—

Banco Privado Português SA, kas atrodas likvidācijas procesā, un Massa Insolvente do Banco Privado Português SA vārdā – M. Ferreira Santos un R. Leandro Vasconcelos, advogadas,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un A. Cunha, pārstāvji, kuriem palīdz M. Pena Machete un G. Reino Pires, advogados,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. França un L. Flynn, kā arī M. Afonso, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir, pirmkārt, par Komisijas 2010. gada 20. jūlija Lēmuma 2011/346/ES par valsts atbalstu C 33/09 (ex NN 57/09, CP 191/09), ko valsts garantijas veidā attiecībā uz BPP īstenojusi Portugāle (OV 2011, L 159, 95. lpp.), spēkā esamību un, otrkārt, par Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 14. panta 1. un 2. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Estado português (Portugāles valsti) un likvidācijas procesā esošo Banco Privado Português SA (turpmāk tekstā – “BPP”), kā arī Massa Insolvente do Banco Privado Português SA (BPP kreditoru kopums) par šī valsts prasījuma iekļaušanu likvidācijas saistībās EUR 24 462 921,24 apmērā, kam pieskaitīti maksājamie procenti un ko veido atgūstamā atbalsta summa, ko tā ir nelikumīgi piešķīrusi BPP, piešķirot valsts garantiju šai bankai saistībā ar aizdevumu EUR 450 miljonu apmērā (turpmāk tekstā – “garantija”).

3

Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta f) punktā nelikumīgs atbalsts definēts kā jauns atbalsts, kas ieviests, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu.

4

Šīs regulas 14. pantā “Atbalsta atgūšana” ir noteikts:

“1.   Kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja (turpmāk – “atgūšanas lēmums”). Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu [Savienības] tiesību vispārēju principu.

2.   Atbalsts, kas ir jāatgūst saskaņā ar atgūšanas lēmumu, ietver procentus, kas aprēķināti pēc atbilstīgas likmes, ko nosaka Komisija. Procenti maksājami no dienas, kad nelikumīgais atbalsts nodots saņēmēja rīcībā, līdz tā atgūšanas dienai.

3.   Neskarot nevienu [Eiropas Savienības] Tiesas nolēmumu saskaņā ar [LESD 278.] pantu, atgūšanu īsteno tūlīt un saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumos paredzētajām procedūrām, ja vien tās nodrošina tūlītēju un efektīvu Komisijas lēmuma izpildi. Šajā nolūkā un gadījumā, ja ir sākts izskatīšanas process valsts tiesā, attiecīgās dalībvalstis, neskarot [Savienības] tiesību aktus, veic visus vajadzīgos pasākumus, kas iespējami to attiecīgajās tiesību sistēmās, tostarp pagaidu pasākumus.”

5

Ar 2009. gada 13. marta Lēmumu C(2009) 1892, galīgā redakcija, par valsts atbalstu NN 71/08 - Portugāle, Auxílio estatal ao Banco Privado Português - BPP (OV C 174, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2009. gada 13. marta lēmums”), Komisija ārkārtas pasākuma ietvaros nolēma necelt iebildumus par valsts garantijas formā piešķirto Estado português atbalstu, kas attiecās uz EUR 450 miljonu aizdevumu, ko sešas Portugāles bankas bija piešķīrušas BPP2008. gada 5. decembrī. Šī garantija tika atļauta, pamatojoties uz EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kas tagad ir LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkts, uz sešiem mēnešiem, proti, līdz 2009. gada 5. jūnijam.

6

No šī lēmuma preambulas 34. apsvēruma izriet, ka Komisijas veiktais atbalsta vērtējums neietekmē tās vērtējumu, kas tai būtu jāveic gadījumā, ja šis pasākums tiktu pagarināts pēc iepriekšējā punktā minētā beigu datuma.

7

Šī lēmuma preambulas 39. apsvērumā ir noteikts:

“neraugoties uz piedāvātā nodrošinājuma augsto vērtību, atlīdzība par valsts garantiju bija ievērojami mazāka par to, kāda parasti tiktu uzskatīta par atbilstīgu grūtībās nonākušu banku gadījumā. Komisija uzskata, ka izņēmuma gadījumā šādu atlīdzību varētu atzīt par atbilstīgu, lai nodrošinātu [BPP] izdzīvošanu, un vienīgi īsajā glābšanas laikā. Turklāt šī atlīdzības līmeņa akceptēšana ir atkarīga no nosacījuma, ka tiek iesniegts pārstrukturēšanas plāns. Komisija sagaida, ka valsts iesaistīšanās BPP labā izmaksas ilgtermiņā atspoguļosies pārstrukturēšanas plānā, kura mērķis ir [BPP] dzīvotspējas atjaunošana, un ka piešķirtā atbalsta ietekme uz konkurenci tiks ņemta vērā kompensējošo pasākumu ietvaros. Šajā kontekstā Komisija arī atgādina un pozitīvi atzīmē Portugāles iestāšu apņemšanos pārstrukturēšanas plānu iesniegt sešu mēnešu laikā no atbalsta pasākuma [BPP] piešķiršanas datuma, proti, līdz 2009. gada 5. jūnijam.”

