiedrībās var tikt veikta vienīgi ar kopsapulces lēmumu vai pamatojoties uz tiesas nolēmumu.

94.

Vispirms es atzīmēšu, ka Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā nedz tieši, nedz netieši nav noteikts tās institūcijas raksturs (privāta institūcija vai valsts institūcija; ja valsts institūcija, tad – administratīvā vai tiesu iestāde), kurai jāveic sloga sadalījuma pasākumi. Īstenībā šie pasākumi varētu tikt veikti arī brīvprātīgi, bez jebkādas valsts iestāžu intervences. Kā atzīmē Slovēnijas valdība un Komisija, tas, kā jāpieņem lēmums par šiem pasākumiem un kā tas jāizpilda, ir valsts tiesību jautājums, ko neskar Banku darbības paziņojuma normas.

95.

Tāpēc pieņēmums, uz kura tiek balstīti dažu pamatlietas dalībnieku izvirzītie argumenti Banku darbības paziņojuma spēkā esamības apstrīdēšanai, – ka tas, iespējams, uzliek dalībvalstīm pienākumu uzticēt sloga sadalījuma pasākumu veikšanas pilnvaras administratīvajām iestādēm –, ir kļūdains. Attiecīgi ar Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktu nav pārkāptas Direktīvas 2012/30 normas.

96.

Ņemot vērā teikto, iesniedzējtiesas uzdotais jautājums var tikt interpretēts arī kā vēlme noskaidrot, vai valsts tiesību normas, ar kurām Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā paredzēto sloga sadalījuma pasākumu veikšana ir uzticēta valsts centrālajai bankai, ir saderīgas ar Direktīvu 2012/30.

97.

Ir gluži skaidrs, ka Direktīvā 2012/30 nav ietverta nekāda tieša atkāpe no tās normu piemērošanas tādās situācijās, kādu piedzīvoja Slovēnija (un citas dalībvalstis) finanšu krīzes laikā. Tādējādi šī jautājuma galvenais aspekts ir, vai tādi lēmumi kā aplūkojamie lēmumi nav aizliegti ar Direktīvu 2012/30.

98.

Tālāk es paskaidrošu, kāpēc es uzskatu, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.

99.

Vispirms ir jāuzsver, ka Direktīva 2012/30 nav pasākums, kas sniedz pilnīgu saskaņotību tajā tiesību jomā, uz kuru tas attiecas. Ar šo direktīvu vienkārši tiek koordinēti valstu noteikumi attiecībā uz akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu, palielināšanu vai samazināšanu, “lai nodrošinātu līdzvērtīgu minimālās aizsardzības līmeni gan [šo sabiedrību] akcionāriem, gan to kreditoriem” visā Savienībā ( *58 ).

100.

Tādējādi Direktīva 2012/30 bija iecerēta, lai nodrošinātu, ka visiem iekšējā tirgus ieguldītājiem tiek garantēts, ka uzņēmumiem ir konkrēta uzbūve un ka konkrētas uzņēmumu institūcijas ir atbildīgas par konkrētiem lēmumiem. Šī tiesību instrumenta galvenais mērķis ir uzturēt līdzsvaru starp dažādām sabiedrību struktūru pilnvarām, it īpaši, ja šo struktūru starpā rodas konflikti ( *59 ).

101.

Attiecīgi – manuprāt, pārliecinoši – tika iebilsts, ka saskaņā ar Direktīvu 2012/30 akcionāriem piešķirtā aizsardzība primāri ir aizsardzība pret citām sabiedrības struktūrām, bet ne obligāti arī pret valsts veiktajiem pasākumiem ( *60 ). Direktīva 2012/30 nebija paredzēta, lai saskaņotu (vai pat pilnībā saskaņotu) akcionāru nodrošinājumus pret valsts pasākumiem, kas tiek veikti ārkārtas vai krīzes situācijās. Jebkāda šāda papildu aizsardzība tādējādi var būt tikai papildu vai nejauša – tāda, kas neizbēgami izriet no nodrošinājumiem, kas ieviesti ar Direktīvu 2012/30.

102.

