1.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 156/18

1)

Vai līdzvērtības principam pretrunā ir tāda valsts tiesību norma, kura, piemērojot Direktīvu 1999/70/EK (1), gadījumā, ja tiek nelikumīgi pārtraukta tāda darba līguma izpilde, kurā ir spēkā neesoša termiņa noteikšanas klauzula, paredz ekonomiskas sekas, kas ir atšķirīgas un ievērojami niecīgākas salīdzinājumā ar gadījumu, kad tiek nelikumīgi pārtraukta kāda parasta civiltiesību līguma, kurā ir spēkā neesoša termiņa noteikšanas klauzula, izpilde;

2)

vai Eiropas tiesiskajam regulējumam atbilst tas, ka tā piemērošanas jomā kādas sankcijas efektivitāte rada priekšrocības darba devējam, kurš rīkojas ļaunprātīgi, par sliktu darba ņēmējam, kuram tas nāk par ļaunu, tā, ka tiesvedības ilgums laikā (kaut arī dabisks) rada tiešu kaitējumu darba ņēmējam par labu darba devējam, un ka iepriekšējā stāvokļa atjaunošanas efektivitāte proporcionāli samazinās līdz ar tiesvedības paildzināšanos, līdz tā gandrīz izzūd;

3)

vai, piemērojot Eiropas regulējumu saskaņā ar Nicas [Pamattiesību] hartas 51. pantu, šīs Hartas 47. pantam un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantam atbilst tas, ka tiesvedības ilgums laikā (kaut arī dabisks) rada tiešu kaitējumu darba ņēmējam par labu darba devējam, un ka iepriekšējā stāvokļa atjaunošanas efektivitāte proporcionāli samazinās līdz ar tiesvedības paildzināšanos, līdz tā gandrīz izzūd;

4)

vai, ņemot vērā precizējumus Direktīvas 2000/78/EK (2) 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Direktīvas 2006/54/EK (3) 14. panta 1. punkta c) apakšpunktā, darba nosacījumu jēdzienā, kas minēts Direktīvas 1999/70/EK 4. klauzulā, ir ietvertas arī sekas, kas rodas no darba attiecību nelikumīgas pārtraukšanas;

5)

ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai atšķirība starp sekām, kas paredzētas valsts iekšējās tiesībās nenoteikta laika un noteikta laika darba attiecību nelikumīgas pārtraukšanas gadījumā, ir attaisnojama saskaņā ar 4. klauzulu;

6)

vai tādi spēkā esošo Kopienu tiesību vispārējie principi kā tiesiskā drošība, tiesiskās paļāvības aizsardzība, pušu procesuālo tiesību vienlīdzība, efektīva tiesību aizsardzība tiesā un tiesības uz lietas izskatīšanu neatkarīgā tiesā un vispārīgāk — tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, kas ir garantētas Līguma par Eiropas Savienību (kas tika grozīts ar Lisabonas līguma 1. panta 8. punktu un uz kuru ir norādīta atsauce Līguma par ES 46. pantā) 6. panta 2. punktā, lasot to kopā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 6. pantu, un 2000. gada 7. decembrī Nicā pasludinātās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 46. un 47. pantu un 52. panta 3. punktu, kas tika īstenoti ar Lisabonas līgumu, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tie liedz Itālijas valstij pēc samērā ilga laika posma pieņemt tādu īpašu tiesību normu (piemēram, Likuma Nr. 183/10 32. panta 7. punkts, kā tas ir interpretēts Likuma Nr. 92/12 1. panta 13. punktā), kas groza notiekošo tiesvedību sekas, nodarot tiešu kaitējumu darba ņēmējam par labu darba devējam, un ka iepriekšējā stāvokļa atjaunošanas efektivitāte proporcionāli samazinās līdz ar tiesvedības paildzināšanos, līdz tā gandrīz izzūd;

7)

ja Tiesa neatzītu, ka izklāstītajiem principiem ir Eiropas Savienības tiesību pamatprincipu vērtība to vispārīgas un horizontālas piemērošanas nolūkā, un tādējādi tikai viena norma — proti, Likuma Nr. 183/10 32. panta 5.–7. punkts (kā tas ir interpretēts Likuma Nr. 92/12 1. panta 13. punktā) — būtu pretrunā Direktīvā 1999/70/EK un Nicas hartā paredzētajiem pienākumiem, vai tāda sabiedrība, kāda ir atbildētāja, kuras īpašības ir aprakstītas 55.–61. punktā, ir uzskatāma par valsts organizāciju, lai varētu tieši vertikāli augšupēji piemērot Eiropas tiesības, it īpaši Direktīvas 1999/70/EK 4. klauzulu un Nicas hartu;

8)

ja ES Tiesa uz 1., 2., 3. vai 4. jautājumu atbildētu apstiprinoši, vai lojālas sadarbības princips, kurš jāaplūko kā Eiropas Sabiedrības dibinātājprincips, ļauj nepiemērot tādu interpretējošu normu kā Likuma Nr. 92/12 1. panta 13. punkts, kas padara par neiespējamu ievērot no atbildēm uz 1.–4. jautājumu izrietošos principus?