8

Komisija 2009. gada 13. marta lēmuma preambulas 41. apsvērumā atgādina, ka atbalsta – kura ilgums ir ierobežots ar sešiem mēnešiem – iespējamā pagarināšana ir tai jāpaziņo tās apstiprinājuma saņemšanai.

9

Lēmuma 2011/346 preambulas 9., 12., 13. un 19.–24. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

10

Attiecībā uz garantijas kvalificēšanu par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē Lēmuma 2011/346 preambulas 57.–60. apsvērumā noteikts:

11

Attiecībā uz atbalsta saderīgumu ar iekšējo tirgu šī lēmuma preambulas 65., 67., 68. un 70.–72. apsvērums formulēti šādi:

[..]

[..]

12

Lēmuma 2011/346 1. pantā atzīts, ka “valsts atbalsts saistībā ar EUR 450 miljonu aizdevuma garantēšanu, ko nelikumīgi par labu [BPP] piešķīrusi Portugāle, pārkāpjot [LESD] 108. panta 3. punktu, nav saderīgs ar iekšējo tirgu”.

13

Saskaņā ar šī lēmuma 2. panta 1. punktu “Portugālei jāatgūst no saņēmēja atbalsts, kas minēts 1. pantā”.

14

Minētā lēmuma 3. panta 1. punktā noteikts, ka “šā lēmuma 1. pantā minētajai atbalsta atgūšanai jābūt tūlītējai un faktiskai”.

15

Uzņēmumu maksātnespējas un darbības atjaunošanas kodeksa (Código da Insolvência e da Recuperação de Empresas), kas apstiprināts ar 2004. gada 18. marta Dekrētlikumu Nr. 53/2004 (turpmāk tekstā – “CIRE”), 91. panta 2. punktā noteikts:

“Jebkurš prasījums, kuram vēl nav iestājies samaksas termiņš maksātnespējas atzīšanas dienā un par kuru nav maksājami atlīdzinājuma procenti vai par kuru ir jāmaksā procenti, kuru likme ir zemāka par likumā noteikto procentu likmi, tiek uzskatīts par tādu, kura apmērs, ja to palielina par procentiem, kuri aprēķināti šai summai attiecīgi likumā noteiktās procentu likmes apmērā vai atbilstoši likmei, kas atbilst starpībai starp likumisko un līgumisko procentu likmi, par laikposmu līdz samaksas termiņam, atbilstu attiecīgā prasījuma apmēram”.

16

2010. gada 9. septembrīEstado português iesniedzējtiesā cēla prasību atbilstoši CIRE tiesību normām par tās prasījuma, kas izriet no ar Lēmumu 2011/346 noteiktās atgūšanas, iekļaušanu likvidācijas saistībās.

17

Iesniedzējtiesā Massa Insolvente do Banco Privado Português SA iebilda pret šo prasību, apgalvojot, ka Lēmums 2011/346 esot prettiesisks un šī iemesla dēļ Estado português prasījumam trūkstot jebkāda tiesiska pamata.

18

Šajā kontekstā 2011. gada 9. septembrī atbildētājas pamatlietā Eiropas Savienības Vispārējā tiesā cēla prasību atcelt Lēmumu 2011/346; šo prasību Vispārējā tiesa noraidīja 2014. gada 12. decembrī (spriedums Banco Privado Português un Massa Insolvente do Banco Privado Português/Komisija, T‑487/11, EU:T:2014:1077).

19

Starplaikā, ņemot vērā tiesvedību Vispārējā tiesā, iesniedzējtiesa apturēja tiesvedību līdz brīdim, kad tiks pieņemts lēmums par Lēmuma 2011/346 tiesiskuma apstiprināšanu vai tā atcelšanu. Estado português tomēr šo lēmumu par tiesvedības apturēšanu pārsūdzēja Tribunal da Relação de Lisboa (Lisabonas apelācijas tiesā), kas lika tiesvedību turpināt, atgādinādama iesniedzējtiesai par iespēju vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

20

Iesniedzējtiesai ir šaubas par Lēmuma 2011/346 spēkā esamību. Pirmkārt, attiecībā uz garantijas kvalificēšanu par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē šī tiesa atgādina, ka šīs tiesību normas piemērošanas nosacījumi neparedz vienkāršu iespēju, ka attiecīgais pasākums var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm, bet gan, ka tai jābūt faktiski iespaidotai. Taču Lēmuma 2011/346 pamatojums neļaujot secināt, ka Komisija būtu atzinusi, ka garantija faktiski iespaidoja tirdzniecību starp dalībvalstīm. Turklāt šī tiesa uzskata, ka fakti neļauj katrā ziņā secināt šādas iespaidošanas pastāvēšanu. Šajā ziņā iesniedzējtiesa atgādina, kā izriet no Lēmuma 2011/346 preambulas 77. apsvēruma, ka garantija tika piešķirta BPP, lai nodrošinātu aizdevumu, kas tika izmantots, lai izmaksātu naudu kreditoriem, kuru prasījumiem bija iestājies samaksas termiņš vai kuru kredītlīnijas beidzās, un ka 2008. gada 1. decembrīBPP izbeidza darbību tirgū.

21

Otrkārt, attiecībā uz atbalsta saderīguma vērtējumu iesniedzējtiesa atgādina, ka 2009. gada 13. marta lēmumā tika secināts, ka saskaņā ar 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu sešus mēnešus, sākot no datuma, kad tika izsniegta garantija, proti, no 2008. gada 5. decembra līdz 2009. gada 5. jūnijam, jo BPP nespēja izpildīt savas finansiālās saistības varēja negatīvi ietekmēt visu Portugāles finanšu sistēmu. Lēmuma 2011/346 beigās Komisija tomēr ir secinājusi, ka atbalsts nav saderīgs, jo Estado português nav iesniegusi pārstrukturēšanas plānu pirms šī sešu mēnešu laikposma beigām, lai gan atbalsta pasākuma apstiprināšanas pamatā bija šāds nosacījums. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Lēmumā 2011/346 nav pienācīgi izklāstīti iemesli, kādēļ tas, ka Estado português neiesniedza BPP pārstrukturēšanas plānu, ietekmē 2009. gada 13. marta lēmumā veikto saderības izvērtējumu, īpaši laikposmā no 2008. gada 5. decembra līdz 2009. gada 5. jūnijam.

22

Treškārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka pastāv pretruna Lēmuma 2011/346 pamatojumā, kā arī starp tā pamatojumu un tā rezolutīvo daļu attiecībā uz datumu, kopš kura atbalsts tiek uzskatīts par prettiesisku. No šī lēmuma preambulas 24. apsvēruma izrietot, ka atbalsts kļuva nelikumīgs 2009. gada 6. jūnijā. Tomēr šī lēmuma preambulas 72. apsvērumā ir precizēts, ka atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu laikā no 2008. gada 5. decembra līdz 2010. gada 15. aprīlim. Lēmuma rezolutīvajā daļā savukārt ir vienīgi noteikts, ka atbalsts nebija saderīgs ar kopējo tirgu. Jautājums par brīdi, no kura minētā garantija ir uzskatāma par nelikumīgu, nosaka atbalsta apmēra aprēķinu.

23

Visbeidzot un ceturtkārt, iesniedzējtiesa apgalvo, ka CIRE 91. panta 2. punkta piemērošana šajā lietā var būt par pamatu tam, ka tiek samazināta Estado português apmierināmās prasības summa. Tādējādi ir jānoskaidro, vai Regulas Nr. 659/1999 14. pants gadījumā, ja ir izpildīti attiecīgie nosacījumi, ir šķērslis tam, ka tiek samazināta summa, kas valstij ir jāatgūst atbilstoši CIRE 91. panta 2. punktam.

24

Šādos apstākļos Tribunal do Comércio de Lisboa (Lisabonas Komerctiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Pakārtoti Tribunal do Comércio de Lisboa uzdod arī šādu jautājumu par interpretāciju:

“Vai Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. un 2. punkts nepieļauj to, ka šajā lietā tiek piemērots atgūstamās summas samazinājums, ja šis noteikums bez diskriminācijas ir piemērojams visiem maksātnespējīgās sabiedrības kreditoriem?”

26

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ietver piecus jautājumus, no kuriem pirmie četri attiecas uz Lēmuma 2011/346 spēkā esamību un piektais – uz Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. un 2. punkta interpretāciju. Ir jāanalizē atsevišķi, pirmkārt, pirmo četru jautājumu pieņemamība un, otrkārt, piektā jautājuma pieņemamība.

27

Portugāles valdība apgalvo, ka jautājumi par Lēmuma 2011/346 spēkā esamību ir nepieņemami. Atsaukdamās uz spriedumu TWD Textilwerke Deggendorf (C‑188/92, EU:C:1994:90), šī valdība apgalvo, ka, tā kā Vispārējā tiesā par šo lēmumu netika celta prasība atcelt tiesību aktu, šis lēmums attiecībā pret to ir kļuvis galīgs un tā spēkā esamība vairs nevar tikt apstrīdēta valsts tiesā. Turklāt par Lēmumu 2011/346 nav iesniegts pieteikums par piemērošanas apturēšanu. Tādējādi tas ir izpildāms veidā, kas ļauj tūlītēju un faktisku atbalsta atgūšanu.

28

Šajā ziņā jāatgādina, ka spriedumā TWD Textilwerke Deggendorf (EU:C:1994:90, 17. punkts) Tiesa nosprieda, ka ir izslēgts, ka persona, kas saņem valsts atbalstu, kurš ir tieši un vienīgi saņēmēja dalībvalstij – kura nešaubīgi būtu varējusi apstrīdēt šo lēmumu un kura ir ļāvusi izbeigties LESD 263. panta sestajā daļā šai nolūkā paredzētajam imperatīvajam termiņam – adresētā Komisijas lēmuma priekšmets, varētu efektīvi apšaubīt šī atbalsta tiesiskumu valsts tiesā, ceļot prasību pret pasākumiem, ko valsts iestādes veikušas šī lēmuma īstenošanai (skat. arī spriedumus Nachi Europe, C‑239/99, EU:C:2001:101, 30. punkts, un Lucchini, C‑119/05, EU:C:2007:434, 55. punkts). Tiesa uzskatīja, ka pieņemt pretēju nolēmumu nozīmētu atbalsta saņēmējam atzīt iespēju apiet galīgo raksturu, kādam, pamatojoties uz tiesiskās noteiktības principu, būtu jāpiemīt nolēmumam pēc apstrīdēšanas termiņa beigām (spriedums Nachi Europe, EU:C:2001:101, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Situācija, uz kuru balstīta šī judikatūra, neatbilst situācijai pamatlietā. Šajā pēdējā lietā aplūkojamā atbalsta saņēmējs, kurš LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā Vispārējā tiesā cēla prasību atcelt Lēmumu 2011/346 – attiecībā uz kuru tika pasludināts spriedums Banco Privado Português un Massa Insolvente do Banco Privado Português/Komisija (EU:T:2014:1077) –, nevar tikt uzskatīts par tādu, kas mēģina apiet šī lēmuma galīgo raksturu tāpēc, ka tas iesniedzējtiesā apstrīd šī lēmuma spēkā esamību.

