1. 

Dzīvotņu direktīvas ( 2 ) mērķis ir nodrošināt bioloģisko daudzveidību, saglabājos dabiskās dzīvotnes un savvaļas faunu un floru dalībvalstu Eiropas teritorijā. Šajā ziņā tajā ir noteiktas vairākas prasības attiecībā uz dabisko dzīvotņu noteikšanu un aizsardzību.

2. 

It īpaši Eiropas Komisijai ir jāuztur “Kopienā nozīmīgo teritoriju saraksts”, balstoties uz dalībvalstu priekšlikumiem. Līdzko teritorija ir iekļauta šajā sarakstā, tā ir uzskatāma par “īpaši aizsargājamu dabas teritoriju”. Dalībvalstīm šādās teritorijās ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai novērstu dabisko dzīvotņu noplicināšanos. Tām ir arī attiecīgi jāizvērtē visi plāni vai programmas, kas nav saistītas ar teritorijas apsaimniekošanu, bet kas to varētu būtiski ietekmēt. Valsts iestādes parasti var piekrist plānam vai projektam tikai tad, ja ar to netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība. Tomēr, ja, neraugoties uz negatīvu vērtējumu un alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ, plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus.

3. 

Šis Vācijas Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz tilta būvniecību pār Elbas upi, kas tika ieplānota un apstiprināta laikā, kad teritorija abās upes pusēs nebija klasificēta kā Kopienas nozīmes teritorija, bet kas tika uzsākta un pabeigta pēc teritorijas iekļaušanas Komisijas sarakstā.

4. 

Vācijas iestādes bija veikušas projekta sākotnējo novērtējumu plānojuma apstiprināšanas pirmajā stadijā, un pēc tam, kad teritorija tika iekļauta Komisijas sarakstā, tika veikta projekta pārskatīšana. Tomēr dabas aizsardzības asociācija joprojām apstrīd plānu apstiprināšanas likumību, inter alia pamatojoties uz to, ka novērtējums nebija pilnībā saderīgs ar Dzīvotņu direktīvas prasībām, kas bija pilnībā jāievēro pēc tam, kad Komisija teritoriju bija iekļāvusi sarakstā.

5. 

Bundesverwaltungsgericht vēlas saņemt norādes par minēto prasību piemērošanu šajos apstākļos.

6.

Dzīvotņu direktīvas 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Izveido saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kura nosaukums ir Natura 2000. Šo tīklu, ko veido I pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu veidu un II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotņu teritorijas, izmanto, lai minētos dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabātu vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā.”

7.

4. panta 1. punktā visām dalībvalstīm ir noteikts pienākums piedāvāt teritoriju sarakstu, norādot, kuri dzīvotņu veidi un dzīvotņu sugas ir sastopamas šajā teritorijā. 2. un 3. punktā ir paredzēta procedūra, saskaņā ar kuru, pamatojoties uz dalībvalstu sarakstu, Komisija sešu gadu laikā pēc šīs direktīvas izziņošanas sagatavo Kopienā nozīmīgo teritoriju sarakstu, norādot vietas, kur atrodams viens vai vairāki prioritārie dabisko dzīvotņu veidi vai prioritārās sugas. 4. un 5. punktā ir paredzēts:

“4.   Tiklīdz Kopienā nozīmīga teritorija ir apstiprināta saskaņā ar 2. punktā paredzēto procedūru, attiecīgā dalībvalsts cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados piešķir minētajai teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā, kā arī saskaņā ar noplicināšanās vai bojā ejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas.

5.   Tiklīdz teritoriju iekļauj 2. punkta trešajā daļā [Kopienas nozīmes teritoriju] sarakstā, uz to attiecas 6. panta 2., 3. un 4. punkts.”

8.

6. pants ir formulēts šādi:

“1.   Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

2.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3.   Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.

4.   Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.

Ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.”

9.

Dzīvotņu direktīvas I un II pielikuma nosaukumi attiecīgi ir “Kopienā nozīmīgu dabisko dzīvotņu veidi, kuru aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas” un “Kopienā nozīmīgas dzīvnieku un augu sugas, kuru aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas”. Katrā no šiem pielikumiem ir norādīti daži dzīvotņu veidi un dažas sugas, kuriem ir prioritārs statuss.

10.

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkts būtībā ir transponēts ar 1994. gada Sächsisches Naturschutzgesetz (Saksijas federālās zemes dabas aizsardzības likums, turpmāk tekstā – “SächsNatschG”) 22.b pantu.

11.

Šī panta 1. punktā ir paredzēts, ka pirms jebkura projekta īstenošanas Kopienas nozīmes teritorijā ir jāveic ietekmes novērtējums, un 2. punktā ir noteikts, ka projekta īstenošana ir aizliegta, ja ietekmes novērtējumā tiek atklāts smaga kaitējuma risks. Saskaņā ar 3. punktu šo aizliegumu var nepiemērot tikai tad, ja projekta īstenošana ir sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā un ja vēlamais mērķis nevar tikt sasniegts ar mazāk kaitējošiem pasākumiem. Ja teritorijā ir sastopamas prioritāras dzīvotnes vai sugas, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību (tostarp valsts aizsardzību un civilo drošību) vai videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm (4. punkts). Ja aizliegumu atceļ, ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu saderību ar Natura 2000 tīklu (5. punkts).

12.

Freistaat Sachsen iestādēm (saskaņā ar 2003. gadā izdotajiem ministrijas rīkojumiem) papildus ir jāievēro arī Arbeitshilfe zur Anwendung der Vorschriften zum Aufbau und Schutz des Europäischen ökologischen Netzes Natura 2000 (Vadlīnijas par to, kā piemērot tiesību normas attiecībā uz Eiropas ekoloģiskā tīkla Natura 2000 izveidi un aizsardzību). Saskaņā ar šo vadlīniju 3.3. nodaļu tie paši standarti, kas ir piemērojami sarakstā iekļautajām Kopienas nozīmes teritorijām (tostarp SächsNatschG 22.b panta 3.–5. punkts), ir jāpiemēro arī teritorijām, uz kurām “potenciāli” varētu attiekties Dzīvotņu direktīva (tostarp teritorijām, kas paziņotas Komisijai, bet kuras tā vēl nav iekļāvusi sarakstā).

13.

Bundesverwaltungsgericht skaidro, ka Grüne Liga Sachsen ir dabas aizsardzības asociācija, kura apstrīd 2004. gada 25. februārī apstiprināto plānojumu Waldschlößchenbrücke tilta, kas šķērso Elbas upi un tās krastos esošās pļavas, kur upe caur Drēzdeni ietek Saksijā, būvniecībai.

14.

Plānojums tika apstiprināts, balstoties uz novērtējumu, kas tika pabeigts 2003. gada janvārī un kurā tika izvērtēta būvniecības projekta iespējamā ietekme uz mērķi aizsargāt un saglabāt aizsargājamo teritoriju “Elbtal zwischen Schöna und Mühlberg” (Elbas pļava starp Šēnu [Schöna] un Mīlbergu [Mühlberg]), tostarp minētās pļavas, kas tajā laikā bija klasificētas valsts līmenī, bet vēl nebija iekļautas Komisijas sarakstā. Ja tiktu atklāts būtiska kaitējuma risks, būtu jāveic novērtējums atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. pantam. Eksperta ziņojumā tika secināts, ka projekts būtiski un paliekoši neietekmē teritorijas saglabāšanas mērķus.

15.

Grüne Liga Sachsen 2004. gada aprīlī pārsūdzēja plānojuma apstiprināšanu. Saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām šai prasībai nebija apturošas iedarbības. Līdz ar to Grüne Liga Sachsen iesniedza arī pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai apturētu būvdarbu sākšanu.

16.

2004. gada decembrī Komisija, pēc tam kad Vācijas iestādes 2003. gada martā (saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu) bija veikušas paziņošanu, iekļāva teritoriju Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā.

17.

Sächsisches Oberverwaltungsgericht (Saksijas Augstākā administratīvā tiesa) otrajā un pēdējā instancē 2007. gada 12. novembrī noraidīja Grüne Liga Sachsen pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai apturētu būvdarbu sākšanu. Tilta būvdarbi tika uzsākti 2007. gada beigās.

18.

Pēc vairākiem ekspertu ziņojumiem kompetentā iestāde 2008. gada 14. oktobrī pieņēma lēmumu veikt ierobežotu atkārtotu novērtējumu attiecībā uz būvniecības projekta kaitējošo ietekmi, atsaucoties uz plānojuma apstiprināšanas dienu. Projekts atkal tika apstiprināts izņēmuma kārtā, piemērojot īpašus pasākumus.

19.

Pēc 2010. gada septembra grozījumiem plānos Grüne Liga Sachsen atkal iesniedza pieteikumu piemērot apturošus pasākumus, ko Sächsisches Oberverwaltungsgericht atkal noraidīja otrajā un pēdējā instancē 2010. gada oktobrī.

20.

Līdz ar to Grüne Liga Sachsen pamatprasība un apelācijas sūdzība netika apmierinātas. Šobrīd Bundesverwaltungsgericht ir iesniegta kasācijas sūdzība. Šī tiesa uzskata, ka gan 2003. gada novērtējums, gan 2008. gada pārskatīšana neatbilst Dzīvotņu direktīvā paredzētajiem nosacījumiem. 2003. gada novērtējumā, kurā tika secināts, ka nebūs būtiskas vai ilgtermiņa negatīvas ietekmes, netika veikta detalizētāka analīze. 2008. gada pārskatīšanā, lai arī tajā tika secināts, ka projekts radīs būtisku negatīvu ietekmi (kam būtu jāpiemēro Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktā paredzētie kompensācijas pasākumi), bija aplūkoti tikai divi dzīvotņu veidi un sugas.

21.

Lai precīzāk varētu noteikt Dzīvotņu direktīvas prasības, Bundesverwaltungsgericht lūdz sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem.

22.

Rakstveida apsvērumus sniedza Grüne Liga Sachsen, Freistaat Sachsen (atbildētāja pamatlietā), Čehijas Republika un Komisija, visas šīs lietas dalībnieces sniedza arī mutvārdu paskaidrojumus 2015. gada 17. jūnija tiesas sēdē.

23.

Savos rakstveida apsvērumos gan Grüne Liga Sachsen, gan arī Freistaat Sachsen ir balstījušās uz lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu atspoguļotajiem faktiskajiem apstākļiem. Lai arī Tiesa nav kompetenta izteikt savu viedokli par faktiem, tomēr plašāka konteksta izpratne varētu būt lietderīga.

24.

Vispirms Grüne Liga Sachsen apgalvo, ka teritorija Komisijai tika paziņota 2002. gada jūnijā, nevis 2003. gada martā, ka norāda Bundesverwaltungsgericht.

25.

Spriežot pēc tā, ko Komisija teica tiesas sēde, šķiet, ka Grüne Liga Sachsen ir taisnība. Komisija Tiesu informēja, ka tā pirmās “skaitīšanas rezultātus” saņēma 2002. gada martā (kas varētu izskaidrot iespējamo sajaukšanu ar 2003. gada martu) un formālo Vācijas priekšlikumu – 2002. gada jūnijā. Katrā ziņā ir pilnīgi skaidrs, ka teritorija Komisijas Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā tika iekļauta 2004. gada decembrī. Tomēr šķiet, ka šim aspektam abos gadījumos šajā ziņā nav nozīmes, jo tilta projekts tika apstiprināts (2004. gada februārī) pēc paziņošanas un pirms Komisija teritoriju iekļāva sarakstā.

26.

Runājot par teritorijas īpašībām un tilta būvniecības ietekmi, Grüne Liga Sachsen skaidro, ka attiecīgās pļavas ir “zemieņu siena pļavas” dzīvotnes veids, kurā sastopamas vairākas putnu un kukaiņu sugas, un ka teritorijas saglabāšanas mērķi tiktu apdraudēti, ja samazinātos teritorijas platība, tādēļ, ka šo teritoriju sadala tilts, un tādēļ, ka būvniecības darbi uz tilta traucētu konkrētu zivju sugu dzīvotnei.

27.

Freistaat Sachsen savukārt min preventīvos un kompensācijas pasākumus, kas veikti, lai mazinātu tilta ietekmi, proti, ātruma ierobežojums noteiktās stundās, krūmi, kas domāti, lai novirzītu sikspārņu lidojumu, citu apgabalu, kas nav zemieņu siena pļavas, izveide un attīstīšana un “upju ar dubļainiem krastiem” dzīvotnes izveide. Freistaat Sachsen skaidro, ka tilts bija nepieciešams, lai mazinātu satiksmes sastrēgumus un uzlabotu satiksmi starp rajoniem, kas atrodas abās upes pusēs, un ka attiecīgās teritorijas (kas stiepjas 180 km garumā gar upes krastiem, tostarp tie pilsētas apgabali Drēzdenē, kuros upi šķērso 8 citi tilti) saglabāšanas mērķi attiecas uz 14 dzīvotņu veidiem un 19 sugām, kas minētas attiecīgi Dzīvotņu direktīvas I un II pielikumā ( 3 ).

28.

Gan Grüne Liga Sachsen, gan Freistaat Sachsen ir vienisprātis, ka kompetentā iestāde savā vērtējumā pirms plānojuma apstiprināšanas pamatojās uz valsts tiesību aktiem, ar ko ir transponēts Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkts, lai gan teritorija vēl nebija iekļauta Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā. Šajā stadijā tika secināts, ka projektam nav būtiskas ietekmes 6. panta 3. punkta izpratnē. 2008. gada lēmums veikt pārskatīšanu tika pieņemts pēc ziņojumiem, kuros bija izteikts cits viedoklis, un šī lēmuma mērķis bija izpildīt 6. panta 4. punkta prasības. Tomēr, kā skaidri tika minēts Tiesas sēdē, Grüne Liga Sachsen uzskata (un iesniedzējtiesa ir pamatojusies uz šo pieņēmumu), ka sākotnējais novērtējums un 2008. gada pārskatīšana nebija pilnībā saderīga ar šiem noteikumiem, savukārt Freistaat Sachsen uzskata, ka tie bija saderīgi visos aspektos.

29.

Dzīvotņu direktīvas 4. panta 1. punktā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums trīs gadu laikā no šīs direktīvas izziņošanas iesniegt Komisijai teritoriju sarakstu. Vācija šo termiņu nokavēja ( 4 ), taču, manuprāt, tas nekādi neietekmē šajā gadījumā uzdoto jautājumu, izņemot tiktāl, ciktāl Vācijas iestādes nevar gūt nekādu labumu no tā, ka tā pienācīgi nav izpildījusi savu pienākumu. Saskaņā ar 4. panta 2. un 3. punktu Komisijai katrā dalībvalstī sešu gadu laikā no direktīvas izziņošanas ir jāizveido Kopienas nozīmes teritoriju saraksts. 4. panta 4. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nākamo sešu gadu laikā piešķirt minētajām teritorijām īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu. 6. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru dalībvalstīm attiecībā uz šiem apgabaliem ir jānosaka aizsardzības pasākumi, līdz ar to ir piemērojams no dienas, kad ir noteikts minētais statuss. Tomēr 4. panta 5. punkts un 6. panta 2., 3. un 4. punkts ir piemērojami no brīža – bet ne ātrāk ( 5 ) –, kopš teritorija ir iekļauta Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā.

30.

Līdz ar to Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2., 3. un 4. punkts attiecīgajai teritorijai kļuva piemērojami no 2004. gada decembra, kad šī teritorija tika iekļauta Komisijas sarakstā, un 6. panta 1. punkts – no dienas, kad tā vēlāk tika noteikta par īpaši aizsargājamo dabas teritoriju.

31.

Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka, ja projekts ir atļauts, pirms Komisija teritoriju iekļāvusi sarakstā, no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta pēc minētās iekļaušanas tieši neizriet nekāds sekojošs pienākums ( 6 ). Līdz ar to šajā lietā 6. panta 3. punkts neradīja nekādu pienākumu veikt novērtējumu tad, kad Komisija 2004. gada decembrī teritoriju iekļāva sarakstā, jo projekts jau bija apstiprināts 2004. gada februārī.

32.

Turklāt šī iekļaušana sarakstā nerada nekādu pienākumu pārskatīt, vai esošo plānu apstiprināšana ietekmē attiecīgās teritorijas ( 7 ).

33.

Tomēr, ja teritorija ir paziņota saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, bet Komisija vēl nav izlēmusi par tās iekļaušanu sarakstā, attiecīgā dalībvalsts nevar atļaut iejaukšanās darbības, kuras var būtiski apdraudēt šīs teritorijas ekoloģiskās īpašības ( 8 ). Šajā gadījumā tilta projekts tika apstiprināts pēc paziņošanas un līdz ar to uz to attiecās šis ierobežojums.

34.

Turklāt, tiklīdz teritorija ir iekļauta Komisijas Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā, uz tāda projekta īstenošanu, kas ir atļauts pirms teritorijas iekļaušanas sarakstā, attiecas Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkts, kurā ir noteikts vispārējs aizsardzības pienākums, kas sevī ietver izvairīšanos no būtiska pasliktinājuma vai traucējumiem, kas varētu būtiski ietekmēt šīs direktīvas mērķus ( 9 ). Tiesa ir arī noteikusi, ka “kontroles pienākumu a posteriori var pamatot ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu” ( 10 ) – lai gan Komisija norāda, ka Tiesa vēl nav konkretizējusi, kādos apstākļos šāds pienākums rastos.

35.

Visbeidzot, Dzīvotņu direktīvas 6. panta noteikumi jāinterpretē kā vienots veselums šajā direktīvā paredzēto aizsardzības mērķu gaismā. 6. panta 2. un 3. punkts ir vērsti uz to, lai nodrošinātu vienādu aizsardzības līmeni dabiskajām dzīvotnēm un dzīvotņu sugām, bet 6. panta 4. punktā ir tikai paredzēta atkāpe no 6. panta 3. punkta otrā teikuma ( 11 ).

36.

Līdz ar to situācija pamatlietā šķiet šāda.

37.

Pirmkārt, attiecīgās iestādes nebūtu varējušas 2004. gada februārī piešķirt atļauju tilta projektam, ja būtu pastāvējis būtisks teritorijai raksturīgo ekoloģisko īpašību apdraudējuma risks.

38.

Otrkārt, tā kā Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkts bija piemērojams kopš 2004. gada decembra, dalībvalstīm tātad bija “[jāveic] attiecīg[ie] pasākum[i], lai [..] novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem”. Šāda prasība noteiktos apstākļos (kas Tiesai savā nolēmumā būs jāprecizē) var nozīmēt pienākumu veikt jau piešķirtās atļaujas pārskatīšanu.

39.

Treškārt, pašā Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā nav tieši noteikts nekāds pienākums attiecībā uz procedūras, kā rezultātā 2004. gada februārī tika apstiprināts tilta projekts, norisi vai pārskatīšanu, un 6. panta 4. punktam, kas ir vienīgi atkāpe no 6. panta 3. punkta otrā teikuma, arī var nebūt tiešas ietekmes. Tomēr 6. panta 3. punkta noteikumi un līdz ar to, iespējams, arī 6. panta 4. punkta noteikumi var būt piemērojami, nosakot 6. panta 2. punktā paredzētās prasības, jo 6. panta 2. punktā un 3. punktā paredzētās aizsardzības līmenis ir vienāds.

40.

Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai pamatlietas apstākļos Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā ir paredzēts pienākums pārskatīt sākotnējo projekta novērtējumu pēc tam, kad teritorija ir iekļauta Komisijas Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā, un pirms būvniecības darbu sākšanas.

41.

Attiecībā uz šiem apstākļiem iesniedzējtiesa it īpaši norāda, ka sākotnēji tika veikts tikai “riska novērtējums/sākotnējais novērtējums”, nevis novērtējums, kas būtu atbildis visām 6. panta 3. punkta prasībām, ja šis noteikums būtu bijis piemērojams attiecīgajā laikā. Freistaat Sachsen uzskata, ka sākotnējais novērtējums atbilda visām šīm prasībām. Tikai valsts kompetentajai tiesai ir jāizlemj šis jautājums, taču, lai sniegtu plašāku atbildi, es aplūkošu abus gadījumus.

42.

Vispirms – gadījumā, ja sākotnējais novērtējums atbilda visām Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta prasībām (un vajadzības gadījumā 6. panta 4. punkta prasībām) un ņemot vērā apstākli, ka 6. panta 2. un 3. punkts ir vērsts uz to, lai nodrošinātu vienādu aizsardzības līmeni, principā šķiet, ka 6. panta 2. punktā (kurā ir paredzēta tikai atbilstošu pasākumu veikšana, lai novērstu noplicināšanos un traucējumus) nav noteikts nekas tāds, no kā izrietētu vispārēja prasība pārskatīt šo novērtējumu, pamatojoties uz pavisam formālu iemeslu, ka teritorija pa šo laiku ir iekļauta Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā.

43.

Tomēr ir visai saprotams, ka teritorijas aizsardzības statuss ( 12 ) no sākotnējā novērtējuma dienas līdz brīdim, kad tiek uzsākti būvdarbi, var mainīties. Šajā lietā starp minētajām dienām pagāja vairāk nekā četri gadi. Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā ir noteikts pastāvīgs pienākums nodrošināt tāda paša līmeņa aizsardzību kā 6. panta 3. punktā, un direktīvas mērķiem būtu pretrunā pieļaut, ka apstiprinātais plānojums pēc būtiskām izmaiņām teritorijas aizsardzības statusā paliktu nemainīgs, lai tikai to varētu īstenot. Līdz ar to izmaiņas teritorijas apstākļos vai projekta detaļās var radīt nepieciešamību kā 6. panta 2. punktā paredzēto “attiecīgo pasākumu” veikt novērtējuma pārskatīšanu, ņemot vērā izmaiņas situācijā, lai novērstu dzīvotņu noplicināšanos vai traucējumus, kas skar sugas. Līdz ar to valsts tiesai, kas vienīgā izskata lietu pēc būtības, ir jāizvērtē, vai konkrētajā gadījumā ir notikušas šādas izmaiņas.

44.

Šajā ziņā man nešķiet, ka būtu piešķirama jebkāda nozīme jautājumam par to, vai izmaiņas ir notikušas pirms vai pēc teritorijas iekļaušanas Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā, būtiski ir tas, vai šīs izmaiņas notika pēc sākotnējā novērtējuma veikšanas dienas un pirms būvdarbu uzsākšanas.

45.

Šāda pieeja neapšaubāmi būtu jāpiemēro a fortiori, ja šādas izmaiņas būtu notikušas un ja sākotnējais novērtējums nebūtu bijis pilnībā saderīgs ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktu.

46.

Tomēr, ir arī svarīgi izvērtēt situāciju, kurā sākotnējais novērtējums nav bijis pilnībā saderīgs, taču teritorijā vai projekta detaļās pēc novērtējuma dienas nekādas izmaiņas nav notikušas, jo vienīgais (iespējams) vērā ņemamais fakts bija teritorijas iekļaušana Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā.

47.

Šādā situācijā, lai arī Tiesa ir noteikusi, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā nav noteikts pienākums pārskatīt sākotnējo novērtējumu, tā ir arī paredzējusi iespēju, ka šāds pienākums varētu izrietēt no 6. panta 2. punkta, kurš ir vērsts uz to, lai nodrošinātu vienāda līmeņa aizsardzību ( 13 ).

48.

Manuprāt, šis pienākums nevar būt absolūts. Prasība veikt pārskatīšanu visos gadījumos nozīmētu piemērot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu situācijās, kas ir ārpus tās piemērošanas laikā tiešās darbības jomas un būtu pretrunā iepriekš 31. un 32. punktā minētajai Tiesas judikatūrai.

49.

Tomēr valsts kompetentajai tiesai vienmēr ir jāspēj noteikt pienākumu veikt šādu pārskatīšanu, ja sākotnējā novērtējumā nav ievēroti 6. panta 3. un 4. punktā paredzētie nosacījumi, kā rezultātā varētu draudēt būtiska dzīvotņu noplicināšanās vai traucējumi, kas skar sugas, un, ja šāds risks pastāv, 6. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāveic attiecīgie pasākumi, lai novērstu noplicināšanos un traucējumus. Tas tāpat būtu gadījumā, ja sākotnējā novērtējumā nebūtu skaidri norādīts, kāda varētu būt projekta ietekme uz teritorijā sastopamajām dzīvotnēm un sugām, neprecizējot šāda riska iespējamību. Šādos apstākļos šķiet, ka sākotnējā novērtējuma pārskatīšana ir attiecīgais veicamais pasākums, tomēr būtu jāizvērtē arī alternatīvas. Piemēram, ļoti konkrēta riska gadījumā būtu piemēroti veikt skaidri ierobežotu preventīvu pasākumu, bet situācija varētu būt arī tāda, ka vienīgais piemērotais pasākums būtu pilnībā atcelt sākotnējo apstiprinājumu un uzlikt pienākumu veikt pavisam jaunu novērtējuma procedūru.

50.

Iesniedzējtiesa otro jautājumu ir uzdevusi, pieņemot, ka apstākļi ir tādi, kas atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktam uzliek pienākumu pārskatīt projekta ietekmi. Tā arī pieņem, ka kompetentajām iestādēm, veicot sākotnējo novērtējumu, bija nodoms ievērot 6. panta 3. un 4. punkta noteikumus. Šādos apstākļos tā vaicā, vai iestādei, veicot pārskatīšanu, ir saistoši minētie noteikumi?

51.

Šajā ziņā es piekrītu Freistaat Sachsen un Komisijai, ka nav nekāda pamata, lai piešķirtu jebkādu nozīmi tam, kādi bija iestādes mērķi vai nodomi, veicot tās sākotnējo novērtējumu.

52.

No manas ieteiktās atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka, lai izlemtu, vai ir nepieciešams veikt pārskatīšanu, ir izmantojams vienīgi objektīvs kritērijs: proti, vai sākotnējais novērtējums bija vai nebija pilnībā saderīgs ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu (un attiecīgajā gadījumā 6. panta 4. punktu) un, ja nē, tad vai šie trūkumi bija tādi, kas varētu izraisīt būtisku dzīvotņu noplicināšanās vai traucējumu, kas skar sugas, risku, vai arī šāda riska iespējamība ir palikusi neskaidra?

53.

Tomēr no judikatūras arī izriet, ka jebkādas prasības, kas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu ir noteiktas attiecībā uz šādu pārskatīšanu, ir paredzētas 6. panta 2. punktā, nevis (vismaz ne tieši) 6. panta 3. un 4. punktā. Prasība stingri ievērot šos minētos noteikumus, tikai pamatojoties uz nodomu, ar kādu tika veikts sākotnējais novērtējums, būtu pretrunā tiesiskās noteiktības principam, ko Tiesa ir uzsvērusi šajā ziņā ( 14 ).

54.

Tomēr, ja šāda prasība būtu noteikta nevis saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, bet gan valsts tiesībām vai administratīvo praksi ( 15 ), tas nekādi nevarētu būt pretrunā minētās direktīvas 6. panta noteikumiem, jo aizsardzības, kuras nodrošināšana ir gan 6. panta 2. punkta, gan 6. panta 3. punkta mērķis, līmenis ir vienāds. Grüne Liga Sachsen šajā ziņā apgalvo, ka valsts iestādēm, kuru nodoms bija ievērot 6. panta 3. un 4. punkta prasības sākotnējā novērtējumā, ir pienākums ievērot šos noteikumus, arī veicot vēlāku pārskatīšanu, un šo argumentu līdz ar to nevar noraidīt, ja pamatojums tam pastāv valsts tiesībās. Piebilstams ir vienīgi tas, ka šāds pienākums nevar izrietēt no pašas Dzīvotņu direktīvas.

55.

Ciktāl tas attiecas uz šo direktīvu, kā Tiesa to ir interpretējusi, prasības, kas jāņem vērā, ir paredzētas 6. panta 2. punktā un tās ir 3. jautājuma priekšmets. Manuprāt, šajā stadijā tomēr ir jānorāda, ka, ja attiecīgais veicamais pasākums saskaņā ar 6. panta 2. punktu būtu sākotnējā novērtējuma atcelšana un pienākuma veikt pavisam jaunu procedūru noteikšana, tad šai jaunajai procedūrai, kas noteikti tiktu uzsākta pēc teritorijas iekļaušanas Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā, obligāti būtu jābūt saderīgai ar 6. panta 3. un 4. punktu.

56.

Vispirms ir jānorāda, ka Tiesa attiecībā uz plāniem un projektiem, uz kuriem to pieņemšanas brīdī neattiecās Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkts, jau ir skaidri norādījusi, ka “nevar tikt izslēgta iespēja, ka dalībvalsts pēc analoģijas ar šīs direktīvas 6. panta 4. punktā paredzēto izņēmuma procedūru saskaņā ar valsts tiesībām notiekošā projekta vai plāna, kas var būtiski ietekmēt ar attiecīgās teritorijas saglabāšanu saistītos mērķus, ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā var atsaukties uz vispārējo interešu apsvērumu un, ja pēc būtības ir izpildīti šajā [..] tiesību normā paredzētie nosacījumi, var atļaut veikt kādu noteiktu darbību, kura tādējādi vairs nebūs uzskatāma par aizliegtu saskaņā ar šā panta 2. punktu. Tomēr, lai varētu pārbaudīt, vai ir izpildīti [Dzīvotņu direktīvas] 6. panta 4. punktā paredzētie nosacījumi, vispirms ir jāizvērtē plāna vai projekta radītā ietekme atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 3. punktam” ( 16 ).

57.

Situācija, uz kuru Tiesa atsaucas minētajā judikatūrā, manuprāt, tuvu atbilst pamatlietā 2008. gada oktobrī veiktajam atkārtotajam novērtējumam, kā to aprakstījusi iesniedzējtiesa, ciktāl šajā atkārtotajā novērtējumā bija ievēroti Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkta noteikumi un ar to vēlreiz tika apstiprināti jau apstiprinātie plāni, piemērojot atkāpi, pamatojoties uz veicamajiem kompensācijas pasākumiem.

58.

Šādos apstākļos šķiet, ka no Tiesas judikatūras noteikti izriet, ka, lai arī nepieciešamība 2008. gada oktobrī veikt pārskatīšanu vai atkārtotu novērtēšanu varēja tieši izrietēt no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta, šajā procedūrā bija jāievēro visas 6. panta 3. un 4. punkta prasības.

59.

Tomēr jebkuros apstākļos tā tas nevar būt līdzīgu iemelsu dēļ kā tie, kas minēti iepriekš, it īpaši 48. punktā. Piemēram, ir iespējamas situācijas, kurās ir nepieciešams veikt pārskatīšanu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu, lai vienkārši pārbaudītu, ka pasākumi, kas veicami saskaņā ar šo tiesību normu, patiesi novērš jebkādu dzīvotņu noplicināšanos vai traucējumus, kas skar sugas, 2. punkta izpratnē, taču jaunu projekta ietekmes novērtējumu 6. panta 3. punkta izpratnē nav nepieciešams veikt un nav vajadzības piemērot atkāpi, pamatojoties uz 6. panta 4. punktu.

60.

Otrais aspekts, kas jāizvērtē šī jautājuma kontekstā, skar laiku, attiecībā uz kuru ir jāveic atkārtotais novērtējums. Šajā lietā – vai atkārtotajā novērtējumā bija jāaplūko teritorijas aizsardzības statuss un tilta projekta ietekme, kāda tā bija un ko bija iespējams pārbaudīt 2003. gadā vai 2004. gadā, proti, kad tika veikts sākotnējais ietekmes novērtējums un tika apstiprināts plānojums, vai 2008. gadā, kad tika veikts atkārtotais novērtējums un kad tika uzsākti tilta būvdarbi? Ir skaidrs, ka laiks, kas tiek ņemts vērā, var ietekmēt atkārtotā novērtējuma secinājumus.

61.

Manuprāt, atbilde izriet no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā, kas ir noteikums, pamatojoties uz kuru tādos apstākļos kā pamatlietā var kļūt nepieciešams veikt jebkādu pārskatīšanu vai atkārtotu novērtējumu, paredzēto pienākumu rakstura. Šajos pienākumos ietilpst attiecīgās teritorijas pastāvīga uzraudzīšana, un pasākumi, kas jāveic, lai novērstu dzīvotņu noplicināšanos un traucējumus, kas skar sugas, var būt tikai tādi, kas tajā brīdī, kad tie tiek veikti, ir piemēroti, ņemot vērā šo pastāvīgo uzraudzīšanu.

62.

To rezumējot nedaudz citādi: ciktāl pamatlietas apstākļos bija nepieciešams pārskatīt sākotnējo novērtējumu, vajadzība veikt šo pārskatīšanu izrietēja no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta un līdz ar to šī pārskatīšana bija jāveic, pamatojoties uz situāciju, kāda tā bija attiecīgajā brīdī (2008. gadā); bet, ciktāl pārskatīšana noveda pie atkāpes, pamatojoties uz 6. panta 4. punktu, bija jāievēro visas 6. panta 3. punkta prasības.

63.

No iesniedzējtiesas ceturtā jautājuma izriet ne tikai tas, ka pēc teritorijas iekļaušanas Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā bija nepieciešams pārskatīt sākotnējo novērtējumu, bet arī tas, ka 2008. gadā faktiski veiktā pārskatīšana pilnībā neatbilda Dzīvotņu direktīvas prasībām. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šajā stadijā, kad tilts ir pabeigts un atvērts satiksmei, būtu jāņem vērā apstāklis, ka pirms būvdarbu uzsākšanas un pārskatīšanas veikšanas bija izmantotas visas valsts tiesībās paredzētās pārsūdzības iespējas, kas nozīmē, ka plānojuma apstiprināšana bija galīga. It īpaši tā vēlas noskaidrot, vai šis apstāklis var ietekmēt direktīvas 6. panta 4. punktā minētās atkāpes spēkā esamību.

64.

Vispirms, manuprāt, nav pieņemami, ka tas, ka plānojuma apstiprināšana saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām ir kļuvusi galīga, jebkādā veidā varētu tikt izmantots, lai apietu prasību izpildīt Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta prasības. Ja tas tā būtu, direktīvas efektivitāte būtu apdraudēta un dažādās dalībvalstīs varētu pastāvēt atšķirīgas prasības, kas būtu gluži pretēji mērķim izveidot un uzturēt “saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas”. Direktīvas prasības visās dalībvalstīs visu laiku jāpiemēro vienādi.

65.

Turklāt Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā ir paredzēti pastāvīgi pienākumi. Pat ja plānojums ir apstiprināts procedūrā, kas ir pilnībā saderīga ar 6. panta 3. un 4. punktu, dalībvalstīm ir jāturpina veikt attiecīgos pasākumus, lai novērstu dzīvotņu noplicināšanos un traucējumus, kas skar sugas. Tas vēl jo vairāk attiecas uz gadījumiem, kad procedūra nav bijusi pilnībā saderīga un to ir nepieciešams labot. Lai arī galīgajai plānojuma apstiprināšanai raksturīgā tiesiskā noteiktība ir aspekts, kuru nevar noliegt, tas nevar mazināt nepieciešamību veikt pastāvīgu uzraudzību un preventīvus pasākumus. Drīzāk atkarībā no apstākļiem varētu izrietēt nepieciešamība sniegt atlīdzību tiem, kuriem saistībā ar šo apstiprināšanu ir bijusi tiesiskā paļāvība un kuri, pamatojoties uz to, ir uzsākuši projekta īstenošanu.

66.

Taču šī jautājuma kontekstā radušās problēmas ir plašākas. Pamatlietā ne tikai galīga ir kļuvusi plānojuma apstiprināšana, bet ir arī uzcelts minētais tilts (radot dzīvotņu noplicināšanos un traucējumus, kas skar sugas, lai gan tika atzīts, ka to pamatoto sevišķas sabiedrības intereses) un tas ir atvērts satiksmei (radot iespējamas pastāvīgas sekas dzīvotnēm un sugām). Šādā kontekstā iesniedzējtiesa izvirza pieņēmumu, ka nepilnību konstatēšana sākotnējā novērtējumā un pārskatīšanā varētu izraisīt apstiprinātā plānojuma atcelšanu, kam varētu būt vēl smagākas sekas gan ekoloģijas, gan ekonomikas ziņā, ja tiktu nolemts, ka tilts ir jānojauc.

67.

Ja šis pieņēmums izrādītos patiess, būtu jālemj, kādi pasākumi ir jāveic saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu.

68.

Šiem pasākumiem būtu jābūt “attiecīgiem” pasākumiem Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta izpratnē. Tie būtu jānosaka, ņemot vērā konkrētā brīža situāciju. Citiem vārdiem, būtu jāņem vērā tas, ka tilts jau ir uzcelts, un jāveic seku attiecībā uz vidi izsvēršana gadījumā, ja tas tiktu atstāts (darbojoties), un gadījumā, ja tilts tiktu slēgts (vai ierobežota tā izmantošana) vai pat nojaukts. Būtu jāveic tādi pasākumi, kas cik vien iespējams novērstu dzīvotņu noplicināšanos vai traucējumus, kas skar sugas. Tomēr, ja dzīvotņu noplicināšanās un traucējumi, kas skar sugas, jau ir notikuši, būtu jāņem vērā arī Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta prasība noteikt prioritātes dzīvotņu vai sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un 6. panta 1. punktā paredzētās apsaimniekošanas prasības.

69.

Ir pilnībā iespējams, ka šādas interešu un prioritāšu izsvēršanas rezultātā tiktu nonākts pie viedokļa, ka tilts ir jāatstāj, piemērojot attiecīgus preventīvus pasākumus un pārvaldības pasākumus. Bet, ja tas tā nebūtu, jebkurš priekšlikums tiltu nojaukt, manuprāt, būtu jāizvērtē – tieši tāpat kā bija jāizvērtē sākotnējais priekšlikums tilta būvniecībai – kā “vis[i] plān[i] vai projekt[i], kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas [..] varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju” Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē, un līdz ar to tas pats par sevi, pirms tiktu īstenots, būtu pakļauts šajā noteikumā paredzētajam novērtējumam.

70.

Es tomēr piekrītu Komisijai, ka, izsverot dažādās izvēles iespējas, ekonomiskajām izmaksām, kas saistītas, piemēram, ar tilta nojaukšanu un kompensāciju projekta īstenotājam, principā nav nozīmes. Lai arī ir iespējams atsaukties uz tām pašām “sevišķi svarīgajām sabiedrības interesēm”, kas tika izvirzītas sākotnējā novērtējumā, ciktāl ir piemērojams Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkts, tām lielāku nozīmi nevar piešķirt acīmredzamās sabiedrības intereses mazināt izdevumus (un katrā ziņā šīs intereses nevarētu uzskatīt par pārākām, ja prioritārās dabiskās dzīvotnes veida un/vai prioritārās sugas gadījumā būtu piemērojams 6. panta 4. punkts). Šāda nostāja nozīmētu sekmēt videi kaitīgu projektu saglabāšanu, pamatojoties tikai uz to, ka direktīvas prasību pareizas neievērošanas novēršana izmaksā pārāk dārgi.

71.

Ņemot vērā visus iepriekšējos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Bundesverwaltungsgericht uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Tādos apstākļos, kuros plāns vai projekts, kas nav tieši saistīts ar Natura 2000 teritorijas apsaimniekošanu, bet kas varētu būtiski ietekmēt šo teritoriju, ir ticis atļauts pēc tam, kad teritorija tika paziņota Komisijai, bet pirms tā tika iekļauta Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā, pamatojoties uz ietekmes novērtējumu, kas arī tika veikts starp abiem minētajiem datumiem, un ja būvdarbi projektā tika uzsākti tikai pēc šīs teritorijas iekļaušanas sarakstā, Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka: