|
25.1.2014 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 24/13 |
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 16. septembra spriedumu lietā T-386/10 Aloys F. Dornbracht GmbH & Co. KG/Eiropas Komisija 2013. gada 25. novembrī iesniedza Aloys F. Dornbracht GmbH & Co. KG
(Lieta C-604/13 P)
2014/C 24/24
Tiesvedības valoda — vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Aloys F. Dornbracht GmbH & Co. KG (pārstāvji — H. Janssen un T. Kapp, advokāti)
Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Komisija, Eiropas Savienības Padome
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
|
— |
pilnībā atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 16. septembra spriedumu lietā T-386/10 un atcelt atbildētāju 2010. gada 23. jūnija Lēmumu C(2010) 4185, galīgā redakcija, lietā COMP/39.092 — Vannas istabas aprīkojums tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju; |
|
— |
pakārtoti, pienācīgi samazināt prasītajai apstrīdētajā lēmumā uzliktā naudas soda apmēru; |
|
— |
piespriest atbildētājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. |
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības iesniedzēja savu apelācijas sūdzību balsta uz šādiem apelācijas sūdzības pamatiem:
|
|
Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 (1) 23. panta 3. punktu, noteiktības principu, vienlīdzīgas attieksmes principu, kā arī samērīguma principu, jo Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otro teikumu tā esot interpretējusi kā maksimālo apmēru un līdz ar to esot noliegusi Komisijas uzliktā naudas soda apmēra noteikšanas prettiesiskumu, kā arī esot sevi nostādījusi situācijā, kurā tā nevar likumīgi samazināt naudas soda apmēru. |
|
|
Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, jo tā neesot ņēmusi vērā 2006. gada pamatnostādņu prettiesiskumu, kurās neesot ņemts vērā “vienas preces uzņēmuma” pārkāpumu ilgums un smagums. |
|
|
Treškārt, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 37. punktam atbildētājai sava rīcības brīvība esot bijis jāīsteno tādējādi, ka “vienas preces uzņēmuma” gadījumā naudas soda apmērs esot bijis jānosaka līdz 10 % robežai. Turklāt Vispārējā tiesa esot pārkāpusi atpakaļejošā spēka aizlieguma principu, jo atbildētājas saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm veikto naudas soda aprēķinu tā esot atzinusi par tiesībām atbilstošu. |
|
|
Turklāt, aprēķinot prasītājai uzliktā naudas soda apmēru, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā konkrēti attiecībā uz ģeogrāfisko platību, dalību tikai vienā no trim preču grupām un prasītājas pakārtoto lomu. |
|
|
Visbeidzot, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi saprātīga tiesvedības ilguma principu. |