30

Turklāt, tā kā Tiesas izraudzītais risinājums sprieduma TWD Textilwerke Deggendorf (EU:C:1994:90) 18. punktā ir balstīts uz Savienības tiesību akta galīgā rakstura apiešanas risku, tas ir piemērojams vienīgi attiecībā pret lietas dalībnieku, kurš atsaucas uz Eiropas Savienības tiesību akta prettiesiskumu valsts tiesā, lai arī viņš nešaubīgi būtu varējis pret šo aktu celt prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. pantam, bet nav to darījis paredzētajā termiņā. Tādējādi apstāklim, ka Estado português, kas neapstrīd Lēmumu 2011/346 valsts tiesā, nav par šo lēmumu cēlusi Vispārējā tiesā prasību atcelt tiesību aktu, nav nozīmes jautājumu par šī lēmuma spēkā esamību pieņemamības izvērtēšanai.

31

Visbeidzot, no sprieduma TWD Textilwerke Deggendorf (EU:C:1994:90) neizriet, ka prejudiciāla jautājuma par Savienības tiesību akta spēkā esamību pieņemamība būtu pakārtota tam, vai attiecībā uz to ir ticis iesniegts pieteikums par piemērošanas apturēšanu, pamatojoties uz LESD 278. pantu. Šajā spriedumā nav atsauces uz Savienības tiesību akta, kura spēkā esamība tiek apstrīdēta, izpildāmību, bet gan tas balstīts uz risku, ka var tikt apiets šā akta galīgais raksturs.

32

Tādējādi četri pirmie jautājumi par Lēmuma 2011/346 spēkā esamību ir pieņemami.

33

Komisija uzskata, ka lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu nav izskaidrota šī jautājuma atbilstība. Tādējādi tā uzskata, ka tas ir nepieņemams.

34

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valsts tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādējādi gadījumā, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. it īpaši spriedumu Kamberaj, C‑571/10, EU:C:2012:233, 40. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī rīkojumu Dél-Zempléni Nektár Leader Nonprofit, C‑24/13, EU:C:2014:40, 39. punkts).

35

Tomēr Tiesai ir jāpārbauda apstākļi, kādos valsts tiesa pie tās ir vērsusies, lai pārbaudītu savu kompetenci. Sadarbība, kam būtu jādominē prejudiciālā nolēmuma procedūrā, nozīmē, ka valsts tiesai ir jāņem vērā Tiesai uzticētā funkcija, proti, palīdzēt nodrošināt tiesiskumu dalībvalstīs, nevis sniegt konsultācijas vispārīgos vai hipotētiskos jautājumos (skat. spriedumu Kamberaj, EU:C:2012:233, 41. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī rīkojumu Dél-Zempléni Nektár Leader Nonprofit, EU:C:2014:40, 40. punkts).

36

Šajā ziņā valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. spriedumu Kamberaj, EU:C:2012:233, 42. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī rīkojumu Dél-Zempléni Nektár Leader Nonprofit, EU:C:2014:40, 41. punkts).

37

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa Tiesai uzdod jautājumu par Regulas Nr. 659/199 14. panta 1. un 2. punkta interpretāciju, lai varētu novērtēt CIRE 91. panta 2. punkta saderīgumu ar šīm tiesību normām.

38

Tomēr neviens no Tiesai iesniegto lietas materiālu dokumentiem nenorāda, ka pamatlietai ir piemērojams CIRE 91. panta 2. punkts. Šī tiesību norma attiecas uz prasījumiem, kuriem “maksātnespējas atzīšanas dienā vēl nav iestājies samaksas termiņš un par kuriem nav maksājami atlīdzinājuma procenti vai par kuriem ir jāmaksā procenti, kuru likme ir zemāka par likumā noteikto procentu likmi”.

39

Taču Estado português prasījumam pamatlietā bija iestājies samaksas termiņš pirms BPP likvidācijas procesa uzsākšanas 2010. gada 15. aprīlī. Kā atgādināts Lēmuma 2011/346 preambulas 24. apsvērumā, valsts atbalsts pamatlietā jebkurā gadījumā ir atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam uzskatāms par nelikumīgu no 2009. gada 6. jūnija, jo 2009. gada 13. marta lēmumā šis atbalsts atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu tikai uz sešiem mēnešiem, proti, līdz 2009. gada 5. jūnijam.

40

Turklāt iesniedzējtiesa par CIRE 91. panta 2. punkta piemērojamību pamatlietai runā vienīgi hipotētiski.

41

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka piektais jautājums nav par tādu Savienības tiesību interpretāciju, kas atbilstu nolēmuma, kurš jāpieņem iesniedzējtiesai, objektīvajām vajadzībām (skat. rīkojumus Abt u.c., C‑194/10, EU:C:2011:182, 37. punkts, kā arī Dél-Zempléni Nektár Leader Nonprofit, EU:C:2014:40, 44. punkts).

42

Tādējādi piektais prejudiciālais jautājums par Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. un 2. punkta interpretāciju ir nepieņemams.

43

Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa vaicā, pirmkārt, vai garantijas atzīšana par “valsts atbalstu” 107. panta 1. punkta izpratnē ir pietiekami pamatota, ņemot vērā to, ka Lēmumā 2011/346 nav norādīts iemesls, kura dēļ šī garantija ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm. Otrkārt, šī tiesa vēlas uzzināt, vai Komisija pamatoti varēja atzīt, ka garantija ietekmē tirdzniecību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ņemot vērā aizdevuma, uz kuru šī garantija attiecās, mērķi un to, ka BPP kopš 2008. gada 1. decembra bija beigusi savu darbību.

44

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta raksturam un skaidri un nepārprotami jāatklāj aktu sagatavojušās iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot tās kontroli (spriedums Nuova Agricast, C‑390/06, EU:C:2008:224, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Tā kā kvalificēšanai par “valsts atbalstu” 107. panta 1. punkta izpratnē ir nepieciešams, lai būtu izpildīti visi šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi (spriedumi Komisija/Deutsche Post, C‑399/08 P, EU:C:2010:481, 38. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Ministerio de Defensa un Navantia, C‑522/13, EU:C:2014:2262, 19. punkts), Komisijas lēmumā, kurā [pasākums] ir šādi kvalificēts, ir jābūt norādītiem iemesliem, kuru dēļ šī iestāde uzskata, ka attiecīgais valsts pasākums atbilst visiem šiem nosacījumiem.

46

Attiecībā uz jautājumu, vai Lēmums 2011/346 ir tiesiski pietiekami pamatots, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punktā paredzēto tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanu, jāatgādina, ka Komisijai nav pienākuma pierādīt, ka valsts pasākums patiešām ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā, nedz arī, ka tas patiešām traucē konkurencei. Tai tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var radīt šādas sekas (šajā ziņā skat. spriedumus Unicredito Italiano, C‑148/04, EU:C:2005:774, 54. punkts; Cassa di Risparmio di Firenze u.c., C‑222/04, EU:C:2006:8, 140. punkts; Libert u.c., C‑197/11 un C‑203/11, EU:C:2013:288, 76. punkts, kā arī Eventech, C‑518/13, EU:C:2015:9, 65. punkts).

47

Šajā gadījumā jāatzīmē, ka Komisija minēja apstākļus, kas norādīja, ka BPP sniegtās priekšrocības varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Komisija šajā ziņā Lēmuma 2011/346 preambulas 58. apsvērumā atsaucas uz BPP konkurences pozīcijas nostiprināšanu attiecībā pret citiem banku nozares uzņēmumiem. Šī lēmuma preambulas 59. apsvērumā tā atsaucas arī uz BPP darbību un tās pozīciju valsts un starptautiskajos finanšu tirgos. Šī paša lēmuma preambulas 9. apsvērumā precizēts, ka BPP darbojas divās dalībvalstīs un sniedz banku pakalpojumus privātklientiem, konsultācijas uzņēmumiem un privātā kapitāla pakalpojumus.

48

Ņemot vērā šī sprieduma 44.–46. punktā minēto judikatūru, jāatzīst, ka Lēmums 2011/346 ir tiesiski pietiekami pamatots tādējādi, ka tas skaidri un nepārprotami atklāj iemeslu, kura dēļ dokumenta autore iestāde Lēmuma 2011/346 preambulas 60. apsvērumā ir uzskatījusi, ka šajā gadījumā ir izpildīts nosacījums par to, ka ir ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

49

Attiecībā uz jautājumu, vai Komisija varēja pamatoti atzīt, ka garantija ietekmēja tirdzniecību starp dalībvalstīm LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, no šī sprieduma 46. punkta izriet, ka, lai valsts pasākumu varētu atzīt par “valsts atbalstu”, ir pietiekami pārbaudīt, vai šis pasākums var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

50

Šajā ziņā jānorāda, ka aizdevuma, ar kuru bija saistīta garantija un kurš, kā izriet no Lēmuma 2011/346 preambulas 13. apsvēruma, varēja tikt izmantots tikai noguldījumu atmaksāšanai noguldītājiem un citiem BPP kreditoriem, mērķis nekavē to, ka garantija var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

51

Attiecībā uz kritēriju par tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanu ir ticis nospriests, ka, ja kādas dalībvalsts piešķirtais atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem tirdzniecībā starp dalībvalstīm, ir jāuzskata, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību. Šajā ziņā tas apstāklis, ka kāda no tautsaimniecības nozarēm, kā, piemēram, finanšu pakalpojumu nozare, tiek būtiski liberalizēta Savienības līmenī – kas akcentē konkurenci, ko var jau būt izraisījusi Līgumā paredzētā brīvā kapitāla aprite, – var liecināt par faktisku vai iespējamu atbalsta ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm (šajā ziņā skat. spriedumu Cassa di Risparmio di Firenze u.c., EU:C:2006:8, 141. un 142. punkts un 145. punkta pirmais ievilkums).

52

Ar garantiju tika piešķirta priekšrocība BPP, kura, kā izriet no Lēmuma 2011/346 preambulas 57. apsvēruma, varēja saņemt aizdevumu ar labākiem finanšu nosacījumiem nekā tie, kas parasti tirgū ir pieejami uzņēmumiem līdzīgos apstākļos, ja – kas ir mazticams – šādi aizdevumi vispār būtu bijuši pieejami. Šādos apstākļos šī lēmuma preambulas 59. apsvērumā pamatoti atzīts, ka šī priekšrocība var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ņemot vērā BPP darbību un pozīciju valsts un starptautiskajos finanšu tirgos. Kā norāda Komisija, ja nebūtu notikusi kapitāla piesaistīšana, kas varēja tikt veikta, pateicoties garantijai, ir ticami, ka no brīža, kad BPP izrādīja finansiālu grūtību pazīmes, BPP klienti būtu izvēlējušies kādu konkurējošu banku.

53

Apgalvotā BPP komercdarbības izbeigšana nevar likt apšaubīt šo Lēmuma 2011/346 preambulas 59. apsvērumā ietverto Komisijas secinājumu.

54

Pat pieņemot, ka šī izbeigšana būtu pierādīta, BPP līdz pat tās bankas licences atsaukšanai varēja atsākt savu parasto komercdarbību. Tādējādi Komisija Lēmuma 2011/346 preambulas 59. apsvērumā pamatoti secināja, ka tikai no 2010. gada 15. aprīļaBPP tiešām zaudēja jebkuru iespēju atgriezties tirgū un tādējādi iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm.

55

No tā izriet, ka pirmā jautājuma pirmās daļas un trešā jautājuma pārbaude nav atklājusi nekādus apstākļus, kas varētu ietekmēt Lēmuma 2011/346 spēkā esamību.

56

Iesniedzējtiesa vaicā, vai Lēmumā 2011/346 nav sniegts nepietiekams pamatojums, jo atbalsts, kas sākotnēji bija ticis atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, šajā lēmumā tika atzīts par nesaderīgu ar to. Turklāt tā jautā, vai šis lēmums nav balstīts uz pretrunīgu pamatojumu, jo, no vienas puses, tā preambulas 24. apsvērumā noteikts, ka atbalsts kļuva nelikumīgs 2009. gada 6. jūnijā, un, no otras puses, tā preambulas 71. un 72. apsvērumā ir precizēts, ka šis pats atbalsts ir uzskatāms par nesaderīgu ar iekšējo tirgu no 2008. gada 5. decembra.

57

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 108. panta 3. punkta pirmais teikums uzliek dalībvalstīm pienākumu paziņot visus plānus piešķirt vai mainīt atbalstu. Saskaņā ar šīs tiesību normas pēdējo teikumu dalībvalsts, kas plāno piešķirt atbalstu, nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr šī procedūra nav beigusies ar Komisijas galīgu lēmumu. Šajā noteikumā paredzētā aizlieguma mērķis ir nodrošināt, lai atbalsta sekas neiestātos, iekams Komisijai nav bijis saprātīgs termiņš atbalsta sīkai izvērtēšanai un vajadzības gadījumā šīs pašas tiesību normas 2. punktā paredzētās procedūras ierosināšanai (šajā ziņā skat. spriedumus Francija/Komisija, C‑301/87, EU:C:1990:67, 17. punkts, kā arī CELF un ministre de la Culture et de la Communication, C‑199/06, EU:C:2008:79, 33.–36. punkts).

58

Ar LESD 108. panta 3. punktu tādējādi ievieš jaunu atbalsta plānu preventīvu kontroli (spriedumi Lorenz, 120/73, EU:C:1973:152, 2. punkts; CELF un ministre de la Culture et de la Communication, EU:C:2008:79, 37. punkts, kā arī Deutsche Lufthansa, C‑284/12, EU:C:2013:755, 25. punkts).

59

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka atbalsta pasākums, kas ir īstenots, neievērojot no LESD 108. panta 3. punkta izrietošos pienākumus, ir nelikumīgs. Šāda interpretācija turklāt ir apstiprināta ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta f) punktu (skat. spriedumu Residex Capital IV, C‑275/10, EU:C:2011:814, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Komisijai ir pienākums pārbaudīt plānotā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu pat gadījumā, kad dalībvalsts pārkāpj aizliegumu īstenot atbalsta pasākumus un tādējādi atbalsts ir nelikumīgs. Tiesa jau ir nospriedusi, ka Komisijas lēmums par atbalsta saderību neietekmē atbalsta nelikumīgumu, kurš izriet no tā, ka ir ticis pārkāpts LESD 108. panta 3. punkta pirmajā teikumā noteiktais aizliegums. Jebkāda citāda interpretācija veicinātu to, ka attiecīgā dalībvalsts neievēro LESD 108. panta 3. punkta pēdējo teikumu, liekot tam zaudēt lietderīgo iedarbību (šajā ziņā skat. spriedumus Fédération nationale du commerce extérieur des produits alimentaires un Syndicat national des négociants et transformateurs de saumon, C‑354/90, EU:C:1991:440, 16. punkts, kā arī CELF un ministre de la Culture et de la Communication, EU:C:2008:79, 40. punkts).

61

Šādos apstākļos tas, ka Lēmumā 2011/346 ir minēti dažādi datumi, sākot no kuriem valsts atbalsts ir uzskatāms par, pirmkārt, nelikumīgu un, otrkārt, nesaderīgu ar iekšējo tirgu, neatklāj nekādas pretrunas tā pamatojumā.

62

Turklāt Lēmuma 2011/346 preambulas 20., 21., 57. un 67.–71. apsvērumā tiesiski pietiekami ir izklāstīti iemesli, kuru dēļ garantija tiek atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, pat ja 2009. gada 13. marta lēmumā tika atzīts, ka atbalsts ir saderīgs ar to, ja ir ievēroti noteikti nosacījumi.

63

No Lēmuma 2011/346 preambulas 20., 21., 57., 67., 68. un 70. apsvēruma izriet, ka 2009. gada 13. marta lēmumam bija pagaidu raksturs un tas tika pieņemts, ņemot vērā saistības, kuras uzņēmās Portugāles iestādes, proti, pirmkārt, nepagarināt garantiju pēc 2009. gada 5. jūnija bez iepriekšējas paziņošanas un Komisijas apstiprinājuma un, otrkārt, sešu mēnešu laikā, proti, vēlākais līdz 2009. gada 5. jūnijam, iesniegt BPP pārstrukturēšanas plānu. Taču Lēmuma 2011/346 preambulas 67. apsvērumā atzīts, ka Portugāles iestādes pagarināja garantiju divas reizes, iepriekš par to nepaziņojot Komisijai un nesaņemot Komisijas apstiprinājumu, un ka BPP pārstrukturēšanas plāns netika iesniegts pat pēc tam, kad Komisija pie Portugāles Republikas vērsās ar rīkojumu sniegt informāciju. Tādējādi, atgādinājusi nosacījumus, kuriem bija pakļauta atbalsta pasākuma apstiprināšana, un konstatējusi, ka tie nebija ievēroti, Komisija Lēmuma 2011/346 preambulas 71. apsvērumā secināja, ka garantija bija nesaderīga ar iekšējo tirgu.

64

No tā izriet, ka arī pirmā jautājuma otrās daļas un otrā jautājuma pārbaude nav atklājusi apstākļus, kas varētu ietekmēt Lēmuma 2011/346 spēkā esamību.

65

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai ar Lēmumu 2011/346 tiek pārkāpts LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkts, jo ar šo lēmumu par nesaderīgu ar iekšējo tirgu ir atzīts atbalsts, kas ir domāts, “lai novērstu nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā” minētās tiesību normas izpratnē. Turklāt tā vaicā, vai atbilstoši šai tiesību normai garantija ir jāuzskata par saderīgu ar iekšējo tirgu.

66

Šajā ziņā jāatgādina, ka atbalsts, uz kuru attiecas LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkts, nav ex lege saderīgs ar iekšējo tirgu, bet Komisija to var uzskatīt par saderīgu ar minēto tirgu. Šis vērtējums ietilpst ekskluzīvā Komisijas – kuras darbību kontrolē Savienības tiesas – kompetencē (šajā ziņā skat. spriedumu Deutsche Lufthansa, EU:C:2013:755, 28. punkts).

67

Plašās novērtējuma brīvības, kura Komisijai ir LESD 107. panta 3. punkta piemērošanā, īstenošana ir saistīta ar sarežģītu ekonomiska un sociāla rakstura novērtējumu (šajā ziņā skat. spriedumus Deufil/Komisija, 310/85, EU:C:1987:96, 18. punkts, un Itālija/Komisija, C‑372/97, EU:C:2004:234, 83. punkts). Tādējādi Tiesa, pārbaudot šīs brīvības īstenošanas tiesiskumu, Komisijas vērtējumu nevar aizstāt ar savu (šajā ziņā skat. spriedumus Spānija/Komisija, C‑169/95, EU:C:1997:10, 34. punkts, un Unicredito Italiano, EU:C:2005:774, 71. punkts).

68

Atbildētājas pamatlietā apgalvo, ka no Lēmuma 2011/346 preambulas 64.–76. apsvēruma izriet, ka Komisija garantiju ir atzinusi par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, balstoties uz to, ka nav ievēroti tīri procesuāli nosacījumi, proti, to, ka Portugāles Republika divreiz pagarināja garantiju, iepriekš par to neinformējot Komisiju un nelūdzot tas piekrišanu, un to, ka šī dalībvalsts 2009. gada 13. marta lēmumā noteiktajā sešu mēnešu laikā neiesniedza BPP pārstrukturēšanas plānu. Tādējādi Komisija neesot novērtējusi, vai atbalsts bija domāts, lai novērstu nopietnus traucējumus attiecīgās dalībvalsts tautsaimniecībā LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

69

Šajā ziņā jāatgādina, ka attiecībā uz pasaules finanšu krīzes kontekstā finanšu iestādēm piešķirto valsts garantiju novērtēšanu no LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta viedokļa Komisija, pieņemot Banku paziņojumu, ir ierobežojusi savas novērtējuma brīvības īstenošanu. Tādējādi tā nedrīkst atkāpties no šajā paziņojumā minētajām normām, citādi tā attiecīgā gadījumā varētu tikt sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips un tiesiskās noteiktības aizsardzības princips pārkāpumu (skat. spriedumu Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 211. punkts).

70

No Banku paziņojuma izriet, ka valsts garantijas piešķiršana ir uzskatāma par ārkārtas pasākumu un tādējādi tai katrā ziņā ir jābūt pagaidu raksturam (13. un 24. punkts). Šādai garantijai ir arī jābūt saistītai ar saņēmēja pārstrukturēšanas vai likvidācijas pasākumiem (29.–31. punkts).

71

2009. gada 13. marta lēmumā Komisija piemēroja Banku paziņojuma kritērijus. Kā izriet no šī lēmuma preambulas 39. apsvēruma, Komisija garantiju apstiprināja uz sešiem mēnešiem, proti, līdz 2009. gada 5. jūnijam, ar nosacījumu, ka, vēlākais, līdz šim pašam datumam Portugāles Republika iesniegs pārstrukturēšanas plānu atbilstoši saistībām, ko šī dalībvalsts bija uzņēmusies. Šī lēmuma preambulas 34. apsvērumā Komisija precizēja, ka tās veiktais atbalsta vērtējums neietekmē vērtējumu, kas tai būtu jāveic gadījumā, ja šis pasākums tiktu pagarināts pēc šī sešu mēnešu termiņa beigu datuma, un šī paša lēmuma preambulas 41. apsvērumā atgādināja, ka par jebkuru atbalsta pagarināšanu ir tai iepriekš jāpaziņo.

72

Tāpat, ievērojot Banku paziņojumu, Komisija Lēmuma 2011/346 preambulas 67., 70. un 71. apsvērumā uzskatīja, ka 2009. gada 13. marta lēmumā minētā sešu mēnešu termiņa beigās atbilstošie kritēriji, kas šai iestādei lika izsniegt pagaidu atļauju attiecīgajam atbalstam, vairs nebija izpildīti, jo, pirmkārt, Portugāles iestādes pretēji saistībām, ko tās bija uzņēmušās, nebija iesniegušas BPP pārstrukturēšanas plānu un, otrkārt, šīs iestādes bija divas reizes pagarinājušas garantiju pēc maksimālā sešu mēnešu termiņa, formāli nepaziņojot par šiem pagarinājumiem Komisijai.

73

No 2009. gada 13. marta lēmuma preambulas 39. apsvēruma un no Lēmuma 2011/346 preambulas 71. apsvēruma izriet, ka Komisija varēja atļaut atlīdzības līmeni, kas bija ievērojami zemāks nekā līmenis, kādu parasti pieprasa atbilstoši Banku paziņojumam, tikai uz īsu laiku un ar nosacījumu, ka Portugāles Republika sešu mēnešu laikā iesniedz pārstrukturēšanas vai likvidācijas plānu, ar kuru tiktu attiecīgi mazināts konkurences izkropļojums.

74

Pretēji tam, ko apgalvo atbildētājas pamatlietā, valsts garantijas formā piešķirta atbalsta ierobežošana laikā un no tās izrietošais pienākums paziņot par jebkādu tā pagarināšanu, kā arī šīs garantijas saņēmēja pienākums iesniegt pārstrukturēšanas plānu ir nevis vienkāršas formalitātes, bet gan nepieciešamie nosacījumi, lai šis atbalsts varētu tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, un instrumenti, kuri domāti tam, lai nodrošinātu, ka grūtībās nonākušam uzņēmumam piešķirts ārkārtas pasākums nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgu kopējo interešu mērķi, šajā gadījumā veido izvairīšanos no nopietniem traucējumiem valsts tautsaimniecībā.

75

Tādējādi arī ceturtā jautājuma pārbaude nav atklājusi nekādus apstākļus, kas varētu ietekmēt Lēmuma 2011/346 spēkā esamību.

76

No visiem iepriekšējiem apsvērumiem izriet, ka iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu pārbaudē nav atklāti nekādi fakti, kas varētu ietekmēt Lēmuma 2011/346 spēkā esamību.

77

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Tribunal do Comércio de Lisboa (Portugāle) uzdoto prejudiciālo jautājumu pārbaudē nav atklāti nekādi fakti, kas varētu ietekmēt Komisijas 2010. gada 20. jūlija Lēmuma 2011/346/ES par valsts atbalstu C 33/09 (ex NN 57/09, CP 191/09), ko valsts garantijas veidā attiecībā uz BPP īstenojusi Portugāle, spēkā esamību.