1

Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 19. decembrī, CW tostarp lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Parlamenta 2013. gada 8. aprīļa lēmumu, ar ko tika noraidīts viņas lūgums sniegt palīdzību psiholoģiskās vardarbības dēļ, kuru, viņasprāt, tā ir cietusi no savu priekšnieku puses, un, otrkārt, piespriest Parlamentam atlīdzināt viņai zaudējumus.

2

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta “Godīgi un taisnīgi darba apstākļi” 1. punktā ir paredzēts:

“Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem.”

3

Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu – lietā piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) – 12.a panta 3. punktā ir noteikts:

“Psiholoģiska uzmākšanās” [vardarbība] ir jebkāda nepiedienīga rīcība, kas notiek kādā laika posmā, tā atkārtojas un ir sistemātiska un ietver fizisku rīcību, mutisku vai rakstu valodu, žestus vai citu tīšu rīcību, un kas varētu radīt kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei.”

4

Civildienesta noteikumu 24. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Savienība palīdz visiem ierēdņiem, jo sevišķi tiesvedībā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kuru ierēdnis vai viņa ģimenes loceklis guvis sava amata vai pienākumu dēļ.”

5

Parlaments 2006. gada 21. februārī pieņēma jaunus “[iekšējos noteikumus par padomdevēju komiteju, kas izskata jautājumus par vardarbību un tās novēršanu darba vietā]”, lai īstenotu Civildienesta noteikumu 12.a pantu (turpmāk tekstā – “iekšējie noteikumi”). No iekšējo noteikumu 9. panta izriet, ka ikvienam šīs iestādes darbiniekam, kurš saskaras ar problēmu, ko varētu uzskatīt par psiholoģisko vardarbību, vai kurš uzskata, ka viņa darbavietā pastāv šāda veida problēma, var iesniegt savu jautājumu padomdevējai komitejai, kas izskata jautājumus par vardarbību un tās novēršanu darbavietā (turpmāk tekstā – “komiteja” vai “padomdevēja komiteja par psiholoģisko vardarbību”). Iekšējo noteikumu 11. pantā ir paredzēts, ka komitejai darbinieks, kurš uzskata, ka ir cietis no psiholoģiskas vardarbības, ir jāuzklausa desmit darba dienu laikā pēc šīs personas pieteikuma saņemšanas. Atbilstoši iekšējo noteikumu 12.–14. pantam, ja komiteja to uzskata par vēlamu, tā var noformulēt ieteikumus vadībai, lai atrisinātu šo problēmu; lai nodrošinātu dokumentācijas virzību, tai ir jāsaglabā kontakts ar attiecīgo darbinieku un, ja ir nepieciešams, ar viņa priekšniekiem; un, ja problēma turpinās, minētā komiteja nosūta konfidenciālu ziņojumu Parlamenta ģenerālsekretāram, kurā ietver ieteikumus par īstenojamo darbību vai darbībām, un, kad tas šķiet atbildīgi, tā var lūgt Parlamentam norādījumus par detalizētas izmeklēšanas veikšanu.

6

Prasītāja 2003. gada 6. oktobrī tika pieņemta darbā Parlamentā kā palīgdarbiniece. Sākotnēji viņa tika piesaistīta “Infrastruktūras un mutiskās tulkošanas” ģenerāldirekcijas, tagad ĢD “Mutiskā tulkošana un konferences”, mutiskās tulkošanas direktorāta slovāku valodas mutiskās tulkošanas nodaļai. No 2004. gada 8. oktobra viņa šajā pašā nodaļā ir pieņemta darbā kā pagaidu darbiniece.

7

2008. gada 1. oktobrī prasītāja tika iecelta par pārbaudāmo ierēdni Parlamentā un piesaistīta čehu valodas mutiskās tulkošanas nodaļai (turpmāk tekstā – “nodaļa”). Amatā viņa tika apstiprināta 2009. gada 1. jūlijā.

8

Laikā no 2008. līdz 2010. gadam prasītāja un H. kdze nodaļā bija kolēģes. Kad atbrīvojās nodaļas vadītāja amats, viņas abas pieteica savas kandidatūras. Beidzoties atlases procedūrai, prasītājas kandidatūra tika noraidīta par labu H. kdzes (turpmāk tekstā – “nodaļas vadītāja”) kandidatūrai, kura šajā amatā tika iecelta 2010. gada 17. maijā.

9

Attiecības starp prasītāju un nodaļas vadītāju pasliktinājās, it īpaši pēc nodaļas sanāksmes, kas notika 2011. gada 23. maijā (turpmāk tekstā – “2011. gada 23. maija sanāksme”).

10

Šajā sakarā 2011. gada maijā, pēc tam, kad tika sagatavots nodaļas jautājumu saraksts sanāksmei, kurā piedalītos priekšnieki un kas bija paredzēta 2011. gada 13. maijā, radās konflikts starp prasītāju un vairākiem citiem nodaļas darbiniekiem, no vienas puses, un nodaļas vadītāju un citiem nodaļas darbiniekiem, kuri viņu atbalstīja, no otras puses. Būtībā jautājumi, kuri tika sagatavoti prasītājas kolēģes CQ uzraudzībā, ar nodaļas vadītājas starpniecību tika iesniegti mutiskās tulkošanas direktorāta direktoram (turpmāk tekstā – “direktors”). Direktors elektroniskā pasta vēstulē asi reaģēja uz šo jautājumu saturu, apšaubot, ka tie varētu atspoguļot visa nodaļas darbinieku kopuma viedokli. Tādēļ nodaļas vadītāja 2011. gada 12. maijā katram nodaļas darbiniekam nosūtīja e‑pasta vēstuli, kas bija noformulēta šādi: “[..] [Mutiskās tulkošanas nodaļas] kabīnes tulku vārdā ir sagatavoti jautājumi rītdienas sanāksmei kopā ar direkciju. Vai esi informēts par šiem jautājumiem, un vai tie pilnībā atspoguļo arī tavu viedokli? [..]”

11

Sanāksmē 2011. gada 23. maijā nodaļas vadītājai īpaši tika lūgts precizēt iemeslu, kādēļ viņa 2011. gada 12. maijā bija sūtījusi savu elektroniskā pasta vēstuli nodaļas darbiniekiem. Vairākus mēnešus ilgušās polemikas dēļ radās grūtības izstrādāt 2011. gada 23. maija sanāksmes protokola galīgo versiju. Šajā sakarā prasītāja un vairāki viņas kolēģi, tostarp arī CQ, vairākas reizes apstrīdēja protokola saturu un lūdza nodaļas vadītājai elektroniskā pasta vēstulē, kura nosūtīta visiem darbiniekiem, minēt tiem juridisko pamatu, kas ļauj tai pēdējā instancē pieņemt lēmumu par strīdīgās sanāksmes protokola saturu. 2011. gada 13. septembrī, pēc apspriešanās ar direktoru un atzīstot, ka šajā sakarā nepastāv rakstīts likums, nodaļas vadītāja nosūtīja nodaļas darbiniekiem elektroniskā pasta vēstuli, kurā bija paskaidroti principi, pēc kādiem tiek pieņemti protokoli, it īpaši tas, ka viņa kā nodaļas vadītāja varot atteikties labot sanāksmes protokolu, ja pieprasītie labojumi neatspoguļo ierosinājumus, kas izteikti sanāksmes laikā. 2011. gada 6. oktobrī prasītāja vēlreiz nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli visiem nodaļas darbiniekiem, tostarp nodaļas vadītājai, par 2011. gada 23. maija sanāksmes protokolu.

12

2012. gada 17. februārī direktors prasītājai nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli, liekot viņai izpildīt norādījumus, kurus viņš tai bija sniedzis ziņojumā, kuru viņš tā paša gada 1. februārī bija nodevis viņai tieši rokās, proti, elektroniskā pasta vēstulē, kas adresēta nodaļas darbiniekiem, tostarp nodaļas vadītājai, atvainoties par to, ka viņa ir uzskatījusi, ka nodaļas vadītāja neesot ievērojusi noteikumus par kandidātu atlases kritērijiem valodu kursiem, kuri tika organizēti vasaras periodā.

13

2012. gada 19. februārī prasītāja elektroniskā pasta vēstulē padomdevējas komitejas par psiholoģisko vardarbību priekšsēdētājam (turpmāk tekstā – “komitejas priekšsēdētājs”) skaidroja, ka “kopš 2012. gada 1. februāra viņa ir izjutusi pārmērīgu spiedienu no savu divu priekšnieku puses, ka viņa ir ļoti sarežģītā situācijā un ka tādēļ viņa gribētu lūgt profesionālu palīdzību”. Lai gan prasītāja savā elektroniskā pasta vēstulē komitejas priekšsēdētājam lūdza informēt viņu par iespēju tuvākajā laikā tikties, viņš nesniedza rakstveida atbildi uz minēto elektroniskā pasta vēstuli. Tad, 2012. gada 21. februārī, prasītāja sazinājās ar komitejas sekretāri W. kdzi, kura nākamajā dienā, nosūtot elektroniskā pasta vēstuli, atbildēja, ka komitejas priekšsēdētājs tobrīd pārceļoties uz jaunu biroju, tāpēc esot iespējams, ka viņš nesaņem sev adresētās elektroniskā pasta vēstules, un ieteica prasītājai sazināties ar E.‑H. kdzi vai R. kdzi, kuras abas esot padomdevējas komitejas par psiholoģisko vardarbību locekles un kurām abām arī ir nosūtīta šīs elektroniskā pasta vēstules kopija. Tieši nesazinoties ar minētajām komitejas loceklēm, prasītāja savā 2012. gada 22. februāra atbildes elektroniskā pasta vēstulē, kuras kopiju bija adresēta arī komitejas priekšsēdētājam, norādīja W. kdzei, ka viņa vēlētos saņemt komitejas priekšsēdētāja konsultāciju, tiklīdz tas būtu iespējams. Tad W. kdze viņai apstiprināja, ka viņas elektroniskā pasta vēstule visīsākajā iespējamajā termiņā tiks pārsūtīta komitejas priekšsēdētājam. Prasītāja norāda, ka no komitejas priekšsēdētāja nav saņēmusi nekādu atbildi uz šīm elektroniskā pasta vēstulēm.

14

2012. gada 29. martā prasītāja saņēma direktora paziņojumu, kurā tika informēta, ka, ņemot vērā viņas veselības stāvokli pēdējā laikā, viņa tiek atbrīvota no papildus tulka pienākumiem pildāmo uzdevumu izpildes. Kopš tā laika prasītāja pildīja vien savus galvenos pienākumus, proti, veica tulkošanu Briselē (Beļģija), kā arī divās citās Parlamenta darbavietās. Tāpat viņa turpināja apmeklēt arī poļu valodas kursus. Turklāt pēc sanāksmes, kura notika 2013. gada jūnija sakumā, direktors ar 2013. gada 11. jūnija paziņojumu, kas adresēts prasītājai, nosūtot kopiju nodaļas vadītājai, apstiprināja, ka prasītājai ir atļauts turpināt arodapmācību dienesta interesēs.

15

2012. gada 4. jūlijā tika iecelts jauns padomdevējas komitejas par psiholoģisko vardarbību priekšsēdētājs (turpmāk tekstā – “jaunais komitejas priekšsēdētājs”), un saskaņā ar Parlamenta apgalvojumu prasītāja vairākkārt tika aicināta sazināties ar komiteju.

16

2013. gada 5. februārī prasītāja atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam iesniedza Parlamentam lūgumu sniegt palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu (turpmāk tekstā – “lūgums sniegt palīdzību”). Pamatojot šo lūgumu, prasītāja sīki aprakstīja četrpadsmit incidentus vai notikumus, kuri, pēc viņas domām, katrs atsevišķi vai kopā esot uzskatāmi par psiholoģisku vardarbību no viņas nodaļas vadītājas un direktora puses. Prasītāja arī uzsvēra, ka šis incidentu saraksts neesot pilnīgs un ka “iestāde, kurā CQ iesniedza oficiālu lūgumu sniegt palīdzību un sūdzību, ir pilnībā informēta par situāciju, un ka tā ir pilnvarojusi [ģenerāldirektorāta “Mutiskā tulkošana un konferences”] ģenerāldirektoru veikt lietas izmeklēšanu”. Turklāt viņa apgalvoja, ka iespējamā vardarbība pret viņu esot īstenota dažādos veidos: “maldinoša komunikācija [“deceptive or misleading communications”], atteikums sazināties, pazemojoši komentāri, centieni īstenot publisku pazemojumu, apmelošana, spiediena izdarīšana, iebiedēšana un draudi, nepamatota atstādināšana no darba uzdevumu pildīšanas”. Visu šo notikumu dēļ viņa esot piedzīvojusi “izdegšanu [burnout]”, kuras dēļ ilgstoši bijusi slimības atvaļinājumā.

17

Lūgumā sniegt palīdzību, kurā viņa ar nožēlu norādīja, ka, neraugoties uz viņas pamudinājumiem un atgādinājumiem, ne komitejas priekšsēdētājs, ne kāds cits komitejas loceklis ar viņu nesazinājās pēc viņas 2012. gada 19. februāra elektroniskā pasta vēstules, prasītāja lūdza Parlamentam, pirmkārt, viņas nodaļas vadītāju un/vai direktoru pārcelt citā amatā vai pieņemt lēmumu ar līdzvērtīgu iedarbību, lai pasargātu viņu no šo cilvēku īstenotajām represijām, un, otrkārt, uzsākt plašu izmeklēšanu par viņas priekšnieku vadības metodēm un rīcību.

18

2013. gada 5. marta vēstulē ĢD “Personāls” ģenerāldirektors (turpmāk tekstā – “personāla ģenerāldirektors”) kā iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”), izsakot nožēlu par to, ka pirmā komunikācija, kuru prasītāja 2012. gada februārī bija centusies veidot ar padomdevēju komiteju par psiholoģisko vardarbību, “nenodrošināja viņas sūdzību plaša mēroga izvērtēšanu”, ieteica prasītājai vērsties padomdevējā komitejā par psiholoģisko vardarbību, kura, tā kā tai ir plašas pilnvaras padziļināti izvērtēt visus iespējamos psiholoģiskās vardarbības gadījumus un sagatavot ieteikumus, vislabāk varot pārbaudīt, vai viņas aprakstītie fakti var tikt uzskatīti par psiholoģisku vardarbību. Lai atvieglotu vēršanos komitejā, šajā vēstulē bija norādīta jaunā priekšsēdētāja kontaktinformācija. Taču 11. marta atbildes vēstulē uz šo ieteikumu prasītāja vispirms norādīja, ka viņa jau esot “izsmēlusi šo iespēju”, jo viņa jau esot “mēģinājusi sūdzēties padomdevējā komitejā par psiholoģisko vardarbību”, un pēc tam precizēja, ka palīdzības pieprasījumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam viņa ir iesniegusi tieši tādēļ, ka komiteja, pie kuras viņa ir vērsusies vispirms, neesot pildījusi savu uzdevumu, kāds tai paredzēts iekšējos noteikumos. Prasītājas juriskonsults precizēja, ka šādā kontekstā viņš uzskatot, ka “šāds [personāla ģenerāldirektora] ieteikums ir apkaunojošs un nepieņemams”.

19

2013. gada 8. aprīļa lēmumā, kurš prasītājai tika paziņots 10. aprīlī, iecēlējinstitūcija personāla ģenerāldirektora personā, pēc lūguma sniegt palīdzību izskatīšanas un ņemot vērā informāciju par situāciju, kāda valda nodaļā, ko tā ir noskaidrojusi, vērtējot sūdzību par psiholoģisko vardarbību, kuru iesniegusi prasītājas kolēģe šajā nodaļā, šajā gadījumā CQ (skat. spriedumu CQ/Parlaments, F‑12/13, EU:F:2014:214), noraidīja prasītājas lūgumu sniegt palīdzību (turpmāk tekstā – “lēmums par atteikumu sniegt palīdzību”).

20

Šajā sakarā iecēlējinstitūcija izteica nožēlu par to, ka prasītāja atsakās vērsties padomdevējā komitejā par psiholoģisko vardarbību, jo šādas attieksmes dēļ iecēlējinstitūcijai netiekot nodrošināts “vērtīgs atzinums par prasītājas apgalvojumiem, jo padomdevējai komitejai par psiholoģisko vardarbību esot labākas iespējas veikt plaša mēroga izmeklēšanu, kādu lūgusi [prasītāja]”.

21

Tādējādi, neraugoties uz to, ka netika iesniegts pieprasījums padomdevējai komitejai par psiholoģisko vardarbību, iecēlējinstitūcija, izskatījusi prasītājas iesniegto apjomīgo dokumentāciju un saņēmusi informāciju par situāciju, kāda valda nodaļā, kas iegūta no citas izmeklēšanas, kuru komiteja veica tajā pašā nodaļā, nolēma noraidīt prasītājas lūgumu sniegt palīdzību. Faktiski, izvērtējot katru strīdīgo prasītājas izklāstīto notikumu, iecēlējinstitūcija uzskatīja, ka tie ir maznozīmīgi vai nu tādēļ, ka tie jau ir tikuši aplūkoti, kad prasītāja apstrīdēja savu novērtējuma ziņojumu par 2011. gadu (turpmāk tekstā – “2011. gada novērtējuma ziņojums”), vai arī tādēļ, ka runa bija par likumīgiem iecēlējinstitūcijas vai prasītājas priekšnieku lēmumiem vai rīcību, atbildot uz pašas prasītājas rīcību.

22

Prasītāja 2013. gada 9. jūlijā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par lēmumu par atteikumu sniegt palīdzību. Ar tā paša gada 23. oktobra lēmumu iecēlējinstitūcija Parlamenta ģenerālsekretāra personā noraidīja sūdzību attiecīgajā stadijā kā priekšlaicīgu (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”). Šajā sakarā iecēlējinstitūcija it īpaši uzsvēra, ka, piemērojot Civildienesta noteikumu 24. pantu, tai pasākumi ir jāveic vienīgi tad, kad ir konstatēti pieprasījuma izcelsmes fakti, un ka Parlamentā tieši padomdevējai komitejai par psiholoģisko vardarbību ir jāveic izmeklēšana gadījumā, kad tiek apgalvots, ka ir notikusi psiholoģiska vardarbība. Taču prasītāja esot atteikusies savu gadījumu iesniegt izskatīšanai komitejā.

23

Atgādinot viņai, ka atbilstoši judikatūrai, ja pastāv sarežģītas attiecības, proti, konflikti starp ierēdni un viņa priekšnieku, tas pats par sevi nav uzskatāms par psiholoģiskās vardarbības pierādījumu, iecēlējinstitūcija informēja prasītāju, ka tā ir lūgusi jaunajam komitejas priekšsēdētājam, kurš amatā ir kopš 2012. gada 4. jūlija, sazināties ar viņu, lai izskaidrotu, kā notiek procedūra padomdevējā komitejā par psiholoģisko vardarbību, un lai viņa, ņemot vērā sniegto informāciju, varētu izlemt turpināt vai neturpināt šo procedūru.

24

2014. gada 15. janvārī, šajā gadījumā pēc tam, kad bija iesniegta šī prasība, jaunais komitejas priekšsēdētājs sazinājās ar prasītāju. Viņi satikās tā paša gada 20. janvārī. Tās pašas dienas elektroniskā pasta vēstulē jaunais komitejas priekšsēdētājs apliecināja, ka prasītājai ir iespēja neoficiāli un “jebkurā laikā, kas viņai šķiet piemērots” vērsties padomdevējā komitejā par psiholoģisko vardarbību.

25

Prasītāja lūdz Civildienesta tiesu:

26

Parlaments lūdz prasību noraidīt kā nepamatotu un piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27

Tiesas sēdes sagatavošanas ziņojumā, par kuru lietas dalībniekiem ir paziņots 2014. gada 21. novembrī, Civildienesta tiesa procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva tiem jautājumus. Lietas dalībnieki pienācīgi atbildēja uz šiem pieprasījumiem, un tiesas sēdē, kas notika 2014. gada 11. decembrī, katram no tiem bija iespēja sniegt apsvērumus par savām attiecīgajām atbildēm.

28

Šajā sakarā prasītāja it īpaši apstiprināja, ka viņai ir bijusi attālināta piekļuve savai Parlamenta elektroniskajai pastkastītei un ka viņa ir piedalījusies četrās vasaras skolās, tostarp angļu valodas vasaras skolā 2004. gadā. Savukārt Parlaments skaidroja, ka komitejas priekšsēdētājs nav atbildējis uz prasītājas 2012. gada 19. februāra elektroniskā pasta vēstuli tādēļ, ka viņš 2012. gada 25. janvārī stājās jaunā amatā citā ģenerāldirekcijā, turklāt uzsverot, ka vēlāk viņš ir centies sazināties ar prasītāju, atbildot uz 2012. gada 19. februāra elektroniskā pasta vēstuli. Attiecībā uz prasītājas norīkošanu darbā čehu valodas nodaļā, lai gan pirms tam viņa ir strādājusi slovāku valodas mutiskās tulkošanas nodaļā, Parlaments norādīja, ka nav saglabājušās liecības par sūdzību par psiholoģisko vardarbību, ko prasītāja iesniedza tajā laikā, un ka norīkojuma maiņa notika laikā, kad prasītāja tika iecelta par pārbaudāmo ierēdni. Attiecībā uz padomdevēju komiteju par psiholoģisko vardarbību Parlaments norādīja, ka šai komitejai noteikti nav pilnvaru iecēlējinstitūcijas vārdā lemt par lūgumu sniegt palīdzību, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 24. pantu, un tādēļ tā nevarēja nolemt noraidīt šādu lūgumu.

29

Turklāt 2014. gada 5. decembra vēstulē prasītāja, pirmkārt, noformulēja komentārus, kurus papildināja trīs jauni pielikumi, par tiesas sēdes sagatavošanas ziņojumu un, otrkārt, atbilstoši Reglamenta 57. pantam iesniedza jaunu pierādījumu priekšlikumu saistībā it īpaši ar divām ar zvērestu apliecinātām liecībām, kuras snieguši divi viņas kolēģi un kuras pievienotas aizstāvības rakstam. Civildienesta tiesa nolēma šos dokumentus pievienot lietai un nepabeigt mutvārdu procesu, beidzoties tiesas sēdei, lai ļautu Parlamentam sniegt savus iespējamos apsvērumus par šiem jaunajiem dokumentiem, ko tas arī izdarīja 2014. gada 17. decembrī.

30

Vēl tajā pašā 2014. gada 5. decembra vēstulē prasītāja lūdza Civildienesta tiesu gadījumā, ja tiktu uzskatīts, ka čehu valodā rakstīto elektroniskā pasta vēstuļu, kuras viņa apstrīdējusi savā atbildes rakstā, tulkojumu angļu valodā, ko veicis Parlaments, precizitāte ir būtiska, lai varētu pieņemt lēmumu šajā lietā, uzdot šo vēstuļu tulkošanu veikt neatkarīgam tulkotājam.

31

2014. gada 18. decembrī Civildienesta tiesa pabeidza mutvārdu procesu.

32

Prasījumu par atcelšanu, kas formāli ir vērsti pret sūdzības noraidīšanu, sekas ir tādas, ka Civildienesta tiesa izskata pārsūdzēto aktu, jo šiem prasījumiem nav autonoma satura (šajā ziņā skat. spriedumus Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 8. punkts, un CQ/Parlaments, EU:F:2014:214, 69. punkts).

33

Taču šajā lietā pamatojums, kāds norādīts lēmumā par sūdzības noraidīšanu, atšķiras no tā, kāds ir lēmumā par atteikumu sniegt palīdzību, jo prasījumiem par lēmuma noraidīt sūdzību atcelšanu ir autonoms saturs, un tādēļ ir jālemj arī par to pamatotību. Turklāt lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir precizēti vairāki lēmuma par atteikumu sniegt palīdzību pamatojuma aspekti. Tādēļ, ņemot vērā pirmstiesas procedūras evolutīvo raksturu, šis pamatojums ir jāņem vērā, arī vērtējot lēmuma par atteikumu sniegt palīdzību likumību, jo ir uzskatāms, ka šis pamatojums ir sakritis ar minēto aktu (skat. spriedumu Mocová/Komisija, F‑41/11, EU:F:2012:82, 21. punkts).

34

Pamatojot savu prasību, prasītāja oficiāli izvirza divus lēmuma par atteikumu sniegt palīdzību un lēmuma par sūdzības noraidīšanu atcelšanas pamatus. Pirmajam pamatam ir trīs daļas – pirmā ir saistīta ar acīmredzamām kļūdām vērtējumā un ar korelatīvu Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta pārkāpumu, otrā ir saistīta ar pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, bet trešā – ar pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses un pienākuma sniegt palīdzību, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 24. pantā, pārkāpumu, kā arī Hartas 31. panta 1. punkta pārkāpumu. Otrajam pamatam ir divas daļas – pirmā ir saistīta ar pienākuma sniegt palīdzību, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 24. pantā, pārkāpumu, bet otrā – ar labas pārvaldības principa, pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses un Hartas 31. panta 1. punkta pārkāpumu.

35

Tādēļ prasītāja sava prasības pieteikuma 112. un 113. punktā ir skaidri norādījusi, ka pirmais izvirzītais pamats attiecas uz to lūguma sniegt palīdzību noraidījuma pamatu tiesiskumu pēc būtības, kas izklāstīti lēmumā par atteikumu sniegt palīdzību, savukārt otrais pamats attiecas uz pamatojumu saistībā ar sūdzības it kā priekšlaicīgo raksturu, kas minēts lēmumā par sūdzības noraidīšanu. Tādēļ ir jāsaprot, kā prasītāja to skaidroja tiesas sēdē, ka pirmais pamats ir saistīts ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un ar korelatīvu Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta, kā arī Hartas 31. panta 1. punkta pārkāpumu, bet otrais pamats ir saistīts ar pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses un Civildienesta noteikumu 24. pantā paredzētā pienākuma sniegt palīdzību pārkāpumu.

36

Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Civildienesta noteikumu 24. pants ir paredzēts, lai aizsargātu Eiropas Savienības ierēdņus no psiholoģiskas vardarbības vai necienīgas izturēšanās, lai kāda tā būtu, ko īsteno ne tikai trešās personas, bet arī viņu priekšnieki vai kolēģi (spriedumi V./Komisija, 18/78, EU:C:1979:154, 15. punkts; Schmit/Komisija, T‑144/03, EU:T:2005:158, 96. punkts, un Lo Giudice/Komisija, T‑154/05, EU:T:2007:322, 135. punkts).

37

Atbilstoši pienākumam sniegt palīdzību, gadījumā, ja ir noticis incidents, kas nav saderīgs ar kārtību un mieru dienestā, administrācijai ir aktīvi jāiejaucas un ātri, kā arī, ņemot vērā ierēdņu intereses, jāreaģē atbilstīgi apstākļiem konkrētajā gadījumā, lai konstatētu faktus un, apzinot lietas apstākļus, izdarītu atbilstīgus secinājumus. Šim nolūkam pietiek ar to, ka ierēdnis, kurš lūdz viņu aizsargāt no savas iestādes, sniedz sākotnējus pierādījumus par uzbrukumu faktiskumu, no kuriem tas ciešot. Saņemot šādus pierādījumus, attiecīgajai iestādei ir jāveic visi atbilstīgie pasākumi, it īpaši uzsākot izmeklēšanu, lai, sadarbojoties ar sūdzības iesniedzēju, konstatētu faktus, kas ir sūdzības pamatā (spriedumi Koutchoumoff/Komisija, 224/87, EU:C:1989:38, 15. un 16. punkts; Tallarico/Parlaments, T‑5/92, EU:T:1993:37, 31. punkts; Campogrande/Komisija, T‑136/98, EU:T:2000:281, 42. punkts; Schochaert/Padome, T‑136/03, EU:T:2004:229, 49. punkts, un Lo Giudice/Komisija, EU:T:2007:322, 136. punkts).

38

Gadījumā, kad tiek apgalvots, ka ir notikusi psiholoģiska vardarbība, pienākums sniegt palīdzību it īpaši ir saistīts ar administrācijas pienākumu nopietni, ātri un pilnīgi konfidenciāli pārbaudīt sūdzības psiholoģiskās vardarbības jomā un informēt sūdzības iesniedzēju par viņa sūdzības iznākumu (spriedums Klug/EMEA, F‑35/07, EU:F:2008:150, 74. punkts).

39

Saistībā ar pasākumiem, kas jāīsteno situācijā, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumu 24. pants, administrācijai ir plaša novērtējuma brīvība, ko pārbauda Savienības tiesa, pasākumu un Civildienesta noteikumu 24. panta piemērošanas līdzekļu izvēlē. Tādējādi Savienības tiesai ir jāvērtē vienīgi tas, vai attiecīgā iestāde ir ievērojusi saprātīgas robežas un nav savu novērtējuma brīvību izmantojusi acīmredzami kļūdaini (skat. spriedumus Haas u.c./Komisija, T‑3/96, EU:T:1998:202, 54. punkts; Schmit/Komisija, EU:T:2005:158, 98. punkts, un Lo Giudice/Komisija, EU:T:2007:322, 137. punkts).

40

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka iestāde drīkst piemērot disciplinārsodu ierēdņiem, par kuriem iesniegta sūdzība par psiholoģisko vardarbību, neatkarīgi no tā, vai runa ir vai nav par iespējamā cietušā priekšnieku, vai arī nolemt tos pārcelt citā amatā tikai tad, ja iestādes uzdotie pasākumi skaidri pierāda, ka attiecīgie ierēdņi rīkojas tā, ka tas kaitē pareizai dienesta darbībai vai aizskar cita ierēdņa cieņu un reputāciju (spriedumi Katsoufros/Tiesa, 55/88, EU:C:1989:409, 16. punkts; Dimitriadis/Revīzijas palāta, T‑294/94, EU:T:1996:24, 39. punkts, un Schmit/Komisija, EU:T:2005:158, 108. punkts).

41

Jēdziens “psiholoģiskā vardarbība” ir definēts kā “ļaunprātīga rīcība”, kura, pirmkārt, izpaužas kā fiziska rīcība, mutiska vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība, kura ir “pastāvīga, atkārtojas vai ir sistemātiska”, kas nozīmē, ka psiholoģiska vardarbība ir jāsaprot kā process, kas noteikti turpinās laikā un kas saistīts ar atkārtotām vai turpinātām darbībām, kuras ir “tīšas” pretstatā “netīšām” darbībām. Otrkārt, lai ietilptu šajā jēdzienā, šai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai jārada kaitējums personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei (skat. spriedumu CQ/Parlaments, EU:F:2014:214, 76. un 77. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

42

Tātad nav jākonstatē, vai šī fiziskā rīcība, mutiskā vai rakstu valoda un žesti ir veikti ar nodomu radīt kaitējumu kādas personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei. Citiem vārdiem, psiholoģiska vardarbība var pastāvēt arī tad, ja nav pierādīts, ka persona, kura tiek vainota vardarbībā, ar savu rīcību būtu vēlējusies diskreditēt cietušo vai ar nolūku pasliktināt viņa darba apstākļus. Pietiek ar to vien, ka šāda rīcība, ja tā īstenota labprātīgi, ir radījusi šādas sekas (skat. spriedumus Cantisani/Komisija, F‑71/10, EU:F:2012:71, 89. punkts, un CQ/Parlaments, EU:F:2014:214, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Visbeidzot, tā kā attiecīgajai rīcībai atbilstoši Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktam ir jābūt ļaunprātīgai, no tā izriet, ka rīcības atzīšana par vardarbību ir pakļauta nosacījumam, ka uz rīcību attiecas pietiekami objektīva realitāte tādā nozīmē, ka objektīvs un saprātīgs novērotājs, kam ir normāls jūtīgums un kurš atrodas tādos pašos apstākļos, to uzskatītu par pārmērīgu un kritizējamu (spriedums Skareby/Komisija, F‑42/10, EU:F:2012:64, 65. punkts).

44

Prasītājas izvirzītie pamati ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

45

Šajā pamatā prasītāja norāda, ka, atsakoties atzīt, ka viņas minētie fakti, it īpaši tos aplūkojot plašākā kontekstā, ir uzskatāmi par psiholoģisko vardarbību, ko īsteno nodaļas vadītāja un direktors, iecēlējinstitūcija ir pieļāvusi vairākas acīmredzamas kļūdas pastāvošo faktu vērtējumā un attiecīgi kļūdaini secinājusi, ka psiholoģiskas vardarbības Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē nav, tādējādi neņemot vērā šo normu, kā arī Hartas 31. panta 1. punktu.

46

Pamatojot šo pamatu, prasītāja precizē visu “konkrēto incidentu” virkni, kurus viņa ir identificējusi kā tādus, kuri gan atsevišķi, gan kopā ir uzskatāmi par pret viņu vērstu psiholoģisku vardarbību.

47

Šie dažādie “konkrētie incidenti”, kas jāvērtē kā tādi, kuri ir pamats arī pirmajā pamatā minētajiem iebildumiem, pēc prasītājas domām, ir ietilpināmi un jāvērtē vispārējā kontekstā, kādā iespējamā psiholoģiskā vardarbība ir izpaudusies. Būtībā prasītāja apraksta šo kontekstu, balstoties uz šādiem faktiem: pirmkārt, faktiem saistībā ar “jautājumu vadībai” sagatavošanu un iesniegšanu un 2011. gada 23. maija sanāksmes protokola pieņemšanu; otrkārt, faktiem saistībā ar tādu kritēriju piemērošanu, kas noteikti, lai atlasītu kandidātus valodu kursiem vasarā Īrijā, un direktora viņai sniegto norādījumu atvainoties; treškārt, direktora 2012. gada 29. marta paziņojumu, ka viņa tiks atstādināta no noteiktu pienākumu pildīšanas, un, ceturtkārt, viņas vispārējo veselības stāvokli, kāds tas ir aprakstīts vairākās medicīniskajās izziņās, kuras izsniegtas laikā no 2012. gada 15. februāra līdz 2013. gada 13. decembrim.

48

Parlaments lūdz noraidīt pirmo pamatu kā nepamatotu, norādot, ka psiholoģiskas vardarbības jēdziens nekādi neietver aprakstītos faktus, bet tie ir saistīti vienīgi ar sarežģītām un konfliktējošām attiecībām starp prasītāju un viņas priekšnieci. Tādējādi šie fakti neļaujot konstatēt, ka pastāv acīmredzama kļūda vērtējumā, ko būtu pieļāvusi iecēlējinstitūcija.

49

Civildienesta tiesa ierosina pirmā pamata izvērtēšanas nolūkos vispirms hronoloģiski vērtēt katru no minētajiem notikumiem, ņemot vērā Civildienesta noteikumu 12.a pantu, un pēc tam tos vērtēt kopā.

50

Prasītāja norāda, ka angļu valodas kvalifikācijas paaugstināšanas kursi ir bijuši minēti viņas novērtējuma ziņojumā par 2010. gadu kā mācību mērķis 2011. gadam. Ņemot to vērā, nodaļas vadītāja 2011. gada 7. aprīlī iedeva viņai ieteikuma vēstuli, lai atbalstītu prasītājas lūgumu Parlamenta kompetentajam dienestam. Taču pēc tam, kad viņa bija veikusi visas darbības, kas nepieciešamas, lai piedalītos šajos kursos, tostarp iemaksājot rezervācijas maksu, kas saistīta ar transportu un/vai izmitināšanu, prasītāja 2011. gada 20. aprīlī uzzināja, ka saskaņā ar Parlamenta administratīvajiem noteikumiem viņa nevar reģistrēties šiem kursiem. Šādos apstākļos prasītāja pārmeta savai nodaļas vadītājai, ka tā nav viņai norādījusi, ka individuālie kvalifikācijas celšanas kursi viņai nav paredzēti, un ka tā tik un tā ir mudinājusi viņu pieteikties šīm nodarbībām, “labi apzinoties, ka viņas kandidatūra tiks noraidīta”.

51

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka lūgumu par dalību valodu apmācībās, kuras daļēji vai pilnībā tiek organizētas darba laikā ārpus darbavietas un kuras finansē iestāde, izskatīšanu Parlamentā un citās iestādēs veic dienests, kura pienākumos ietilpst profesionālās mācības un kurš izskata lietas par šiem pieteikumiem, lai no budžeta apsvērumu viedokļa izvēlētos tās personas, kuras saistībā ar dienesta interesēm atbilst iestādes izvirzītajiem nosacījumiem.

52

Pat ja saprātīgi no nodaļas vadītāja varētu sagaidīt, ka viņš vispārīgi pārzina šajā lietā piemērojamās tiesību normas, no viņa nevar tikt pieprasīts, lai viņš varētu noteikt vai prognozēt, vai kāda no viņa padotajiem lūgums par mācībām atbilst visiem pieņemamības nosacījumiem. It īpaši šajā gadījumā lietas materiālos nekas neliecina, kā to norāda prasītāja, ka nodaļas vadītāja, izsniedzot ieteikuma vēstuli, būtu labi zinājusi, ka Parlamentā piemērojamie noteikumi šajā jomā neļauj finansēt tāda veida nodarbības, kādas bija ieplānojusi prasītāja.

53

Katrā ziņā Civildienesta tiesa konstatē, ka prasītāja, kā tas izriet no 2011. gada 17. maija vēstules, kuru prasītāja nosūtījusi nodaļas darbiniekam, kas ir atbildīgs par arodmācību ĢD “Mutiskā tulkošana un konferences”, savas kandidatūras iesniegšanas brīdī ir tikusi informēta par to, ka saistībā ar viņas pieteikuma pieņemšanu varētu rasties sarežģījumi.

54

Tātad iepriekš minētie fakti nekādi nav uzskatāmi par psiholoģisku vardarbību.

55

Prasītāja norāda, ka nav pareizi, ka lēmumā par atteikumu sniegt palīdzību iecēlējinstitūcija ir uzskatījusi, ka viņas aprakstītie notikumi, kas saistīti ar komandējumu uz Baku (Azerbaidžāna) 2011. gada 20. un 21. jūnijā (turpmāk tekstā – “uzdevums Baku”), esot vien “maznozīmīgas problēmas”. Faktiski prasītāja uzskata, ka tiktāl, ciktāl attiecībā uz problēmām, kas bija saistītas ar šo komandējumu, viņa 2011. gada 14. septembrī saņēma kritisku paziņojumu no direktora un negatīvas piezīmes savā 2011. gada novērtējuma ziņojumā, iecēlējinstitūcija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kvalificējot tās kā maznozīmīgas.

56

Fakti, uz kuriem prasītāja atsaucas saistībā ar šo otro iebildumu, attiecas, pirmkārt, uz to, ka viņa kā grupas vadītāja savā grupas vadītāja ziņojumā nebija ziņojusi par problēmu, kas bija radusies uz vietas saistībā ar tulku kabīņu, kādas grupas rīcībā tika nodotas Baku komandējuma laikā, izmēru.

57

Otrkārt, kad viņai 2011. gada 7. jūnijā tika lūgts savu pasi iesniegt kompetentajam Parlamenta dienestam, lai tas varētu savlaicīgi saņemt vīzu šim komandējumam, prasītāja, konstatējusi, ka iepriekšējā nedēļas nogalē, proti, 2011. gada 4. un 5. jūnijā, viņa savu pasi ir atstājusi vecāku mājās Čehijas Republikā, tikai informēja par to nodaļas vadītāju, īpaši neprecizējot, ka protokola dienests varētu savlaicīgi nesaņemt vīzu. Nodaļas vadītāja 2011. gada 8. jūnija elektroniskā pasta vēstulē izteica nožēlu, ka prasītāja, 2011. gada 7. jūnijā iesniedzot lūgumu 10. jūnijā piešķirt ikgadējo atvaļinājumu, nebija paziņojusi, ka nevarēs iesniegt savu pasi, lai varētu īstenot visas formalitātes vīzas saņemšanai. Jaunā elektroniskā pasta vēstulē, kura arī nosūtīta 2011. gada 8. jūnijā, prasītāja atbildēja, ka šai problēmai neesot nekāda sakara ar viņas lūgumu piešķirt atvaļinājumu. Šajā kontekstā viņa tajā pašā elektroniskā pasta vēstulē apstiprināja: “[..] lai gan tā nav tava darīšana, tomēr informēju tevi, ka šo piektdien [2011. gada 10. jūnijā] es nevarēšu iesniegt savu pasi, neatkarīgi no tā, vai esmu vai neesmu iesniegusi lūgumu piešķirt ikgadējo atvaļinājumu [..]”. 2011. gada 10. jūnijā prasītāja beidzot iesniedza savu pasi protokola dienestam. Tādējādi viņa varēja piedalīties komandējumā Baku, kā tas sākotnēji bija paredzēts. Attiecībā uz to, pēc prasītājas vārdiem, sarunas laikā, kas notika 2011. gada 4. jūlijā, nodaļas vadītāja un viņa pati esot vienojušās par izlīgumu “pases lietā”.

58

Direktors 2011. gada 14. septembra paziņojumā pārmeta prasītājai, ka viņa ir radījusi un uzturējusi neskaidrību par to, vai viņai būs iespēja piedalīties komandējumā uz Baku, tostarp nosūtot elektroniskā pasta vēstuli par šo tēmu Eiropas Savienības un Armēnijas, Eiropas Savienības un Azerbaidžānas un Eiropas Savienības un Gruzijas parlamentārās sadarbības komisiju delegācijai. Tāpat direktors viņai pārmeta, ka viņa agrāk nav informējusi savu vadītāju par iespējamo savas pases nepieejamību, kas vajadzības gadījumā komandējumu dienestam ļautu aizstāt prasītāju. Viņas dēļ protokola dienestam esot nācies izdarīt visu iespējamo, lai viņa vīzu varētu saņemt četru dienu laikā. Šīs epizodes saistībā ar pasi dēļ prasītāja savā 2011. gada novērtējuma ziņojumā izpelnījās piezīmi “jābūt piekāpīgākai attiecībās ar savu priekšniecību (skat. [2011. gada 14. septembra] paziņojumu)”.

59

Šajā ziņā, tā kā prasītāja nav iesniegusi papildu faktiskos pierādījumus, Civildienesta tiesa vēlreiz atkārto to, ko tā norādījusi sprieduma CW/Parlaments (F‑48/13, EU:F:2014:186) 84. punktā, lemjot par prasību pret 2011. gada novērtējuma ziņojumu, proti, ka neraugoties uz to, ka viņa bija mutiski informējusi savu nodaļas vadītāju, prasītāja katrā ziņā savā grupas vadītāja ziņojumā nebija norādījusi problēmu saistībā ar šaurām tulkošanas kabīnēm Baku, lai gan tas nozīmē, ka uz vietas netika ievēroti Parlamenta ģenerālsekretariāta 2006. gada 3. janvāra lēmuma 7. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, kas piemērojami šīs iestādes pastāvīgajiem tulkiem, pagaidu tulkiem un palīgdarbiniekiem. Tādējādi uz apstākli, ka tas viņai tiek pārmests, tostarp 2011. gada novērtējuma ziņojumā, attiecas iecēlējinstitūcijas plašās novērtējuma brīvības īstenošana savu darbinieku sniegto pakalpojumu kvalitātes vērtējumā, taču tas neliecina ne par kāda veida psiholoģisku vardarbību, turklāt jāatgādina, ka gan negatīvās, gan pozitīvās piezīmes un vērtējumi, kas ietverti novērtējuma ziņojumā, kā tādi nav uzskatāmi par rādītājiem, ka minētais ziņojums būtu sagatavots ar mērķi īstenot psiholoģisku vardarbību pret personu (skat. spriedumu Faita/CESE, F‑92/11, EU:F:2013:130, 90. punkts).

60

Tāpat no elektroniskā pasta vēstulēm starp prasītāju un nodaļas vadītāju izriet, ka prasītāja, neinformējot savu priekšniecību par to, ka viņa, iespējams, nevarēs savlaicīgi iesniegt savu pasi, lai varētu piedalīties komandējumā uz Baku, faktiski nav izrādījusi ne piekāpību, ne tālredzību.

61

Aizrādījumus, kurus šajā sakarā direktors izteicis savā 2011. gada 14. septembra paziņojumā un iecēlējinstitūcija iekļāvusi 2011. gada novērtējuma ziņojumā, objektīvs un saprātīgs novērotājs, kam ir normāls jūtīgums un kas ir tādos pašos apstākļos, nevarētu saprātīgi interpretēt kā tādus, kas būtu pārmērīgi un kritizējami. Turklāt tie saprātīgi nav interpretējami kā jelkāda veida psiholoģiska vardarbība.

62

Prasītāja pārmet iecēlējinstitūcijai, ka tā faktu, ka nodaļas vadītāja, iepriekš nebrīdinot prasītāju, 2011. gada 15. jūnija nodaļas sanāksmē pēkšņi paziņoja, ka viņa vairs nevarēšot piedalīties komandējumu organizēšanā, it īpaši brīvprātīgo koordinēšanā un statistikas par nodaļas līdzdalību veidošanā, nav uzskatījusi par pierādījumu tam, ka nodaļas vadītāja viņu pazemo, lai gan nodaļas vadītāja zināja, ka prasītājai šis pienākums, kuru viņai bija uzticējis iepriekšējais nodaļas vadītājs, ir ļoti tīkams. Šajā sakarā viņa uzsver, ka sākotnēji nodaļas vadītāja savu lēmumu nav pamatojusi un ka pēc tam viņa secīgi ir minējusi dažādus pamatus, proti, ka viņa kā nodaļas vadītāja ir vēlējusies apzināt, kam nodaļas darbinieki dod priekšroku komandējumu sakarā, pēc tam faktu, ka esot pieejama jauna statistikas programmatūra, un, visbeidzot, ka pastāvīgo tulku un konferenču tulku kopsapulcē (“Joint staff – AIC meeting”) viņa ir norādījusi, ka viņas lēmuma pamatā ir bijuši praktiski apvērumi.

63

Šajā sakarā Civildienesta tiesa var vien atgādināt, ka, ņemot vērā iestādēm piemītošo plašo novērtējuma brīvību savu dienestu organizēšanā, nedz administratīvie lēmumi par jautājumiem saistībā ar dienestu organizēšanu, pat ja tiem ir grūti piekrist, nedz nesaskaņas ar administrāciju par šiem pašiem jautājumiem paši par sevi nepierāda, ka pastāv psiholoģiskā vardarbība, jo vairāk tādēļ, ja, kā ir šajā lietā, priekšnieka ieņemtā nostāja precīzi atbilst nodaļas koordinēšanas un vadības funkcijām (spriedums CQ/Parlaments, EU:F:2014:214, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Lai arī, ņemot vērā saspringto gaisotni nodaļā un lai vēl vairāk nesatrauktu prasītāju saistībā ar sarežģītajām attiecībām starp viņām, daudz atbilstīgāk būtu bijis, ja nodaļas vadītāja par savu lēmumu vairs neļaut viņai piedalīties komandējumu organizēšanā un turpmāk šo jautājumu pārvaldīt pašai kā nodaļas vadītājai paziņotu sarunā divatā, tomēr Civildienesta tiesa uzskata, ka šāds lēmums var tikt paziņots arī nodaļas sanāksmē un tas pats par sevi nav uzskatāms par rīcību, kas varētu tikt definēta kā psiholoģiskā vardarbība. Turklāt šāda pienākumu reorganizēšana, it īpaši, ja nodaļas vadītājs par to lemj pēc tam, kad tas ir gadu nostrādājis jaunajā amatā, raugoties no objektīva un saprātīga novērotāja viedokļa, varētu šķist kā likumīga ar šādām funkcijām saistīto prerogatīvu izpilde.

65

Lai arī, kā to uzsver Parlaments, tikai prasības pieteikuma daļā par “[tiesvedības rašanās faktu izklāstu]” prasītāja izklāsta domstarpības, kas tai, it īpaši kopā ar CQ, radušās ar nodaļas vadītāju jautājumā par 2011. gada 23. maija sanāksmes protokola sastādīšanu, Civildienesta tiesa konstatē, ka prasītāja galu galā apgalvo, ka fakti saistībā ar šo jautājumu, kuri ir izskatīti lēmumā par atteikumu sniegt palīdzību, esot uzskatāmi par psiholoģiskas vardarbības pierādījumu.

66

Šajā ziņā Civildienesta tiesa vispirms atgādina, ka, lai gan nav izslēgts, ka nodaļas vadītāja 2011. gada 23. maija sanāksmē nejauši bija izvēlējusies nepareizo toni savai runai, uz nejauši izteiktiem vārdiem vai žestiem, pat ja tie var šķist nepiemēroti, nav attiecināms Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkts (skat. spriedumu CQ/Parlaments, EU:F:2014:214, 95. punkts).

67

Saistībā ar parasto kārtību, kādā ir grozāmi sanāksmju protokolu projekti, nodaļas vadītāja 2011. gada 29. jūlija elektroniskā pasta vēstulē, atbildot uz 2011. gada 28. jūlija elektroniskā pasta vēstuli, kas nosūtīta arī visiem nodaļas darbiniekiem, tādējādi liekot apšaubīt nodaļas vadītājas kompetenci, ir norādījusi, ka ir ierasts, ka lēmumu, ar kuru tiek apstiprināta protokola galīgā versija, pieņem nodaļas vadītājs, un ka, atgriezusies no vasaras brīvdienām, viņa centīsies atrast iespējamos rakstveida noteikumus, kas uz to attiecas.

68

Pēc tam 2011. gada 13. septembra elektroniskā pasta vēstulē, kas adresēta visai nodaļai, nodaļas vadītāja ir izklāstījusi principus, kas nosaka nodaļas sanāksmju protokolu pieņemšanu. Taču 2011. gada 6. oktobra elektroniskā pasta vēstulē prasītāja ir atkārtojusi savu lūgumu par to, lai komentāri, kurus apstiprinājuši vairāki 2011. gada 23. maija sanāksmes dalībnieki, tostarp arī viņa pati, tiktu pievienoti sanāksmes protokola pielikumā. Nodaļas vadītāja 2011. gada 7. oktobra elektroniskā pasta vēstulē viņai ir norādījusi, ka viņa jau ir pamatojusi savu atteikumu iekļaut minētos komentārus, un lūgusi viņu respektēt viņas lēmumu, kā arī izbeigt jebkāda veida saraksti par šo jautājumu.

69

Šajā sakarā prasītāja uzskata, ka tas, ka direktors 2011. gada 19. oktobra elektroniskā pasta vēstulē uzaicināja viņu uz tikšanos savā birojā, kas paredzēta 24. oktobrī, lai gan viņa tajā laikā strādāja pie tā, lai nodrošinātu Parlamenta nakts sesijas mutisko tulkošanu, esot uzskatāms par vēl vienu psiholoģiskas vardarbības fakta apliecinājumu, jo viņai gana ciešanu esot sagādājusi jau iepriekšējā tikšanās ar direktoru saistībā ar komandējumu uz Baku. Tādējādi, savā 2011. gada 19. oktobra elektroniskā pasta vēstulē apliecinot direktoram, ka viņa ieradīsies uz tikšanos, prasītāja lūdza direktoram norādīt savu motivāciju, turklāt uzsverot, ka viņu iepriekšējā tikšanās viņai esot bijusi traumatiska pieredze. Nākamajā dienā direktors viņai norādīja, ka vēlas ar viņu satikties, lai pārrunātu viņas attiecības ar nodaļas vadītāju un viņas kolēģiem nodaļā.

70

Tikšanās laikā 2011. gada 24. oktobrī, kurā piedalījās arī nodaļas vadītāja un par kuru tika sagatavots paziņojums, kas pievienots prasītājas personas lietai, direktors viņai lūdza ievērot nodaļas vadītājas lēmumus, neuzkurināt iekšējās diskusijas nodaļā, sūtot elektroniskā pasta vēstules, bet gan divpusējās sarunās izrunāties ar savu nodaļas vadītāju, kā arī vairs neatgriezties pie jautājuma par 2011. gada 23. maija sanāksmes protokola sastādīšanu.

71

Šajā sakarā Civildienesta tiesa var vien vēlreiz atgādināt, ka, ņemot vērā iestādēm piemītošo plašo novērtējuma brīvību savu dienestu organizēšanā, nedz administratīvie lēmumi par jautājumiem saistībā ar dienestu organizēšanu, lai arī tiem ir grūti piekrist, nedz nesaskaņas ar administrāciju par šiem pašiem jautājumiem paši par sevi nepierāda, ka pastāv psiholoģiskā vardarbība (spriedums CQ/Parlaments, EU:F:2014:214, 98. punkts un tajā minētā judikatūra). Taču šajā lietā Civildienesta tiesa uzskata, ka nodaļas vadītājas ieņemtā nostāja jautājumā par 2011. gada 23. maija sanāksmes protokola galīgo versiju pilnībā atbilst viņas nodaļas koordinēšanas un vadības funkcijām.

72

Attiecībā uz 2011. gada 24. oktobra sanāksmi objektīvam un saprātīgam novērotājam varētu šķist, ka tie ir bijuši priekšniecības galēji centieni izbeigt prasītājas elektroniskā pasta vēstuļu birumu, kuras galvenokārt tika izsūtītas laikā, kas parasti būtu jāvelta mutiskās tulkošanas darbam vai gatavojoties mutiskās tulkošanas sesijām, kā arī izbeigt dažādās domstarpības jautājumā par 2011. gada 23. maija sanāksmes protokola redakciju.

73

Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka direktors viņai esot norādījis, ka nodaļas vadītājai vienmēr ir taisnība un viņa ir jāklausa, Civildienesta tiesa norāda, ka prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas ļautu izprast patiesību, šī paziņojuma toni vai arī saturu, un ka administrācijas funkcijās katrā ziņā ietilpst tas, ka priekšnieks var izlemt jautājumus saistībā ar protokolu pieņemšanu vai paziņojumu kārtību, ja ir jāizvēlas starp vienas administratīvās vienības locekļiem (šajā ziņā skat. spriedumu CW/Parlaments, EU:F:2014:186, 123. punkts), it īpaši acīmredzami pārspīlētās situācijās, kas pārvēršas personiskā konfliktā.

74

Ņemot vērā iepriekš minēto, Civildienesta tiesa uzskata, ka notikumi, kas norisinājās saistībā ar 2011. gada 23. maija sanāksmes protokola pieņemšanu, neatbilst psiholoģiskas vardarbības definīcijai, bet faktiski atspoguļo iekšējus konfliktus administratīvajā dienestā, kuros prasītāja ir sniegusi savu artavu un kurus viņas priekšniece centās risināt, ievērojot gan dienesta prasības, gan prasītājas pārmērīgo jūtīgumu.

75

Pēc tam, kad prasītāja pēc viņas pieprasījuma tika iecelta par čehu valodas kabīnes pārstāvi mācību darba grupā (“Training Working Party”), nodaļas vadītāja 2011. gada 30. augustā lūdza prasītāju pēc katras sanāksmes iesniegt viņai informāciju par darba grupas secinājumiem. Prasītāja uzskata, ka tas praktiski ir skaidrojams kā nodaļas vadītājas vēlme veikt darba grupas sanāksmju secinājumu kopsavilkuma iepriekšēju kontroli, pirms prasītāja to varētu paziņot citiem nodaļas kolēģiem.

76

Šajā sakarā prasītāja norāda, ka ne kolēģei, kura šos pienākumus pildīja pirms viņas, šajā gadījumā CQ, ne tai, kura tos pašus pienākumus pildīja pēc viņas, nebija pienākuma saņemt nodaļas vadītājas iepriekšēju piekrišanu pirms darba grupas sanāksmēs apkopotās informācijas, kā arī minētās grupas secinājumu paziņošanas pārējai nodaļai, tādējādi nodaļas vadītāja esot ļaunprātīgi izmantojusi savas priekšnieces pilnvaras. Tas esot bijis vēl viens veids, kādā pret viņu ir īstenota psiholoģiskā vardarbība.

77

Šajā sakarā Civildienesta tiesa konstatē, ka vispārīgi nodaļas vadītāja lēmums iepazīties ar informācijas, kuru mācību darba grupas sanāksmju laikā apkopo čehu valodas kabīnes pārstāvis, saturu, pirms tas tiek paziņots visai nodaļai, ir viena no vadītāja prerogatīvām un šajā gadījumā bija pilnīgi saprotams, ievērojot risku, kāds iepriekš jau bija īstenojies, ka kļūdainas informācijas izplatīšana varētu traucēt pareizai nodaļas darbībai (skat. spiedumu CQ/Parlaments, EU:F:2014:214, 102.–104. punkts), turklāt šāds risks ir lielāks gadījumā, ja ir iecelta jauna persona, kura iepriekš šādu pienākumu nav pildījusi, kā tas ir prasītājas gadījumā.

78

Apstāklis, ka prasītājas pēctece mācību darba grupā savukārt netika pakļauta iepriekšējai informācijas satura kontrolei un šī persona pēc darba grupas sanāksmju beigām varēja paziņot šo informāciju tieši nodaļai, nav būtisks, jo, kā Parlaments to ir norādījis, kopš tā laika darba grupa sāka gatavot savu sanāksmju protokolus un tas pats par sevi ir uzticams un nepārprotams informācijas avots neatkarīgi no nodaļas pārstāvja ieguldījuma šajā darba grupā.

79

No tā izriet, ka, pieprasot iespēju iepriekš kontrolēt informāciju, kuru prasītāja grasās izplatīt nodaļas darbiniekiem saistībā ar diskusijām mācību darba grupā, nodaļas vadītāja nav pārkāpusi savas novērtējuma brīvības robežas. Visādā ziņā šāds lēmums, pat ja tas prasītājai nav tīkams, nekādā gadījumā nav uzskatāms par psiholoģisku vardarbību.

80

Pēc uzaicinājuma piedalīties mācību seminārā kā grupas vadītājai prasītāja vaicāja savas nodaļas vadītājai, kāda tieši būs viņas loma un pienākumi šā semināra laikā. Atbildes elektroniskā pasta vēstulē 2011. gada 23. novembrī nodaļas vadītāja aicināja viņu iepazīties ar attiecīgo sadaļu iekštīkla vietnē ar nosaukumu EPIweb. Pēc iepazīšanās ar šo sadaļu prasītāja vēlreiz jautāja nodaļas vadītājai, kādi būs viņas pienākumi kā grupas vadītājai šajā seminārā, jo iekštīkla vietnē EPIweb sniegtie norādījumi šajā jautājumā nesniedzot nekādu skaidrojumu. No turpmākajām elektroniskā pasta vēstulēm, ar kurām apmainījās prasītāja un nodaļas vadītāja, būtībā izriet, ka iekštīkla vietnē EPIweb nav bijis nekādu īpašu norādījumu un ka nodaļas vadītāju gandarīja fakts, ka prasītāja esot iepazinusies ar noteikumiem par grupas vadītāja pienākumiem, savukārt prasītāja pārmeta nodaļas vadītājai, ka tā jau no paša sākuma nav viņai pateikusi, ka šajā jomā nav nekādu noteikumu, tikai mudinot viņu nelietderīgi iepazīties ar iekštīkla vietni EPIweb.

81

Šajā sakarā Civildienesta tiesa iepriekš minētajās nodaļas vadītājas elektroniskā pasta vēstulēs, kuras ir pievienotas prasības pieteikumam, nekonstatē neko, kas būtu uzskatāms par darbību vai rīcību, kura atbilstu Civildienesta noteikumos paredzētajai psiholoģiskās vardarbības definīcijai. Patiesībā, papildus tam, ka nodaļas vadītājas izmantotais tonis bija pieņemams, Civildienesta tiesa uzskata, ka nodaļas vadītāja visādā ziņā, it īpaši ņemot vērā to, ka prasītāja nav zinājusi piemērojamos noteikumus, ko vadītāja iepriekš ir pierādījusi un kas ir ticis atzīmēts arī viņas 2011. gada novērtējuma ziņojumā, likumīgi varēja aicināt prasītāju iepazīties ar iekštīkla vietnes EPIweb sadaļu, kas attiecas uz grupu vadītājiem. Savukārt nevar tikt izslēgtd, ka objektīvs un saprātīgs novērotājs prasītājas atbildēs uz nodaļas vadītājas elektroniskā pasta vēstulēm varētu saskatīt zināmu prasītājas vēlmi radīt konfliktu ar savu priekšnieci.

82

Nodaļas vadītāja 2011. gada 16. septembrī nodaļas personālam paziņoja vadības noteiktos kritērijus kandidātu atlasei angļu valodas kā pasīvās valodas (“C valoda”) kursiem, kas tika organizēti 2012. gada vasarā Īrijā. No tiem izriet, ka kursi tika organizēti “jaunajiem kolēģiem vai kolēģiem, kuri [angļu valodu] nesen ir pievienojuši [kā pasīvo valodu]” savai valodu kombinācijai.

83

2011. gada 22. septembrī prasītāja savai nodaļas vadītājai paziņoja, ka viņu interesē šie angļu valodas kursi. Tajā pašā dienā sniedzot uz to atbildi, nodaļas vadītāja, norādot viņai jau iepriekš minētos kritērijus, atgādināja, ka kursi tiek organizēti “jaunajiem kolēģiem vai kolēģiem, kuri [angļu valodu nesen] ir pievienojuši [kā pasīvo valodu]” savai valodu kombinācijai, bet prasītājai angļu valoda esot aktīvā valoda (“B valoda”) un viņa vairs neesot uzskatāma par jauno kolēģi.

84

Pēc tam, kad nodaļas vadītāja bija izplatījusi 2011. gada 21. novembrī notikušās sanāksmes protokolu, prasītāja uzzināja, ka divas viņas kolēģes, kurām, tāpat kā viņai, angļu valoda ir aktīvā valoda, esot uzņemtas vasaras skolā. Savā 2011. gada 14. decembra elektroniskā pasta vēstulē prasītāja nodaļas vadītājai lūdza paskaidrojumus, it īpaši par to, vai ir mainījušies noteikumi par dalību vasaras skolās. Nodaļas vadītāja 2011. gada 15. decembra elektroniskā pasta vēstulē apstiprināja prasītājai, ka visas personas, kuras ir uzņemtas vasaras skolā, atbilst kritērijiem, kādus ir pieņēmis ĢD “Mutiskā tulkošana un konferences” ģenerāldirektors (turpmāk tekstā – “ģenerāldirektors”), un tie nav mainījušies, un ka 2012. gada dalībnieku sarakstu ģenerāldirektors jau esot apstiprinājis. Tajā pašā dienā, sniedzot atbildi elektroniskā pasta vēstulē, prasītāja it īpaši skaidroja, ka viņa esot izvēlējusies franču valodas kā pasīvās valodas vasaras skolu, jo nodaļas vadītāja ir atteikusies viņu reģistrēt angļu valodas vasaras skolai. Turklāt viņa vēlreiz atkārtoja, ka vēlas saņemt nodaļas vadītājas paskaidrojumus par to darbinieku atlasi, kuri piedalīsies vasaras skolā. Nodaļas vadītāja 2011. gada 16. decembra elektroniskā pasta vēstulē, izsakot nožēlu, ka prasītāja nav pareizi sapratusi viņas vārdus, attiecībā uz viņas pieteikumu par dalību angļu valodas vasaras skolā it īpaši uzsvēra, ka viņa tomēr neatbilstot ne kritērijam, kas saistīts ar nesenu darba uzsākšanu nodaļā, ne kritērijam par nesenu attiecīgās valodas pievienošanu savai valodu kombinācijai. Norādot, ka viņai vairs nav ko piebilst, nodaļas vadītāja aicināja prasītāju vērsties pie direktora gadījumā, ja viņu šī situācija nepamierina. Savā atbildē tajā pašā dienā prasītāja nodaļas vadītājai paziņoja, ka “atšķirībā no viņas [prasītāja] gan nevērsīšoties pie direktora tikai tāpēc, ka viņu neapmierina tas, ko [nodaļas vadītāja] dara un kā viņa to dara”, un ka “vēl reizi viņa gribētu lūgt paskaidrot viņas apgalvojumu, ka divas citas kolēģes [..] atbilstot ģenerāldirektora noteiktajiem kritērijiem, lai gan viņu situācija esot tāda pati kā [prasītājai]”. Tā kā nodaļas vadītāja neatbildēja, prasītāja 2012. gada 11. janvāra elektroniskā pasta vēstulē vēlreiz lūdza sniegt paskaidrojumus par piemērotajiem kritērijiem.

85

Nodaļas sanāksmē 2012. gada 13. janvārī, kurā piedalījās lielākā daļa nodaļas darbinieku, ieskaitot prasītāju, nodaļas vadītāja paziņoja, ka viens nodaļas darbinieks esot apšaubījis faktu, ka viņa ir pareizi piemērojusi vasaras skolas dalībnieku atlases kritērijus. Tādējādi nodaļas vadītājai bija jāpaskaidro, kādēļ viņa ir uzskatījusi, ka divas 2009. gadā darbu uzsākušas nodaļas kolēģes, kuras uzņemtas angļu valodas kursos, atbilst kritērijam par nesenu darba uzsākšanu. Prasītāja iejaucās šajā kontekstā, norādot, ka jautājums par to, vai darba uzsākšana 2009. gadā ir uzskatāma par “nesenu”, esot diskutējams. Taču viņa norādīja, ka viņa varētu pieņemt nodaļas vadītājas nostāju šajā jautājumā, ja vien saņemtu atbildes par citu kritēriju interpretāciju.

86

Pēc 13. janvāra sanāksmes 2012. gada 17. janvāra elektroniskā pasta vēstulē, kas adresēta visiem nodaļas darbiniekiem, nodaļas vadītāja vēlējās sniegt skaidrojumus par vairākām tēmām. Šajā kontekstā viņa tostarp uzsvēra, ka pretēji tam, ko vēlējusies pateikt prasītāja, proti, ka viņa neesot ņēmusi vērā kritērijus, kas piemērojami, lai piedalītos vasaras skolā, patiesībā viņa ir precīzi piemērojusi minētos kritērijus, izvēloties divas nodaļas kolēģes, kuras darbu uzsāka 2009. gadā. Nodaļas vadītāja uzsvēra, ka tik un tā, piemērojot minētos kritērijus, prasītāja nebūtu varējusi piedalīties angļu valodas vasaras skolā. Prasītāja uz šo nodaļas vadītājas elektroniskā pasta vēstuli atbildēja 2012. gada 18. janvāra elektroniskā pasta vēstulē, kura tika nosūtīta arī visiem nodaļas darbiniekiem.

87

Elektroniskā pasta vēstulē, kas adresēta prasītājai, nosūtot kopiju direktoram, nodaļas vadītāja 2012. gada 19. janvārī apstrīdēja to, kā prasītāja ir interpretējusi notikumus, un it īpaši atgādināja viņai par Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu respektēt viņas priekšnieka pieņemtos lēmumus, it īpaši ņemot vērā, ka viņa ir vecākais ierēdnis. 2012. gada 20. janvāra elektroniskā pasta vēstulē, kas adresēta nodaļas vadītājai un kuras kopija nosūtīta direktoram, prasītāja atzina, ka “[esot] kļūdījusies”, jo viņa “patiesi esot ticējusi, ka attiecībā uz kandidatūrām par dalību vasaras skolā Īrijā [viņa esot] tādā pašā situācijā kā abas pārējās kolēģes, kurām angļu valoda ir aktīvā valoda”. Prasītāja norādīja nodaļas vadītājai, ka “grib[ot] atvainoties”.

88

2012. gada 1. februāra ziņojumā, kas minēts šā sprieduma 12. punktā un kurš nodots prasītājai personīgi, direktors izteica neapmierinātību ar viņas rīcību. It īpaši viņš uzsvēra, ka viņa nav ievērojusi viņa norādījumus, kas noformulēti un viņai atgādināti iepriekšējā 24. oktobra elektroniskā pasta vēstulē, proti, it īpaši vērsties pie viņa gadījumā, ja pastāv viedokļu atšķirības ar nodaļas vadītāju, un nesūtīt elektroniskā pasta vēstules visiem nodaļas darbiniekiem. Atsaucoties uz Civildienesta noteikumu 12., 12.a un 21. pantu, direktors šajā piezīmē norādīja, ka prasītājas uzvedība ir nopietns apliecinājums tam, ka prasītāja nav pietiekami lojāla savai priekšniecei. Šajā sakarā viņš sniedza viņai formālu norādījumu nosūtīt nodaļai elektroniskā pasta vēstuli, kurā viņa atvainojas nodaļas vadītājai, pirmkārt, par to, ka nosūtījusi savu 2012. gada 18. janvāra elektroniskā pasta vēstuli, otrkārt, par to, ka ir kļūdaini apgalvojusi, ka nodaļas vadītāja ir nepareizi piemērojusi atlases kritērijus dalībai vasaras skolā, un, treškārt, par to, ka ir apgalvojusi, ka nodaļas vadītāja nav atbildējusi uz viņas elektroniskā pasta vēstulēm. Tāpat direktors viņai atgādināja, ka ir skaidrs, ka prasītājai ir jāatturas, pirmkārt, no jauna iesaistīt savus kolēģus šādās domstarpībās ar nodaļas vadītāju un, otrkārt, sūtīt elektroniskā pasta vēstules visai nodaļai.

89

2012. gada 4. februāra atbildes vēstulē prasītāja uz četrām lapām iesniedza savus apsvērumus par 1. februāra ziņojumu. Tajā viņa pārmeta nodaļas vadītājai, ka viņai nav izdevies izvairīties no šāda elektroniskā pasta vēstuļu sakāpinājuma, it īpaši komunicējot neskaidri un eliptiski, kā dēļ viņai nācās pieprasīt vairāk skaidrojumu, lai gan tas varētu šķist kā spītības izpausme no viņas puses. Prasītāja sāka savus apsvērumus, “vēlreiz atkārtoj[ot], ka [viņa] nožēloj[ot], ka ir radusies šāda situācija [..], kas pārmērīgi samilzusi”, uzsverot, ka “[viņa] [neesot] apsūdzējusi [nodaļas vadītāju] nepareizā kritēriju dalībai [angļu valodas] (C [valodas]) vasaras skolā piemērošanā”. Paziņojumā uz sešām lapām, kas nosūtīts 2012. gada 10. februārī, direktors atbildēja uz prasītājas apsvērumiem, it īpaši tiem, kas saistīti ar čehu valodā rakstīto elektroniskā pasta vēstuļu, kas sūtītas starp viņu un nodaļas vadītāju, tulkojumu precizitāti angļu valodā. Pēc tam notika elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņa starp prasītāju un direktoru, it īpaši par prasītājas lūgumu ļaut viņai iesniegt pašai savu minēto elektroniskā pasta vēstuļu tulkojumu angļu valodā, un šim lūgumam direktors galu galā piekrita. Tādējādi 2012. gada 15. februārī savā elektroniskā pasta vēstulē direktors norādīja prasītājai, ka šie skaidrojumi viņu nepārliecina, un izteica nožēlu, ka šī apjomīgā elektroniskā sarakste ir prasījusi daudz gan prasītājas, gan nodaļas vadītājas, gan viņa kā direktora darba laika. Līdz ar to viņš vēlreiz atkārtoja savus 2012. gada 1. februāra ziņojumā iekļautos norādījumus.

90

Atgriežoties no slimības atvaļinājuma, prasītāja atbildēja direktoram, nosūtot 2012. gada 16. februāra elektroniskā pasta vēstuli. Viņa vēlreiz atgriezās pie jautājuma par čehu valodā rakstīto vēstuļu, ar kurām notikusi apmaiņa ar nodaļas vadītāju, tulkojuma precizitāti un apstrīdēja direktora norādījumu atvainoties. Nākamās dienas elektroniskā pasta vēstulē direktors vēlreiz atkārtoja savus norādījumus prasītājai atvainoties elektroniskā pasta vēstulē, kas adresēta visiem nodaļas darbiniekiem, nodaļas vadītājai un viņam pašam, un norādīja, ka, gadījumā, ja viņa atteiksies tam pakļauties, viņš nekavējoties uzsāks disciplinārlietu. Ārsts, kurš aprūpēja prasītāju, 20. februārī izrakstīja viņai darba nespējas apliecinājumu līdz 2012. gada 2. martam. Direktors 2012. gada 29. februārī prasītājai nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli, kurā viņš vēlreiz draudot atkārtoja savus norādījumus un uzsvēra, ka, lai gan viņa esot slimības atvaļinājumā, viņa 2012. gada 20. un 22. februārī esot atradusies Parlamentā, tātad esot spējīga arī izpildīt viņa norādījumus par atvainošanās elektroniskā pasta vēstules nosūtīšanu, kas var nebūt garāka par trīs rindiņām. Direktors norādīja, ka, ja viņš tajā pašā dienā nesaņems pieprasīto elektroniskā pasta vēstuli, viņš uzsāks disciplinārlietu.

91

Vispirms Civildienesta tiesa konstatē, ka it īpaši savā 2012. gada 20. janvāra vēstulē prasītāja ir atzinusi, ka viņa nav sapratusi, ka viņa nav tādā pašā situācijā kā divas viņas kolēģes, kuras tika izvēlētas dalībai vasaras skolā, kas norisinājās Īrijā, un būtībā atvainojusies par to. Vēl no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja 2012. gada 13. janvāra nodaļas sanāksmē nepienācīgi ir publiski apšaubījusi sava tiešā priekšnieka, proti, nodaļas vadītājas, autoritāti un uzticamību un ka viņa savā nodaļas vadītājai adresētajā 2012. gada 18. janvāra elektroniskā pasta vēstulē, kuras kopija adresēta visiem nodaļas darbiniekiem, vēlreiz ir izteikusi pārmetumus nodaļas vadītājai. Ņemot vērā šos apstākļus, kuru laikā prasītāja skaidri nav ievērojusi direktora norādījumus izbeigt sūtīt elektroniskā pasta vēstules, tās adresējot vairākiem saņēmējiem, un vērsties pie viņa gadījumā, ja rodas domstarpības ar nodaļas vadītāju, Civildienesta tiesa uzskata, ka principā direktora rīkojums prasītājai publiski atvainoties nepārsniedz viņa novērtējuma brīvības robežas viņam pakļauto dienestu pārvaldībā. It īpaši, ņemot vērā šo nepamatoto nodaļas vadītājas rīcības apšaubīšanu nodaļas iekšienē un attiecībās ar viņas priekšnieku, proti, direktoru, pēdējais minētais varēja tāpat pieprasīt, lai prasītājas atvainošanās, kas jau ir darīta zināma nodaļas vadītajai, tiktu nosūtīta arī nodaļas darbiniekiem (šajā ziņā skat. spriedumu Nanopoulos/Komisija, F‑30/08, EU:F:2010:43, 247. punkts).

92

Attiecībā uz faktu, ka direktors ir atkārtoti sniedzis norādījumu nosūtīt atvainošanās elektroniskā pasta vēstuli visai nodaļai laikā, kad prasītāja bija slimības atvaļinājumā, un ka viņš šajā kontekstā ir draudējis viņai uzsākt disciplinārlietu, ja viņa to neizpildīs nekavējoties, Civildienesta tiesa konstatē, ka strīdīgā elektroniskā pasta vēstule, kas nosūtīta 2012. gada 29. februārī plkst. 8.03, tika nosūtīta uz prasītājas darba elektroniskā pasta adresi, kuru viņai ir iespēja aplūkot arī no mājām, ka prasītāja minētā slimības atvaļinājuma laikā bija atnākusi uz savu darba vietu, ka ir skaidrs, ka direktora rīcības pamatā bija uzskats, ka prasītāja piekļūtu šai elektroniskā pasta vēstulei kā no darba vietas, tā no mājām, ja viņa uzskatītu par nepieciešamu pārbaudīt savu elektronisko pastkastīti, lai, neatkarīgi no tā, ka viņa bija slimības atvaļinājumā, dotu viņai iespēju adresēt īsu atvainošanās vēstuli par incidentiem, kas saistīti ar atlasi vasaras skolai, un noslēgtu šo konfliktu nodaļā. Katrā ziņā, lai gan prasītāja neatbildēja, direktors neīstenoja savus draudus uzsākt disciplinārlietu, kas rezultātā drīzāk izskatījās kā “n‑tais” mēģinājums izbeigt prasītājas skaidrošanās elektroniskā pasta vēstuļu birumu, kurš kaitēja pienācīgai nodaļas darbībai.

93

Ņemot vērā arī to, ka direktors savā 2012. gada 17. februāra elektroniskā pasta vēstulē, precīzi iesakot teksta paraugu atvainošanās elektroniskā pasta vēstulei, ļāva prasītājai noformulēt savu atvainošanos, Civildienesta tiesa uzskata, ka, ņemot vērā prasītājas spītību un tieksmi apšaubīt savas nodaļas vadītājas lēmumus, objektīvs un saprātīgs novērotājs, kam ir normāls jūtīgums un kas ir tādos pašos apstākļos, šādu direktora soli neuzskatītu par pārmērīgu un kritizējamu un tajā nesaskatītu rīcību, kas būtu pielīdzināma psiholoģiskai vardarbībai, bet drīzāk mēģinājumu sniegt norādes darbiniekam, kura rīcība ir kaitējusi pienācīgai dienesta darbībai. Proti, tas, ka prasītāja apšaubīja divu savu kolēģu, kuras nesen uzsākušas darbu nelielā nodaļā, dalības vasaras skolā pamatotību, neliecina par labu komandas garu.

94

Visbeidzot, lai gan dažu elektroniskā pasta vēstuļu tonis varētu šķist diezgan stingrs, prasītājas priekšnieku, iespējams, sakāpinātā reakcija, ņemot vērā prasītājas uzvedību, katrā ziņā ir uzskatāma par attaisnojamu (skat. spriedumu Fonzi/Komisija, 27/64 un 30/64, EU:C:1965:73, 640. lpp.).

95

Pēc nodaļas 2012. gada 13. janvāra sanāksmes, kas minēta šā sprieduma 85. punktā, nodaļas darbiniekiem 2012. gada 13. februārī tika nosūtīts šīs sanāksmes protokola projekts. Prasītāja 20. februāra elektroniskā pasta vēstulē vaicāja, vai ir noteikts kāds termiņš apsvērumu iesniegšanai. Tās pašas dienas elektroniskā pasta vēstulē nodaļas vadītāja viņai norādīja, ka viņai jau nedēļu ir bijusi iespēja iesniegt komentārus, tomēr piešķirot viņai termiņu līdz 24. februārim iespējamo apsvērumu iesniegšanai.

96

Prasītāja izsaka nožēlu par to, ka nodaļas vadītājai nav bijis gana vien ar termiņa, kādā ir jāiesniedz apsvērumi par attiecīgās sanāksmes protokolu, noteikšanu, bet tā ir izmantojusi iespēju par to “moralizēt”, lai gan atbilstoši principiem, pēc kādiem ir pieņemami nodaļas sanāksmju protokoli, kurus atsūta nodaļas vadītājs, tie, ja nerodas nekādi iebildumi, tiek apstiprināti nākamās sanāksmes laikā.

97

Šajā sakarā Civildienesta tiesa iepriekš minētajā nodaļas vadītājas vēstulē nesaskata neko tādu, kas atbilstu Civildienesta noteikumos paredzētajai psiholoģiskās vardarbības definīcijai. Turklāt, lai arī nodaļas vadītāja ir izmantojusi formulējumu, kuru prasītāja varētu uzskatīt par sarkastisku, Civildienesta tiesa uzskata, ka, šādi rīkojoties, viņa, ņemot vērā it īpaši kareivīgumu un vēlmi visu apstrīdēt, ko prasītāja pierādījusi saistībā ar cita kopsavilkuma, proti, 2011. gada 23. maija sanāksmes kopsavilkuma, pieņemšanu, nav pārsniegusi nepamatotas kritikas ierobežojumu.

98

2012. gada 29. marta paziņojumā, kas minēts šā sprieduma 14. punktā, direktors informēja prasītāju, ka, ņemot vērā viņas veselības stāvokli pēdējā laikā, būs labāk, ja turpmāk viņa koncentrēsies uz mutiskās tulkošanas uzdevumiem Briselē un Strasbūrā (Francija), proti, uz darbu kabīnē, sanāksmju sagatavošanu un valodu kursu turpināšanu. Savukārt saistībā ar citiem uzdevumiem, piemēram, tostarp tiem, kas saistīti ar uzdevumu izpildi ārpus Parlamenta trīs darbavietām un dalību mācībspēku apmācībā (“Training the Trainers”), direktors nolēma, ka būs labāk pagaidām tos atlikt.

99

Prasītāja 2012. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē pauda pārsteigumu un aicināja direktoru, ņemot vērā it īpaši viņas ārsta atzinumu, ka viņa ir pilnībā atguvusi darba spējas un tādēļ var pildīt savus darba uzdevumus, sākot no 2012. gada 29. marta, apsvērt savu nostāju. Direktors 20. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē atbildēja, ka viņš savu lēmumu, iepriekš apspriežoties ar Parlamenta Medicīnas dienestu un ar tā piekrišanu, ir pieņēmis prasītājas interesēs. Viņš arī norādīja, ka pēc sešiem mēnešiem situācija tiks pārskatīta.

100

Kad prasītāja šajā sakarā lūdza Parlamenta Medicīnas dienestam paskaidrojumus, tas būtībā norādīja, ka nesniedz priekšniecībai informāciju vai ieteikumus saistībā ar ierēdņu veselības stāvokli. Prasītāja 2012. gada 23. oktobra elektroniskā pasta vēstulē vēlreiz lūdza direktoru pārskatīt savu lēmumu par viņas papildus mutiskās tulkošanas pienākumiem piešķirtajiem uzdevumiem. No lietas materiāliem izriet, ka būtībā pēc pārrunām ar prasītāju 2012. gada 27. novembrī direktors solīja atkal piešķirt prasītājai viņas papildu pienākumus ar nosacījumu, ka viņa atvainosies nodaļas vadītājai, nosūtot elektroniskā pasta vēstuli visai nodaļai, kā viņš to ir iepriekš prasījis 1. februāra ziņojumā. Prasītāja 2013. gada 25. janvāra elektroniskā pasta vēstulē informēja direktoru, ka viņa nevarēs pakļauties viņa norādījumiem to pašu iemeslu dēļ, kurus viņa jau vairākkārt ir izklāstījusi viņam un nodaļas vadītājai. Direktors 2013. gada 31. janvāra atbildes elektroniskā pasta vēstulē skaidroja prasītājai, ka pietiktu vien ar to, ka viņa vienkārši atvainotos, lai izbeigtu situāciju, kuru viņa pati apraksta kā pazemojošu un neizturamu. Turklāt viņš pārmeta prasītājai, ka viņa ir aicinājusi ierēdņu tulku delegāciju (DELINT – Staff Interpreters’ Delegation) šīs delegācijas sanāksmes laikā 2012. gada martā “paust savu satraukumu par kritērijiem, kādus izmanto [nodaļas vadītāja], atlasot kandidātus vasaras skolai”. Pēc sanāksmes, kas notika 2013. gada 10. jūnijā, direktors nolēma atjaunot prasītājai visus papildu pienākumus, tomēr ar nosacījumu, ka viņa ievēros visus piemērojamos noteikumus, jo, lai varētu ceļot Parlamenta apstiprināto komandējumu ietvaros, ir nepieciešama savstarpēja uzticēšanās un tādēļ ir jāievēro visi spēkā esošie šīs iestādes noteikumi. Pēc prasītājas lūguma šis lēmums tika noformēts oficiāli direktora 2013. gada 11. jūnija paziņojumā, kurā ir minēts, ka prasītājai “ir atļauts, tāpat kā citiem direkcijas kolēģiem, piedalīties arodmācību aktivitātēs dienesta interesēs”.

101

Prasītāja sūdzas par to, ka, aizbildinoties ar viņas veselības stāvokli, viņa tika atstādināta no šo papildu pienākumu pildīšanas, to izmantojot kā atriebības un iebiedēšanas pasākumu. Tādējādi atstādināšana no šo papildu pienākumu pildīšanas esot uzskatāma par ļaunprātīgu varas un pilnvaru izmantošanu, kas veido psiholoģisku vardarbību.

102

Pirmkārt, Civildienesta tiesa norāda, ka, lai gan administrācijas interesēs ir piesaistīt ierēdņus vai darbiniekus, ņemot vērā viņu spējas un personiskās izvēles, tiem tomēr nevar tikt atzītas tiesības pildīt vai saglabāt konkrētas funkcijas (spriedumi Campoli/Komisija, T‑100/00, EU:T:2001:75, 71. punkts, un DH/Parlaments, F‑4/14, EU:F:2014:241, 68. punkts). Tātad iestādes kompetentā institūcija var izlemt atbrīvot savus ierēdņus no noteiktu uzdevumu pildīšanas.

103

Kas attiecas uz pienākumiem, no kuru pildīšanas tika atbrīvota prasītāja, tie bija papildu pienākumi viņas galvenajai funkcijai, proti, mutiskajai tulkošanai. Tie tika arī ierobežoti, jo tie galvenokārt bija uzdevumi ārpus Parlamenta trīs galvenajām darba vietām – šāda iespēja čehu valodas tulkiem nerodas bieži –, dalība mācību darba grupā, kā arī dalība mācībspēku apmācības kursos.

104

Civildienesta tiesa norāda, ka, lai gan prasītāja ir bijusi ļoti pieķērusies šiem papildu darbiem, kas varētu radīt apjukumu, ne mazāk svarīgi ir tas, ka viņa tik un tā varēja pildīt savus tulka pienākumus. Turklāt tika nolemts viņu no papildu uzdevumu pildīšanas atstādināt tikai uz laiku. Attiecībā uz to, ka direktors iespēju prasītājai no jauna uzņemties papildu pienākumus ir pakļāvis noteikumam, ka viņa turpmāk rīkosies dienesta interesēs, proti, ka viņa atvainosies, kā tiek prasīts, Civildienesta tiesa uzskata, ka, ņemot vērā racionālos sarežģījumus, kādus zināmā mērā bija izprovocējusi prasītāja, šāds lēmums nepārsniedz direktora novērtējuma brīvības robežas.

105

No tā izriet, ka direktora lēmums uz laiku atstādināt prasītāju no to papildu pienākumu pildīšanas, kas galvenokārt bija saistīti ar komandējumiem un mācībām, nav pierādījums par psiholoģisku vardarbību (skat. spriedumu K/Parlaments, F‑15/07, EU:F:2008:158, 38. punkts) un nekādā gadījumā nevar tikt uzskatīts par pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu. Tam, ka direktors ir vēlējies pastiprināt sava lēmuma likumību, šajā jautājumā sazinoties ar Parlamenta Medicīnas dienestu, nav nekādas nozīmes.

106

Par apstākli, ka nodaļas vadītāja ir uzskatījusi, ka prasītāja ir kavējusies ar neliela uzdevuma izpildi, kas viņai tika uzticēts 2011. gada 31. augustā, proti, atjaunināt glosāriju saistībā ar ienākuma nodokļa kopējo konsolidēto bāzi, Civildienesta tiesa atkārto, ka, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, un kā jau ir konstatēts 114.–117. punktā spriedumā CW/Parlaments (EU:F:2014:186), nodaļas vadītājas piezīmes neliecina ne par kādu acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Turklāt Civildienesta tiesa nesaprot, kā tas, ka priekšnieks norāda uz trūkumiem ierēdņa pienākumu izpildē, varētu būt uzskatāms par psiholoģisku vardarbību, it īpaši, ja attiecīgais trūkums ir acīmredzams.

107

Prasītāja slimības atvaļinājuma laikā no 2012. gada 2. līdz 5. martam bija pametusi Briseli, lai dotos apmeklēt savu ģimeni Prāgā (Čehijas Republika). Ģenerāldirektors 2012. gada 4. jūnijā vaicāja prasītājai, vai viņa no Briseles uz Prāgu ir devusies piektdien, 2012. gada 2. martā, un pēc tam atgriezusies pirmdien, 5. martā. Tā kā prasītāja apstiprināja šo informāciju, ģenerāldirektors viņai vaicāja, vai viņa iepriekš ir saņēmusi atļauju doties šādā ceļojumā. Prasītāja 2012. gada 6. jūnijā paziņoja šādi: “Atbilde uz jūsu jautājumu ir “nē”, es iepriekš nesaņēmu Civildienesta noteikumu 60. pantā paredzēto atļauju, jo es nezināju, ka tāda ir jāpieprasa”. Pēc tam 2012. gada 7. jūnija vēstulē ģenerāldirektors it īpaši norādīja prasītājai, ka viņa nav ievērojusi Civildienesta noteikumus par uzturēšanos ārpus darba vietas slimības atvaļinājuma laikā, lai gan šie noteikumi it īpaši ir paredzēti, lai pasargātu ierēdni saistībā ar apdrošināšanas segumu, un ka, ja viņa iepriekš būtu lūgusi atļauju, prasītājai pat būtu atļauts pie saviem tuviniekiem atrasties ilgāku laiku.

108

Šajā sakarā prasītāja apgalvo, ka, tā kā administrācijai ir bijusi detalizēta informācija par viņas lidojumiem uz Prāgu un atpakaļ uz Briseli, esot skaidrs, ka tajā laikā administrācija viņu ir stingri novērojusi, tādējādi pastiprinot stresu, izdarīto spiedienu un iebiedēšanu, ar ko viņai nācās sastapties.

109

Civildienesta tiesa konstatē, ka, mēģinot nodēvēt to par psiholoģisko vardarbību, prasītāja ar savu argumentāciju cenšas padarīt nenozīmīgāku acīmredzamo faktu, ka viņa nav bijis zināms Civildienesta noteikumu 60. panta formulējums.

110

Attiecībā uz to, ka kāds no prasītājas kolēģiem informēja administrāciju par to, ka viņa ir izmantojusi vietu lidojumos 2012. gada 2. un 5. martā, prasītāja nekādi nav pierādījusi, ka šis kolēģis būtu saņēmis norādījumus sekot tam, kurp prasītāja pārvietojas sava slimības atvaļinājuma laikā. Turklāt jāņem vērā, ka nevar tikt izslēgts, ka daži viņas kolēģi izmanto tos pašus avioreisus, lai atgrieztos savā izcelsmes valstī, it īpaši nedēļas nogalēs.

111

Prasītāja atsaucas uz apstākli, ka, lai gan viņa tajā laikā pārcēlās uz citu biroju, nodaļas vadītāja nebija viņu informējusi, ka ar komandējumu saistīto izdevumu atmaksas veidlapa var tikt iesniegta tās iepriekšējā birojā. Turklāt, kad prasītāja viņai vaicāja, kāds ir viņas jaunā biroja numurs, nodaļas vadītāja 2012. gada 2. maija elektroniskā pasta vēstulē viņai norādīja, ka šī informācija esot pieejama Parlamenta iekštīkla vietnē, taču, lai atvieglotu viņai šo uzdevumu, viņa šo numuru varot atrast arī elektroniskā pasta vēstules elektroniskajā parakstā.

112

Šajā sakarā ir jākonstatē, ka nodaļas vadītājas rīcība šīs epizodes laikā nekādi, ne pēc tās formas, ne satura, nav pielīdzināma psiholoģiskai vardarbībai. Tas, ka prasītāja to tā ir uztvērusi, skaidri liecina par subjektīvu uztveri.

113

No četru viņas kolēģu, tostarp G. kga, rakstveida paziņojumiem, kurus Parlaments bija sagatavojis savai aizstāvībai lietā, kurā pieņemts spriedums CW/Parlaments (EU:F:2014:186), izriet, ka prasītāja 2013. gada 15. novembrī tostarp lūdza G. kgu nepiedalīties komisijā, kura izvērtē poļu valodas, kuru viņa vēlējās pievienot savām mutiskās tulkošanas kompetencēm, zināšanas. Faktiski prasītāja, ņemot vērā G. kga īpaši negatīvo liecību par viņu, norāda, ka G. kgam neesot pietiekami neitrāla nostāja.

114

Šajā sakarā ir jākonstatē, ka apstāklis, ka G. kgs ir izteicis paziņojumus, kuros ir negatīvi atspoguļota prasītājas rīcība, pats par sevi neatņem G. kgam iespēju objektīvi novērtēt viņas valodas prasmes. Patiesībā, ja tiktu ņemts vērā prasītājas pamatojums, tad, pamatojoties vien uz paziņojumiem un subjektīvajiem priekšstatiem par viņas darba vidi, teju pusei nodaļas, kā arī šīs nodaļas vadītājai būtu jāliedz iespēja vērtēt prasītājas spējas un prasmes profesionālajā darbībā.

115

Turklāt Civildienesta tiesa norāda, ka prasītāja ir sekmīgi nokārtojusi poļu valodas pārbaudījumu un tādēļ viņas argumentācija šajā sakarā zaudē jebkādu pieņemamību un ticamību.

116

Ņemot vērā iepriekšējos konstatējumus, Civildienesta tiesa uzskata, ka, aplūkojot tos atsevišķi, iepriekš minētie fakti un faktu kopumi saistībā ar prasītājas pieminētajiem incidentiem nav uzskatāmi par tādiem, kas liecinātu par psiholoģisku vardarbību Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē.

117

Aplūkojot tos kopumā, Civildienesta tiesa uzskata, ka prasītājas norādītie notikumi, kuri ir aplūkoti atsevišķi (turpmāk tekstā – “strīdīgie notikumi”), noteikti atklāj konfliktējošas attiecības sarežģītā administratīvā kontekstā, bet tie neliecina par ļaunprātīgu vai patvaļīgu rīcību, dokumentētajiem vārdiem un rīcībai drīzāk parādot to, ka priekšnieks ne visai veikli ir pārvaldījis sarežģītu konfliktsituāciju, nevis izrādījis tiešu vēlmi rīkoties ļaunprātīgi attiecībā pret prasītāju (tādā pašā nozīmē skat. spriedumu CQ/Parlaments, EU:F:2014:214, 128. punkts).

118

It īpaši ņemot vērā, ka prasītājas rīcība ir stūrgalvīga, nepiekāpīga un dažreiz pat tuvojas nepakļāvībai, viņa nevar izlikties, ka nespēj saprast savu priekšnieku pieņemto lēmumu iemeslus. Šajā ziņā Civildienesta tiesa uzsver, ka Civildienesta noteikumu 12.a un 24. pantā esošo psiholoģiskās vardarbības un pienākuma sniegt palīdzību jēdzienu apjoms nevar būt tāds, ka iespējamajam cietušajam tiek atļauts sistemātiski apšaubīt jebkādu priekšnieka autoritāti, proti, uzskatīt sevi par atbrīvotu no pienākumiem, kuri skaidri ir paredzēti Civildienesta noteikumos, piemēram, saistībā ar atvaļinājumu režīmu vai lojālas sadarbības ar saviem priekšniekiem pienākumu.

119

Šajā sakarā Civildienesta tiesa atgādina, ka tas, ka priekšnieks kritizē, kā padotais izpilda kādu darbu vai uzdevumu, pats par sevi nav uzskatāms par neatbilstošu rīcību, jo, ja tā būtu, tad dienesta vadīšana kļūtu praktiski neiespējama (spriedumi Tzirani/Komisija, F‑46/11, EU:F:2013:115, 97. punkts, un CQ/Parlaments, EU:F:2014:214, 87. punkts). Tāpat ir ticis nospriests, ka negatīvi apsvērumi, kas adresēti darbiniekam, ne vienmēr ir personību, cieņu un integritāti aizskaroši, ja tie, kā šajā gadījumā, ir izteikti ar mēru un nebalstās uz nepamatotām apsūdzībām bez jebkādas saistības ar objektīviem faktiem (skat. spriedumus Menghi/ENISA, F‑2/09, EU:F:2010:12, 110. punkts, un CQ/Parlaments, EU:F:2014:214, 87. punkts).

120

Lai gan nevar tikt noliegts, ka fakti, kas saistīti attiecīgi ar “jautājumiem direkcijai” un 2011. gada 23. maija sanāksmi, ir būtiski pasliktinājuši darba attiecības nodaļā, pirmkārt, fakts, ka ierēdnim ir bijušas sarežģītas, pat konfliktējošas attiecības ar saviem kolēģiem vai priekšniecību, pats par sevi nepierāda, ka pastāv psiholoģiska vardarbība (šajā ziņā skat. spriedumu CQ/Parlaments, EU:F:2014:214, 86., 87. un 98. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra), pat tad, ja šādi sarežģījumi rada virkni priekšniecības atgādinājumu ievērot kārtību. Otrkārt, atkārtoti sūtot savas elektroniskā pasta vēstules, prasītāja nav īsti centusies uzlabot darba vidi nodaļā vai kaut kā veicināt tās uzlabošanos.

121

Turklāt attiecībā uz polemiku, kas radās, piemērojot atlases kritērijus dalībai angļu valodas nodarbībās vasaras skolā, kas bija paredzētas 2012. gadā, direktors, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ir nolēmis prasītājai pieprasīt, lai viņa, izmantojot elektroniskā pasta vēstuli, kas adresēta tiem pašiem saņēmējiem, kuriem viņa parasti ir sūtījusi savu nebeidzamo korespondenci par nodaļas vadītāju, proti, visiem nodaļas darbiniekiem, atvainojas par to, ka ir kļūdījusies, domājot, ka nodaļas vadītāja nepareizi ir piemērojusi dalības šajos kursos kritērijus (skat. it īpaši spriedumu CW/Parlaments, EU:F:2014:186, 71., 72. un 74. punkts). Turklāt Civildienesta tiesa norāda, ka prasītāja jau ir atvainojusies, taču tikai nosūtot elektroniskā pasta vēstuli, šajā gadījumā 2012. gada 20. janvārī, kas adresēta nodaļas vadītājai, ar tās kopiju direktoram. Taču, ņemot vērā, ka, ja kāds no priekšniekiem šo elektroniskā pasta vēstuli pārsūtītu nodaļas darbiniekiem, prasītāja to noteiktu uztvertu kā vēl vienu psiholoģiskas vardarbības izpausmi, tad, lai atjaunotu uzticēšanos nodaļas vadītājai, ko bija mazinājusi prasītājas attieksme, tas, ka viņas priekšnieks pieprasīja, lai prasītāja tiem pašiem saņēmējiem, kuriem viņa sūtīja nodaļas vadītāju kritizējošus ziņojumus, nosūtītu atvainošanos, ko viņa izsaka nodaļas vadītājai, bija jo vairāk leģitīmi.

122

Saistībā ar šo aspektu Civildienesta tiesa uzskata, ka, lai gan tas, ka priekšniecība sūta ziņas, kurās ietverti godu aizskaroši vai ļaunprātīgi formulējumi, vēl jo vairāk, ja tie tiek sūtīti bez īpaša pamatojuma citām personām, kas nav ieinteresētās personas, var tikt uzskatīts par psiholoģiskas vardarbības izpausmi Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē (pretēji skat. spriedumus Lo Giudice/Komisija, EU:T:2007:322, 104. un 105. punkts, un Tzirani/Komisija, EU:F:2013:115, 97. punkts), lojalitātes pienākums, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 11. pantā, kā arī pienākums ikvienam ierēdnim atbilstoši Civildienesta noteikumu 12. pantam atturēties no jebkādas darbības vai uzvedības, kas varētu apdraudēt tā amata cieņu, nozīmē, ka ikvienai pakļautībā strādājošai personai ir jāatturas bez pamata apšaubīt savu priekšnieku autoritāti un katrā ziņā ir jāievēro samērība un piesardzība, sūtot elektroniskā pasta vēstules, kas varētu būt saistītas ar šādu rīcību, un izvēloties vēstuļu saņēmējus.

123

Attiecībā uz prasītājas tūlītēju atstādināšanu no noteiktu pienākumu un darbību pildīšanas, neatkarīgi no jautājuma par apspriešanos ar Parlamenta Medicīnas dienestu un apstākļiem, kādus šāda apspriešanās radīja, tas varēja tikt pamatots ar medicīniska rakstura iemesliem, sākot no brīža, kad prasītāja vairākkārt bija prombūtnē slimības dēļ, atsaucoties uz “izdegšanu”. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja no papildu pienākumu pildīšanas, atstājot tikai pamata uzdevumus, tika atstādināta tieši tādēļ, lai izvairītos no atkārtotām pretrunām, kas saistītas ar viņas dalību darbībās ārpus nodaļas. Tā kā prasītāja nekādi netika atstādināta no minētajiem pamatpienākumiem, kas ir visbūtiskākie dienesta interesēs, proti, no mutiskās tulkošanas darba, ko viņa, pēc iestādes domām, veic apmierinoši, Civildienesta tiesa nesaskata, kā prasītājas atstādināšana no noteiktu uzdevumu izpildes – aprakstīto notikumu vispārīgākā kontekstā – objektīvi varētu apdraudēt prasītājas personību, cieņu vai fizisko vai morālo integritāti.

124

Attiecībā uz dažādajām medicīniskajām izziņām un ziņojumiem, kurus prasītāja pievienojusi savai prasībai, lai apliecinātu, ka viņas nodaļas vadītājas un direktora strīdīgā rīcība ir aizskārusi viņas personību, cieņu vai fizisko vai morālo integritāti, Civildienesta tiesa konstatē, ka, lai gan dažas no šīm medicīniskajām izziņām un ziņojumiem patiesi apliecina, ka prasītājai ir pastāvējušas noteiktas fiziskās veselības problēmas, tas tomēr neļauj konstatēt, ka šīs problēmas ir radušās psiholoģiskās vardarbības dēļ, tādējādi, lai secinātu, ka šāda vardarbība ir pastāvējusi, izziņu autori noteikti ir balstījušies uz prasītājas aprakstiem par viņas darba apstākļiem Parlamentā (skat. spriedumus K/Parlaments,EU:F:2008:158, 41. punkts, un CQ/Parlaments, EU:F:2014:214, 127. punkts). Katrā ziņā medicīnas ekspertu atzinumi, lai gan tie balstās uz citiem faktiem, nevis ierēdņa aprakstu par saviem darba apstākļiem, nav tie, kuri paši par sevi juridiski pamatoti ļautu konstatēt, ka ir pastāvējusi psiholoģiska vardarbība vai kāda iestādes kļūda attiecībā uz tās pienākumu sniegt palīdzību (spriedums BQ/Revīzijas palāta, T‑7/14 P, EU:T:2015:79, 49. punkts).

125

Visbeidzot, runājot par prasītājas pārmetumiem par direktora iespējamo ieradumu viņu izsaukt, nepaskaidrojot tikšanās iemeslu, Civildienesta tiesa atgādina, ka prasītājas pienākums ir būt pieejamai, lai tiktos ar savu priekšnieku, ja tas uzaicina uz sanāksmi (spriedums CW/Parlaments, EU:F:2014:186, 123. punkts). Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka ik reizi, kad prasītāja to lūdza, direktors tai norādīja strīdīgo sarunu vai sanāksmju tematu. Civildienesta tiesa galu galā arī norāda, ka šīs tikšanās, šķiet, bija priekšniecības centieni pārvarēt racionālās grūtības starp nodaļas vadītāju un prasītāju, kuras galvenokārt izpaudās kā pēdējās minētās rīcība, ar kuru tā apšaubīja tās nodaļas vadītājas autoritāti, kurai par labu iepriekš bija tikusi noraidīta prasītājas kandidatūra uz šo amatu.

126

Ņemot vērā visus iepriekšējos apsvērumus, Civildienesta tiesa uzskata, ka Parlaments, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā un, vēl jo vairāk, pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, savā lēmumā par atteikumu sniegt palīdzību pareizi ir norādījis, ka, ņemot vērā tam paziņotos faktus, tostarp tos, kurus paziņojusi prasītāja, un tos, kas saistīti ar 2011. gada novērtējuma ziņojumu, apstrīdētā rīcība nav uzskatāma par psiholoģiskas vardarbības izpausmi Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē. Tāpat arī prasītājas norādītie fakti neļauj konstatēt, ka viņas darba apstākļi būtu radījuši kaitējumu viņas veselībai vai aizskartu viņas cieņu Hartas 31. panta 1. punkta izpratnē.

127

Tāpēc pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

128

Pamatojot savu otro pamatu, prasītāja apgalvo, ka, neraugoties uz to, ka viņa iecēlējinstitūcijai ir sniegusi visus sākotnējos pierādījumus par to, ka uzbrukumi viņai no nodaļas vadītājas un direktora puses ir patiesi, iecēlējinstitūcija nav veikusi viņas lūgtos pasākumus, kas nozīmē gan pienākuma sniegt palīdzību, gan arī rūpības pienākuma neizpildi.

129

Saistībā ar lēmumu noraidīt sūdzību prasītāja norāda, ka iecēlējinstitūcija ir kļūdaini viņai pārmetusi nevēršanos padomdevējā komitejā par psiholoģisko vardarbību, jo Parlamenta sekretariātā izmeklēšanas lietas, kas saistītas ar, iespējams, psiholoģisko vardarbību, tiekot uzticētas šai komitejai. Tātad pamats, kas izvirzīts viņas sūdzības noraidījuma pamatošanai, proti, ka sūdzība esot priekšlaicīga, jo viņa pirms tam neesot vērsusies komitejā, esot kļūdains. Šajā sakarā viņa uzsver, ka viņa ir centusies vērsties komitejā, taču tās priekšsēdētājs neesot viņai atbildējis šajā jautājumā. Viņa apgalvo, ka minētās komitejas pasivitāte un atturība un tās klusēšana, neraugoties uz iecēlējinstitūcijas izteikto pārliecību, radīja viņai vispārīgas bažas, kas pamatoja šaubas par to, vai šai komitejai var ar pilnīgu pārliecību uzticēt lietu, kas saistītas ar psiholoģisku vardarbību Parlamentā, izskatīšanu.

130

Katrā ziņā prasītāja apgalvo, ka pretēji Parlamenta ieteiktajam iecēlējinstitūcija padomdevējai komitejai par psiholoģisko vardarbību nav uzticējusi pilnvaras, kādas tai ir paredzētas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu. Turklāt ir pilnīgi nesaprotami, ja reiz ir tā, kā iepriekš minēts, kāpēc iecēlējinstitūcija šajā gadījumā vēl nav nosūtījusi šo lietu šai komitejai. Tāpat prasītāja norāda, ka iecēlējinstitūcija būtu varējusi izmeklēšanas vadīšanu uzticēt ad hoc neatkarīgai personai vai iestādei.

131

Turklāt, ņemot vērā, cik svarīgi un būtiski ir izklāstītie fakti, Parlamentam vēl pirms izmeklēšanas uzsākšanas, lai noskaidrotu reālos faktus, bija jāpārceļ citā amatā nodaļas vadītājs un/vai direktors vai, pakārtoti, prasītāja jāpārceļ citā amatā, kā viņa to bija lūgusi savā lūgumā sniegt palīdzību. Tāpat viņa pārmet iecēlējinstitūcijai, ka tā ir noraidījusi viņas lūgumu sniegt palīdzību, pamatojoties uz vispārēju informāciju par situāciju, kāda valda nodaļā, kas apkopota, veicot izmeklēšanu par viņas kolēģes CQ sūdzību par psiholoģisku vardarbību, lai gan, pirmkārt, prasītāja ir pieprasījusi veikt plaša mēroga izmeklēšanu un, otrkārt, viņas pretenzijas neesot saistītas ar konstatējumiem, kādi radušies, beidzoties izmeklēšanai, kura veikta pēc CQ lūguma.

132

Parlaments lūdz noraidīt otro pamatu kā nepamatotu, norādot, ka brīdī, kad iecēlējinstitūcija saņēma prasītājas lūgumu sniegt palīdzību, proti, 2013. gada 5. februārī, tai viņas apgalvojumi jau bija labi zināmi, it īpaši viņas sūdzība saistībā ar tās 2011. gada novērtējuma ziņojumu, kurā bija izklāstīti sniegtie fakti, kā arī tādēļ, ka viņas kolēģe CQ bija uzsākusi procedūru, kas noslēdzās ar to, ka padomdevēja komiteja par psiholoģisko vardarbību bija sagatavojusi atzinumu, ģenerāldirektors veica izmeklēšanu un iecēlējinstitūcija pieņēma lēmumu, par kuru šajā gadījumā vēlāk tika iesniegta prasība, kas reģistrēta ar atsauces numuru F‑12/13. Tādējādi lūgums sniegt palīdzību tika noraidīts, jau pilnībā pārzinot lietu un pamatojoties uz prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem, kā arī jau veiktām izmeklēšanām un jau sagatavotiem ziņojumiem. Savukārt Parlamenta ģenerālsekretāra aicinājums prasītājai vēlreiz vērsties padomdevējā komitejā par psiholoģisko vardarbību, kā tas tika precizēts tiesas sēdē, tika formulēts vienīgi atklātības nolūkos un ņemot vērā ierēdņu intereses. Attiecībā uz to, ka iecēlējinstitūcija pēc savas iniciatīvas nav vērsusies minētajā komitejā, Parlaments norāda, ka tas, ņemot vērā viņas pienākumu lojāli sadarboties ar iestādi, kurā viņa strādā, ir jādara prasītājai.

133

Pirmkārt, ir svarīgi nošķirt prasītājas pieteikumu, kas iesniegts padomdevējas komitejas par psiholoģisko vardarbību priekšsēdētājam, un lūgumu sniegt palīdzību, kuru viņa atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam iesniedza iecēlējinstitūcijai.

134

Faktiski, runājot par padomdevēju komiteju par psiholoģisko vardarbību, Civildienesta tiesa norāda, ka tā, kā tas izriet no iekšējiem noteikumiem, ir izveidota ar mērķi īstenot Civildienesta noteikumu 12.a pantu un ka tās galvenie uzdevumi ir veicināt mierīgu un produktīvu darba vidi, novērst un/vai izbeigt jebkādu psiholoģisku vardarbību pret darbinieku, un ka tai ir samierināšanas, mediācijas, mācīšanas un informēšanas loma. Saskaņā ar iekšējo noteikumu 6. un 7. pantu padomdevēja komiteja par psiholoģisko vardarbību “uzklausa ikvienu personu, kas uzskata, ka ir cietusi no psiholoģiskas vardarbības, veltot tai visu nepieciešamo laiku un uzmanību, cenšoties saglabāt neitralitāti un objektivitāti, apzinoties, ka darbs notiek multikulturālā vidē[; t]ā strādā pilnīgi autonomi, neatkarīgi un konfidenciāli”.

135

Saistībā ar vēršanos komitejā atbilstoši iekšējo noteikumu 9. un 11. pantam ikvienam ierēdnim vai darbiniekam, kurš sastopas ar problēmu, kas varētu būt vardarbība, vai kurš uzskata, ka viņa darba vidē šāda problēma pastāv, ir iespēja vērsties padomdevējā komitejā par psiholoģisko vardarbību, kurai persona ir jāpieņem desmit darba dienu laikā no pieteikuma saņemšanas. Pēc iespējamā cietušā uzklausīšanas, kā arī tā pāridarītāja un, iespējams, citu kolēģu uzklausīšanas, mēneša laikā pēc iespējamā cietušā, iesnieguma autora, uzklausīšanas komiteja saskaņā ar iekšējo noteikumu 12. pantu var sniegt ieteikumus sūdzības iesniedzēja vadītājiem, kā risināt problēmu. Ja problēma turpinās, iekšējo noteikumu 14. pantā padomdevēja komiteja par psiholoģisko vardarbību ir pilnvarota Parlamenta sekretāram nodot konfidenciālu ziņojumu, kurā izklāstītas turpmākās darbības, vajadzības gadījumā lūdzot, lai tas uzdod komitejai veikt visaptverošu izmeklēšanu, kuras beigās tai ir jāizstrādā un jānosūta Parlamenta ģenerālsekretāram secinājumi un iespējamie ieteikumi. Šādā gadījumā pēdējam minētajam atbilstoši iekšējo noteikumu 16. pantam ir jāpaziņo komitejai, kādus pasākumus viņš plāno īstenot.

136

Turklāt no iekšējo noteikumu 10. un 11. panta izriet, ka jebkuram iestādes ierēdnim vai darbiniekam, vēršoties padomdevējā komitejā par psiholoģisko vardarbību, nav jābūt sagatavotiem pierādījumiem, kas ļautu secināt, ka pastāv vardarbība, bet ka, saņemot iesniegumu, komitejai savukārt ir jāizpilda tai iepriekš uzskaitītie uzticētie uzdevumi, lai gan šo funkciju izpilde nav pakļauta jebkādam iepriekšējam iecēlējinstitūcijas lēmumam, izņemot gadījumus, kad komiteja pati vēršas iecēlējinstitūcijā saskaņā, it īpaši, ar iekšējo noteikumu 14. pantu.

137

Turklāt, pat ja tas noteiktos gadījumos būtu vēlams, it īpaši mediācijas nolūkos, vēršanās padomdevējā komitejā nav uzskatāma arī par iepriekšēju pasākumu, kas būtu nepieciešams, lai jebkurš ierēdnis varētu iesniegt lūgumu sniegt palīdzību Civildienesta noteikumu 24. panta izpratnē, pie nosacījumiem, kādi ir paredzēti Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā (šajā ziņā skat. spriedumu Faita/CESE, EU:F:2013:130, 91. punkts). Faktiski, atšķirībā no Civildienesta noteikumu 12.a panta formulējuma un mērķa, kā arī Parlamenta pieņemtajiem iekšējiem noteikumiem minētā panta piemērošanai, Civildienesta noteikumu 24. panta konkrētais mērķis nav novērst vardarbību vai cīnīties pret to, bet tas vispārīgāk ļauj jebkurai personai, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi, lūgt iecēlējinstitūciju iejaukties, lai veiktu pasākumu ar nolūku “palīdzēt ierēdnim, jo sevišķi izmeklēšanā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kuru ierēdnis [..] guvis sava amata vai pienākumu dēļ”.

138

No tā izriet, ka, lai varētu iesniegt lūgumu sniegt palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu, pat ja runa ir par lūgumu sniegt palīdzību saistībā ar vardarbības gadījumu, netiek prasīts, lai attiecīgā persona būtu iepriekš vērsusies padomdevējā komitejā par psiholoģisko vardarbību, kuru Parlaments izveidojis, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 12.a pantu, neatkarīgi no tā, ka iecēlējinstitūcija atbilstoši iekšējo noteikumu 14. pantam noteiktos gadījumos var nolemt padomdevējai komitejai par psiholoģisko vardarbību noteikt pienākumu veikt izmeklēšanu par iespējamiem vardarbības faktiem, par kuriem ir darīts zināms iecēlējinstitūcijai.

139

Šajā gadījumā Civildienesta tiesa konstatē, ka prasītāja padomdevējas komitejas par psiholoģisko vardarbību priekšsēdētājam ir lūgusi palīdzību tādēļ, ka “no 2012. gada 1. februāra viņa ir bijusi pakļauta nenormālam spiedienam, ko izdara divi viņas priekšnieki”. Lai gan šajā lūgumā nebija skaidras atsauces uz psiholoģiskās vardarbības jēdzienu un tajā nebija nekādu sākotnējo pierādījumu par “nenormālu spiedienu”, kuru minējusi prasītāja, komitejai, piemērojot iekšējos noteikumus, bija jāpieņem prasītāja desmit darba dienu laikā, kas acīmredzami nav ticis izdarīts. Šajā sakarā Parlamenta norādītais iemesls, pamatojot to, ka komiteja nav ņēmusi vērā iekšējos noteikumus, proti, ka tās priekšsēdētājs tieši tajā laikā pārcēlies uz jauno biroju pēc tam, kad tika iecelts jaunā amatā citā ģenerāldirektorātā, nav būtisks, pat gadījumā, ja no prasītājas elektroniskā pasta vēstules, kas bija adresēta komitejas sekretariātam vai tās priekšsēdētājam, izrietēja, ka viņa vēlas tikties tieši ar komitejas priekšsēdētāju, un komitejai kā padomdevējai iestādei, pie kuras priekšsēdētāja vēršas persona, bija jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai kāds cits no tās dalībniekiem, diviem no kuriem turklāt tika nosūtīta vēstules kopija, uzņemtos izskatīt prasītājas lūgumu, bet tas acīmredzami netika izdarīts.

140

Neatkarīgi no jautājuma par vēršanos padomdevējā komitejā, kā tas jau iepriekš ir ticis konstatēts, prasītāja visādā ziņā varēja iesniegt iecēlējinstitūcijai lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam un viņai nebija pienākuma iepriekš vērsties šajā komitejā vai sagaidīt iespējamu atbildi no šīs komitejas.

141

Šajā sakarā, kā tas ir atgādināts šā sprieduma 37. punktā, prasītājai, pamatojot savu lūgumu sniegt palīdzību, bija jāsniedz sākotnējie pierādījumi par notikušajiem uzbrukumiem, kurus, kā viņa apgalvo, viņa ir piedzīvojusi no nodaļas vadītājas un direktora puses.

142

Šajā lietā, lai arī pierādījumi, kurus viņa sniegusi savā lūgumā sniegt palīdzību, neliecināja, ka pastāv apgalvotā psiholoģiskā vardarbība, iecēlējinstitūcija, iedvesmojoties no sava rūpības pienākuma, varēja uzskatīt, ka zināmā mērā šie elementi varētu būt uzskatāmi par tādiem, kas ir šādas vardarbības sākotnējais pierādījums. Tādējādi Parlamentam principā, it īpaši veicot izmeklēšanu, būtu jāveic atbilstoši pasākumi, sadarbojoties ar sūdzības autoru, lai konstatētu faktus, kas ir sūdzības pamatā. Īstenojot sev noteiktās pilnvaras, administrācija, lai sasniegtu šo mērķi un nodrošinot atbilstīgos loģistikas līdzekļus un cilvēku resursus, var nolemt šādas izmeklēšanas veikšanu uzticēt iestādes vadībai, piemēram, ģenerāldirektoram, ad hoc izmeklēšanas komitejai, padomdevējai komitejai par psiholoģisko vardarbību vai arī personai vai instancei, kas nav saistīta ar iestādi.

143

Tomēr, kas attiecas uz tāda lēmuma likumību, ar kuru, neuzsākot administratīvo izmeklēšanu, ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību, kas iesniegts, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 24. pantu, Savienības tiesai ir jāpārbauda šī lēmuma pamatotība, ievērojot informāciju, ko konkrēti ieinteresētā persona savā lūgumā sniegt palīdzību bija darījusi zināmu administrācijai tās lēmuma pieņemšanas laikā (spriedums Faita/CESE, EU:F:2013:130, 98. punkts).

144

Šajā sakarā Civildienesta tiesa norāda, ka, pirmkārt, prasītāja savā lūgumā sniegt palīdzību ir iesniegusi apjomīgu dokumentāciju par apgalvotajiem faktiem, it īpaši elektroniskā pasta vēstuļu veidā. Otrkārt, savā lūgumā sniegt palīdzību prasītāja ir norādījusi, ka “[iecēlējinstitūcija], kurā oficiālu lūgumu sniegt palīdzību un sūdzību iesniedza CQ, ir pilnībā informēta par situāciju un ka tā ir pilnvarojusi ģenerāldirektoru veikt lietas izmeklēšanu”.

145

Tādēļ un pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, iecēlējinstitūcijai, izskatot lūgumu sniegt palīdzību, bija tiesības ņemt vērā informāciju, kura tai jau bija zināma un uz kuru savā lūgumā tieši un/vai netieši atsaucās prasītāja, proti, it īpaši padomdevējas komitejas par psiholoģisko vardarbību atzinumu un izmeklēšanu, kuru veica ģenerāldirektors pēc CQ sūdzības par psiholoģisko vardarbību, ņemot vērā turklāt to, ka pēdējās minētās lūgums sniegt palīdzību attiecās uz tām pašām personām, ieskaitot prasītāju, kuras komiteja un iecēlējinstitūcija vairākkārt uzklausīja. Te vēl jāpiebilst, ka strīdīgos notikumus prasītāja daļēji apšaubīja savos iebildumos par 2011. un 2012. gada novērtējuma ziņojumiem.

146

Ņemot vērā prasītājas sniegtos pierādījumus un tos, kas Parlamentam bija zināmi saistībā ar 2011. gada novērtējuma ziņojumu un CQ sūdzību par psiholoģisko vardarbību, Civildienesta tiesa uzskata, ka iecēlējinstitūcija šajā stadijā varēja savā lēmumā par atteikumu sniegt palīdzību uzskatīt, ka tai šajā posmā ir pietiekamas zināšanas par reālo situāciju un par prasītājas apgalvoto faktu apjomu, lai varētu secināt, ka tie nav uzskatāmi par psiholoģisku vardarbību, ko Civildienesta tiesa arī apstiprināja, izskatot pirmo pamatu.

147

Tādējādi šīs lietas apstākļos, kuros jaunas izmeklēšanas veikšana nozīmētu to pašu personu uzklausīšanu, kuras jau ir uzklausītas izmeklēšanas laikā, kura veikta pēc CQ sūdzības par psiholoģisku vardarbību saistībā ar faktiem, kuri, neapšaubāmi, ir identiski tiem, uz kuriem norādīja CQ, un tā kā nav īpaši vajadzīgs papildus skaidrot pietiekami izsmeļošos pierādījumus, kurus pati prasītāja sniegusi iecēlējinstitūcijai, Civildienesta tiesa uzskata, ka, neizdodot rīkojumu uzsākt “plaša mēroga izmeklēšanu par [viņas nodaļas vadītājas] un [direktora] vadības metodēm, kā arī viņu rīcību attiecībā pret [prasītāju]”, Parlaments nav pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izvēloties pasākumus un līdzekļus Civildienesta noteikumu 24. panta piemērošanai, attiecībā uz ko tam ir plaša novērtējuma brīvība, un tādēļ ir ņēmis vērā šo normu.

148

Turklāt vēl jāpiebilst, ka, definējot pasākumus, kurus tā uzskata par piemērotiem, lai konstatētu apgalvoto faktu pastāvēšanu un apjomu, iecēlējinstitūcijai ir jācenšas aizsargāt arī to personu tiesības, uz kurām varētu attiekties izmeklēšana, ciktāl, kā tas ir šīs lietas apstākļos, pirms to pašu personu pakļaušanas jaunai izmeklēšanai, kas varētu būt nepatīkami ne tikai vadībai, bet arī visiem nodaļas darbiniekiem, iecēlējinstitūcijai ir jāpārliecinās, vai viņas rīcībā nav netiešu pierādījumu, kas varētu pamatot reālas aizdomas par vardarbību (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Nanopoulos, T‑308/10 P, EU:T:2012:370, 152. punkts), tostarp saistībā ar iecēlējinstitūcijas un padomdevējas komitejas iepriekšējiem konstatējumiem par psiholoģisko vardarbību, izskatot CQ sūdzību par psiholoģisko vardarbību. Šajā gadījumā šādi fakti nepastāvēja.

149

Attiecībā uz prasītājas lūgumu nodaļas vadītāju un/vai direktoru pārcelt citā amatā, lai aizsargātu viņu no iespējamajām represijām no viņu puses, Civildienesta tiesa uzskata, ka, ņemot vērā šā sprieduma 40. punktā norādīto judikatūru, tā kā prasītājas apgalvotie fakti neliecina, ka viņas priekšnieki nepildītu pienākumus, kādi tiem noteikti Civildienesta noteikumu 12.a pantā, iecēlējinstitūcija šo lūgumu noraidīja, nepārkāpjot ne Civildienesta noteikumu 24. pantu, ne rūpības pienākumu. Tas pats izriet no prasītājas lūguma “pieņemt [līdzvērtīgu] efektīvu pasākumu”, piemēram, viņas pārcelšanu citā amatā, jo vairāk, ņemot vērā, ka prasītāja, tolaik pagaidu darbiniece citā mutiskās tulkošanas nodaļā, 2007. gada beigās tika norīkota darbā savā pašreizējā nodaļā un ka šī nodaļu maiņa notika tādēļ, ka prasītāja 2005. gadā iesniedza citu sūdzību par psiholoģisku vardarbību, kuru iecēlējinstitūcija noraidīja.

150

Attiecībā uz faktu, ka iecēlējinstitūcija nevērsās tieši padomdevējā komitejā par psiholoģisko vardarbību, lai tā savas kompetences, kāda tai noteikta iekšējos noteikumos, ietvaros izvērtētu prasītājas sūdzību, kuru tā savlaicīgi neizskatīja, Civildienesta tiesa uzskata, ka, ņemot vērā prasītājas argumentus lūgumā sniegt palīdzību – argumentus, kurus viņa izmantoja arī savā sūdzībā un savā prasības pieteikumā –, iecēlējinstitūcijai tomēr nāktos rīkoties pret pēdējās minētās gribu, ja tā vērstos komitejā, kurai, kā prasītāja norāda, viņa esot zaudējusi jebkādu ticību. Ciktāl savā argumentācijā prasītāja pārmet iecēlējinstitūcijai, ka tā komitejai, it īpaši saskaņā ar iekšējo noteikumu 14. pantu, nav noteikusi pienākumu veikt izsmeļošu izmeklēšanu, Civildienesta tiesa konstatē, pirmkārt, ka šīs normas piemērošana iepriekš paredz, ka komiteja Parlamenta ģenerālsekretāram adresē lūgumu, lai tas minētajai komitejai sniegtu norādījumus, kā īstenot detalizētu izmeklēšanu, kas šajā gadījumā nenotika, un, otrkārt, kā tas iepriekš ir ticis konstatēts, iecēlējinstitūcija būtu varējusi pamatoti uzskatīt, ka tai ir pietiekamas zināšanas par faktiem, kas tai lūgumu sniegt palīdzību ļautu noraidīt kā nepamatotu, un padomdevējai komitejai par psiholoģisko vardarbību vai jebkurai citai iestādei nebūtu jānosaka pienākums veikt papildu izmeklēšanu.

151

Tādējādi Civildienesta tiesa norāda, ka, lai gan lūgums sniegt palīdzību lēmumā par atteikumu sniegt palīdzību tika noraidīts pēc būtības, nelemjot par tā pieņemamību, un tas notika pēc tam, kad tika detalizēti izvērtēti prasītājas pieminētie strīdīgie notikumi, sūdzība savukārt tika noraidīta galvenokārt tāpēc, ka šī sūdzība bija priekšlaicīga, jo, tā kā prasītāja vēlējās, lai tiktu veikta plaša mēroga izmeklēšana, tai iepriekš bija jāvēršas padomdevējā komitejā par psiholoģisko vardarbību, kura var veikt šādu izmeklēšanu.

152

Kā iepriekš ir atgādināts šā sprieduma 134.–138. punktā, vēršanās padomdevējā komitejā par psiholoģisko vardarbību nav priekšnoteikums, lai iecēlējinstitūcijā varētu iesniegt lūgumu sniegt palīdzību, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 24. pantu, un, vajadzības gadījumā, sūdzību par to, ka tas noraidīts. Apstāklis, ka lēmumā par atteikumu sniegt palīdzību iecēlējinstitūcija ir aicinājusi prasītāju vērsties pie jaunā komitejas priekšsēdētāja, šajā gadījumā nav atbilstošs. Turklāt Civildienesta tiesa norāda, ka, raugoties no laika viedokļa, lai gan savā lūgumā sniegt palīdzību prasītāja balstās uz notikumiem, kuri risinājušies kopš 2011. gada aprīļa, it īpaši saistībā ar 2011. gada 23. maija sanāksmes protokola redakciju un to, ka viņa nav piedalījusies vasaras skolā, elektroniskā pasta vēstulē, kuru prasītāja ir adresējusi padomdevējai komitejai par psiholoģisko vardarbību, lakoniskāk ir minēts vienīgi profesionālais spiediens, kuru viņa izjūtot kopš 2012. gada 1. februāra.

153

Visbeidzot, lūgums Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē, protams, var tikt noraidīts, pamatojoties uz to, ka tas ir priekšlaicīgs. Savukārt tas tā nav ar sūdzību, kurai ir trīs mēnešu noilguma termiņš, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā, – tas tik un tā ir īss, neraugoties uz iespējamu vēršanos padomdevējā komitejā, kāda ir izveidota Parlamentā saistībā ar psiholoģisko vardarbību.

154

Tādējādi, noraidot sūdzību tādēļ, ka tā, iespējams, ir priekšlaicīga, ciktāl prasītājai iepriekš bija jāvēršas padomdevējā komitejā par psiholoģisko vardarbību, iecēlējinstitūcija ir pamatojusies uz kļūdainu pamatu, kas, kā ir norādīts šā sprieduma 134.–138. punktā, var maldināt ierēdņus un darbiniekus par attiecīgo padomdevējas komitejas par psiholoģisko vardarbību un iecēlējinstitūcijas kompetenci un atbildību psiholoģiskās vardarbības jomā.

155

[Atbilstoši labotajam ar 2015. gada 3. decembra rīkojumu] Taču šāds pamats neietekmē lēmuma noraidīt sūdzību vai arī lēmuma noraidīt lūgumu sniegt palīdzību likumību. Faktiski, lēmumā par sūdzības noraidīšanu atgādinot prasītājai, ka atbilstoši judikatūrai sarežģītu, pat konfliktējošu attiecību pastāvēšana starp ierēdni un viņa priekšniekiem pati par sevi nepierāda, ka pastāv psiholoģiska vardarbība, iecēlējinstitūcija pēc būtības ir gribējusi apstiprināt, lai gan pakārtoti, detalizēto izvērtējumu lēmumā par atteikumu sniegt palīdzību vai vismaz nav gribējusi uzskatīt šo izvērtējumu par nederīgu. Tieši to pašu norādīja arī Parlaments, tostarp tiesas sēdē. Turklāt neatkarīgi no šīs prasības iznākuma Civildienesta tiesa konstatē, ka padomdevējai komitejai par psiholoģisko vardarbību ir samierināšanas un mediācijas uzdevums, kas paredzēts, lai risinātu grūtības, ar kurām sastopas prasītāja, arī tad, ja tās nav uzskatāmas par psiholoģisko vardarbību Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē, lai atjaunotu “darbavietā mierīgu un produktīvu gaisotni” iekšējo noteikumu 5. panta izpratnē.

156

Ņemot vērā visus iepriekšējos apsvērumus un tā kā nav jāizdod rīkojums neatkarīgam tulkotājam angļu valodā iztulkot noteiktas čehu valodā rakstītas elektroniskā pasta vēstules, otrais pamats ir jānoraida, un tādējādi ir jānoraida visi prasījumi par lēmuma par atteikumu sniegt palīdzību un lēmuma noraidīt sūdzību atcelšanu.

157

Savos prasījumos prasītāja lūdz Civildienesta tiesu piespriest Parlamentam izmaksāt viņai EUR 50 000, lai atlīdzinātu viņas apgalvoto ciesto morālo kaitējumu, kā arī izmaksāt viņai mantiskā kaitējuma atlīdzību, proti, ceturto daļu medicīnisko izdevumu, kas viņai ir radušies viņas veselības stāvokļa pasliktināšanās dēļ, kopējai summai pieskaitot nokavējuma procentus.

158

Parlaments galvenokārt lūdz noraidīt šos prasījumus par morālā kaitējuma atlīdzību kā nepieņemamus un, pakārtoti, kā nepamatotus.

159

Neatkarīgi no tā, vai, ņemot vērā savstarpējas atbilstības noteikumu, prasītāja, lūdzot “labot netaisnību, kādu ir radījis un joprojām var radīt apstrīdētais lēmums”, ir domājusi savā pieprasījumā atsaukties uz mantiskā un/vai morālā kaitējuma atlīdzināšanu, ir jāatgādina, ka prasījumi par mantiskā vai morālā kaitējuma atlīdzināšanu ir jānoraida, ja tie, kā šajā gadījumā, ir cieši saistīti ar prasījumiem par atcelšanu, kuri ir noraidīti kā nepamatoti (spriedums López Cejudo/Komisija, F‑28/13, EU:F:2014:55, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

160

Ņemot vērā, ka prasījumi par atcelšanu ir noraidīti, un tā kā nepastāv administrācijas izdarīts pārkāpums, kas radītu tās atbildību, prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir jānoraida.

161

Atbilstoši Reglamenta 101. pantam, ievērojot citas šī reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas tiesību normas, lietas dalībnieks, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats un viņam piespriež atlīdzināt lietas dalībnieka, kuram spriedums ir labvēlīgs, tiesāšanās izdevumus, ja šis lietas dalībnieks to ir prasījis. Saskaņā ar šī paša reglamenta 102. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir labvēlīgs, tomēr var tikt piespriests segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt daļu vai visus otra lietas dalībnieka izdevumus, ja tas šķiet attaisnojams ar tā attieksmi, tostarp pirms procesuālo darbību uzsākšanas, it īpaši, ja tam ir radušies citi izdevumi, kas uzskatāmi par nepamatotiem vai apgrūtinošiem.

162

No šajā spriedumā iepriekš minētā pamatojuma izriet, ka prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt Parlaments savos prasījumos ir tieši lūdzis, lai tai tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tomēr, ņemot vērā, pirmkārt, komitejas disfunkcionēšanu, kuras dēļ, neievērojot iekšējos noteikumus, netika izskatīts prasītājas pieteikums, kas bija adresēts komitejas iepriekšējam priekšsēdētājam, un, otrkārt, neatbilstīgo pamatu, kas galvenokārt izvirzīts, pamatojot lēmumu par sūdzības noraidīšanu, Civildienesta tiesa uzskata, ka ir attaisnojami piemērot Reglamenta 102. panta 2. punktu, un tādēļ nolemj, ka Parlamentam ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi un jāatlīdzina puse no prasītājas tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)

nospriež: