1. 

Vai ar pasākumu, kas ir uzskatāms par Šengenas acquis noteikumu pilnveidošanu, kuru īstenošanā dažas valstis nepiedalās, var izveidot sadarbības formu ar šīm dalībvalstīm, un – ja tas tā ir – ar kādiem nosacījumiem?

2. 

Tas būtībā ir galvenais jautājums šajā tiesvedībā, kurā Spānijas Karaliste prasa Tiesai atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Regulas (ES) Nr. 1052/2013, ar ko izveido Eiropas Robežu uzraudzības sistēmu (Eurosur) ( 2 ), 19. pantu.

3.

Saskaņā ar Šengenas protokola ( 3 ) 4. pantu:

“Īrija un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste jebkurā brīdī var lūgt dalību dažos vai visos Šengenas acquis noteikumos.

Padome par šādu lūgumu pieņem lēmumu, pastāvot vienprātībai starp tās 1. pantā minētajiem locekļiem un attiecīgās valsts valdības pārstāvi.”

4.

Šengenas protokola 5. panta attiecīgajā daļā ir noteikts:

“1.   Priekšlikumiem un ierosmēm par to, kā pilnveidot Šengenas acquis, piemēro attiecīgos Līgumu noteikumus.

Šajā sakarā, ja vai nu Īrija, vai arī Apvienotā Karaliste nav pieņemamā laikā rakstiski paziņojusi Padomei, ka tā vēlas iesaistīties, Līguma par Eiropas Savienības darbību 329. pantā minēto atļauju uzskata par piešķirtu 1. pantā minētajām dalībvalstīm un Īrijai vai Apvienotajai Karalistei, ja viena no tām vēlas iesaistīties attiecīgajās sadarbības jomās.

2.   Ja uzskata, ka vai nu Īrija, vai arī Apvienotā Karaliste ir iesniegusi paziņojumu pēc lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar 4. pantu, tā trijos mēnešos tomēr var Padomei rakstiski paziņot, ka nevēlas piedalīties tāda priekšlikuma vai ierosmes īstenošanā. Tādā gadījumā Īrija vai Apvienotā Karaliste nepiedalās tāda priekšlikuma vai ierosmes pieņemšanā. [..]

[..]”

5.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1052/2013 preambulas 1. apsvērumu Eiropas Robežu uzraudzības sistēmas (“Eurosur”) izveide “ir nepieciešama, lai stiprinātu informācijas apmaiņu un operatīvo sadarbību starp dalībvalstu iestādēm, kā arī ar Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām, kas izveidota ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2007/2004 (“aģentūra”). Eurosur nodrošinās minētajām iestādēm un aģentūrai infrastruktūru un instrumentus, kas nepieciešami, lai uzlabotu situācijas apzināšanos un reaģēšanas spējas pie Savienības dalībvalstu ārējām robežām [..] nolūkā atklāt, novērst un cīnīties pret nelikumīgu imigrāciju un pārrobežu noziedzību un sekmēt labāku migrantu dzīvības aizsardzību un glābšanu”.

6.

Preambulas 15. apsvērumā ir paskaidrots, ka regulā “ir iekļauta norma par sadarbību ar kaimiņos esošām trešām valstīm, jo labi strukturēta un pastāvīga informācijas apmaiņa un sadarbība ar šīm valstīm, jo īpaši Vidusjūras reģionā, ir galvenie faktori Eurosur mērķu sasniegšanai”.

7.

Savukārt preambulas 16. apsvērumā ir paskaidrots, ka regulā “ir iekļauti tādi noteikumi par ciešas sadarbības iespēju ar Īriju un Apvienoto Karalisti, kas var palīdzēt labāk sasniegt Eurosur mērķus”.

8.

Preambulas 20. un 21. apsvērumā ir norādīts, ka regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās attiecīgi saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK ( 4 ) un Padomes Lēmumu 2002/192/EK ( 5 ). Tādējādi Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tām nav saistoša, un to šīm valstīm nepiemēro.

9.

19. pantā (“Sadarbība ar Īriju un Apvienoto Karalisti”) ir noteikts:

“1.   Šajā regulā informācijas apmaiņa un sadarbība ar Īriju un Apvienoto Karalisti var notikt, pamatojoties uz divpusējiem vai daudzpusējiem nolīgumiem, kas noslēgti starp Īriju vai Apvienoto Karalisti un vienu vai vairākām kaimiņos esošām dalībvalstīm, vai izmantojot reģionālus sadarbības tīklus, kā pamatā ir minētie nolīgumi. Valsts koordinācijas centri dalībvalstīs ir kontaktpunkti informācijas apmaiņai ar atbilstīgajām Īrijas un Apvienotās Karalistes iestādēm saistībā ar Eurosur. Pēc šo nolīgumu noslēgšanas par tiem informē Komisiju.

2.   Šā panta 1. punktā minētajos nolīgumos nosaka, ka valsts koordinācijas centrs dalībvalstī un atbilstīgā iestāde Īrijā vai Apvienotajā Karalistē apmainās tikai ar šādu informāciju:

3.   Aģentūras vai tādas dalībvalsts, kura nav minēto nolīgumu puse, kā noteikts 1. punktā, saistībā ar Eurosur sniegtu informāciju nevar darīt zināmu Īrijai vai Apvienotajai Karalistei, pirms nav saņemta aģentūras vai minētās dalībvalsts piekrišana. Dalībvalstij un aģentūrai ir saistošs atteikums darīt zināmu minēto informāciju Īrijai vai Apvienotajai Karalistei.

4.   Saskaņā ar šo pantu sniegtu informāciju ir aizliegts nodot tālāk vai citādāk paziņot trešām valstīm vai citām trešām personām.

5.   Šā panta 1. punktā minētajos nolīgumos paredz noteikumus par finanšu izmaksām, kas rodas saistībā ar Īrijas un Apvienotās Karalistes dalību minēto nolīgumu īstenošanā.”

10.

Spānijas Karaliste savā prasībā lūdz Tiesu:

11.

Eiropas Parlaments un Padome lūdz Tiesu:

12.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2014. gada 19. maija rīkojumu Īrijai, Apvienotajai Karalistei un Komisijai tika atļauts iestāties lietā Eiropas Parlamenta un Padomes prasījumu atbalstam.

13.

Vispirms varētu būt lietderīgi norādīt, ka Regula Nr. 1052/2013 tika pieņemta, pamatojoties uz LESD 77. panta 2. punkta d) apakšpunktu (pasākumi, kas vajadzīgi, lai pakāpeniski ieviestu integrētu ārējo robežu pārvaldības sistēmu). Neviens lietas dalībnieks šajā tiesvedībā neapstrīd šā juridiskā pamata izmantošanas pareizību. Tāpat starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka robežkontrole ir Šengenas acquis elements, kurā Īrija un Apvienotā Karaliste nepiedalās. Attiecīgi Īrija un Apvienotā Karaliste nepiedalījās Regulas Nr. 1052/2013 pieņemšanā.

14.

Šajā tiesvedībā Spānijas Karaliste izvirza tikai vienu pamatu par spēkā neesamību attiecībā uz minētās regulas 19. pantu. Būtībā Spānijas Karaliste apgalvo, ka minētā norma ir pretrunā Šengenas protokola 4. un 5. pantam. Šā apgalvojuma pamatošanai ir izvirzīti vairāki argumenti. Es tos apkopošu un apskatīšu tajā kārtībā, kas man šķiet visloģiskākā.

15.

Pirmkārt, Spānijas valdība apgalvo, ka Regulas Nr. 1052/2013 19. pants ir pretrunā Šengenas protokola 5. panta 1. punktam, jo tas ļauj Īrijai un Apvienotajai Karalistei piedalīties tādas Šengenas acquis jomas pilnveidošanā, kuru tās nav akceptējušas. Tiesa tik tiešām ir izskaidrojusi, ka Šengenas protokola 5. panta 1. punkts ir piemērojams tikai priekšlikumiem un ierosmēm par tādas Šengenas acquis jomas pilnveidošanu, kurā dalībvalstij ir atļauts piedalīties saskaņā ar minētā protokola 4. pantu ( 6 ).

16.

Otrkārt, Spānijas valdība norāda, ka Šengenas protokola 4. pantā ir noteikta īpaša procedūra Īrijas un Apvienotās Karalistes dalībai Šengenas acquis noteikumos, kas ir priekšnoteikums šo valstu dalībai minētā acquis pilnveidošanā. Taču tā uzskata, ka ar Regulas Nr. 1052/2013 19. pantu minētajam noteikumam tiek atņemta lietderīgā iedarbība, jo ar to ir izveidota ad hoc procedūra Īrijas un Apvienotās Karalistes dalībai tāda Šengenas acquis pilnveidošanā, kurā tās nepiedalās. Citiem vārdiem sakot, tiktu apieta 4. pantā paredzētā procedūra.

17.

Treškārt, Spānijas valdība apgalvo, ka Šengenas protokola 4. un 5. panta citāda interpretācija apdraudētu ar Regulu Nr. 1052/2013 izveidotās sistēmas konsekventumu. Tā argumentē, ka iespējamā dažādu līgumu noslēgšana, pamatojoties uz minētās regulas 19. pantu, palielina Eurosur sistēmas sadrumstalotību, un tāpēc tās konsekventuma nodrošināšanai būtu jāizveido īpaši pielāgošanas pasākumi. Taču Tiesa ir nospriedusi, ka “Šengenas acquis un tā nākotnē iespējamās pilnveidošanas saskaņotība nozīmē, ka šī acquis īstenošanā valstīm, kas piedalās, kad tās pilnveido šo acquis [..] [nav] jāparedz īpaši pielāgošanas pasākumi citām dalībvalstīm, kuras nav piedalījušās tādu pasākumu noteikšanā, kuri attiecas uz šīs pilnveidošanas iepriekšējiem posmiem” ( 7 ).

18.

Eiropas Parlaments un Padome, ko atbalsta Īrija, Apvienotā Karaliste un Komisija, apstrīd šos argumentus. Šie lietas dalībnieki uzsver, ka ar Regulas Nr. 1052/2013 19. pantu ir radīta iespēja izveidot ierobežotu sadarbības formu starp vienu vai vairākām dalībvalstīm, kuras piedalās Eurosur izveidē, no vienas puses, un Īriju un Apvienoto Karalisti, no otras puses. Viņuprāt, minēto sadarbību nevar pielīdzināt pilnīgai dalībai Eurosur sistēmā. Šie lietas dalībnieki arī norāda, ka Regulā Nr. 1052/2013 ir paredzēta iespēja izveidot sadarbības formas ar kaimiņos esošām trešām valstīm ( 8 ). Tie piebilst, ka būtu dīvaini, ja Īrija un Apvienotā Karaliste tiktu nostādīta situācijā, kas būtu sliktāka nekā kaimiņos esošo trešo valstu situācija. Vēl būtiskāk – saskaņā ar šo lietas dalībnieku viedokli jebkādas sadarbības formas ar Īriju un Apvienoto Karalisti aizliegšana būtu pretrunā to dalībvalstu interesēm, kuras izveidojušas Eurosur sistēmu, jo informācijas apmaiņa, kas atļauta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1052/2013 19. pantu, varētu galu galā sniegt labumu sistēmai kopumā.

19.

Būtībā galvenais jautājums šajā tiesvedībā ir tas, vai ar pasākumu, kas uzskatāms par tādu Šengenas acquis noteikumu pilnveidošanu (turpmāk tekstā – “Šengenas pilnveidošanas pasākums”), kuros dažas dalībvalstis nepiedalās, var likumīgi izveidot sadarbības formu ar šīm dalībvalstīm un – ja tas ir iespējams – ar kādiem nosacījumiem.

20.

Es apskatīšu šo jautājumu, izskaidrojot iemeslus, kāpēc dažādie Spānijas valdības izvirzītie argumenti, uz kuriem tā balsta savu pamatu, manuprāt, būtu jānoraida.

21.

Ar savu pirmo argumentu Spānijas valdība pēc būtības apgalvo, ka, pārkāpjot Šengenas protokola 5. panta 1. punktu, ar Regulas Nr. 1052/2013 19. pantu ir paredzēta Īrijas un Apvienotās Karalistes “piedalīšanās”Eurosur sistēmā.

22.

Vispirms būtu jāatceras, ka Šengenas protokolā, īpaši tā 3., 4. un 5. pantā, jēdziens “piedalīšanās” ir lietots ar divējādu nozīmi – kā piedalīšanās Šengenas pilnveidošanas pasākuma procesuālajos aspektos (pasākuma pieņemšana) un kā piedalīšanās Šengenas pilnveidošanas pasākuma materiāltiesiskajos aspektos (pasākuma piemērošana).

23.

Tiesa spriedumā Apvienotā Karaliste/Padome jau ir lēmusi, ka dalībvalsts nevar piedalīties Šengenas pilnveidošanas pasākumā, ja vien minētā dalībvalsts jau nav iepriekš piedalījusies Šengenas acquis jomā, kurā ietilpst veicamais pasākums vai ko šis pasākums pilnveido ( 9 ). Savā spriedumā Tiesa īpaši atsaucās uz pasākuma pieņemšanu [noteikšanu], jo prasītāja apgalvoja, ka, izslēdzot to no Regulas Nr. 2007/2004 pieņemšanas procesa, Padome bija pārkāpusi Šengenas protokola 5. pantu ( 10 ).

24.

Taču man ir skaidrs, ka Tiesas atziņas ir piemērojamas arī dalībvalsts dalībai Šengenas pilnveidošanas pasākuma materiāltiesiskajos aspektos. Citiem vārdiem sakot, dalībvalsts, kas nav akceptējusi daļu Šengenas acquis, nevar līdzās citām dalībvalstīm un ar līdzvērtīgiem nosacījumiem piedalīties tāda Šengenas pilnveidošanas pasākuma piemērošanā, kurš balstās uz minēto acquis. Šāda Šengenas protokola interpretācija ir atspoguļota arī Regulas Nr. 1052/2013 preambulā, proti, preambulas 20. un 21. apsvērumā ir noteikts, ka Īrija un Apvienotā Karaliste “nepiedalās šīs regulas pieņemšanā” un tām “šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro”. Šķiet, ka neviens šīs lietas dalībnieks neapstrīd šādu Šengenas protokola interpretāciju.

25.

Tāpēc es principā piekrītu Spānijas valdībai, ka ES likumdevēji nevar pieņemt Šengenas pilnveidošanas pasākumu, kas tās dalībvalstis, kuras nepiedalās pamatā esošajā Šengenas acquis, nostāda situācijā, kura ir būtībā vai lielā mērā līdzīga to dalībvalstu situācijai, kuras piedalās attiecīgajā acquis. Citiem vārdiem sakot, ar Šengenas pilnveidošanas pasākumu nevar paredzēt pēc būtības apslēptu to dalībvalstu piedalīšanos, kuras nav akceptējušas saistīto acquis. Šāds pasākums, manuprāt, būtu pretrunā gan Šengenas protokola 4., gan 5. pantam tiktāl, ciktāl tajos noteiktās procedūras un piedalīšanās nosacījumi tiktu pēc būtības apieti ( 11 ).

26.

Taču ir jānorāda, ka, manuprāt, Regulas Nr. 1052/2013 19. pants neparedz Īrijas un Apvienotās Karalistes nostādīšanu situācijā, kas ir būtībā vai lielā mērā līdzīga situācijai, kurā atrodas minēto regulu pieņēmušās dalībvalstis. Attiecīgi es neesmu pārliecināts, ka ar minēto noteikumu ir paredzēta Īrijas un Apvienotās Karalistes piedalīšanās forma Eurosur piemērošanā. Šādam secinājumam pretrunā ir vairāki elementi.

27.

Pirmkārt, kā ir norādījušas Īrijas un Apvienotās Karalistes valdības, Īrija un Apvienotā Karaliste nepiedalās Regulas Nr. 1052/2013 centrālajā mērķī, kas ir izveidot “kopīgu ietvaru” informācijas apmaiņai un sadarbībai starp dalībvalstīm un aģentūru, lai uzlabotu situācijas apzināšanu pie Savienības dalībvalstu ārējām robežām ( 12 ). Šajā nolūkā dalībvalstīm, kas piedalās Eurosur, ir piekļuve visai “sakaru tīklā” ( 13 ) iekļautajai informācijai un it īpaši “Eiropas situācijas attēlam” vai “kopējam pierobežas izlūkošanas attēlam” ( 14 ).

28.

Šī situācija ir ļoti atšķirīga no tās, kas attiecībā uz Īriju un Apvienoto Karalisti paredzēta Regulā Nr. 1052/2013. Proti, attiecīgajā normā ir tikai atļauta – ar konkrētiem nosacījumiem – ierobežota informācijas apmaiņa starp vienu vai vairākām dalībvalstīm, no vienas puses, un Īriju un Apvienoto Karalisti, no otras puses.

29.

Dalībvalstīm, kas ir ar Īriju un Apvienoto Karalisti noslēgto divpusējo vai daudzpusējo nolīgumu puses, ir atļauts apmainīties tikai ar to informāciju, kura noteikta Regulas Nr. 1052/2013 19. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktā. Šī informācija galvenokārt attiecas uz datiem, kas ir būtiski, lai novērtētu situāciju pie abu minēto valstu vai viņu kaimiņvalstu robežām ( 15 ). Turklāt dalībvalstīm, kas piedalās Eurosur, ir tikai atļauts piešķirt piekļuvi viņu pašu informācijai. Turpretim Īrijai vai Apvienotajai Karalistei nedrīkst darīt zināmu tādu informāciju, ko kāda cita dalībvalsts vai aģentūra sniegusi Eurosur kontekstā, bez attiecīgās dalībvalsts vai aģentūras iepriekšējas piekrišanas ( 16 ).

30.

Otrkārt, kā uzsver Padome un Eiropas Parlaments, Īrijai un Apvienotajai Karalistei nav piemērojami arī pārējie galvenie Eurosur sistēmas komponenti, kas izklāstīti Regulas Nr. 1052/2013 4.–7. pantā. Piemēram, šīm dalībvalstīm nav jāizveido valsts koordinācijas centri, kas atbilst minētās regulas 5. pantam. Tāpat Īrijai un Apvienotajai Karalistei nav jāveic minētās regulas 14.–16. pantā paredzētie pasākumi savu reaģēšanas spēju stiprināšanai.

31.

Treškārt, attiecīgā norma atļauj tikai sadarbības formas starp vienu vai vairākām dalībvalstīm, no vienas puses, un Īriju un Apvienoto Karalisti, no otras puses. Eurosur sistēmā nav paredzēta sadarbība vai citas sadarbības formas starp pēdējām iepriekš minētajām un aģentūru ( 17 ). Tā nav nesvarīga detaļa, jo aģentūras darbs ir būtisks Eurosur sistēmas ikdienas pārvaldībai un darbībai ( 18 ).

32.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, es nedomāju, ka var uzskatīt, ka ar attiecīgo normu tiek izveidota Īrijas un Apvienotās Karalistes piedalīšanās forma Eurosur piemērošanā. Attiecīgi es uzskatu, ka Regulas Nr. 1052/2013 19. pants nav pretrunā Šengenas protokola 5. panta 1. punktam.

33.

Attiecībā uz Spānijas valdības izvirzīto otro argumentu ir nepieciešams izvērtēt, vai Regulas Nr. 1052/2013 19. pants pēc būtības atņem Šengenas protokola 4. pantam lietderīgo iedarbību, ieviešot ad hoc procedūru dalībai tāda Šengenas acquis pilnveidošanā, kurā Īrija un Apvienotā Karaliste nepiedalās. Tas apdraudētu 4. panta mērķi, proti, pēc iespējas palielināt dalībvalstu dalību Šengenas acquis.

34.

Šis arguments ir rūpīgi jāizvērtē.

35.

Es apzinos nepieciešamību izvairīties no tādas situācijas, kurā dalībvalstis, kas nepiedalās noteiktā Šengenas acquis, patvaļīgi izvēlētos daļas no saistītajiem Šengenas acquis pilnveidošanas pasākumiem, savukārt ignorētu citas. Šāda neierobežota à la carte pieeja – pat šajā ES tiesību jomā, kurā zināma diferenciācija ir atļauta – būtu ne vien grūti savienojama ar dalībvalstu solidaritātes principu un dalībvalstu vienlīdzības saistībā ar Līgumiem principu, kas ir Eiropas integrācijas projekta pašā kodolā ( 19 ), bet šāda pieeja būtu arī nesaderīga ar Šengenas protokola 4. panta mērķi, kas – kā Tiesa ir norādījusi – ir censties nodrošināt pēc iespējas lielāku visu dalībvalstu dalību Šengenas acquis ( 20 ).

36.

Tomēr šajā lietā es neuzskatu, ka ES likumdevēji ir izvēlējušies à la carte pieeju attiecībā uz sadarbību ar Īriju un Apvienoto Karalisti Eurosur sistēmā, kas varētu apdraudēt Šengenas protokola 4. panta mērķi.

37.

Pirmkārt, kā iepriekš izskaidrots 26.–31. punktā, Īrijai un Apvienotajai Karalistei nav piemērojami galvenie Eurosur sistēmas aspekti. Regulas Nr. 1052/2013 19. pants pieļauj tikai ierobežotu sadarbības formu izveidi Eurosur piemērošanas jomā.

38.

Otrkārt, risks apdraudēt Šengenas protokola 4. panta mērķi, manuprāt, galvenokārt rastos, ja Šengenas pilnveidošanas pasākums nostādītu dalībvalstis, kas nepiedalās acquis, īpašā vai speciālā stāvoklī gadījumā, kad tas nav galvenokārt to dalībvalstu interesēs, kuras piedalās attiecīgajā pasākumā. Jebkāda sadarbība ar dalībvalstīm, kas nepiedalās Šengenas pilnveidošanas pasākumā, nebūtu jāapsver, ņemot vērā tikai minēto dalībvalstu nacionālās intereses. Tas, vai šāda sadarbība ir atbilstoša un – ja tas tā ir – kādā formā, manuprāt, ir galvenokārt politisks jautājums, kas jāizlemj ES likumdevējiem, un uz to attiecas tikai tiesas kontrole, kura aprobežojas ar pārbaudi, vai ir pieļauta acīmredzama kļūda novērtējumā ( 21 ).

39.

Attiecībā uz Regulu Nr. 1052/2013 man nav grūti piekrist tiem lietas dalībniekiem, kas ir apgalvojuši, ka iespēja veikt noteiktas informācijas apmaiņu ar Īriju un Apvienoto Karalisti par situāciju pie robežām ir arī Eurosur sistēmā iesaistīto dalībvalstu interesēs (un plašāk – visas Savienības interesēs). Sadarbība ar šīm valstīm faktiski nozīmētu, ka tiek palielināts uzraudzītās teritorijas ģeogrāfiskais tvērums un apmainītās informācijas apjoms, it īpaši tāpēc, ka Īrijas un Apvienotās Karalistes robežas ir daļa no Savienības ārējām robežām.

40.

Turklāt, kā Apvienotās Karalistes valdība norādīja tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, ir iespējams, ka informācija, ko dalībvalstis, kas noslēgušas nolīgumu ar Īriju un Apvienoto Karalisti, saņem no tām, var ar viņu valsts situācijas attēlu starpniecību būt pieejama arī citiem Eurosur dalībniekiem. Tāpēc arī citas dalībvalstis var gūt labumu – kaut arī tikai daļēju un netiešu – no nolīgumu noslēgšanas, pamatojoties uz Regulas Nr. 1052/2013 19. pantu.

41.

Treškārt, Spānijas izvirzītie argumenti pēc būtības ir līdzvērtīgi apgalvojumam, ka Šengenas protokola 4. un 5. pants Šengenas pilnveidošanas pasākuma piemērošanas jomā aizliedz jebkādu sadarbību ar dalībvalstīm, kas nepiedalās attiecīgajā pasākumā.

42.

Manā ieskatā šāds arguments nepārprotami ir kļūdains. Kā Komisija norādīja, izmantojot spilgtu metaforu – tas nozīmētu, ka Īrija un Apvienotā Karaliste kļūtu par sava veida “izstumtajiem”, ar kuriem noteiktās jomās nevarētu veidot nekāda veida attiecības. Šādas sekas šķiet nesamērīgas, jo tās nostādītu Īriju un Apvienoto Karalisti nelabvēlīgā situācijā, kas pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai tās mudinātu piedalīties Šengenas acquis un tā pilnveidošanā. Tas var radīt problēmas saistībā ar LES 4. panta 3. punktu. Kā Komisija uzsvēra tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai – lojālas sadarbības princips ir piemērojams abpusēji, proti, dalībvalstīm, kas nepiedalās Šengenas acquis, būtu jāatturas no pasākumiem, kuri var apdraudēt šā acquis pilnveidošanu, bet dalībvalstīm, kas piedalās attiecīgajā acquis, vajadzētu respektēt tās dalībvalstis, kuras izlēmušas nepiedalīties, un palīdzēt šīm dalībvalstīm.

43.

Turklāt šāda Šengenas protokola interpretācija radītu nelabvēlīgas sekas arī pārējām dalībvalstīm un ES kopumā, jo, kā minēts 39. un 40. punktā, sadarbība ar dalībvalstīm, kas nepiedalās noteiktā Šengenas acquis, var būt noderīga un vēlama, lai palielinātu saistīto Šengenas pasākumu iedarbīgumu. Visbeidzot, man ir grūti pieņemt, ka Šengenas pilnveidošanas pasākums leģitīmi varētu būt pamats sadarbībai ar kaimiņos esošām trešām valstīm ( 22 ), taču ne ar ES dalībvalstīm, kuras tajā nepiedalās. Es piekrītu tiem lietas dalībniekiem, kuri apgalvo, ka šo ES dalībvalstu situācija nedrīkst būt sliktāka kā to valstu situācija, kas nav ES dalībvalstis ( 23 ). Gandrīz pat nav jānorāda, ka – tā kā Regulas Nr. 1052/2013 19. un 20. pants ir lielā mērā vienādi – Spānijas izvirzītais arguments, šķiet, nozīmē, ka ar pēdējo no minētajām normām ir izveidota ad hoc piedalīšanās procedūra attiecībā uz kaimiņos esošām trešām valstīm. Tas patiesi būtu dīvains secinājums.

44.

Šo iemeslu dēļ, manuprāt, Regulas Nr. 1052/2013 19. pants neatņem Šengenas protokola 4. pantam lietderīgo iedarbību.

45.

Visbeidzot, atliek izvērtēt pēdējo Spānijas valdības izvirzīto argumentu, kas attiecas uz iespējamu Eurosur sistēmas vājināšanu. Tiek apgalvots, ka atšķirīgu ar Īriju un Apvienoto Karalisti noslēgtu nolīgumu līdzāspastāvēšana palielinātu minētās sistēmas sadrumstalotības risku un liktu Savienībai pieņemt īpašus finansiālus un administratīvus pielāgošanas pasākumus.

46.

Man jau no sākuma ir jāsaka – man šis arguments nešķiet pilnībā skaidrs. Es to saprotu tā, ka saskaņā ar Spānijas valdības viedokli atšķirīgu nolīgumu noslēgšana ar Īriju un Apvienoto Karalisti, iespējams, varētu traucēt Eurosur sistēmas raitai un iedarbīgai funkcionēšanai.

47.

Šajā ziņā es nekavētos uzskatīt par nesaderīgu ar Šengenas protokola 4. un 5. pantu tādu Šengenas pilnveidošanas pasākumā iekļautu noteikumu, ar kuru dalībvalstij, kas tajā nepiedalās, tiek sniegta iespēja ar savu rīcību ietekmēt minētā pasākuma piemērošanu vai īstenošanu.

48.

Taču es nesaprotu – un Spānijas valdība nav paskaidrojusi –, kāpēc tas tā būtu attiecībā uz Īriju un Apvienoto Karalisti, pamatojoties uz Regulu Nr. 1052/2013. Es neesmu pārliecināts, ka atšķirīgu nolīgumu noslēgšana, pamatojoties uz minētās regulas 19. pantu, varētu apdraudēt pareizu un iedarbīgu Eurosur sistēmas funkcionēšanu.

49.

Ir taisnība, ka dalībvalstis, kas noslēgušas nolīgumus ar Īriju un Apvienoto Karalisti, varētu nebūt spējīgas Eurosur saziņas tīklā apmainīties ar visu informāciju, kas iegūta, pamatojoties uz šiem diviem nolīgumiem. Taču nešķiet, ka šī papildu informācija – lai gan tā var būt vairāk vai mazāk noderīga dalībvalstīm, kas to saņem – ietekmē šo dalībvalstu spēju vai stimulus izpildīt savas saistības Eurosur sistēmas ietvaros. Tāpēc to dalībvalstu stāvoklis, kuras piedalās Eurosur un kuras nav noslēgušas nolīgumu ar Īriju vai Apvienoto Karalisti, nekādā veidā netiktu negatīvi ietekmēts. Drīzāk, kā jau izskaidrots, tās no tā varētu gūt labumu ( 24 ).

50.

Pašā Regulas Nr. 1052/2013 19. pantā šajā nolūkā ir iekļautas divas drošības klauzulas. Tā 1. punktā ir noteikts, ka par jebkuru nolīgumu, kas noslēgts, pamatojoties uz minēto noteikumu, tiek informēta Komisija. Ir skaidrs, ka šā noteikuma mērķis ir izvairīties no problēmām, kas rodas saistībā ar šādu nolīgumu noslēgšanu. Ja kāds no šiem nolīgumiem radītu problēmas saistībā ar tā saderīgumu ar sistēmu, kura izveidota ar Regulu Nr. 1052/2013, Komisijai būtu tiesības uzsākt pārkāpuma procedūru pret atbildīgajām dalībvalstīm.

51.

Vēl viena drošības klauzula ir iekļauta 19. panta 4. punktā, kurā noteikts, ka “saskaņā ar [19. pantu] sniegtu informāciju ir aizliegts nodot tālāk vai citādāk paziņot trešām valstīm vai citām trešām personām”. Šis noteikums šķiet piemērots, lai nodrošinātu tās informācijas konfidencialitāti, kura ir darīta zināma Īrijai un Apvienotajai Karalistei.

52.

Tāpēc man šķiet, ka jebkāda Eurosur sistēmas sadrumstalotība nerastos, pamatojoties uz Regulas Nr. 1052/2013 19. pantu noslēgtu nolīgumu rezultātā, bet gan būtu ar Šengenas jomu saistīto ES primāro tiesību noteikumu nenovēršamas sekas. Regulas 19. panta mērķis drīzāk ir ierobežot un racionalizēt šo sadrumstalotību, ieviešot vairākus īpašus un pārredzamus nosacījumus divpusēju un daudzpusēju nolīgumu noslēgšanai, kas ir ārpus Eurosur tvēruma. Patiesi, ja nebūtu tāda noteikuma kā 19. pants, dalībvalstīm būtu vēl lielāka brīvība noslēgt starptautiskus nolīgumus par informācijas apmaiņu, kas attiecas uz robežuzraudzību.

53.

Turklāt es konstatēju, ka Spānijas valdība nav arī paskaidrojusi, kāda veida īpaši pielāgošanas pasākumi Eiropas Savienībai būtu jāpieņem, lai nodrošinātu Eurosur sistēmas konsekventumu, ja Regulas Nr. 1052/2013 19. pantā paredzētie nolīgumi tiktu noslēgti.

54.

Ir skaidrs, ka Eiropas Savienībai nebūtu jāveic īpaši pielāgošanas pasākumi attiecībā uz izmaksām, kas rodas saistībā ar Regulas Nr. 1052/2013 19. pantā paredzētajiem nolīgumiem. Minētā panta 5. punktā ir noteikts, ka šajos nolīgumos “paredz noteikumus par finanšu izmaksām, kas rodas saistībā ar Īrijas un Apvienotās Karalistes dalību minēto nolīgumu īstenošanā”.

55.

Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka Spānijas valdības atsauce uz Tiesas judikatūru šajā kontekstā balstās uz kļūdainu šīs judikatūras izpratni. Spriedumā Apvienotā Karaliste/Padome Tiesa nosprieda, ka dalībvalstīm, kas pieņem Šengenas pilnveidošanas pasākumu, nav pienākuma veikt īpašus pielāgošanas pasākumus attiecībā uz dalībvalstīm, kuras nepiedalās attiecīgajā pasākumā vai saistītajā acquis ( 25 ). Taču tas nenozīmē, ka tām ir liegts šādi rīkoties, ja noteiktu pielāgošanas pasākumu pieņemšana varētu būt piemērota vai noderīga Šengenas acquis pilnveidošanai.

56.

Iepriekš minētā gaismā es uzskatu, ka ir noraidāms arī trešais arguments, uz kuru Spānijas Karaliste balsta savu pamatu.

57.

Es vēlētos apkopot savus konstatējumus kā vispārīgāku secinājumu.

58.

Es neesmu pārliecināts, ka ar Šengenas pilnveidošanas pasākumu, kurā dažas dalībvalstis nepiedalās, nevar izveidot noteiktas formas sadarbību ar šīm dalībvalstīm. Gluži pretēji – noteikta sadarbība ar tām var būt vēlama, ja ir ticams, ka tā uzlabos šādi izveidotās sistēmas iedarbīgumu.

59.

Taču, lai šāda sadarbība būtu saderīga ar Šengenas protokolā paredzētajiem noteikumiem, ir jāizpilda daži nosacījumi. Neapgalvojot, ka tie ir izsmeļoši, es uzskatu, ka ir īpaši svarīgi šādi nosacījumi.

60.

Pirmkārt, izveidotā sadarbība nevar būt apslēpta piedalīšanās pasākumā, kas apietu Šengenas protokola 4. un 5. pantā paredzētos nosacījumus un procedūras. Man šķiet, ka ir grūti noteikt skaidru kritēriju, kas ļautu nošķirt “piedalīšanos” un “sadarbību”. Taču īpaši svarīgi šajā ziņā šķiet tas, vai to dalībvalstu situācija, kuras nepiedalās Šengenas pilnveidošanas pasākumā, ir būtībā vai lielā mērā līdzīga to dalībvalstu situācijai, kuras piedalās attiecīgajā pasākumā.

61.

Otrkārt, šai sadarbībai nevajadzētu būt à la carte pieejas rezultātam, kas būtu pretrunā šo noteikumu mērķim, proti, veicināt visu dalībvalstu iespējami lielāku piedalīšanos Šengenas acquis un tā pilnveidošanā. Jebkāda sadarbība ar dalībvalstīm, kuras nepiedalās Šengenas pilnveidošanas pasākumā, būtu jāapsver, galvenokārt ņemot vērā to dalībvalstu intereses, kuras piedalās attiecīgajā pasākumā.

62.

Treškārt, šai sadarbībai nevajadzētu nostādīt dalībvalstis, kas nepiedalās šajā pasākumā, tādā situācijā, kurā tās ar savu rīcību būtu spējīgas ietekmēt ar pasākumu izveidotās sistēmas pareizu un iedarbīgu funkcionēšanu.

63.

Taču man nešķiet, ka Regulas Nr. 1052/2013 19. pantā ir atļauta tāda sadarbība ar dalībvalstīm, kas nepiedalās Eurosur sistēmā, kura radītu kādu no minētajām problēmām saistībā ar saderību ar Šengenas protokolu.

64.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Parlaments un Padome ir prasījuši piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, tad būtu jāpiespriež Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

65.

Saskaņā ar Reglamenta 140. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Īrijai, Apvienotajai Karalistei un Komisijai būtu pašām jāsedz savi tiesāšanās izdevumi.

66.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai: