1.

Saskaņā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas ( 2 ) 27. pantu:

“1.   Katram cilvēkam ir tiesības brīvi piedalīties sabiedrības kultūras dzīvē, baudīt mākslu, darboties zinātnes progresa labā un izmantot tā sasniegumus.

2.   Katram cilvēkam ir tiesības uz morālo un materiālo interešu aizsardzību saistībā ar zinātniskajiem, literārajiem vai mākslas darbiem, kuru autors viņš ir.”

2.

Šajā deklarācijas pantā ir atspoguļota, iespējams, galvenā autortiesību dilemma, proti, līdzsvarot autoru, producentu un izpildītāju intelektuālā īpašuma nepieciešamo aizsardzību ar brīvu un vispārēju piekļuvi kultūrai. Tieši šo līdzsvaru likumdevējs cenšas nodrošināt, nosakot konkrētus autortiesību ierobežojumus vai izņēmumus. Viens no tiem ir tā sauktais “privātas kopēšanas” izņēmums vai ierobežojums, uz kuru attiecas šī lieta ( 3 ).

3.

Lai arī attiecīgā izņēmuma nepieciešamība un pamatotība saistībā ar autortiesībām, manuprāt, vairs nav apstrīdama, jautājums par tiesību īpašniekiem no tā izrietošā kaitējuma atlīdzību vai kompensāciju, kas ietver šīs atlīdzības finansēšanas veidus, daudzās valstīs, tostarp vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs, pašlaik spraigi tiek apspriests.

4.

Privātas kopēšanas izņēmums, kas ir noteikts arī Savienības tiesību normās autortiesību un blakustiesību jomā, jau vairākus gadus ir ticis aplūkots vairākos Tiesas spriedumos. Izskatāmā lieta, ar kuru tas tiek turpināts, iespējams, iezīmē arī pagrieziena punktu minētās judikatūras attīstībā. Tiesas piedāvātais risinājums šajā lietā noteiks valsts likumdevēju un attiecīgi Savienības likumdevēja rīcības brīvību, lai pārstrādātu atbilstošās Savienības tiesību normas, ciktāl tās attiecas uz saistībā ar alternatīvu privātas kopēšanas izņēmumu maksājamās atlīdzības finansēšanas veidu izvēli salīdzinājumā ar pašlaik – vismaz kontinentālās Eiropas tiesību sistēmās – dominējošo modeli, proti, par elektroniskajām iekārtām iekasētās nodevas modeli.

5.

Savienības tiesībās autortiesības un blakustiesības (kuras turpmāk ērtības labad saukšu par “autortiesībām”) galvenokārt ir reglamentētas ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā ( 4 ) noteikumiem. Saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu un 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 5. punktu:

“2. pants

Reproducēšanas tiesības

Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:

[..]

5. pants

Izņēmumi un ierobežojumi

   [..]

2.   Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām šādos gadījumos:

[..]

[..]

5.   Šī panta 1., 2., 3. un 4. punktā paredzētos izņēmumus un ierobežojumus piemēro tikai dažos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā ar darba vai cita tiesību objekta parasto izmantošanu un nepamatoti neskar tiesību subjekta likumīgās intereses.”

6.

Spānijas tiesībās privātas kopēšanas izņēmums (ierobežojums saskaņā ar Spānijas tiesībām) ir reglamentēts ar 31. panta 2. punktu Intelektuālā īpašuma likumā (pārskatītā redakcija) (Ley de Propiedad Intelectual), kas ir apstiprināts ar Karaļa 1996. gada 12. aprīļa Leģislatīvo dekrētu Nr. 1/1996 par Intelektuālā īpašuma likuma pārskatītās redakcijas apstiprināšanu, kurā ir noteiktas, precizētas un saskaņotas spēkā esošās tiesību normas šajā jomā (Real Decreto Legislativo 1/1996 por el que se aprueba el texto refundido de la Ley de Propiedad Intelectual, regularizando, aclarando y armonizando las disposiciones legales vigentes sobre la materia).

7.

Regulējums par atlīdzību autortiesību īpašniekiem par saistībā ar šo izņēmumu nodarīto kaitējumu ir noteikts Intelektuālā īpašuma likuma 25. pantā. Sākumā šī atlīdzība tika finansēta no nodevas par konkrētiem datu nesējiem un iekārtām, uz kurām varēja tikt veiktas ar autortiesībām aizsargāto darbu kopijas. Minētā nodeva tika atcelta ar Karaļa 2011. gada 30. decembra Dekrētlikuma Nr. 20/2011 par steidzamiem pasākumiem budžeta, nodokļu un finanšu jomā, lai labotu valsts deficītu (Real Decreto-ley 20/2011 de medidas urgentes en materia presupuestaria, tributaria y financiera para la corrección del déficit público), desmito papildnoteikumu un tika aizstāta ar tieši no valsts budžeta finansētu atlīdzību, kuras aprēķināšanas un maksāšanas tiesību īpašniekiem noteikumi bija jāparedz īstenošanas dekrētā ( 5 ).

8.

Šī pilnvaru deleģēšana tika īstenota ar Karaļa 2012. gada 7. decembra Dekrētu Nr. 1657/2012 par kārtību, kādā no valsts pamatbudžeta maksājama taisnīga atlīdzība par privātu kopēšanu (Real Decreto 1657/2012 por el que se regula el procedimiento de pago de la compensación equitativa por copia privada con cargo a los Presupuestos Generales del Estado) (turpmāk tekstā – “Karaļa dekrēts Nr. 1657/2012”). Šī dekrēta 3. pantā ir noteikts:

“Lai reproducēšanas tiesību īpašniekiem atlīdzinātu kaitējumu, kas viņiem nodarīts saistībā ar kopēšanas izņēmumu, kas ir ieviests ar Karaļa 1996. gada 12. aprīļa Leģislatīvo dekrētu Nr. 1/1996 apstiprinātā Intelektuālā īpašuma likuma pārskatītās redakcijas 31. pantu, atbilstīgo summu katram saimnieciskajam gadam noteiktās budžeta robežās saskaņā ar 4. pantā paredzēto procedūru nosaka ar izglītības, kultūras un sporta ministra rīkojumu.

Atlīdzības summu nosaka, pamatojoties uz aplēsi par faktisko kaitējumu, ko intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem nodara fiziskas personas, uz visa veida datu nesējiem reproducējot jau publicētos darbus, kuriem viņiem ir bijusi likumīga piekļuve saskaņā ar Intelektuālā īpašuma likuma pārskatītās redakcijas 31. pantā paredzētajiem noteikumiem.

[..]”

9.

Entidad de Gestión de Derechos de los Productores Audiovisuales (EGEDA), Derechos de Autor de Medios Audiovisuales (DAMA) un Visual Entidad de Gestión de Artistas Plásticos (VEGAP) ir Spānijas intelektuālā īpašuma tiesību kolektīvās pārvaldības sabiedrības. 2013. gada 7. februārī tās Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) cēla prasību par Karaļa dekrētu Nr. 1657/2012. Vēlāk tiesvedībā tika atļauts iesaistīties citām intelektuālā īpašuma tiesību kolektīvās pārvaldības sabiedrībām ( 6 ).

10.

Atbildētāju pamatlietā, Administración del Estado [Spānijas valdību], atbalsta Asociación Multisectorial de Empresas de la Electrónica, las Tecnologías de la Información y la Comunicación, de las Telecomunicaciones y de los contenidos Digitales (Ametic), kas ir informācijas tehnoloģiju nozarē darbojošos uzņēmumu apvienība.

11.

Savu prasījumu atbalstam prasītājas pamatlietā it īpaši apgalvo, ka Karaļa dekrēts Nr. 1657/2012 divu iemeslu dēļ nav saderīgs ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kā to judikatūrā ir interpretējusi Tiesa. Pirmkārt, tās būtībā apgalvo, ka šajā tiesību normā ir noteikts, ka taisnīga atlīdzība, kas tiesību īpašniekiem tiek piešķirta saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu, vismaz beidzamā kārtā ir jāmaksā personām, kuras saistībā ar šo izņēmumu nodarījušas kaitējumu viņu ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām, savukārt atbilstoši ar Karaļa Dekrētlikuma Nr. 20/2011 desmito papildnoteikumu un Karaļa dekrētu Nr. 1657/2012 ieviestajam regulējumam tas ir jāmaksā no valsts budžeta un tātad visiem nodokļu maksātājiem. Otrkārt, pakārtoti un būtībā tās apgalvo, ka šīs atlīdzības taisnīgais raksturs Spānijas tiesībās nav nodrošināts, ciktāl Karaļa dekrēta Nr. 1657/2012 3. pantā ir paredzēts, ka tās finansēšanai piešķirto līdzekļu maksimālais apmērs katram gadam ir noteikts ex ante, taču tiesību īpašniekiem ar privātu kopēšanu faktiski nodarītais kaitējums var tikt noteikts tikai ex post.

12.

Šādos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

13.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegts 2014. gada 14. oktobrī. Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājas pamatlietā, personas, kas ir iestājušās pamatlietā ( 7 ), Spānijas, Grieķijas, Somijas un Norvēģijas ( 8 ) valdības, kā arī Eiropas Komisija. Visi šie lietas dalībnieki, izņemot Norvēģijas valdību, kā arī Francijas valdība tika pārstāvēti tiesas sēdē, kas notika 2015. gada 1. oktobrī.

14.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētā taisnīgā atlīdzība var tikt finansēta no valsts pamatbudžeta un līdz ar to tās izmaksas var netikt pārnestas uz lietotājiem, kas rada ar autortiesībām aizsargāto darbu privātas kopijas. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāanalizē ne tikai Direktīvā 2001/29 paredzētie noteikumi, bet arī Tiesas judikatūra attiecībā uz atlīdzību par privātu kopēšanu un tās finansēšanas sistēmu. Tikai gadījumā, ja atbilde uz šo pirmo jautājumu būs apstiprinoša, būs jāizskata otrais prejudiciālais jautājums. Savu analīzi sākšu, īsumā atgādinot, kāda vieta autortiesību sistēmā ir privātas kopēšanas izņēmumam.

15.

Privātas kopēšanas izņēmums, kas ir pazīstams ar dažādiem nosaukumiem, kontinentālajā Eiropā praktiski ir iedibināts tikpat sen kā autortiesību tiesiskā aizsardzība ( 9 ). Parasti tam tiek sniegti divi pamatojumi: viens ir aksioloģisks, bet otrs – praktisks. Pirmkārt, ņemot vērā sabiedrības intereses attiecībā uz piekļuvi kultūrai, iespēja veikt darba kopijas personiskai lietošanai ir kultūras brīvas baudīšanas sastāvdaļa, pret ko autors nevar celt iebildumus, nepārkāpjot kopiju izmantotāja tiesības ( 10 ). Otrkārt, praksē nebūtu iespējams kontrolēt, kā savā privātajā dzīvē darbu izmanto lietotājs, un, pat ja ar tehnoloģiju palīdzību pašlaik šāda kontrole varētu tikt veikta, tas būtu īstenojams, nepieļaujami iejaucoties privātajā dzīvē, kas ir aizsargāta kā pamattiesības. Turklāt šī otrā aspekta dēļ rodas šaubas par privātas kopēšanas izņēmuma būtību – vai patiešām runa ir par izņēmumu no autora ekskluzīvajām tiesībām vai arī par šo tiesību dabiskajām robežām, jo autortiesības faktiski attiecas tikai uz darbu izmantošanu publiskajā sfērā ( 11 ).

16.

Turklāt vispārēji ir atzīts, ka, ņemot vērā privātas kopēšanas izņēmumu, darba izmantošana ir bezmaksas ( 12 ). Sākumā privātas kopēšanas izņēmums nebija saistīts nedz ar atlīdzību, nedz kompensāciju tiesību īpašniekiem. Tika uzskatīts, ka viņu materiālajām tiesībām nekāds kaitējums netiek nodarīts. Situācija mainījās, kad plašai sabiedrībai kļuva pieejami tehniskie līdzekļi, kas ļāva plaši un automatizēti veikt aizsargāto darbu kopijas. Šie tehniskie līdzekļi, proti, fotogrāfiskie (reprogrāfiskie), analogie un pavisam nesen – digitālie līdzekļi, ietekmēja tiesību īpašnieku veikto darbu ekonomisko ekspluatāciju. Šo pārmaiņu dēļ vairākas valstis savās tiesību sistēmās saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu ieviesa atlīdzības mehānismu ( 13 ). Vairums šo mehānismu ir balstīti uz nodevu, kas tiek iekasēta par datu nesējiem un elektroniskajām iekārtām.

17.

Šajā tiesiskajā kontekstā ar Direktīvu 2001/29 tiek mēģināts saskaņot dalībvalstu tiesību aktus, tostarp ieviešot fakultatīvu izņēmumu ( 14 ) saistībā ar privātu kopēšanu, paredzot nosacījumu nodrošināt taisnīgu atlīdzību tiesību īpašniekiem.

18.

Ar pirmo jautājumu, skatot to kopsakarā ar prasītāju pamatlietā argumentiem, kurus tās ir izvirzījušas tiesvedībā iesniedzējtiesā, un ar to Tiesā iesniegtajiem apsvērumiem, ir skarta ļoti būtiska problēma attiecībā uz atlīdzības atbilstoši privātas kopēšanas izņēmumam finansēšanu Eiropas tiesībās. Jānoskaidro, vai šī atlīdzība, ņemot vērā ne tikai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta ļoti lakonisko formulējumu, bet arī tās dziļo loģiku, kas ir norādīta Tiesas judikatūrā ( 15 ), var tikt iekasēta arī citos veidos, kas nav tikai nodeva, ko katrā ziņā iespējami un galu galā maksā to iekārtu lietotāji, kas ļauj veikt kopijas privātai lietošanai.

19.

Prasītājas pamatlietā un personas, kas ir iestājušās lietā to atbalstam, kā arī Grieķijas un Francijas valdības ierosina uz šo jautājumu atbildēt noliedzoši. Galvenokārt tās balstās uz Tiesas judikatūru, no kuras izrietot, ka izmantotājam, kas veic kopijas privātai lietošanai, beigu beigās kā maksātājam ir jāfinansē taisnīga atlīdzība saistībā ar minēto izņēmumu. Tāpēc šis princips neesot saderīgs ne ar vienu sistēmu, kur atlīdzība tiek finansēta no valsts budžeta.

20.

Sākumā norādīšu, ka es nepiekrītu šādai analīzei triju iemeslu dēļ, kas ir saistīti, pirmkārt, ar Direktīvas 2001/29 noteikumu saturu, otrkārt, ar Tiesas judikatūras šajā jomā analīzi un, treškārt, ar praktiskiem apsvērumiem attiecībā uz nodevu sistēmas darbību pašreizējā tehnoloģiskajā kontekstā.

21.

Kā esmu norādījis iepriekš, pirms Direktīvas 2001/29 pieņemšanas nepastāvēja juridiskais vakuums. Gluži pretēji, autortiesību regulējumam dalībvalstīs ir ilga un bagāta tradīcija. Ar Direktīvu 2001/29 ir mēģināts veikt saskaņošanu šajā jomā. Tomēr ir jākonstatē, ka šī saskaņošana attiecas tikai uz konkrētām vispārējām normām. Direktīvā 2001/29 papildus tehniskiem noteikumiem galvenokārt ir trīs materiālo tiesību normas, ar kurām dalībvalstīm ir uzlikts pienākums atzīt trīs autortiesību veidus – reproducēšanas tiesības (2. pants), izziņošanas vai publiskošanas tiesības (3. pants) un izplatīšanas tiesības (4. pants). Šīm tiesībām ir aptuveni divdesmit izņēmumi un ierobežojumi (5. pants), kas, izņemot izņēmumus un ierobežojumus attiecībā uz pagaidu un papildu reproducēšanu datu apstrādes tīklā (5. panta 1. punkts), ir fakultatīvi.

22.

Privāta kopēšana ir tieši viens no šiem fakultatīvajiem izņēmumiem un ierobežojumiem. Dalībvalstīm tas ir jāievieš, paredzot tiesību īpašniekiem taisnīgu atlīdzību. Direktīvā 2001/29 šīs atlīdzības veids, aprēķināšanas noteikumi vai finansēšana nav norādīti ( 16 ). Tātad dalībvalstij, kas savās valsts tiesībās nolemj ieviest privātas kopēšanas izņēmumu (vai praksē – drīzāk to saglabāt), ir jāparedz atlīdzība par kaitējumu, kas šādi var tikt nodarīts tiesību īpašniekiem. Direktīvā 2001/29 nav noteikts, kas ir atlīdzības maksātājs, tajā ir norādīti tikai tās saņēmēji. Tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikta tikai prasība, ka “tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību” ( 17 ).

23.

Direktīvas 2001/29 preambulas 35. apsvērumā likumdevējs ir norādījis, ka atlīdzības apmērs saistībā ar konkrētiem izņēmumiem ir jāaprēķina, ņemot vērā tiesību īpašniekiem nodarīto kaitējumu. Tomēr attiecībā uz privātas kopēšanas izņēmumu šis kaitējums izpaužas kā lucrum cessans, jo privātas kopēšanas dēļ, iespējams, samazinās darba pārdoto eksemplāru skaits ( 18 ). Turklāt šis kaitējums netiek konstatēts droši attiecībā uz katru ieinteresēto personu. Tas tiek aplēsts, pamatojoties uz iespējamo visu tiesību īpašnieku negūto peļņu. Tāpēc, kā savos apsvērumos pamatoti uzsver Komisija, nav un nevar būt tiešas saiknes starp privātu kopēšanu un atlīdzību par konkrētiem tiesību īpašniekiem nodarīto kaitējumu.

24.

Direktīvā 2001/29 paredzētā atlīdzība nav arī atalgojums, jo darba izmantošana, lietojot privātas kopijas, principā ir bezmaksas. Manuprāt, likumdevējs apzināti ir lietojis nevis atalgojuma jēdzienu, kā tas ir Direktīvā 2006/115/EK ( 19 ), bet atlīdzības jēdzienu.

25.

Direktīvas 2001/29 preambulas 31. apsvērumā ir norādīts, ka ir jāsaglabā taisnīgs līdzsvars starp dažādu kategoriju tiesību subjektu tiesībām un interesēm un dažādu kategoriju tiesību subjektu un aizsargātu tiesību objektu izmantotāju tiesībām un interesēm. Šajā apsvērumā, pirmkārt, ir paskaidroti iemesli, kuru dēļ Savienības likumdevējs ir nolēmis zināmā mērā saskaņot autortiesību izņēmumus un ierobežojumus, kas var tikt paredzēti dalībvalstu tiesībās. Vēlāk posmā, kad Direktīva 2001/29 tiek transponēta valsts tiesību sistēmā, valsts likumdevējiem ir jānodrošina līdzsvars starp dažādām attiecīgajām interesēm. Tādējādi likumdevējiem ir tiesības noteikt atlīdzības apmēru, kas dažādās dalībvalstīs var būt ļoti atšķirīgs, tās finansēšanas veidu, kā arī noteikumus par tās sadalījumu starp dažādiem tiesību īpašniekiem. Savukārt Direktīvas 2001/29 preambulas 31. apsvērums nav saprotams kā šīs direktīvas papildu noteikums, kam būtu autonoms juridiskais spēks.

26.

Tātad Direktīvā 2001/29 nav iekļauta juridiski saistoša norma, saskaņā ar kuru tikko minētais taisnīgais līdzsvars noteikti ietvertu to, ka taisnīga atlīdzība saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu noteikti ir jāfinansē izmantotājiem, kas veic vai var veikt šādas kopijas. Turklāt, manuprāt, nebūtu loģiski uzskatīt, ka ar šo direktīvu, kurā nav noteikts pienākums ieviest privātas kopēšanas izņēmumu, tiek reglamentēts atlīdzības saistībā ar šo izņēmumu finansēšanas veids. Proti, lai arī Direktīvā 2001/29 dalībvalstu ziņā ir atstāta vispārīgāku un plašāk piemērojamu lēmumu par izņēmuma ieviešanu pieņemšana, tajā it īpaši ir paredzētas tiesības brīvi reglamentēt detalizētākus un tehniskākus jautājumus par atlīdzības finansēšanas veidu. Direktīvā 2001/29 ir noteikta tikai viena prasība – valstij, kurā pastāv privātas kopēšanas izņēmums, ir jāparedz atlīdzība tiesību īpašniekiem, lai nodrošinātu šīs direktīvas preambulas 31. apsvērumā minēto taisnīgo līdzsvaru.

27.

Atbilstoši prasītāju un personu, kas ir iestājušās pamatlietā to atbalstam, viedoklim, kuram šajā tiesvedībā piekrīt Grieķijas un Francijas valdības, no Tiesas judikatūras attiecībā uz taisnīgu atlīdzību saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu izrietot, ka atlīdzības finansēšanas no valsts budžeta sistēma nav saderīga ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, jo ar šo tiesību normu, skatot to kopsakarā ar šīs direktīvas preambulas apsvērumiem un ņemot vērā Tiesas sniegto interpretāciju, esot noteikta prasība, ka tikai un vienīgi lietotājam, kas veic vai var veikt kopijas, ir jāmaksā šī atlīdzība.

28.

Šie lietas dalībnieki galvenokārt balstās uz tiem fragmentiem spriedumā Padawan, kuros Tiesa, pamatojoties uz Direktīvas 2001/29 preambulas 35. un 38. apsvērumu, konstatēdama, ka taisnīgas atlīdzības mērķis ir atlīdzināt tiesību īpašniekiem saistībā ar privāto kopēšanu, iespējams, nodarīto kaitējumu, balstoties uz šīs direktīvas preambulas 31. apsvērumu, secināja, ka, lai nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp dažādām iesaistītajām interesēm, atlīdzība ir jāfinansē lietotājam, kurš, iespējams, var veikt kopijas privātai lietošanai, proti, praksē tas ir ikviens tādu iekārtu pircējs, ar kurām var tikt veiktas šādas kopijas ( 20 ). Šī argumentācija pēc tam tika pārņemta spriedumā Stichting de Thuiskopie ( 21 ), un Tiesa to ir atgādinājusi arī vēlākos spriedumos.

29.

Tomēr man šķiet, ka šajā judikatūras interpretācijā nav ņemts vērā nedz Tiesas spriedumu pasludināšanas konteksts, nedz tās argumentācijas sistēma kopumā. Taču, ja tiesību jautājuma atrisināšanas nolūkā ir vēlme balstīties uz agrāko Tiesas judikatūru, šajā judikatūrā ir jāmeklē nevis atsevišķi fragmenti, lai pamatotu kādu apgalvojumu ( 22 ), bet ir jāidentificē skaidrs un saskaņots judikatūras virziens, ņemot vērā arī tā attīstību, un vēlāk jānosaka, vai šis virziens var tikt izmantots par pamatu, lai rastu risinājumu jaunos strīdos.

30.

Šajā ziņā, kā pamatoti uzsver Ametic, Spānijas, Somijas un Norvēģijas valdības, kā arī Komisija, ir jāņem vērā, ka līdz šim pasludinātajos Tiesas spriedumos lietās, kas attiecās uz atlīdzību saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu, tika aplūkota tāda šīs atlīdzības finansēšanas sistēma, kuras pamatā bija nodeva, kas tika iekasēta par iekārtām, ar kurām varēja tikt veiktas šādas kopijas, un to mērķis bija atrisināt ar šīs sistēmas darbību saistītās problēmas.

31.

Tādējādi spriedumā Padawan, kurā Tiesa pirmo reizi izklāstīja savu argumentāciju, bija jānoskaidro, vai varēja tikt iekasēta nodeva par iekārtām, kas bija paredzētas tikai profesionālai darbībai un nevarēja tikt izmantotas privātai kopēšanai ( 23 ). Lai rastu šīs problēmas risinājumu, iesniedzējtiesa lietā Padawan uzdeva virkni jautājumu, kas lika Tiesai precizēt tādas atlīdzības finansēšanas sistēmas loģiku, kuras pamatā bija nodeva par elektroniskajām iekārtām. Proti, spriedumā Padawan Tiesa ne tikai noteica iespējamo lietotāju kā nodevai pielīdzinātas atlīdzības maksātāju, bet arī savā argumentācijā atzina, ka praksē nodevu/atlīdzību maksā nevis lietotāji tieši, bet elektronisko iekārtu ražotāji vai pārdevēji, kas savus attiecīgos izdevumus vēlāk pārnes uz pircējiem lietotājiem ( 24 ).

32.

Manuprāt, runa ir par pagrieziena punktu, kas ļaus atbildēt uz jautājumu, vai “lietotāja maksātāja” princips ir vispārpiemērojams jebkurai taisnīgas atlīdzības finansēšanas sistēmai vai arī tas ir piemērojams tikai nodevu sistēmai.

33.

Tas, ka Tiesa pieļauj sistēmu, kurā nodeva tiek iekasēta no personām, kas lietotājiem piedāvā iekārtas, proti, no ražotājiem, importētājiem vai tirgotājiem, sākotnēji var šķist kā praktisku apsvērumu dēļ noteikta koncesija, kas kaitē sistēmas juridiskajai skaidrībai. Tomēr, manuprāt, šāds iespaids ir maldīgs.

34.

Kā īsumā esmu norādījis šo secinājumu 15. un 16. punktā, autortiesībās privātas kopēšanas izņēmums ir radies agrāk nekā jebkāda doma par atlīdzību saistībā ar šo izņēmumu un šajā kontekstā darba izmantošana principā ir bezmaksas. Tikai parādoties tādiem tehniskajiem līdzekļiem, ar kuru palīdzību privātpersonas plaši un ar minimālām izmaksām var veikt ar autortiesību aizsargāto darbu kopijas (galvenokārt runa ir par reprogrāfiju, kā arī skaņas, vēlāk attēla ierakstiem uz magnētiskās lentes), radās problēma saistībā ar tiesību īpašniekiem nodarīto kaitējumu plašas privātas kopēšanas dēļ.

35.

Šī problēma nevarēja tikt atrisināta, paredzot tieši no lietotājiem iekasējamu nodevu, gan tāpēc, ka nebija iespējams efektīvi kontrolēt darba izmantošanu privātajā sfērā, gan tāpēc, ka šai sfērai bija ar pamattiesībām aizsargāts statuss. Turklāt ar šādas nodevas ieviešanu privātas kopēšanas izņēmums zaudētu savu priekšmetu. Proti, lai arī tiesību īpašnieks varēja prasīt no lietotāja jebkāda veida maksājumu, tas vairs nebija izņēmums no minētā īpašnieka monopola, bet gan šī monopola parasta izmantošana.

36.

Tieši tad vairākās valstīs tika ieviesta nodeva par datu nesējiem un iekārtām, ar kurām var tikt veiktas aizsargāto darbu kopijas. Runa nav tikai par praktisku apsvērumu dēļ veiktu vienkāršošanu sistēmā, saskaņā ar kuru no lietotājiem tiek iekasēti maksājumi, kas tiem ir jāveic, lai varētu gūt labumu no privātas kopēšanas izņēmuma, bet par atsevišķu sistēmu, kas ir izveidota, lai novērstu nelabvēlīgās sekas tiesību subjektu interesēm, kas rodas, plaši izplatoties šāda veida kopēšanai.

37.

Tiesa ir nospriedusi, ka šī sistēma principā ir saderīga ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu – ar nosacījumu, ka nodevas finansiālais slogs var tikt pārnests uz iekārtu pircējiem. Kaut arī Tiesa, lai izdarītu šādu secinājumu, ir atsaukusies uz principu, saskaņā ar kuru lietotājs, kas var veikt kopijas privātai lietošanai, proti, fiziska persona, kas ir iegādājusies iekārtu, ar kuru var tikt veiktas šādas kopijas, ir jāuzskata par atlīdzības maksātāju, tas tomēr ir tikai teorētisks pamats par attiecīgajām iekārtām iekāsētās nodevas sistēmai.

38.

Šo interpretāciju atbalsta Tiesas izstrādātās un lietotās normas “lietotājs maksātājs” pats saturs. Saskaņā ar šo normu lietotājs “principā” ir jāuzskata par atlīdzības maksātāju ( 25 ). Atruna “principā”, manuprāt, skaidri liecina, ka šeit runa ir par teorētisku principu, kas “praksē” vienmēr tiek piemērots par elektroniskām iekārtām iekasētās nodevas sistēmā.

39.

Balstoties uz šo teorētisko pamatojumu, Tiesa vēlāk varēja noteikt konkrētas normas attiecībā uz nodevas sistēmas darbību. Tādējādi spriedumā Padawan Tiesa izslēdza iespēju iekasēt šādu nodevu par iekārtām, ar kurām nevar tikt veiktas kopijas privātai lietošanai. Spriedumā Stichting de Thuiskopie Tiesa no tā izsecināja normu, saskaņā ar kuru nodeva ir jāmaksā iekārtas galalietotāja dzīvesvietas dalībvalstī. Spriedumā Copydan Båndkopi tā atzina, ka nodeva ir iekasējama par kopijām, kas tiek veiktas ar trešajai personai piederošu iekārtu ( 26 ).

40.

Savukārt, tā kā šo secinājumu 35. minēto iemeslu dēļ princips, saskaņā ar kuru lietotājs ir atlīdzības maksātājs, nevar tikt piemērots burtiski, tam nevar būt saistoša spēka. Tas var darboties tikai sistēmā, kurā atlīdzība saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu tiek finansēta ar nodevu par iekārtām, ar kurām var tikt veiktas šādas kopijas, saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kā to ir interpretējusi Tiesa. Turklāt, interpretējot Tiesas judikatūru šajā jomā, var tikt secināts, ka šis princips nav autonoms juridisks konstatējums, bet tādas argumentācijas sastāvdaļa, kas beigu beigās apstiprina nodevas sistēmu. Jebkura šādas judikatūras interpretācija, ar kuru minētajam principam tiktu piešķirta vispārīgāka piemērojamība, izslēdzot citas atlīdzības finansēšanas sistēmas, būtu pretrunā Tiesas argumentācijas loģikai un pārsniegtu tai uzdoto prejudiciālo jautājumu piemērojamību.

41.

Tādējādi man nešķiet, ka no Tiesas judikatūras attiecībā uz privātas kopēšanas izņēmumu pamatoti var tikt secināts, ka Savienības tiesībās, precīzāk, Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā, ir noteikts vispārējs princips, saskaņā ar kuru atlīdzība saistībā ar šo izņēmumu noteikti ir jāfinansē lietotājiem, kas no tā gūst labumu, tādējādi, ka praksē vienīgā iespējamā šīs atlīdzības finansēšanas sistēma ir par elektroniskām iekārtām iekasētās nodevas sistēma. Turklāt es uzskatu, ka minētās nodevas kā vienīgās finansēšanas sistēmas noteikšana nav arī vēlama praktisku iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar pašreizējo tehnoloģisko attīstību.

42.

Nodevas sistēma tās ieviešanas brīdī bija balstīta uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru lietotāji, kas bija iegādājušies datu nesējus un elektroniskās iekārtas, tos faktiski izmantoja, lai veiktu darbu kopijas privātai lietošanai. Analogajā laikmetā šis pieņēmums bija tuvs patiesībai ( 27 ). Tādējādi nodevu, lai finansētu atlīdzību saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu, maksāja galvenokārt tie, kas no šī izņēmuma guva labumu.

43.

Digitālās tehnoloģijas ieviešana būtiski izmainīja šo situāciju. Pirmkārt, digitāls nozīmē formātu konverģenci. Turpmāk viss – teksts, skaņa un attēli – tiek atveidots vienā digitālā formātā un tādējādi var tikt ierakstīts ar vienām un tām pašām iekārtām un uz vieniem un tiem pašiem datu nesējiem. Tādējādi datoros un uz CD‑ROM var tikt saglabāti gan privāti dokumenti, ģimenes fotogrāfijas vai personiska datu bāze, gan grāmata digitālajā formātā, mūzikas ieraksts vai kinematogrāfijas darbs. Otrkārt, elektronisko iekārtu izmēra un cenu samazināšanās līdz ar interneta attīstību ir ļāvusi ļoti būtiski palielināt tāda privāta rakstura satura radīšanu, uz kuru neattiecas autortiesības, un tā ļoti plašu izplatīšanu.

44.

Tādējādi laikā, kad elektroniskās iekārtas faktiski ir dators, kuram vienlaikus ir tekstu, audiovizuāla satura radīšanas un ierakstīšanas, kā arī daudzas citas funkcijas, pieņēmums, saskaņā ar kuru iekārtas pircējs, iespējams, veiks ar autortiesībām aizsargāto darbu kopijas, ir būtiski apstrīdams. Patiešām, nodevas sistēma ir pamatota ar juridisko fikciju, saskaņā ar kuru elektroniskās iekārtas pircējs izmantos visas šīs iekārtas funkcijas, tostarp, lai veiktu ar autortiesībām aizsargāta satura kopijas. Tiesa pati to ir apstiprinājusi ( 28 ). Tomēr ikviens, kurš izmanto mūsdienu elektroniskās iekārtas, zina, cik lielā mērā šī prezumpcija atbilst nevis īstenībai, bet tieši fikcijai.

45.

Iegādājoties iekārtu, par kuru ir iekasēta nodeva par privāto kopēšanu, lietotājs var gan veikt daudz šādu kopiju, gan arī neveikt nevienu un izmantot iekārtu vai nu, lai radītu, ierakstītu un izplatītu saturu, uz kuru neattiecas autortiesības, vai arī izmantot to pilnīgi citiem mērķiem, kas nav intelektuālā jaunrade. Tādējādi nav iespējams paredzēt, kā konkrēts lietotājs faktiski izmantos attiecīgo iekārtu. It īpaši mēs nevaram izvērtēt varbūtību, saskaņā ar kuru konkrēta veida iekārtas daļa tiks izmantota, lai veiktu privātas kopijas, un sadalīt šo nodevu uz visām šīs kategorijas iekārtām, ņemot vērā šo aplēsi. Tādējādi atlīdzības sistēma, kuras pamatā ir nodeva, drīzāk līdzinās savstarpējās sadales sistēmai, kurā visi šādu iekārtu pircēji maksā salīdzinoši mazu nodevu, kura vēlāk tiek izmantota, lai finansētu atlīdzību par kaitējumu, kuru ir nodarījusi tikai šo pircēju daļa ( 29 ). Šī savstarpējās sadales sistēma var tikt konstatēta arī attiecībā uz tiesību īpašniekiem. Proti, no visām iekasētajām nodevām gūtie ieņēmumi ir centralizēti kolektīvās pārvaldības sabiedrību līmenī, vēlāk tie tiek sadalīti tiesību īpašniekiem atbilstoši šo sabiedrību (vai arī dažās valstīs – ar tiesību aktiem) noteiktai metodei. Tātad šī sistēma nebūt nav klasiska civiltiesībās paredzēta sistēma, saskaņā ar kuru kaitējuma nodarītājs atlīdzina kaitējumu.

46.

Nodevas sistēma arī nenodrošina pilnīgu saskaņotību iekšējā tirgū. Pirmkārt, tā kā privātas kopēšanas izņēmums ir tikai fakultatīvs, dažas dalībvalstis savā tiesību sistēmā to nav paredzējušas, savukārt citas nav ieviesušas atlīdzības sistēmu ( 30 ). Otrkārt, pat dalībvalstīs, kurās ir paredzēta nodeva, tā netiek iekasēta saskaņoti. Tās likme var būt no vienas līdz piecdesmit vienībām par līdzīgu iekārtu veidu ( 31 ). Tas pats attiecas arī uz šīs nodevas bāzi, jo dažādās dalībvalstīs tā tiek iekasēta par dažādām iekārtu kategorijām.

47.

Arvien straujāka tehnoloģiskā attīstība rada jaunus izaicinājumus nodevu sistēmai saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu ( 32 ). Par iekārtām, kuras var tikt izmantotas aizsargāto darbu kopēšanai, iekasētā nodeva, kas ir paredzēta, lai atlīdzinātu tiesību īpašniekiem šīs kopēšanas dēļ nodarīto kaitējumu, ir īpašs risinājums, kas atbilst konkrētam tehnoloģiskās attīstības posmam ( 33 ). Tā kā šī attīstība turpinās, nodevas sistēmas efektivitāti un tiesiskumu pašlaik apšauba daudzas valstis, un tās vietā tiek meklēti citi risinājumi ( 34 ). Es nedomāju, ka būtu vēlams ierobežot, pat bloķēt šīs pārdomas principa “lietotājs maksātājs” vārdā, kurš pašreizējās tehnoloģiskās attīstības posmā katrā ziņā, kā to esmu norādījis iepriekš, attiecas uz tīru juridisko fikciju.

48.

Viens no iespējamajiem risinājumiem ir atlīdzības saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu finansēšana tieši no valsts budžeta. Saskaņā ar informāciju, ko savos apsvērumos ir sniegusi Komisija, šis finansēšanas veids tiek izmantots ne tikai Spānijā, bet arī Igaunijā, Somijā un Norvēģijā.

49.

Analizējot šādas sistēmas saderību ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kā to ir interpretējusi Tiesa, tā nav jāuzskata par pārveidotu nodevas sistēmu, kurā nodeva, kas ir jāmaksā tikai personām, kuras var veikt kopijas privātai lietošanai, vienkārši var tikt aizvietota ar maksājumu, ko veic visi nodokļu maksātāji, tostarp juridiskās personas, kuras negūst labumu no privātas kopēšanas izņēmuma, un personas, kuras vispār nav iegādājušās iekārtas, par kurām ir jāmaksā šī nodeva.

50.

Tiesa, budžeta ieņēmumus galvenokārt veido tiešie nodokļi un netiešie nodokļi, kurus maksā visi nodokļu maksātāji. Šos nodokļus valsts iekasē, pamatojoties uz tiesībām, kas vienmēr ir bijušas viena no galvenajām publiskās varas prerogatīvām. Vēlāk valsts, īstenojot šīs pašas tiesības, kuru pamatā ir tās suverenitāte, lemj par šādi iekasēto līdzekļu piešķiršanu. Tādējādi patiešām ir tā, ka visu valsts izdevumu finansēšanā piedalās visi nodokļu maksātāji. Tomēr starp attiecīgā nodokļa maksātāja samaksāto nodokli un tādu vai citādu budžeta izdevumu nav tiešas saiknes, jo tieši budžeta starpnieks izjauc šo saikni. Ir tikai nodokļu iekasēšana, no vienas puses, un budžeta izdevumi, no otras puses. Dažādi budžeta ieņēmumi netiek piešķirti par konkrētiem izdevumiem, tāpat nodokļa maksātājs nevar iebilst pret to, ka “viņa” nauda tiek piešķirta konkrētu izdevumu finansēšanai.

51.

Konkrēti šajā lietā nav saiknes starp nodokļiem, kurus maksā nodokļu maksātāji, tostarp tie, kas, tāpat kā juridiskās personas, nevar gūt labumu no privātas kopēšanas izņēmuma, no vienas puses, un atlīdzības saistībā ar šo izņēmumu finansēšanu no valsts pamatbudžeta, no otras puses. Citādāk būtu tikai tādā gadījumā, ja šai finansēšanai tiktu iedibināts īpašs nodoklis, taču pamatlietā attiecīgajā Spānijas sistēmā tas tā nav.

52.

Tāpēc, manuprāt, atlīdzības finansēšana no valsts pamatbudžeta nav pretrunā Tiesas spriedumā Padawan ( 35 ) noteiktajiem principiem, jo nodevas piemērošanas joma netiek paplašināta uz visiem nodokļu maksātājiem, bet runa ir par finansēšanas sistēmu, kuras pamatā ir cita loģika. Tāpat es nesaprotu, kādā ziņā šī sistēma varētu nebūt saderīga ar Direktīvu 2001/29. Šajā direktīvā nav reglamentēts atlīdzības saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu finansēšanas veids, ciktāl šī atlīdzība ir taisnīga. Šis pēdējais minētais jautājums tiks aplūkots, analizējot otro prejudiciālo jautājumu.

53.

Ņemot vērā iepriekšminēto, es ierosinu uz pirmo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka tajā minētā taisnīgā atlīdzība tiek finansēta no valsts pamatbudžeta.

54.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tas, ka tajā minētās taisnīgās atlīdzības apjoms ir noteikts katram saimnieciskajam gadam iepriekš noteiktās budžeta robežās, šīs noteikšanas nolūkā neņemot vērā tiesību īpašniekiem nodarītā kaitējuma paredzamo apjomu. Šī jautājuma tiesiskais un faktiskais konteksts ir šāds.

55.

Pirmkārt, attiecībā uz tiesisko kontekstu Karaļa Dekrētlikuma Nr. 20/2011 ( 36 ), kā arī Karaļa dekrētā Nr. 1657/2012 ( 37 ) ir noteikts, ka atlīdzība saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu tiek aprēķināta, balstoties uz tiesību īpašniekiem nodarītā kaitējuma aplēsi. Tomēr saskaņā ar šo Karaļa dekrētu Nr. 1657/2012 ( 38 ) atlīdzības apmērs tiek noteikts ar ministra rīkojumu “katram saimnieciskajam gadam noteiktās budžeta robežās”. Jāatgādina, ka pamatlietā ir celta prasība tieši par Karaļa dekrēta Nr. 1657/2012 atcelšanu. Tāpēc man nav tādu pat šaubu, kuras, šķiet, pauž Komisija par šī otrā prejudiciālā jautājuma atbilstību, lai atrisinātu strīdu pamatlietā. Lai arī iesniedzējtiesai ir jāvērtē Karaļa dekrēta Nr. 1657/2012 spēkā esamība, tas ir jādara, ņemot vērā gan valsts tiesības, kas šeit nav jāaplūko, gan Savienības tiesības.

56.

Otrkārt, attiecībā uz faktisko kontekstu prasītājas pamatlietā apgalvo, ka gados pēc tam, kad tika ieviesta no valsts budžeta finansēta atlīdzība, par 2013. finanšu gadu tai bija piešķirti aptuveni EUR 8,6 un par 2014. finanšu gadu – EUR 5 miljoni, savukārt tiesību īpašniekiem nodarītais kaitējums tika aplēsts attiecīgi EUR 18,7 miljonu un EUR 15,2 miljonu apmērā.

57.

Tāpēc ir jāanalizē, vai saskaņā ar Direktīvu 2001/29 dalībvalstij, kura nolemj ieviest privātas kopēšanas izņēmumu un atlīdzību saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu finansēt no valsts budžeta, ir tiesības ierobežot šīs atlīdzības apmēru tādējādi, ka tā nesedz tiesību īpašniekiem saistībā ar minēto izņēmumu paredzamo nodarīto kaitējumu pilnībā, pat ne tā lielāko daļu.

58.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, es atsaukšos uz Tiesas judikatūru attiecībā uz privātas kopēšanas izņēmumu ( 39 ). Patiešām, kā esmu norādījis saistībā ar pirmo jautājumu, es uzskatu, ka, ciktāl šī judikatūra attiecas uz atlīdzības saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu finansēšanas veidu, tam ir nozīme tikai tad, ja tiek piemērota nodevas sistēma. Turpretī judikatūras principi attiecībā uz rezultātu, proti, atlīdzību, ko ir vēlējies ieviest likumdevējs, nav atkarīgi no šīs atlīdzības finansēšanas veida, un tāpēc tie var tikt piemēroti atlīdzībai, kas tiek finansēta citādi.

59.

No šīs judikatūras izriet, pirmkārt, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais taisnīgas atlīdzības jēdziens ir autonoms Savienības tiesību jēdziens ( 40 ). Tāpēc abi termini, kas veido šo jēdzienu, visās dalībvalstīs ir jāinterpretē saskaņoti. Runājot, konkrēti, par terminu “taisnīgs”, dalībvalstij nav tiesību uzskatīt par taisnīgu tādu atlīdzību, kas neatbilst konkrētiem kritērijiem, it īpaši tiem, kas ir noteikti Tiesas judikatūrā par iepriekš minētās Direktīvas 2001/29 tiesību normas interpretāciju.

60.

Otrkārt, ir ticis nospriests, ka saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu būtu jāparedz sistēma, kas paredzēta, lai tiesību īpašniekiem atlīdzinātu viņiem saistībā ar šo izņēmumu nodarīto kaitējumu ( 41 ). Tātad taisnīga atlīdzība ir jāuzskata par pretizpildījumu tiesību īpašnieku kaitējumam un ir jāaprēķina atkarībā no šā kaitējuma ( 42 ).

61.

Visbeidzot, treškārt, pienākums atlīdzināt nodarīto kaitējumu saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu nozīmē pienākumu sasniegt rezultātu, kas ir jāpanāk dalībvalstij, kura ir ieviesusi šo izņēmumu ( 43 ).

62.

Tātad šāda dalībvalsts neizpilda tai ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu uzlikto pienākumu, ja tā neparedz sistēmu, ar kuru tiesību īpašniekiem saistībā ar privātu kopēšanu nodarītais kaitējums faktiski tiek atlīdzināts šī kaitējuma apmērā, kas ir aplēsts saskaņā ar šajā jomā minētajā dalībvalstī spēkā esošajām normām. Tādējādi šāda atlīdzība noteikti ir jāaprēķina, balstoties uz aplēsto kaitējumu, un tās maksimālais apmērs nedrīkst tikt iepriekš noteikts viszemākajā līmenī.

63.

Sistēmā, kuras pamatā ir nodeva, kas tiek iekasēta par iekārtām, ar kurām var tikt veiktas kopijas privātai lietošanai, var tikt uzskatīts, ka tiesību īpašniekiem nodarītais kaitējums vismaz daļēji tiek aprēķināts, ņemot vērā šo pārdoto iekārtu skaitu. Tāpēc saistībā ar nodevu iekasētās summas svārstības neliek apšaubīt atlīdzības taisnīgo raksturu Direktīvas 2001/29 izpratnē, jo šīs svārstības atspoguļo kaitējuma apmēru.

64.

Sistēmā, kurā atlīdzība tiek finansēta tieši no valsts budžeta, šīm automātiskajām izmaiņām nav nozīmes. Tāpēc tiesību īpašniekiem samaksātās atlīdzības apmēram principā ir jāatbilst saistībā ar privātas kopēšanas izņēmumu aplēstajam tiem nodarītā kaitējuma apmēram.

65.

Šajā ziņā mani nepārliecina Spānijas valdības izvirzītie argumenti, saskaņā ar kuriem atlīdzības saistībā ar privātu kopēšanu maksāšanai paredzēto līdzekļu ierobežošana līdz summai, kas ir mazāka par aplēsto tiesību īpašniekiem nodarīto kaitējumu, ir raksturīga budžeta plānošanas sistēmai.

66.

Pirmkārt, mūsdienu valstī vairums budžeta izdevumu izriet no tiesiskajiem pienākumiem, tā ka šo izdevumu precīzs apmērs finanšu likumu pieņemšanas brīdī nevar tikt paredzēts. Tomēr šos maksājumus tiesiski nav iespējams neveikt, un budžeta sistēmā ir ietvertas metodes, kas ļauj pildīt šos pienākumus.

67.

Otrkārt, lai arī budžeta izdevumi ir jāparedz iepriekš, šīs aplēses ir jāizdara, balstoties uz precīziem un ticamiem datiem. Šajā nolūkā ir iespējams tostarp balstīties uz iepriekšējam finanšu gadam analoģisku izdevumu apmēru ( 44 ).

68.

Vēl, runājot par šīs valdības argumentu par veselīgas budžeta politikas principu, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar šo pašu principu ir jāveic jebkura jauna tiesību akta ietekmes uz ekonomiku un budžetu novērtējums. Ja tāds vērtējums būtu ticis veikts, pirms tika ieviesti grozījumi atlīdzības saistībā ar privātu kopēšanu finansēšanas sistēmā, Spānijas iestādes būtu zinājušas, kādas summas ir vajadzīgas, lai nodrošinātu taisnīgu atlīdzību.

69.

Tāpēc, manuprāt, finansējot atlīdzību no valsts pamatbudžeta, ir pilnībā iespējams nodrošināt taisnīgu atlīdzību Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, kā to ir interpretējusi Tiesa. Tomēr šīs atlīdzības maksimālais apmērs nevar a priori strikti tikt noteikts apmērā, kurā pietiekami nav ņemts vērā tiesību īpašniekiem nodarītais kaitējums, kāds ir aplēsts saskaņā ar šajā jomā attiecīgās dalībvalsts tiesībās piemērojamajām tiesību normām.

70.

Tāpēc uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka tajā minētās atlīdzības apmērs ir noteikts katram saimnieciskajam gadam iepriekš noteiktās budžeta robežās, šīs noteikšanas nolūkā neņemot vērā tiesību īpašniekiem nodarītā kaitējuma aplēsto summu.

71.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: