1.

Šajā lietā jautājums ir par to, vai trešās valsts valstspiederīgajam var prasīt sekmīgi nokārtot pārbaudījumu, kas attiecas uz dalībvalsts oficiālās valodas zināšanām un zināšanām par šo valsti, pirms viņam ģimenes atkalapvienošanās nolūkos tiek atļauts ieceļot šajā dalībvalstī, kurā jau likumīgi uzturas viņa laulātais, kas arī ir trešās valsts valstspiederīgais.

2.

Šajā saistībā Tiesai ir jāinterpretē Direktīvas 2003/86 ( 2 ) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (turpmāk tekstā – “Ģimenes atkalapvienošanās direktīva”) 7. pants un jāizvērtē, vai attiecīgais pārbaudījums ir pieļaujams “integrācijas pasākums”, kuru dalībvalsts saskaņā ar šo noteikumu var attiecināt uz trešās valsts valstspiederīgo, kas vēlas ieceļot ģimenes atkalapvienošanās nolūkā.

3.

Integrācijas pasākuma jēdziens tiek lietots ne tikai Ģimenes atkalapvienošanās direktīvā, bet arī Direktīvā 2003/109 ( 3 ) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (turpmāk tekstā – “Pastāvīgās uzturēšanās direktīva”), un Direktīvā 2009/50 ( 4 ) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (turpmāk tekstā – “Augsti kvalificētās nodarbinātības direktīva”).

4.

Saskaņā ar tās 1. pantu Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas mērķis ir paredzēt “nosacījumus ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem”.

5.

Direktīvas IV nodaļas virsraksts ir “Prasības, lai īstenotu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos”. Tās 7. panta 2. punktā ir ietverts noteikums par integrācijas pasākumiem un noteikts:

“Dalībvalstis var pieprasīt trešo valstu pilsoņiem īstenot integrācijas pasākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

Attiecībā uz bēgļiem un/vai bēgļu ģimenes locekļiem, kas noteikti 12. pantā, pirmajā daļā minētos integrācijas pasākumus var noteikt tikai, ja personām ir piešķirta ģimenes atkalapvienošanās atļauja.”

6.

Direktīvas VII nodaļas (“Sodi un atlīdzināšana”) 17. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis pienācīgi ņem vērā personas ģimenes attiecību veidu un pastāvību, viņa[s] uzturēšanās laiku dalībvalstī un [..] ģimenes, kultūras vai sociālo saišu esamību ar savu izcelsmes valsti, ja pieteikumu noraida, atsauc vai atsaka pagarināt uzturēšanās atļauju, vai lemj par apgādnieka un viņa ģimenes locekļu izraidīšanu no valsts.”

7.

Saskaņā ar Pastāvīgās uzturēšanās direktīvas 5. panta 2. punktu dalībvalstis var pieprasīt trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri vēlas iegūt pastāvīgā iedzīvotāja statusu, izpildīt “integrācijas nosacījumus” saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

8.

Ja persona, kurai ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss kādā dalībvalstī, pieprasa uzturēšanās atļauju citā dalībvalstī, šī dalībvalsts saskaņā ar Pastāvīgās uzturēšanās direktīvas 15. panta 3. punktu var pieprasīt attiecīgajai personai īstenot integrācijas pasākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ciktāl viņai saskaņā ar Pastāvīgās uzturēšanās direktīvas 5. panta 2. punktu jau iepriekš nav bijuši jāizpilda integrācijas nosacījumi, lai iegūtu pastāvīgā iedzīvotāja statusu.

9.

Augsti kvalificētās nodarbinātības direktīva sniedz priekšrocības noteiktiem trešo valstu valstspiederīgajiem, lai veicinātu viņu imigrāciju. Šīs direktīvas 15. panta 3. punktā ir noteikts:

“Atkāpjoties no [Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas] [..] 7. panta 2. punkta, minētajos noteikumos paredzētos integrācijas nosacījumus un pasākumus var piemērot vienīgi pēc tam, kad attiecīgajām personām ir atļauta ģimenes atkalapvienošanās.”

10.

Saskaņā ar Nīderlandes tiesībām laulātajam, kas vēlas ieceļot ģimenes atkalapvienošanās nolūkos, pirms ieceļošanas ir jāpierāda, ka viņa holandiešu valodas zināšanas atbilst A1 līmenim ( 5 ) saskaņā ar Eiropas Vienoto moderno svešvalodu prasmes līmeņa noteikšanas sistēmu ( 6 ) un ka viņam ir pamatzināšanas par valsti.

11.

Lai to pierādītu, viņam ir jānokārto integrācijas pārbaudījums, par kura kārtošanu tiek iekasēta maksa. Persona, kas nav segusi ar integrācijas pārbaudījumu saistītās izmaksas EUR 350 apmērā, netiek pielaista pie pārbaudījuma kārtošanas.

12.

Persona var tikt atbrīvota no integrācijas pārbaudījuma kārtošanas, ja viņai ir smaga garīga vai fiziska invaliditāte.

13.

Turklāt persona, kas vēlas ieceļot ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, var atsaukties uz grūtību klauzulu, ja viņa ļoti īpašu individuālu apstākļu dēļ ilgstoši nav spējīga nokārtot pārbaudījumu un pierāda, ka viņa ir pielikusi visas iespējamās pūles, ko no viņas taisnīgi varēja sagaidīt, lai pārbaudījumu sekmīgi nokārtotu.

14.

Visbeidzot, no pārbaudījuma kārtošanas pienākuma ir atbrīvoti arī konkrētu trešo valstu valstspiederīgie.

15.

K, Azerbaidžānas valstspiederīgā, un A, Nigērijas valstspiederīgā, vēlas ieceļot Nīderlandē, kur jau uzturas viņu laulātie, kuri arī ir trešo valstu valstspiederīgie ( 7 ).

16.

Lai tiktu atbrīvotas no integrācijas pārbaudījuma kārtošanas, viņas atsaucas uz fiziskām, respektīvi, psihiskām ciešanām. Taču kompetentā iestāde tās neuzskatīja par pietiekami smagām un tāpēc noraidīja K un A pieteikumus.

17.

Raad van State [Valsts padomei], kas pašlaik izskata šo lietu, ir šaubas par to Nīderlandes tiesību normu, kuras attiecas uz integrācijas pārbaudījumu, saderīgumu ar Ģimenes atkalapvienošanās direktīvu. Tā lūdz Tiesai prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā atbildēt uz šādiem jautājumiem:

18.

Pirmais prejudiciālais jautājums sastāv no divām daļām. Pirmkārt, iesniedzējtiesa vēlētos uzzināt, vai Nīderlandes integrācijas pārbaudījums var tikt uzskatīts par “integrācijas pasākumu” Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas 7. panta 2. punkta nozīmē. Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai Nīderlandes iestādes, atbrīvojot ģimenes locekļus, kuri ieceļo atkalapvienošanās nolūkā, no pārbaudījuma kārtošanas pienākuma tikai ar stingriem nosacījumiem, pārkāpj samērīguma principu.

19.

“Integrācijas pasākums” kā Savienības tiesību normas sastāva elements ir jāinterpretē autonomi.

20.

Savienības tiesībās gan nav atrodama integrācijas pasākuma jēdziena definīcija, pēc kuras būtu iespējams noteikt, vai tas var ietvert arī tādus integrācijas pārbaudījumus kā Nīderlandē pastāvošie. Taču jēdziens “pasākums” ir pietiekami plašs, lai varētu ietvert arī integrācijas testu ( 9 ).

21.

To neļauj apšaubīt arī fakts, ka Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas 7. panta 2. punkta redakcija visās valodās nav vienāda. Lai gan lielākajā daļā valodu redakciju tiek runāts par “integrācijas pasākumiem” ( 10 ), holandiešu valodas redakcijā ir lietots jēdziens “integratievoorwarden”, proti, “integrācijas priekšnoteikumi”.

22.

No vienas puses, tieši holandiešu valodas redakcijas tekstu var saprast tādējādi, ka integrācijas pārbaudījuma kārtošanu drīkst prasīt kā ģimenes atkalapvienošanās priekšnoteikumu.

23.

No otras puses, “integrācijas pasākums” Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas 7. panta 2. punkta nozīmē neatkarīgi no attiecīgās valodas redakcijas ir paredzēts kā “priekšnoteikums” ģimenes atkalapvienošanās veikšanai, uz ko norāda Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas IV nodaļas virsraksts. Tādēļ dalībvalstij ir jāvar pārbaudīt, ka attiecīgais integrācijas pasākums ir pietiekami īstenots un tādējādi ir izpildītas “prasības, lai īstenotu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos” IV nodaļas nozīmē, it īpaši tāpēc, ka trešo valstu valstspiederīgo integrācija ir viens no direktīvas mērķiem.

24.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ne jēdzieniski, ne sistēmiski, ne teleoloģiski nevar izslēgt, ka integrācijas pasākums Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas nozīmē ietver pārbaudījumu, ar kura palīdzību tiek pierādīts, ka pastāv ar integrāciju saistīts ģimenes atkalapvienošanās priekšnoteikums.

25.

Par to, ka personai, kas vēlas ieceļot ģimenes atkalapvienošanās nolūkos, principā var prasīt iepriekš nokārtot šādu pārbaudījumu, liecina Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas 7. panta 2. punkta otrā daļa, saskaņā ar kuru integrācijas pasākumi pirms ģimenes atkalapvienošanās ir izslēgti tikai bēgļu gadījumā, kā arī Augsti kvalificētās nodarbinātības direktīvas 15. panta 3. punkts, kurā šīs privileģētās imigrantu grupas ģimenes locekļiem ir paredzēts tāds pats atvieglojums.

26.

Arī no Pastāvīgās uzturēšanās direktīvas, par kuru sarunas notika vienlaikus ar sarunām par Ģimenes atkalapvienošanās direktīvu, nevar atvasināt argumentus, saskaņā ar kuriem būtu noteikti aizliegts integrācijas pasākumus Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas nozīmē saistīt ar sekmīgu pārbaudījuma nokārtošanu.

27.

Saskaņā ar Pastāvīgās uzturēšanās direktīvu trešās valsts valstspiederīgajam pirmajā dalībvalstī var likt izpildīt “integrācijas nosacījumus”, taču, ja tie ir tikuši izpildīti, viņam vairs nav jāizpilda papildu “integrācijas nosacījumi” otrā dalībvalstī, kad viņš tajā lūdz uzturēšanās atļauju.

28.

No jēdzieniskās atšķirības starp “integrācijas nosacījumu” un “integrācijas pasākumu” ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar] attiecībā uz Pastāvīgās uzturēšanās direktīvu secina, ka ar integrācijas pasākumiem vien nedrīkst paredzēt “nosacījumus” un tie nedrīkst “de iure vai de facto kļūt par personu selekcijas vai imigrācijas kontroles instrumentu” ( 11 ).

29.

Ir jānogaida, vai Tiesa apstiprinās šo viedokli. Taču neatkarīgi no tā integrācijas pasākuma jēdziens Ģimenes atkalapvienošanās direktīvā un Pastāvīgās uzturēšanās direktīvā nav obligāti jāinterpretē vienādi ( 12 ). Tas tā ir tāpēc, ka situācijas, uz ko šīs direktīvas attiecas, ir atšķirīgas.

30.

Jēdzienu “pasākums” un “nosacījums” nošķiršana Pastāvīgās uzturēšanās direktīvā ir skaidrojama ar to, ka mērķis ir panākt, lai trešās valsts valstspiederīgajiem, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās tiesības un kuri pirmajā dalībvalstī jau ir nokārtojuši integrācijas pārbaudījumu un tādējādi ir izpildījuši tajā pastāvošu integrācijas nosacījumu, citā dalībvalstī vairs nebūtu jākārto jauni integrācijas pārbaudījumi. Tāda pirmreizēja ģimenes locekļu ieceļošana Savienībā, uz ko attiecas Ģimenes atkalapvienošanās direktīva, pēc būtības ir atšķirīga – Ģimenes atkalapvienošanās direktīvā nebija pamata nošķirt jēdzienus, kas nošķirti Pastāvīgās uzturēšanās direktīvā, jo tajā runa ir par ģimenes locekļu ieceļošanu Savienības teritorijā atkalapvienošanās nolūkos, un nebija bažu par jaunu integrācijas pasākumu īstenošanu pēc tam, kad integrācijas nosacījumi ir izpildīti jau citviet.

31.

Tāpēc Nīderlandes integrācijas pārbaudījumu kā ieceļošanas priekšnoteikumu neatkarīgi no Pastāvīgās uzturēšanās direktīvā lietotās terminoloģijas var saprast kā “integrācijas pasākumu” Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas 7. panta 2. punkta nozīmē ( 13 ).

32.

Taču attiecīgajam Nīderlandes pasākumam ir jābūt samērīgam, ņemot vērā arī integrācijas mērķi, kuru ar to vēlas sasniegt, un tas nedrīkst apdraudēt Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas lietderīgo iedarbību ( 14 ), par ko turpmāk ir jāpārliecinās, veicot samērīguma pārbaudi.

33.

Saskaņā ar Nīderlandes Karalistes viedokli integrācijas pārbaudījuma mērķis ir uzlabot ģimenes atkalapvienošanās nolūkā Nīderlandē ieceļojošo ģimenes locekļu sākotnējo situāciju un tādējādi veicināt viņu integrāciju Nīderlandes sabiedrībā.

34.

Nīderlandes valdība tādējādi cenšas sasniegt leģitīmus, uz atkalapvienošanās nolūkā ieceļojošo ģimenes locekļu integrāciju vērstus mērķus ( 15 ) un izmanto tam piemērotus līdzekļus. Valsts valodas apguve ir būtisks integrācijas priekšnoteikums ( 16 ). Valodu zināšanas uzlabo ne vien trešo valstu valstspiederīgo izredzes darba tirgū ( 17 ), bet arī ļauj viņiem ārkārtas situācijās patstāvīgi vērsties pēc palīdzības uzņemošajā valstī ( 18 ). Pamatzināšanas par valsti atkalapvienošanās nolūkā ieceļojošajam ģimenes loceklim ļauj iepazīties ar svarīgiem kopīgās dzīves noteikumiem ( 19 ), kas var palīdzēt izvairīties no pārpratumiem un tiesību pārkāpumiem.

35.

Ir iespējams, ka uzņemošajā dalībvalstī apmeklēti valodu un integrācijas kursi varētu būt iedarbīgāki nekā ārvalstīs veiktas mācības. Taču tas neļauj konstatēt, ka Nīderlandes izvēlētais un pirms ģimenes locekļa ieceļošanas atkalapvienošanās nolūkā īstenotais integrācijas pasākums nav nepieciešams. Nīderlandes mērķis ir palīdzēt uzlabot tieši ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ieceļojošā ģimenes locekļa sākotnējo stāvokli. Apmācība, kas notiktu tikai pēc ieceļošanas, nebūtu tikpat iedarbīga.

36.

Arī integrācijas pārbaudījuma struktūra ir principā atbilstīga – valodas zināšanas, kas atbilst Eiropas Vienotās valodu prasmes līmeņa noteikšanas sistēmas A1 līmenim, kā prasīts integrācijas pārbaudījumā, ir elementāras pamatzināšanas, kuras parasti – it īpaši ar atbilstošu sagatavošanās materiālu palīdzību ( 20 ) – ir iespējams iegūt bez lielām grūtībām.

37.

Ja turklāt ņem vērā, ka ģimenes locekļa ieceļošana Savienībā no trešās valsts ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ir izšķirošs personīgs lēmums, ir arī loģiski ģimenes loceklim, kas vēlas ieceļot atkalapvienošanās nolūkā, prasīt jau iepriekš iegūt zināšanas par uzņemošo valsti un tajā pastāvošajiem noteikumiem, it īpaši tāpēc, ka tas ir ne tikai uzņemošās valsts interesēs, bet arī pašas atkalapvienošanās nolūkā ieceļojošās personas interesēs.

38.

Tas, ka noteiktu trešo valstu – piemēram, Kanādas un Amerikas Savienoto Valstu – valstspiederīgie ir atbrīvoti no integrācijas pārbaudījuma kārtošanas, nenozīmē, ka Nīderlandes regulējums nav konsekvents, jo Nīderlandes Karalistei saskaņā ar Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktu ir tiesības, pamatojoties uz divpusējiem nolīgumiem, pret konkrētām trešām valstīm izturēties labvēlīgāk, nekā paredzēts direktīvas noteikumos. Tam ir vēl jo vairāk jāattiecas uz valsts līmeņa integrācijas pasākumiem, kuru īstenošanu Savienības likumdevējs ir atstājis dalībvalstu rīcības brīvībā.

39.

Taču Nīderlandes regulējums ir neatbilstīgs, ja, to piemērojot, netiek pietiekami ņemti vērā individuāli apstākļi ( 21 ). Tas, ka par ģimenes atkalapvienošanās pieteikumu ir jālemj, pamatojoties uz katra atsevišķā gadījuma novērtējumu, izriet no Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas 17. panta, saskaņā ar kuru cita starpā ir pienācīgi jāņem vērā personas ģimenes attiecību veids un pastāvība.

40.

Papildus privileģētiem trešo valstu valstspiederīgajiem no integrācijas pārbaudījuma kārtošanas pienākuma saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju pilnībā ir atbrīvoti pieteikuma iesniedzēji ar smagu invaliditāti. Turklāt iesniedzējtiesa ir norādījusi uz grūtību klauzulu, kuru var piemērot, ja pieteikuma iesniedzējs ļoti īpašu individuālu apstākļu dēļ ilgstoši nav spējīgs sekmīgi nokārtot pārbaudījumu un pierāda, ka viņš ir pielicis visas iespējamās pūles, ko no viņa var taisnīgi sagaidīt, lai pārbaudījumu sekmīgi nokārtotu.

41.

Kādām lietu kategorijām šī grūtību klauzula saskaņā ar Nīderlandes tiesībām var tikt piemērota, ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

42.

Direktīvas mērķu gaismā šī grūtību klauzula – un tādējādi Nīderlandes regulējums, kas attiecas uz integrācijas pārbaudījumu, – ir atbilstīga tikai tad, ja ar to pietiekami tiek ņemta vērā pieteikuma iesniedzēja individuālā situācija, proti, viņa valodu zināšanas un izglītības līmenis, un ja viņš gadījumā, kad ir pierādīts, ka nebūtu taisnīgi prasīt no viņa pārbaudījuma kārtošanu, tiek atbrīvots no tā kārtošanas pienākuma.

43.

Šajā ziņā papildus attiecīgās personas veselības stāvoklim, viņa kognitīvajām spējām un izglītības līmenim nozīmīgi var būt arī citi faktori, piemēram, viņam saprotamu sagatavošanās materiālu pieejamība, sedzamās izmaksas un ieguldāmais laiks.

44.

Ne katrā gadījumā no personas, kas vēlas ieceļot ģimenes atkalapvienošanās nolūkā un kas nepārvalda nevienu no 18 valodām, kurās ir pieejami mācību materiāli, ar ko var sagatavoties pārbaudījumam, drīkstētu sagaidīt, ka viņa vispirms apgūs vienu no mācību valodām, lai pēc tam otrajā posmā ar tās palīdzību sāktu sagatavošanos pašam pārbaudījumam.

45.

Papildus tam integrācijas pārbaudījuma sekmīga nenokārtošana nedrīkst automātiski nozīmēt, ka tiek liegta personas ieceļošana ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, ja konkrētajā gadījumā pastāv iemesli, kuru dēļ tomēr ir jāatļauj personas ieceļošana. Ja Nīderlandes regulējums, it īpaši grūtību klauzula, ļauj konkrētās situācijās ņemt vērā šīs vajadzības, tas nav pretrunā Ģimenes atkalapvienošanās direktīvai.

46.

Tas ir jākonstatē iesniedzējtiesai.

47.

Tāpēc attiecīgā direktīva un samērīguma princips neliedz piemērot tādu integrācijas pasākumu kā pamatlietā, ja pienākums kārtot pārbaudījumu nav piemērojams situācijām, kurās personai, kas vēlas ieceļot ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, ņemot vērā viņas individuālo situāciju, pārbaudījuma kārtošanu taisnīgi nevar pieprasīt, vai ja, pamatojoties uz konkrētā gadījuma īpašajiem apstākļiem, ir jāatļauj ieceļošana ģimenes atkalapvienošanās nolūkos, kaut arī pārbaudījums nav nokārtots. Tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

48.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Ģimenes atkalapvienošanās direktīva ir pretrunā tādam valsts regulējumam, saskaņā ar kuru par integrācijas pārbaudījuma kārtošanu ir jāmaksā EUR 350 un saskaņā ar kuru saistībā ar mācību materiālu iegādi, lai sagatavotos pārbaudījumam, rodas vienreizējas izmaksas EUR 110 apmērā.

49.

Saskaņā ar Nīderlandes Karalistes viedokli šie maksājumi atbilst faktiski radītajām izmaksām un tāpēc ir samērīgi. Ja pieteikuma iesniedzējam nav pietiekamu līdzekļu, lai tos samaksātu, šo situāciju var ņemt vērā, piemērojot grūtību klauzulu.

50.

Ģimenes atkalapvienošanās direktīvā nav noteikts, vai un kādā apmērā dalībvalstis drīkst iekasēt maksājumus, ja tās izmanto direktīvas 7. panta 2. punktā paredzētās tiesības un uz trešo valstu valstspiederīgajiem attiecina integrācijas pasākumus. Rezultātā valsts likumdevējam ir zināma rīcības brīvība procesuālās autonomijas ietvaros.

51.

Taču ne maksājumu mērķis, ne to rezultāts nedrīkst būt tāda šķēršļa radīšana, kas traucē īstenot ģimenes atkalapvienošanās tiesības, jo pretējā gadījumā tiktu apdraudēts direktīvas mērķis ( 22 ). Ja maksājumi ir saistīti ar ievērojamu finansiālo ietekmi uz attiecīgo personu, tie varētu liegt trešo valstu valstspiederīgajiem iespēju izmantot ar direktīvu piešķirtās tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ( 23 ).

52.

Šajā lietā šāds risks pastāv.

53.

Maksājumi iepriekš minētajā apmērā daudzviet pasaulē, ņemot vērā tur pastāvošos ienākumus uz personu, var nozīmēt būtisku finansiālu slogu. Tādējādi konkrētos gadījumos tie var būt nesamērīgs šķērslis, kas apdraud Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas mērķi, kā arī tās lietderīgo iedarbību, it īpaši tāpēc, ka maksājums par pārbaudījuma kārtošanu tiek iekasēts par katru mēģinājumu. Risinājums šādos gadījumos cita starpā varētu būt atbrīvojumi no maksājuma veikšanas vai maksājumu termiņa pagarināšana. Vai un ciktāl tas saskaņā ar Nīderlandes tiesībām ir iespējams, būs jāpārbauda iesniedzējtiesai.

54.

Tāpēc uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Ģimenes atkalapvienošanās direktīva ir pretrunā tādiem valsts noteikumiem, kuri tādu integrācijas pārbaudījumu kā pamatlietā saista ar maksājumiem, ja šie maksājumi un to iekasēšana var traucēt īstenot tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos personām, kas vēlas ieceļot ģimenes atkalapvienošanās nolūkā.

55.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: