1. 

Šis Finanzgericht Hamburg [Hamburgas Finanšu tiesas] izteiktais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir radies tiesvedībā starp Firma Ernst Kollmer Fleischimport und ‑export (turpmāk tekstā – “uzņēmums Ernst Kollmer”) un Hauptzollamt Hamburg-Jonas (Hamburgas-Jonas Galvenā muitas pārvalde; turpmāk tekstā – “Hauptzollamt”) saistībā ar deviņdesmito gadu sākumā uz Jordāniju eksportētajām liellopu gaļas kravām, kas tika reeksportētas uz Irāku, neievērojot šai valstij noteikto embargo.

2. 

Par šo pašu kravu eksportu jau spriests spriedumos Josef Vosding Schlacht‑, Kühl‑ und Zerlegebetrieb u.c. ( 2 ) un Ze Fu Fleischhandel un Vion Trading ( 3 ). Pirmajā no tiem Tiesa apstiprināja, ka Regulas Nr. 2988/95 ( 4 ) 3. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktais noilguma termiņš attiecas arī uz administratīvajiem pasākumiem to eksporta kompensāciju atgūšanai, kas eksportētāju – tostarp arī pirms minētās regulas stāšanās spēkā – izdarīto pārkāpumu dēļ saņemtas nepamatoti. Tā, sīkāk nepaskaidrojot, arī nosprieda, ka minētais termiņš sākas no pārkāpuma izdarīšanas brīža ( 5 ).

3. 

Šoreiz Tiesa tiek konfrontēta ar konkrētu jautājumu par to, kad tieši sākas minētais noilguma termiņš gadījumā, ja tiek atprasītas eksporta kompensācijas, kas samaksātas avansā un nodrošinātas ar atbilstošu drošības naudu ( 6 ).

4.

Regulas Nr. 2988/95 1. pantā ir noteikts:

“1.   Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzībai ar šo tiek pieņemti vispārīgi noteikumi par vienveida pārbaudēm un administratīviem pasākumiem un sodiem, kas saistīti ar Kopienas tiesību pārkāpumiem.

2.   “Pārkāpums” nozīmē Kopienas tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem: mazinot vai zaudējot ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus.”

5.

Minētās regulas 3. panta 1. un 3. punkts ir formulēti šādi:

“1.   Lietas noilguma termiņš ir četri gadi no 1. panta 1. punktā minētā pārkāpuma izdarīšanas brīža. Nozaru noteikumos tomēr var paredzēt īsāku laiku, kas nevar būt mazāks par trim gadiem.

Ja pārkāpums ir nepārtraukts vai vairākkārtējs, noilguma termiņš sākas dienā, kad pārkāpums beidzies. Vairākgadu programmās noilguma termiņš visos gadījumos ir līdz programmas pilnīgai pabeigšanai.

Noilguma termiņu pārtrauc kompetento iestāžu lēmumi, kas attiecas uz pārkāpumu izmeklēšanu vai iztiesāšanu un kuri konkrētajām personām darīti zināmi. Noilguma termiņš pēc katra pārtraukuma atsākas.

Tomēr noilgums iestājas ne vēlāk kā dienā, kad pagājis laiks, kas divreiz ilgāks par noilguma termiņu un kurā kompetentās iestādes nav uzlikušas sodus, izņemot gadījumus, kad administratīvā lieta pārtraukta saskaņā ar 6. panta 1. punktu.

[..]

3.   Dalībvalstis patur iespēju piemērot termiņus, kas ir ilgāki par attiecīgi 1. [..] punktā paredzētajiem.”

6.

Saskaņā ar Regulas Nr. 565/80 ( 7 ) 5. panta 1. punktu “summa, kas vienāda ar eksporta kompensāciju, pēc ieinteresētās puses lūguma tiek izmaksāta, tiklīdz produkti vai preces ir bijuši pakļauti muitas noliktavu vai brīvās zonas procedūrai, nolūkā tos izvest noteiktā termiņā”.

7.

Regulas Nr. 565/80 6. pantā ir noteikts:

“Lai varētu gūt labumu no šajā regulā paredzētajiem noteikumiem, iesniedz nodrošinājumu, kas garantē samaksātajai summai vienlīdzīgas summas, kā arī papildu summas atmaksāšanu.

Neierobežojot force majeure gadījumus, šis nodrošinājums tiek atsavināts pilnībā vai daļēji, ja:

8.

Saskaņā ar Regulas Nr. 3665/87 ( 8 ) 17. panta 1. punktu, lai būtu tiesības saņemt eksporta kompensāciju, produkts nemainītā stāvoklī jāimportē kādā no trešajām valstīm, kuru gadījumā ir paredzēta kompensācija, divpadsmit mēnešu laikā pēc dienas, kad pieņemta eksporta deklarācija. Saskaņā ar šīs pašas tiesību normas 3. punktu “produktu uzskata par importētu, kad trešajā valstī ir nokārtotas muitas formalitātes tā izlaišanai patēriņam” [Neoficiāls tulkojums].

9.

Saskaņā ar Regulas Nr. 3665/87 18. panta 1. punktu:

“Izlaišanai patēriņam vajadzīgo muitas formalitāšu nokārtošana apliecināma:

10.

Drošības naudas atmaksāšana ir sīki reglamentēta Regulas Nr. 3665/87 33. pantā.

11.

Ar vairākiem 1992. un 1993. gada lēmumiem Hauptzollamt apmaiņā pret nodrošinājumu uzņēmumam Ernst Kollmer avansā samaksāja eksporta kompensāciju ( 9 ) par vairākām liellopu gaļas kravām, kā to bija lūdzis attiecīgais eksportētājs. 1993. gada 10. augustā uzņēmums Ernst Kollmer kopā ar citiem dokumentiem nosūtīja Hauptzollamt Jordānijas 1993. gada 9. marta muitas deklarāciju, kurā apliecināts, ka eksportētā krava ir muitota. 1993. gadā Hauptzollamt šo dokumentāciju pieņēma kā pierādījumu eksportēto produktu izlaišanai patēriņam Jordānijā un tajā pašā gadā atmaksāja daļu drošības naudas. Pārējais nodrošinājums tika atbrīvots 1996. gada 30. aprīlī un 1998. gada 4. martā ( 10 ).

12.

Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) 1998. gadā veiktās pārbaudes gaitā tika konstatēts, ka daudzos gadījumos Jordānijas muitas dokumentos nebija apliecināta nedz ievedmuitas nodokļu samaksa, nedz šīs gaļas izlaišana patēriņam Jordānijā. Šie dokumenti tika atcelti vēl pirms nodokļu samaksas, jo attiecīgā prece patiesībā tika pārsūtīta uz Irāku (valsts, attiecībā uz kuru bija noteikts embargo). Šādi atgadījās tostarp arī ar muitošanas sertifikātu, ko bija uzrādījis uzņēmums Ernst Kollmer (lai arī pats eksportētājs saka, ka tas esot noticis, tam nezinot). Līdz ar to uzskatīdama, ka minētais eksportētājs patiesībā nav iesniedzis eksporta kompensācijas saņemšanai vajadzīgo pierādījumu, Hauptzollamt1999. gada 23. septembra lēmumā tam šo kompensāciju atprasīja. Tiesas sprieduma Ze Fu Fleischhandel un Vion Trading ( 11 ) rezultātā Hauptzollamt savu atprasījumu daļēji (proti, 1993. gadā atbrīvotā nodrošinājuma apmērā) atsauca noilguma dēļ, taču turpināja atprasīt no uzņēmuma Ernst Kollmer 1996. gada aprīlī un 1998. gada martā atbrīvotajai nodrošinājuma daļai atbilstošos gandrīz EUR 60000.

13.

Prasībā, ko uzņēmums Ernst Kollmer cēla Finanzgericht Hamburg, tas apgalvo galvenokārt, ka tiesībām no tā atprasīt tam piešķirto eksporta kompensāciju esot iestājies noilgums ( 12 ). Finanzgericht Hamburg šis uzņēmums apgalvoja, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktā noteiktais četru gadu noilguma termiņš sākas pārkāpuma izdarīšanas, nevis nodrošinājuma atbrīvošanas brīdī. Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punktā pārkāpuma hipotēze tiek skaidri un gaiši saistīta ar saimnieciskās darbības subjekta rīcību vai nolaidību, proti, šajā gadījumā – Jordānijas muitošanas sertifikāta uzrādīšanu. Šīs rīcības rezultātā – pieņemot, ka šis uzņēmums būtu nepamatoti uzdevies par esam tiesīgu saņemt kompensāciju, – Savienības budžetam ir nodarīts kaitējums, jo šis uzņēmums kā eksportētājs faktiski avansa maksājuma veidā no minētā budžeta jau bija saņēmis summu, kas atbilst kompensācijai, ko tas būtu tiesīgs saņemt.

14.

Savukārt Hauptzollamt šajā Finanzgericht Hamburg apgalvo, ka noilgums saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 3. pantu vēl nav iestājies, jo dies a quo ir brīdī, kad tiek atbrīvots nodrošinājums (šajā lietā – ne agrāk kā 1996. gadā), jo tikai tad ir galīgs lēmums par eksporta kompensācijas piešķiršanu un tikai tad rodas kaitējums Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē. Avansa maksājumam par nodrošinājumu ir drošības nauda, un tādējādi maksājuma veikšanas brīdī Savienības budžetam vēl nav radies nekāds kaitējums. Kamēr nodrošinājums vēl nav atbrīvots, Hauptzollamt joprojām ir iespēja atmaksāt drošības naudu vai to paturēt.

15.

Finanzgericht Hamburg ieskatā, tas, ka uzņēmums Ernst Kollmer uzrādīja nepareizu muitošanas sertifikātu, lai pierādītu, ka krava ir atmuitota patēriņam Jordānijā, ir Kopienu tiesību normas, konkrēti Regulas Nr. 3665/87 18. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpums. Ja Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē pārkāpums uzskatāms par izdarītu ar Kopienu tiesību normai pretrunā esošu saimnieciskās darbības subjekta vienkāršu rīcību vai nolaidību neatkarīgi no tā, kad radies kaitējums, brīdī, kad 1999. gadā tika atprasīta nepamatoti samaksātā eksporta kompensācija, noilgums jau būtu iestājies, jo saskaņā ar minēto tiesību normu noilguma termiņš ir četri gadi kopš pārkāpuma izdarīšanas. Turpretim gadījumā, ja uzskatāms, ka pārkāpums ir tikai tad, ja radies arī kaitējums, uzzināt, vai noilgums jau bija iestājies 1999. gadā, ir iespējams tad, ja noskaidro, vai kaitējums bija radies jau tad, kad 1992. vai 1993. gadā avansā tika samaksāta eksporta kompensācijai atbilstošā summa, vai arī tas radies brīdī, kad 1996. vai 1998. gadā tika atbrīvots nodrošinājums.

16.

Šādos apstākļos Finanzgericht Hamburg nolēma apturēt tiesvedību un uzdot šādus prejudiciālus jautājumus:

17.

Rakstveida apsvērumus šajā tiesvedībā iesniedza uzņēmums Ernst Kollmer, Grieķijas valdība un Eiropas Komisija.

18.

Saistībā ar pirmo prejudiciālo jautājumu uzņēmums Ernst Kollmer pauž piekrišanu uzskatam, ka vienīgais, kas nosaka noilguma termiņa sākšanos, ir 1. panta 2. punktā noteiktā pārkāpuma izdarīšana neatkarīgi no tā, kad rodas kaitējums (nedz, kad tas tiek atklāts). Savas tēzes pamatošanai tas atsaucas uz tiesiskās noteiktības principu (ciktāl tajā prasīts, lai termiņa sākšanās būtu paredzama). Tas uzskata, ka noteicošais priekšnosacījums tam, lai sāktos noilguma termiņš, ir saimnieciskās darbības subjekta konkrēta rīcība, nevis administratīvs lēmums, kas var tikt pieņemts brīdī, kas nav likumā noteikts.

19.

Grieķijas valdība apsvērumus izklāsta tikai par pirmo prejudiciālo jautājumu. Tās ieskatā, brīdis, ar kuru sākas noilguma termiņš, ir tad, kad kompetentā iestāde atklāj, ka samaksa notikusi nepamatoti (proti, šajā lietā – brīdis, kad muitas iestādes uzzināja par OLAF veiktās pārbaudes rezultātiem). Pēc Grieķijas valdības domām, tas ir skaidrs un objektīvs kritērijs, pēc kura nosakāms brīdis, kad sākas noilgums, jo tieši tad ir izpildītas visas prasības, lai varētu atprasīt nepamatoti samaksāto. Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punktu Grieķijas valdība interpretē tādējādi, ka tajā dalībvalstis ir apveltītas ar rīcības brīvību gan noteikt ilgākus noilguma termiņus, gan noteikt noilguma termiņa sākuma brīdi. Tāpēc, minētās valdības ieskatā, valstu tiesībās arīdzan var saskaņā ar minēto regulu noteikt, ka noilguma termiņš sākas brīdī, kad atklājas pārkāpums un kaitējums.

20.

Saistībā ar otro prejudiciālo jautājumu – gadījumā, ja Tiesa atbildētu, ka noilguma sākums ir atkarīgs no kaitējuma rašanās, – uzņēmums Ernst Kollmer uzskata, kas kaitējums rodas līdz ar brīdi, kad tiek veikts avansa maksājums, jo šis maksājums jau rada “izdevumus” Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē. Savas tēzes pamatošanai šis eksportētājs arī atsaucas uz plašo kaitējuma jēdzienu, kas izriet no sprieduma Chambre de commerce et d’industrie de l’Indre, kurā Tiesa nosprieda, ka “pat pārkāpumi, kuriem nav konkrētas finansiālas ietekmes, var būtiski ietekmēt Savienības finansiālās intereses” ( 13 ). Turklāt noilguma termiņam jāsākas ar likumu konkrēti noteiktā brīdī, kas saskaņā ar minētās regulas 3. panta 1. punktu ir pārkāpuma izdarīšanas brīdis, kurš likumā ir skaidri noteikts un paredzams saimnieciskās darbības subjektiem pat tad, ja tie neapzinājās un tiem nebija jāapzinās, ka tie izdara pārkāpumu. Uzņēmuma Ernst Kollmer ieskatā, noilguma sākumu padarot atkarīgu no administrācijas lēmuma atmaksāt drošības naudu, tas tiek padarīts atkarīgs no brīža, kas nav paredzams, jo likumā nav noteikts, kad minētais nodrošinājums jāatbrīvo ( 14 ).

21.

Uzņēmums Ernst Kollmer piebilst, ka izskatāmajā lietā Hauptzollamt nepienācīgi novilcināja nodrošinājuma atbrīvošanu, padarot to atkarīgu no faktiem, kam nav saistības ar šo strīdu. Šā apstākļa dēļ ir pareizi uzskatīt, ka pakārtot noilguma sākumu muitas iestāžu lēmumam par nodrošinājuma atbrīvošanu nozīmētu tām piešķirt neierobežotu rīcības brīvību izlemt, kad minētais termiņš sākas. Objektīvi ņemot, laikā, kad 1993. gada augustā Hauptzollamt tika uzrādīta Jordānijas muitas izdotā (nepareizā) deklarācija, kurā apliecināta eksportētās kravas muitošana (proti, izdarīts pārkāpums), ar eksporta kompensācijas avansa maksājumu jau tika radīti “nepamatoti izdevumi” Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē un līdz ar to arī nodarīts attiecīgais kaitējums, par kādu atbilstīgi minētajā spriedumā Chambre de commerce et d’industrie de l’Indre ( 15 ) teiktajam uzskatāms nopietns kaitējums Savienības finansiālajām interesēm. Pēc uzņēmuma Ernst Kollmer domām, “no saimnieciskās darbības subjekta rīcības vai nolaidības izrietošajam Kopienu tiesību normas pārkāpumam” var arī tūlītēji nesekot Savienības kopbudžetam nodarītā kaitējuma rašanās; tiem vienīgi jābalstās uz vieniem un tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem.

22.

Komisija – piedāvādama pārformulēt prejudiciālos jautājumus un atbildēt uz tiem kopīgi – uzskata, ka tādos gadījumos kā šajā lietā aplūkotais pārkāpums tiek, tā sacīt, “pabeigts” brīdī, kad tiek atbrīvots nodrošinājums. Tikai tobrīd sākas Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta noilguma termiņš, jo tikai tobrīd var pamatot un kvantificēt nepamatoti gūtā labuma atprasījumu. Galīgais lēmums par eksporta kompensācijas summu tiek pieņemts pēc tam, kad saņemti un izvērtēti eksporta sertifikāti, līdz ar to (vienlaikus) atbrīvojot atbilstošo nodrošinājumu, kura mērķis ir aizsargāt Savienības budžetu, kamēr nav izlemts jautājums par lūgtās eksporta kompensācijas tiesiskumu.

23.

Ja Tiesa sliektos uzskatīt, ka Kopienu tiesību pārkāpums šajā lietā izdarīts brīdī, kad tika uzrādīts nepareizais muitošanas sertifikāts, pēc Komisijas domām, šis pārkāpums uzskatāms par turpinātu pārkāpumu, kas nebeidzas, kamēr, muitas iestādei galīgi izlemjot par pieteicējam pienākošos eksporta kompensācijas summu, netiek atbrīvots nodrošinājums. Šajā lietā brīdī, kad uzņēmums Ernst Kollmer uzrādīja savu muitošanas sertifikātu, nebūt nebija skaidrs, vai kāds nepamatots labums reiz vispār būtu bijis, jo jautājums par tiesībām saņemt eksporta kompensāciju galīgi vēl nebija izlemts. Tāpēc, Komisijas ieskatā, šajos īpatnējos apstākļos nav iespējams padarīt noilguma sākumu atkarīgu no saimnieciskās darbības subjekta sākotnējās rīcības. Tādējādi kaitējums Savienības budžetam rodoties tikai brīdī, kad galīgi tiek izlemts, ka ir tiesības saņemt eksporta kompensāciju, jo tad tiek atbrīvots nodrošinājums. Tā kā šīs procedūras ir gaužām ilgas, noilguma sākumu saistot ar saimnieciskās darbības subjekta sākotnējo rīcību, nepamatoti piešķirto labumu praktiski nekad nebūtu savlaicīgi iespējams atprasīt.

24.

Ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu Finanzgericht Hamburg būtībā vēlas noskaidrot, vai tālab, lai Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais noilguma termiņš sāktos gadījumos, kad Savienības tiesību normas pārkāpums atklājas pēc kaitējuma rašanās, ir vajadzīgs, ne tikai lai būtu notikusi saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, bet gan lai būtu radies arī kaitējums Savienības kopbudžetam vai tās pārvaldītajiem budžetiem. Gadījumā, ja uz šo prejudiciālo jautājumu tiktu atbildēts apstiprinoši, iesniedzējtiesa turklāt vēlas noskaidrot arī to, kad kaitējums tālab uzskatāms par radušos, proti, vai tas rodas vai nu tad, kad tiek avansā samaksāta eksporta kompensācijai atbilstošā summa, vai arī tad, kad tiek atbrīvots atbilstošais nodrošinājums.

25.

Lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, būtībā jāinterpretē Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmā daļa, kurā teikts, ka prasības noilguma termiņš ir četri gadi no minētās regulas 1. pantā minētā pārkāpuma izdarīšanas brīža ( 16 ). Minētās regulas 3. panta 3. punktā dalībvalstīm ir pavērta iespēja piemērot termiņu, kas ir ilgāks par šā panta 1. punktā noteikto.

26.

Tāpēc saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmās daļas formulējumā teikto noilgums sākas ar brīdi, kad izdarīts pārkāpums, ko tās 1. panta 2. punkts definē kā “Kopienas tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem: mazinot vai zaudējot ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus”. Šī definīcija ietver gan tīšus, gan aiz neuzmanības izdarītus pārkāpumus, kuru dēļ var tikt piemērots administratīvs sods, kā arī citus pārkāpumus, kuru dēļ tiek vienīgi atņemts nepamatoti gūtais labums ( 17 ).

27.

Lai aizsargātu Eiropas Savienības finansiālās intereses, Regulā Nr. 2988/95 ir noteikta virkne vispārīgu noteikumu par pasākumiem, kas veicami, un administratīvajiem sodiem, kas piemērojami attiecībā uz pārkāpumiem, kuros tiek pārkāptas Eiropas Savienības tiesības visās tās politiku aptvertajās jomās un nodara kaitējumu Savienības finansiālajām interesēm.

28.

Ar Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmo daļu Savienības likumdevējs vēlējās noteikt vispārīgu noteikumu par noilgumu, kas piemērojams, ja vien nav neviena Savienības nozaru tiesiskā regulējuma, kurā būtu paredzēts īsāks termiņš, kas tomēr nedrīkst būs īsāks par trim gadiem, nedz valsts tiesiskā regulējuma, kurā būtu noteikts ilgāks noilguma termiņš ( 18 ). Minētās regulas 3. panta 1. punkta pirmās daļas noteikums attiecas uz visiem valstu un Savienības iestāžu pieņemtajiem administratīvas iedabas aktiem, ar kuriem domāts saukt pie atbildības par šādiem pārkāpumiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir administratīvi sodi minētās regulas 5. panta šaurā izpratnē vai arī pasākumi nepamatoti gūta labuma atņemšanai saskaņā ar tās 4. pantu, kā, piemēram, eksportētāja pārkāpumu rezultātā nepamatoti saņemtās eksporta kompensācijas atgūšana ( 19 ).

29.

Līdz Regulas Nr. 2988/95 pieņemšanai Savienības tiesībās nebija neviena noteikuma par noilgumu, kas būtu piemērojams attiecībā uz saimnieciskās darbības subjektu, kaitējot Savienības finansiālajām interesēm, nepamatoti saņemtā labuma atgūšanai. Pieņemdams minētās regulas 3. panta 1. punktu, Savienības likumdevējs vēlējās, pirmkārt, noteikt minimālo termiņu, kas piemērojams visās dalībvalstīs – tālab Savienības likumdevējs labprātīgi līdz četriem gadiem saīsināja laikposmu, kurā dalībvalstu iestādēm, rīkojoties Savienības budžeta vārdā un interesēs, ir vai bija jāatgūst nepamatoti gūtais labums ( 20 ). Otrkārt, likumdevējs piekrita atteikties no iespējas atgūt no Savienības budžeta nepamatoti saņemtās summas pēc tam, kad kopš strīdīgos maksājumus ietekmējošā pārkāpuma izdarīšanas pagājuši četri gadi ( 21 ). Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais noilguma termiņš attiecas arī uz pārkāpumiem, kas izdarīti, kamēr minētā regula vēl nebija stājusies spēkā ( 22 ), kā tas noticis šajā lietā aplūkotajā gadījumā ( 23 ).

30.

Minētais noilguma termiņš ir domāts tālab, lai noteiktu, cik ilgi valsts iestādes var rīkoties attiecībā uz pārkāpumiem, kas, izsakoties paša Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta vārdiem, kaitē vai varētu kaitēt Savienības finansiālajām interesēm. Dalībvalstīm, pārbaudot no Savienības budžeta veikto maksājumu tiesiskumu, ir vispārīgs pienākums ievērot rūpību, kurš izriet no LES 4. panta 3. punktā noteiktā vispārīgās rūpības pienākuma, kas savukārt nozīmē, ka pārkāpumu novēršanai vajadzīgie pasākumi tām jāveic tūlītēji ( 24 ). Gadījumā, ja četru gadu noilguma termiņš valsts iestādēm šķistu pārlieku īss, lai tās spētu celt prasības par visnotaļ sarežģītiem pārkāpumiem, valsts likumdevējs allaž var pieņemt noteikumu par ilgāku, šādiem pārkāpumiem pielāgotu noilgumu ( 25 ), kuram jāatbilst no tiesiskās noteiktības principa izrietošajām paredzamības un samērīguma prasībām ( 26 ).

31.

Šis tas sakāms jau, pirmkārt, par šīs tiesību normas formulējumu. Saskaņā ar minētās regulas 3. panta 1. punkta pirmo daļu prasības noilguma termiņš ir četri gadi no pārkāpuma izdarīšanas brīža. Šādi formulētā minētajā tiesību normā atsauces punkts noilguma termiņa sākumam ir pats pārkāpums, kā tas definēts minētās regulas 1. panta 2. punktā, un brīdis, kad tas “izdarīts”.

32.

Izskatāmajā lietā pārkāpuma sastāvu, kā norāda iesniedzējtiesa, veido apstāklis, ka uzņēmums Ernst Kollmer1993. gada 10. augustā uzrādīja nepareizu muitošanas sertifikātu, lai pierādītu, ka krava tikusi izlaista patēriņam Jordānijā, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 3665/87 18. panta 1. punktu.

33.

Pievēršoties tikai un vienīgi 3. panta 1. punkta formulējumam saistībā ar Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punktu, redzams, ka minētajā tiesību normā noilguma termiņa sākums nav padarīts atkarīgs no kāda rezultāta iestāšanās, jo tajā tiek runāts par “pārkāpuma izdarīšanu”, nevis tā “rezultātu”, proti, šajā tiesību normā teikts, ka tas, kas iezīmē termiņa sākumu, nav kaitējuma rašanās, bet gan saimnieciskās darbības subjekta konkrēta rīcība ( 27 ), ar kuru tiek pārkāpta Savienības tiesību norma. Apstiprinājums šai atziņai rodams šīs tiesību normas citu valodu versijās, no kurām nevienā nav minēts nekāds rezultāts, proti, angļu valodas versijā tiek lietots formulējums “when the irregularity [..] was commited”, savukārt vācu valodas versijā tiek runāts par “Begehung der Unregelmäßigkeit”, franču valodas versijā – par “réalisation de l’irrégularité”, itāļu valodā tiek norādīts uz “esecuzione dell’irregolarità” un portugāļu valodā – uz “data em que foi praticada a irregularidade” ( 28 ). Proti, visās tajās uzmanība ir vērsta galvenokārt uz pārkāpuma izdarīšanu, nevis tā sekām vai rezultātu.

34.

Savukārt regulas 1. panta 2. punktā, definējot “pārkāpumu”, tas tiek darīts, nosakot, ka ““pārkāpums” nozīmē Kopienas tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem” ( 29 ). Vēlējuma izteiksmes “varētu” lietošana šķiet norādām uz to, ka eksistē pārkāpums, pat ja kaitējums vēl nav radies vai nav galīgi konkretizējies, ja vien subjekta rīcība ir potenciāli spējīga to izraisīt ( 30 ).

35.

Visnotaļ iespējams, kā šajā lietā, ka pārkāpuma izdarīšanas brīdī nepamatotais labums nav kvantificējams ( 31 ). Taču tam nebūtu jāietekmē Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktā ietvertās normas interpretācija, jo īpaši, ja ņem vērā, ka “pat pārkāpumi, kuriem nav konkrētas finansiālas ietekmes, var būtiski ietekmēt Savienības finansiālās intereses” ( 32 ).

36.

Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmā daļa jau vairākkārtīgi ir tikusi izvērtēta Tiesā, kura, to piemērojot, allaž ņēmusi vērā tās formulējumu un ne reizi nav pakārtojusi noilguma sākšanos prasībai, lai būtu radies kaitējums. Šajā ziņā vispirmām kārtām jāatceras spriedums Handlbauer ( 33 ), kurā Tiesa pirmoreiz nosprieda, ka minētā tiesību norma, “nosakot lietas ierosināšanai četru gadu noilguma termiņu, ko skaita no pārkāpuma izdarīšanas brīža, neatstāj dalībvalstīm nekādu rīcības brīvību” ( 34 ), un ka 3. panta 1. punktā noteikto noilguma termiņu “sāk skaitīt no pārkāpuma izdarīšanas brīža” ( 35 ).

37.

Šis formulējums vēlāk tika burtiski atkārtots spriedumā Josef Vosding Schlacht‑, Kühl‑ und Zerlegebetrieb u.c. ( 36 ), kurā gluži tāpat kā šajā lietā tika aplūkoti avansā veiktie eksporta kompensāciju maksājumi par šīm pašām strīdīgajām liellopu gaļas kravām, kuras sākotnēji bija paredzēts nosūtīt uz Jordāniju, bet galu galā tika nosūtītas uz Irāku. Minētajā spriedumā Tiesa atkārtoja, ka attiecīgajām parādsaistībām principā jāiestājas noilgumam pēc četru gadu laikposma, kuru “sāk skaitīt no pārkāpumu izdarīšanas dienas” ( 37 ). Noilgums iestājas, “ja vien četru gadu laikā kopš šāda pārkāpuma izdarīšanas nav pieņemts neviens apturošs akts”, un tādējādi, “ja pārkāpums ir izdarīts kā pamata lietās [..], [šādam pārkāpumam] [..] noilgums iestājas 1997. gadā atbilstoši 1993. gada pārkāpuma precīzajam izdarīšanas datumam” ( 38 ), neliedzot gan dalībvalstīm iespēju noteikt ilgākus noilguma termiņus. Toreiz minētā sprieduma rezolutīvajā daļā Tiesa skaidri noteica, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzēto noilguma termiņu “sāk skaitīt no attiecīgā pārkāpuma izdarīšanas dienas”.

38.

Tāpēc, principā ievērojot gan attiecīgās tiesību normas formulējumu, gan to, kā līdz šim šo normu piemērojusi Tiesa, uzskatu, ka izskatāmajā lietā noilguma termiņš sācies līdz ar saimnieciskās darbības subjekta rīcību, kas kvalificējama kā Savienības tiesību normas pārkāpums, proti, līdz ar brīdi, kad 1993. gada 10. augustā uzrādīts muitošanas sertifikāts, kas izrādījies nepareizs un uzņēmumam Ernst Kollmer 1992. vai 1993. gadā veikto avansa maksājumu padarījis nepamatotu.

39.

Šajā ziņā nevaru piekrist Komisijas apsvērumu 30. punktā izklāstītajam viedoklim, ka šajā gadījumā ir “turpināts pārkāpums”, kas sācies ar minētā muitošanas sertifikāta uzrādīšanu un beidzies brīdī, kad, galīgi izlemjot par eksporta kompensācijas faktisko summu, tika atbrīvots nodrošinājums.

40.

Ievērojot, kā Tiesa “turpinātu vai atkārtotu pārkāpumu” definējusi spriedumā Vonk Dairy Products (“pārkāpums ir turpināts vai atkārtots Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē tad, ja to ir izdarījis tirgus dalībnieks, kas ekonomiskas priekšrocības gūst no tādu līdzīgu darījumu kopuma, kuri apdraud vienu un to pašu Kopienu tiesību normu”) ( 39 ) vai kādā citā kontekstā “turpinātu pārkāpumu” definējusi spriedumā Montecatini (“lai arī turpināta pārkāpuma jēdzienam dalībvalstu tiesību sistēmās ir visnotaļ atšķirīgas nozīmes, jebkurā gadījumā tas ietver vairākas nelikumīgas rīcības vai viena vienīga pārkāpuma īstenošanas darbības, kuras vieno kopīgs subjektīvais aspekts” [Neoficiāls tulkojums]) ( 40 ), ir skaidri redzams, ka viena muitas sertifikāta, kas izrādās nepareizs, uzrādīšana saistībā ar vienas liellopu gaļas kravas eksportēšanu nav uzskatāma par “turpinātu vai atkārtotu pārkāpumu”.

41.

No sistēmiskā viedokļa, kas, manuprāt, apstiprina šo secinājumu 38. punktā izklāstīto gramatisko interpretāciju, būtu jāatceras izteiktā atšķirība starp Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmās daļas formulējumu un to, kā dies a quo ir aprakstīta Regulā Nr. 800/1999 (kura piemērojama lauksaimniecības produktu eksportam, kas veikts kopš 1999. gada 1. jūlija, un tāpēc šajā lietā nav piemērojama). Šajā lietā ir būtiski, ka minētajā regulā nepamatoti saņemto eksporta kompensāciju atgūšanai (lai arī tikai gadījumā, ja saņēmējs rīkojies labticīgi) tiek paredzēts četru gadu noilguma termiņš, kas sākas “no dienas, kad labuma guvējam tika paziņots par galīgo lēmumu par kompensācijas piešķiršanu” (52. panta 4. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts) ( 41 ).

42.

Ņemot vērā Regulā Nr. 2988/95 teikto un tās mērķi, manis atbalstītā interpretācija, proti, ka noilguma sākums ir atkarīgs vienīgi no saimnieciskās darbības subjekta veiktās pārkāpuma izdarīšanas, un tālab nav vajadzīgs, lai jau būtu radies kāds kaitējums vai lai tas būtu kvantificējams, ir saskanīga arī ar šīs Tiesas izsecinātajām prasībām, ko attiecībā uz noilguma termiņiem izvirza princips par tiesisko noteiktību, kurai, protams, jābūt sabalansētai ar minētajā regulā paredzētās Savienības finansiālo interešu aizsardzības iedarbīgumu.

43.

Spriedumā Ze Fu Fleischhandel un Vion Trading (kas arī attiecas uz vācu uzņēmumiem avansā veikto eksporta kompensāciju samaksu par liellopu gaļas kravu eksportu uz Jordāniju, kuras galu galā nonāca Irāka) Tiesa nospriedusi, ka “tiesiskās drošības princips prasa, lai šī saimnieciskās darbības subjekta stāvoklis attiecībā uz tā tiesībām un pienākumiem pret valsts iestādi nevarētu tikt bezgalīgi apšaubīts [..]. [N]oilguma termiņš [..] jāpiemēro, izmeklējot šādu pārkāpumu, un, lai nodrošinātu tiesisko drošību, šis termiņš ir jānosaka iepriekš” ( 42 ). Turpinājumā tā piebildusi: “atzīstot dalībvalstu iespēju [..] iestādei piešķirt tik ilgu rīcības laiku” kā Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais, “zināmā veidā tiktu [vairots] valsts iestāžu kūtrums izmeklēt “pārkāpumus” Regulas Nr. 2988/95 1. panta izpratnē un vienlaicīgi uz ilgu laiku tiktu izslēgta tiesiskā nedrošība saimnieciskās darbības subjektiem, no vienas puses, un risks, no otras puses, pēc šāda perioda beigām vairs nespēt pierādīt, ka attiecīgās darbības bijušas likumīgas” ( 43 ).

44.

Tādējādi noilguma sākumu padarīt pilnībā atkarīgu no tādas valsts administrācijas rīcības, kas pavērtu iespēju galīgi konkretizēt kaitējuma apmēru, būtu pretrunā nupat izklāstītajai loģikai. Cīņa pret negatīvajām finansiālajam sekām, ko Savienības budžetam izraisa šajā jomā izdarītie pārkāpumi, patiešām varētu kļūt iedarbīgāka, ja noilguma termiņa sākums tiktu pārcelts uz brīdi, kad nodrošinājuma atmaksas rezultātā avansa maksājumu gadījumā kaitējums kļūst galīgs, kā to ierosina Komisija. Tomēr uzskatu, ka strīdīgās tiesību normas gramatiskā interpretācija nav pārmērīgi izstiepjama, ja tādējādi tiek bez ievērības atstātas no tiesiskās noteiktības (iepriekš izklāstītajā veidā) izrietošās prasības ( 44 ). Lai arī Komisija apgalvo, kas drošības nauda ir jāatmaksā brīdī, kad iestādes pieņem galīgu lēmumu par kompensācijas piešķiršanu, šī institūcija tomēr nepierāda, ka iestādēm būtu juridiski saistošs pienākums atbrīvot nodrošinājumu tieši šajā konkrētajā brīdī ( 45 ). Piekrītu uzņēmuma Ernst Kollmer apsvērumos izklāstītajam viedoklim, ka, ja nav šāda juridiski saistoša pienākuma atbrīvot nodrošinājumu likumā konkretizētā brīdī, netiek izpildīta noilguma termiņos ievērojamā paredzamības prasība, tādējādi saimnieciskās darbības subjektam radot tiesiskās nenoteiktības situāciju.

45.

Visbeidzot un saistībā ar iepriekš izklāstīto nepiekrītu arīdzan Grieķijas valdības piedāvātajam viedoklim, ka noilguma termiņš sākas brīdī, kad kompetentā iestāde atklāj, ka samaksa notikusi nepamatoti. Nerunājot jau par to, ka šādai Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta interpretācijai pamatojums nav rodams nevienā formulējumā ( 46 ), ja noilguma termiņš sāktos tikai no tā brīža, likumdevēja noteiktie termiņi principā varētu tikt pagarināti bezgalīgi, tādējādi paredzamības prasību neievērojot vispār. Noilguma sākums šādos gadījumos būtu atkarīgs no nekonkrēta brīža, kad iestādes uzsāk darbības, kas vajadzīgas, lai pārbaudītu saimnieciskās darbības subjekta veikto darījumu tiesiskumu. Tādējādi šim subjektam ne tikai uz nenoteiktu laiku tiktu radīta tiesiskā nenoteiktība, bet arī apgrūtināta iespēja pierādīt strīdīgās rīcības vai nolaidības tiesiskumu, kas būtu pretrunā tiesiskās noteiktības prasībām ( 47 ).

46.

Līdz ar to ierosinu atbildēt iesniedzējtiesai, ka tādās situācijās kā tiesvedībā a quo aplūkotā Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktais noilguma termiņš sākas dienā, kad izdarīts attiecīgais pārkāpums, kā tas definēts minētās regulas 1. panta 2. punktā, neatkarīgi no tā, kurā brīdī rodas kaitējums Savienības kopbudžetam vai tās pārvaldītajiem budžetiem.

47.

Ņemot vērā gan to, kā piedāvāts atbildēt uz pirmo iesniedzējtiesas prejudiciālo jautājumu, gan visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro prejudiciālo jautājumu nav jāatbild.

48.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt Finanzgericht Hamburg šādi: