14.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 367/26

1)

Vai Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (1) 2. panta e) un f) punkti, 15., 18., 28. un 29. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ne tikai personai, kurai, pamatojoties uz tās pieteikumu, neatkarīga dalībvalsts iestāde ir piešķīrusi alternatīvo aizsardzības statusu, ir jābūt tiesīgai uz šīs direktīvas 28. un 29. pantā paredzēto sociālo aizsardzību un veselības aprūpi, bet arī ārzemniekam, kuram dalībvalsts administratīvā iestāde ir atļāvusi uzturēties šīs dalībvalsts teritorijā un kurš cieš no tādas slimības, kas ir saistīta ar reālu risku viņa dzīvībai vai viņa fiziskajai integritātei vai reālu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, ja viņa izcelsmes valstī vai dzīvesvietas valstī vispār nav pieejama atbilstoša ārstēšana?

2)

Ja uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir sniedzama atbilde, kas paredz, ka abu aprakstīto kategoriju personām ir jābūt tiesīgām uz šīs pašas direktīvas 20. panta 3. punktā, 28. panta 2. punktā un 29. panta 2. punktā paredzēto sociālo aizsardzību un veselības aprūpi, vai tie ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm uzliktais pienākums ņemt vērā mazāk aizsargātu personu, piemēram, invalīdu īpašo situāciju, nozīmē, ka tām ir jāpiešķir 1987. gada 27. februāra Likumā par invaliditātes pabalstiem paredzētie pabalsti, ņemot vērā, ka, pamatojoties uz 1976. gada 8. jūlija Konstitutīvo publisko sociālās aprūpes centru likumu, saistībā ar invaliditāti var tikt piešķirta sociālā palīdzība?