Ir taisnība, ka spriedums Pafitis u.c. lietā (turpmāk tekstā – “Pafitis”) ( *61 ), uz kuru atsaucas prasītāji pamatlietā, šķietami norāda uz citādu Direktīvas 2012/30 izpratni. Tajā lietā Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 77/91 (tagad pārstrādāta par Direktīvu 2012/30) normas aizliedz valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tādas bankas kapitāls, kura savu parādu sloga dēļ ir nonākusi ārkārtas apstākļos, var tikt palielināts ar administratīvu lēmumu bez akcionāru kopsapulces lēmuma.

103.

Tomēr es neieteiktu uztvert Pafitis lietu kā tādu, kurā ir noteikts vispārpiemērojams princips. Šis spriedums tika taisīts, pamatojoties uz diezgan atšķirīgu faktisko apstākļu kopumu un tiesisko ainu.

104.

Vispirms faktiskais pamatojums Pafitis lietā nav pilnībā salīdzināms ar faktisko pamatojumu pamatlietā. Pafitis lieta ir par aktu, ko bija pieņēmis pagaidu administrators (nevis tieši valsts centrālā banka) konkrētas kredītiestādes parastu finanšu grūtību situācijā vienā dalībvalstī (nevis situācijā, kad visai dalībvalsts finanšu sistēmai bija sistēmiskas krīzes draudi ar iespējamām sekām visai EMS) ( *62 ).

105.

Vēl svarīgāks ir tas, ka gan Savienības primārās, gan sekundārās tiesības pa šo laiku ir būtiski attīstījušās. Pafitis lietā apstrīdētie valsts pasākumi tika veikti laikā no 1986. līdz 1990. gadam, un Tiesa pasludināja savu spriedumu 1996. gadā, tātad labu laiku pirms EMS izveides trešā posma sākuma, kura laikā kā eurozonas valūta tika ieviests euro, tika izveidota Eiropas monetārā sistēma un izdarīti attiecīgi grozījumi Savienības Līgumos.

106.

Patlaban LESD 131. pantā ir noteikts, ka “visas dalībvalstis nodrošina to, ka šo valstu tiesību akti, tostarp to centrālo banku statūti, ir saderīgi ar Līgumiem un ECBS un ECB Statūtiem”. Savukārt 4. protokola par ECBS un ECB Statūtiem 3.3. punktā ir noteikts, ka ECBS “palīdz veidot līdzsvarotu politiku, ko īsteno kompetentas iestādes, kas saistītas ar kredītiestāžu konsultatīvu uzraudzību un finanšu sistēmas stabilitāti”.

107.

Lai arī stingra un konsekventa ieguldītāju aizsardzības nodrošināšana visā Savienībā viennozīmīgi pieder pie sabiedrības interesēm, nevar tikt uzskatīts, ka šīs intereses visos gadījumos dominē pār sabiedrības interesēm nodrošināt finanšu sistēmas stabilitāti. Šīm divām interesēm jābūt savstarpēji līdzsvarotām. Citādu uzskatu būtu grūti saskaņot ar iepriekš minētajām Līguma normām – it īpaši tāpēc, ka finanšu sistēmas nodrošināšanai ir visaugstākā nozīme savienībā, viens no kuras galvenajiem mērķiem ir izveidot EMS ( *63 ). Šajā kontekstā var būt noderīgi atcerēties, ka Banka Slovenije veica aplūkojamos pasākumus pēc tam, kad tika veikts aplūkojamo banku stresa tests, kura uzraudzību citu starpā veica ECB.

108.

Turklāt, kad tika izspriesta Pafitis lieta, Direktīva 2001/24 vēl nebija spēkā ( *64 ). Šī direktīva, kas tika pieņemta pēc Direktīvas 77/91 (Direktīva 2012/30 ir tikai tās pārstrādātā versija) spēkā stāšanās, ir vērsta uz kredītiestāžu reorganizācijas un likvidācijas darbību savstarpējas atzīšanas sistēmas izveidi dalībvalstu starpā ( *65 ).

109.

Kā tiks paskaidrots septītā jautājuma kontekstā, tādi pasākumi kā pamatlietā apstrīdētie var tikt iekļauti “reorganizācijas pasākumu” jēdzienā Direktīvas 2001/24 izpratnē. Īstenībā kredītiestādes reorganizācija bieži vien ietver vairākus tādus pasākumus kā pamatlietā aplūkojamie pasākumi. Ir svarīgi, ka direktīvā ļoti skaidri ir noteikts, ka šādus pasākumus var veikt arī administratīvās iestādes ( *66 ).

110.

Direktīva 2001/24, šķiet, ir balstīta uz tādu pieņēmumu, ka valsts administratīvās iestādes saglabā šīs pilnvaras, neraugoties uz Direktīvas 77/91 normu pastāvēšanu, ko Tiesa interpretēja Pafitis lietā. Nedz Direktīvas 2001/24 preambula, nedz tās normas nevedina uz domu, ka likumdevējs būtu vēlējies ieviest atkāpi no Direktīvā 77/91 paredzētajiem noteikumiem. Katrā ziņā, pat ja kāds uzskatītu, ka Direktīvai 2001/24 īstenībā bija Direktīvas 77/91 piemērošanas jomu ierobežojoša darbība, var apgalvot, ka Direktīvai 2001/24 – kā lex specialis un lex posterior – ir virsroka pamatlietā.

111.

Tāpēc es atturētos izdarīt jebkādu izšķirošu secinājumu no Pafitis lietas par to, vai ar valsts tiesisko regulējumu, kas tika pieņemts, lai sasniegtu visaugstākos sabiedrības mērķus (tādus kā visas finanšu sistēmas stabilitāte), ārkārtas apstākļos administratīvajām iestādēm var tikt noteiktas tādas pilnvaras, kas ir prioritāras attiecībā uz akcionāru tiesībām, kas atzītas Direktīvā 2012/30 ( *67 ).

112.

Papildus ir jānorāda, ka globālās finanšu krīzes sākumā dažas dalībvalstis ieviesa mehānismus, lai efektīvāk un ātrāk palīdzētu grūtībās nonākušajām kredītiestādēm. Valstu tiesībās ieviesto pasākumu starpā ir atrodama iespēja palielināt šo iestāžu pamatkapitālu bez akcionāru apstiprinājuma ( *68 ). Piemēram, aplūkojamo valsts tiesisko regulējumu pirms tā pieņemšanas neoficiāli izskatīja un apstiprināja ECB ( *69 ). Tieši tas, ka dažas dalībvalstis pieņēma tiesību aktus šajā jomā, ir viens no iemesliem, kas pamudināja Savienības likumdevēju pieņemt Direktīvu 2014/59 ( *70 ).

113.

Tādējādi šķiet, ka dalībvalstu iestādes vispārīgi ir interpretējušas Direktīvu 2012/30 kā tādu, kurā nav aizliegts tādos ārkārtas apstākļos kā finanšu krīze veikt administratīvus pasākumus, kuru rezultātā notiek bankas kapitāla izmaiņas, bez īpaša akcionāru sapulces lēmuma ( *71 ).

114.

Visbeidzot, es neticu, ka šaubas, ko iesniedzējtiesa pauž saistībā ar neseno Direktīvas 2014/59 – tiesību instrumenta, kas, ratione temporis, nav piemērojams izskatāmajā pamatlietā, – pieņemšanu, ir pamatotas.

115.

Iesniedzējtiesa jautā, vai tas, ka Direktīvas 2014/59 123. pantā ir ieviesta tieša atkāpe no vairāku Direktīvas 2012/30 normu (tostarp 33.–36. un 40.–42. panta) piemērošanas gadījumā, “ja izmanto noregulējuma instrumentus, pilnvaras un mehānismus, kas paredzēti Direktīvas 2014/59/ES IV sadaļā” ( *72 ), nozīmē, ka šāda atkāpe iepriekš nepastāvēja.

116.

Es neuzskatu šādu argumentu par pārliecinošu.

117.

Ir taisnība, ka pēc Direktīvas 2014/59 spēkā stāšanās tāds Direktīvas 2012/30 normu pārkāpums kā aplūkojamā centrālās bankas rīcība pamatlietā, šķiet, ir izslēgts, – šai rīcībai ir skaidrs pamats Direktīvas 2014/59 123. pantā.

118.

Tas tomēr nenozīmē, ka iepriekš šāda rīcība noteikti bija aizliegta Savienībās tiesībās. Direktīvas 2014/59 mērķis ir izveidot kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu. Šim nolūkam Direktīvā 2014/59 ir paredzētas jaunas normas un ir grozīta virkne pastāvošu tiesību instrumentu. Šajā kontekstā ir acīmredzami, ka Savienības likumdevējs tiecās nodrošināt visa regulējuma saskaņotību ( *73 ), tostarp arī koordinējot un skaidrojot dažādu grozīto tiesību instrumentu savstarpējās attiecības.

119.

Iepriekš minētā iemesla dēļ Direktīvā 2001/24 nebija vajadzīga tieša norma, kas ļautu dalībvalstīm tādos ārkārtas apstākļos kā finanšu krīzes izraisīti apstākļi atkāpties no Direktīvas 77/91 (vēlāk pārstrādāta par Direktīvu 2012/30). No otras puses, kā Banka Slovenije pārliecinoši apgalvo, Direktīvā 2001/24 dalībvalstīm nav aizliegts piešķirt ieguldītājiem plašākus nodrošinājumus par tiem, kas izriet no Direktīvas 77/91, – Direktīvā 77/91 bija paredzēts tikai minimālais nodrošinājumu standarts. Tāpēc, tā kā Direktīva 2014/59 ir vērsta uz šī jautājuma daļēju saskaņošanu (it īpaši attiecībā uz noregulējuma instrumentiem), radās vajadzība neļaut dalībvalstīm ieviest vai paturēt spēkā tos valstu noteikumus par ieguldītāju nodrošinājumiem, kuri būtu pretrunā jaunajiem Savienības noteikumiem.

120.

Tāpēc Direktīvas 2014/59 123. pants nevar tikt uzskatīts par apliecinājumu tam, ka minētās direktīvas IV sadaļā apkopotie “iekšējās rekapitalizācijas” pasākumi iepriekš Direktīvā 2012/30 bija vispārīgi aizliegti.

121.

Tāpēc atbildei uz piekto jautājumu būtu jābūt tādai, ka ar Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktu netiek pārkāptas Direktīvas 2012/30 normas; valsts tiesību normas, ar kurām tādā situācijā kā pamatlietā aplūkojamā situācija sloga sadalījuma pasākumu veikšana ir uzticēta valsts centrālajai bankai, ir saderīgas ar Direktīvu 2012/30.

122.

Sestajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai prasība pārvērst vai norakstīt hibrīdkapitāla instrumentus un pakārtotā parāda instrumentus, kas noteikta Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā, ir priekšnosacījums valsts atbalsta piešķiršanai vai arī tas ir jāveic vien tad, kad tas notiek samērīgi.

123.

Iepriekš es uzskatāmi parādīju iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka sloga sadalījuma pasākumu veikšana nevar būt conditio sine qua non, lai valsts atbalstu tiktu atzīts par saderīgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu. A fortiori man šķiet, ka tas ir piemērojams pasākumiem, kas tiek veikti attiecībā uz ieguldītājiem, kuri nav akcionāri un kuriem kopumā ir stingrāka aizsardzība tās sabiedrības maksātnespējas gadījumā, kurā tie ir veikuši ieguldījumus. Tomēr es paskaidroju arī, ka ar Banku darbības paziņojumu regulētajās situācijās tas, ka ieguldītāji (tostarp hibrīdkapitāla un pakārtoto parādu instrumentu turētāji) sniedz ieguldījumu bankas rekapitalizācijā, vispārīgi izsakoties, nav pretrunā valsts atbalsta noteikumiem.

124.

Lai nu kā, man jāatgādina, ka samērīguma princips, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem, prasa, lai līdzekļi, kuri tiek pielietoti, īstenojot Savienības tiesību normu, būtu atbilstoši attiecīgā tiesiskā regulējuma leģitīmo mērķu īstenošanai un nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai tos sasniegtu ( *74 ). Tāpēc, acīmredzami, tāda lēmuma samērīgums, ar kuru tikusi noteikta prasība pārvērst vai norakstīt hibrīdkapitālu un pakārtotā parāda instrumentus, var tikt pārskatīts.

125.

Īstenībā pašā [Banku darbības] paziņojumā ir prasīts, lai dalībvalstis ievērotu samērīguma principu, pieņemot lēmumu par hibrīdkapitāla turētāju un pakārtotā parāda turētāju pienācīgu ieguldījumu grūtībās nonākušās bankas pārstrukturēšanā. Šāds ieguldījums bankām, kurās kapitāla attiecība, neraugoties uz kapitāla iztrūkumu, ir lielāka par Savienības regulējumā noteikto minimumu, ir jāveic tikai kā galējs līdzeklis (43. punkts). Kopumā hibrīdkapitāla un pakārtotā parāda ieguldījums ir jāveic tikai bankām, kas vairs neatbilst šim minimumam (44. punkts). Sloga sadalījums nekādā gadījumā un nekādos apstākļos nav jāveic, ja tas “var izraisīt nesamērīgas sekas” (45. punkts).

126.

Iepriekš 78.–85. punktā minēto iemeslu dēļ tas, vai aplūkojamajos pasākumos šis princips ir ticis ievērots, ir jāizvērtē iesniedzējtiesai. Kā man šķiet, pamata jautājumam, kas virzītu Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) analīzi, šajā sakarā jābūt – vai situācija, kurā nonāk katras sloga sadalījuma pasākumu skartās kategorijas ieguldītāji, no ekonomiskā viedokļa vispār ir salīdzināma ar situāciju, kas rastos, ja banka, nesaņemot nekādu atbalstu, pamestu tirgu ( *75 ).

127.

To aspektu starpā, kas valsts tiesai varētu būt jāpārbauda, ir dalībvalstu iestāžu veikto sloga sadalījuma pasākumu kopas vispārēja saskaņotība attiecībā pret dažādām ieguldītāju kategorijām.

128.

Šajā aspektā Banku darbības paziņojumā ir noteikta atšķirība tikai starp akcionāriem, hibrīdkapitāla turētājiem un pakārtoto parādu turētājiem, no vienas puses, un augstākas prioritātes parādu turētājiem, no otras puses (42. punkts). Tomēr ir svarīgi, ka Banku darbības paziņojumā nav noteikts, ka dalībvalstu attieksmei pret šīm divām grupām jābūt atšķirīgai; tajā vienīgi ir noteikts, ka dalībvalstis drīkst izturēties pret tām atšķirīgi, ja uzskata to par vajadzīgu ( *76 ). Īstenībā augstākas prioritātes parādu turētāju stāvoklis parasti nav salīdzināms ar pašu kapitāla turētāju vai zemākas prioritātes parādu turētāju stāvokli, it īpaši bankrota vai likvidācijas procedūras laikā, un tāpēc var būt pamats ņemt šo elementu vērā.

129.

Starp dažādām to ieguldītāju kategorijām, kurus vispārīgi aizskar sloga sadalījuma pasākumi (akcionāri, hibrīdkapitāla turētāji un pakārtoto parādu turētāji), arī var būt atšķirības, it īpaši prioritātes secības ziņā maksātnespējas procedūras gadījumā. Šajā sakarā valsts tiesai var būt nepieciešams pārliecināties, ka nevienai no šīm kategorijām nav uzlikts nepamatots vai pārmērīgs slogs, ņemot vērā lietas faktus un valsts noteikumus (it īpaši uzņēmējdarbības tiesību un bankrota tiesību noteikumus), un piemērojamās akcionāru līgumu normas.

130.

Tāpēc atbildei uz sesto jautājumu būtu jābūt tādai, ka hibrīdkapitāla un pakārtotā parāda instrumentu pārvēršana vai norakstīšana, kas paredzēta Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā, nav priekšnosacījums valsts atbalsta piešķiršanai un tā nav jāveic, ja tā var izraisīt nesamērīgas sekas; valsts tiesām ir jāpārliecinās, ka, veicot atbalsta pasākumus saskaņā ar Banku darbības paziņojumu, ir ticis ievērots samērīguma princips.

131.

Septītajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā minētie sloga sadalījuma pasākumi var tikt uzskatīti par reorganizācijas pasākumiem Direktīvas 2001/24 2. panta septītā ievilkuma izpratnē.

132.

Iemesli, kuru dēļ Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) uzdod šo jautājumu, man nav acīmredzami. Kā es saprotu, šis jautājums ir saistīts ar problēmu, kura tika izvirzīta saistībā ar piekto jautājumu, un ir par Banku darbības paziņojuma, Direktīvas 2001/24 un Direktīvas 2012/30 savstarpējām attiecībām. Citiem vārdiem, jautājums, šķiet, ir par to, vai Banku darbības paziņojumā minētie sloga sadalījuma pasākumi būtu uzskatāmi par “reorganizācijas pasākumiem” Direktīvas 2001/24 izpratnē, kuri tādējādi Direktīvā 2012/30 nav aizliegti saskaņā ar lex specialis principu.

133.

Es jau pievērsos šī jautājuma būtībai savā atbildē uz piekto jautājumu. Šeit vēl ir jāpaskaidro iemesli, kuru dēļ es, tāpat kā lietas dalībnieki, kas iesnieguši apsvērumus par šo aspektu, uzskatu, ka Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā minētie sloga sadalījuma pasākumi bieži (lai arī ne vienmēr) var ietilpt Direktīvas 2001/24 2. pantā minētajā “reorganizācijas pasākumu” jēdzienā.

134.

Saskaņā ar minēto normu ““reorganizācijas pasākumi” ir pasākumi, kas paredzēti, lai saglabātu vai atjaunotu kādas finanšu iestādes finanšu stāvokli, un kas varētu skart trešo personu iepriekš pastāvējušās tiesības, tostarp pasākumi, kuros pastāv iespējamība pārtraukt maksājumus, pārtraukt piespiedu izpildes pasākumus vai samazināt atlīdzību”.

135.

Tādējādi šķiet, ka reorganizācijas pasākumu jēdziens ir definēts samērā plaši. Es domāju, ka tas atbilst direktīvas izvirzītajam mērķim – izveidot dalībvalstu starpā kredītiestāžu reorganizācijas un likvidācijas pasākumu savstarpējas atzīšanas sistēmu. Direktīvā 2001/24 sniegtajā definīcijā ir trīs vienlaicīgi izpildāmi nosacījumi: i) pasākums jāveic dalībvalsts kompetentai administratīvajai vai tiesu iestādei ( *77 ); ii) pasākumam jābūt veiktam, lai saglabātu vai atjaunotu kredītiestādes finanšu stāvokli, un iii) pasākumam jārada iespējams trešo personu tiesību aizskārums. Es secīgi izvērtēšu visus šos trīs nosacījumus, atsaucoties uz aplūkojamajiem pasākumiem.

136.

Pirmkārt, tādas iestādes kā valsts centrālā banka veiktie pasākumi, acīmredzami, var tikt uzskatīti par dalībvalsts administratīvās iestādes veiktiem pasākumiem. Turpretim, kā jau tika minēts, bankas ieguldītāju brīvprātīgi veiktie sloga sadalījuma pasākumi arī var atbilst Banku darbības paziņojuma 40.–46. punkta prasībām. Patiesi, ir bijuši gadījumi, kad (privāti un valsts) ieguldītāji brīvprātīgi piemēro “diskontu”, lai atjaunotu kredītiestādes dzīvotspēju. Jebkāds šāds pasākums būs ārpus Direktīvas 2001/24 piemērošanas jomas.

137.

Otrkārt, Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā minēto pasākumu mērķis, acīmredzami, ir saglabāt vai atjaunot kredītiestādes finanšu stāvokli. Īstenībā Banku darbības paziņojuma tekstā ir skaidri minēts, ka šos pasākumus veic, lai “maksimāli samazinātu kapitāla iztrūkumu” (41. punkts), “atjaunot[u] [bankas] kapitāla stāvokli” un “novērstu iztrūkumu” (43. punkts).

138.

Treškārt, sloga sadalījuma pasākumi, kas skar hibrīdkapitāla turētājus un pakārtotā parāda turētājus, nenoliedzami, var skart trešo personu tiesības Direktīvas 2001/24 izpratnē. No otras puses, sloga sadalījuma pasākumi, kas skar vienīgi akcionārus, neietilpst Direktīvas 2001/24 piemērošanas jomā. Minētās direktīvas preambulas astotajā apsvērumā ir teikts, ka “uz dažiem pasākumiem, jo īpaši tiem, kas skar kredītiestāžu iekšējās struktūras darbību, kā arī vadības vai akcionāru tiesības, nav nepieciešams attiecināt šo direktīvu, lai tie būtu efektīvi dalībvalstīs tiktāl, ciktāl tiem piemērojami izcelsmes valsts tiesību akti, ievērojot starptautisko privāttiesību noteikumus”. Turklāt preambulas desmitajā apsvērumā ir papildināts, ka “personas, kas piedalās kredītiestāžu iekšējo struktūru darbībā, kā arī šādu iestāžu vadība un akcionāri, kas ir uzskatāmi par tādiem, kas piedalās, šīs direktīvas piemērošanai nav uzskatāmi par trešajām personām”.

139.

Salīdzinot Direktīvas 2001/24 2. pantā noteikto “reorganizācijas pasākumu” jēdzienu ar Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktu, šķiet, ka tas tādējādi ietver dažus no Banku darbības paziņojumā minētajiem pasākumiem, bet ne obligāti tos visus.

140.

Šo secinājumu, manuprāt, neskar tas, ka Direktīvā 2001/24 paredzētais “reorganizācijas pasākumu” jēdziens tika grozīts ar Direktīvas 2014/59 117. pantu, tieši iekļaujot Direktīvā 2014/59 paredzēto noregulējuma instrumentu piemērošanu un noregulējuma pilnvaru īstenošanu ( *78 ).

141.

Es saprotu, ka iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 2001/24 2. panta grozījums ir jāsaprot kā tāds, kas nozīmē, ka šajā normā iekļautā “reorganizācijas pasākumu” iepriekšējā definīcija neietvēra šāda veida “iekšējās rekapitalizācijas” pasākumus.

142.

Es nepiekrītu šaubām, ko iesniedzējtiesa ir paudusi šajā jautājumā. Kā jau tika paskaidrots, konkrēti Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā minētie pasākumi to rakstura un tvēruma dēļ precīzi atbilst reorganizācijas pasākumu definīcijai, kas minēta Direktīvā 2001/24.

143.

Kā norāda Īrija, 141. punktā minētie grozījumi ir jāuztver, ņemot vērā, ka Direktīvas 2001/24 mērķis nebija saskaņot dalībvalstu attiecīgo tiesisko regulējumu, bet gan tikai izveidot savstarpējas atzīšanas sistēmu ( *79 ). Tomēr tagad Direktīvā 2014/59 dalībvalstīm ir uzlikts pienākums ieviest konkrētus pasākumus, ar ko tiek atvieglota banku reorganizācija. Tādējādi ir loģiski, ka tajā pašā direktīvā ir paredzētas arī normas, kas izveidotas, lai nodrošinātu, ka šie jaunie pasākumi iederas pastāvošajā Savienības tiesiskajā regulējumā. Tas nekādi nenozīmē, ka līdzīgi pasākumi, kas pastāv valstu tiesībās, neievērojot jebkādus saskaņošanas noteikumus, nebija iepriekš iekļauti reorganizācijas pasākumu definīcijā.

144.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā minētie sloga sadalījuma pasākumi atkarībā no apstākļiem var būt iekļauti reorganizācijas pasākumu definīcijā, kas noteikta Direktīvā 2001/24.

145.

Noslēgumā ierosinu Tiesai uz Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: