—

Idexx Laboratories Italia Srl vārdā – F. Tesauro, avvocato,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. De Socio, avvocato dello Stato,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Lozano Palacios un D. Recchia, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretējami Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem - Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 9. nod., 1. sēj., 23. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Padomes 1991. gada 16. decembra Direktīvu 91/680/EEK (OV L 376, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 9. nod., 1. sēj., 160. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), 18. un 22. pants.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar divām – iesniedzējtiesas apvienotām – tiesvedībām starp Idexx Laboratories Italia Srl (turpmāk tekstā – “Idexx”) un Agenzia delle Entrate – Ufficio di Milano 1 (Nodokļu administrācija – [Ieņēmumu dienesta] Milānas birojs Nr. 1, turpmāk tekstā – “Agenzia”), par, no vienas puses, šīs administrācijas izdoto paziņojumu par piedziņu, ar kuru izdarīti labojumi Idexx par 1998. gadu sagatavotajā pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) deklarācijā, un, no otras puses, atteikumu apmierināt šīs sabiedrības iesniegto lūgumu rast izlīgumu.

3

Sestajā direktīvā ir XVIa sadaļa “Pagaidu režīms nodokļu uzlikšanai tirdzniecībā starp dalībvalstīm”, kas tajā ir iekļauta ar Direktīvu 91/680 un kurā ir tostarp arī 28.f –28.h pants.

4

Sestās direktīvas 17. panta “Atskaitīšanas tiesību izcelsme un darbības joma” 1. punktā ir noteikts:

“Atskaitīšanas tiesības rodas brīdī, kad atskaitāmais nodoklis kļūst iekasējams.”

5

Sestās direktīvas 17. panta 2. punkta redakcijā, kas izriet no šīs direktīvas 28.f panta, ir paredzēts:

“Ja preces un pakalpojumus nodokļu maksātājs izmanto darījumiem, kuriem uzliek nodokļus, viņam ir tiesības atskaitīt no nodokļa, kurš viņam jāmaksā:

6

Sestās direktīvas 18. panta “Noteikumi, kas regulē atskaitīšanas tiesību īstenošanu” 1. punkta d) apakšpunkta redakcijā, kas izriet no šīs direktīvas 28.f panta, ir paredzēts:

“Lai izmantotu savas tiesības uz nodokļu samazinājumu, nodokļu maksātājam ir:

[..]

7

Jautājumā par personām, kurām ir jāmaksā PVN, šīs direktīvas 21. panta 1. punkta d) apakšpunkta redakcijā, kas izriet no šīs direktīvas 28.g panta, ir noteikts, ka PVN iekšējā sistēmā ir jāmaksā “jebkurai personai, kas veic Kopienas iekšējo preču iegādi, kurai uzliek nodokļus [ar nodokļiem apliekamu preču iegādi Kopienas iekšienē]”.

8

Sestās direktīvas 22. panta “Pienākumi iekšējā sistēmā” redakcijā, kas izriet no šīs direktīvas 28.h panta, formulējums ir šāds:

“[..]

2.   

Ikviens nodokļu maksātājs uztur kārtībā to materiālu reģistru, ko viņam no citas dalībvalsts nosūtījis nodokļu maksātājs, kas identificēts [PVN] šajā citā dalībvalstī, vai kāds viņa vārdā, lai materiālus piegādātu šim nodokļu maksātājam, kas veic līgumdarbu.

[..]

4.   

[..]

8.   Dalībvalstis var uzlikt citas saistības, ko tās uzskata par vajadzīgām, lai pareizi iekasētu nodokli un novērstu nodokļu nemaksāšanu, saskaņā ar prasību par vienādu režīmu iekšzemes darījumiem un darījumiem starp dalībvalstīm, ko veic nodokļu maksātāji, ar noteikumu, ka šādas saistības tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada formalitātes, šķērsojot robežas.

[..]”

9

Būtiskās tiesību normas par PVN ir paredzētas gan vairākkārtīgi grozītajā Republikas prezidenta 1972. gada 26. oktobra Dekrētā Nr. 633 par pievienotās vērtības nodokļa ieviešanu un tiesisko regulējumu (Decreto del presidente della Repubblica n. 633, istituzione e disciplina dell’imposta sul valore aggiunto) (1972. gada 11. novembraGURI kārtējais pielikums Nr. 292, turpmāk tekstā – “DPR Nr. 633/72”), gan 1993. gada 30. augusta Dekrētlikumā Nr. 331 par tiesību normu saskaņošanu nodokļu par minerāleļļām, spirtu, alkoholiskiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem, kā arī PVN jomā, ar EEK direktīvu ieviestajām tiesību normām un par grozījumiem, kas izriet no šīs saskaņošanas, kā arī tiesību normām, kas attiecas uz apstiprinātiem fiskālās palīdzības centriem, nodokļu atmaksāšanas kārtību, uzņēmumu ienākumu izslēgšanu no ILOR [vietējā ienākuma nodokļa] līdz tiešo ar profesionālo darbību saistīto izdevumu apmēram, ārkārtas patēriņa nodokļa par noteiktām precēm un citu noteikumu par nodokļiem ieviešanu līdz 1993. gadam (decreto-legge n. 331 – armonizzazione delle disposizioni in materia di imposte sugli oli minerali, sull’alcole, sulle bevande alcoliche, sui tabacchi lavorati e in materia di IVA con quelle recate da direttive CEE e modificazioni conseguenti a detta armonizzazione, nonché disposizioni concernenti la disciplina dei centri autorizzati di assistenza fiscale, le procedure dei rimborsi di imposta, l’esclusione dall’ILOR dei redditi di impresa fino all’ammontare corrispondente al contributo diretto lavorativo, l’istituzione per il 1993 di un’imposta erariale straordinaria su taluni beni ed altre disposizioni tributarie, 1993. gada 30. augustaGURI Nr. 203), kas pārvērsts likumā ar 1993. gada 29. oktobra Likumu Nr. 427 (1993. gada 29. oktobraGURI Nr. 255, turpmāk tekstā – “DL Nr. 331/93”).

10

Atbilstīgās tiesību normas par rēķinu izrakstīšanas, kā arī rēķinu un iegāžu iegrāmatošanas kārtību un vispārīgajiem nosacījumiem ir izklāstītas DPR Nr. 633/72 21., 23. un 25. pantā.

11

Jautājumā par atskaitīšanas tiesībām attiecībā uz Kopienas iekšienē veiktajiem darījumiem DL Nr. 331/93 45. pantā ir paredzēts:

“Piemērojot [DPR Nr. 633/72] 19. un nākamos pantus un ievērojot tajos noteiktos ierobežojumus, par Kopienas iekšienē saistībā ar uzņēmēja, māksliniecisko vai profesionālo darbību veiktajām preču iegādēm maksājamais nodoklis rada atskaitīšanas tiesības.”

12

Atbilstoši DL Nr. 331/93 46. panta “Rēķinu izrakstīšana par darījumiem Kopienas iekšienē” 1. punktā noteiktajam rēķins par iegādi Kopienas iekšienē ir jānumurē un jāaizpilda pilnvarniekam vai pilnvarotājam, norādot darījuma atlīdzības un pārējo apliekamo bāzi veidojošo elementu vērtību lirās, ko aprēķina atbilstoši iegādāto preču vai pakalpojumu likmēm.

13

DL Nr. 331/93 47. pantā “Kopienas iekšienē veikto darījumu iegrāmatošana” ir noteikts:

“1.   Pēc tam, kad rēķini par 38. panta 2. punktā un 3. punkta b) apakšpunktā minētajām Kopienas iekšienē veiktajām iegādēm un 46. panta 1. punkta otrajā teikumā minētajiem darījumiem ir aizpildīti atbilstoši tā paša punkta pirmajā teikumā noteiktajam, tie ir jāiegrāmato to saņemšanas mēnesī vai arī vēlāk, taču katrā ziņā ne vēlāk kā piecpadsmit dienās pēc to saņemšanas, attiecībā uz tam atbilstošo mēnesi atsevišķi [DPR Nr. 633/72] 23. pantā minētajā reģistrā, kārtas numuru secībā, norādot arī ārvalstu valūtā izteikto darījumu atlīdzību. 46. panta 5. punktā minētie rēķini ir jāiegrāmato to izrakstīšanas mēnesī. Tie iepriekšējos teikumos noteiktajos termiņos atsevišķi jāiegrāmato arī minētā dekrēta 25. pantā paredzētajā reģistrā attiecībā uz saņemšanas vai izrakstīšanas mēnesi.

2.   [DPR Nr. 633/72] 22. pantā minētie nodokļu maksātāji 1. punktā minētos rēķinus drīkst iegrāmatot dekrēta 24. pantā paredzētajā reģistrā tā vietā, lai tos iegrāmatotu izrakstīto rēķinu reģistrā, ievērojot 1. punkta noteikumus par termiņiem un kārtību.

3.   [DPR Nr. 633/72] 4. panta 4. punktā minētajiem nodokļu maksātājiem, kas nav PVN maksātāji, šā panta 1. punktā minētie rēķini ir jānumurē hronoloģiskā secībā un jāiegrāmato atbilstoši [DPR Nr. 633/72] 39. pantā noteiktajam iekārtojamā un glabājamā ad hoc reģistrā tajā mēnesī, kas seko mēnesim, kurā tie tos ir saņēmuši, vai 46. panta 5. punktā minēto rēķinu gadījumā – to izrakstīšanas mēnesī.

4.   Rēķini par 46. panta 2. punktā minētajiem Kopienas iekšienē veiktajiem darījumiem ir atsevišķi jāiegrāmato [DPR Nr. 633/72] 23. pantā paredzētajā reģistrā kārtas numuru secībā un ar atsauci uz to izrakstīšanas dienu.

[..]”

14

1998. gadā Idexx, neizpildot valsts tiesībās prasītās formalitātes, Kopienas iekšienē veica iegādes no kāda franču un kāda holandiešu uzņēmuma.

15

Tiesai iesniegtajos lietas materiālos ir redzams, ka Idexx PVN reģistrā nav iegrāmatojusi vairākus franču uzņēmuma izrakstītos rēķinus.

16

Savukārt holandiešu uzņēmuma izrakstītie rēķini netika iegrāmatoti Idexx izrakstīto rēķinu reģistrā, bet gan vienīgi tās iegāžu reģistrā ar norādi “bez PVN”.

17

2000. gadā veiktās pārbaudes rezultātā Agenzia uzskatīja, ka minētie darījumi esot ar PVN apliekamas iegādes Kopienas iekšienē, kurās tāpēc ir jāpiemēro apgrieztās iekasēšanas kārtība. Šajos apstākļos Agenzia sastādīja protokolu par to, ka Idexx nav ievērojusi Itālijas tiesisko regulējumu par Kopienas iekšienē veikto darījumu iegrāmatošanu.

18

Pamatojoties uz šo protokolu, 2004. gada 27. maijāAgenzia atsūtīja Idexx paziņojumu par PVN piedziņu par 1998. gadu, kā arī nodokļa uzrēķinu 100 % apmērā par DL Nr. 331/93 46. un 47. pantā noteikto pienākumu neizpildi. Pēc tam šī administrācija noraidīja Idexx iesniegto lūgumu rast izlīgumu.

19

Šī sabiedrība cēla divas atšķirīgas prasības, proti, par nodokļa piedziņas aktu un par atteikumu apmierināt tās lūgumu rast izlīgumu. Apmierinot abas šīs prasības, Commissione tributaria provinciale di Milano [Milānas provinces Nodokļu tiesa] atcēla gan paziņojumu par nodokļa piedziņu, gan atteikumu apmierināt lūgumu rast izlīgumu.

20

Agenzia par šiem nolēmumiem iesniedza apelācijas sūdzību, kuru Commissione tributaria regionale della Lombardia [Lombardijas reģiona Nodokļu tiesa] apmierināja. Minētā tiesa konstatēja, ka Itālijas tiesību normās par iegādēm Kopienas iekšienē, proti, DL Nr. 331/93 46. un 47. pantā, pilnvarniekam vai pilnvarotājam, veicot iegādi Kopienas iekšienē, ir noteikts ne tikai pienākums rēķinu numurēt un aizpildīt ar visiem darījuma apliekamās bāzes elementiem, bet arī pienākums noteiktajā termiņā šādi aizpildītos rēķinus atsevišķi iegrāmatot dažādajos DPR Nr. 633/72 23. un 25. pantā paredzētajos reģistros.

21

Tā uzskatīja, ka neiegrāmatošana ir nevis formas, bet gan substanciālo prasību neizpilde un tāds pārkāpums, kura gadījumā var veikt labojumu un/vai piedziņu.

22

Idexx iesniedza divas kasācijas sūdzības Corte di cassazione [Kasācijas tiesā], kura nolēma šis abas lietas apvienot. Savās kasācijas sūdzībās šī sabiedrība izklāstīja divus identiskus pamatus par to, ka rēķinu neizrakstīšanu un neiegrāmatošanu saistībā ar iegādēm Kopienas iekšienē Commissione tributaria regionale della Lombardia esot prettiesiski kvalificējusi par “substanciālu pienākumu neizpildi”.

23

Idexx apgalvo, ka Kopienas iekšienē veiktajām iegādēm nav substanciālu seku, jo tās rada nedz nodokļa parādus, nedz prasījumus, bet gan vienīgi “šķietamus” parādus un prasījumus, kā arī formālus pienākumus ierakstīt atlikto kontu abos PVN reģistros, kam nav nekādu substanciālu seku.

24

Tāpēc tā uzskata, ka šo pienākumu neizpilde neļaujot Agenzia labot pircēja PVN deklarāciju un tam prasīt samaksāt nodokli, kas ir gluži teorētisks, neņemot vērā atskaitīšanas tiesības, kuras šajā lietā aplūkotajā gadījumā nav apstrīdamas.

25

Iesniedzējtiesa uzskata, ka tajā izskatāmo lietu iznākums ir atkarīgs no tā, kā interpretējams spriedums Ecotrade (C‑95/07 un C‑96/07, EU:C:2008:267). Tā paskaidro, ka Corte di cassazione un līdz ar to valsts tiesību sistēmā ir divas atšķirīgas, taču līdzās pastāvošas šā sprieduma interpretācijas, kuru dēļ ir radušās divas atšķirīgas pieejas.

26

Pirmās pieejas izpratnē atskaitīšanas tiesībām ir vajadzīgs, lai būtu izpildīti valsts tiesību aktos un Savienības tiesībās saistībā ar apgriezto iekasēšanas kārtību paredzētie pienākumi pašam sev izrakstīt rēķinu un to iegrāmatot, jo šie pienākumi tiek uzskatīti par substanciāliem pienākumiem.

27

Otrās pieejas izpratnē atskaitīšanas tiesības rodoties brīdī, kad kļūst iekasējams PVN, proti, nevis pēc tam, kad ir izpildītas minēto tiesību izmantošanai paredzētās formalitātes, bet principā tad, kad notiek preču nodošanas vai pakalpojumu sniegšanas darījums. Tāpēc nodokļu maksātājam šo tiesību izmantošanai noteikto formālo pienākumu neizpilde nevarētu izraisīt pašu šo tiesību zaudēšanu, kad arī ar citiem līdzekļiem ir pierādīts, ka maksājamā summa patiešām ir tikusi samaksāta un ka atskaitīšanas tiesību elementi nav apstrīdēti. Tomēr formālo pienākumu neizpilde noteiktos gadījumos varētu būt pamats administratīvu sodu piemērošanai.

28

Šādos apstākļos Corte di cassazione nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Ar abiem saviem jautājumiem, kurus ir lietderīgi iztirzāt kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai 18. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 22. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajās tiesību normās ir ietvertas ar atskaitīšanas tiesībām saistītās formas prasības, vai turpretim šo tiesību substanciālās prasības, kuru neizpildes dēļ tādos apstākļos kā pamatlietā esošie šīs tiesības tiktu zaudētas.

30

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru nodokļa maksātāju tiesības no maksājamā PVN atskaitīt PVN, kas ir jāmaksā vai kas jau iepriekš kā priekšnodoklis ir samaksāts par iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem, ir ar Savienības tiesību aktiem izveidotās kopējās PVN sistēmas pamatprincips (spriedums Tóth, C‑324/11, EU:C:2012:549, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Šīs tiesības, kā Tiesa vairākkārtīgi ir uzsvērusi, ir PVN mehānisma neatņemama sastāvdaļa un principā nevar tikt ierobežotas. Proti, tās ir izmantojamas tūlītēji attiecībā uz visiem ar darījumiem saistītajiem priekšnodokļiem (šajā ziņā skat. spriedumu Tóth, EU:C:2012:549, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Šādi izveidotās atskaitīšanas sistēmas mērķis ir pilnībā atbrīvot nodokļa maksātāju no tā PVN sloga, kas tam ir jāmaksā vai ko tas ir samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko darbību. Tādējādi kopējā PVN sistēma nodrošina neitralitāti attiecībā uz nodokļa slogu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no to mērķa vai rezultātiem, ja vien šīs darbības pašas ir apliekamas ar PVN (spriedumi Tóth, EU:C:2012:549, 25. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Fatorie, C‑424/12, EU:C:2014:50, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Jautājumā par apliekamu preču iegādēm Kopienas iekšienē jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Sestās direktīvas 21. panta 1. punkta d) apakšpunktā izveidoto apgrieztās iekasēšanas kārtību preces pārdevēja un pircēja starpā PVN netiek maksāts, jo pēdējam no tiem par veikto preču iegādi ir jāmaksā priekšnodoklis, lai arī tas principā šo pašu nodokli var atskaitīt un tādējādi, ka nodokļu administrācijai nepienākas neviens nodokļa maksājums.

34

Otrkārt, gadījumā, kad piemērojama apgrieztā iekasēšanas kārtība, Sestās direktīvas 18. panta 1. punkta d) apakšpunktā dalībvalstīm ir ļauts noteikt atskaitīšanas tiesību izmantošanas kārtības formalitātes.

35

Tomēr formalitātes, kuras šādi ir noteikusi attiecīgā dalībvalsts un kuras nodokļa maksātājam ir jāievēro, lai tas varētu izmantot šīs tiesības, nedrīkst pārsniegt to, kas ir noteikti nepieciešams, lai kontrolētu pareizu apgrieztās iekasēšanas kārtības piemērošanu (spriedumi Bockemühl, C‑90/02, EU:C:2004:206, 50. punkts, kā arī Fatorie, EU:C:2014:50, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Turklāt, lai piemērotu PVN un nodokļu administrācijas to varētu kontrolēt, nodokļu maksātājiem, kuriem šis nodoklis ir jāmaksā, Sestās direktīvas 22. pantā ir paredzēti vairāki pienākumi, kā, piemēram, veikt iegrāmatošanu un iesniegt deklarāciju. Saskaņā ar šā panta 8. punktu dalībvalstis drīkst noteikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai nodrošinātu pareizu nodokļa iekasēšanu un novērstu krāpšanu.

37

Tomēr šie pasākumi nedrīkst pārsniegt šo mērķu sasniegšanai vajadzīgo un nedrīkst iedragāt PVN neitralitāti (šajā ziņā skat. spriedumus Collée, C‑146/05, EU:C:2007:549, 26. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Ecotrade, EU:C:2008:267, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Treškārt, no sprieduma Ecotrade (EU:C:2008:267) 63. punkta un Tiesas vēlākās judikatūras (skat. tostarp spriedumus Uszodaépítő, C‑392/09, EU:C:2010:569, 39. punkts; Nidera Handelscompagnie, C‑385/09, EU:C:2010:627, 42. punkts; EMS‑Bulgaria Transport, C‑284/11, EU:C:2012:458, 62. punkts, kā arī Fatorie, EU:C:2014:50, 35. punkts) izriet, ka apgrieztās iekasēšanas kārtībā PVN neitralitātes pamatprincips prasa, lai priekšnodokli atskaitīt tiktu ļauts tad, ja ir izpildītas substanciālās prasības, pat ja nodokļa maksātājs nav izpildījis kādas formas prasības.

39

Citādi varētu būt, ja šādu formas prasību pārkāpums neļautu sniegt neapstrīdamus pierādījumus, ka ir izpildītas substanciālās prasības (spriedums EMS‑Bulgaria Transport, EU:C:2012:458, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Līdz ar to, ja nodokļu administrācijas rīcībā ir nepieciešamā informācija, lai konstatētu, ka substanciālās prasības ir izpildītas, tā attiecībā uz nodokļa maksātāja tiesībām atskaitīt šo nodokli nevar noteikt papildu nosacījumus, kuru rezultātā šo tiesību izmantošanas iespējas tiktu izjauktas (šajā ziņā skat. spriedumu EMS‑Bulgaria Transport, EU:C:2012:458, 62. punkts un tajā minētā judikatūra)

41

Šajā ziņā jāpaskaidro, ka atskaitīšanas tiesību substanciālās prasības ir tās, kas attiecas uz šo Sestās direktīvas 17. pantā “Atskaitīšanas tiesību izcelsme un darbības joma” paredzēto tiesību pašu būtību un apjomu (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Nīderlande, C‑338/98, EU:C:2001:596, 71. punkts; Dankowski, C‑438/09, EU:C:2010:818, 26. un 33. punkts; Komisija/Ungārija, C‑274/10, EU:C:2011:530, 44. punkts, kā arī Kopalnia Odkrywkowa Polski Trawertyn P. Granatowicz, M. Wąsiewicz, C‑280/10, EU:C:2012:107, 43. un 44. punkts).

42

Savukārt ar minētajām tiesībām saistītās formas prasības attiecas uz to izmantošanas kārtību un kontroli, kā arī pareizu PVN sistēmas darbību, piemēram, pienākumiem saistībā ar iegrāmatošanu, rēķinu izrakstīšanu un deklarēšanu. Šīs prasības ir izklāstītas Sestās direktīvas 18. un 22. pantā (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Nīderlande, EU:C:2001:596, 71. punkts; Collée, EU:C:2007:549, 25. un 26. punkts; Ecotrade, EU:C:2008:267, 60.–65. punkts; Nidera Handelscompagnie, EU:C:2010:627, 47.–51. punkts; Kopalnia Odkrywkowa Polski Trawertyn P. Granatowicz, M. Wąsiewicz, EU:C:2012:107, 41. un 48. punkts, kā arī Tóth, EU:C:2012:549, 33. punkts).

43

Kopienas iekšienē veiktu apliekamu preču iegāžu gadījumā substanciālās prasības, kā izriet no Sestās direktīvas 17. panta 2. punkta d) apakšpunkta, ir tādas, lai šīs iegādes būtu veicis nodokļu maksātājs, lai tas būtu arī persona, kurai ir jāmaksā par šīm iegādēm maksājamais PVN un lai attiecīgās preces tiktu izmantotas viņa apliekamo darījumu vajadzībām.

44

Iesniedzējtiesas lēmumā ir redzams, ka pamatlietā Agenzia rīcībā bija visa informācija, kas vajadzīga, lai varētu konstatēt, ka šīs substanciālās prasības ir izpildītas.

45

Šajos apstākļos no visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Sestās direktīvas 17. panta 2. punkta d) apakšpunktā minētās par preču iegādi Kopienas iekšienē maksājamā PVN atskaitīšanas tiesības, par kurām ir strīds pamatlietā, sabiedrībai Idexx nav liedzamas, pamatojoties uz to, ka tā nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no formalitātēm, kuras valsts tiesiskajā regulējumā noteiktas, piemērojot Sestās direktīvas 18. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 22. pantu. Šīs atskaitīšanas tiesības saskaņā ar šā panta 1. punktā noteikto rodas brīdī, kad atskaitāmais nodoklis kļūst iekasējams.

46

Ievērojot šos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka Sestās direktīvas 18. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 22. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajās tiesību normās ir ietvertas ar atskaitīšanas tiesībām saistītās formas prasības, kuru neizpildes dēļ tādos apstākļos kā pamatlietā esošie šīs tiesības nevar tikt zaudētas.

47

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Padomes 1991. gada 16. decembra Direktīvu 91/680/EEK, 18. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 22. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajās tiesību normās ir ietvertas ar atskaitīšanas tiesībām saistītās formas prasības, kuru neizpildes dēļ tādos apstākļos kā pamatlietā esošie šīs tiesības nevar tikt zaudētas.